“Ak tauta, kā tu krāpta tiec!”

Raksta autors: Jēkabs Ziedars, Melburnā, Austrālijā. Jēkabs Ziedars- Piedzima Liepājas apriņķa, Dunikas pagasta, Sedvīņu ciemā. 1950. gadā, abi ar māti ieceļoja Austrālijā. Pabeidzis Melburnas Universitāti elektroinženierzinātnēs. Daudzu gadu garumā Jēkabs Ziedars strādājis kompānijā „Bechtel” par stiprās strāvas nodaļas vadītāju kalnrūpniecības un alumīnija elektrolīzes pasākumu projektēšanā. Abi ar sievu Baibu aktīvi seko notikumiem Latvijā.

Dzimumu līdztiesības sekas -dzimstības samazināšanās

Ventspils novada dzimstības aptaujas preses konferencē veselības ministre Ingrīda Circene teica, ka esam iegājuši civilizētā, kulturālā Eiropas sabiedrībā, kurā par demogrāfijas jautājumu tiek nevien runāts, bet tas tiek arī risināts.

Ko ministre nepateica, ir fakts, ka visās Eiropas valstīs dzimstība ir krietni zem pašatražošanās līmeņa un visām tautām ir paredzams ceļš uz kapu kalniņu, tikai dažai ātrāks, citai lēnāks. Tas ir tādēļ, ka visās ES valstīs obligāta ir dzimumu līdztiesība, bet dzimumu līdztiesība ir programma rietumu kristīgās kultūras iznīcināšanai. (Patrick J. Buchanan. The Death of the West.) Tā kā šī Buchanana grāmata vairs nav dabūjama tirgū un tīmeklī ir lasāmas tikai tendenciozas kritikas par to, atļaušos uzrakstīt interesantus izvilkumus no šīs grāmatas to, kas attiecas uz pašreiz presē diskutētām bērnu dārza grāmatiņām un dzimumu līdztiesības jautājumu vispār, kā tas attiecas uz Latviju un citām ES valstīm.

Šī stāsta pirmsākums ir meklējams 1914. gada 14. augustā, kad Vācijas Reichstāgā Sociāldemokrāti, visi kā viens, kājās stāvot, nobalsoja par ķeizara kara kredītiem un patriotisma orģijā vācu armijas ietriecās Beļģijā. Tas satrieca tā laika marksistus, jo Markss taču bija paredzējis, ka strādnieks, kas pieder strādnieku šķirai un ne tēvijai, neies karā pret citiem strādniekiem. Bet, kad kara taures sauca, tad strādnieki nolika darba rīkus un patriotiskas dziesmas dziedot identificējās ar tēviju, bet ne šķiru. Tas padarīja marksistus smieklīgus. Bet…

 

Dzimumu līdztiesības rašanās

Georgs Lukačs (1885-1971), kominterna aģents Ungārijā, bija pirmais, kas atzina, ka Markss ir kļūdījies. Viņš saredzēja, ka marksisma uzvarai ir nepieciešama pasaules veco vērtību iznīcināšana un jaunu vērtību radīšana. Viņa vadībā Ungārijas skolās bērniem mācīja brīvo mīlestību, dzimumsakarus, vidusšķiras ģimeņu attiecību uzskatu arhaismu, monogāmijas novecošanos un reliģijas bezjēdzību tādēļ, ka tā noliedz cilvēkam izpriecas. Sievietes tika aicinātas sacelties pret tā laika dzimumattiecību tikumiem. Lukača nolūks bērnu un sieviešu izvirtības veicināšanā, bija ģimenes iznīcināšana, jo tā bija kristietības un rietumu kultūras kodols un pamati.

Antonio Gramsči (1881-1937), itāļu komunists, arī nāca pie slēdziena, ka Markss ir kļūdījies. Gramsči rakstīja, ka valdību, kas balstās uz dziļi iesakņojušos judeo-kristiānismu nav iespējams gāzt tik ilgi, kamēr tās saknes nav nogrieztas. Ja kristietība ir kapitālisma vairogs, tad rietumu  iekarošanai marksistiem ir jāatkristianizē rietumi. Gramsči ir ilgus gadus pavadījis Itālijas cietumā, bet viņa rakstītās “Cietuma Piezīmes” satur veiksmīgas jauno marksistu revolūcijas rietumu iekarošanas plānu. Tur izteiktā pamatdoma ir, ka nevis, kā līdz šim, mēģināt vispirms iegūt varu un tad uzspiest kultūras revolūciju no augšas, bet vispirms ir jāmaina rietumu kultūra un tad tie, kā pārgatavs auglis paši iekritīs viņiem klēpī. Lai mainītu kultūru, būs jāiet garais ceļš caur rietumu institūcijām: ” – mākslas, kino, teātri, skolas, koledžas, semināriji, avīzes un jaunais elektroniskais medijs, radio.” Katrs pēc kārtas ir jāiegūst un to ir jāpārvērš un jāpolitizē par revolūcijas aģentūru. Tad tauta varētu lēnām tikt iemācīta saprast revolūciju un pat to ielūgt savās mājās. Tādai rīcībai nav vajadzīga vardarbība un to nevar apturēt ar vardarbību. Gramsča idejas, kā radīt revolūciju rietumu sabiedrībā, ir izrādījušās pareizas. Tā iet plašumā un šodien tai pievienojas arvien vairāk jaunu piekritēju.

1923. gadā Vācijas komunistu partijas biedri pie Frankfurtes Universitātes nodibināja Marksisma institūtu, par paraugu ņemot Marksa Engelsa institūtu Maskavā. Ar laiku tas kļuva pazīstams vienkārši kā Frankfurtes skola. Frankfurtes skolas akadēmiķi nodarbojās ar marksisma pārtulkošanu kultūras terminoloģijā. Vecās kaujas rokasgrāmatas tika izmestas ārā, un to vietā tika uzrakstītas jaunas rokasgrāmatas. Veco marksistu ienaidnieks bija kapitālisms, jaunajiem tas bija rietumu kultūra. Vecajiem marksistiem ceļš uz varu bija caur vardarbīgu režīma padzīšanu, kamēr jaunajiem ceļš uz uzvaru veda caur dekādēm garu pacietīgu darbu. Uzvara nāktu tikai tad, kad kristietība būtu mirusi rietumu cilvēkā un to varētu panākt tikai pēc tam, kad kultūras un izglītības iestādes būtu tikušas sagūstītas un pāraudzinātas. Pēc šo rietumu kultūras cietokšņu un aizsargvaļņu okupācijas, valstis padosies bez cīņas. Abiem marksistiem, kā vecajiem, tā jaunajiem, morāles definīcija ir tā pati: kas kalpo revolūcijai ir morāls, kas pretojas tai, ir nemorāls. Tā bija Gramsči ideja, ka nepastāv absolūti morāles standarti, kas der visai cilvēcei, bet moralitāte, ir sabiedriski radīta. 1933. gadā, kad Hitlers nāca pie varas, Frankfurtes skolas marksisti sapakoja savu ideoloģiju un pārcēlās uz ASV. Ar Kolumbijas Universitātes palīdzību atjaunotā Frankfurtes skola uzsāka darbību Ņujorkā, un viņu darba pirmā prioritāte bija adoptētās zemes kultūras iznīcināšana. Viņi sevi ir nosaukuši par kultūras marksistiem un rietumu kultūras iznīcināšanai viņi ir izstrādājuši veselu rindu „cīņas ieroču“. Viens no tiem ir kritikas teorija. Tās definīcija ir: visu rietumu kultūras galveno elementu destruktīva kritizēšana, ieskaitot kristietību, kapitālismu, autoritāti, ģimeni, patriarhiju, vecākumtiesības, moralitāti, tradīcijas, atturību, lojalitāti, patriotismu, nacionālismu, iedzimtību, etnocentrismu, paražas un konservatīvismu; ka rietumu sabiedrība ir pasaulē lielākā rasisma, seksisma, ksenofobijas, antisemītisma, fašisma un nacisma uzturētāja. Kritikas teorija noved cilvēku pie kultūras pesimisma, bezcerības un izmisuma un atsvešināšanos no sabiedrības, jo tā nav mīlestības un lojalitātes vērta.

Teodors Adorno (1903-1969) izdomāja, ka fašisma ligzda ir patriarhālā ģimene. No tā izrietēja, ka indivīdi, kas ir uzauguši ģimenēs ar karogu vicinošu, patriotu tēvu, kas pieder pie veco laiku reliģijas, ir iedzimuši fašisti un potenciāli nacisti. Adorno vēl viens izdomājums bija, ka ceļš uz kulturālu hegemoniju bija caur psiholoģisku iespaidošanu un ne caur filozofisku argumentāciju. Bērnus skolā var iespaidot redzēt savu vecāku morālos un sociālos uzskatus kā rasismu, seksismu, homofobismu un tālāk var iespaidot bērnus pieņemt jauno morālismu. Ir ticis skaidri deklarēts, ka faktu un zināšanu iemācīšana bērniem ir mazāk svarīga nekā tas, ka viņi beidz skolu ar izpratni parādīt pareizo nostāju.

Tas nav joks, jo Alans Blūms, grāmatā: “Amerikāņa smadzeņu slēgšana” raksta, ka amerikāņu vidusskolu beidzēji ir starp visiejūtīgākajiem analfabētiem pasaulē. Bet skolu svarīgums, kā jauno smadzeņu iespaidošanas medijs, tika apsteigts no jaunajiem masu medijiem – televīzijas un filmām. Kā Viljams Linds raksta: “Izklaidēšanās industrija… ir pilnībā pieņēmusi kultūras marksisma ideoloģiju un sludina to nepārtraukti, ne tikai sprediķojot, bet arī līdzībās, kur stipras sievietes piekauj vājus vīriešus, bērni ir gudrāki par viņu vecākiem, dzēlīgi klaidoņi izjauc koruptu mācītāju nodomus, augstākas šķiras melnie nostājas pret zemākas klases balto vardarbību, normāli dzīvojoši homoseksuāļi. Tā ir pasaka, tā ir realitātes inversija, bet pasniegtā tādā veidā, tā šķiet kā reālitāte, pat vairāk reāla nekā pasaule turpat aiz durvīm.” Kā kultūras revolūcija ir mainījusi filmu industriju atcerēsimies filmas, ko redzējām 1950os gados kā: ”Vējiem līdzi”, un ar tām salīdzināsim tās, kas plūca slavas laurus vēlāk, piemēram: ”American Beauty”.

 

Herberts Markūze (1889-1979) piecdesmitajos gados deva atbildi jautājumam: ”Kas spēlēs proletariāta lomu nākošajā revolūcijā?” Viņa kandidāti bija radikālie jaunieši, feministes, melnie militanti, homoseksuāļi, atstumtie, sociālie, trešās pasaules revolucionāri, visas rietumu pasaules vajāto dusmīgās balsis. Šis būs tas jaunais proletariāts, kas izdarīs apvērsumu rietumu kultūrā. Svarīgākais Markūzes jauninājums tomēr bija baudas principa pieņemšana. Kamēr iepriekšējās sabiedrības tika grautas ar vārdiem un grāmatām, Markūze ticēja, ka sekss un narkotika ir spēcīgāki ieroči. Viņa laiks pienāca, kad miljoniem amerikāņu “bēbī būmeri”, pēc otrā pasaules kara dzimušie, greznībā augušie, nekādu grūtību neredzējuši, jaunieši pārpludināja koledžas. “Make love, not war” bija Markūzes sekmīgākais sauklis. „Bēbī būmeri” Markūzi idejas pieņēma ar atplēstām rokām, viņa grāmatas tika vienkārši aprītas. 1968. gada studentu nemieros Parīzē uz plakātiem bija rakstīts:” Markss, Mao, Markūze.” Markūze prasīja pēc “atbrīvojošas iecietības”, kas nozīmē neiecietību pret labo kustībām, bet iecietību pret kreiso kustībām. Tas izskaidro faktu, ka labie tiek nepārtraukti slānīti par grēkiem, kas kreisajiem jau sen ir piedoti. Markūze jau neslēpj savus nolūkus: “Var patiesi runāt par kultūras revolūciju, jo protests ir virzīts pret visu kultūras iestādījumu… kas mums ir jāuzsāk, ir “Izplūduša un izklaidēta sistēmas izjaukšana”. Tas nenozīmē neko citu, kā valstu iekārtu sagrāve.

 

Ēriks Fromms (1900-1980) argumentēja, ka starpība starp dzimumiem nav būtiska, ka tā ir rietumu kultūras iedoma. Fromms kļuva par feministu kustības tēvu. Savukārt Adorno uzskatīja patriarhālu ģimeni par fašisma šūpuli. Lai nocirstu galvu ģimenes tēvam, Frankfurtes skola sludināja matriarhiālismu, to, kur ģimenē valda māte un “androģēnijas teoriju”, kur vīriešu un sieviešu lomas ir izmaināmas. Der atcerēties, ka jau Lukača ideja ģimenes iznīcināšanai bija bērnu un sieviešu izvirtības veicināšana. Frankfurtes skola arī bija pienākusi pie idejas, ka veids kā iznīcināt ģimeni ir caur revolucionāru seksa politiku un agru seksa izglītošanu. Arī feministu organizācijas ir nepārtraukti paudušas pazemojošas un pazeminājošas idejas par ģimeņu nozīmi amerikāņu sabiedrībā. Miljoniem sieviešu ir akceptējušas Markūzes baudas principu un ir atteikušās no laulības un cilvēces pašatražošanos pienākumiem. Tādā veidā Markūzes kultūras marksisms paveiks to, ko padomju marksisms nespēja – sagraut ASV valsti un rietumu civilizāciju!

2002. gadā izdotās Buchanana grāmatas “Rietumu nāve” daļējs apskats.

Šādā veidā figurējošie bijušie komunistu partijas biedri, ir izdomājuši ceļu, kā tikt pie varas visās Rietumeiropas valstīs, ar to valstu cilvēku smadzeņu manipulēšanu un visu veco vērtību noārdīšanu. Viņi sevi sauc par kultūras marksistiem. Tas ir saīsināts nosaukums. Pilns nosaukums šo cilvēku grupiņai ir – Frankfurtes skolas rietumu kristīgās kultūras iznīcināšanas marksisti (FSRKKIM). Kā redzams viss viņu darbs ir virzīts vienā virzienā – plānot varas pārņemšanu (PVP). Buchanans saka, ka viņu programmu var realizēt tikai ar teroru. (FSRKKIM) ir teroristi, līdzīgi Al Qaeda, ar to starpību, ka vieni spridzina cilvēku miesas, otri cilvēku smadzenes.

1960–1970os gados Frankfurtes skolas jaunā ideoloģija (PVP) tika pārnesta uz Eiropu. Paši jaunās ideoloģijas radītāji (FSRKKIM) palika ASV, bet kas un kā viņu ideoloģijas pārnešanas darbu izdarīja, ir lasāms profesora Gotfrīda grāmatā “Savādā marksisma nāve: Eiropas kreisie jaunajā gadsimtā” (Paul E. Gottfried. The Strange Death of Marxism: The European Left in the New Millennium.). Grāmatā ir sīki aprakstīts kā, pēc otrā pasaules kara, ASV okupācijas armijā dienējošie sociālie inženieri pielietoja FSRKKIM teorijas un programmas (PVP), kas bija izveidotas vācu tautas kultūras izskaušanai. Rietumvācijā izteiktās domas par to, ka vāciešiem varētu būt bijusi vēsture, vai kultūra tika uzskatīta par bīstamu ceļu uz nacismu. Kopā ar amerikāņu popkultūru šīs FSRKKIM ideoloģijas (PVP) pārpludināja veco kontinentu un pilnīgi (!) iznīcināja tradicionālās Eiropas kultūras un morāles standartus.

Latvijā

Kāds tam sakars ar Latviju, latviešiem un ar latviešu kultūru? Pēc Latvijas valsts neatkarības atjaunošanas 1991. gadā, dalība ES tika izvirzīta par Latvijas stratēģisko mērķi, lai nodrošinātu stabilitāti, drošību un vīziju valsts attīstībai, kā arī Latvijas atgriešanos demokrātisku Eiropas valstu vidū. Drīz kā sēnes pēc lietus, Latvijā saradās dažādas neparastas biedrības, organizācijas un portāli. Uzkrītošs bija fakts, ka visu viņu retorika bija ļoti līdzīga Patrika J. Buchanana grāmatā aprakstītajai Frankfurtes skolas jaunajai kultūras marksistu retorikai. Bija iespaids, ka viņi(as) vienkārši pelnīja naudu atgremojot svešas ideoloģijas klišejas.

Portālā politika.lv bija lasāms Taņas Lāces un Marutas Prankas pētījums “Dzimumu līdztiesības principu īstenošana Latvijas pašvaldībās.” Dzimumu līdztiesības princips  bija jauns jēdziens Latvijā. Autores neizskaidroja šī principa definīciju. Rakstu lasot neradās iespaids, ka pašām autorēm būtu kāda sajēga, kas ir “dzimumu līdztiesības princips”. Portālā politika.lv bija lasāms arī, ka viena starptautiskās likumdošanas speciāliste, rakstot par Latvijas likumdošanas piemērošanu ES prasībām, bija uzdūrusies uz terminu “dzimumu līdztiesība”, kas viņai bija kaut kas jauns. Viņa to saprata kā vienādu atalgojumu par vienādu darbu, vienādas tiesības uz darbu vīriešiem un sievietēm utt. Tāpat droši vien domāja arī tā laika ministru prezidents Einars Repše, kad viņam bija jāparaksta dokuments par dzimumu līdztiesības principa ievešanai Latvijā. Liekas visi šie cilvēki domāja, ka dzimumu līdztiesības princips nozīmē vienādas tiesības vīriešiem un sievietēm. Taču tas jau garantēja Latvijas Satversme un tas šķita neienesam neko jaunu.

Latvijas Satversmes 91. pants nosaka, ka visi cilvēki Latvijā ir vienlīdzīgi likuma un tiesas priekšā. Cilvēka tiesības tiek īstenotas bez jebkādas diskriminācijas. Tas nozīmē, ka Latvijas Satversme paredz cilvēktiesības katram cilvēkam kā indivīdam.

Patriks J. Buchanans, grāmatā „Rietumu nāve”, saka, ka ASV neatkarības deklarēšana balstās uz Tomasa Džefersona idejas, ka visi cilvēki ir radīti vienādi. Tas nozīmē, ka Radītājs ir katram no viņiem piešķīris vienādas tiesības uz dzīvi, brīvību, īpašumu un visiem ir jābūt vienādiem likuma priekšā, bet katram ir dotas citādas spējas un viņam ir tiesības tās pilnībā attīstīt.

Arī Latvijas Satversme balstās uz šo ideju. Mums visiem ir zināms, ka Latvijā nekāda diskriminācija vīriešu un sieviešu, tāpat kā reliģiju, tautību un rasu starpā nav pastāvējusi jau kopš Satversmes pieņemšanas 1922. gadā. Ja Latvijā jau pastāv “vīriešu un sieviešu līdztiesība”, kāpēc Latvijā tiek ievesta “dzimumu līdztiesība?”

Dzimumu līdztiesības patiesā jēga

Kas tad īsti ir “dzimumu līdztiesība?” No iepriekš teiktā saprotams, ka dzimumu līdztiesība ir bijusi ietverta ES iestāšanās noteikumos, tātad tā ir tikusi uzspiesta. Tā nāk no ārzemēm un tā satur idejas, kas ir pretstatā Latvijas Satversmei. Tā ir izpletusies pa visām valdības iestādēm un diktē tām savus noteikumus. No tā varam secināt, ka dzimumu līdztiesība ir politiska rakstura struktūra ar mērķi sagraut pastāvošo iekārtu valstī. Dzimumu līdztiesības programma oriģinālā (angļu) valodā saucas „gender equality”, kas tulkojama kā dzimumu vienlīdzība. No augstāk minētās Buchanana grāmatas redzams, kultūras marksista Ērika Fromma argumentāciju, ka starpība starp dzimumiem nav būtiska, tā esot rietumu kultūras iedoma. Tiek sludināta arī “androģēnijas teorija” kurā vīriešu un sieviešu lomas ir izmaināmas.

Dzimumu līdztiesības terors Latvijā

Šādam viedoklim pieslējusies arī Latvijas Labklājības ministrija, jo tās mājas lapā sniegtajā skaidrojošajā vārdnīcā lasāms: „Neraugoties uz bioloģiskajām atšķirībām visos līmeņos, līdzību sievietes un vīrieša ķermenī ir daudz vairāk nekā atšķirību.” Tas ved pie slēdziena, ka Latvijas Labklājības ministrija darbojas FSRKKIM labā tās PVP īstenošanai – svešas varas ievešanai Latvijā. Tādu slēdzienu apstiprina LM rīcība. Atļaušos pieminēt dažus piemērus. Latvijā ir kritiski zema dzimstība. Prominenta Latvijas dzimumu līdztiesības darbiniece ir publiski deklarējusi: “Lai gan demogrāfijas ziņā valsts ir sākusi balansēt uz tā sauktās sarkanās līnijas, Labklājības ministrija nedomā sākt dzimstības veicināšanas propagandu nācijas izdzīvošanas vārdā.” Vai ir iespējams skaidrāks apstiprinājums valsts nodevībai? Savu darbu dzimumu līdztiesība paveic ar teroru. Par teroram līdzīgu spiedienu pieņemt darbā nevajadzīgus darbiniekus presē ir sūdzējusies Pašvaldību apvienība. Par terorismu pret bērnu dārza vecuma bērniem var uzskatīt Ziemeļu ministru padomes uzspiestās grāmatiņas, kas nosaka rotaļlietu tipu atkarībā no dzimumorgāniem, dzimumu  tāpat kā metodika bērnu dārza skolotājiem, kā terorizēt bērnus. Bērnu mentalitātes manipulēšanu taču ieteic gandrīz katrs no Buchanana pieminētajiem FSRKKIMiem, bet par Latviju Lietuvas prese raksta: „Kaimiņu bērnus jau pārveido par bezdzimuma būtnēm.”

Eiropas Savienības Padome atzīst, ka dzimumu līdztiesība ir Eiropas Savienības fundamentāla vērtība, un ka dzimumu līdztiesības politikas īstenošana ir vitāli svarīga tās ekonomiskajai izaugsmei, pārticībai un konkurētspējai. Kāds cits autors saka: ” Eiropas Savienība (ES) ir deklarējusi, ka dzimumu līdztiesība ir tās galvenā prioritāte kopš Kopienas dibināšanas brīža, tā pieder tās pamattiesībām un ir nozīmīgākā no ES kopējām vērtībām. Paceļot vērtību virsotnē dzimumu līdztiesību, Eiropas Savienība to ir atzinusi un pieņēmusi par savu ideoloģiju. Tā ir kļuvusi par ES identitātes zīmolu un ES ideoloģisko stūrakmeni.” No iepriekšējā paragrāfā rakstītā saprotams, ka Latvijas dzimumu līdztiesība ir FSRKKIM izpildorganizācija Latvijā. Ja EP un ES abas deklarē, ka dzimumu līdztiesība ir to “vitāli svarīga”, “fundamentāla vērtība”,  “galvenā prioritāte”, “pieder to pamattiesībām”, “ir nozīmīgākā no ES pamatvērtībām” tad izriet neapstrīdams fakts, ka EP un ES darbojas FSRKKIM PVP terora režīma ievešanai demokrātiskajās ES valstīs.

Līgumā ar ES nav deklarēta dzimumu līdztiesības prioritāte

Savādi! Oriģinālais Līgums par Eiropas Savienību tika parakstīts Māstrihtā. 07.02.1992.g. Līgumā ir pants, ka Savienība respektē savu dalībvalstu nacionālo identitāti, kuru valsts iekārtas balstās demokrātijas principos, bet tur nav neviena vārda par dzimumu līdztiesību, dzimumu vienlīdzību (gender equality) jeb ko līdzīgu. Tas pats lasāms visos nākošajos ES līgumos, ieskaitot 16.04.2003.g. Atēnās parakstīto līgumu par Latvijas pievienošanos  ES. Tātad Latvija, kā valsts, nav parakstījusi tādu līgumu, kurā “dzimumu līdztiesība ir Eiropas Savienības fundamentāla vērtība…”, kas, savukārt nozīmē, ka arī neviena cita ES valsts, nav parakstījusi tādu līgumu, kurā “dzimumu līdztiesība ir Eiropas Savienības fundamentāla vērtība…”. Šis ir loģisks slēdziens, jo valstis parakstīja Eiropas valstu savienības līgumu, bet tās nav parakstījušas nekādu ideoloģijas līgumu. Par ideoloģiju Aida Niedra romānā “Rīga dienās nedienās” lieto terminu ģeniālā diletanta Ādolfa Hitlera ideoloģijas apzīmēšanai. Par ģeniāliem diletantiem tik pat labi varam saukt arī FSRKKIM pseidozinātniekus pirms un pēc Markūzi. Viņi ir ģeniāli uzkundzējušies cilvēku masām un sekmīgi vazājuši tos aiz deguniem ilgus gadus un to turpina darīt vēl šodien. Tā vien liekas, ka ģeniālo diletantu aģenti ir atraduši parazītisku ceļu uz Eiropas Savienību un tur tā savairojušies, ka kļuvuši par sērgu, kas fatāli apdraud Savienībā sastāvošo valstu un to tautu eksistenci.

Izrādās, ka bez ES un EP, Eiropas valstu suverenitātei uzbrūk arī Ziemeļu Ministru padome caur savu 1995. gadā dibināto Ziemeļvalstu dzimtes pētījumu institūtu. Par to un tā likvidēšanu stāsta Ieva Bērziņa un Raimonds Bukbārda rakstā “Saindēto ābolu maiss, jeb kā Norvēģijā tika atmaskots dzimumu līdztiesības pseidozinātniskums.” Ar Ziemeļu Ministru padomes starpniecību šis institūts izvērsa savu darbību ne tikai pašās ziemeļvalstīs, bet īpaši Baltijas valstīs – Latvijā, Lietuvā un Igaunijā. Saindēto ābolu maisa rakstā ir teikts, ka dzimumu līdztiesības teorijas pamatā ir pieņēmums, ka cilvēka dzimumidentitātē noteicošais ir nevis bioloģiskais dzimums (sex), bet gan „piederības sajūtas vienam vai otram, vai abiem dzimumiem, kas nav atkarīgas no indivīda bioloģiskā dzimuma” un, ka šim viedoklim pieslējusies arī Latvijas Labklājības ministrija. Paragrāfā par dzimumu līdztiesības definīciju nācām pie slēdziena, ka Latvijas Labklājības ministrija darbojas FSRKKIM labā, lai sagrautu pastāvošo iekārtu Latvijā. Sekojošā paragrāfā redzējām, ka EP un ES deklarē, ka darbošanās FSRKKIM labā ir to prioritāte. No šī paragrāfa varam secināt, ka Ziemeļu Ministru padome arī nevēlas palikt ārpus demokrātisko valsts sistēmu sagrāvēju un marksistu totalitārisma apbrīnotāju pūļa. Zīmīgs ir kultūras marksista Adorno viens izdomājums, ka ceļš uz kulturālu hegemoniju iet caur psiholoģisku iespaidošanu un ne caur filozofisku argumentāciju. Bērnus skolā var iespaidot redzēt savu vecāku morālos un sociālos uzskatus kā rasismu, seksismu, homofobismu un tālāk var iespaidot bērnus pieņemt jauno morālismu. No tā seko ideja, ka bērns pēc iespējas drīz atdalāms no mātes iespaida un jānogādā bērnu dārzā, kur to jau sagaidīs labi sagatavoti bērnu psiholoģiski iespaidotāji. No Adorno teiktā arī izriet, ka dzimumu līdztiesībai nav nekāda sakara ar filozofisku zinātni – tā ir tikai viens no marksistu ieročiem varas pārņemšanai rietumu valstīs ieskaitot, protams, Latviju. Dzimumu līdztiesību nav jāargumentē – tās darbību ir jāizmeklē valsts drošības iestādēm.

Dokumentālās filmu cikls „Smadzeņu skalošana” atmasko dzimumu līdztiesību

Bērziņas un Bukbārda raksta virsraksta galvenā daļa ir: “… kā Norvēģijā tika atmaskots dzimumu līdztiesības pseidozinātniskums.” Rakstā, cita starpā ir teikts, ka 2011. gada 31. decembrī tika slēgts 1995. gadā  nodibinātais Ziemeļvalstu dzimtes pētījumu institūts. Ziemeļu Ministru padome bijusi spiesta institūtu slēgt pēc tam, kad Norvēģijas sabiedriskajā televīzijā ticis demonstrēts septiņu dokumentālo filmu cikls „Smadzeņu skalošana”, kas atmaskoja šī institūta pseidozinātnisko darbību. Šīs filmas atklāja patiesību ne tikai dzimumu līdztiesības aspektā, bet arī par homoseksuālismu, etnisko un rasu diskrimināciju u. c. ideoloģiskajiem jājamzirdziņiem. Cikla demonstrēšana izraisījusi pamatīgas dusmas Norvēģijas sabiedrībā, atklājoties patiesībai, ka par viņu – nodokļu maksātāju – naudu dāsni tiek finansēta nevis zinātne, bet ideoloģija. Valsts finansējums dzimumu līdztiesības/dzimtes pētījumiem un projektiem ticis pārtraukts. Kādā intervijā filmu cikla autors esot teicis: „Paši politiķi baidās par šīm problēmām runāt, jo baidās, ka varētu tikt pieskaitīti galēji labējiem vai rasistiem. Ir slikti, ka baidāmies runāt par patiesām problēmām.”

Filmu cikla autora teiktais izteikti redzams arī Latvijā, kad politiķi un ministri verdziski pauž Latvijas pastāvēšanai naidīgas ideoloģijas teikto, bet baidās aizstāvēt to Latviju, par kuras neatkarību mūsu vectēvi cīnījās brīvības cīņās, mūsu tēvi karoja otrajā pasaules karā un stāvēja barikādēs Atmodas laikā. Šodienas paaudzes patriotiem vajadzētu izkārtot Norvēģijas sabiedriskajā televīzijā demonstrētā septiņu dokumentālo filmu cikla „Smadzeņu skalošana” rādīšanu Rīgā visu to laiku, kamēr Rīga būs Eiropas kultūras galvaspilsēta un kamēr Latvija būs Eiropas Savienības prezidējošā valsts. Ne gaidīt, lai citi to izkārto, bet to darīt pašiem!

Mosties, celies latvju tauta!