Noteikti daudzkārt ir dzirdams, ka mācītāja amats ir novērtēts ne tikai baznīcā, bet arī piešķirama liela nozīme kalpošana sabiedrībai. Mācītāji kalpo slimnīcās, cietumos un pat Latvijas gadījumā ir sastopams kapelānu darbs armijas karavīriem. Taču ir kāds mācītāja amats Krievijā, kas saistāms ar kosmosu sfēru. Tā ir kalpošana astronautiem.

Par to, ka Krievijas astronautiem ir sava uzticamā persona -garīdznieks Tēvs Ijabs no Troicas- Sergijas Lavras klostera ir izziņots Krievijas medijos: Ogoņok (Огонек), Komerasant un citos laikraksts. Astronautiem tiek sniegti garīgi padomi, atbalsts, viņus svētī un ievesti Dieva Vārda atziņās. Kaut arī šāds amats ir speciāli iedalīts salīdzinoši nesen, taču astronauti izmantojuši tradicionālos reliģiskos rituālus pirms izlidošanas Baikanūras kosmiskā lidostā jau desmitiem gadu.

Svarīgā sagatavošanās laikā ir ne tikai mākslas filmas “Baltā saule tuksnesī” noskatīšanās, bet arī vairs nav iespējams neviens lidojums bez kosmiskā kuģa -raķetes nosvētīšanas un astronautu pareizticīgās baznīcas mācītāja svētības.

Pirms kosmiskā kuģa palaišanas kosmosā pēc tehniskās daļas apkalpes darba pabeigšanas mācītājs noslēdz gatavību lidošanai ar astronautu un kuģa svētīšanu.

Zīmīgs notikums, kas atstājis oficiālas pēdas kosmiskajā vēsturē ir 2009. gada 30.septembrī starptautiskas komandas un raķetes “Sojuz TMA-16″ svētīšana.

Vēsturisko starptautisko komandu pārstāvēja krievu un amerikāņu astronauts, kā arī Kanādas pilsonis. Kuģa komandieris – Maksims Suraevs – pirms lidojuma speciāli devās uz Troicas- Sergijas Lavras pilsētu svētības saņemšanai. Starp citu, neilgi pirms lidojuma viņš arī apprecējās Lavras baznīcā. Taču vēl neilgi pirms tam ironiski attiecās pret kristīgo Pasaules Radīšanas teoriju.

Pēdējo gadu laikā mācītājs Ijabs nav palaidis nevienu kosmisko kuģi kosmosā bez ekipāžas vai kuģa svētīšanas. Mācītājs arī visai bieži tiekas ar kosmonautiem kuģu glābšanas helikopteros.

Mācītājs Ijabs noskaidrojis, ka Padomju laikos, kad kuģu raķetes netika svētītas, tomēr atsevišķi pazīstami Krievijas zinātnieki-konstruktori un inženieri tās svētīja slepeni.

Mācītājam izdevies piedzīvot akadēmiķa Borisa Čertoka 97. gada svinības un atzinis, ka jubilārs vēl nav kristījies, taču nenoliedz Dieva eksistenci.

Debesu pievilkšanās spēks

Mācītāja draugi sauc viņu par sapņotāju. Izrādās, ka tēvs Ijabs kopš bērnības sapņojis kļūt par astronautu. Bērnībā līmējis raķešu maketus un pētīja zvaigznes tēva dāvinātājā teleskopā. Varētu teikt, ka mācītāja sapnis ir piepildījies nedaudz savādākā veidā.

Tēvs Ijabs savulaik kalpojis slimnīcā, kurā ārstējušies cilvēki saistīti ar kosmonautiku. Tā arī izveidojās draudzība ar Gagarina akadēmijas profesoru un pasniedzēju. Vēlāk profesors viņu uzaicinājis ciemos uz Zvaigžņu Pilsētiņu. Ieviesās draudzība arī ar citiem astronautiem. Kādu reizi pie viņa ieradās pat Vasilijs Cibļievs Kosmosa Sagatavošanas Centra priekšnieks, ar kuru izveidojās ciešas attiecības. Draudzības ceļš soli pa solim tuvojās līdz tam, ka astronauti palūguši mācītāju nosvētīt Kosmosa Centru. Sākotnēji tika nosvētīts korpusa centrs, pēc tam vadīšanas nodaļa un tad arī izstaigāti visi kabineti.

Pareizticīgā ticība izplatījās tik strauji, ka Zvaigžņu Pilsētiņā tagad panākta baznīcas celšana. Kad baznīca tiks uzcelta to vadīs mācītājs Ijabs. Pateicoties dažādām norisēm astronauti mācītāju ir arī iemīlējuši un sauc viņu par “mūsu tētis.”

Interesanti, ka Dievišķā ietekme astronautu vidē izrādījusies tik liela, ka viens no kosmosa kuģu instruktoriem kristīts tur pat Kosmosa Centrā.

Taču netālā pagātnē Kosmosa Centrā bijusi pavisam cita aina. Padomju laikos, kosmonautika ideologiem kalpoja par platformu cīņā pret reliģiju. Kā nocietināta klints bija Jurija Gagārina teiktais, ka lidojot kosmosā neredzējis Dievu. Viens teikums pārvērtās par ideoloģisko un propagandas klišeju. Ijabs šādiem jautājumiem gatavs, jo nācies atbildēt simtām reižu: “Neviens nesaka, ka Dievs dzīvo mākoņos. Pareizticīgā baznīca uzskata, ka ir trīs debesis Pirmā – atmosfēra virs mums, otrā – kosmoss, kurā mirdz zvaigznes, riņķo planētas un izplešas galaktika. Trešā – Debesu pasaule, kurā mīt Visaugstākais un Visvarenais Dievs. Debesu pasaulē nenokļūst ar raķeti, bet tikai Pestītie, “- saka Ijabs. Taču mācītājs sakarā par Gagarina teikto piemin kādu vēl labāku stāstu no dzīves.

Kad Jurijs Gagarins veica lidojumu kosmosā, viens no augstāk stāvošiem pilnvarotiem ierēdņiem izsauca pie sevis uz pārrunām pazīstamo Krievijas Metropolītu Almatu Nikolaju un pieprasīja viņam dievkalpojumā sacīt, ka Jurijs Gagarins lidoja kosmosā, taču Dievu nav redzējis. Nākamajā dievkalpojumā Metropolīts pēc nolasītā sprediķa priekšvārda teica: “Brāļi un māsas, nesen mūsu jaunais padomju kosmonauts Jurijs Gagarins lidoja kosmosā. Pēc lidojuma viņš teicis, ka nav redzēja Dievu. Hm, viņš neredzēja Dievu? bet Dievs viņu gan redzēja un svētīja ceļā!”

Mantija un skafandrs

Jaunā astronautu paaudze pret reliģiju izturas ar lielu interesi. Bet arī starp padomju laika lidotājiem-astronautiem ir daudz ticīgo. Piemēram, Aleksejs Leonovs atbrauca uz draudzes fundamenta uzlikšanu. Bet uz klosteri ieradās Genādijs Manakovs, viens no pēdējiem varoņiem Padomju Savienībā. Viņš atzina, ka pirms lidojuma kosmosā bija neticīgs cilvēks. Bet, kad devies atklātā kosmosā un atvēris lūku, lai uzsāktu tehniskos darbus, tad no izbrīna par redzēto neiedomājamo skaistumu, viņš gandrīz aizmirsa piestiprināties kabelim. Un tajā brīdī viņš pateicis sev: “Dievs ir.”

Bet dažreiz mācītājs Ijabs saskaras arī ar kaujiniecisko ateismu. Kādu reizi lidojot lidmašīnā izrādījās, ka kaimiņš bija slavens zinātnieks. Viņš sēžoties pateica: “Ak, vai, mācītāju apsēdinājuši kopā ar ateistu.” Bet Ijabs centies neiesaistīties polemiskā diskusijā, lai neaizvainotu sarunas biedru un neradītu lieku spriedzi lidojuma laikā. Bet viņš provocēja uz strīdu un nekādi nevarēja nomierināties. Vienā no brīžiem mācītājs novēlēja Dieva palīdzību, bet viņš atbildēja: “Nē, draugs, ar to nav nekāda sakara. Un vispār, jo vairāk mēs ar draugiem nodarbojamies ar zinātni, jo vairāk sākam saprast Visuma noslēpumus un ar vien mazāk Visumu varam saistīt ar Dievu.”

Tad Ijabs nenocietās un pajautāja, “Vai es varu lūgt jums atbildēt uz dažiem zinātnes dabas jautājumiem? Jums taču ir jābalstās uz noteiktu datu bāzi, savādāk viss ir tukšvārdība. Vai Jūs zināt cik grādu tagad ir aiz borta500 kmattālumā? Ko tagad dara Jūsu sieva mājās? Kāda ir temperatūra20 kmattālumā no Marsa? Kāds ir attālums līdz galaktikai M-81? Kāda jauna supernovas zvaigzne ir parādījusies Strēlnieka zvaigznājā?

Jūs nevarat atbildēt ne uz vienu jautājumu, jūs nezināt elementāras lietas astronomijā. Nu, tad ko mēs runāsim ar Jums par Visumu un Dievu? Pat ja jums izdotos izpētīt visu Visumu, bet būtu palicis neizpētīts centimetrs, jūs kā zinātniekam nebūtu tiesības nākt pie tāda secinājuma, jo šis mazais vēl neizpētītais laukumiņš var izrādīties par lielā sākumu. ” Zinātnieks apklusa un vairs ar mācītāju nestrīdējās.

Tēvs Ijabs, lai labāk izprastu astronautu garīgās vajadzības gribēja izjust kaut mazāko astronautu apmācību slodzi, tāpēc jau divas reizes lidoja speciālā lidmašīnā, kurā radīti bezsvara stāvokļa apstākļi. Nolaidās speciālajā skafandrā baseinā, lai izjustu bezsvaru staigājot. Kā arī izmēģināja skafandru „Sokol” un skafandru “Orlan M”.