Žurnālists Ervīns Jākobsons no portāla www.laikmetazimes.lv brīdina, ka partnerattiecību reģistrēšanai ir tiešs sakars ar homoseksuāļu interešu lobiju.

Bija Latvijai ārlietu ministrs. Teica, ka labs. Daži pat uzskatīja, ka labākais, kas pēc neatkarības atjaunošanas bijis. Taču kādā pelēkā novembra vakarā ministrs nāca klajā ar negaidītu paziņojumu – viņš esot gejs un lepns tāds būt. Kā jau varēja sagaidīt, tauta reaģēja dažādi. Daži ministru nosodīja par tradicionālo vērtību piesmiešanu, citi neslēpa prieku un darīja to tik emocionāli, ka neviļus radās aizdomas – varbūt arī viņiem laiks “iznākt no skapja”? Taču sabiedrības vairākums bija nesaprašanā, kam tāds paziņojums vajadzīgs un kāds ir tā patiesais mērķis.

Informēti cilvēki teic, ka zināmās aprindās ministra nosliece sen nav bijusi noslēpums. Bet kāpēc pārējā sabiedrība par to uzzināja tieši tagad? Nejaušība? Domāju, ka nē. Tradicionālā ģimene un cilvēces tikumiskās vērtības jau vairākus gadu desmitus piedzīvo masīvu uzbrukumu visā pasaulē. Mēģinājumi viendzimuma attiecības padarīt par normu un juridiski legalizēt ir tikai viens no šīs cīņas elementiem. Daudzās valstīs tas jau izdevies, citas vēl turpina pretoties sabiedrības morālai degradācijai. Tāpēc Edgara Rinkeviča paziņojums nebija nejaušs, bet rūpīgi pārdomāts solis.

2015.gadā Latvija kļūs par ES Padomes prezidējošo valsti un ārlietu ministrs būs viena no prezidentūras vadošajām figūrām. Homoseksuāļu lobijs cer, ka Rinkevičs varētu kļūt par “ietekmīgu balsi geju un lesbiešu tiesību aizsardzībā” visā Austrumeiropā. Atsaucoties uz ES vai atsevišķu dalībvalstu pieņemtajiem homoseksuāļu tiesību aktiem, tiks mēģināts līdzīgus likumus pieņemt arī Latvijā. Par to izteicies gan pats Rinkevičs, gan nenogurdināmā homoseksuāļu lobiste Ilze Viņķele. Kulmināciju visas šīs aktivitātes sasniegs jūnijā, kad uz “Eiropraidu 2015″ Rīgā sabrauks homoseksuāļi no visas Eiropas.

Šobrīd Rinkevičs daudzus nostādījis dilemmas priekšā. Politiķu darbu parasti vērtē pēc viņu kompetences un profesionālajām iemaņām. Normālus ļaudis maz interesē tautas kalpu intīmā dzīve. Taču tagad, kad Rinkeviča kungam labpaticis publiski izģērbties sabiedrības priekšā, cilvēki viņa personību vērtējot, būs spiesti ņemt vērā arī šo faktoru. Viena lieta, ja kāds vienkārši paziņo, ka ir gejs. To var pieņemt zināšanai. Pavisam kas cits, ja sabiedrībā pazīstams cilvēks savu autoritāti un amata pilnvaras izmanto, lai aktīvi lobētu tā sauktās homoseksuāļu tiesības. Šāds cilvēks tad kļūst par sabiedrības vairākuma ideoloģisko pretinieku, jo viņa darbība apdraud šai sabiedrībai tradicionālās morālās un tikumiskās vērtības.

LEPNS BŪT GEJS! -

ar šo saukli Latvijas ārlietu ministrs vienā rāvienā kļuva par Nacionālo geju Nr.1.

Kas tā vispār par iedomu – lepoties ar savu seksualitāti? Cilvēka seksualitāte ir kaut kas personisks un dziļi intīms, ko parasti neizliek publiskai apskatei. Tad jau arī heteroseksuāļiem vajadzētu skaļi klaigāt par savu seksuālo identitāti un rīkot lepnuma parādes. Tas izskatītos stulbi vai ne? Bet, kad to pašu dara geji, daudziem tas nešķiet stulbi. To sauc par drosmīgu soli. Ja Rinkeviča kungs savu gultas dzīvi būtu publiskojis pirms Saeimas vēlēšanām, tā varbūt būtu drosme. Taču tā jau nebija domāts – amatu noteikti vajadzēja saglabāt, lai iecerēto geju tiesību lobēšanā varētu īstenot ne vien Latvijā, bet tagad arī starptautiskajā arēnā.

Ka ar latviešiem tomēr vēl nav tik bēdīgi, apliecina Latvijas Nacionālās operas valdes priekšsēdētāja, komponista Zigmara Liepiņa ironiskā refleksija uz Rinkeviča publisko ekshibicionismu: “Kaut kur internetā lasīju, ka visapdraudētākā, diskriminētākā cilvēku grupa esot kristīgai reliģijai piederīgi heteroseksuāli baltie vīrieši. Tad nu ar lepnumu paziņoju: esmu viens no viņiem! Jūs jautāsiet, kāds tam sakars ar Operu. Nekāds! Es tikai gribēju, lai jūsu sejas šajā pelēkajā un lietainajā dienā rotā smaids.” Dīvaini, bet daudzu ļaužu sejās smaids tā arī neparādījās. Tieši pretēji – operas direktora virzienā lidoja skarbas kritikas bultas. Tas liek jautāt, vai Liepiņa kungam tomēr nav taisnība un normāli vīrieši Latvijā pamazām nekļūst par retumu? Starptautiskajam geju lobijam tas noteikti patiktu.

****

Ārlietu ministra pēkšņā atklāsme netieši saistīta ar citu pēdējā laika aktualitāti – viendzimuma partnerattiecību tiesisko regulējumu. Sapratuši, ka panākt viendzimuma laulību atzīšanu Latvijā tik drīz nevarēs, homoseksuāļu lobisti ķērušies pie rezerves varianta – partnerattiecību likuma izstrādes. Tas tiek darīts viltīgi – it kā rūpējoties par neprecētu heteroseksuālu pāru tiesisko aizsardzību. Tomēr, kā apgalvo eksperti, ja šāds regulējums tiks pieņemts, tajā nebūs iespējams nodalīt heteroseksuāļu un homoseksuāļu tiesības. Ja līdzās laulībai valsts par likumīgu atzīs neprecētu pāru kopdzīvi, nebūs juridiska pamata šādu atzīšanu liegt arī homoseksuāļiem.

Visdedzīgākā partnerattiecību likuma lobētāja ir jau pieminētā Ilze Viņķele. Vēl būdama labklājības ministre viņa izdeva divas dzimumu identitāti kropļojošas bērnu grāmatiņas. Sekoja skandalozie izteikumi LTV raidījumā “Sastrēgumstunda”, kur ministre paziņoja, ka valstij nebūtu jāpiešķir priekšrocības laulātām ģimenēm, jo tas diskriminētu kopā dzīvojošus nelaulātus pārus. Bet pirms Eiroparlamenta vēlēšanām Viņķele piedalījās starptautiskās lesbiešu un geju asociācijas ILGAsagatavotā videoklipā, kurā aicināja balsot par kandidātiem, kas aizstāv visa veida ačgārnā seksa cienītājus. Un nu – partnerattiecību likums, ko Viņķele apņēmusies sagatavot rekordīsos termiņos, lai to varētu pieņemt vēl Latvijas prezidentūras laikā.

Sarunā ar asociācijas “Ģimene” valdes priekšsēdētāju Ilonu Bremzi Viņķele savulaik izteikusies, ka ir ieinteresēta, lai no Satversmes pazustu pants par laulību kā savienību starp vīrieti un sievieti. Laulības institūciju viņa uzskatot par novecojušu un valstij neesot pienākums to atbalstīt vairāk kā citus kopdzīves modeļus. Viņķeles īpašā ieinteresētība homoseksuāļu problēmās liek uzdot jautājumu – kā ir ar viņas pašas orientāciju? Ārēji par novirzēm nekas neliecina – Viņķelei ir vīrs un trīs bērni. Mūsdienu samaitātajā pasaulē tas gan neko nenozīmē – daudzi dzīvo ārēji pieklājīgu ģimenes dzīvi, patiesībā būdami slēpti homo vai biseksuāļi. Nosaucot Latvijas sabiedrību par tumsoņām, starp kuriem politiķe jūtoties kā viduslaikos, Viņķeles kundze ir rupji apvainojusi desmitiem tūkstošu tradicionālo ģimeņu un simtiem tūkstošu vīriešu un sieviešu, kas paaudžu paaudzēs sakņotās morālo vērtību normas vērtē augstāk par šodienas Eiropas seksuālo visatļautību.

Šķiet, pagaidām Saeimas deputātu vairākums nesteidzas pievienoties Rimševica un Viņķeles iniciatīvai. To nav gatavi darīt pat abu kolēģi no partijas “Vienotība”. Partijas priekšsēde Solvita Āboltiņa paziņojusi, ka “Vienotība” atbalsta tradicionālu ģimeni. Arī citas parlamenta politiskās frakcijas domā tāpat. Tieslietu ministrijas parlamentārais sekretārs Jānis Iesalnieks (NA) uz Viņķeles ciešo apņēmību vēl šajā Saeimas sasaukumā uzrakstīt dzimumneitrālu kopdzīves regulējuma likumu atbild: “Rakstīt jūs varat visu ko, bet likumus pieņem Saeimas vairākums. Jums tāda nav un nebūs.” Cerams, ka tā.

 

Ārprāts, kādā tumsonīgā valstī man jādzīvo! -
šausminās kvēlākā Latvijas homoseksuāļu lobētāja Ilze Viņķele.

Neprecētu pāru civiltiesisko attiecību problēma šobrīd tiek mākslīgi uzpūsta. Jau pašlaik jebkādas civiltiesiskās attiecības Latvijā var nokārtot pēc spēkā esošajām likumu normām. Visi heteroseksuāli pāri, kas vēlas, lai viņu kopdzīve būtu reģistrēta un mantiskās attiecības sakārtotas, var bez problēmām apprecēties – laulību reģistrācija Latvijā ir vienkārša un lēta. Savukārt tiem, kas to nevēlas darīt, ir skaidri jāapzinās šādas nereģistrētas kopdzīves civiltiesiskie riski. Laulāties vai nelaulāties – tā ir katra brīva izvēle, taču nepielīdzināsim šādu kopdzīvi laulībai. Ja kādu likumu patiešām vajadzētu izstrādāt, tad tas ir ģimenes atbalsta likums, kas aizsargātu tradicionālo ģimeni un tās vērtības.

Kā arguments partnerattiecību likuma nepieciešamībai tiek minēts fakts, ka nereģistrētā laulībā šobrīd dzīvo teju puse Latvijas iedzīvotāju. Tā patiešām ir, tomēr nav neviena nopietna argumenta, lai šādu bezatbildību attaisnotu. Bieži dzirdētais teiciens, ka laimīgai laulībai zīmogs pasē nav vajadzīgs, ir tikai atruna. Vai tad kāds runā par zīmogiem? Ja cilvēki viens otru mīl, kas viņiem traucē sakārtot attiecības valsts un sabiedrības priekšā? Vai tomēr pie vainas nav bailes par savu attiecību noturību un nevēlēšanās uzņemties atbildību? Cilvēku kopdzīve neizveidojas vienā dienā, tāpēc salaulāties vai kā citādi juridiski sakārtot attiecības nav nekādu objektīvu šķēršļu, ja vien to patiešām vēlas.

Nereģistrēto partnerattiecību problēmu no jauna uzjundījušas Zolitūdes traģēdijas civiltiesiskās konsekvences. Bet, vai tāpēc vajadzīgs speciāls likums? Tā vietā, lai stiprinātu tradicionālo ģimeni un, izmantojot šādu gadījumu bēdīgo pieredzi, mudinātu cilvēkus savas attiecības nokārtot oficiāli, mums tiek piedāvāts nereģistrētai kopdzīvei piešķirt teju tādas pašas tiesības kā laulībai. Tā ir pilnīgi aplama pieeja. Šobrīd atsevišķi tautas kalpi Zolitūdes traģēdiju un tās upurus izmanto savu apšaubāmo politisko mērķu sasniegšanai. Būsim godīgi – slēpjoties aiz liekulīgiem stāstiem par bojāgājušajiem glābējiem, patiesībā tiek mēģināts panākt viendzimuma pāru kopdzīves legalizāciju. Tas ir galvenais iemesls visām šīm aktivitātēm.

Šobrīd Latvijas politiķi nav gatavi ignorēt sabiedrības vairākuma viedokli un atzīt viendzimuma partnerattiecības. Taču tā nebūs vienmēr. Ar meliem par nereģistrētās attiecībās dzimušu bērnu tiesisko aizsardzību homoseksuāļu lobijs mēģinās dabūt cauri Viņķeles un Rinkeviča loloto likumu par partnerattiecību tiesisko regulējumu. Ja tas izdosies, ceļš būs vaļā arī viendzimuma partnerattiecību legalizēšanai. Kas sekos pēc tam? Bērnu adoptēšanas tiesības gejiem un lesbietēm? Par to, ka šādu likumu pieņemšana ir iespējama un var notikt negaidīti, liecina Igaunijas piemērs, kur partnerattiecību likums tika pieņemts, neskatoties uz vairāk nekā puses sabiedrības noliedzošo attieksmi. Tāpēc, ļaudis – esiet modri!

****

Kopš 20.gadsimta 60.gadiem tradicionālo ģimeni un tikumību nopietni apdraud sabiedrības vispārēja seksualizācija. Sekss, seksapīls, seksīgs – jēdzieni, ko šodien izmanto vietā un nevietā. Neviena reklāma, lai ko tā reklamētu, vairs neiztiek bez seksīga sievietes vai vīrieša tēla ekspluatācijas. Mēs dzīvojam galēji seksualizētā pasaulē. Sekas ir sabiedrības morāles arvien pieaugoša degradēšanās, dzimumattiecību uzsākšana arvien agrīnākā vecumā, arvien jaunāku meiteņu grūtniecība, abortu skaita pieaugums.

Visas šīs problēmas pasaule mēģina risināt pilnīgi ačgārni – ja reiz pusaudži ar seksu sāk nodarboties arvien agrāk, viņiem par to jāstāsta jau bērnudārzā. Dažādas izglītības un veselības organizācijas cenšas mūs pārliecināt respektēt situāciju de facto un bērnus “drošam seksam” sagatavot pēc iespējas agrāk, lai vēlāk nerastos problēmas. Vienkāršāk taču ir izsniegt bērniem prezervatīvus nekā mācīt tos par laulību un mīlestības pilnām attiecībām mūža garumā. Pēdējo gadu laikā Eiropas Parlamentā ar apskaužamu regularitāti parādās dažādas rezolūcijas, kas paredz bērnu agrīnu seksualizāciju. Estrella, Lunačeka, Zubera – šīs “dāmas ar pautiem” ir tikai dažas no Eiropas feministisko homoseksuāļu lobija.

Lieki teikt, ka bērnu “seksuāla izglītošana” homoseksuālas attiecības pielīdzina heteroseksuālām. Savukārt tā sauktā genderisma ideoloģija pauž, ka bērns pats drīkst izvēlēties dzimumu, neatkarīgi no tā, kāds viņš piedzimis. Šobrīd definēti jau vismaz 12 (!) dzimumi (genderi). Paldies Dievam, viss šis normālam saprātam neaptveramais ārprāts vēl nesaņem pārāk lielu atbalstu Eiropas Parlamentā. Bet tas ir tikai pagaidām. Feministu, homoseksuāļu un citu perversitāšu lobijs turpina uzbrukt “nožēlojamajiem ultrakonservatīvajiem ekstrēmistiem” – tradicionālo vērtību piekritējiem.

Šādas brošūriņas, kur dažādas seksuālās perversijas tiek pielīdzinātas normālām attiecībām,
jau tiek izdalītas bērniem Latvijas skolās.

Lai tamlīdzīgu rezolūciju rekomendācijas nemēģinātu ieviest Latvijā, biedrība “Glābsim mūsu bērnus” 2013.gada novembrī sāka parakstu vākšanu tautas nobalsošanai par grozījumiem Bērnu tiesību aizsardzības likumā, kas paredz aizliegt bērnu agrīnu seksualizāciju izglītības un aprūpes iestādēs, tostarp viendzimuma personu seksuālo attiecību popularizēšanu un reklāmu. Parakstu vākšanas pirmajā kārtā bija jāsavāc 30 000 Latvijas pilsoņu parakstu. Ņemot vērā sabiedrības lielākās daļas noraidošo attieksmi pret viendzimuma attiecībām, tāpat satraukumu, ko uzjundīja minētās Eiropas rezolūcijas, šķita, ka šo mērķi nebūs grūti sasniegt. Ir pagājis gads un parakstu vākšana noslēgusies. Diemžēl savākti tikai nepilni 12 000 (galīgais skaitlis tiek precizēts) paraksti.

Kādēļ šāds rezultāts? Vai patiešām Latvijā neatradās 30 000 cilvēku, kam rūpētu mūsu bērnu nākotne? Jāteic, bažas par latviešu aktīvu līdzdalību šajā pasākumā radās jau pašā sākumā, jo aicinājumu biedrības “Glābsim mūsu bērnus” vārdā bija parakstījuši trīs sabiedrībā neviennozīmīgi vērtētas personas – Vladimirs Lindermans, Kaspars Dimiters un Edvīns Puķe. Tomēr vēl bija cerība, ka bērnu dēļ cilvēki spēs pārvarēt ideoloģiskās domstarpības un apvienoties kopīgai cīņai visas sabiedrības labā. Taču tā nenotika.

Lai cik rūgti to atzīt, “Glābsim mūsu bērnus” vadītāji izdarīja visu, lai parakstu vākšanas kampaņa izgāztos. Tā vietā, lai visus spēkus koncentrētu uz vienu mērķi – bērnu agrīnas seksualizācijas un homoseksuālisma propagandas nepieļaušanu, viņi turpināja nodarboties ar apšaubāmām politiskām aktivitātēm. Lindermans vervēja krievu radikāļus karam Ukrainā, Dimiters publiski atbalstīja Putinu un Krimas aneksiju, bet Ukrainas valdību lamāja par nacistiem, savukārt Edvīns Puķe uz Saeimu startēja kā deputāta kandidāts no… Krievu savienības. Pēc visa tā vairs nebija nekādu cerību, ka latvieši bariem skries parakstīties zem viņu iniciatīvas.

Pēdējais piliens daudziem bija Tatjanas Ždanokas un Krievu savienības iesaistīšanās parakstu vākšanā, izmantojot šo iniciatīvu savā priekšvēlēšanu kampaņā un apgalvojot, ka ir vienīgais politiskais spēks Latvijā, kas cīnās pret bērnu homoseksualizāciju. Šāda demagoģija cilvēkos radīja bažas, vai tikai šī nav kārtējā manipulācija ar tautu un paraksti netiks izmantoti pavisam citiem mērķiem. Nav noslēpums, ka Krievija homoseksuāļu jautājumu izmanto ideoloģiskai cīņai ar Rietumiem. Ņemot vērā saspīlēto starptautisko gaisotni, vairums latviešu atteicās doties pie notāra, lai atsauktos tik prokrieviski noskaņotu personu aicinājumam.

Oficiāli parakstu vākšanas kampaņu neatbalstīja neviena Latvijas kristīgā konfesija, kaut, protams, draudzes un to locekļi parakstījās. Patiesībā 30 000 parakstu savākšanai būtu pieticis tikai ar aktīvo kristiešu līdzdalību vien, nemaz nerunājot par citu ticību un pārliecību cilvēkiem. Lai arī lielākā daļa atbalstīja pašu referenduma ideju, tomēr jebkura ideja tiek asociēta ar tās autoriem. Nelīdzēja ne nevalstisko ģimenes aizstāvības un vecāku organizāciju iesaistīšanās, ne triecienkampaņa parakstu vākšanas beigu posmā – daudzi kristieši parakstīties neaizgāja.

Šo kauju mēs zaudējām. Taču, vai patiešām zaudējām? Jā, vajadzīgais parakstu daudzums netika savākts, taču sliktāk būtu, ja paraksti tiktu savākti, bet referendums izgāztos cilvēku kūtrības dēļ. Tad homoseksuāļu lobijam būtu iemesls apgalvot, ka Latvijas sabiedrībai šis jautājums neinteresē, tāpēc nav nekādu šķēršļu bērnu seksuālai “izglītošanai” mūsu zemē. Tagad tik viegli to izdarīt nevarēs, jo pēdējā gada laikā šī tēma radījusi karstas diskusijas plašsaziņas līdzekļos un interneta vidē, tai pievērsta pastiprināta sabiedrības un vecāku uzmanība. Šobrīd politiķi neriskēs pieņemt nekādus regulējumus vai rekomendācijas, kas akceptētu šādu “izglītošanu”. Vismaz uz laiku šis jautājums ir izņemts no Latvijas politiskās dzīves dienaskārtības. Un tas nav maz.

Noslēgumā daži vārdi tautiešiem, kas glābiņu no Eiropas netiklības muklāja meklē Krievijas autoritārisma purvā. Nav jēgas bēgt. Lai kur nemēģinātu paslēpties, nav iespējams aizbēgt no šīs grēcīgās pasaules. Tāda vieta ir tikai Dieva Gara klātbūtnē. Tā nav saistīta ar ģeogrāfiskām koordinātēm vai politiskām sistēmām, bet cilvēka sirdi. Svētie Raksti teic, ka laiku beigās pasaule kļūs arvien ļaunāka. Mēs nespējam šo procesu ietekmēt. Tas, ko varam darīt – paust savu pilsonisko pozīciju un sludināt Dieva Vārdu grēkos mirstošajai cilvēcei. Mēs neesam aicināti bēgt no grūtībām, bet palikt vietā, kur Dievs mūs nolicis, lai izrautu no elles pēc iespējas vairāk cilvēku. Raksti teic:

“Netaisnais lai dara vēl netaisnību, nešķīstais lai grimst vēl nešķīstībā, bet taisnais lai dara arī turpmāk taisnību, svētais lai pastāv arī turpmāk svētumā” (Atklāsmes gr. 22:11).

“Bet mēs sludinām Kristu, krustā sisto” (1.Korintiešiem 1:23).