Autors: Arnis Terzens
Avots: „Kabinets”

Par Ivaru Kalviņu: Profesors, LZA akadēmiķis, LZA Organiskās sintēzes institūta direktors. Trešās atmodas dalībnieks, apbalvots ar Triju zvaigžņu ordeni un Barikāžu dalībnieka piemiņas zīmi. Tagadējās Latvijas pētniecības lielākā centra – Organiskās sintēzes institūta direktors. Vairāk kā 600 publikāciju autors (ieskaitot 486 patentus un autorapliecības). Viņa paša sintezēts ir arī pasaulē pazīstamais preparāts „Mildronāts”, kuru Latvijā ražo A/S Grindeks. (2007. gadā „Mildronāts” pārdots par vairāk nekā 30 miljoniem ASV dolāru.)

(..) – Arī runājot par dzīvības izcelšanos, par Visumu un tā problēmām kopumā, spēkā ir galvenais zinātnes princips – par pierādāmu uzskatāms tāds apgalvojums, ko var eksperimentāli pamatot. Mums šobrīd ir divas pieejas – materiālistiskā jeb evolucionistiskā un garīgā jeb kreacionistiskā pieeja. Faktiski ne vienā, ne otrā gadījumā nav iespējams ar pierādījumiem pamatot atbilstošos pieņēmumus, jo šajā jomā nav iespējams veikt eksperimentus. Mēs nevaram pilnībā ne no kā uztaisīt kādu dzīvu organismu, mēs nevaram arī uztaisīt planētas un vēl jo mazāk, piemēram, Visumu, un faktiski to no mums nemaz nevar prasīt. Neviena no tā dēvētajām zinātniskajām hipotēzēm par Saules sistēmas, par cilvēku, par dzīvības izcelšanos nav zinātniski, eksperimentāli pierādīta. Ir tikai apgalvojumi jeb pieņēmumi. Tāpat, protams, nav pierādāms pretējais viedoklis, proti, ka to visu radījis kāds augstāks spēks jeb saprāts jeb Dievs.

- Mazliet savādi to dzirdēt no Latvijas Zinātņu akadēmijas īstenā locekļa, patiešām! Uz ko tad balstās mūsdienu tā dēvētā zinātne?

- Ir atsevišķi jeb vairāki atradumi, par kuriem katrs zinātnieks tiesīgs domāt tieši to, ko viņš uzskata par pareizu domāt. Un ir tā dēvētais oficiālais viedoklis, kas balstās uz to, ka visu vajadzētu mēģināt izskaidrot kā nejauša procesa rezultātu bez Radītāja jeb Dieva piedalīšanās. Tā ir mūsdienu lielā problēma, un, manuprāt, šajā jautājumā vajadzētu vispār atturēties no jebkādām spekulācijām. Ja pierādījumu nav, tad mēs skaidri zinām, ka to nav, un zinām, ka tādus – vismaz pagaidām – nevaram gūt. Bet cilvēks ir tāda būtne, kas tomēr grib izskaidrot pilnībā visu. Arī to, ko viņš nespēj, ko viņam nav lemts izskaidrot.

- Vai sanāk tā, ka globālā mērogā arī mūsdienu zinātne uzskatos par pasaules uzbūvi faktiski nebalstās precīzos, neapgāžamos pierādījumos?

- Ir viedoklis, ka tajā pirmatnējā “buljonā”, kas vārījies uz zemeslodes, kaut kad nejauši iespēris zibens, tā rezultātā izraisījies kāds tikpat nejaušs ķīmisks process, kam sekojusi tikpat nejauša dzīvības izcelšanās. Bet, ja, piemēram, jūs mēģinātu to aprēķināt, izmantojot mūsu rīcībā esošās zinātniskās metodes, jūs gūtu matemātisku secinājumu, ka tas, diemžēl, nav iespējams. Varbūtības teorija saka, ka matemātiski tāds process nav bijis iespējams. Bet, ja nav vēlēšanās ar šo patiesību samierināties, tad savukārt rodas vēlme tomēr to vēlamo pieņemt par esošo.

- Bet jūs jau pateicāt, ka arī kreacionistisko jeb Dieva pasaules un dzīvības radīšanas procesu nevaram pierādīt. Kā tad tagad sanāk – vispār nekādas sajēgas?

- Arī to nevaram pierādīt, jā, bet mums aizvien paliek tikai divas iespējas – vai nu tas radies nejauši, vai arī tas radīts apzināti…

- Patiešām tikai divas? Citu nav un nevar būt?

- Kāda, jūsuprāt, varētu būt, piemēram, trešā?

- Kaut kāds apvienojums. Piemēram – kaut kas veidots it kā apzināti, bet nejauši sanācis gluži kas cits, pasprucis savā vaļā, vairs nav savācams un kontrolējams. Apmēram tā.

- Daudziem ļoti patīk tāds termins ‘inteliģentais dizains’ jeb ‘inteliģentā radīšana’, tādējādi it kā vispār distancējoties no jautājuma par to, vai šis inteliģentais radītājs ir vai nav Dievs. Tad parādās versijas, ka dzīvību uz Zemes no Kosmosa ienesušas kādas citas civilizācijas un tamlīdzīgas. Bet tad tomēr jāatbild uz nākamo jautājumu – kā tad tās civilizācijas radušās, un tā bez gala. Ja pieļaujam, ka Visumam ir mūsu oficiālās zinātnes definētais vecums, un ka tā dzīvība kādu ekstremālu notikumu rezultātā pēkšņi radusies pati no sevis, tad arī mums nekas nesanāk. Šāds Visuma vecums to neatļauj. Varbūtība ir precīzi nulle.

- Cik diletantiski izklausīsies šāds jautājums: ja jau to var radīt, tad kāpēc tas tomēr nevarētu rasties arī pats no sevis?

- Sāksim rēķināt. Kas vispār vajadzīgs, lai dzīvība spētu eksistēt? Vismazākā konstrukcija, ko vien spējam iedomāties, no tām, kas spēj pašatražoties. Mēs zinām, ka ir tā dēvētais ģenētiskās informācijas nesējs – ribonukleīnskābe jeb RNS un dezoribonukleīnskābe jeb DNS. Jeb gēni. Bet, lai šie gēni vispār kaut ko spētu noteikt, nepieciešams dažādu palīglīdzekļu kopums. Parasti ir vismaz dzimumšūna un organisms, kurā tā attīstās. Raugi, tajā DNS molekulā jau nekas vairāk nav ierakstīts, kā tikai informācija par to, kāda aminoskābju secība jāsintezē. Bet tad jau ir vajadzīgs šis sintētiskais aparāts, dažādi nolasīšanas un transporta mehānismi, fermenti, kas veic šo sintēzi, un to visu vēl vajag nodalīt no apkārtējās vides ar kādu šūnu, kas parasti ir membrāna, un tam visam tur iekšā jābūt pietiekamā daudzumā. Ja šajā uzbūves procesā pietrūkst kaut vai viens komponents, dzīvības process kļūst neiespējams… Piemēram, es neatbalstu evolūcijas teoriju, kaut vai balstoties piemērā par dzīvnieku sugu it kā iespējamām transformācijām no vienas otrā, trešajā, ceturtajā un tā tālāk. Pieņemsim, ka ir piedzimis vilks ar piecām kājām, un pieņemsim, ka radušies kādi apstākļiem, kuros sugas izdzīvošanai nepieciešamas šīs piecas kājas. Bet, lai šo jauno pazīmi nostiprinātu dabā, nepieciešamas vismaz divas svarīgas lietas: tajā pašā laikā un tajā pašā vietā tikpat stihiski jeb nejauši jārodas ne tikai vīrišķajam, bet arī sievišķajam pieckājim. Un tad vēl jābūt nosacījumu kopumam, kas nosaka, ka tam vīrišķajam vilku pieckājim no visām vilcenēm nezin kāpēc vislabāk patīk tieši tā pieckājainā vilcene. Un, atkal ņemot talkā matemātisko kalkulāciju, jūs atdursieties pret rezultātu – nulle iespējamības… (..) Katrā ziņā es neticu šādi skaidrotai evolūcijas teorijas pareizībai, jo tai nav sakarīgas pierādījumu bāzes. Pārsvarā ir tikai pieņēmumi un pat rupjas falsifikācijas. Piemēram, runājot par Saules sistēmas vecumu. Kad amerikāņu astronauti pirmo reizi izkāpa uz Mēness, viņi pamatīgi vīlās vairākās pozīcijās. Ja jau pieņemts, ka šis debess ķermenis ir tāds vecums, kādu tam piedēvē, tad uz tā virsmas bija jābūt vismaz metru biezai kosmisko putekļu kārtai. Viņi nekā tāda tur neatrada – putekļu kārta knapi līdz zābaka zolītei. Tad uzreiz jājautā: kas šeit nav pareizi – vai tas, ka kosmiskajā telpā ir putekļi, vai tas, ka Mēness patiešām ir tik vecs? Otrs moments – Saules magnētiskais un gravitācijas lauks, kas nodrošina tā dēvēto putekļusūcēja efektu, proti – attīra apkārtējo telpu no sīkajiem kosmiskajiem ķermeņiem. Ja Saule ir tik veca, kā mums saka, tad šai telpai jau sen vajadzēja būt pilnībā tukšai. Bet mēs redzam, ka tas tā nav – tā telpa aizvien ir pilna dažādiem ķermenīšiem, kas regulāri nokrīt uz Saules.

- Varbūt tie ķermeņi aizvien nāk klāt no malas?

- Tad mums tomēr jānoskaidro, cik gaismas gadu attālumā no mums atrodas sistēma, kas kaut ko tādu spēj ģenerēt. Nav tik vienkārši. Un faktiski jau relativitātes teorija, kvantu fizika un kvantu ķīmija ir pirmie nopietnie soļi, kas sašķobīja materiālistiskā pasaules uzskata pamatus. Mēs lietas sākām redzēt daudzkārt citādi, nekā paši to gribētu.

- Tagad jau pati šī teorija arī ir apšaubīta!

- Tur jau tā lieta – viss taču ir relatīvs. Varu minēt tādu piemēru. Tas bija mans pirmais zinātniskais darbs šajā institūtā – pārbaudīt, vai ir iespējams nostabilizēt elektronu pāra atrašanos slāpekļa atoma kodola vienā pusē, lai tie nemigrē uz pretējo pusi. Parasti šis elektronu pāris brīvi nokļūst no vienas puses otrā tam kodolam ar regularitāti apmēram divi miljoni reižu sekundē. Bet tur ir viens tāds mazs “sīkumiņš”, proti – lai tas pāris nokļūtu tajā otrajā pusē, tam jāpārvietojas cauri telpas apgabalam, kurā tas nekad nav konstatējams. Turklāt tas tur nekad un nekā nemaz nedrīkst parādīties, un nekad arī neparādās. Bet – tas tomēr regulāri nokļūst otrā pusē. Un ko gan tas nozīmē? Kā to saprast un kā izskaidrot?

- Varbūt nav pamatots pieņēmums, ka tas pāris nedrīkst nokļūt minētajā telpā?

- Nē… Tas tur nekad nav. Ja tas tur nokļūtu, tas ietu bojā. Ja elektrons sastopas ar pozitronu, tie savstarpēji iznīcinās. Tas nevar būt nepareizi, jo tad jau visa teorija nav pareiza un visa pasaules uzbūves sistēma “neklapē”.

- Pirmkārt, tā patiešām sanāk, otrkārt – par to jau arī ir mūsu saruna!

- Tā sanāk, jā. Vai nu mums jāatsakās no visa zināmā un jāatzīst, ka ir kaut kas, ko vispār nesaprotam, vai jāpieņem, ka tas elektronu pāris tomēr iziet cauri tai telpai un atkal atgriežas atpakaļ. Varam to saukt, kā vien gribam – ir ‘šī’ pasaule un ir ‘tā’ pasaule, vai kā tamlīdzīgi. Ir matemātiskais modelis, kas precīzi apraksta elektronu īpašības, bet ja jūs varat ar šīs teorijas palīdzību paredzēt elektronu izturēšanos vienā vai otrā momentā, tad šo izturēšanās tomēr atbilst kaut kādai patiesībai. Pretējā gadījumā jau mums vispār nav nekādu pieturas punktu.

(..) – Laikam jau tā ir, jo viena no manām pēdējo gadu zinātnes autoritātēm Stīvens Hokings nesen mani pamatīgi sarūgtināja, jaunāko zinātnisko atziņu iespaidā atsakoties faktiski no visām savām teorijām, un tagad, ja nemaldos, vispār pieklusis.

- Ļoti daudzi ievērojami zinātnieki atteikušies no savām teorijām. Izrādās, gandrīz neko nevar risināt ar tām metodēm, kādām bija un faktiski vēl tagad ir pieņemts oficiālajā zinātnē. Piemēram, jebkura izrakteņa vecuma noteikšana. Pamatā lieto radioaktīvā oglekļa izotopa metodi. Radioaktīvais ogleklis rodas atmosfērā kosmiskā starojuma ietekmē, tad tas absorbējas dzīvajos organismos, pēc kuru nomiršanas tas viņos vienkārši sabrūk. Ja mums ir zināms tā sabrukšanas laiks šodienas apstākļos – un to es īpaši uzsveru: šodienas apstākļos -, tad pēc izotopu attiecības, kāda tā ir šodienas atmosfērā un kāda vērojama tajā izraktenī, mēs varam aprēķināt, cik vecs ir šis objekts. Izklausās jau skaisti, taču ir viena šķietami neliela niansīte, ko neviens kaut kā nevēlas pat pieminēt. Proti – mums taču nav ne mazākās nojausmas par to, kādas bija radioaktīvā un neradioaktīvā oglekļa izotopu attiecības atmosfērā tajā laikā, kad šis objekts dzīvoja. Toties mēs zinām skaidru faktu – šīs attiecības arī šodien pietiekami strauji mainās. Katrā ziņā gadsimta laikā tās mainās ļoti būtiski. Tas ir atkarīgs gan no kosmiskā starojuma intensitātes, gan no oglekļa dioksīda satura atmosfērā. Bet trakākais ir vēl cits moments, proti – mums nav ne mazākās nojausmas par to, vai tajos senajos laikos dzīvie organismi oglekļa izotopus absorbēja tādā pašā attiecībā, kā šodien. Mums nav tādu zināšanu un faktiski nemaz nevar būt. Tāpēc sanāk, ka šodien, nosakot dažu dzīvu molusku vecumu, izmantojot šo metodi, jūs pēkšņi konstatējat, ka viņi ir vairākus tūkstošu gadus veci, lai gan skaidri zināms, ka tie dzīvo augstākais dažus gadus. Un tādus brīnumus nākas bieži novērot, taču oficiālā zinātne tos ignorē, jo tas taču pārāk kliedzoši runā pretim šī metodes pielietojamībai. Un šādas neatbilstības, ko mēs nedrīkstētu neņemt vērā, ir ļoti, ļoti daudz.

- Tad vēl kādu piemēru, lūdzu.

- Jādomā, ikviens zina teoriju par šķietami reālo cilvēka izcelsmes shēmu, kas notikusi, mērkaķim pārtopot cilvēkā. Bet no zinātnes viedokļa te ir pamatīgs neatbilstību juceklis. Aplūkosim kādu vienkāršāku organismu, piemēram – maizes raugu. Tas dalās ļoti ātri. Ja cilvēkiem pieņemts uzskatīt, ka paaudzes mainās vidēji pēc divdesmit gadiem, tad simts gados mums sanāk piecas paaudzes, bet, ja pieņem, ka cilvēks dzīvo jau miljonu gadu, tad sanāk simtos tūkstošu mērāms cilvēka izdzīvoto paaudžu skaits. Lūk, bet rauga šūna šos vairākus simtus tūkstošu paaudžu “izskrien” aptuveni divu gadu laikā. Un – kas ar šo rauga šūnu šajos divos gados noticis? Pilnībā nekas, nekādu izmaiņu – tā nav pārtapusi nevienā citā organismā, aizvien palikusi tā pati rauga šūna, kas varbūt labāk vai sliktāk piemērojusies konkrētajiem augšanas apstākļiem. Un tas šo šūnu gēnos jau ir ielikts iekšā, proti – gadījumā, ja mainās augšanas apstākļi, tām jāmainās ‘šādi’ vai ‘tādi’. Bet jauni, iepriekš nezināmi gēni tur nerodas arī simtiem tūkstošu paaudžu laikā. Tad kā gan mēs varam apgalvot, ka cilvēks, kas turklāt ir daudzkārt komplicētāks par rauga šūnu, un daudzkārt mazāk piemērots izdzīvošanai, kam – starp citu – atbilstoši evolūcijas teorijai būtu jābūt galvenajam pārmaiņu dzinulim, ir mainījies ātrāk un būtiskāk par šo mikroorganismu? Nu nav tas tā bijis. Tādi apgalvojumi ir absolūtas muļķības. Cilvēks varbūt bijis lielāks vai mazāks augumā, resnāks vai tievāks, gaišākiem vai tumšākiem matiem, ar citām gēnos ierakstītām variablitātēm, bet būtībā tas nepar mata tiesu nav mainījies, kopš rašanās jeb radīšanas brīža. Katrā ziņā tas nav pārtapis ne no viena cita dzīvnieka, pat ne no pērtiķa.

- Bet ko lai saka par tiem cilvēku sugas īpatņiem, kuri arī šodien nāk pasaulē ar izteikti rudimentārām dzīvnieku pazīmēm? Piemēram, Amerikā vēl šodien dzīvojošās ģimenes un to pēcnācēji, kuru ķermeni pilnībā sedz apmatojums?

- Nekas neliecina, ka šiem cilvēkiem būtu pazudis vai nācis klāt kāds jauns gēns. Ir gaužām vienkārši – vai nu to gēnu nolasa, vai nenolasa. Zināms, ka no mūsu ģenētiskās informācijas nolasa labākā gadījumā piecus procentus. Tātad deviņdesmit pieci procenti mūsu gēnu klusē, parādoties tikai tajos momentos, kad pēc tiem rodas kāda nepieciešamība. Vai jūs to sauksiet par evolūciju? Taču nē. Tā taču nav nekāda evolūcija, ja jūs no grāmatas šodien izlasāt vienu lapaspusi, bet rītā nākamo, jo grāmata kopumā paliek tā pati. Nevar taču runāt, ka šajā grāmatā pēkšņi parādījusies kāda cita, jauna informācija. Citā grāmatā tā var parādīties, bet jau nodrukātajā nevar.

- Bet kā tad ir ar gēnu inženierijas sasniegumiem, kas pieļauj gēnu mainīšanu, izņemšanu, tostarp ar transplantāciju?

- Jā, to var izdarīt, bet mēs jau runājam par citu momentu – parādiet man, kā šo gēnu uztaisa no jauna. Jūs varat paņemt gabaliņu no viena gēna, iešūt to citā gēnā un cerēt, ka no simtiem tūkstošu variantu vismaz viens šāds veidojums izdzīvos. Varbūt. Bet tieši tāpēc mūsu organisms, kā Dievs to iestādījis, ir pašregulējoša sistēma, tāpēc tajā viss svešais, kas neatbilst sākotnējam plānam, vienkārši ir jāiznīcina… Ir tā dēvētie ‘knock-out’ dzīvnieki, kam iznīcināts kāds gēns, un mēs redzam, ka visi galvenokārt ir vai nu slimi, vai vienkārši nespēj izdzīvot. Dažiem, kam izņemtais gēns kontrolē kaut ko nevis šķietami nebūtisku, bet konkrētajā momentā dzīvību neapdraudošus procesus, izdodas izdzīvot. Bet, lai ar šādām metodēm tuvinātos evolūcijas izpratnei, ar vienu dzīvnieku nepietiek, turklāt tam jāturpinās vairākos desmitos paaudžu, jo pretējā gadījumā šī pazīme nenostiprināsies.

(..) – Bet kā šo atziņu kontekstā mums jāraugās uz klonēšanu?

- Klonēšana nav nekas cits, ka viena gēna jeb atmiņu grāmatas paņemšana un tās pārstādīšana otrā organismā jeb grāmatplauktā. Sak, tagad, lūdzu, dzīvojiet pēc šīs grāmatas. Un jūs arī dzīvosiet, jo tas pats dzīvais organisms vien esat. Bet, kur gan jūs dabā redzat to adatu, ar kuras palīdzību tieši šādā veidā viss var veidoties nejauši, spontāni, bez iedarbības no malas? Un, ja mēs to tomēr darām, tad tajā brīdī mēs uzstājamies kā kreacionisti, radītāji! Zinātnieki, kuri transformē gēnus, tiešo to arī dara. Bet daba neko tādu nepiedāvā. Daba pati neko neklonē. Daba neko nevar radīt, jo tai nav doti nekādi instrumenti.

- Mirkli iepriekš jūs minējāt, ka oficiālā zinātne evolucionāro teoriju bieži balsta uz dažādām spekulācijām vai pat falsifikācijām. Kādus šeit konkrētus piemērus varat minēt?

- Bez gala daudz! Uz tiem balstīta faktiski visa tā dēvēto trūkstošo posmu jeb pārejas formu idejiskā platforma. Ik pa laikam “atrod” kaut kādas it kā cilvēkveidīgu būtņu fosīlijas, ko pasludina par sensacionālu pierādījumu, taču allaž nepaiet ilgs laiks, kā to visu atklāj kā vairāk vai mazāk rupju falsifikāciju. Tās izrādās kaut kādu siltasiņu dzīvnieku dažādu kaulu kombinācijas, kam ne ar cilvēkiem, ne pērtiķiem nav bijis itin nekādas saistības, tik vien kā mēģinājums apmuļķot citus. Bet tik pat bieži ar to pietiek, lai uzturētu oficiālās zinātnes viedokli. Un vēl viena būtiska evolucionārās attīstības teorijas problēma ir tāda, ka tā nekādā gadījumā nevar notikt lēcienveidīgi. Tā vienmēr pieprasa pārejas formas, un šīs formas nevar būt fragmentētas jeb kvantētas, kā mēdz izteikties fiziķi. Tātad jābūt nepārtrauktai pārejai. Ja gribat no melna suņa nokļūt līdz pilnībā baltam sunim, jus jāiziet cauri visām starpformām – raibs, svītrains, rūtots, beigās aizvien mazākiem plankumiņiem un tikai tad pilnībā balts. Un suņos mēs kaut ko tādu varam novērot, jo tādas dažādības ierakstītas to gēnos. Bet – tāpēc vien neviens suns taču nav kļuvis par, piemēram, kaķi. Bet tas, ko mums grib parādīt darvinismā jeb evolūcijas teorijā, ir faktiski tas pats, ko centās demonstrēt bēdīgi slavenais padomju darbonis Lisenko – sak, iestādīsim egli, bet, radot noteiktus apstākļus, mums tur izaugs priede. Katrā ziņā vēl nevienam nekas tāds nav izdevies, un bez reālām pārejas formām šī teorija, diemžēl, nedarbojas. Bet ko mēs redzam dabā? Strikti izteiktu vienu tipu ar raksturīgām sugas pazīmēm – ja tas ir kaķis, tad tas ir kaķis un nevis kaut kāds puskaķis.

- Zināms, ka dažādu sugu pārstāvjiem tomēr var būt pēcnācēji, taču tie nespēj paši vairoties tālāk.

- Jā, ir ielikts tāds mehānisms, lai šo kārtību nevarētu izjaukt. Lai tas turpinātos, šo pazīmi jānostiprina, bet tas, raugi, ir liegts. Un šeit atkal atklājas tas pats moments – to var izdarīt faktiski tikai mākslīgi, to nedara pati daba, tas nenotiek it kā nejauši. Un, lūk, vēl viena evolūcijas teorijas problēma. Tā pauž, ka katra nākamā paaudze vai suga, kas no kaut kā attīstās, it kā ir labāk piemērota izdzīvošanai konkrētajos apstākļos. Tas esot tas dzinējspēks, kas it kā veic atlasi, nederīgos eksemplārus iznīcinot, derīgos atstājot. Bet tad jājautā tā: kas ir vairāk dzīvotspējīgs – baktērija vai cilvēks? Noteikti baktērija, ne cilvēks.

- Vai, jūsuprāt, baktērija varētu reāli sev pakļaut cilvēku? Piemēram, apvienoties saprātīgai cīņai pret viņu, izstrādāt kaut kādas pretcilvēka vakcīnas, visbeidzot – likt viņam darboties savās interesēs?

- …Tādā izpratnē acīmredzot nē, taču baktērija visnotaļ elementāri var nogalināt cilvēku.

- Tajā gadījumā, ja viņš nav aizsargājies – jā, bet faktiski taču ir, un mēs to labi zinām!

- Tagad mēs aplūkojam to galējo pakāpi – dabas augstāko saprātu, cilvēku. Bet, ko redzam, ja pavērojam to procesu pirms cilvēka? Kā, piemēram, savās neskaitāmajās attīstības stadijās pērtiķis spējīgs atvairīt baktēriju uzbrukumus jeb vismaz tām piemēroties? Arī ne suns, ne kaķis, ne citi arī ar zināmu saprātu apveltītie dzīvnieki šiem uzbrukumiem nespēj nostāties pretim. Savukārt mēs zinām, ka cilvēks radīts pēc Dieva ģīmja un līdzības, un šeit laikam arī ir tā būtiskā atšķirība. Cilvēks spēj daļēji pārņemt tā Radītāja spējas, kas mūs visus radījis. Bet tas tomēr nenozīmē, ka mēs esam piemērotāki izdzīvošanai. Atņemiet mums šos instrumentus, un paskatīsimies, kā un cik ilgi mēs izdzīvosim! Un tas ir ļoti svarīgs moments, kādi daudzkārt jau novēroti – tiklīdz pazūd garīgās vērtības, proti, cilvēka zināšanas, tikai ar piešķirto smadzeņu potenciālu vien viņam ir ļoti niecīgas cerības izdzīvot. Ja, piemēram, mums atņemtu šodienas civilizācijas labumus, neņemos apgalvot, ka no šīs civilizācijas daudz paliktu pāri. Kaut kas jau paliktu – tik, cik var noķert ar plikām rokām un apēst. Bet katrā ziņā mums piešķirtās izdzīvošanas spējas ir gaužām minimālas, kas galvenokārt balstās kolektīvajā darbībā un uzkrāšanā. Un tieši tas ir mūsu galvenais uzkrājums, ka konstanti neļaujam pazust zināšanām, un acīmredzot tā arī ir vienīgā mūsu izdzīvošanas iespēja. Bet mēs katrā ziņā neesam fizioloģiski piemērotāki izdzīvošanai, un evolucionārās attīstības princips neparedz prāta pārākumu, bet gan tikai fiziskās izdzīvošanas iespējas konkrētos apstākļos. Tāpēc šāda dzinējspēka dabā reāli neeksistē, un pieņēmumi par tā esamību mūs noveduši tur, kur mēs tagad esam.

(..) – Tātad jūs vairāk esat kreacionistu jeb Dieva kā visa Radītāja idejas atbalstītāju nometnē?

- Es tajā esmu simtprocentīgi!

- Arī kā tomēr atzīts oficiālās zinātnes pārstāvis?

- Jā, es neticu tām muļķībām, ka Visums un dzīvība tajā varēja rasties kaut kā nejauši.

- Vai tas nozīmē, ka varat arī precīzi pateikt, kas jeb kurš jeb kāpēc ir Radītājs?

- Es uzskatu, ka Dievs ir, un iesākumā bija Vārds, un Vārds bija pie Dieva, un Dievs bija Vārds. Jeb, mūsdienīgāk izsakoties, iesākumā bija Informācija, un Informācija bija pie Dieva, un Dievs bija Informācija. Un Informācija materializējās jeb – tapa Dievs.

- Vai jūs esat arī ticīgs cilvēks?

- Jā, tikai man lāga nepatīk tieši šis vārds, jo ticība ir mazliet kaut kas cits, proti – kad jums nav pārliecības, ka tas tā ir, bet, ja reiz jums saka, ka tas tā ir, tad jātic vien būs. Apmēram tā. Iespējams, tas tomēr nav gluži reliģiozs uzskats, bet, manuprāt, eksistē vienotais informācijas lauks, kas ir visa pamatā, un šis informācijas lauks nav nekas cits kā Dievs un Dievs ir šis informācijas lauks.

- Jūs tam tikai ticat, vai arī spējat šo apgalvojumu pamatot?

- Es tam redzu arī pamatojumu, jo bieži vien mēs nespējam savādāk izskaidrot tādas informācijas iegūšanu, ko mēs nemaz nevaram iegūt. Bet mums tā ir.

- Tātad tie ir brīži, kad paveras kaut kas mazliet vairāk par iepriekš minētajiem mums pagaidām atvēlēto spēju pieciem procentiem?

- Gan jā, gan nē, jo patiesībā jau tāda veida informācijas nav cilvēka gēnos. Vienkārši viņš spēj šo informāciju nolasīt, un es nezinu, kāds tam ir iemesls. Tāpat ir ar tā dēvētajiem ekstrasensiem, kuri vidū, manuprāt, vismaz deviņdesmit deviņi procenti ir vienkārši šarlatāni, bet nevar noliegt, ka ir arī tādi cilvēki, kuriem piemīt šīs spējas. Turklāt man ir tā laime – vai nelaime: es nezinu -, ka arī manā ģimenē ir viens tāds cilvēkbērns, kurš mani vairākkārt paņēmis aiz čupra, sapurinājis un rādījis: skaties, kā tas viss notiek. Tāpēc man vairs nav ne mazāko šaubu par Dieva esamību, par šāda veida informācijas ieguves iespējamību. Vairāk es arī neko nevaru pateikt, jo tam nav skaidrojuma tajās kategorijās, kas mums šodien ir pieejamas.

- Bet kā tad tomēr ir ar jūsu zinātnieka statusu, kur, kā jau noskaidrojām, ticams un pieņemams ir tikai tas, ko var eksperimentāli pierādīt?

- Zinātnieks no daudziem citiem atšķiras ar to, ka viņš nekad neteiks, ka ir tas, kā eksistēšanu viņš nevar pierādīt, bet viņš arī nedrīkst noliegt, ka tas ir, ja nespēj pierādīt, ka tā nav. Mēs zinām lērumu atsevišķu gadījumu, kurus nekādā veidā nespējam izskaidrot. Mēs redzam, ka kaut kas tāds eksistē, bet nezinām, kā tas funkcionē. Ar tām metodēm, kādas šodien ir mūsu rīcībā, nevaram noskaidrot, kā tam piekļūt.

- Kad jūs savā dzīvē pirmo reizi kaut ko tādu atskārtāt?

- Jau aptuveni tajā laikā, kad sāku studēt universitātē, atskārtu, ka mani nomoka šīs domas par Dieva esamību, jo, vēl īsti nezinot visas vājās puses, man jau tad likās nepārliecinoši visi galvenie evolucionistu argumenti. Redzēju, ka tur daudz kas vienkārši piedzejots klāt, sak, lai labāk izskatās. Bet tad man sanāca sastapties ar vienu bērnu, kuram tolaik bija aptuveni desmit gadu, un kurš man vairāk nekā pārliecinoši nodemonstrēja, ka iespējams no liela attāluma noteikt, piemēram, kādas traumas guvis mans brālēns – kas un kurā vietā viņam lauzts, citas lietas. Pat tādu detaļu, ka atslēgas kaulu ārsti, diemžēl, nav pareizi salikuši, tāpēc vēlāk to vajadzēšot lauzt vaļā un pārlikt, un – tieši tā tas arī notika! Tā bija reize, kad man, kā mēdz teikt, mute bija ciet uz visiem laikiem. Pats savām acīm redzēju, ka iespējams šādu informāciju pārraidīt telpā un iespējams to arī saņemt, apstrādāt un pasniegt. Tātad – šis lauks pārliecinoši eksistē.

- Tātad jūs faktiski no konkrēta, dzīva cilvēka saņēmāt visnotaļ konkrētu iesvaidījumu brīnumā, tā sanāk?

- Nedomāju, ka tas ir kaut kāds brīnums, drīzāk realitāte, turklāt visa mūsu pasaule ir viens Dieva brīnums, kurā man katru dienu no rīta līdz vakaram nepārtraukti par visu jābrīnās. Sevišķi jau, ņemot vērā manu specialitāti, kur pētām, kā viss organismā funkcionē – katru dienu jābrīnās par to, kā tas būvēts, kā organizēts, kā to regulē, un kāda ir šī regulācija. Un, jo dziļāk mēs to pētām un vairāk uzzinām, jo neizskaidrojamāka kļūst tā aina. Un kaitīgi, manuprāt, ir tas, ka cilvēks kļūst iedomīgs, iedomājoties, ka viņš it kā kaut ko zina. Tā ir vislielākā nelaime. Neko mēs nezinām!

(..) – Bet kāpēc tad Radītājs mums piedāvā jeb sarūpē visa veida problēmas?

- Mums viss ir atļauts, bet ne gluži viss mums der.

- Gluži kā demokrātijā, kur arī par kaut kādu vispārēju godīguma principu runāt nevaram?

- Nē, šeit viss tomēr ir pietiekami godīgi – ir vadlīnijas, kas jāievēro. Taču cilvēks pēkšņi saka – nē, man ‘tas’ nepatīk, tāpēc gribu ‘to’. Tāda, piemēram, ir situācija ar izglītības sistēmu Latvijā, ko esam pamatīgi sakropļojuši. Tas ir vissliktākais darbs, ko latviešu bāleliņš varēja nodarīt savai tautai. Proti – izglītības sistēmā ieviest demokrātiju. Ja jūs tagad bērnam pajautāsiet, ko viņš vairāk vēlas – šokolādi vai rupjmaizi, ir taču skaidrs, ka deviņdesmit deviņi procenti nešaubīgi izvēlēsies pirmo. Kādā brīdī varbūt viņi prasīs arī to rupjmaizi, taču tā jau vairs nebūs viņu izvēle, bet gan organisma prasība, kad dūša būs kļuvusi gaužām šķērma. Kā gan bērnam var piedāvāt izvēli: sak, ko tu gribi mācīties – fiziku, ķīmiju, matemātiku vai kaut ko salīdzinoši vieglāku…

- Manuprāt, tagad vairums sauks: gribu strādāt bankā!

- Jā! Bet šādam dzīvē nepieredzējušam cilvēciņam nedrīkst dot tādas izvēles tiesības. Tām jābūt valsts pārziņā, lai tās cilvēki veidotos pilnvērtīgi attīstīti, jo tas viņiem nepieciešams, lai šodien spētu izdzīvot. Vēlāk, kad viņš ieguvis šo pamatzināšanu bāzi, jau ir pieaudzis, skatās apkārt un sāk saprast, kas tur notiek, piemēram – vai banka naudu “taisa”, vai tikai atņemt citiem, tad jau viņš pats sāks izvēlēties. Ar izglītības pamatbāzi viņš būs vairāk spējīgs saprast, ka tajā bankā nerada nekādas vērtības, ka tur vispār neko nerada.

- Bet mirkli iepriekš jūs teicāt, ka mēs visi jau ierodamies šajā pasaulē ar iekodētu konkrētas informācijas daudzumu, ko dzīves laikā tikai jānolasa. Tad jau tas nozīmē, ka tas cilvēciņš faktiski neko nevar iemācīties, neatkarīgi no tā, kādus mācību priekšmetus viņš skolā izvēlas.

- Nē, tā gluži es neteicu… Visu, kas ielikts cilvēka gēnos, viņam ir dots nolasīt, tādējādi tā ir iespēja pilnveidoties. Mēs runājam tieši par šo pilnveidošanās iespēju.

- Bet kā mēs varam uzdrīkstēties iedomāties, kas tam bērnam vairāk nepieciešams, ja faktiski viņā tomēr viss jau ielikts?

- …Laikam tas pamatprincips ir šāds – mēs pazīsim viņus pēc augļiem. Vienalga, ko jūs esat ieplānojuši, bet, ja tas nes labus augļus visiem cilvēkiem jeb vismaz vairumam, ne tikai jums vienam, tad laikam jūs darāt pareizo darbu. Ja darāt kaut ko tādu, kas jums der, bet citiem rada ļaunumu, tad tas tomēr nebūs pareizais auglis, ko no cilvēka varētu sagaidīt.

- Vai tad iespējamas tikai galējības? Varbūt var, piemēram, darīt sev patīkamo, citiem nenesot ne labumu, ne arī ļaunumu?

- Ja jūs to varat, tad laikam ir pietiekami labi. Bet varam aplūkot principu par desmitās tiesas atdošanu. Tas nenozīmē, ka to obligāti jāieliek mācītājam kabatā. Taču, ja katrs, kuram kaut kas ir pietiekamā daudzumā, no tā desmito tiesu atdotu tam, kuram nekā nav, ir skaidrs – nabagu šajā pasaulē nebūtu. Ja pasaules bagātās valstis tikai desmito daļu no tā, ko uzkrājušas, atdotu tiem cilvēkiem, kuri šodien cieš reālu badu, mums nebūtu neviena badacietēja. Un tā ir totāli absurda situācija, ka, piemēram, Latvijai bija jālemj, ka labāk iznīcināt desmitiem tonnu cukuru, bet vienlaikus arī jāspriež, kā iespējami labāk palīdzēt pasaules nabadzīgajām valstīm Āfrikā!

- Mēs jau it kā vienojāmies, ka par kaut kādu taisnību šajā pasaulē vispār nevaram runāt.

- Nē, taisnība tomēr ir, jo ir Dieva taisnība un Dieva likums. Ja jūs strikti pildīsiet kaut vai labi zināmos desmit baušļus, arī tad jau nebūs lieka ļaunuma.

- Bet tomēr visapkārt šis ļaunums. Kāpēc?

- Tāpēc, ka ir dota izvēle. Brīdī, kad – atbilstoši Bībeles alegorijai – cilvēks paziņoja, ka pats spēj atšķirt labo no ļaunā, tātad ir ēdis augļus gan no labā, gan ļaunā koka, sākās tas, ko mēs saucam par grēku. Bet patiesībā mēs to neprotam atšķirt, jo mūsu zināšanu līmenis tam, diemžēl, neatbilst.

(..) – Bet kā tomēr jābūt ar mūsu jaunatni un tās piespiešanu mācīties to, ko mēs uzskatām par pareizu? Ar kādām tiesībām to drīkstam darīt tieši mēs?

- Mums ir iedotas dažādas spējas un dažādi talanti. Bībelē tos sauc par talentiem, ko norok zemē vai liek lietā. Mēs visi esam vienādi, taču katram tomēr ir dažādas spējas. Vienādi tādā ziņā, ka visi esam piemēroti kaut ko šajā pasaulē izdarīt, bet dažādi ar to, ko mēs katrs spējam izdarīt labāk par citiem. Piemēram, vienam ir absolūtā dzirde… Lai gan es uzskatu, ka absolūto dzirdi var attīstīt jebkuram cilvēkam. Vajag tikai paskatīties, kas notiek Vjetnamā vai zulū ciltīs, kur, izrādās, pilnībā visiem cilvēkiem ir attīstīta šī absolūtā dzirde, jo viņu valodā zilbes izrunas toņi un augstums spēj mainīt vārda jēgu, tāpēc vienkārši obligāti jābūt šai absolūtai dzirdei, lai spētu saprast, ko precīzi šis vārds nozīmē. Tāpēc es uzskatu, ka faktiski katram cilvēkam šī spēja ielikta gēnos, tikai ar to atšķirību, ka viens jau piedzimst ar tādu spēju, bet citam to vajadzētu tikai izkopt un attīstīt.

- Bet šajā kontekstā vēl jo mazāk jūtu nepieciešamību kādam kaut ko bērnībā uzspiest! Tāds mazliet totalitārs piegājiens…

- Nē. Nekas nav jāuzspiež, bet gan jārada vienādu iespēju bāze, lai ļautu attīstīt katra indivīda spējas. Kad beidzot konstatēsit, kādas ir jūsu patiesās spējas, tad būs pietiekamas zināšanas tās iespējami labāk īstenot. Ja, piemēram, pēkšņi divdesmit gadu vecumā atklāsies, ka jums ir izcilas matemātiķa spējas, bet bērnībā neviens jums nebūs mācījis aritmētiku, tad jums, diemžēl, šajā pasaulē būs visnotaļ maz iespēju konkurēt ar tiem cilvēkiem, kam šī bāze ir.

- Vai nesanāk, ka Einšteins savulaik pārliecinoši apgāza šo teoriju?

- Einšteins bija tā vabolīte, kas uz milzīgas lodes virsmas spēja iedomāties, ka viņš pārvietojas pa apaļu, nevis plakanu virsmu. Turklāt viņš taču arī bija apzināti ticīgs cilvēks, un acīmredzot kādā mirklī viņš šo informāciju saņēma, apstrādāja un pasniedza cilvēcei. Ir acīmredzami, ka viņš pats nav to izdomājis, jo patiešām labi zināms, ka gan matemātikā, gan fizikā skolā viņš bija nesekmīgs. Neskatoties uz to, tieši viņam bija dota šī pieeja… Bet ar tiem cilvēkbērniem ir tā – ja cilvēku nemācīsiet lasīt, jūs liegsiet viņam iespēju vēlāk iegūt izdzīvošanai nepieciešamo informāciju. Vēlāk jau viņš pats izvēlēsies, kur tieši šo spēju pielietot.

- Tātad viņam tomēr būs jālasa nepieciešamā informācija citos avotos, nevis jāatraisa tā, kas ielikta gēnos?

- Nē, katrā no mums ir uztvērējs, antena, un mēs vai nu varam, vai nevaram pieslēgties vienotam informācijas laukam. Mūsos pašos ir informācija, kas nepieciešama, lai nodrošinātu dzīvības funkcijas. Faktiski ir trīs līmeņu informācijas: Bībeles svētā trīsvienība – Dievs tēvs, Dievs dēls un Dievs svētais gars. Jeb – miesa, dvēsele un gars. Viens informatīvais līmenis ir tas, kas jums pastāvīgi funkcionē arī tad, kad guļat vai pat esat dziļā komā. Tā ir zemapziņa. Otrs līmenis ir jūsu apzinātā darbība, ar ko starp zināmiem centriem kaut ko uzkrājat. Un trešais ir tas, kad jūs izmantojat savu antenu jeb trešo aci jeb meditāciju jeb transcendentālo domāšanu jeb sauciet to, kā vien gribiet. Un, jums šī pieeja ir, un ja vēl jūs to esat trenējis, tad varat to izmantot. Tie ir dažādi līmeņi un ir dažādas pieejas, bet nelaime ir tad, ja nav pamatzināšanu bāzes, un tad jums nav nekā, lai saprastu to, ko uztverat. Pat tad, ja kaut ko ieraugāt, jūs esat tādā pašā situācijā, kā rīkojies Jānis savā atklāsmes grāmatā, proti – kaut ko viņš redzējis, bet neko nav sapratis: kaut kas tur bija, kaut kas notika, viss bija līdzīgs tam vai tam, bet nekā konkrēta vai skaidri saprotama. Un tad jums pat nav vārda, ar ko izteikt to ko redzat vai jūtat.

- Tad tāpēc Bībele rakstīta tik grūti saprotamā jeb pat gluži nesaprotamā valodā, ka tās sarakstītāji bijuši, piedodiet, vāji izglītoti cilvēki?

- Tieši tā – viņi nemaz paši nav sapratusi, ko viņi tur pieraksta. Jaunajā Derībā taču daudzviet mācekļi jautā Kristum – bet ko tad īsti nozīmē tevis teiktais? Atsevišķās vietās viņš veic šos skaidrojumus, bet to nav daudz. Un jūs varat jautāt arī tā – kāpēc gan Kristus pats nav uzrakstījis pat nevienu lapas pusi?

- Kāpēc viņš tā nav darījis?

- Ļoti vienkārši! Ja jūs tagad paņemtu rokā šo lapas pusi, jūs nesaprastu, kas tur uzrakstīts, bet sāktu to kaut kā skaidrot, pamatojot, ka tā ir absolūtā patiesība, jo tā, raugi, rakstījis pats Kristus. Bet problēma ir tā, ka jūs jau pats no tās patiesības neko nebūsiet sapratis. Tāpēc jārunā par to, ka cilvēkam ir jāstrādā, jāattīstās, jāpilnveido savas smadzenes, jo tikai tad viņš kaut ko var iesākt ar to saņemto informāciju. Bet, ja vispār nekā nav, tad neko arī nevar gaidīt. Ir jau, protams, tantiņas, kuras skolā nemaz nav gājušas, bet saņem informāciju un spēj to saprast, bet tie ir ārkārtīgi reti izņēmumi, kam savukārt arī nekāda skaidrojuma nav. Bet šī attīstība ir vienkārši nepieciešama, jo, ja jūs sevi garīgi neattīstīsiet, saņemto informāciju, diemžēl, nespēsiet materializēt. Piemēram, Bēthovens atzinies, ka viņš savu mūziku pats neizdomā, bet viņš to dzird un pieraksta. Bet ar to jau vēl nepietiek, ka tā mūzika skan ausīs, jo jāmāk to arī pierakstīt…

- Turklāt dzīves beigās viņš vispār bija kurls!

- Ne tikai beigās… Tā jau faktiski ir atsevišķa tēma. Tagad, piemēram, aizvien aktuāls jautājums par abortu atļaušanu vai aizliegšanu. Un šeit atkal ir runa par iejaukšanos Dieva darbos. Raugi, ja ārsts it kā diagnosticē, ka ar to bērnu būs kaut kādas ziepes, ka tā ģenētiskā iedzimtība ir tik slikta, ka nekas labs nekādā gadījumā nav gaidāms, tad tas aborts būtu pat vēlams. Bet tagad uzdosim tam ārstam šādu jautājumu: vienā ģimenē tūlīt atkal būs bērns, bet ir zināms, ka pirmais bērns viņiem dzimis kurlmēms, otrais bija akls, bet vecākiem pašiem vienam bijis iedzimts sifiliss un otram atklātā tuberkuloze, turklāt tas pēdējais vēl vispār bijis pusidiots. Ko tagad ārstam darīt ar to jauno ieņemto bērnu?

- Droši vien jāparaksta aborts. Un nezinu, ko viņam tūlīt pārmest…

- Jā, bet ar šo spriedumu jūs tajā mirklī nogalināt Bēthovenu! Raugi, viņš savulaik piedzima tieši tādā ģimenē un tieši tādos apstākļos, kā es aprakstīju. Vai cilvēcei tas būtu bijis liels ieguvums? Diezin vai. Un tas tāpēc, ka mums tikai liekas, ka mēs zinām, kas ir labi un kas nav, bet patiesībā tomēr nezinām neko. Un kad nu mums liekas, ka to nu gan mēs zinām, ka te nekas labs nevar sanākt, tad mēs uzdrošināmies pieņemt lēmumu Dieva vietā.

(..) – Visbeidzot, mans jautājums no sekulārista aptveres: pat, ja pieņemam, ka evolūcijas teorijas pozīcijas patiešām ir ļoti vājas, un ka šo pasauli un visu dzīvo tajā apzināti radījis kāds Radītājs, tad tomēr ir šis allaž neērtais jautājums – kas un kā tādā gadījumā radījis viņu pašu?

- Tam vairs nav vajadzīgs radītājs. Mēs vienmēr domājam, ka visam ir savs sākums un savas beigas, izņemot bezgalību. Protams, ar mums piešķirto prātu tas nav aptverams.

- Tas arī ir tikai pieņēmums. Ar ko šāda pieeja atšķiras no evolucionistu nepierādāmajiem pieņēmumiem?

- Elementāri – atšķiras ar to, ka tas, kas nevar būt, tas arī nekad nevar būt. Un evolucionisti jau neatsakās no bezgalības principa. Šī materiālistiskā zinātne, kas noliedz Radītāju, tajā pašā laikā arī apgalvo, ka Visums ir eksistējis vienmēr, bezgalīgi ilgi laiku, un tikpat bezgalīgi ilgu laiku arī eksistēs. Un tas nozīmē, ka bezgalība kā tāda eksistē. Un šai teorijai arī nav ne sākuma, ne beigu. Jautājums ir tikai par konkrētu objektu konkrētu vietu konkrētā laikā.

- Bet vai jūs, kā pietiekami augsta līmeņa zinātnieks, to patiešām saprotat, vai tomēr tikai to pieņemat ticības līmenī?

- Es to nesaprotu, jo cilvēka prātam nav dota spēja aptvert, kas ir bezgalība. Mēs varam tikai zināt, ka tāda ir. Un, kā jau teicu, no pārējiem atšķiras tikai daži, tādi kā Einšteins, kuri šo informāciju saņem kādā īpašā veidā. Šīs patiesības, šīs likumsakarības eksistē, un tās ir jāpēta, jācenšas izprast, un ar to arī zinātnieki nodarbojas, jo tieši tam nolūkam mums dotas smadzenes.

- Bet var saprast, ka mums tomēr nav dots visu izzināt līdz galam, vai ne? Sanāk tāda neliela ņirgāšanās.

- …Bet ko vispār nozīmē – līdz galam? Tad jau mēs būsim pienākuši pie bezgalības, bet to nekad nevar sasniegt, taču iekšējās izziņas procesā mēs varam iet bezgalīgi.

- Tātad – varam bezgalīgi iet, nesasniedzot bezgalību?

- Varam teikt arī tā – mūsu smadzeņu kapacitāte ir determinēta. Tajās ir tieši tik neironu, cik tur ir, un vairāk laikam nekad nebūs.

- Tā jau runā, ka dators drīz pārspēs šo kapacitāti.

- Manuprāt, tas jau ir sasniegts, tikai arī par to vēl pārāk plaši nerunā. Vienīgā problēma tā, ka vēl nespēj uzbūvēt tik inteliģentas sistēmas, kas spētu pašapmācīties.

- Un mākslīgā intelekta emociju neiespējamības problēma.

- Nē, tieši pašapmācība, jo emocijas, manuprāt, agri vai vēlu šīm mašīnām būs. Tās parādīsies pašas no sevis. Lūk, un mums piešķirto fizisko iespēju robežai mēs, diemžēl, nekad nepārkāpsim. Mēs varam tikai paši ar sevi taisīt dažādus eksperimentus, nezinot, kas no tā iznāks. Taču ir vēl viena nelaime, proti – īstenībā mums piešķirtas vairākkārt lielākas spējas, nekā izmantojam. Labākā gadījumā tā ir simtā vai pat tūkstošā daļa no mums piešķirtā. Un tam nu gan ir savs sākums un savs gals, jo mēs esam ierobežoti gan telpā, gan laikā, un mūsu esību nevar samērot ar bezgalību.

- Kāda ir jūsu attieksme pret ideju par citplanētiešu eksistenci, ārpuszemes civilizācijām?

- …Manuprāt, tādu nav. Drīzāk jārunā par paralēlajām pasaulēm, kas eksistē mums tepat līdzās. Tas ir tas pats stāsts par slāpekļa atoma elektronu regulāro pazušanu it kā citā telpā un citā laikā, lai beigās atkal uzrastos. Piemēram, ja tos procesus, kas risinās uz Saules, izskaidrojam, lietojot mūsdienu zinātnes pamatprincipus un matemātiskos aprēķinus, tad secinām, ka patiesībā Saule debesīs nespīd dzeltenā krāsā, tā vispār tur nespīd, jo tā nemaz nevar būt redzama. Tā spīd ultravioletā krāsā rentgenu diapazonā, ko cilvēka acij nav lemts saskatīt. Bet mēs paveramies uz augšu un redzam – nē, tā ir dzeltena. Un tad mums tomēr jāpieņem, ka tur patiesībā risinās kādi citi procesi, nekā tie, ko mums piedāvā mūsdienu zinātnes skaidrojumi. To dēvē par tuneļa efektu, kas, vienkārši izsakoties, ir tā pati paralēlo pasauļu jeb citu dimensiju esamība…

Vairāk lasiet žurnāla “Kabinets” augusta-septembra numurā (Nr.92)