Vēstules fragments: Es vēlos lūgt jūsu palīdzību. Mani nomoka un liek krist izmisumā un lielās šaubās jautājums par kristībām.
Esmu kristīts Katoļu baznīcā, kad man uz galvas uzlēja ūdeni „apslacīja” kad man bija 9 -10 gadi. Es vēl Dievu nepazinu. Kristīja, lai man būtu krustmāte.

Es tiku apšļakstīts ar ūdeni, bet daudzi saka, ka tas ir nepareizi un, ka vajag iegremdēties. Savam katoļu mācītājam jautāju, vai jākristās otrreiz un iegremdēties? Viņš atbildēja, ka nevajag, jo apšlakstīšanās nozīmē, ka esmu iegremdēts…Jo Bībelē latviešu valodā nav minēts, ka Jēzu iegremdējas, bet grieķu valodā Kristība (grieķu: βάπτιση — nozīmē «iegremdēšana»….sanāk, ka pēc grieķu valodas Jēzus iegrendējās, vai arī viņi sāka šo iegremdēšanos tradīciju grieķu stilā. Citi uzskata, ka apšļakstīšana der un skaitās kā kristības….citi saka, ka vajag pārkristīties…
Kurai draudzei ir taisnība?  Tāpēc vēlos uzdod tiešus jautājumus:

1. Kas ir kristības? -Kristietības apliecinājums.

2. Vai kristības ar iegremdēšanu vai apšļakstīšanu ir viens un tas pats? –Nē!

3. Kāpēc kristī mazus bērnus? – Nav Bībeliski.

4. Kas notiek ar bērniem, ja nekristī no 18-40 gadiem, viņā var iemiesoties ļaunais gars? – Jā.

5. Vai atbildība jāuzņemas mācītājam un vecākiem un krustvecākiem, kuri liek bērnam kristīties? – Jā.

6. Kristījot bērnus ir jāapšļaksta vai jāgremdē kristībās? – Jāgremdējas apzinātā vecumā.

7. Vai kristības jāatstāj bērna ziņā, kad un kā kristīties? – ir jāpamudina, jāpamāca, ļaujot pašam pieņemt lēmumu apzinātā vecumā.

8. Vai drīkst pārkristīties? –ja ir bērnībā apšļakstīts, tad jā.

9. Kāpēc ir tik dažādas kristības draudzēs? (vai visās ir pareiza kristības?) -pareizas ir ūdenskristības.

10. Kādās vietās var kristīties? –upē, jūrā, baseinā.

11.Kā jums šķiet vai es varu iet pārkristīties vai apsļaktīšanās arī der?- ir jāpieņem ūdens kristības, apšļakstīšanās neder.

Atbilde: Bībele brīdina, ka daži baznīcas vadītāji var novirzīties no patiesības, lai sekotu paši savām idejām. (2. Korintiešiem 11:13-14; I. Timoteja 4:1-3; 2. Timoteja 3:1-5; Tita 1:16; Pētera 2.vēstule 2:1-2; Jāņa I. vēstule 4:1). Tāpēc jābūt modriem un jāseko līdz tam, vai teiktais no katedras sakrīt ar Bībelē rakstīto.

Dažkārt vārdus -Kristības, ūdenskristības, iesvētīšana, svētīšana un apslacīšana izmanto vienā apzīmējumā –kristības, taču katram vārdam ir sava dziļa un atšķirīga nozīme, kā arī izcelsme. Bībeliskā mācība un cilvēku doktrīnas gadusimteņos sajaukušās kopā un radījušas nepareizus priekšstatus par patiesības ceļu. Saprotamas ir Jūsu bažas par to, vai viss ir izdarīts pareizi un vai tas ir Bībeliski. Dzīves svarīgos jautājumos dažkārt nav skaidrības, kad tiek sperts ceļš patiesībā, bet kad melos jeb cilvēku izdomājumos. Īsumā centīsimies tikt skaidrībā, lai nonāktu pie pareizā slēdziena un risinājuma nebaidoties spert ticības soļus pareizā virzienā.

Ūdenskristības – iegremdēšanās ūdenī:

Pirmā gadsimta grieķu valodas darbības vārds “baptw” → “baptō” nozīmē iemērkt. Taču, “baptixw” → “baptizō”, no kuras ir cēlies vārds “kristīt”, ir intensīvā forma no “baptw” un nozīmē “pilnīgi iemērkt” vai “iemērkt līdz pazušanai”, tātad: “iegremdēt”.

Līdzīgi lietvārds “kristība” vai “kristīšana” ir tulkojums no ļoti līdzīgiem, ja ne identiskiem, Jaunās Derības grieķu vārdiem “baptisma” → “baptisma” un “baptismoz” → “baptismos”. “baptisma” un “baptismoz” abi divi nozīmē “iegremdēšana”. Šo vārdu nozīmē vienmēr ietilpst iegremdēšanas nozīme.

Dažkārt draudzēs dzirdams, ka vispirms mazo bērniņu apšļakstī (kristības) bet tad, kad viņš izaug tad iret iesvētes skolā, lai mācītos kristietības pamatus. Taču skaidri jāapzinās to, ko māca Bībele:

Apmācība nāk pirms kristības (Mateja 28:19-20). “Bet kā lai piesauc, kam nav ticējuši? Un kā lai tic tam, par ko nav dzirdējuši? Bet kā lai dzird, kad nav, kas sludina?” (Romiešiem 10:14).

Ticība nāk pirms kristības (Marka 16:15-16).

Grēku nožēlošana nāk pirms kristības (Apustuļu darbi 2:38). Tādā gadījumā rodas jautājums, kā šos pamatprincipus var iemācīt zīdainim, lai viņu varētu pilntiesīgi kristīt? No tā izriet, ka kristīt var tādā vecumā, kad jaunais cilvēks apzinās pilnā mērā kristīšanās nozīmi un kristietības jēgu.

Luterāņu mācītāju par bērnu kristībām argumentē, ka Jūzus teica: “Laidiet bērniņus un neliedziet tiem pie Manis nākt, jo tādiem pieder Debesu valstība” (Mateja 19:14). Taču atbildot uz šādu argumentu izriet, ka Jēzus šajos vārdos pieminējis ”laidiet bērniņus pie manis apšļakstīt vai kristīt, lai viņiem piederētu Debesu valstība.”. Patiesībā Jēzus to teica citā kontekstā, izšķirot strīdu starp atnācējiem pie Jēzus un Viņa mācekļiem, kuri nelaida. Proti, daži cilvēki aizveda savus bērnus pie Jēzus. Viņi gribēja, lai Jēzus uzliek savas rokas bērniem un lūdzas par tiem. Jēzus mācekļi aizrādīja cilvēkiem, lai tie pārstātu vest savus bērnus un apgrūtināt Jēzu.  Tad to redzēdams Jēzus sacīja šos minētos vārdus.

Mazu bērnu kristīšana

Mazu bērnu kristīšanas prakse iegremdējot, sākusies otrā gadsimta beigās, bet sestajā gadsimtā mazu bērnu kristīšana tika praktizēta gandrīz visur. Taču nav liecību, ka mazi bērni pirms tam tika kristīti. Mazu bērnu kristīšana nav nākusi ne no Jēzus, ne viņa mācekļiem, ne apustuļiem. Jaunā Derība atklāj, ka Jēzus un viņa apustuļi kristīja tikai nožēlas pilnus ticīgos un tikai iegremdējot nevis apslakot. Tādā veidā iedibinājās Bzaznīcas pakāpeniska novirzīšanos no Kristus un viņa apustuļu mācībām.

Apslacīšanas un apliešanas vēsture

Apslacīšanas kristības nav Bībeliska. Arī tas ir vēlāku laiku perioda baznīcu izdomāts rituāls.

Pirmais vēsturniekiem zināmais apslacīšanas piemērs ir Novācija gadījums ap 251.gadu pēc Kristus. Kad Novācijs kļuva par Romas bīskapu, viņš bija slims un viņš tika kristīts gultā. Faktiski viņš bija apslacīts un nebija ticis pilnībā iegremdēts ūdenī. Novācija piemēram sekoja citi.

Pirmo zināmo oficiālo atzinumu, kas atbalsta ūdens liešanu uz galvas, izteica pāvests Stefans II (III) 753.gadā pēc Kristus. Kamēr pāvests bija Francijā, pie viņa atnāca franču mūku grupa no Kresī, Bretaņā. Viņi jautāja, vai, nepieciešamības gadījumā slimības dēļ, bija atļauts kristīt, lejot ūdeni uz galvas. Kā stāsta, Stefans atbildējis: “Ja šāda kristība tika veikta šādā nepieciešamības gadījumā Svētās Trīsvienības vārdā, tā būtu jāuzskata par spēkā esošu” (Robinsona History of Baptism, 429.lp.).

Šis pāvesta Stefana II (III) paziņojums oficiāli pavēra durvis apslacīšanas kristībai. (lejot ūdeni uz galvas).

Pirmā atsauce uz apliešanu kā iegremdēšanas aizstājēju ir atrodama otrā gadsimta dokumentā, kura nosaukums ir Didake. Didake atbalstīja kristību aukstā, tekošā ūdenī: “Tomēr, ja jums nav dzīvs [tekošs] ūdens, kristījiet citādā ūdenī; un, ja jūs nevarat aukstā, tad siltā. Tomēr, ja jums nav neviena no tiem, uzlejat ūdeni uz galvas trīs reizes: Tēva, Dēla, un Svētā Gara vārdā” (Didake 7).

Starpcitu Ž.P.Odē /J.P.Audet/ (Romas katoļu zinātnieks) kurš ir uzskatīts par pasaules vadošo Didake pētnieku, cenšas pierādīt, ka apgalvojums par apliešanu nebija Didake sākotnējā tekstā. Viņš uzskata, ka to papildināja vēlākie darba pārrakstītāji, kuri koriģēja Didake, lai atspoguļotu pastāvošo praksi (J.P. Audet,La Didache[Paris, 1958], 105.-110., 365.-67.lp.; ko citējis Everets Fergusons, Early Christians Speak [Austin, Texas, 1971], 47.-48.lp.). Ja apgalvojums par apliešanu būtu bijis sākotnējā tekstā, Didake neatbilstu visiem citiem otrā gadsimta dokumentiem.

1311.gadā Ravennas koncils (kurā piedalījās 214 bīskapi) deklarēja, ka apslacīšana un apliešana ir “indiferentas”. Tas ir, tās vienādi labas (Schaff-Herzog). Kopš tā laika apslacīšana kļuva arvien populārāka.

Šādas izmaiņas notika tūkstoš trīssimt gadu laikā. Un tās nāca tik pakāpeniski, ka maz cilvēku tās pamanīja. Soli pa solim baznīca novirzījās no Kristus un viņa apustuļu mācības un no agrīnās baznīcas prakses.

Jāņem vērā brīdinājumus, Vecajā Derībā:  Zālamans brīdināja: “Nepievieno neko Viņa vārdiem, lai Viņš tevi nesodītu un neatzītu tevi par melīgu!” (Zālamana pamācības 30:6).

Jaunajā Derībā ”Pāvils brīdināja: “Bet, ja arī mēs vai kāds eņģelis no debesīm jums sludinātu citu evaņģēliju nekā to, ko esam jums pasludinājuši, lāsts pār to!”

Būtiski atgriezties pie Bībeles un sekotu norādījumiem, kurus mums devis Dievs, Kristus un apustuļi.

Vai jākristās otrreiz?

Vai jūsu kristības atšķīrās no tās kristības, par kuru jūs lasījāt Bībelē? Vai kā mazs bērns jūs tikāt apslacīts? Vai priesteris jums lēja ūdeni uz galvas? Vai jūs tikāt iemērkts ūdenī kā mazs bērns? Ja jūsu atbilde uz jebkuru no šiem jautājumiem ir “jā”, tad jums ir nepieciešams piedzimt no jauna [no augšienes] atbilstoši Kristus un apustuļu norādījumiem pieņemot ūdens kristības (gremdējoties).
Vai jūs ticat, ka Jēzus Kristus ir Dieva Dēls? Vai jūs esat pieņēmis viņu kā savu Kungu un Pestītāju? Vai jūs esat atgriezies no grēka, lai viņam sekotu? Vai jūs esat kristīts, iegremdējoties ūdenī jūsu grēku piedošanai? Ja nē, Dievs jums saka (kā Ananija teica Saulam): “Un ko tu tagad vēl vilcinies? Celies augšā, liecies kristīties un nomazgā savus grēkus, piesaukdams viņa vārdu!” (Apustuļu darbi 22:16).

Mūsdienu kristīgā mācība par bērniņu svētīšanu

Kad kristiešiem piedzimst bērns, viņi pateicas par to Dievam. Pateicība noslēdzas ar mazuļa svētīšanu (nevis apslacīšanu vai pieņemot ūdens kristības) nodošanu Dieva rokās. Parasti tas notiek jaunpiedzimušā atnešanu dieva namā un dievkalpojuma laikā mācītāja aizlūgšana (uzliekot rokas) par mazuli. Tādējādi mācītājs svētī mazuli. Mazuļa vecāki nodod bērniņu  Dieva rokās un apliecina draudzei, ka apņemas audzināt bērniņu kristīgā garā.

Krustvecāku nozīme

Kristībās pieaicināt krustvecākus ir tradīcija, kas nav pamatota Bībelē. Krustvecāki ir baznīcas amats, kurā luterāņu vai katoļu mācītājs kristību norisē ieceļ kādus no baznīcas locekļiem. Šī amata uzdevums ir būt par baznīcas pārstāvjiem kristāmā ģimenē. Pēc kristībām, krustvecāki ir galvenie, kuri palīdz audzināt bērniņu kristīgā ceļā. Tie ir otri vecāki. Mācītāji krustvecāku būtību pamato veikt vadoties no Kristus dotās kristību pavēles pirmās daļas- “māciet un kristiet visus…”. Taču tai ir ačgārna interpretācija, jo Jēzus teica mācekļiem (mācītājiem, draudzes locekļiem misionāriem) burtiskā veidā doties ceļā, būt Jēzus lieciniekiem nesot Pestīšanas vēsti, mācot un kristot Dieva Tēva, Dieva Dēla un Svētā Gara vārdā. Būtībā krustvecāku loma vēsturiski ir pārņemta no agrīnās baznīcas pieredzes, kad kristiešus nežēlīgi vajāja un nogalināja. Šādos apstākļos, kad kristieši mira asinsliecinieku nāvē, neesot droši par nākamās dienas sagaidīšanu, bērniem dzimstot, vecāki nodeva savas pilnvaras krustvecākiem (konkrētiem uzticamiem draudzes locekļiem ) savas nāves gadījumā.

Bet , mūsdienās, ja vadāmies no Bībelē teiktā, tad jāņem vērā, ka Jēzum kristīšanās laikā nebija pie sāniem pieaicināti krustvecāki. Bet gan Dievs apliecināja savu labo prātu baloža veidā (Sv. Gara izpausme) apstiprinot savu savienību un gādību turpmākā dzīves ceļā.

Zināšanai: Jaunajā Derībā izmantotais grieķu valodas vārds, kurš nozīmē “apslacīt”, ir “rantixw” → “rhantizō”. Taču “rhantizo” nekad un nevienā vietā Jaunajā Derībā nav izmantots vārda “kristīt” nozīmē. (Colin Brown (General Editor), The New International Dictionary of New Testament Theology, Vol. 1 & 2, Zondervan Publishing House, Grand Rapids, Michigan, 1986.)

Izmantotā literatūra: Ričards Eidijs /Richard Ady/ „Apslacīšanas un apliešanas vēsture” un „Mazu bērnu kristīšanas vēsture.”