Autors: Elīna Aupe
Avots: Apriņķis.lv
Turpinot uzklausīt cilvēkus par Latvijai tik nozīmīgajiem svētkiem un to, ko mums māca vēsture, lai nākotnē nepieļautu līdzīgas kļūdas, šoreiz intervija ar D. Īvānu, kurš bijis atmodas laika aktīvists, laikraksta “Literatūra. Māksla. Mēs” redaktors, Rīgas domes deputāts, kā arī apbalvots ar III šķiras Triju Zvaigžņu ordeni.
Mums jāsaprot, ka, paejot zināmam laikam un nomainoties paaudzei, šī brīvība ir jāizcīna no jauna. Protams, Trešās atmodas laikā mums tas bija vieglāk, jo varējām pakāpties uz 1918. gadā izcīnītās valsts pamatiem, un mums bija, pēc kā līdzināties. Arī tām paaudzēm, kas sekos mums, ir drošs balsts un pamats, un to Trešās atmodas laikā izdarīja Tautas fronte – iedibinot parlamentārismu, tiesiskumu valstī, atjaunodami arī valsts neatkarību.
– Vai mēs varam justies droši par savas valsts pastāvēšanas nākotni?
– Latvija, pievienojoties Eiropas Savienībai un NATO, sev ir nodrošinājusi lielāku drošības pakāpi, kāda Latvijai iepriekš vēsturē nav bijusi, bet mums ir jāapzinās, ka tas viss ir trausls.
Mums visu laiku ir jāpieliek kaut neliels ķieģelītis Latvijas valsts veidošanā, tā to būvējot lielāku un stiprāku. Tagad ir pienācis tas brīdis, ka mūsu galvenā ēka, kas ir valsts Satversme, ir jānostiprina un jāpabeidz, jo mēs zinām – Latvijas Republikas dibinātāji pieņēma nepilnīgu Satversmi.
– Kādēļ toreiz tika pieņemta šāda Satversme?
– Toreiz jautājumi, ko mēs tagad pārrunājam, likās pašsaprotami. Normālā sabiedrībā varētu dzīvot arī bez Satversmes, bet pie nosacījuma, ka ir vienota valsts, kurā ir nostiprinājušās vienotas normas un uzskati.
Jau toreiz Latvijas Republikas Augstākā padome 4. maijā, balsodama par neatkarīgu valsti, saprata, ka Satversme, ko mēs atjaunojam, nav pilnīga. Jau tad Tautas frontes valdē esošais jurists Elmārs Bišers izvirzīja priekšlikumu, ka ir jāizstrādā gan Satversmes priekšvārds, gan cilvēktiesību sadaļa.
Mēs tomēr redzam, ka pēc referenduma par otro valsts valodu Latvijā ik palaikam notiek mēģinājumi sagraut to, kas 25 gados šeit ir radīts. Tie ir mēģinājumi sagraut gan demokrātijas, gan tiesiskuma, gan neatkarīgas Latvijas valsts pamatus.
– Vai Egila Levita izstrādātā preambula spētu palīdzēt nostiprināt latviešu tautas pamatvērtības?
– Šis Satversmes priekšvārds patlaban ir viens no fundamentālajiem likumiem, kas ne tikai spētu nostiprināt mūsu pamatvērtības, bet arī garīgi var nostiprināt mūsu pārliecību par to, kas mēs šeit Latvijā esam.
Latvijas valsts tika veidota no nulles, arī tās likumi. Manuprāt, Latvijai pirmie gadi bija ļoti grūti – mēs sākām iejusties brīvu cilvēku lomās, lēnām pieradām, ka dzīvojam brīvā valstī. Turklāt tobrīd nekas nelika domāt par to, ka kaut kas nav kārtībā ar mūsu pamatlikumu.
Un tad nāca pēdējie satricinājumi mēģināt destabilizēt šo valsti un sabiedrību. Un tas viss nāk no kaimiņos esošas lielvalsts režīma puses, kura nekad nav atmetusi un slēpusi savus mērķus, ka Baltijas valstis ir viņu vēsturiskā sastāvdaļa.
Esošā Latvijas Satversme ir nepilnīga, kas ļauj destabilizējošiem režīmiem pazemot mūs. Valodas referendums bija ar mērķi mūs pazemot. Jau no sākuma bija zināms, ka šie cilvēki neko nepanāks. Mērķis bija pazemot latviešus kā tautu, kā arī pazemot Latvijas mazākumtautības, tām uzspiežot šo vienu – krievu valodu, kas padomju režīmā bija starpnacionālās saziņas līdzeklis ar priviliģētām tiesībām.
– Vai mēs kaut kā varējām izvairīties no šī referenduma par otro valsts valodu?
– Droši vien nekas tāds nenotiku un mēs līdz šādam pazemojumam nebūtu nonākuši, ja būtu šis Satversmes priekšvārds. Egils Levits ir uzrakstījis ļoti lielisku priekšvārdu. Starp citu, viņš bija arī viens no tiem, kas rakstījis arī 4. maija deklarāciju, un par to čekisti viņu pat izraidīja no valsts.
Ja mūsu Saeima būtu gatava jau tūlīt apstiprināt preambulu tādu, kāda tā ir, es to atbalstītu, un uzskatu, ka tur nekas nav labojams. Protams, var diskutēt par dažādiem jēdzieniem un terminiem, bet tas ir mūsu Saeimas deputātu darbs.
– Cik svarīgi ir preambulu jeb Satversmes priekšvārdu pieņemt Saeimai?
– Šo Satversmes priekšvārdu ir svarīgi pieņemt, lai nostiprinātu mūsu pašu kā tautas pašapziņu. Mēs Tautas frontes muzejā esam ierakstījuši Džina Šārpa (pasaules vardarbīgās pretestības pētnieks) teicienu par Baltijas valstīm: “Tās bija viņu cīņas un uzvaras, un nevienam viņi nav pateicību parādā.”
Un preambula arī parāda, ka neviens mums neatkarību nav dāvinājis. Tā ir nopelnīta un izcīnīta. Preambula ir, lai mēs nevienam vairs neatļautu valstisko būtību kādam apdraudēt.
– Cik pareizi ir tas, ka mēs pieļaujam diskusijas par preambulas pieņemšanu, jo runa ir par pašsaprotamām lietām?
– Daudz diskutēt nevajadzētu, jo katram, kas mīl, ir cīnījies un cīnīsies turpmāk par Latviju, ir pilnīgi skaidrs, ka diskusijas nav vajadzīgas. Šos strīdus provocē kaimiņu režīms, kas grib sagraut Latviju. Ir nepārtraukti mēģinājumi organizēt cittautiešus, tieši krievvalodīgos, pret Latvijas valsti. Tas tādēļ, ka daudzi no viņiem pat neapzinās, ka Putina režīma pārnākšana Latvijā nozīmētu arī viņu dzīves līmeņa un drošības pasliktināšanos.
Latviešiem un cittautiešiem pastāvēt līdzās mierīgā, stabilā un demokrātiskā valstī ir šī latviskā valsts, par kuru runāts preambulā. Tāpēc arī lielākā daļa šo kontraversālo diskusiju ir izprovocētas. Lai gan ar nožēlu jāsaka, ka mēs redzam arī dažādus latviešus, kas ir pret latvisku Latviju. Piemēram, sociālantropologs Klāvs Sedlenieks, kurš kritizē šo preambulu, jurists Aivars Enziņš, kurš mēģina boikotēt, un to ļoti labi redz mūsu ienaidnieki un nekautrējoties izmanto. Vēl viens, kuru atļāvos pieminēt Latvijas Universitātes diskusijā, – Zaļbiksis. Viņam bija jautājums: “Ko mums tā preambula dos?” Var atbildēt tikai to, ka maizi un izpriecas šis Satversmes priekšvārds noteikti nesola, ko viņš, iespējams, cer sagaidīt. Preambula dos to, ka mēs sargāsim un vairosim valsts labklājību, kā arī cilvēku pašapziņa celsies.
– Latviešu tauta bijusi gana pacietīga, vērojot, kā krievvalodīgie uzvedas. Vai mums nevajadzēja šo pacietību nolikt malā brīdī, kad radās jautājums par valodas referenduma ierosināšanu?
– Valodas referendumu mēs pieļāvām tādēļ, ka pietrūka stingrāka likuma mūsu konstitūcijā. Domāju, ka Saeimai uzreiz vajadzēja pieņemt lēmumu par likumu, kas neļautu ņirgāties par latviešu tautu. Tāpēc ir pienācis pēdējais laiks to labot.
Man šķiet, šī būs labā mācība, ka jābūt modriem pret pašu svētāko, kas mums ir. Vēl kaut ko līdzīgu mēs pieļaut nedrīkstēsim.
– Vai sabiedrība pašlaik novērtē, kas tika darīts, lai Latvija būtu brīva un neatkarīga valsts?
– Man liekas, ka ikdienā to neviens nenovērtē. Mūs audzināja kā oktobrēnus un pionierus, lai mēs aizmirstu to, kas esam. Tagad, pēc šiem 25 gadiem, kad tika dibināta Tautas fronte, pamazām sāk atgriezties tā apziņa, par ko mums vajadzētu lepoties – pirmā brīvvalsts, kas tika iegūta ar asinīm, un otrā brīvvalsts, kuras atgūšanā arī, protams, neiztika bez asinīm. Šī ir cīņa, ko apbrīno visa pasaule un ar ko mums vajadzētu lepoties.
– Vai pastāv iespēja, kad Latvijā sabiedrība varētu būt reiz vienota, latvieši ar krieviem neķildosies, un krievi beidzot Latviju pieņems kā savu valsti?
– Jau padomju laikos ekonomiskie emigranti, kas devās uz Baltijas valstīm, meklēja labāku dzīvi, un ar laiku viņi sevi vairs nedēvēja par krieviem, bet par baltiem ar zināmu lepnumu. Ir, kas reāli apzinās, ka, Latvijai pazaudējot savu latviskumu, zaudētāji būs arī viņi.
Mēs redzam, ka no Krievijas režīma puses ir spiediens šiem cilvēkiem sacelties pret nacionālajām vērtībām, jo Krievijai, redzot, kur Latvija virzās, paliek arvien lielākas bailes, ka mēs pavisam izslīdēsim no viņu ietekmes. Protams, ir arī vecā režīma tīkotāji, kas nav atmetuši cerības atjaunot impēriju, un viņu cerība ir divkopienu valsts, kas ir viegli satricināma. Taču šī divkopienu valsts dziļākajā tās nozīmē nav izveidojusies.
Gan demogrāfiskie rādītāji, gan sabiedrības noskaņojums ir par sliktu divkopienu valstij, līdz ar to šī divkopienu valsts tiek mākslīgi uzturēta, provocēta, taču drīz nebūs neviena, kas to uzturētu. Viens no divkopienas valsts pamatelementiem ir divas politiskās telpas un divas kultūras telpas, un tieši šo pamatelementu mums nav. Arī valodas barjera kļuvusi vēl mazāka, jo procentuāli latviešu valodas īpatsvars lēnām pieaug. Mums ir svarīgi, ka latviešu valoda ir galvenā aprites valoda.
Mums ir jāvadās pēc lozunga, ko mums Tautas frontes laikā atgādināja M. Vilsons: “Ne soli atpakaļ! Ja kaut vienu soli mēs esam pagājuši uz priekšu, mēs vairs nedrīkstam atkāpties atpakaļ.” Tādēļ mēs vairs nedrīkstam atkāpties no Satversmes priekšvārda.
– Mums ir demokrātiska valsts, ko arī izmanto ārējie spēki. Kā mēs varētu norobežot demokrātiju no visatļautības?
– Šo robežu vienmēr ir grūti nošķirt. Demokrātija un tiesiskums jāsaglabā, bet mēs nedrīkstam graut tautas pamatus, jo mūsu likumi paredz, ka mēs nevaram veicināt nacionālo naidu, savukārt otra puse to visu laiku cenšas darīt. To centās darīt arī interfronte atmodas laikā.
Mēs nevaram vienmēr paļauties uz demokrātiju tādā vairākuma apziņā, jo tauta ir manipulējama ar reklāmas trikiem ar propagandas aģentūru darbu. Un kaut kādā veidā šo saprātu palīdz noturēt garīgie līderi, garīgā elite. Pašlaik garīgā elite pagājusi nedaudz malā, lai gan Levita kungs ir spēris soli šajā virzienā un vismaz konstitucionāli novilcis tās robežas, kuras ir uzskatāmas par demokrātiju.
– Vai ir vēl kaut kas, ko vajadzētu uzlabot Latvijā?
– Mums vajag uzlabot izglītības līmeni, vajag stingrāku izglītības sistēmu. Protams, tie būtu lieli budžeta ieguldījumi. Vēl mums obligāti ir jāuzlabo aizsardzība. Mēs NATO no IKP 2 % vietā maksājam 0,9 %. Šis maksājums steidzami ir jāpanāk 2 % apmērā. Mums vajag aizsardzību, jo mēs paši nevaram sevi pasargāt. Tā vien šķiet, ka valdībā katrs, velkot to budžetu uz savu pusi, lai nodrošinātu gardāku maizi un labākas izpriecas, novērš uzmanību no tā, ka mums sava brīvība ir pienācīgi jāaizstāv.
Šīs ir tās lietas, par ko vajadzētu domāt šī sasaukuma deputātiem, un vēl jo vairāk nākamā. Es nesaku, kas viss ir slikti, bet šīs lietas ir savstarpēji saistītas.
– Vai mēs neesam par ātru pielaiduši varai klāt krievvalodīgos politiķus? Vai nav pienāci laiks latviešu politiķiem apvienoties, jo, iespējams, nākamās vēlēšanas var būt izšķirošas?
– Tā rotaļa, kas ir politikas vidē, kļuvusi pārāk bīstama tautas eksistencei. Spilgts piemērs ir Ukraina un Gruzija, kur straujiem soļiem tiek sagrauts tas, ko viņi ir sasnieguši līdz šim.
Pēc padomju laika režīma cienītāju izteikumiem, mēs esam nākamie sarakstā, jo mūsu ienaidnieks saprot, ka Latviju būs visvieglāk ievainot tādēļ, ka mēs bijām vissliktākajā stāvoklī, kad atbrīvojāmies no padomju varas. Viņi arī apzinās to, ka ar visām trim Baltijas valstīm reizē nevar tikt galā. Sagraujot Latviju, nepiecelsies arī Lietuva un Igaunija. Tas būtu traģiski, ja mūsu politiķi to nesaprastu, lai gan reizēm šķiet, ka tiešām nesaprot.
Man liekas, tas ir daudzu sapnis, ka mūsu partijas apvienotos nākamajās vēlēšanās un mēs zinātu, par ko balsot, bet, visticamāk, būs pretēji, un nodibināsies vēl jaunas partijas, kas vēl vairāk sašķels mūsu balsis. Es ieteiktu neuzticēties šīm jaundibinātajām partijām un labāk izvēlēties starp vecajām to saprātīgāko.
Varbūt tautai vajadzētu uzņemties iniciatīvu un likt politiķiem apvienoties – likt aizdomāties par to, vai viņi spēs tautai paskatīties acīs, ja pie varas nonāks šī brīža opozīcija, bet viņi savu ambīciju dēļ nav varējuši apvienoties pat uz brīdi?
Es negribētu piedzīvot to brīdi, ka pēc 25 gadiem mēs runāsim – mums bija neatkarīga valsts bet vairs nav. Bet, lai cik bēdīgi būtu, tas viss ir reāli. Mēs jokojamies ar uguni savu privātu interešu un ambīciju vārdā.
Tautas frontes laikā šis brīdinātājs bija Tautas fronte un pirms tam radošā inteliģence, rakstnieki, mākslinieki. Grūti teikt, vai vajag visiem apvienoties un parādīt to pareizo virzienu. Tagad jau cilvēkiem vajadzētu domāt pašiem, ar veselīgu instinktu.
Labs paraugs bija LU organizētā diskusija par Satversmes priekšvārdu, kurā tika sarīkota zinātniski intelektuāla diskusija, kurā piedalījās ne tikai jurisprudences speciālisti, bet arī sabiedrības pārstāvji. Un tas jau nedaudz atgādināja Trešās atmodas laiku, kad cilvēki mēģināja atrast vienu kopsaucēju un mēģināja arī pārējiem parādīt to pareizo ceļu, kas nemaz nav viegli.
Vairums domā par to, ko nākamajā dienā nopirkt veikalā, nevis par to, kas notiks pēc gada, diviem vai divdesmit pieciem.
– Kas ir tas, ar ko jūs lepojaties Latvijā?
– Es lepojos ar saviem bērniem un mazbērniem, jo tas nozīmē, ka mēs pastāvam. Es lepojos ar savu ģimeni un dzimtu, un, manuprāt, ar to katram latvietim būtu jālepojas.
Es lepojos ar to Latviju, ko mēs esam saglabājuši. Latviju kā tēlu, kā dabas Latviju, jo man atmodas laikā viens cilvēks teica: “Tu vari pārvērsties par sivēnu, bet to, ka tu izglābi Augšdaugavu un tās cilvēkus, kas tur dzīvo, tas paliks uz visiem laikiem.” Mēs būtu cita tauta, ja mēs būtu pieļāvuši Augšdaugavas appludināšanu.
Mums jālepojas ar saglabāto Latvijas zaļo tēlu un tās neizcirstajiem mežiem, jo ik gadu civilizācija soļo uz priekšu. Mums mazāk jālepojas ar to, ko mēs uzceļam, bet vairāk jālepojas ar to, ko spējam saglabāt neuzceļot.
Vēl es lepojos ar to, ka Latvija ir brīva, un to tā īsti var novērtēt manas paaudzes cilvēki, kuri ir izdzīvojuši padomju režīmu, jo mēs pat sapņos nevarējām iedomāties, ka pēc 25 gadiem mums būs elementāra, sava brīvība. Pašlaik mēs esam atguvuši cilvēcisko brīvību un varam droši kurnēt savā virtuvē, un mūs neviens nesodīs. Mēs esam brīvi, mums ir sava valsts, sava armija.
Tagad es varu 18. novembrī aiziet uz 11. novembra krastmalu ar mazbērniem un apskatīties, kā manas valsts armija parādē maršē, mūsu karavīri, nevis svešie. Domāju, ka tas ir tas, ar ko mēs varam lepoties.
Lai kādas ekonomiskās neveiksmes būtu bijušas, mēs varam lepoties ar Latviju kā valsti ar milzīgām iespējām. Ja mēs kļūdāmies, mēs šīs kļūdas varam labot atšķirībā no impērijām, kuras, ja kļūdās, – sabrūk.
0 komentāri
Uzraksti, ko domā