Latvijas politiķi nolēmuši, ka no uzņemtā kursa eiro ieviešanā atkāpties nedrīkst un plāns visiem spēkiem jāizpilda -tagad. Daudzi balstījās uz kaimiņavalsts Igaunijas pozitīvo piemēru, taču droši vien ir bijis jāņem vērā arī tas, ka Igaunijas gadījumā „veiksmes stāsts” ir pilnīgi atšķirīgs, nekā Latvijai. Māc bažas vai pieņemtais lēmums –tagad ir pareizs un vai tauta „izvilks un pavilks”, taču ir arī pavisam citādāki uzskati, kurus pauž organizācijas „Moral revalution” vadītāja Natālija Magazeina un žurnāliste Eva Lūse.

Natālija Magazeina

Klausoties ekspertu diskusijas, deputātu runās no Saeimas tribīnes, lasot rakstus, noklausoties S.Kalnietes demogoģiju ar domu „rublis vai eiro?“, rodas jautājums – vai tiešām neviens vairs netic latam, Latvijas suverenitātei, tai skaitā monetārajā politikā? Dīvaini, ka pats Latvijas bankas prezidents, kuram būtu jāaizstāv mūsu nacionālā valūta, kvēli aģitē pret latu. Augsta līmeņa eksperti Nacionālās apvienības diskusijās aicināja nesteigties ar atteikšanos no nacionālās valūtas, aicināja divreiz padomāt, parādīja reālus piemērus, kur valstis ir tikai zaudējušas no eiro ieviešanas. Tika rādīti skaitļi, tabulas, dati, uz ko eiro-ieviesējiem nebija atbildes. Finanšu ministrs, R.Zīle, Latvijas Bankas pārstāvji un citi tikai atkārtoja demagoģiskas frāzes: “Nebūs konvertācijas izdevumu”; “Tagad beidzot esat izpildījuši eiro ieviešanas prasības un situācija jāizmanto”; “Jābūt lēmējvalstu pulciņā”; “Zemākas procentu likmes”; “Ģeopolitika – jāparāda Krievijai, ka esam Eiropā” utml.

Laikā, kad mūsu valsts tapa, situācija nebija citāda – apmēram  divas trešdaļas tautas neticēja, ka Latvija var būt brīva, suverēna valsts, daļa teica, ka jāpadodas vāciešiem, daļa – krieviem. Un tikai apmēram viena trešdaļa ticēja neatkarīgas valsts idejai, un valsts tapa. Šobrīd situācija ir tieši tāda pati, vienīgi varbūt nedaudz citādas proporcijas – daļa tautas grib Rietumus, daļa Austrumus un tikai neliela daļa ir to, kas saka – Latvija var būt suverēna valsts.

Krievija allaž būs mums kaimiņos un pieņemt lēmumus pret savu pārliecību aiz bailēm no Krievijas varēsim nemitīgi. Vai tiešām dažādi transformētais sauklis “Krievi nāk!” būs patstāvīgs mūsu izšķiršanās pamatojums jebkuram lēmumam, kas saistīts ar daļu suverenitātes atdošanu? Vai tiešām reiz nepienāks brīdis, kad lēmumi būs pamatoti uz kaut ko citu, nevis uz bailēm no lielā kaimiņa?

Kad Repšes kungam jautāju: “Kāpēc mums vēl dziļāk jāintegrējas ES, ja mūsu zemnieki tiek klaji diskriminēti (9 reizes mazāki tiešmaksājumi nekā holandiešiem), ja mums uzspiež svešas ideoloģijas – homoseksuālitātes legalizācija, dzimumu identitātes zaudēšana caur dzimumu līdztiesības programmām?” Uz to saņēmu atbildi: “Es piekrītu, ka tā ir. Lūdzu, ejiet mācieties diplomātiju un ietekmējiet to visu!” Tātad kvēlākie eiro aizstāvji tomēr saprot, ka nav piepildījies rozā sapnis, ko sapņojām pirms iestāšanās ES – ka Latvija beidzot būs viena no lēmējvalstīm un ka spēsim ietekmēt ES politiku. Tad kāda jēga šobrīd atdot daļu suverenitātes subjektam, kurš to nenovērtēs un ko mēs nespējām un arī nākotnē nespēsim ietekmēt?

Realitātē šobrīd valsts ir novesta līdz sabrukumam… Latvija vairs neeksistē, ir palicis tikai laika nogrieznis. Zemnieki ir nekonkurētspējīgi, cukura rūpnīcas ir slēgtas, zveja vairs tik pat kā nenotiek, esam piedzīvojuši lielāko emigrācijas vilni savā vēsturē, dzimstības līmenis ir katastrofāls, milzīgs trūcīgo skaits, izglītības sistēmā tiek iepludinātas varavīksnes ideoloģijas, tiek grauts valsts pamats – ģimenes institūts, pilsoniskā sabiedrība tiek ignorēta, saukta par “tumsoņām ar iesīkstējušiem priekšstatiem” (I.Viņķele), tautību vairs pasē rakstīt nevajadzēs.. Cilvēkiem, kuri kārtīgi maksāja kredītus un krīzes laikā to vairs nespēja, atņēma visu un viņi vēl palika bankām parādā! Tā ir totāla Latvijas tautas diskriminācija un paverdzināšana. Latvieti, sēdi savā vietā, mēs te labāk zinām, kā jāregulē bankas, kas jāmāca taviem bērniem bērnu dārzā! Latvieti, atslābsti, mēs zinām, ka ar steigu ir jāievieš eiro. Tava viedokļa noskaidrošana tikai kavēs mūsu plānu ieviest eiro!

Ir jāpiekrīt, ka esam savu valsti izpārdevuši – lielākā daļa zemes, meži un uzņēmumi vairs diemžēl nepieder mums pašiem. Ir jāatzīst, ka neesam spējuši aizstāvēt savas valsts intereses Briselē. Dārgie tautieši, mums ir jāapstājas! Mēs tagad paši redzam, cik daudz ļauna mums ir nodarījuši mūsu pašu ievēlētie politiķi – mūsu interešu aizstāvji šeit un ES. Mēs redzam, ka mūsu ierēdņi tā arī nav spējusi neko būtisku ietekmēt ES gaiteņos. Vai gribam tagad krist vēl dziļāk bedrē?

Ir jāatzīst, ka Latvijai nebija un nav piemērota klasiskā tirgus ekonomika, kad ļaujam brīvajam tirgum neierobežoti noteikt visu.

Ja vēlamies saglabāt savu suverenitāti un palikt saimnieki savā valstī, mūsu valsts aktīvu pārvaldību ir jākontrolē, mēs nedrīkstam pieļaut valsts bagātību izpārdošanu. Situācija ar steigu ir jālabo. Jānis Ošlejs diskusijās par eiro minēja lielisku valsts rūpniecības attīstības piemēru – Vācija. Tur 30-40% no bankām ir vietējā biznesa attīstības bankas. Kas notiek pie mums? Tūlīt vienīgo valsts attīstības banku (Hipotēku banka) likvidēs.. Mūs kreditē ārvalstu bankas, kuras neuzņemas nekādus riskus – to pierādīja krīzes laiks. Kā mēs, atdodot nacionālās monetārās politikas stūri grimstošajai Briselei, spēsim atdzīvināt vietējo ražošanu un eksportu? Nekā. Kā mēs tajā gadījumā spēsim pieņemt lēmumus par būtiskām reformām ekonomikā un uzņēmējdarbības veicināšanā? Nekā.

Man ir sapnis. Paliksim pie lata, vismaz tuvākos 5-10 gadus. Pavērosim eirozonas atkopšanos (ja tāda vispār notiks), sakārtosim savu vietējo ražošanu, aicināsim mājās mūsu tautiešus, kuri ir aizbraukuši uz ārzemēm, darīsim visu iespējamo, lai atjaunotu dzimstību. Godīgi izanalizēsim mūsu ieguvumus un zaudējumus, piedaloties ES. Nostāsimies uz savām kājām. Saglabāsim stūri jeb vismaz atlikušo tās daļu savās rokās, latvieši! Es ticu, ka mēs to spējam.

Vai ir vēl kāds, kurš tic, ka mēs paši spējam pieņemt atbildīgus lēmumus par savu valsti? Vai ir vēl kāds, kurš nenolaidīs rokas un neļausies straumei uz Briseli? Vai ir vēl kāds, kurš redz trešo ceļu, kas nav ne rublis, ne eiro, bet LATS?

Par Vilku, euro un referendumu

Eva Lūse

„ Par eiro ieviešanu referendumā nav jālemj, šādu jautājumu izlemšana ir jāuztic ekspertiem,” – tā piektdien intervijā sacīja finanšu ministrs Andris Vilks.

 Tie cilvēki, kuri vēl kaut ko atceras un ir mācīti par valsts pamatiem, tautas vairākumu un tamlīdzīgām lietām,  to dzirdot izsaucās:  „ Tā nu gan nē, Vilka kungs! Vai mūsu valstī būtu notikušas kādas neatgriezeniskas pārmaiņas, ko mēs, pilsoņi nebūtu pamanījuši? Vai esam deleģējuši jums izlemt, kuri jautājumi būtu nododami tautas nobalsošanai un kuri nē? Vai varbūt Jums ir izstrādāta metodoloģija, kas būtu tautai lemjamie jautājumi un kuri nē.”

Ir saprotams Jūsu teiktā zemteksts, sak, tauta stāviet pie ratiem, mēs paši labāk zināsim! Par to šaubu nav, ka jūs labāk zināt, bet jautājums ir tādā vienkāršā vārdā kā DEMOKRĀTIJA. Patīk Jums tas vai nē, bet šī vārda definīcija joprojām nav atcelta. Varu to atgādināt „ Demokrātija ir politisks režīms, kur augstākā vara pieder tautai, pilsoņu vairākumam, kas tieši vai ar vēlētu pārstāvju starpniecību izlemj svarīgākos valsts dzīves jautājumus”.

Lai vēl vairāk iecementētu finanšu ministra teikto, ka referendums par euro nav jārīko, tās pašas dienas pēcpusdienā arī premjers Valdis Dombrovskis nāca klajā ar paziņojumu, ka Latvija neiekļausies eiro ieviešanas termiņos, ja valstī tiks rīkots referendums. Bet kā tad tā? Vai abiem augstajiem kungiem nebija zināms, ka jau kopš gada sākuma tautas absolūtais vairākums iebilst pret nacionālās valūtas maiņu? Bija pietiekams laiks rīkot referendumu gan vasarā, gan rudenī. Tikai problēma ir cita. Šķiet, ka tika domāts, ka būs kā vienmēr- piešķirs naudu propagandas mašīnas iedarbināšanai,” skalos smadzenes” , un beigu beigās jau tauta sapratīs, kam jāklausa un kas jādara. Bet notika citādi, „ smadzeņu skalošana” šoreiz notika tik nemākulīgi un kusli, ka neizdevās. Turklāt jebkurai smadzeņu skalošanai arī ir robeža, jo vienreiz noticēja un nenotika, otrreiz, trešoreiz, un tad pienāk reize, kad vairs nenotic uz vārda, grib dzirdēt argumentus, grib dzirdēt ieguvumus, analīzi un godīgi izklāstītus zaudējumus, un tikai tad pieņemt izsvērtu lēmumu.

Otrs, kas pārstiedz premjera izteikumos, atvainojiet, bet tie nedaudz atgādina šantāžu- ja nedarīsiet tagad, nedarīsim nemaz. Tā dzīvē nemēdz būt, īpaši gadījumos, kad divas puses slēdz ilgtermiņa saistības. Neviens precinieks iecerētajai neuzstāda ultimātu, vai nu preci mani 2014. gada 1. janvāri, vai nelaulājamies vispār. Ja līgavainis ir saprotošs un pretimnākošs, viņš savai iemīļotajai saka:” Vai tu piekristu, ka mūsu laulību datums būtu 2014. gada 1. Janvāris?” Ja līgava atbild, ka viņai tas nav piemērotākais laiks, jo vēl ir jāpaspēj nokārtot kāda ļoti būtiska detaļa – jāsaņem savu vecāku atļauja laulībām, tādā gadījumā īsts līgavainis ir saprotošs un kāzu datumu pārliek, piemēram, uz vasaru. Un beigu beigās gan laiks būs labāks, gan saulīte spīdēs, gan mīļotā savu vecāku svētību saņēmusi būs priecīga un laimīga. Tāda, lūk, ierasta kārtība ilgtermiņa saistības slēdzot vismaz parastā izpratnē.

Un, ja mēs atgriežamies pie tā, ko ierasti saprotam ar vārdu demokrātija, tad refrendums par iestāšanos eirozonā noteikti pieder pie svarīgajiem tautas un dzīves notikumiem, kuri būtu jānodod tautas nobalsošanai, jo, ja gadījumā kaut kas nav mainījies, tad Satversmes 2. pants joprojām skan „ Latvijas valsts suverēnā vara pieder Latvijas tautai.” Un, ja gadījumā kaut kas nav mainījies, tad šis likums joprojām ir saistošs gan premjeram, gan finanšu ministram.