Kad tvaiks, kuru savalda ar labi pieskrūvētu vāku, izkļūst no katla? Tad, kad katla vāka skrūves tiek palaistas vaļīgāk.

Kamēr skrūves ir kārtīgi pievilktas, sakarsušajam gaisam nav cerību izkļūt, un tikai tad, kad palaiž skrūves vaļīgāk, spēkam, kas koncentrējies tvaikā un ieslodzīts katlā, rodas iespēja izlauzties brīvībā.

Izlaužoties tas ārda visu, ko satop, un to nav iespējams koordinēt vai savaldīt. Tvaikam ir jāiztrakojas. Kad tas iztrakojies un redzamība atkal laba, izrādās, ka «izlaušanās» sekas ir citādas, nekā bija cerējis tas vai tie, kas skrūves palaida vaļīgāk.

Kontrole

Cita lieta, ja pirms palaist brīvāk vāka skrūves tiek sagatavots ceļš, pa kuru un kurp tvaikam doties. Tiek sagatavots tvaika vads ar krānu kam galā svilpe. Tad gan var kontrolēt tvaika izvirduma spēku, svilpes skaļumu un tvaika «izlaušanās» virzienu.

Ja kādam poliskam veidojumam, vai sabiedrības daļai nav pieņemami tie dzīves apstākļi, kuri ir konkrētā laikā un konkrētā valstī, tad pirms sniegties pie katla vāka skrūvēm ir jāsagatavo krāns un svilpe. Ja to neizdarīt, tad katlam vāku noraus, tvaiks izplūdīs, bet realitāte nebūs mainījusies. Vienīgi vairāk būs izlaušanās postījumu.

Parasti reformas un revolucionāras pārbūves rada tikai šķietamību par uzlabojumiem, bet, ja uz to palūkojas ilgākā laika posmā, tad kļūst acīmredzams, ka pārmaiņas ir bijušas graujošas un ir, kļuvis vēl sliktāk.

Tie paši, kas bija pie varas, tie arī paliks, izņemot tos, kuri būs, tvaika izvirduma laikā, gājuši bojā. „Tvaika nolaišana” nešķiro ne svešos, ne savējos.

 

Vara

Spilgts piemērs saskatāms ieslodzījuma vietās, kurās varas maiņa vērojama miniatūrā. Ieslodzījuma vietas nav nekas cits, kā sabiedrības (no kuras nāk ieslodzītie) spogulis. Šim «spogulim» nav maldinošo ārišķību. Tur visi ir «izģērbti» un labi redzams, kas ir kas. Nav iespējams paslēpties maskējot savu būtību ar dārgām drēbēm, amatiem, vai mašīnu.

Ieslodzījumā ir sapulcināta ne tā labākā sabiedrības daļa, un šo noziedznieku starpā atrodas kāds, kurš uzņemas vadību pār pārējiem. Tas notiek katrā kolektīvā, neatkarīgi no tā, kurā žoga pusē tas atrodas.

Šie, kas uzurpējuši varu, puslīdz demokrātiskā veidā nokļuvuši pie varas, vai citādi, ieslodzījuma vietā ir reāla vara. Konstitūcijai, likumiem un valdības noteikumiem tur nav saistoši.

Runājot plašāk, patiesā vara valstī pieder tam, kam pieder vara ielās. Vara valstī pieder tiem, kam pieder vara policijā, armijā, bankā, sadzīvē. Vara ir tiem, kuru TV skatās, ieklausās un kuru laikrakstus lasa. Tās gan ir, sen izpētītas un zināmas, tehnoloģijas. Tās spēj pielietot un izmantot visi gan godīgie, gan negodīgie, gan labie, gan ļaunie.

Ja no tevis baidās, ja ar tevi rēķinās un tevī ieklausās, tad tu esi reāla vara, neatkarīgi no tā, vai esi deputāts, ministrs vai citāds, kuram ir dokuments par to, ka viņš ir vara.

Spogulis

Zināms, ka pāridarītājs nesit pa dokumentu, sit pa seju. Satversmes aizsardzības biroja vadītāju, kurš it kā ir vara, piekāva tie, kuriem it kā varas nav, bet jau teicu, ka patiesā vara ir tam, kam ir teikšana uz ielas. Tāpēc oligarhu vara vienmēr ir stiprāka par deputātu varu.

Iedomāsimies, ka ieslodzījuma vietās kāds vai kādi noziedzīgo un ļauno noziedznieku varu gāž. Vai tad būs iespējams iecelt citu, godīgāku un labāku varu? No noziedzniekiem var izveidot tikai noziedznieku varu, tas ir – līdzīgi kā ieslodzījuma vietu kontingents ir sabiedrības spogulis, tā arī to, kas ir žoga otrajā pusē (lielajā zonā) vara ir šīs sabiedrības spogulis.

Nav iespējams, ka godīgu tautu pārstāv negodīgi deputāti un ministri. Nav iespējams, ka godīgi cilvēki ievēl negodīgos. Kādas individuālas krāpšanās rezultātā varbūt kāds blēdis arī pamanīsies tapt ievēlēts, bet tas būs tikai izņēmums.

Rodas jautājums vai tā cita, jaunā vara spēj būt citādāka, kā iepriekšējā? Protams, ka nē.

«Salekšana»

Atceros, kad padsmitnieka gados atrados nepilngadīgo ieslodzījuma vietā, tur mēs to saucām nevis par apvērsumu, un nevis par revolūciju, bet gan par «salekšanu».

Tas nozīmēja, ka, ja bija kāds despots, kurš pārmērīgi izmantoja paša iegūto varu, tad kādā negaidītā, bieži vien nejaušā, brīdī mēs «salecām».

Notriecām viņu gar zemi, spārdījām ar kājām un pēc neilga laika «vara», un «sabiedrības drauds» mainījās.

Iegūt varu varēja dažādi, bet varas iegūšanas rezultātā pār nepilngadīgiem noziedzniekiem atkal valdīja nepilngadīgs noziedznieks. Tāds, kurš bija apķērīgāks, izmanīgāks, bieži arī spēcīgāks, agresīvāks un nekaunīgāks. Arī blēdīgāks.

Bieži par jauno varu kļuva tas vai tie, kurš vai kuri šo «salekšanu» organizēja vai izraisīja. Organizējot «salekšanu», viņi bija laipni un atsaucīgi pret tiem, kurus vēlējās «salekšanā» iesaistīt. Viss mainījās tad, kad «salekšana» bija izdevusies un «salekšanas» organizētāji kļuva par jauno «varu».

Sūrā ikdiena

Kas šīs varas maiņas rezultātā mainījās? Nekas. Tiem apspiestiem, kuriem bija «pienākums», pēc ieslodzījuma vietas nerakstītiem likumiem un tradīcijām, klāt gultas, tiem, kas dzīvoja «labāk», mazgāt zeķes, tīrīt telpas un pat sniegt seksuālos pakalpojumus, nemainījās nekas. Varbūt dienu pirms «salekšanas» tos mazāk vai «laipnāk» ekspluatēja. Un arī dienu pēc «salekšanas» tiem pienākumu slogs bija atvieglots. Bet drīz viss nostājās savās vietās, «pārbūves» atnestā dziesmotā revolūcija beidzās. Sākās sūrā ikdiena.

Šiem dzīves atstumtajiem nekas nemainījās, mainījās tikai vadoņa uzvārds, izskats un balss tonis.

Mēs varam iziet ielās, varam pat mainīt varas uzvārdus, balss toņus un izskatu, bet mēs nevaram iecelt citādāku valdību, kā tikai tādu, kādi esam paši. Paši no savas vides mēs varam deleģēt, vai viņi paši var izvirzīties, (ir teikts, ka jāpalīdz ir godīgiem, bet negodīgie izlauzīsies paši), tikai tādus, kādi esam paši. Mēs spējam mainīt varai vārdus, uzvārdus, izskatu un retoriku, bet valdīšana paliks, kā līdz šim.

Viss paliks pa vecam, tie kuri līdz šim slaucīja ielas, tie slaucīs arī turpmāk, tie, kuri apkalpoja varu, tie turpinās to darīt. Viss paliks, kā iepriekš, mainīties var ārišķības, karogi, himnas, bet ne būtība, jo būtību nenosaka Satversme to nosaka tas, kas mūsu galvās un sirdīs.

Zinātne

Notikumi Latvijā kopš astoņdesmito gadu beigām par to liecina. Šos rezultātus var saskaitīt, izmērīt un nosvērt. Var saskaitīt, izmērīt un nosvērt arī šo rezultātu sekas, tāpēc šos mērījumus var saukt par zinātni, jo zinātne sākas tikai tad, kad var izmērīt un nosvērt.

Ir ilūzija, ka jāpanāk, lai vēlēšanas būtu godīgas un godīgums kļūs par valsts ikdienu. Līdzīgi kā saule apspīd visus gan labos, gan ļaunos. Vēlēšanu mehānismu izmantos visi.

Godīgie kautrēsies stāstīt, cik viņi ir godīgi, bet negodīgie to vien darīs, kā dziedās paši un liks citiem apdziedāt savu godīgumu. Rezultātā vēlētāji nobalsos par negodīgajiem, noticot viņu godīgumam. Vēlēšanu aptaujas apliecinās viņu izredzes, bet patiesi godīgie, kuri nebūs pārliecinoši un pietiekami uzstājīgi sevi reklamējuši, paliks aiz strīpas.

Godīgajiem nepietiek tikai ar vēlmi gāzt negodīgo varu. Ja viņi nezinās, kā varu izmantot, kā varu pasargāt, kā ar varas palīdzību padarīt valsti godīgu, viņu centieni ir nolemti neveiksmei, pat tad, ja tiem izdotos uz brīdi pārņemt varu.

Godīga valsts ir tā, kurā dzīvo godīgi cilvēki. Mūsu gadījumā vara un vēlētājs tikai izliekas, ka ir taisnīgi un godīgi. Kamēr paši nekļūsim labāki, labākas varas mums nebūs.

Ja godīgajiem pieder tikai teorētiska vara, bet tā nespēj savas godīgās ieceres īstenot, tad tas nozīmē, ka patiesībā varas viņiem nav. Tāpēc viņu rīcība ir neizlēmīga. To sauc par politisko onānismu, jeb darbības imitāciju. It kā kaut kādas darbības tiek veiktas, it kā kaut kādu gandarījumu arī jūt, bet bērni no tā nedzimst.

Komanda

Jābūt ir vienkāršiem cilvēkiem, ne tikai zinātniekiem, saprotamai darbības programmai un nepieciešama komanda, kura to īstenos. Nepieciešama tāda komanda, kurā katrs zina, kas jāpanāk, un zina, kas no tā jādara konkrēti viņam.

Saskaroties ar šo realitāti, lai kļūtu par reālu varu godīgajiem būs jāpiekrīt negodīgo priekšlikumiem «palīdzēt».

Jo tu nezini, ko un, kā vēlies panākt un, kā to izdarīt. Ja tev nav cilvēku, kuri to īstenos, tad pat ja izdosies kaut ko sasniegt, tavus darba augļus izmantos citi tā, kā viņi to uzskatīs par pareizu un izdevīgu sev.

Astoņdesmito gadu beigās, kad kā sēnes dzima dažādas organizācijas, tās visas vajāja vienādas grūtības. Tām nebija naudas, nebija telpu un trūka organizatorisku zināšanu. Nauda un telpas bija čekai un prasme organizēt arī.

Lai vispār kaut ko izdarītu, jaunizceptajiem politiķiem nekas cits neatlika, kā pieņemt viņu «palīdzību». Un iespējams, ka viņi palīdz vēl šodien…