Jautājums: Kāpēc vairs nerakstāt par politiku? Vai kāds ir iebiedējis? Patīk Jūsu politiskie salīdzinājumi ar kristietību. Draugs ir apvainojies, ka nav atbildēts uz viņa (privāto) vēstuli. Viņš jums nosūtīja jautājumu par politiku. Divi mēneši jau pagājuši. Atbildes nav. Kas noticis?

Atbilde: Paldies, ka tas ir pamanīts. Pēdējo mēnešu laikā palielinājies vēstuļu skaits un pārsvarā, jautājumu uzdošanā vai ar savām pārdomām daloties spektrs.com lasītāji izteikuši vēlēšanos palikt ne tikai anonīmi, bet arī lūguši nepublicēt. Taču kaut arī vēstuļu darbs nav pamanāms publiski, tomēr atbildes, kā arī sarakste aizņem daudz vairāk laika, nekā iecerēts, tāpēc redzamā, publiskā puse atstāta it kā novārtā. Tāpēc uz jūsu drauga vēstuli tiks atbildēts rindas kārtībā, tuvākā laikā.

Dažkārt, lai rakstītu par politiskām norisēm, ir nepieciešams arī atpūtināt prātu no informatīvās vētras izraisītiem plūdiem. Kā tautā saka: „Kas par daudz, tas par skādi.” Taču iepriecina arī rakstvieta no Bībeles: ”Viņš neļaus jūs pārbaudīt pāri par jūsu spējām, bet darīs pārbaudījumam tādu galu, ka varat panest.” (1Kor 10:13)

Nu, tad aiziet, parunāsim par politiskiem salīdzinājumiem kristīgajā gaismā.

Latvijā cienījams politiķis, kuru augsti vērtēju, kādā politiskā norises laikā teica: „Dažreiz, kad ir redzams politiskais pārsvars un jūtama sakāve, labāk piekāpties, kapitulēt, „izlikties par beigtu” un ļaut oponentiem domāt, ka ir uzvarējuši. Bet tad atkopties, mobilizēties, savākt visus spēkus un no jauna doties cīņā.”

Viņš stāstīja arī par varā-politikā pielietotajiem paņēmieniem. Definēja paņēmienu veidus un sīkāk izklāstot to nozīmi, dalījās ar uzskatāmiem piemēriem. Gandrīz par katru definējumu vēlējos iestarpināt arī savus komentārus, tomēr centos savaldīties, vai iekost lūpā. Laiks bija ierobežots, tāpēc vēlējos par politisko teoriju uzzināt pēc iespējas vairāk. Cenšoties uztvert katru izteikto domu un nekādā gadījumā neko nepalaist garām, tomēr manu uzmanību īpaši pievērsa kapitulācijas jēdziens.

Tas ir paņēmiens ar nosaukumu: „Izlikties par beigtu.” No dzīvnieku pasaules ņemtais paņēmiens plūstoši pārgāja arī uz cilvēku pasauli. Politiķis stāstīja piemēru par Voltēru, kuru nemiera laikā aizturēja angļu karavīri. Voltērs aizstāvoties karavīriem esot teicis: “Vai nav pietiekami ciests, ka neesmu dzimis anglis?” Pārsteigtie karavīri Voltēru atlaiduši. “Tāds esot nostāsts,”-piemitināja politiķis. Taču par pieminēto paņēmienu atsaucās atmiņā rakstvietas Bībelē, jo, kā arī tas neliktos nosodoši, taču arī par bieži vien pieminēto drosmīgo, Dieva vīru, mūziķi un izcilo karavadoni Dāvidu arī ir ko pateikt šajā sakarā.

Filistieši devās karā pret Saulu un Izraēla karotājiem. Starp filistiešiem bija arī liela auguma stiprinieks vārdā Goliāts. Viņš dižojās un izaicināja Izraēlas vīrus, apsaukdams lamu vārdiem. Bet gans Dāvids izdzirdēja to, ko runā Goliāts. Viņš sašutis teica: “Kas tad šis filistietis tāds ir, ka viņš, kurš ir neapgraizīts, uzdrošinās ar lamu vārdiem izaicināt dzīvā Dieva kara pulku?” Dāvids lūdza ķēniņu Saulu, lai laiž viņu cīņā. Interesanta seko redzama salīdzinājuma ilustrācija. Sauls atbild: “Tu nevari stāties pretim šim filistietim, lai ar viņu cīnītos, jo tu vēl esi zēns, bet viņš ir karavīrs no savām jaunības dienām!” Teiktajā jau paredzams zaudējums vēl cīņai nesākoties. Viss ir skaidrāk par skaidru- nemaz nesāc, nekas nesanāks, nedod Dievs tik bīstamā situācijā vēl dzīvību zaudēsi. Taču atšķirībā no daudzām situācijām, publiski tiek zaimots Dievs un tas nav pieļaujams, lai arī ko tas maksātu.

Arī mūsdienās saskatāmas šādas tendences, kad bijušie politiķi devuši solījumu Dieva priekšā, politisko lauku padarot par treniņu bāzi un tautu pasvieduši par izsmieklu un suņu barību starptautiskā mēroga šakāļiem, tagad nu atzīdami savas pieļautās kļūdas, cenšas sagrābj tautas modrību un žēlsirdību tiecas atpakaļ, jo it kā esot pietiekami iztrenējušies, nu ir gatvi no kļūdām mācīties. Vienīgi kļūdas atzīstot virzienus sajaukuši cietuma vietā ar valdības ēku. Un kļūdas atzīst nevis Dieva priekšā, bet presē. Taču Dāvids neiežēlojās, lūst vai plīst, taču par Dieva vārdu jāiestājas. Tāda bija Dāvida izvēle. Viņš neredzēja Goliāta lielo augumu. Viņš neredzēja pārsvaru. Viņš nesalīdzināja sevi ar ienaidnieku. Viņš redzēja tikai un vienīgi mērķi, nogalināt to, kurš nostājas pret Dievu un Viņa tautu.

Ierocis nebija Kalašņikovs un kara tērps nebija zvīņotās bruņas. Tas bija gana apģērbs un ieroča vietā- linga. Viens mirklis, Goliāts gar zemi un ar pašu ienaidnieka izmantoto ieroci, viņa nocirstā galva jaunekļa rokās. Trāpīgi vārdi šajā sakarā: “Ar zobenu nāksi, no zobena kritīsi.” Iespaidojoties no grāvējfilmas vērtā sižeta un no laimes sajūtas ķēniņš Sauls, vairs vispār Dāvidu nevēlējās palaist prom no sevis. Taču kas to būtu domājis, ka Dāvida no uzvaras uz uzvaru nestie panākumi pārvērtīsies par ķēniņa iedomu lāstu. Tikai Viena tautā izskanējusi dziesma: “Sauls ir nositis savu tūkstoti, bet Dāvids savus desmit tūkstošus!” bija pēdējais piliens Saula skaudībā iekarsušajai dvēselei. Tas izmainīja nākotnes gaitu. “Iesākot ar šo dienu, Sauls apskauda Dāvidu.” (18:9) Saula vēlēšanās nogalināt Dāvidu par viņa panākumiem auga ar katru dienu. Naids prieka vietā. Taču, lai kā arī ķēniņš ar varas, bagātību, sakaru palīdzību vēlējās panākt Dāvida nogalināšanu, tas nekādi neizdevās tikai tādēļ, ka: “Dāvids bija gudrs visos savos ceļos, un tas Kungs bija ar viņu”. (18:14) Neskaitāmas reizes Sauls centās nonāvēt, bet ik reizes Dāvids bija savlaicīgi brīdināts un pasargāts. Taču tā diena pienāca un nevis Sauls bija situācijas noteicējs, bet gan kārtējo reizi bēgot no Saula Dāvids iekrita citas pilsētas ķēniņa kalpu rokās. Kā varēja Dāvidu neatpazīt, kura popularitāte apsteidza viņu pašu. It kā līdzīga situācija. Dāvids varēja paķert lingu un ar vienu akmens vēzienu trāpīt tieši mērķī, bet viņam bija pieejams pat kaut kas vairāk-zobens un šķiet, ka kā nu kurš, bet Dāvids visus noliks uz lāpstiņām, bet grāvējfilmas vērtais sižets neizdevies. Pilnīga sakāve. Kas tad nu? Ko Tu Dāvid āksties, visus plānus par “Happy and” izjauci. Dāvids nobijās. Šādā situācijā bailes nevis paralizēja Dāvidu, kā mums varētu likties, bet pasargāja no pārgalvīgas rīcības. Vai kaut kas tāds vispār var notikt? Vai ir joprojām runa par to pašu Dāvidu? Jā! Izrādās tas pats Dāvids. Mēs lasām “un tādēļ viņš izlikās vājprātīgs viņu acu priekšā un kā traks dauzīja vārtu divviru durvis, un siekalas tecēja viņa bārdā.” (21:13) Ķēniņš Achišs redzot Dāvida lēkmes izpausmi, tika atlaists un Dāvids aizgāja. Kāpēc Dāvids tā rīkojās? Varbūt tāpēc, ka šajā situācijā atšķirībā no Goliāta nebija runa par Dieva godu, bet par viņu pašu. Šoreiz būtu izdevīgi tautas varoni nogalināt ar īpašu niknumu un “gods” par to būtu piešķirts nevis vietējam nīdējam, bet gan starptautiskajam, kas par Dāvida sakāvi un, respektīvi, arī par viņa Dieva dotās tautas sakāvi runātu pasaules līmenī, piešķirot dubultu reputācijas graušanas līmeni un nozīmi.

Interesanti šķiet paralēlas ar mūsdienu Latvijas politiķa teikto- „Izlikties par beigtu”. Jo viņš domu papildināja ar nozīmīgiem vārdiem, kas vēl ilgi paliks atmiņā. Viņš paskaidroja: “Jā, iet bojā cilvēki mocekļu nāvē, bet kādu vēsti Tu ar savu mocekļa nāvi taisies sniegt palicējiem? Bezjēdzīga nāve, mērķi nesasniegs. Ir jādomā racionāli. Izlikšanās par beigtu arī ir izeja, lai pēc tam dotu pretsparu netaisnībai.”

Taču pastāv arī visizplatītākā un visprecīzākā metode, kura nostrādā vienmēr: „Tad nu pazemojieties [kapitulējat] apakš Dieva varenās rokas, lai Viņš jūs paaugstinātu savā laikā. (1. Pēt. 5:6)