Vai tiešām savu problēmu risināšanā baznīcu meklē tikai psiholoģiski nenoturīgie, sociāli nenodrošinātie un vientieši? Kādu laiku atpakaļ spektrs.com atspēkoja šo stereotipisko uzskatu. Dievam tic un apmeklē baznīcu  zinātnieki un astronauti, kā arī sportisti.  Šoreiz paturpinot tēmu, ar pēdējo laiku ziņām, par to, ka arī sociāli nodrošināti, apdāvināti, gudri, skaisti un sabiedrībā pazīstami cilvēki izvēlas Jēzu.

Es izvēlos Jēzu / Moriah Peters

Moriah Castillo Peters no Kalifornijas. Dziesmu autore un izpildītāja. Šogad klajā iznāca pirmais albums ar nosaukumu „I choose Jesus” (Es izvēlos Jēzu). Albuma tapšanas laikā sarakstītas ap 50 dziesmu, iedvesmu smeļoties no savām attiecībām ar Kristu, savas ģimenes un ikdienā piedzīvoto.(Video) 

Dziedātāja stāsta:

Es apzināti pieņēmu lēmumu – sekot Jēzum, man tas nozīmēja daudz. Es nepieņēmu ātru lēmumu, kas tik raksturīgi bērniem. Par katru man nozīmīgu lēmumu es lūdzu Dievu un gaidīju, līdz saņemšu apstiprinājumu savā garā. Svētā Gara vadība ir nenovērtējama. Ja mēs tiešām apzinātos to svētību un spēku, mēs dzīvotu daudz pilnvērtīgāku dzīvi.

Tā nu sanāca, ka soli pa solim Dievs mani vadīja. Šodien esmu dziedātāja un dziesmu autore, un ziniet, es esmu pati laimīgākā meitene uz pasaules, jo es ne tikai atrodos Viņa plānā, kas ir lieliski, bet arī mīlu to, ko daru. Viena no manām radiniecēm ir advokāte un parunājot ar viņu, saprotu, ka būtu pazaudējusi gadus un finanses, bet tas pilnībā nebūtu atbildis manai būtībai. Ceļš līdz vietai, kur esmu šodien, ir bijis ļoti interesants, un tā laikā Dievs man ir mācījis pilnīgu paļāvību uz Viņu.

2010. gada jūnijā es piedalījos šovā „American Idol”. Sākumā es nevēlējos piedalīties, bet mamma bija saņēmusi vārdu, ka man ir jāpiedalās. Viņa bija pārliecināta, ka šī iespēja man atvērs jaunas durvis. Tāpēc es, vēloties būt uzticīga Dievam, nolēmu piedalīties. Redziet, dzīvojot Losandželosā, īpaši ja tev bijusi kāda pieredze šovbiznesā, tad tu jau nedaudz zini to vidi – tās tukšumu un netīrību, lai gan no malas viss izskatās satriecoši. Bet tā kā mana mamma bija saņēmusi vārdu par atvērtajām durvīm, tad es sapratu, ka man tur jādodas.

Zināju, ka tā ir mana iespēja būt par gaismu šai vietā. Šovam ir piecas atlases, kuras rīko pirms tiešraidēm televīzijā. Par tiem, kuri piedalās šajā šovā, pirms tam veic lielu izpētes darbu – kādi ir viņu uzskati, ticība, pieredze, un, protams, ka meklē arī tavu „netīro apakšveļu” – traumas, salauztu sirdi, bijušos draugus, nelabvēlīgos apstākļus ģimenē, veiksmīgos un neveiksmīgos soļus. Runā ar draugiem, paziņām, radiem, pat ienaidniekiem, jo mērķis ir – atrast ko pikantu, lai skatītājiem būtu interesanti.

Visās intervijās es biju ļoti atklāta par savu pārliecību, svētumu un šķīstumu pirms laulībām. Es viņiem stāstīju par savu Bībeles studijas grupiņu, kuru izveidoju skolā, par hobijiem sportā un to, cik ļoti man patīk dziedāt un rakstīt dziesmas. Es nokļuvu līdz slavenību panelim, kurā nodziedāju kādu skaistu dziesmu. Žūrija skaļi aplaudēja un tad teica: „Mums ļoti patīk tava balss un arī tavs ārējais veidols ir brīnišķīgi piemērots skatuvei, bet tavs dzīvesveids, nu kā lai tev labāk pasaka, viņš ir pārāk garlaicīgs. Manuprāt, tu centies būt pārāk laba, tev vajadzētu doties pasaulē, pieļaut kļūdas, izdzīvoties, un tad tu būsi ieguvusi dzīves rūdījumu un pieredzi, lai varētu atgriezties mūsu šovā.” Kāda žūrijas pārstāve maigā balstiņā pat teica: ”Mīļumiņ, anketā tu esi ierakstījusi, ka vēlies skūpstīties tikai ar savu nākamo vīru pie altāra. Bet, zaķīt, manuprāt, tev vajadzētu tūliņ iziet laukā no studijas un noskūpstīt kādu vīrieti vai sievieti un tad atgriezties pie mums – tas tev iedos seksapīlu un tev būs papildus odziņa, kas tev trūkst.”

Pēkšņi pie manis pieskrēja puisis ar kameru un kāda ļoti enerģiska operatore, kas man sekoja līdzi gaitenī, mudinot mani noskūpstīt kādu no tajā esošajiem puišiem. Es zināju, ka to izdarot, es iegūtu bonusus, lai startētu šovā, bet tajā pat laikā es skaidri sapratu, ka šīs durvis priekš sevis aizveru.

Biju apjukusi. Kā tas var būt? Mēs taču saņēmām, ka man šeit jābūt, ka Dievs atver jaunas iespēju durvis, bet tagad izrādās, tās tomēr ir ciet. Vai bijām pārpratušas Dievu? Vai es nebiju dzirdējusi un saņēmusi pareizi? Vai es šeit atrados savu iegribu dēļ? Gāju uz izejas pusi un mana miesa kliedza: ”Moriah, tu to vari, nu nobučo kādu un dodies atpakaļ pie žūrijas un visticamāk tu piedalīsies vienā no pasaules populārākajiem muzikālajiem šoviem. Kāpēc man bija 5 mēnešus jāgatavojas šim procesam, atliekot malā visu savu dzīvi? Kāpēc man bija jāiet cauri šim izmeklēšanas un iztaujāšanas garajam laikam, ja tagad viss ir zaudēts?!” Taču es arī sapratu, ka līdz šim biju uzticējusies Dievam, un arī tagad, esmu pārliecināta, ka Dievam ir pilnīgs plāns manai dzīvei, ka Dievs ir uzticams un visu kontrolē. Enerģiskā operatore, kas neatlaidīgi bija sekojusi, redzot, ka negrasos neko darīt, palika pavisam stīva un jautāja, vai es vispār saprotu, ko daru, tā vienkārši aizejot no tādas iespējas, kas nekad vairs netiks man dota?

Paceltu galvu jau devos pa gaiteni uz ārdurvīm, kad pie manis ātri pienāca kāds vīrietis un teica: ”Zini, man ir dēls tavā vecumā, kuru ļoti iedrošināja tieši tas, ko tu stāstīji par savu dzīvi. Mēs dzirdējām tevi dziedam un gribam, lai tu ar kādu iepazīsties. Un viņš mani iepazīstināja ar populāru producenti Wendi Foy, kura mani atveda uz Nešvilu un bija kā ceļlauzis manai nākotnei. Šī sieviete bija sapratusi no Dieva, ka viņai mani ir jāiepazīstina ar dažādām ierakstu studijām un ietekmīgiem cilvēkiem. Un nu jau tūlīt iznāks mans pirmais albums ar nosaukumu „Es izvēlos Jēzu” - šim nosaukumam ir saistība ar manu piedzīvojumu, lai gan atbilde uz šo jautājumu attiecas uz katru mūsu soli. Vai mēs izvēlamies, lai Jēzus būtu pirmajā vietā mūsu dzīvēs, kad esam ar draugiem, savās ikdienas gaitās, uzvedībā, reakcijās, domās un vārdos, kurus sakām?

No priekavests.lv materiāliem, sagatavoja Kitija.

Es esmu skaista un vesela / Ashley Rawls video 

Ešlija Ravls (Ashley Rawls) ir bijusī Amerikas skaistuma karaliene. Skaistā sieviete, kas publikas acīm izskatījās tik nevainojama un nedaudz vieglprātīga, patiesībā uz saviem pleciem nesa smagu ”nastu”. Ešlija savā sirdī glabāja kādu noslēpumu, kuru viņa nespēja atklāt nevienam, kur nu vēl pati tikt ar to galā. Tā tas bija līdz brīdim, kad viņas tumšākajā dzīves posmā ienāca Jēzus, atnesot risinājumu.

Ešlija stāsta: Šajās dienās visi piedzīvo to, ka tiek uzspiesti konkrēti standarti  dažādās dzīves svērās  – uz ielas, sabiedriskajā transportā, veikalos, televīzijā, žurnālos, pat uz rīta brokastu pārslu kastes tiekam „bombardēti” ar visādu ideālu paraugiem, kuros redzama nevainojama sejas ādas, ideāli augumi, Holivudas smaidi, aktuālākās modes tendences, perfektas ģimenes un sapņu mājas. Cilvēkam, kuram Kristū nav stipra pašapziņa un pārliecība par sevi, šīs uzstādītās normas liek justies nepilnvērtīgam. Tas ir stāsts arī par mani.

Es uzaugu nelielā pilsētiņā, kurā populāras bija divas nodarbes – futbols un vietējais skaistuma konkurss. Atceros, kā kopā ar vecākiem, katru gadu devos uz šo konkursu, apbrīnojot visas tās skaistās meitenes. Man viņas likās tik nevainojamas, un debešķīgas.

Es pati uzaugu ļoti stingrā vecāku uzraudzībā, ar striktiem noteikumiem un kontroli. Nespējot izpildīt vecāku augstās prasības, es jutos nepilnvērtīga un ļoti vainīga viņu priekšā. Vecāki mēdza teikt: ”Ja kāds mūsu mazo pilsētiņu darīs zināmu pasaulei, tad tā būs mūsu Ešlija.”

Pienāca mans izlaiduma gads, kas bija mana pēdējā iespēja piedalīties pilsētas rīkotajā skaistuma konkursā. Par visu vairāk, es vēlējos, lai mani vecāki ar mani lepotos! Pirmdienas rītos, ceļā uz skolu, es nopirku piecus ābolus un pusdienas laikā, kamēr pārējie devās uz kafejnīcu, es ieslēdzos tualetē, lai apēstu vienu no tiem. Tā tas turpinājās daudzus mēnešus. Ēdiens bija vienīgā sfēra manā dzīvē, kuru es pati varēju kontrolēt. Es apzinājos, ka neesmu perfekta un gribēju darīt visu, kas manos spēkos, lai tāda kļūtu. Man nebija svarīgi līdzekļi, kā to iegūt, vai kādas būs sekas pēc tam. Katru reizi, kad ieēdu vairāk par plānoto, es sajustos bezgala vainīga.

Vēlējos visiem izpatikt, būt perfekta, bet patiesībā jutos nožēlojami. Man bija noslēpums – ēdiens bija kļuvis par manu ienaidnieku. Šķita, ka normāla dzīve vairs nav iespējama. Jau doma vien, ka savu problēmu varētu kādam atklāt, izbiedēja mani, jo nevēlējhos pazaudēt savu pilnīgo imidžu kāda acīs.

Pienāca brīdis, kad jau fiziski sajutu, ka vairs nespēju kontrolēt šo „perfekto” pasauli. No neēšanas mani pārņēma liels nespēks, taču ēdiens bija mans ļaunākais ienaidnieks, kurš kaitēja manai pilnīgajai dzīvei, un es nevarēju to atļauties. Rezultātā, es attālinājos no visiem, paslēpos dziļi sevī.

Kādu vakaru tomēr nolēmu sev atļaut ko ieēst. Atceros, kā sēdēju dīvānā un paņēmu diētisko brokastu pārslu paku. Pirms to aptvēru, biju jau notiesājusi visu tās saturu. Man sākās panika! Ko es tikko kā biju izdarījusi!? Jutos bezgala izmisusi. Nevarot izturēt ēdiena klātbūtni ķermenī, steidzīgi devos uz vannas istabu, lai ar varu izvemtu laukā visu tikko ieēsto, bet nespēju to izdarīt. Sirdij strauji sitoties, pieskrēju pie skapja, uzvilku treniņtērpu, sporta kurpes un izskrēju ārā no dzīvokļa. Es skrēju, skrēju un skrēju. Kad likās, ka esmu noskrējusi uzņemto kaloriju daudzumu, pārgurusi, pilna dusmām un naida uz sevi, devos mājās. Vēl joprojām mani šaustīja milzīga vainas apziņa.

Mājās es izslēdzu visas gaismas, aizvēru žalūzijas un sēdēju, skatoties melnā tumsā. Sapratu, ka man nav nekādu cerību dzīvot normālu dzīvi. Jau no trīspadsmit gadu vecuma es nezināju, kā tas ir – vienkārši ēst un izbaudīt apēsto, neraizējoties par tauku, kaloriju un cukura daudzumu tajā. Es biju nožēlojama. Es vairs nespēju sadzīvot ar ēdienu, bet bez tā man nebija iespējams eksistēt.

Tik ļoti vēlējos norobežoties no visa – no sabiedrības, no problēmām, visiem standartiem, lēmumiem un atbildības. Tā sēžot savā tumšajā dzīvoklī, es negaidīti sajutu pamudinājumu atrast, kaut kur dziļi mantās aprakto vecmāmiņas Bībeli. Nejauši atšķīru vēstuli romiešiem 14. nodaļu un mans skatiens apstājās pie septītā un astotā panta „Jo neviens mūsu starpā nedzīvo sev pašam, un neviens nemirst sev pašam. Jo, ja dzīvojam, dzīvojam savam Kungam un, ja mirstam, mirstam savam Kungam. Tātad, vai dzīvojam, vai mirstam, mēs piederam savam Kungam.”

Kaut kas notika ar mani. Vārds mani atbrīvoja, un es piedzīvoju Jēzu. Piedzīvoju viņu tik reāli, ka likās, Viņš mani cieši apskāvis, saka: ”Atdod savas rūpes un raizes Man. Es par Tevi parūpēšos, uzticies Man!”

Protams, es melotu, ja teiktu, ka pēc šīs tikšanās, nākamajā dienā jau ēdu ceptus kartupeļus ar karbonādi krējuma mērcē. Tas bija garš process, kurā kā bērns turējos pie stiprās Jēzus rokas un mācījos no jauna staigāt, atdodot kontroli pār savu dzīvi Viņa rokās, līdz beidzot, es varēju neminstinoties teikt: ”Mani sauc Ešlija, man garšo ēdiens, un es esmu vesela.”

Mēs dzīvojam, lai patiktu Tam Kungam un kad mirsim, mēs būsim sadraudzībā ar Viņu mūžīgi. Mans ķermenis ir Svētā Gara mājoklis, bet jebkura pareiza lieta, nepareizā prioritāšu sarakstā kļūst par nepareizu lietu. Dievs mani atbrīvoja no bezcerības un nepareiza skata par sevi. Tikai Viņā es sevi ieraudzīju skaistu un pilnīgu. Tikai kopā ar Viņu mēs varam būt pilnīgi. Paldies Dievam, kurš mūs katru vada Kristus uzvaras gājienā.

No priekavests.lv materiāliem, sagatavoja Kitija.

 

Modele pateicas Dievam, neskatoties uz rokas un acs zaudējumu (video ) 

Modes interneta veikala “Lolo” dibinātājas Lorenas Skrugs (Lauren Scruggs)dzīvē notika traģēdija: viņa zaudēja kreiso roku un aci. Viņai šobrīd ir 24 gadi.

Pagājušā gada decembrī Teksasas iedzīvotāja tika izkropļota no bojāta lidmašīnas propellera. Viņa runā par to dienu, kas uz visiem laikiem izmainīja viņas dzīvi. Tīmekļa vietnē iamsecond.com. Lorena un savu mammu Šerilu sīki video intervijā stāsta, cik daudz šķēršļu viņām bija jāpārvar un cik daudz svētības meita ir saņēmusi pēc šī negadījuma.
Šerila stāsta: “Kā māte es nekad nebiju iedomājusies, ka manam bērnam būs kaut kas tāds jāpiedzīvo. Es nevaru atgriezt viņas roku vai glābt viņas aci. Es nevaru darīt neko, lai mainītu šo situāciju. Bet es zinu, ka viņai ir stipra ticība, un es zinu, ka Dievs ir mūsu stiprā klints.”
Šerila  apraksta to traģisko vakaru, ieskaitot neveiksmīgo lidojumu ar draugiem. Lorenas atmiņas no traģiskā decembra vakara ir neskaidras. Kad viņa atgriezās mājās no slimnīcas un sāka atmest pretsāpju medikamentus, viņā pacēlās spēcīgs  dusmu vilnis un depresija.
“Es domāju, es izskatos tik briesmīgi, ka neviens vīrietis mani nekad šādu neiemīlēs, es jutu, ka mana dzīve ir sabrukusi,” – saka Lorena liecībā “Es esmu otrais.” “I Am Second,”
Ārsti nebija pārliecināti, ka Lorena atkal spēs atgūt savu identitāti vai pat pamata prasmes. Bet cauri milzīgajām grūtībām,  Lorena piedzīvoja brīnumainu emocionālo dziedināšanu, kas viņai iedeva jaunu dzīves jēgu.
“Es tagad skatos uz savu dzīvi daudz plašāk nekā iepriekš – teica Lorena – iepriekš man tik svarīga likās karjera, bet tagad tai manā dzīvē ir maza nozīme. Es vēlos pateikt jaunām meitenēm, ka mūsu izskats nav tas, kas nosaka mūsu identitāti.”

No www.marcisjencitis.lv materiāliem.

 

Dieva dēļ neizdara pašnāvību

Amerikāņu alternatīvās rokgrupas “The Smashing Pumpkins” līderis Billijs Korgans nesenā radiointervijā atklājis, ka viņš kādas trīs, četras vai septiņas reizes apsvēris izdarījis pašnāvību, taču viņu izglābusi ticība Dievam.

Sarunas laikā Korgans atzinies, ka esot nopietni domājis par gala padarīšanu sev un jau esot fantazējis, ko aiz sevis atstās un ko rakstīs atvadu vēstulē.

Galu galā mūziķis esot sapratis, ka Dievs, vai vismaz tā kā viņš saprotu Dievu, vienmēr ir līdzās.

“The Smashing Pumpkins” līderis atzīstas, ka tiklīdz spējis savu realitāti uztvert šādā veidā, tā pašnāvnieciskās domas zudušas.

No www.ebaznica.lv materiāliem.

“The Black Eyed Peas” soliste Steisija Anna Fergusone atmet narkotikas

Amerikāņu dziedātāja Steisija Anna Fergusone ar skatuves vārdu Fērgija, kura plašāk pazīstama kā grupas “The Black Eyed Peas” dalībniece, atzinusies, ka baznīca viņai palīdzējusi pārvarēt atkarību no narkotikām.

 

 

Bijušais Ņujorkas mafijas boss stāsta, kā viņš pieņēma Kristu (video) 

Bijušais Kolombo (Colombo) ģimenes gangsteris Maikls Franzess (Michael Franzese) šajā mēnesī viesosies kādā Ņūdžersijas draudzē, kur dalīsies savā liecībā, kāpēc aizgāja no  organizētās noziedzības, gūdams lielāko peļņu kopš Čikāgas noziedzības bosa Ala Kapones laikiem, un nolēma sekot Jēzum.