Spektrs.com redakcijā saņemta satraukta vēstule ar pārdomām un šaubām par to, vai eiro ieviešana Latvijai ir izdevīgs. Tāpēc griezāmies pēc palīdzības ekonomiskajā jautājumā pie Latvijas gudrajām galvām, kas spējušas izskaidrot ciparu pasauli mums pieejamā veidā.

Banku augstskolas profesors Ivars Brīvers uzskata, ka Ministru prezidenta Dombrovska minētie ekonomiskie argumenti “par eiro” ieviešanu Latvijā ir nepamatoti. Taču Vilnis Zakrevskis -Inženieris, uzņēmējs un economists  makroekonomika.orgs rakstu autors vairāk pakavēsies pie Ministru prezidenta Dombrovska argumentu šaubīgumu , ka eiro ieviešana Latvijā piesaistīs ārvalstu investīciju lielāku pieplūdumu.

Ministru prezidents Dombrovskis minējis trīs eiro ieviešanas Latvijā ekonomiskās izdevības.

Ministru prezidents Dombrovskis : Ieviešot eiro, paaugstināsies Latvijas kredītreitings un samazināsies procentu likmes.

Ivars Brīvers : Kā arguments tiek minēti piemēri par tām valstīm, kuras pēdējā laikā ir iestājušās eirozonā. Vai tā ir? Apskatīsim piecas valstis: Slovēniju, Kipru, Maltu, Slovakiju un Igauniju. Nākamajā gadā pēc iestāšanās eirozonā Standard&Poor’s paaugstināja kredītreitingu Slovēnijai, Kiprai un Slovakijai par +1, Igaunijai par +3, Maltai tas palika nemainīgs. Fitch paaugstināja kredītreitngu Slovēnijai, Kiprai, Maltai un Slovakijai par +1, Igaunijai par +3. Moody’s paaugstināja kredītreitingu Slovēnijai par +1, Kiprai un Maltai par +2, Igaunijai un Slovakijai tas palika nemainīgs. Tātad šie dati it kā apstiprina eiro piekritēju teikto.

Taču dzīve turpinās ne tikai vienu gadu pēc eiro ieviešanas! Ja mēs paskatāmies šo valstu kredītreitingus 2013. gada janvāri, tad redzam, ka Standard&Poor’s reitingi, salīdzinot ar gadu pirms eiro ieviešanas ir krituši Maltai par -1, Slovēnijai -2, Kiprai -11! Fitch reitingi Slovēnijai -3, Kiprai -8. Moody’s reitingi Slovēnijai -5, Kiprai -13. Slovakija pēc Standard&Poor’s un pēc Moody’s ir atgriezusies pie tā kredītreitinga, kāds bija pirms eiro ieviešanas.

Ko no tā var secināt? Acīmredzot reitingu aģentūras tiešām uzskata pievienošanos eiro zonai par vienu no faktoriem, kas ļauj palielināt valsts kredītreitingu īstermiņā. Taču ilgtermiņā kredītreitingu nosaka citi, daudz būtiskāki faktori. Tāpēc dodot īstermiņa efektu uz kredītreitingu nākamajā gadā pēc eiro ieviešanas, turpmākajos gados šis faktors vairs kredītreitingu neietekmē un pie pārējiem nemainīgiem faktoriem tas atgriezīsies pie tā, kāds bija pirms eiro ieviešanas.

Vēl jo mazāk pamatots ir arguments par procentu likmēm – pēc 2012. gada decembra datiem eirozonas valstīm šīs likmes ir augstākas nekā tām, kuras nav eirozonā – 1,59 Somijai pret 1,51 Zviedrijai; 3,92 Slovakijai pret 2,12 Čehijai, 4,67 Īrijai pret 1,84 Lielbritānijai, 4,45 Itālijai pret 3,88 Polijai, jeb 4,19 vidēji eirozonas valstīm pret 3,40 neeirozonas valstīm. Redzot šos skaitļus, eiropiekritēji demagoģiski sāk klāstīt, ka tie nepierāda to, ka eirozonas valstīm procentu likmes būtu augstākas. Jā, tas tā ir, taču vēl jo vairāk šie skaitļi nepierāda pretējo – ka, iestājoties eirozonā,  procentu likmes samazinās, uz ko balstās viņu arguments.

Ministru prezidents Dombrovskis : Iestājoties eirozonā, vairs nebūs valūtas konvertācijas izmaksu.

Ivars Brīvers : Tas, kas vienam ir izmaksas, otram ir ieņēmumi. Kas tad pašlaik gūst šos ieņēmumus no konvertācijas? Tās ir komercbankas. Dīvainā kārtā komercbankas izrāda kapitālisma ekonomikai neraksturīgu altruismu, aģitējot par eiro un tādējādi izrādot gatavību atteikties no saviem līdzšinējiem ieņēmumiem. Taču vai komercbankas tiešām būs ar mieru samazināt savus ieņēmumus? Tad kad gāja runa par transakciju nodokļa ieviešanu bankām, komercbanku pārstāvji vienā balsī skaidroja, ka tādā gadījumā tiks palielinātas komisijas maksas banku pakalpojumiem, tādējādi pārnesot šo nodokli uz iedzīvotāju pleciem. Nav šaubu, ka tas pats notiks arī šajā gadījumā, līdz ar to iedzīvotāji kompensēs bankām zaudētos ieņēmumus no valūtas konvertācijas.

Ministru prezidents Dombrovskis : Ārvalstu investīciju lielāks pieplūdums.

Ivars Brīvers : Argumentu par ārvalstu investīciju lielāku pieplūdumu pat negribas gari
komentēt – Latvijas gadījumā šo argumentu saprotamā valodā var formulēt šādi – par eiro būs vieglāk pārdot vēl atlikušo Latvijas zemi, īpašumus un dabas bagātības, nekā to varētu izdarīt par latiem. Tā tas ir, taču mani šāda nākotne nesajūsmina.

Vēl neliels komentārs par eiropiekritēju argumentu – ja jau Jūs esat par latu, tad kāpēc uzkrājumus veidojat eiro?

Tā ir diezgan bezkaunīga demagoģija. Ja Latvijas Bankas prezidents, ja Ministru prezidentu pārstāvoša partija publiski paziņo, ka “eiro ir jāieved par katru cenu”, vai tad kāds brīnums, ka cilvēki rēķinās ar to, ka šie spēki, kuru rokās ir valsts monetārā un fiskālā politika, būs gatavi uz visu ko, lai panāktu savu mērķi.

Vilnis Zakrevskis: Valdības un Latvijas Bankas (LB) solīto ārvalstu investīciju pieaugumu eiro ieviešanas rezultātā neapstiprina nedz eirozonas valstu pieredze, nedz arī ekonomikas teorija. Turklāt pasaules bagāto un nabago valstu pieredze rāda, ka nekontrolētas ārvalstu investīcijas nepaaugstina valsts iedzīvotāju dzīves līmeni.

Kā otro eiro ieviešanas milzu ieguvumu LB un valdība sola ārvalstu investīciju pieaugumu, kam būtu jārada darba vietas un iedzīvotāju labklājības pieaugums, citēju:

“Ieviešot eiro, Latvija varēs labāk piesaistīt investīcijas un aizņemties naudu attīstībai.”

„Ievērojamu investīciju pieplūdumu pēc eiro ieviešanas apliecina Igaunijas piemērs.”

“Pieaugs arī uzņēmēju iespējas piesaistīt naudu kapitālam. Viņi daudz aktīvāk varēs izmantot citviet attīstītajās valstīs plaši izmantotās finansējuma piesaistes iespējas caur akciju un obligāciju tirgiem.”

Vispirms ir jāatzīmē, ka šādi uzskati ir balstīti naivā ticībā t.s. Vašingtonas konsensa  dogmām, ka vajag tikai stabilizēt, liberalizēt un privatizēt, un ienākošās ārvalstu investīcijas valsti padarīs bagātu un laimīgu. Pasaules pieredze rāda, ka tas nekad un nekur nav darbojies. Jebkurš nopietns ekonomists šodien saprot šo uzskatu maldīgumu, šīs dogmas ir noraidījis pat SVF, taču Latvijas varneši to vai nu nav pamanījuši, vai ignorē, izmantojot to, ka vairums iedzīvotāju šo jautājumu nesaprot.

Pat ja šāds investīciju pieaugums būtu sagaidāms, tad apstākļos, kad savas zemes lēmumu pieņemšanu esam nodevuši Briselei, tas visdrīzāk nozīmētu Latvijas vērtīgāko aktīvu – uzņēmumu, zemes, mežu, infrastruktūras izpārdošanu svešzemniekiem, kuri šeit izvietotu mazprodutīvās tehnoloģijas, lai izmantotu un ievestu lēto darba spēku. Tā rezultātā aizvien lielāku daļu no mūsu IKP, ar ko valdība tā lepojas, veidos svešzemnieku peļņa un citi rentes maksājumi, bet mums paliks minimālās algas, kailcirtes un piesārņota vide.

Tomēr kāds mums ir pamats sagaidīt ārvalstu investīciju pieaugumu? Valdības un LB vadītāji regulāri atsaucas uz Igaunijas panākumiem investīciju piesaistē. Tā, piemēram, Valdis Dombrovskis tikšanās laikā ar žurnāla IR domubiedriem apgalvoja, ka ieplūstošo investīciju apjoms Igaunijā pēc pievienošanās eirozonai (..) 2011. gadā dubultojās no 420 uz 850 miljoniem eiro, kas esot rezultējusies izaugsmē un darbavietās. Vairums cilvēku tā arī notic šādiem faktiem, tomēr 1. attēlā redzamais slaids, ko AmCham rīkotajā diskusijā pāgājušā gada nogalē savā prezentācijā rādīja bijušais Igaunijas premjerministra padomnieks, ekonomists Hardo Pajula rosināja mani pārbaidīt šo informāciju.

Igaunijas Bankas un Eurostat dati liecina, ka pēc eiro ieviešnas 2011. gadā ārvalstu tiešās investīcijas (ĀTI) Igaunijā salīdzinot ar iepriekšējo gadu ir samazinājušās aptuveni 10 reizes, kamēr Latvijā būtiski pieaugušas, kā to labi redzam 2. attēlā.

Kad LB un valdības vadītājiem norādīju uz faktu neatbilstību viņu apgalvojumiem, Valdis Dombrovskis nāca klajā ar skaidrojumu, ka pieaugums statistiskā neatspoguļojas, jo Swedbanka savas investīcijas Latvijā un Lietuvā ir pārgrāmatojusi no Igaunijas uz Zviedriju. Un tiešām, šāda transakcijas ir notikusi – Swedbank Igaunijā samazināja savu pamatkapitālu no 603 miljoniem uz 85 miljoniem eiro, pāgrāmatojot starpību uz Swedbank AB. Tomēr pat  šo starpību 518 miljonus eiro pieskaitot pie statistikā redzamajiem 130 miljoniem iznāk ne vairāk kā 650 miljoni, turklāt šis fakts nekādi nemaina 2010.gada investīcijas, kas vienalga ir 1,16 miljardi eiro. Tādējādi ĀTI Igaunijā pēc pievienošanās eirozonai ir nevis dubultojušās, kā apgalvo Dombrovska kungs, bet apmēram divas reizes samazinājušās.

Šis pats par sevi ir izcils piemērs tam, kā ārvalstu investīcija nevis „transformējas izaugsmē un darbavietās”, runājot ministru prezidenta vārdiem, bet gan vispirms transformējas nekustamā īpašuma burbulī, tad transformējas Latvijas un Lietuvas iedzīvotāju samaksātajā bankas peļņā, kas aiziet un mātes valsti, un tad pasaka laimīgajiem igauņiem “uz redzēšanos”. Igaunijas Swedbank samaksāja Zviedrijas Swedbank dividendes 243 miljonus eiro apmērā, kas statistiki veido daļu no IKP pieauguma – un Ilvess dzied slavas dziesmas.

Bet kā ar ārvalstu investīcijām ražošanā, jo tās, nevis spekulatīvās investīcijas, var sekmēt ekonomikas attīstību. Aplūkojot investīcijas Igaunijas apstrādājošajā rūpniecībā, 3. un 4. attēlā redzam, ka arī šeit investīviju apjoms ir nokrities divas ar pusi reizes.

LB sola „pozitīvu ietekmi uz akciju un citu aktīvu vērtību, uzlabojot kapitāla resursu pieejamību”. Te vispirms būtu svarīgi pateikt, ka ieguvums Baltijas valstu ekonomikai no t.s. portfeļinvestīcijām ir vairāk nekā apšaubāms. Atšķirībā no tiešajām investīcijām investorus uzņēmumu vērtspapīros varētu salīdzināt ar siseņu baru, kuri uzlido, sagrābj ātru peļņu un dodas tālāk sirojumos pasaules tirgos. Aplūkojot Nasdaq OMX Tallin, Riga un Vilnius indeksus redzam, ka tiešām 2011. gada janvārī Igaunijā bijā tāds „uzlidojums”, kurš ilga piecus mēnešus un uz 1.oktobri salīdzinājumā ar gada sākumu OMX Tallin indekss bija nokritis par 23.17%. Vēl interesantāk ir tas, ka bez visa eiro līdzīgs “uzlidojums” bija arī Latvijas tirgum, kas ilga līdz augustam, un nokrita tikai līdz mīnus 2.73%.

LB sola „pozitīvu ietekmi uz akciju un citu aktīvu vērtību, uzlabojot kapitāla resursu pieejamību”. Te vispirms būtu svarīgi pateikt, ka ieguvums Baltijas valstu ekonomikai no t.s. portfeļinvestīcijām ir vairāk nekā apšaubāms. Atšķirībā no tiešajām investīcijām investorus uzņēmumu vērtspapīros varētu salīdzināt ar siseņu baru, kuri uzlido, sagrābj ātru peļņu un dodas tālāk sirojumos pasaules tirgos. Aplūkojot Nasdaq OMX Tallin, Riga un Vilnius indeksus redzam, ka tiešām 2011. gada janvārī Igaunijā bijā tāds „uzlidojums”, kurš ilga piecus mēnešus un uz 1.oktobri salīdzinājumā ar gada sākumu OMX Tallin indekss bija nokritis par 23.17%. Vēl interesantāk ir tas, ka bez visa eiro līdzīgs “uzlidojums” bija arī Latvijas tirgum, kas ilga līdz augustam, un nokrita tikai līdz mīnus 2.73%.

Arī, visnotaļ, sekmīgākajā Slovākijā, Bratislavas biržas SAX indekss neuzrāda nekādu akciju vērtības palielināšanos pēc Slovākijas iestāšanās eirozonā. Slovākija par savu veiksmi var pateikties premjerministra Mikulaša Dzurindas valdībai, kura vadīja valsti 1998.-2006. gadā un veica daudz strukturālo reformu, kā to savā blogāapraksta LB ekonomiste Ramune Rimgailaite. Tomēr ar neizsīkstošu Ilmārisku neatlaidību viņa Slovākijas līdzšinējos panākumus piedēvē nevis tēriņu un izdevumu līdzsvarošanai, arī ne zemākajam nodokļu slogam vai ievērojamajām investīcijam ražošanā, to neiznīcinot kā Latvijā, bet gan … eiro valūtas ieviešanai.

Ko saka ekonomikas pētnieki?

LB atsaucas uz dažādiem apšaubāmiem aizvēsturiskiem pētījumiem, kamēr domājams nopietnākais un viens no aktuālakajiem pētījumiem Flam H., Nordström H. “The Euro Impact on FDI Revisited and Revised, 2008” atklāj sekojošo:

Mēs atklājām, ka Eiropas monetārajai savienībai (EMS) nav ietekmes vai arī tai ir vai negatīva ietekme uz ĀTI, un vienotā tirgus lielu pozitīvu ietekmi uz ĀTI.

Iepriekšējie pētījumi konstatēja EMS pozitīvu ietekmi, jo tie neievērtēja, ka vienotā tirgus ietekme laika gaitā mainās.

Mūsu aprēķini liecina, ka tirdzniecība un ĀTI attiecībā uz monetāro savienību savstarpēji viens otru aizstāj, nevis papildina.

Pēdējais teikums saka, ka eiro ieviešana patiesībā stimulēs importu un bremzēs eksportu.Patiešībā tas ir ļoti loģiski un nav arī īpaši grūti saprotams. Izlasot minēto pētījumu, to sapratīs pat ekonomikā ne pārāk kompetents lasītājs.

Pat visnotaļ eiro optimistiskie vācu pētnieki Belke un Spies darbā „Enlarging the EMU to the east: what effects on trade?” Latvijai iesaka atturēties no iestāšanās eirozonā: „Polijai, Latvijai un Lietuvai klātos labāk, neiestājoties EMS tuvākajā nākotnē”.

Ko varam secināt? Valdība un LB ir gatavi izmelot lāci no meža, lai tikai dabūtu valsti eirozonā. Viņi tikai tagad tā pa īstam sāks iedarbināt ar 1.4 miljoniem eiro nodokļu maksātāju naudu dāsni finasēto propogandas mašīnu, lai šie meli, atkārtoti pietiekami daudz reižu, kļūtu par patiesību. 11.janvāra LR1 “Krustpunktu” klausītājs varēja pārliecināties, ka viņi  piepulcinās arī “cilvēkus no tautas”, kuri precīzi atkārtos Rimševica/Dombrovska pasakas. Interesanti, ka uzņēmējs Andris Vanags, kuram neesot pilnīgi nekādu šaubu par eiro ieviešanu, kategoriski  atteicās vismaz apmainīties ar domām, jo viņam viss tāpat esot skaidrs. Zviedru bankas skolu izgājušais ģeogrāfs Vilks droši prognozē, ka sabiedrības atbalsts eiro drīzumā sasniegs 50%. Jebkurā gadījumā “neatkarīgi” pētījumi to apliecinās.

Svarīgi saprast, ka pat tad, ja 2011. gadā investīcijas Igaunijā tiešām būtu pieaugušas, tas absolūti nekādā veidā neļautu apgalvot, ka tā cēlonis ir eiro ieviešana. Vēl mazāk varētu apgalvot, ka līdzīgi notiks arī nākamajos gados un, ka līdzīgi notiks arī Latvijā. Eiro ieviešanas sekas mēs, iespējams, redzēsim piecos, desmit un vairāk gados. Taču mums nav jāzīlē, jo pietiek paskatīties uz Grieķiju, Spāniju, Portugāli, Kipru, Itāliju, Slovēniju, kur eiro ieviešana notika krietni agrāk. Šīs valstis jau plūc kopējās valūtas stimulētos iedzīvotāju un valsts parāda, recesijas, bezdarba un bezcerības augļus.

 

Referendums nav iespējams?

Ivars Brīvers : Tagad, pēc oficiālā pieteikuma uzņemšanai eirozonā nosūtīšanas, valdošā režīma arguments, kas tika izmantots, lai motivētu to, kāpēc nevar rīkot referendumu (neesot zināms, vai Māstrihtas kritērijus izdosies izpildīt nākotnē) vairs netiek izmantots. Gluži otrādi, gan Dombrovskis, gan Vilks apgalvo, ka šie kritēriji tiks izpildīti arī nākotnē. Tātad referendums tika noraidīts ar melīgu argumentu, ko faktiski pateica pats Dombrovskis – valstiski svarīgi lēmumi esot jāpieņem, pirms tauta paspēj uz to noreaģēt. Viņu izpratnē tikai šaurs valdošo politiķu loks ir tiesīgs izlemt, kas ir un kas nav valstiski svarīgi lēmumi. Tas ir kārtējais pierādījums tam, kā viņi saprot „Eiropas kopējo vērtību” – demokrātiju.

 

Vilnis Zakrevskis: Mēs vēl varam eiro ieviešanu nepieļaut – ja pieprasīsim tautas nobalsošanu.

Vairāk Vilnis Zakrevskis

 

Papildus materiāli:

VIDEO

VIDEO