Par Preambulas jēgu VIDEO

LKR „Aktuāla diskusija” Vai latviskā dzīvesziņa savienojama ar kristīgo ticību?

Raidījumu vada: Tālivaldis Tālbergs – LKR prezidents
Viesi: Jānis Šmits – Luterāņu mācītājs un politiķis;
Ivo Pavlovičs – LELB Pēterupes un Skultes draudžu mācītājs.

Pierakstīja: spektrs.com

 

Tālivaldis Tālbergs: Vai ir nepieciešama preambula?

Jānis Šmits: Preambula ir nepieciešams mūsu Satversmē. Jau toreiz 1921.gadā saskārās par daudziem jautājumiem un viens no būtiskajiem jautājumiem bija par Dievu. Man šī jaunā versija liekas laba no vienas puses, tādēļ, ka tā nostiprina lietas, kuras daudziem nav skaidras, bet ja mēs runājam par kristīgo ticību un tā saucamo „latviešu dzīvesziņu”, man nav pieņemama viena lieta, kas ir studējis Satversmes vēsturi ir jāzina viena lieta, ka mūsu Satversmes tēvi bija politiķi, mācītāji un viņi gribēja Satversmi iesākt ar vārdiem: „Pateicoties visuvarenajam Dievam, par iegūto Latvijas neatkarību..” Atšķirība ir tāda, ka vecajā versijā, kuru es mēģināju restaurēt 9.Saeimas laikā un kas neguva Saeimas atbalstu ir pateikt to, ka pirmajam ir jābūt atkarībai no.. un tad seko pateicība Dievam par atgūto neatkarību. Bet tagad mēs ierakstam juridiski korekti sastādīto teikumu, bet rezultātā aizmirstam pievienot Dievu. Jā, dzīvesziņa un kristīgās vērtības nenoliedzami mūs ir ietekmējusi, taču šādā formulējumā, tas vairāk šķeļ nevis vieno Latvijas tautu. Un, tad ir jautājums, ko mēs katrs saprotam ar vārdiem kristīgās vērtības? Vai tās ir konservatīvās kristīgās vērtības, vai tās ir liberālās kristīgās vērtības. Tādēļ mans piedāvājums būtu iekļaut Radītāju, jo daudzu valstu konstitūcijās tas ir. Piemēram: Īrijas konstitūcijā ir teikts: „Vissvētākās trīsvienības vārdā no kura visa autoritāte izriet un uz kuru mūsu augstākiem mērķiem jābūt virzītām un visas valsts cilvēku darbiem, mēs Īrijas tauta pazemībā atzīstam visus mūsu pienākumus pret Dievišķo Kungu Jēzu Kristu, kas uzturēja mūsu Tēvus pāri pārbaudījumu gadsimtos.” Grieķija: „Visas Svētās un Vienbūtības un Nedalāmās Trīsvienības vārdā..” Polijā ir tas pats, Amerikai vēl jo vairāk.

Mēs redzam, ka šajos gadījumos ir runa par Dievu kā Personu, bet mēs runājam par vērtībām, tātad vērtības mums ir vajadzīgas, tās mūs ir veidojušas, bet vērtību devējs laikam ir atvaļinājumā.

Tālivaldis Tālbergs: Kur ir tā problēma, trūka ierosinājuma?

Jānis Šmits: Gribu, lai ir skaidrība nav pašreiz iesniegta Satversmes Preambula. Ir viens projekts, kuru sastādījis mūsu cienījamais Levita kungs un tas ir tikai viens no variantiem. Lai tas būtu pieņemts ir nepieciešams piecu deputātu paraksti. Nav vēl iesniegts šāds likumprojekts.

Ivo Pavlovičs: Svarīgi, lai būtu atsauce uz Dievu. Atcerēsimies, ka mūsu Latvijas himna sākas ar vārdiem: „Dievs svētī Latviju!” Tas būtu likumsakarīgi un jēdzīgi, ka preambula sāktos ar tādiem pašiem vārdiem. Simboliski un loģiski. Hierarhiskā secībā un kārtībā.

Tālivaldis Tālbergs: Jaunajā projektā ir otrādi ar šiem vārdiem beidzas preambula. Jautājums ir no kā mums baidīties, ja 60% Latvijā ir kristīgi domājoši. Rr jābūt arī politikai gribai. Bet vai tad mums nav deputātu kristiešu?

Ivo Pavlovičs: Piedalījos kādā diskusijā, kura bija veltījams folklorai. Tajā dtika diskutēts par folkloras nozīmi. Statistikai es lūdzu pacelt roku tiem, kuri ir kristieši, visi pacēla roku izņemot vienu. Redziet, mums ir arī formālā kristietība.

Jānis: Vaina ir jāuzņemas gan vienai, gan otrai pusei. Tāda ir mūsu nacionālā mentalitāte. Citas tautas kristīgo piederību akcentē, piemēram, Īrijā dzīvojošais teiktu, ka viņš ir Īrs-katolis. Tā ir viņu identitāte.

Tālivaldis Tālbergs: Tad mēs esam latvieši-protestanti..

Jānis: Protestējam iespiedušies stūrītī pie ledusskapja. Mēs neesam gatavi uz aktīvu rīcību.

Ivo Pavlovičs: Mūsu Latvijas prezidents Kārlis Ulmanis bija luterāņu draudzes loceklis un bija arī dievnams, uz kuru viņš ir gājis. Tajā laikā, garīgā latviešu identitāte tika saistāma ar luterāņu draudzi, kurai piederēja vairākums latviešu tautas.

Jānis Šmits: piezīme, ne tikai Kārlis Ulmanis bija kristietis, bet arī prezidents Jānis Čakste. Viņš bija ne tikai luterāņu draudzes pārstāvis, bet arī Jelgavas Svētās Annas draudzes priekšnieks, par ko daudzi varbūt nezin.

Latviskā dzīvesziņa- dievturība?

Tālivaldis Tālbergs: Latviskā dzīvesziņa, ko tas nozīmē?

Ivo Pavlovičs: Vairākās vārdnīcās meklēju „latviskā dzīvesziņa”, bet nevarēju atrast. Google gan atradu, dievturības kontekstā.

Tālivaldis Tālbergs: Jā, es arī paskatījos, tajā atradu dievturību, kuras centrs ir zaltis.

Ivo Pavlovičs: Ir atsauce uz dzejniekiem, tautasdziesmām. Liekas, ka ar vārdu dzīvesziņa ir domāta subjektīva atziņa par viss kaut ko. Bet problēma ir tad, kad to veido kā autentisku avotu. Manuprāt, ka šī termina ieviesēji ir saistāmi ar dievturiem. Ar mērķi pasludināt, ka dievturība ir autentiska latviešu reliģija. Taču dievturības saknes nesniedzas īpaši tālu, tās vadonis Ernests Brastiņš pirmās brīvvalsts laikā pētīja pilskalnus un rakstīja savas pārdomas un radīja dievturu ceroksli jeb dievturu katehismu, kas ir veidots pēc luterāņu katehisma analoģijas. Iekļaujot tajā tās tautasdziesmas, kas viņam likās atbilstošas un pārinterpretējot tās nozīmi akcentējot konkrētus vārdus. Piemēram: klaja nepatika un naids un noraidījums pret kristīgo baznīcu un kristīgām vērtībām. Uzskatāmi Ernests Brastiņš tās tautas dziesmas, kurās ir pieminēts vārds baznīca ievieš jaunu interpretāciju, ka latviešiem baznīca ir bijusi kāds svēts akmens vai birzes, taču noraida tās tautas dziesmas, kurās ir teikts, ka latvietis ir bijis kristīts un kristīgs cilvēks.

Darba dienās ganos gāju

Svētdienās baznīcā

Ganos gāju gavilēt

Baznīcā Dievu lūgt.

Tādas norādes uz kristīgo praksi ir daudz. Problēma ir tā, ka mūsdienās notiek jēdzienu pārdefinēšana vai pārgrupēšana. Korekti sakot latviskā dzīvesziņā pamatā ir folklora. Taču to vienkopus kā Bībeles aptverošo avotu uztvert nevar. Tajā ir nesavienojamas lietas piemēram: rātnās un nerātnās dainas, buramvārdi un lūgšanas. Tās ir tautas dziesmas, kuras var paust galēji pretējus uzskatus.

Tālivaldis Tālbergs: Dzīvesziņa ir pieņēmusi monopoltiesības, kuras centrs ir zalts. Lūk, ja to ieliekam mūsu preambulā un uzskatām, ka tas ir veidojis mūsu garīgo identitāti neņemot vērā, ka dievturība veidojusies 20 gados, tad rodas jautājums, bet kas bijis pirms tam..

Ivo Pavlovičs: Pirms tam bija kristietība.

Tālivaldis Tālbergs: Bet, lūk, to mēs nerēķinām. Piedošanu, bet pa starpai mums ir bijis 50 gadu komunisma laiks, tad to arī liksim iekšā?

Ivo Pavlovičs: Labi, ka komunismu pieminējāt, jo šajā gadījumā ir runa ne tik daudz par folkloras materiālu un garīgo mantojumu, kuru saņēmām no mūsu senčiem, bet mēs atgriežamies pie būtības- folkloras pārinterpretāciju. Lai ieskatītos dziļāk ir jāsaprot, ka folkloras pārinterpretēšana ir notikusi tieši šajos 50 gadu okupācijas laikā, kad kristīgā prakse tika aizliegta, bet folkloras pētījumi notika, tā radot jaunas tautas dziesmas, piemēram, par kolhozniecēm. Tātad šis lauciņš apzināti padomju valsts atbalstīja, finansēja un tas tika rušināts. Visur tika iekodēta Dieva noliegšana. Taču neaizmirsīsim to, kāpēc padomju impērija bija ieinteresēta tajā. Jo ar folkloras palīdzību varēja kultivēt tādas lietas, kā baznīcas noraidīšanu, negatīvu attieksmi pret vāciešiem. Saprotiet nevar noturēt varu ar rupju fizisku militāru spēku. Nepieciešama ideoloģija un lai cilvēki labprātīgi pie šīs varas turētos. Bez ideoloģijas neviena vara nevar pastāvēt. Ideoloģijas princips ir šāds:

Mēs esam jūsu atbrīvotāji dubultā, mēs jūs atbrīvojām no vācu okupācijas un no viņu atnestās ar uguni un zobenu uzspiestās kristīgās ticības.

Šādā kontekstā kultivēt folkloru ar pseidonacionālo apziņu ir ļoti izdevīgi valdošai varai.

Tāpēc jānorobežojas no tik ļoti brīvas interpretāciju, kurai nav sakars ar nacionālo, tautisko, bet gan ir ar subjektīvu domu un brīvu lidojumu ar ezoterisku pieskaņu.

Jānis Šmits: Anna Brigadere teica: „ Kas Dievam pārstāj ticēt tas māņiem ticēt sāk.” Visam ir sava vieta, folklorai krājumos un literatūrā, bet preambula ir juridisks dokuments. Vai šīs lietas ir savienojamas? Tad tādā gadījumā preambulā ir jāraksta, ka latviešu folklora un kristīgā ticība. Bet tad, mums paliks pašiem kauns, kad opozīcijā esošie deputāti šos vārdus- latviešu folklora izvilks ārā un sāks cēlāt, piemēram, kādas izcelsmes ir Lāčplēsis? Jūs sakāt, ka viņš ir varonis, kad saviem bērniem sakāt: „Esi kā Lāčplēsis!”  Bet Lāčplēsis ir dzimis no vīrieša un lāču mātes dzimumsakara. Un tad mēs atbildam, bet tā taču ir folklora. Mums ir arī Spīdolas balva. Tad skan vārdi: „Esi gudra kā Spīdola.” Bet Spīdolas ģenētiskā izcelsme ir tēvs pūķis, māte ragana. Tātad tie ir latviešu tautas tēli, kuri iekļauti latviešu dzīvesziņā un kuru mēs tagad mēģinām savienot ar kristīgām vērtībām? Tāpēc jau Dievu mēs nevaram pieminēt, jo tad nesanāk mums pievienoties modernai mācībai „New Age”, kurā viss ir viens. Taču kristietis var kalpot tikai vienam Kungam. Ja Dievs ir pēdējā vietā, tad mēs nevaram sevi saukt par svētīgu tautu. Svētīga tauta ir tā, kurai Kungs ir par Dievu.

Šogad arī pirmo reizi 18.novembrī es nenoliku ziedus pie mūsu tautas simbola Brīvības pieminekļa, jo tas tika aptīts ar pagāniskiem simboliem un zīmēm. Jo ziedu nolikšana arī ir upura [Dievam]pienešana, šajā gadījumā tā būtu elkdievība.

Ivo Pavlovičs: Ir kristieši, kuri vispār teiktu, ka ziedu nolikšana pie Brīvības pieminekļa ir elkdievība. Taču es gribētu Jums pavaicāt, kāda būtu Jūsu reakcija, ja Jūs mani redzētu ar varavīksnes krāsas šallīti ap kaklu?

Tālivaldis Tālbergs: (smaida) Būtu nepieciešams izskaidrot, vai Tu esi… vai nesi…

Ivo Pavlovičs: Bet es neteiktu. Vai arī, ielās izietu ar varavīksnes krāsas lietussargu.

Jānis Šmits: Noasa simbols.

Ivo Pavlovičs: Tu tā saki, jo esi teologs. Padomājiet par to, kādas asociācijas tas izraisa.

Tālivaldis Tālbergs: Kā ir sabojāta šī analoģija..

Ivo Pavlovičs: Jā! Sabojāts ir priekšstats par lietu, kas pēc būtības ir ne tikai šķīsta, bet tā ir arī Dieva apsolījuma zīme. Es teiktu, ka tas ir līdzīgi ar latviešu tautas folkloru. Un bagātīgo folkloras materiālu. Mums kristiešiem ir jārīkojas gudri. Viena lieta ir norobežoties un pateikt, pateicoties tiem pašiem dievturiem, kuri pilnīgi nejēdzīgi nointerpretējuši sākot ar tautasdziesmām, teikām, beidzot ar zīmēm, un pateikt, ka tas viss ir no velna.

Tālivaldis Tālbergs: Latviskums ir no velna..(smejas)

Ivo Pavlovičs: Jā! un atstāt, lai interpretē mūsu tautas dziesmas, zīmes un t.t. Lai jau kristieši norobežojas no visa nacionālā. Otra lieta, tas ceļš, kuru es pats eju, to rasolu šķirot. Redziet, ja mēs kristieši sakām, ka Lāčplēša ordenis ir no velna.. Piekrītu ir jāvelk demarkācijas līnija, bet tas jādara gudri. Jo tad mēs zaudējam dažādas svarīgas lietas. Arī šajā gadījumā, lai mēs nezaudētu latviešu folkloru, kura ir ļoti bagāts. Padomāsim vai tiešām mēs nesaskatām tajās kristīgus motīvus? Tur ir ļoti daudz. Es draudzēs skaidroju, ka mūsu latviskā dzīvesziņa, tādā vārda izpratnē kā mūsu folklora ir veidojusies tiešā un nepastarpinātā kristīgās ticības ietekmē. Un tur ir redzama kristīgā pozitīvā ietekme un iziešana tautā un tur ir redzama arī negatīvā lieta, kad Tēvreize pārveidota par buramvārdiem. Tāpēc tās lietas tautai ir jāskaidro. Manuprāt, runājot par preambulu ir svarīgi teikt skaļi, nepārprotami un bez nekādas tolerances. Dievturībai nav pilnīgi nekāda sakara ar latvisko dzīvesziņu. Tā ir absolūti jauna un tā nav reliģija, bet latents ateisms, jo tur Dievs netiek meklēts. Tur it kā tiek balstīts uz latvisko identitāti, bet ļoti neveiksmīgi. No tā ir jānorobežojas. Ja cilvēkiem rodas priekšstats , ka dievturība un kristietība ir līdzvērtīgas un var pastāvēt līdzās, tad šo pārpratumu vai kļūdu ir jānovērš.