Par Ivaru Kalviņu: Profesors, LZA akadēmiķis, LZA Organiskās sintēzes institūta direktors. Trešās atmodas dalībnieks, apbalvots ar Triju zvaigžņu ordeni un Barikāžu dalībnieka piemiņas zīmi. Tagadējās Latvijas pētniecības lielākā centra – Organiskās sintēzes institūta direktors. Vairāk kā 600 publikāciju autors (ieskaitot 486 patentus un autorapliecības). Viņa paša sintezēts ir arī pasaulē pazīstamais preparāts „Mildronāts”, kuru Latvijā ražo A/S Grindeks. (2007. gadā „Mildronāts” pārdots par vairāk nekā 30 miljoniem ASV dolāru.)

(..) – Arī runājot par dzīvības izcelšanos, par Visumu un tā problēmām kopumā, spēkā ir galvenais zinātnes princips – par pierādāmu uzskatāms tāds apgalvojums, ko var eksperimentāli pamatot. Mums šobrīd ir divas pieejas – materiālistiskā jeb evolucionistiskā un garīgā jeb kreacionistiskā pieeja. Faktiski ne vienā, ne otrā gadījumā nav iespējams ar pierādījumiem pamatot atbilstošos pieņēmumus, jo šajā jomā nav iespējams veikt eksperimentus. Mēs nevaram pilnībā ne no kā uztaisīt kādu dzīvu organismu, mēs nevaram arī uztaisīt planētas un vēl jo mazāk, piemēram, Visumu, un faktiski to no mums nemaz nevar prasīt. Neviena no tā dēvētajām zinātniskajām hipotēzēm par Saules sistēmas, par cilvēku, par dzīvības izcelšanos nav zinātniski, eksperimentāli pierādīta. Ir tikai apgalvojumi jeb pieņēmumi. Tāpat, protams, nav pierādāms pretējais viedoklis, proti, ka to visu radījis kāds augstāks spēks jeb saprāts jeb Dievs.

- Mazliet savādi to dzirdēt no Latvijas Zinātņu akadēmijas īstenā locekļa, patiešām! Uz ko tad balstās mūsdienu tā dēvētā zinātne?

- Ir atsevišķi jeb vairāki atradumi, par kuriem katrs zinātnieks tiesīgs domāt tieši to, ko viņš uzskata par pareizu domāt. Un ir tā dēvētais oficiālais viedoklis, kas balstās uz to, ka visu vajadzētu mēģināt izskaidrot kā nejauša procesa rezultātu bez Radītāja jeb Dieva piedalīšanās. Tā ir mūsdienu lielā problēma, un, manuprāt, šajā jautājumā vajadzētu vispār atturēties no jebkādām spekulācijām. Ja pierādījumu nav, tad mēs skaidri zinām, ka to nav, un zinām, ka tādus – vismaz pagaidām – nevaram gūt. Bet cilvēks ir tāda būtne, kas tomēr grib izskaidrot pilnībā visu. Arī to, ko viņš nespēj, ko viņam nav lemts izskaidrot.

- Vai sanāk tā, ka globālā mērogā arī mūsdienu zinātne uzskatos par pasaules uzbūvi faktiski nebalstās precīzos, neapgāžamos pierādījumos?

- Ir viedoklis, ka tajā pirmatnējā “buljonā”, kas vārījies uz zemeslodes, kaut kad nejauši iespēris zibens, tā rezultātā izraisījies kāds tikpat nejaušs ķīmisks process, kam sekojusi tikpat nejauša dzīvības izcelšanās. Bet, ja, piemēram, jūs mēģinātu to aprēķināt, izmantojot mūsu rīcībā esošās zinātniskās metodes, jūs gūtu matemātisku secinājumu, ka tas, diemžēl, nav iespējams. Varbūtības teorija saka, ka matemātiski tāds process nav bijis iespējams. Bet, ja nav vēlēšanās ar šo patiesību samierināties, tad savukārt rodas vēlme tomēr to vēlamo pieņemt par esošo.

- Bet jūs jau pateicāt, ka arī kreacionistisko jeb Dieva pasaules un dzīvības radīšanas procesu nevaram pierādīt. Kā tad tagad sanāk – vispār nekādas sajēgas?

- Arī to nevaram pierādīt, jā, bet mums aizvien paliek tikai divas iespējas – vai nu tas radies nejauši, vai arī tas radīts apzināti…

- Patiešām tikai divas? Citu nav un nevar būt?

- Kāda, jūsuprāt, varētu būt, piemēram, trešā?

- Kaut kāds apvienojums. Piemēram – kaut kas veidots it kā apzināti, bet nejauši sanācis gluži kas cits, pasprucis savā vaļā, vairs nav savācams un kontrolējams. Apmēram tā.

- Daudziem ļoti patīk tāds termins ‘inteliģentais dizains’ jeb ‘inteliģentā radīšana’, tādējādi it kā vispār distancējoties no jautājuma par to, vai šis inteliģentais radītājs ir vai nav Dievs. Tad parādās versijas, ka dzīvību uz Zemes no Kosmosa ienesušas kādas citas civilizācijas un tamlīdzīgas. Bet tad tomēr jāatbild uz nākamo jautājumu – kā tad tās civilizācijas radušās, un tā bez gala. Ja pieļaujam, ka Visumam ir mūsu oficiālās zinātnes definētais vecums, un ka tā dzīvība kādu ekstremālu notikumu rezultātā pēkšņi radusies pati no sevis, tad arī mums nekas nesanāk. Šāds Visuma vecums to neatļauj. Varbūtība ir precīzi nulle.

- Cik diletantiski izklausīsies šāds jautājums: ja jau to var radīt, tad kāpēc tas tomēr nevarētu rasties arī pats no sevis?

- Sāksim rēķināt. Kas vispār vajadzīgs, lai dzīvība spētu eksistēt? Vismazākā konstrukcija, ko vien spējam iedomāties, no tām, kas spēj pašatražoties. Mēs zinām, ka ir tā dēvētais ģenētiskās informācijas nesējs – ribonukleīnskābe jeb RNS un dezoribonukleīnskābe jeb DNS. Jeb gēni. Bet, lai šie gēni vispār kaut ko spētu noteikt, nepieciešams dažādu palīglīdzekļu kopums. Parasti ir vismaz dzimumšūna un organisms, kurā tā attīstās. Raugi, tajā DNS molekulā jau nekas vairāk nav ierakstīts, kā tikai informācija par to, kāda aminoskābju secība jāsintezē. Bet tad jau ir vajadzīgs šis sintētiskais aparāts, dažādi nolasīšanas un transporta mehānismi, fermenti, kas veic šo sintēzi, un to visu vēl vajag nodalīt no apkārtējās vides ar kādu šūnu, kas parasti ir membrāna, un tam visam tur iekšā jābūt pietiekamā daudzumā. Ja šajā uzbūves procesā pietrūkst kaut vai viens komponents, dzīvības process kļūst neiespējams… Piemēram, es neatbalstu evolūcijas teoriju, kaut vai balstoties piemērā par dzīvnieku sugu it kā iespējamām transformācijām no vienas otrā, trešajā, ceturtajā un tā tālāk. Pieņemsim, ka ir piedzimis vilks ar piecām kājām, un pieņemsim, ka radušies kādi apstākļiem, kuros sugas izdzīvošanai nepieciešamas šīs piecas kājas. Bet, lai šo jauno pazīmi nostiprinātu dabā, nepieciešamas vismaz divas svarīgas lietas: tajā pašā laikā un tajā pašā vietā tikpat stihiski jeb nejauši jārodas ne tikai vīrišķajam, bet arī sievišķajam pieckājim. Un tad vēl jābūt nosacījumu kopumam, kas nosaka, ka tam vīrišķajam vilku pieckājim no visām vilcenēm nezin kāpēc vislabāk patīk tieši tā pieckājainā vilcene. Un, atkal ņemot talkā matemātisko kalkulāciju, jūs atdursieties pret rezultātu – nulle iespējamības… (..) Katrā ziņā es neticu šādi skaidrotai evolūcijas teorijas pareizībai, jo tai nav sakarīgas pierādījumu bāzes. Pārsvarā ir tikai pieņēmumi un pat rupjas falsifikācijas. Piemēram, runājot par Saules sistēmas vecumu. Kad amerikāņu astronauti pirmo reizi izkāpa uz Mēness, viņi pamatīgi vīlās vairākās pozīcijās. Ja jau pieņemts, ka šis debess ķermenis ir tāds vecums, kādu tam piedēvē, tad uz tā virsmas bija jābūt vismaz metru biezai kosmisko putekļu kārtai. Viņi nekā tāda tur neatrada – putekļu kārta knapi līdz zābaka zolītei. Tad uzreiz jājautā: kas šeit nav pareizi – vai tas, ka kosmiskajā telpā ir putekļi, vai tas, ka Mēness patiešām ir tik vecs? Otrs moments – Saules magnētiskais un gravitācijas lauks, kas nodrošina tā dēvēto putekļusūcēja efektu, proti – attīra apkārtējo telpu no sīkajiem kosmiskajiem ķermeņiem. Ja Saule ir tik veca, kā mums saka, tad šai telpai jau sen vajadzēja būt pilnībā tukšai. Bet mēs redzam, ka tas tā nav – tā telpa aizvien ir pilna dažādiem ķermenīšiem, kas regulāri nokrīt uz Saules.

- Varbūt tie ķermeņi aizvien nāk klāt no malas?

- Tad mums tomēr jānoskaidro, cik gaismas gadu attālumā no mums atrodas sistēma, kas kaut ko tādu spēj ģenerēt. Nav tik vienkārši. Un faktiski jau relativitātes teorija, kvantu fizika un kvantu ķīmija ir pirmie nopietnie soļi, kas sašķobīja materiālistiskā pasaules uzskata pamatus. Mēs lietas sākām redzēt daudzkārt citādi, nekā paši to gribētu.

- Tagad jau pati šī teorija arī ir apšaubīta!

- Tur jau tā lieta – viss taču ir relatīvs. Varu minēt tādu piemēru. Tas bija mans pirmais zinātniskais darbs šajā institūtā – pārbaudīt, vai ir iespējams nostabilizēt elektronu pāra atrašanos slāpekļa atoma kodola vienā pusē, lai tie nemigrē uz pretējo pusi. Parasti šis elektronu pāris brīvi nokļūst no vienas puses otrā tam kodolam ar regularitāti apmēram divi miljoni reižu sekundē. Bet tur ir viens tāds mazs “sīkumiņš”, proti – lai tas pāris nokļūtu tajā otrajā pusē, tam jāpārvietojas cauri telpas apgabalam, kurā tas nekad nav konstatējams. Turklāt tas tur nekad un nekā nemaz nedrīkst parādīties, un nekad arī neparādās. Bet – tas tomēr regulāri nokļūst otrā pusē. Un ko gan tas nozīmē? Kā to saprast un kā izskaidrot?

- Varbūt nav pamatots pieņēmums, ka tas pāris nedrīkst nokļūt minētajā telpā?

- Nē… Tas tur nekad nav. Ja tas tur nokļūtu, tas ietu bojā. Ja elektrons sastopas ar pozitronu, tie savstarpēji iznīcinās. Tas nevar būt nepareizi, jo tad jau visa teorija nav pareiza un visa pasaules uzbūves sistēma “neklapē”.

- Pirmkārt, tā patiešām sanāk, otrkārt – par to jau arī ir mūsu saruna!

- Tā sanāk, jā. Vai nu mums jāatsakās no visa zināmā un jāatzīst, ka ir kaut kas, ko vispār nesaprotam, vai jāpieņem, ka tas elektronu pāris tomēr iziet cauri tai telpai un atkal atgriežas atpakaļ. Varam to saukt, kā vien gribam – ir ‘šī’ pasaule un ir ‘tā’ pasaule, vai kā tamlīdzīgi. Ir matemātiskais modelis, kas precīzi apraksta elektronu īpašības, bet ja jūs varat ar šīs teorijas palīdzību paredzēt elektronu izturēšanos vienā vai otrā momentā, tad šo izturēšanās tomēr atbilst kaut kādai patiesībai. Pretējā gadījumā jau mums vispār nav nekādu pieturas punktu.

(..) – Laikam jau tā ir, jo viena no manām pēdējo gadu zinātnes autoritātēm Stīvens Hokings nesen mani pamatīgi sarūgtināja, jaunāko zinātnisko atziņu iespaidā atsakoties faktiski no visām savām teorijām, un tagad, ja nemaldos, vispār pieklusis.

- Ļoti daudzi ievērojami zinātnieki atteikušies no savām teorijām. Izrādās, gandrīz neko nevar risināt ar tām metodēm, kādām bija un faktiski vēl tagad ir pieņemts oficiālajā zinātnē. Piemēram, jebkura izrakteņa vecuma noteikšana. Pamatā lieto radioaktīvā oglekļa izotopa metodi. Radioaktīvais ogleklis rodas atmosfērā kosmiskā starojuma ietekmē, tad tas absorbējas dzīvajos organismos, pēc kuru nomiršanas tas viņos vienkārši sabrūk. Ja mums ir zināms tā sabrukšanas laiks šodienas apstākļos – un to es īpaši uzsveru: šodienas apstākļos -, tad pēc izotopu attiecības, kāda tā ir šodienas atmosfērā un kāda vērojama tajā izraktenī, mēs varam aprēķināt, cik vecs ir šis objekts. Izklausās jau skaisti, taču ir viena šķietami neliela niansīte, ko neviens kaut kā nevēlas pat pieminēt. Proti – mums taču nav ne mazākās nojausmas par to, kādas bija radioaktīvā un neradioaktīvā oglekļa izotopu attiecības atmosfērā tajā laikā, kad šis objekts dzīvoja. Toties mēs zinām skaidru faktu – šīs attiecības arī šodien pietiekami strauji mainās. Katrā ziņā gadsimta laikā tās mainās ļoti būtiski. Tas ir atkarīgs gan no kosmiskā starojuma intensitātes, gan no oglekļa dioksīda satura atmosfērā. Bet trakākais ir vēl cits moments, proti – mums nav ne mazākās nojausmas par to, vai tajos senajos laikos dzīvie organismi oglekļa izotopus absorbēja tādā pašā attiecībā, kā šodien. Mums nav tādu zināšanu un faktiski nemaz nevar būt. Tāpēc sanāk, ka šodien, nosakot dažu dzīvu molusku vecumu, izmantojot šo metodi, jūs pēkšņi konstatējat, ka viņi ir vairākus tūkstošu gadus veci, lai gan skaidri zināms, ka tie dzīvo augstākais dažus gadus. Un tādus brīnumus nākas bieži novērot, taču oficiālā zinātne tos ignorē, jo tas taču pārāk kliedzoši runā pretim šī metodes pielietojamībai. Un šādas neatbilstības, ko mēs nedrīkstētu neņemt vērā, ir ļoti, ļoti daudz.

- Tad vēl kādu piemēru, lūdzu.

- Jādomā, ikviens zina teoriju par šķietami reālo cilvēka izcelsmes shēmu, kas notikusi, mērkaķim pārtopot cilvēkā. Bet no zinātnes viedokļa te ir pamatīgs neatbilstību juceklis. Aplūkosim kādu vienkāršāku organismu, piemēram – maizes raugu. Tas dalās ļoti ātri. Ja cilvēkiem pieņemts uzskatīt, ka paaudzes mainās vidēji pēc divdesmit gadiem, tad simts gados mums sanāk piecas paaudzes, bet, ja pieņem, ka cilvēks dzīvo jau miljonu gadu, tad sanāk simtos tūkstošu mērāms cilvēka izdzīvoto paaudžu skaits. Lūk, bet rauga šūna šos vairākus simtus tūkstošu paaudžu “izskrien” aptuveni divu gadu laikā. Un – kas ar šo rauga šūnu šajos divos gados noticis? Pilnībā nekas, nekādu izmaiņu – tā nav pārtapusi nevienā citā organismā, aizvien palikusi tā pati rauga šūna, kas varbūt labāk vai sliktāk piemērojusies konkrētajiem augšanas apstākļiem. Un tas šo šūnu gēnos jau ir ielikts iekšā, proti – gadījumā, ja mainās augšanas apstākļi, tām jāmainās ‘šādi’ vai ‘tādi’. Bet jauni, iepriekš nezināmi gēni tur nerodas arī simtiem tūkstošu paaudžu laikā. Tad kā gan mēs varam apgalvot, ka cilvēks, kas turklāt ir daudzkārt komplicētāks par rauga šūnu, un daudzkārt mazāk piemērots izdzīvošanai, kam – starp citu – atbilstoši evolūcijas teorijai būtu jābūt galvenajam pārmaiņu dzinulim, ir mainījies ātrāk un būtiskāk par šo mikroorganismu? Nu nav tas tā bijis. Tādi apgalvojumi ir absolūtas muļķības. Cilvēks varbūt bijis lielāks vai mazāks augumā, resnāks vai tievāks, gaišākiem vai tumšākiem matiem, ar citām gēnos ierakstītām variablitātēm, bet būtībā tas nepar mata tiesu nav mainījies, kopš rašanās jeb radīšanas brīža. Katrā ziņā tas nav pārtapis ne no viena cita dzīvnieka, pat ne no pērtiķa.

- Bet ko lai saka par tiem cilvēku sugas īpatņiem, kuri arī šodien nāk pasaulē ar izteikti rudimentārām dzīvnieku pazīmēm? Piemēram, Amerikā vēl šodien dzīvojošās ģimenes un to pēcnācēji, kuru ķermeni pilnībā sedz apmatojums?

- Nekas neliecina, ka šiem cilvēkiem būtu pazudis vai nācis klāt kāds jauns gēns. Ir gaužām vienkārši – vai nu to gēnu nolasa, vai nenolasa. Zināms, ka no mūsu ģenētiskās informācijas nolasa labākā gadījumā piecus procentus. Tātad deviņdesmit pieci procenti mūsu gēnu klusē, parādoties tikai tajos momentos, kad pēc tiem rodas kāda nepieciešamība. Vai jūs to sauksiet par evolūciju? Taču nē. Tā taču nav nekāda evolūcija, ja jūs no grāmatas šodien izlasāt vienu lapaspusi, bet rītā nākamo, jo grāmata kopumā paliek tā pati. Nevar taču runāt, ka šajā grāmatā pēkšņi parādījusies kāda cita, jauna informācija. Citā grāmatā tā var parādīties, bet jau nodrukātajā nevar.

- Bet kā tad ir ar gēnu inženierijas sasniegumiem, kas pieļauj gēnu mainīšanu, izņemšanu, tostarp ar transplantāciju?

- Jā, to var izdarīt, bet mēs jau runājam par citu momentu – parādiet man, kā šo gēnu uztaisa no jauna. Jūs varat paņemt gabaliņu no viena gēna, iešūt to citā gēnā un cerēt, ka no simtiem tūkstošu variantu vismaz viens šāds veidojums izdzīvos. Varbūt. Bet tieši tāpēc mūsu organisms, kā Dievs to iestādījis, ir pašregulējoša sistēma, tāpēc tajā viss svešais, kas neatbilst sākotnējam plānam, vienkārši ir jāiznīcina… Ir tā dēvētie ‘knock-out’ dzīvnieki, kam iznīcināts kāds gēns, un mēs redzam, ka visi galvenokārt ir vai nu slimi, vai vienkārši nespēj izdzīvot. Dažiem, kam izņemtais gēns kontrolē kaut ko nevis šķietami nebūtisku, bet konkrētajā momentā dzīvību neapdraudošus procesus, izdodas izdzīvot. Bet, lai ar šādām metodēm tuvinātos evolūcijas izpratnei, ar vienu dzīvnieku nepietiek, turklāt tam jāturpinās vairākos desmitos paaudžu, jo pretējā gadījumā šī pazīme nenostiprināsies.

(..) – Bet kā šo atziņu kontekstā mums jāraugās uz klonēšanu?

- Klonēšana nav nekas cits, ka viena gēna jeb atmiņu grāmatas paņemšana un tās pārstādīšana otrā organismā jeb grāmatplauktā. Sak, tagad, lūdzu, dzīvojiet pēc šīs grāmatas. Un jūs arī dzīvosiet, jo tas pats dzīvais organisms vien esat. Bet, kur gan jūs dabā redzat to adatu, ar kuras palīdzību tieši šādā veidā viss var veidoties nejauši, spontāni, bez iedarbības no malas? Un, ja mēs to tomēr darām, tad tajā brīdī mēs uzstājamies kā kreacionisti, radītāji! Zinātnieki, kuri transformē gēnus, tiešo to arī dara. Bet daba neko tādu nepiedāvā. Daba pati neko neklonē. Daba neko nevar radīt, jo tai nav doti nekādi instrumenti.

- Mirkli iepriekš jūs minējāt, ka oficiālā zinātne evolucionāro teoriju bieži balsta uz dažādām spekulācijām vai pat falsifikācijām. Kādus šeit konkrētus piemērus varat minēt?

- Bez gala daudz! Uz tiem balstīta faktiski visa tā dēvēto trūkstošo posmu jeb pārejas formu idejiskā platforma. Ik pa laikam “atrod” kaut kādas it kā cilvēkveidīgu būtņu fosīlijas, ko pasludina par sensacionālu pierādījumu, taču allaž nepaiet ilgs laiks, kā to visu atklāj kā vairāk vai mazāk rupju falsifikāciju. Tās izrādās kaut kādu siltasiņu dzīvnieku dažādu kaulu kombinācijas, kam ne ar cilvēkiem, ne pērtiķiem nav bijis itin nekādas saistības, tik vien kā mēģinājums apmuļķot citus. Bet tik pat bieži ar to pietiek, lai uzturētu oficiālās zinātnes viedokli. Un vēl viena būtiska evolucionārās attīstības teorijas problēma ir tāda, ka tā nekādā gadījumā nevar notikt lēcienveidīgi. Tā vienmēr pieprasa pārejas formas, un šīs formas nevar būt fragmentētas jeb kvantētas, kā mēdz izteikties fiziķi. Tātad jābūt nepārtrauktai pārejai. Ja gribat no melna suņa nokļūt līdz pilnībā baltam sunim, jus jāiziet cauri visām starpformām – raibs, svītrains, rūtots, beigās aizvien mazākiem plankumiņiem un tikai tad pilnībā balts. Un suņos mēs kaut ko tādu varam novērot, jo tādas dažādības ierakstītas to gēnos. Bet – tāpēc vien neviens suns taču nav kļuvis par, piemēram, kaķi. Bet tas, ko mums grib parādīt darvinismā jeb evolūcijas teorijā, ir faktiski tas pats, ko centās demonstrēt bēdīgi slavenais padomju darbonis Lisenko – sak, iestādīsim egli, bet, radot noteiktus apstākļus, mums tur izaugs priede. Katrā ziņā vēl nevienam nekas tāds nav izdevies, un bez reālām pārejas formām šī teorija, diemžēl, nedarbojas. Bet ko mēs redzam dabā? Strikti izteiktu vienu tipu ar raksturīgām sugas pazīmēm – ja tas ir kaķis, tad tas ir kaķis un nevis kaut kāds puskaķis.

- Zināms, ka dažādu sugu pārstāvjiem tomēr var būt pēcnācēji, taču tie nespēj paši vairoties tālāk.

- Jā, ir ielikts tāds mehānisms, lai šo kārtību nevarētu izjaukt. Lai tas turpinātos, šo pazīmi jānostiprina, bet tas, raugi, ir liegts. Un šeit atkal atklājas tas pats moments – to var izdarīt faktiski tikai mākslīgi, to nedara pati daba, tas nenotiek it kā nejauši. Un, lūk, vēl viena evolūcijas teorijas problēma. Tā pauž, ka katra nākamā paaudze vai suga, kas no kaut kā attīstās, it kā ir labāk piemērota izdzīvošanai konkrētajos apstākļos. Tas esot tas dzinējspēks, kas it kā veic atlasi, nederīgos eksemplārus iznīcinot, derīgos atstājot. Bet tad jājautā tā: kas ir vairāk dzīvotspējīgs – baktērija vai cilvēks? Noteikti baktērija, ne cilvēks.

- Vai, jūsuprāt, baktērija varētu reāli sev pakļaut cilvēku? Piemēram, apvienoties saprātīgai cīņai pret viņu, izstrādāt kaut kādas pretcilvēka vakcīnas, visbeidzot – likt viņam darboties savās interesēs?

- …Tādā izpratnē acīmredzot nē, taču baktērija visnotaļ elementāri var nogalināt cilvēku.

- Tajā gadījumā, ja viņš nav aizsargājies – jā, bet faktiski taču ir, un mēs to labi zinām!

- Tagad mēs aplūkojam to galējo pakāpi – dabas augstāko saprātu, cilvēku. Bet, ko redzam, ja pavērojam to procesu pirms cilvēka? Kā, piemēram, savās neskaitāmajās attīstības stadijās pērtiķis spējīgs atvairīt baktēriju uzbrukumus jeb vismaz tām piemēroties? Arī ne suns, ne kaķis, ne citi arī ar zināmu saprātu apveltītie dzīvnieki šiem uzbrukumiem nespēj nostāties pretim. Savukārt mēs zinām, ka cilvēks radīts pēc Dieva ģīmja un līdzības, un šeit laikam arī ir tā būtiskā atšķirība. Cilvēks spēj daļēji pārņemt tā Radītāja spējas, kas mūs visus radījis. Bet tas tomēr nenozīmē, ka mēs esam piemērotāki izdzīvošanai. Atņemiet mums šos instrumentus, un paskatīsimies, kā un cik ilgi mēs izdzīvosim! Un tas ir ļoti svarīgs moments, kādi daudzkārt jau novēroti – tiklīdz pazūd garīgās vērtības, proti, cilvēka zināšanas, tikai ar piešķirto smadzeņu potenciālu vien viņam ir ļoti niecīgas cerības izdzīvot. Ja, piemēram, mums atņemtu šodienas civilizācijas labumus, neņemos apgalvot, ka no šīs civilizācijas daudz paliktu pāri. Kaut kas jau paliktu – tik, cik var noķert ar plikām rokām un apēst. Bet katrā ziņā mums piešķirtās izdzīvošanas spējas ir gaužām minimālas, kas galvenokārt balstās kolektīvajā darbībā un uzkrāšanā. Un tieši tas ir mūsu galvenais uzkrājums, ka konstanti neļaujam pazust zināšanām, un acīmredzot tā arī ir vienīgā mūsu izdzīvošanas iespēja. Bet mēs katrā ziņā neesam fizioloģiski piemērotāki izdzīvošanai, un evolucionārās attīstības princips neparedz prāta pārākumu, bet gan tikai fiziskās izdzīvošanas iespējas konkrētos apstākļos. Tāpēc šāda dzinējspēka dabā reāli neeksistē, un pieņēmumi par tā esamību mūs noveduši tur, kur mēs tagad esam.

(..) – Tātad jūs vairāk esat kreacionistu jeb Dieva kā visa Radītāja idejas atbalstītāju nometnē?

- Es tajā esmu simtprocentīgi!

- Arī kā tomēr atzīts oficiālās zinātnes pārstāvis?

- Jā, es neticu tām muļķībām, ka Visums un dzīvība tajā varēja rasties kaut kā nejauši.

- Vai tas nozīmē, ka varat arī precīzi pateikt, kas jeb kurš jeb kāpēc ir Radītājs?

- Es uzskatu, ka Dievs ir, un iesākumā bija Vārds, un Vārds bija pie Dieva, un Dievs bija Vārds. Jeb, mūsdienīgāk izsakoties, iesākumā bija Informācija, un Informācija bija pie Dieva, un Dievs bija Informācija. Un Informācija materializējās jeb – tapa Dievs.

- Vai jūs esat arī ticīgs cilvēks?

- Jā, tikai man lāga nepatīk tieši šis vārds, jo ticība ir mazliet kaut kas cits, proti – kad jums nav pārliecības, ka tas tā ir, bet, ja reiz jums saka, ka tas tā ir, tad jātic vien būs. Apmēram tā. Iespējams, tas tomēr nav gluži reliģiozs uzskats, bet, manuprāt, eksistē vienotais informācijas lauks, kas ir visa pamatā, un šis informācijas lauks nav nekas cits kā Dievs un Dievs ir šis informācijas lauks.

- Jūs tam tikai ticat, vai arī spējat šo apgalvojumu pamatot?

- Es tam redzu arī pamatojumu, jo bieži vien mēs nespējam savādāk izskaidrot tādas informācijas iegūšanu, ko mēs nemaz nevaram iegūt. Bet mums tā ir.

- Tātad tie ir brīži, kad paveras kaut kas mazliet vairāk par iepriekš minētajiem mums pagaidām atvēlēto spēju pieciem procentiem?

- Gan jā, gan nē, jo patiesībā jau tāda veida informācijas nav cilvēka gēnos. Vienkārši viņš spēj šo informāciju nolasīt, un es nezinu, kāds tam ir iemesls. Tāpat ir ar tā dēvētajiem ekstrasensiem, kuri vidū, manuprāt, vismaz deviņdesmit deviņi procenti ir vienkārši šarlatāni, bet nevar noliegt, ka ir arī tādi cilvēki, kuriem piemīt šīs spējas. Turklāt man ir tā laime – vai nelaime: es nezinu -, ka arī manā ģimenē ir viens tāds cilvēkbērns, kurš mani vairākkārt paņēmis aiz čupra, sapurinājis un rādījis: skaties, kā tas viss notiek. Tāpēc man vairs nav ne mazāko šaubu par Dieva esamību, par šāda veida informācijas ieguves iespējamību. Vairāk es arī neko nevaru pateikt, jo tam nav skaidrojuma tajās kategorijās, kas mums šodien ir pieejamas.

- Bet kā tad tomēr ir ar jūsu zinātnieka statusu, kur, kā jau noskaidrojām, ticams un pieņemams ir tikai tas, ko var eksperimentāli pierādīt?

- Zinātnieks no daudziem citiem atšķiras ar to, ka viņš nekad neteiks, ka ir tas, kā eksistēšanu viņš nevar pierādīt, bet viņš arī nedrīkst noliegt, ka tas ir, ja nespēj pierādīt, ka tā nav. Mēs zinām lērumu atsevišķu gadījumu, kurus nekādā veidā nespējam izskaidrot. Mēs redzam, ka kaut kas tāds eksistē, bet nezinām, kā tas funkcionē. Ar tām metodēm, kādas šodien ir mūsu rīcībā, nevaram noskaidrot, kā tam piekļūt.

- Kad jūs savā dzīvē pirmo reizi kaut ko tādu atskārtāt?

- Jau aptuveni tajā laikā, kad sāku studēt universitātē, atskārtu, ka mani nomoka šīs domas par Dieva esamību, jo, vēl īsti nezinot visas vājās puses, man jau tad likās nepārliecinoši visi galvenie evolucionistu argumenti. Redzēju, ka tur daudz kas vienkārši piedzejots klāt, sak, lai labāk izskatās. Bet tad man sanāca sastapties ar vienu bērnu, kuram tolaik bija aptuveni desmit gadu, un kurš man vairāk nekā pārliecinoši nodemonstrēja, ka iespējams no liela attāluma noteikt, piemēram, kādas traumas guvis mans brālēns – kas un kurā vietā viņam lauzts, citas lietas. Pat tādu detaļu, ka atslēgas kaulu ārsti, diemžēl, nav pareizi salikuši, tāpēc vēlāk to vajadzēšot lauzt vaļā un pārlikt, un – tieši tā tas arī notika! Tā bija reize, kad man, kā mēdz teikt, mute bija ciet uz visiem laikiem. Pats savām acīm redzēju, ka iespējams šādu informāciju pārraidīt telpā un iespējams to arī saņemt, apstrādāt un pasniegt. Tātad – šis lauks pārliecinoši eksistē.

- Tātad jūs faktiski no konkrēta, dzīva cilvēka saņēmāt visnotaļ konkrētu iesvaidījumu brīnumā, tā sanāk?

- Nedomāju, ka tas ir kaut kāds brīnums, drīzāk realitāte, turklāt visa mūsu pasaule ir viens Dieva brīnums, kurā man katru dienu no rīta līdz vakaram nepārtraukti par visu jābrīnās. Sevišķi jau, ņemot vērā manu specialitāti, kur pētām, kā viss organismā funkcionē – katru dienu jābrīnās par to, kā tas būvēts, kā organizēts, kā to regulē, un kāda ir šī regulācija. Un, jo dziļāk mēs to pētām un vairāk uzzinām, jo neizskaidrojamāka kļūst tā aina. Un kaitīgi, manuprāt, ir tas, ka cilvēks kļūst iedomīgs, iedomājoties, ka viņš it kā kaut ko zina. Tā ir vislielākā nelaime. Neko mēs nezinām!

(..) – Bet kāpēc tad Radītājs mums piedāvā jeb sarūpē visa veida problēmas?

- Mums viss ir atļauts, bet ne gluži viss mums der.

- Gluži kā demokrātijā, kur arī par kaut kādu vispārēju godīguma principu runāt nevaram?

- Nē, šeit viss tomēr ir pietiekami godīgi – ir vadlīnijas, kas jāievēro. Taču cilvēks pēkšņi saka – nē, man ‘tas’ nepatīk, tāpēc gribu ‘to’. Tāda, piemēram, ir situācija ar izglītības sistēmu Latvijā, ko esam pamatīgi sakropļojuši. Tas ir vissliktākais darbs, ko latviešu bāleliņš varēja nodarīt savai tautai. Proti – izglītības sistēmā ieviest demokrātiju. Ja jūs tagad bērnam pajautāsiet, ko viņš vairāk vēlas – šokolādi vai rupjmaizi, ir taču skaidrs, ka deviņdesmit deviņi procenti nešaubīgi izvēlēsies pirmo. Kādā brīdī varbūt viņi prasīs arī to rupjmaizi, taču tā jau vairs nebūs viņu izvēle, bet gan organisma prasība, kad dūša būs kļuvusi gaužām šķērma. Kā gan bērnam var piedāvāt izvēli: sak, ko tu gribi mācīties – fiziku, ķīmiju, matemātiku vai kaut ko salīdzinoši vieglāku…

- Manuprāt, tagad vairums sauks: gribu strādāt bankā!

- Jā! Bet šādam dzīvē nepieredzējušam cilvēciņam nedrīkst dot tādas izvēles tiesības. Tām jābūt valsts pārziņā, lai tās cilvēki veidotos pilnvērtīgi attīstīti, jo tas viņiem nepieciešams, lai šodien spētu izdzīvot. Vēlāk, kad viņš ieguvis šo pamatzināšanu bāzi, jau ir pieaudzis, skatās apkārt un sāk saprast, kas tur notiek, piemēram – vai banka naudu “taisa”, vai tikai atņemt citiem, tad jau viņš pats sāks izvēlēties. Ar izglītības pamatbāzi viņš būs vairāk spējīgs saprast, ka tajā bankā nerada nekādas vērtības, ka tur vispār neko nerada.

- Bet mirkli iepriekš jūs teicāt, ka mēs visi jau ierodamies šajā pasaulē ar iekodētu konkrētas informācijas daudzumu, ko dzīves laikā tikai jānolasa. Tad jau tas nozīmē, ka tas cilvēciņš faktiski neko nevar iemācīties, neatkarīgi no tā, kādus mācību priekšmetus viņš skolā izvēlas.

- Nē, tā gluži es neteicu… Visu, kas ielikts cilvēka gēnos, viņam ir dots nolasīt, tādējādi tā ir iespēja pilnveidoties. Mēs runājam tieši par šo pilnveidošanās iespēju.

- Bet kā mēs varam uzdrīkstēties iedomāties, kas tam bērnam vairāk nepieciešams, ja faktiski viņā tomēr viss jau ielikts?

- …Laikam tas pamatprincips ir šāds – mēs pazīsim viņus pēc augļiem. Vienalga, ko jūs esat ieplānojuši, bet, ja tas nes labus augļus visiem cilvēkiem jeb vismaz vairumam, ne tikai jums vienam, tad laikam jūs darāt pareizo darbu. Ja darāt kaut ko tādu, kas jums der, bet citiem rada ļaunumu, tad tas tomēr nebūs pareizais auglis, ko no cilvēka varētu sagaidīt.

- Vai tad iespējamas tikai galējības? Varbūt var, piemēram, darīt sev patīkamo, citiem nenesot ne labumu, ne arī ļaunumu?

- Ja jūs to varat, tad laikam ir pietiekami labi. Bet varam aplūkot principu par desmitās tiesas atdošanu. Tas nenozīmē, ka to obligāti jāieliek mācītājam kabatā. Taču, ja katrs, kuram kaut kas ir pietiekamā daudzumā, no tā desmito tiesu atdotu tam, kuram nekā nav, ir skaidrs – nabagu šajā pasaulē nebūtu. Ja pasaules bagātās valstis tikai desmito daļu no tā, ko uzkrājušas, atdotu tiem cilvēkiem, kuri šodien cieš reālu badu, mums nebūtu neviena badacietēja. Un tā ir totāli absurda situācija, ka, piemēram, Latvijai bija jālemj, ka labāk iznīcināt desmitiem tonnu cukuru, bet vienlaikus arī jāspriež, kā iespējami labāk palīdzēt pasaules nabadzīgajām valstīm Āfrikā!

- Mēs jau it kā vienojāmies, ka par kaut kādu taisnību šajā pasaulē vispār nevaram runāt.

- Nē, taisnība tomēr ir, jo ir Dieva taisnība un Dieva likums. Ja jūs strikti pildīsiet kaut vai labi zināmos desmit baušļus, arī tad jau nebūs lieka ļaunuma.

- Bet tomēr visapkārt šis ļaunums. Kāpēc?

- Tāpēc, ka ir dota izvēle. Brīdī, kad – atbilstoši Bībeles alegorijai – cilvēks paziņoja, ka pats spēj atšķirt labo no ļaunā, tātad ir ēdis augļus gan no labā, gan ļaunā koka, sākās tas, ko mēs saucam par grēku. Bet patiesībā mēs to neprotam atšķirt, jo mūsu zināšanu līmenis tam, diemžēl, neatbilst.

(..) – Bet kā tomēr jābūt ar mūsu jaunatni un tās piespiešanu mācīties to, ko mēs uzskatām par pareizu? Ar kādām tiesībām to drīkstam darīt tieši mēs?

- Mums ir iedotas dažādas spējas un dažādi talanti. Bībelē tos sauc par talentiem, ko norok zemē vai liek lietā. Mēs visi esam vienādi, taču katram tomēr ir dažādas spējas. Vienādi tādā ziņā, ka visi esam piemēroti kaut ko šajā pasaulē izdarīt, bet dažādi ar to, ko mēs katrs spējam izdarīt labāk par citiem. Piemēram, vienam ir absolūtā dzirde… Lai gan es uzskatu, ka absolūto dzirdi var attīstīt jebkuram cilvēkam. Vajag tikai paskatīties, kas notiek Vjetnamā vai zulū ciltīs, kur, izrādās, pilnībā visiem cilvēkiem ir attīstīta šī absolūtā dzirde, jo viņu valodā zilbes izrunas toņi un augstums spēj mainīt vārda jēgu, tāpēc vienkārši obligāti jābūt šai absolūtai dzirdei, lai spētu saprast, ko precīzi šis vārds nozīmē. Tāpēc es uzskatu, ka faktiski katram cilvēkam šī spēja ielikta gēnos, tikai ar to atšķirību, ka viens jau piedzimst ar tādu spēju, bet citam to vajadzētu tikai izkopt un attīstīt.

- Bet šajā kontekstā vēl jo mazāk jūtu nepieciešamību kādam kaut ko bērnībā uzspiest! Tāds mazliet totalitārs piegājiens…

- Nē. Nekas nav jāuzspiež, bet gan jārada vienādu iespēju bāze, lai ļautu attīstīt katra indivīda spējas. Kad beidzot konstatēsit, kādas ir jūsu patiesās spējas, tad būs pietiekamas zināšanas tās iespējami labāk īstenot. Ja, piemēram, pēkšņi divdesmit gadu vecumā atklāsies, ka jums ir izcilas matemātiķa spējas, bet bērnībā neviens jums nebūs mācījis aritmētiku, tad jums, diemžēl, šajā pasaulē būs visnotaļ maz iespēju konkurēt ar tiem cilvēkiem, kam šī bāze ir.

- Vai nesanāk, ka Einšteins savulaik pārliecinoši apgāza šo teoriju?

- Einšteins bija tā vabolīte, kas uz milzīgas lodes virsmas spēja iedomāties, ka viņš pārvietojas pa apaļu, nevis plakanu virsmu. Turklāt viņš taču arī bija apzināti ticīgs cilvēks, un acīmredzot kādā mirklī viņš šo informāciju saņēma, apstrādāja un pasniedza cilvēcei. Ir acīmredzami, ka viņš pats nav to izdomājis, jo patiešām labi zināms, ka gan matemātikā, gan fizikā skolā viņš bija nesekmīgs. Neskatoties uz to, tieši viņam bija dota šī pieeja… Bet ar tiem cilvēkbērniem ir tā – ja cilvēku nemācīsiet lasīt, jūs liegsiet viņam iespēju vēlāk iegūt izdzīvošanai nepieciešamo informāciju. Vēlāk jau viņš pats izvēlēsies, kur tieši šo spēju pielietot.

- Tātad viņam tomēr būs jālasa nepieciešamā informācija citos avotos, nevis jāatraisa tā, kas ielikta gēnos?

- Nē, katrā no mums ir uztvērējs, antena, un mēs vai nu varam, vai nevaram pieslēgties vienotam informācijas laukam. Mūsos pašos ir informācija, kas nepieciešama, lai nodrošinātu dzīvības funkcijas. Faktiski ir trīs līmeņu informācijas: Bībeles svētā trīsvienība – Dievs tēvs, Dievs dēls un Dievs svētais gars. Jeb – miesa, dvēsele un gars. Viens informatīvais līmenis ir tas, kas jums pastāvīgi funkcionē arī tad, kad guļat vai pat esat dziļā komā. Tā ir zemapziņa. Otrs līmenis ir jūsu apzinātā darbība, ar ko starp zināmiem centriem kaut ko uzkrājat. Un trešais ir tas, kad jūs izmantojat savu antenu jeb trešo aci jeb meditāciju jeb transcendentālo domāšanu jeb sauciet to, kā vien gribiet. Un, jums šī pieeja ir, un ja vēl jūs to esat trenējis, tad varat to izmantot. Tie ir dažādi līmeņi un ir dažādas pieejas, bet nelaime ir tad, ja nav pamatzināšanu bāzes, un tad jums nav nekā, lai saprastu to, ko uztverat. Pat tad, ja kaut ko ieraugāt, jūs esat tādā pašā situācijā, kā rīkojies Jānis savā atklāsmes grāmatā, proti – kaut ko viņš redzējis, bet neko nav sapratis: kaut kas tur bija, kaut kas notika, viss bija līdzīgs tam vai tam, bet nekā konkrēta vai skaidri saprotama. Un tad jums pat nav vārda, ar ko izteikt to ko redzat vai jūtat.

- Tad tāpēc Bībele rakstīta tik grūti saprotamā jeb pat gluži nesaprotamā valodā, ka tās sarakstītāji bijuši, piedodiet, vāji izglītoti cilvēki?

- Tieši tā – viņi nemaz paši nav sapratusi, ko viņi tur pieraksta. Jaunajā Derībā taču daudzviet mācekļi jautā Kristum – bet ko tad īsti nozīmē tevis teiktais? Atsevišķās vietās viņš veic šos skaidrojumus, bet to nav daudz. Un jūs varat jautāt arī tā – kāpēc gan Kristus pats nav uzrakstījis pat nevienu lapas pusi?

- Kāpēc viņš tā nav darījis?

- Ļoti vienkārši! Ja jūs tagad paņemtu rokā šo lapas pusi, jūs nesaprastu, kas tur uzrakstīts, bet sāktu to kaut kā skaidrot, pamatojot, ka tā ir absolūtā patiesība, jo tā, raugi, rakstījis pats Kristus. Bet problēma ir tā, ka jūs jau pats no tās patiesības neko nebūsiet sapratis. Tāpēc jārunā par to, ka cilvēkam ir jāstrādā, jāattīstās, jāpilnveido savas smadzenes, jo tikai tad viņš kaut ko var iesākt ar to saņemto informāciju. Bet, ja vispār nekā nav, tad neko arī nevar gaidīt. Ir jau, protams, tantiņas, kuras skolā nemaz nav gājušas, bet saņem informāciju un spēj to saprast, bet tie ir ārkārtīgi reti izņēmumi, kam savukārt arī nekāda skaidrojuma nav. Bet šī attīstība ir vienkārši nepieciešama, jo, ja jūs sevi garīgi neattīstīsiet, saņemto informāciju, diemžēl, nespēsiet materializēt. Piemēram, Bēthovens atzinies, ka viņš savu mūziku pats neizdomā, bet viņš to dzird un pieraksta. Bet ar to jau vēl nepietiek, ka tā mūzika skan ausīs, jo jāmāk to arī pierakstīt…

- Turklāt dzīves beigās viņš vispār bija kurls!

- Ne tikai beigās… Tā jau faktiski ir atsevišķa tēma. Tagad, piemēram, aizvien aktuāls jautājums par abortu atļaušanu vai aizliegšanu. Un šeit atkal ir runa par iejaukšanos Dieva darbos. Raugi, ja ārsts it kā diagnosticē, ka ar to bērnu būs kaut kādas ziepes, ka tā ģenētiskā iedzimtība ir tik slikta, ka nekas labs nekādā gadījumā nav gaidāms, tad tas aborts būtu pat vēlams. Bet tagad uzdosim tam ārstam šādu jautājumu: vienā ģimenē tūlīt atkal būs bērns, bet ir zināms, ka pirmais bērns viņiem dzimis kurlmēms, otrais bija akls, bet vecākiem pašiem vienam bijis iedzimts sifiliss un otram atklātā tuberkuloze, turklāt tas pēdējais vēl vispār bijis pusidiots. Ko tagad ārstam darīt ar to jauno ieņemto bērnu?

- Droši vien jāparaksta aborts. Un nezinu, ko viņam tūlīt pārmest…

- Jā, bet ar šo spriedumu jūs tajā mirklī nogalināt Bēthovenu! Raugi, viņš savulaik piedzima tieši tādā ģimenē un tieši tādos apstākļos, kā es aprakstīju. Vai cilvēcei tas būtu bijis liels ieguvums? Diezin vai. Un tas tāpēc, ka mums tikai liekas, ka mēs zinām, kas ir labi un kas nav, bet patiesībā tomēr nezinām neko. Un kad nu mums liekas, ka to nu gan mēs zinām, ka te nekas labs nevar sanākt, tad mēs uzdrošināmies pieņemt lēmumu Dieva vietā.

(..) – Visbeidzot, mans jautājums no sekulārista aptveres: pat, ja pieņemam, ka evolūcijas teorijas pozīcijas patiešām ir ļoti vājas, un ka šo pasauli un visu dzīvo tajā apzināti radījis kāds Radītājs, tad tomēr ir šis allaž neērtais jautājums – kas un kā tādā gadījumā radījis viņu pašu?

- Tam vairs nav vajadzīgs radītājs. Mēs vienmēr domājam, ka visam ir savs sākums un savas beigas, izņemot bezgalību. Protams, ar mums piešķirto prātu tas nav aptverams.

- Tas arī ir tikai pieņēmums. Ar ko šāda pieeja atšķiras no evolucionistu nepierādāmajiem pieņēmumiem?

- Elementāri – atšķiras ar to, ka tas, kas nevar būt, tas arī nekad nevar būt. Un evolucionisti jau neatsakās no bezgalības principa. Šī materiālistiskā zinātne, kas noliedz Radītāju, tajā pašā laikā arī apgalvo, ka Visums ir eksistējis vienmēr, bezgalīgi ilgi laiku, un tikpat bezgalīgi ilgu laiku arī eksistēs. Un tas nozīmē, ka bezgalība kā tāda eksistē. Un šai teorijai arī nav ne sākuma, ne beigu. Jautājums ir tikai par konkrētu objektu konkrētu vietu konkrētā laikā.

- Bet vai jūs, kā pietiekami augsta līmeņa zinātnieks, to patiešām saprotat, vai tomēr tikai to pieņemat ticības līmenī?

- Es to nesaprotu, jo cilvēka prātam nav dota spēja aptvert, kas ir bezgalība. Mēs varam tikai zināt, ka tāda ir. Un, kā jau teicu, no pārējiem atšķiras tikai daži, tādi kā Einšteins, kuri šo informāciju saņem kādā īpašā veidā. Šīs patiesības, šīs likumsakarības eksistē, un tās ir jāpēta, jācenšas izprast, un ar to arī zinātnieki nodarbojas, jo tieši tam nolūkam mums dotas smadzenes.

- Bet var saprast, ka mums tomēr nav dots visu izzināt līdz galam, vai ne? Sanāk tāda neliela ņirgāšanās.

- …Bet ko vispār nozīmē – līdz galam? Tad jau mēs būsim pienākuši pie bezgalības, bet to nekad nevar sasniegt, taču iekšējās izziņas procesā mēs varam iet bezgalīgi.

- Tātad – varam bezgalīgi iet, nesasniedzot bezgalību?

- Varam teikt arī tā – mūsu smadzeņu kapacitāte ir determinēta. Tajās ir tieši tik neironu, cik tur ir, un vairāk laikam nekad nebūs.

- Tā jau runā, ka dators drīz pārspēs šo kapacitāti.

- Manuprāt, tas jau ir sasniegts, tikai arī par to vēl pārāk plaši nerunā. Vienīgā problēma tā, ka vēl nespēj uzbūvēt tik inteliģentas sistēmas, kas spētu pašapmācīties.

- Un mākslīgā intelekta emociju neiespējamības problēma.

- Nē, tieši pašapmācība, jo emocijas, manuprāt, agri vai vēlu šīm mašīnām būs. Tās parādīsies pašas no sevis. Lūk, un mums piešķirto fizisko iespēju robežai mēs, diemžēl, nekad nepārkāpsim. Mēs varam tikai paši ar sevi taisīt dažādus eksperimentus, nezinot, kas no tā iznāks. Taču ir vēl viena nelaime, proti – īstenībā mums piešķirtas vairākkārt lielākas spējas, nekā izmantojam. Labākā gadījumā tā ir simtā vai pat tūkstošā daļa no mums piešķirtā. Un tam nu gan ir savs sākums un savs gals, jo mēs esam ierobežoti gan telpā, gan laikā, un mūsu esību nevar samērot ar bezgalību.

- Kāda ir jūsu attieksme pret ideju par citplanētiešu eksistenci, ārpuszemes civilizācijām?

- …Manuprāt, tādu nav. Drīzāk jārunā par paralēlajām pasaulēm, kas eksistē mums tepat līdzās. Tas ir tas pats stāsts par slāpekļa atoma elektronu regulāro pazušanu it kā citā telpā un citā laikā, lai beigās atkal uzrastos. Piemēram, ja tos procesus, kas risinās uz Saules, izskaidrojam, lietojot mūsdienu zinātnes pamatprincipus un matemātiskos aprēķinus, tad secinām, ka patiesībā Saule debesīs nespīd dzeltenā krāsā, tā vispār tur nespīd, jo tā nemaz nevar būt redzama. Tā spīd ultravioletā krāsā rentgenu diapazonā, ko cilvēka acij nav lemts saskatīt. Bet mēs paveramies uz augšu un redzam – nē, tā ir dzeltena. Un tad mums tomēr jāpieņem, ka tur patiesībā risinās kādi citi procesi, nekā tie, ko mums piedāvā mūsdienu zinātnes skaidrojumi. To dēvē par tuneļa efektu, kas, vienkārši izsakoties, ir tā pati paralēlo pasauļu jeb citu dimensiju esamība…

Vairāk lasiet žurnāla “Kabinets” augusta-septembra numurā (Nr.92)

Senajās kartēs Antarktika parādīta bez ledājiem! Tāda ir Antarktika kartēs, kopš 16 gadsimta, bet Dienvidpolu oficiāli atklāja tikai 1818. gadā. Kā tas var būt? Kā varēja Dienvidpolu bez ledus pareizi iezīmēt antīkajās kartēs? Tas labi redzams Čarla Hapgūda (Charle Hapgood)1966. gada oriģināldarbā ”vecās jūras ķēniņa ģeogrāfiskās kartes” ir antīko ģeogrāfisko karšu studijas pārsteidzošs rezultāts. Arī 18. gadsimtā ģeogrāfs Filips Buašē (Philipe Buache) publicēja Antarktikas karti. Dienvidpols tajā ir bez ledus. Šīs kartes izdošanas laikā, Antarktika vēl nebija oficiāli atklāta.

Kā šādus izskaidrojumus var savienot ar Dievu un Bībeli? Varbūt šīs kartes ir radītas ar kādas augstākas civilizācijas, citplanētiešu palīdzību? Tajā laikā ir izmantotas mums vēl nezināmu, augsti attīstītas tehnikas ar sevišķi precīziem mērinstrumentiem. Bet saskaņā ar mūsu zinātnisko pasaules uzskatu pirms pāris tūkstošiem gadu Zemi apdzīvoja tikai akmens laikmeta cilvēki.

Atbilde: Paldies par piedāvājumu apskatīt tik saistošu tēmu, turklāt ar noslēpuma intrigu. Kurus gan neinteresētu atklāt kādas jaunas zemes teritorijas, lai tās varētu nosaukt savā vārdā un saviļņoti paziņot par to ģeogrāfu asociācijai, taču ātri vien izrādītos, ka iedomāto zemi jau kāds cits sen jau atklājis. Arī Kolumbs tā domāja, taču kā izrādās vadoties arī pēc senlaiku kartēm, 2.gadu tūkstoša vidū pirms Kristus dzimšanas feniķieši apmeklēja Ameriku un gadu tūkstotī pirms mūsu laika skaitīšanas ar kuģi apbrauca Āfriku. Par to saistoši apraksta Hainke Sudhofs (Heinke Sudhoff), savā grāmatā “Piedod, Kolumb” (Sorry, Kolumbus).

Kurš gan nevēlētos jūras dzelmē, vai klinšu aizās atrast pirātu noslēptos dārgumus. Taču atrodot tos un ierodoties krastā ar atradumu, valsts vara piedzīvojumu meklētāju jau sagaidītu ar platu smaidu un pateicības izteikšanu par palīdzību izmeklēšanai. Izrādītos, ka atrasto mantu piederību oficiāli pieteicis kāds cits un jau sen pazaudētais ir meklēts, turklāt juridiski pierādītu, ka atradējam pat neviens procents nepienākas par pūlēm, bet ja tas pretotos, tad apcietinātu par citas mantas nelikumīgu piesavināšanās mēģinājumu.

Salamans reiz teica, ka nekas šajā pasaulē nav jauns. Proti, „Kas ir jau bijis, tas atkal būs, un, kas ir jau noticis, tas atkal notiks, jo nekā jauna nav zem saules.
Vai kaut kas kādreiz notiek, par ko varētu sacīt: redzi, tas ir kaut kas jauns! – Tas jau sen ir bijis laikos, kas ir bijuši ilgi pirms mums. “ (Sal.māc. 1:9:10)

Par to, ko mēs sajūsmināmies, brīnāmies, vai atklājam, reiz jau ir radīts un atklāts, lai mēs baudītu un priecātos par Dieva varenajiem darbiem un redzētu, ka Dievam nekas nav neiespējams. Un, lai Viņa Godu nepiesavinātos pieminētie citplanētieši. Jāatzīst, ka cik gan paradoksāli arī neliktos, tad citplanētieši būtu tikai radījums nevis Radītājs.

Cilvēkam ir raksturīgi ar prātu neizskaidrojamas un nepierādāmas fiziskas vai garīgas lietas pierakstīt citplanētiešiem, burvjiem, vārdotājiem. Taču mēģināsim noslēpuma lādi atvērt paši, sperot soli pa solim, atverot savu prātu jauniem izaicinājumiem. Un kas lai to zina, varbūt atbilde ir kaut kur pavisam netālu, bet tikai mūsu prāts bijis aizņemts ar ko citu?!..

Vai karšu uzskatāmais piemērs par ziemeļpola vai dienvidpola eksistenci bez ledājiem ir savienojams ar Dievu? Jā, savienojams. Ideāli savienojams.

Papildus jūsu pieminētajām kartēm varētu pievienot arī admirāļa Pirī Reisa kartes, lai arī tā ir vēl vecāku karšu apkopojums un tajās atklātās nianses mūsu zināšanu līmenim  šķiet neaptveramas un arī tajās uzrādās, ka Dienvidpols kādreiz nebija klāts ar ledu, karšu vecums datējams apmēram 10 000 gadu. Tas sakrīt ar Zemes katastrofu –ūdens (grēku) plūdu periodu.

Zemes astronomiskās izmaiņas

SPEKTRS rakstīja par kādu Bībelē aprakstītu piemēru, kas izjauca zemes gaitu astronomiskā nozīmē (Kosmosa pavēlnieks apstādina Sauli un Mēnesi), cilvēka lūgšanas rezultātā, kad zemes rotācija apstājās diennakti.  Tas gan nav uzrādīts šajās kartēs, taču 747. Gadā pirms Kristus dzimšanas babiloniešu karalis Nabonasers ļāva ieviest jaunu kalendāru.

Runājot par senlaiku kartēm šoreiz jāpiemin vēl kāds Bībelē aprakstīts svarīgs un nozīmīgs astronomisks notikums, kas izmainīja zemes nākotni globālos apmēros, kas tiek dēvēti par (ūdens) grēku plūdiem.

Bībelē Jesajas grāmatā (24: 18-20) teikts: “un zemes pamati trīc. Zeme sašķīdīs drupās, tā grīļosies…”

Pieminēto seno karšu precizitāti par poliem bez ledus var apstiprināt dažādos veidos.

Senās zvaigžņu kartes

Ēģiptiešu faraona Hatšepsutas Hatshepsut arhitekta Senmuta (Senenmut), kapeņu griestiem atrada vecu debess karti ar zvaigznāju attēlojumiem. (karte pieejama vismalkākajai izpētei Metropolitēna muzeja interneta vietnē)  Dienvidu pusloks ir attēlots otrā pusē un Oriona zvaigznāja virzību uz nepareizo pusi- austrumiem. Kopumā bija attēlota maiņa no austrumiem uz rietumiem un no ziemeļiem uz dienvidiem. Tas apliecina to, kā debesis izskatījās pirms polu apmaiņas. Varētu jau teikt, ka senatnē dzīvojošie ir kļūdījušies, jo senatnē droši vien nav bijuši tādu precīzu mērinstrumentu kā mūsdienās ,protams, mūsdienu attīstītais prāts lepni varētu būt apmierināts un atradumu ierindot fantāziju un murgu līmeņa kategorijā, taču, ne tik strauji. Viss būtu labi, ja ne viens “bet”.

Tajās pašās kapenēs bija atrasta vēl viena karte, kurā attēlotais debess ķermeņu izvietojums ir tāds pats kā mums ierastais, kaut arī visi zvaigznāji ir pārbīdīti. Šāda veida novirze izskaidro kādu astronomisku parādību -kosmisko katastrofu, kas lieliski viens otru papildina un apstiprina Bībelē teikto.

Abas pieminētās astronomiskās kartes apstiprina pirms un pēc grēku plūdu periodu, kas rezultātā izraisīja zemes ass nobīdi un zemes polu pēkšņās katastrofālās izmaiņas, kas arī piefiksētas senlaiku kartēs. Šāda veida pierādījumi radikāli saknē izmaina sapratni par Darvina pieņēmumu par nemainīgo zemes attīstību miljoniem gadu, kaut gan dažu tūkstošu gadu zemes vēsture pierāda pilnīgi atšķirīgas lietas, tāpēc arī standarta ieprogrammētie prāta uzskati nespējot salīdzināt pretēja veida faktus, pieņem vienu sev izvēlēto “patiesību” visu pārējo atmetot gluži automātiski un, lai spētu savu nostāju apstiprināt, tad nekas cits neatliek, kā nosaucot visu pārējo par fantāziju augļiem.

Zemes ass nobīde

Atgriežoties pie tiešā jautājuma, kā tas iespējams, ka senlaiku kartēs redzamie poli ir bez ledus, taču mūsdienu kartēs ar ledu!

Atbilde ir īsa, taču kā nojaušamspaskaidrojumsir daudz garāks, kas dažkārt prasa papildinājumus nākošos rakstos.

Īsā atbildes versija- zemes ass nobīdes rezultāts. Un tagad sākas pats interesantākais un tas nebūt nav saistāms ar filmu seriāliem, kas parasti beidzas visinteresantākajā vietā, lai skatītājus ieintriģētu skatīties nākamo sēriju, jo jautājums paliek- kas gan tur būs tālāk! Lai ieintriģētu lasītājus, tad varētu teikt, ka žurnālā lapas beigušās un nav vairs vietas kur rakstīt, taču ko darīt, ja žurnāls elektroniskā versijā? Šķiet, ka attaisnojums izpaliek. Šajā gadījumā viss nav tik vienkārši, lai neizskatītos, piemēram, šāda ziņa: „O. Spok.” Ko tas varētu nozīmēt? Jautāju sev sarakstoties internetā ar kādu Krievijas interesentu. Vēlāk noskaidrojās, ka teiktais nozīmē: „Ok, spokojnij noči” (labi, ar labu nakti).

Inženieris-izgudrotājs Otto Muks (Otto Muck) izvirzīja saistošu teoriju par dažādajām kartēm ar citādāku klimatu. Viņš to saista ne tikai ar grēku plūdiem un ūdens līmeņa pacelšonos visā pasaulē, bet arī cita veida katastrofu. Kosmiskā katastrofa. Muks uzskata, ka zemi ietekmējis arī asteroīdu trieciens, kas izraisījis postošas sekas, zemes ass nobīdi, kas arī izraisīja pēkšņās ziemas iestāšanos ziemeļpolā. Par asteroīdu ietekmi viņš raksta grāmatā „Atlanijas noslēpumi”, kurā noskaidro tās pazušanas iemeslu. Grāmata pieejama (bezmaksas) 

Milankoviča teorija

Par Zemes rotācijas ass nobīdi izsmeļoši izskaidro savā teorētiskajā pētījumā ģeofiziķis un matemātiķis, Dienvidslāvijas astronoms un Serbijas zinātnes universitātes loceklis Milutins Milankovičs (Milutin Milankovitch). Zemes ass nobīdi pagātnē autors nosauc par „MILANKOVITCH THEORY”, jeb „Milankoviča cikli”

Viņš to sīki apraksta par tās būtību un ietekme pagātnē, tagadnē un nākotnē.

20. gadsimta pirmajā pusē serbu matemātiķis Milutins Milankovičs pēc vairāku desmitu gadu ilga darba aprēķināja, kā mainīsies Zemes saņemtais saules siltuma daudzums dažādos platuma grādos atkarībā no dažādām Zemes orbitālo parametru savstarpējām kombinācijām un lielumiem. M. Milankovičs pirmais saprata, ka tieši Zemes riņķojuma izmaiņu likumsakarībām var būt izšķiroša nozīme ledāju izveidē.

Tāpat ir zināms, ka ass, ap kuru griežas Zeme dejo , mainot Saules siltuma sadalījumu pa Zemes virsmu.

Lai notiktu tik krasas pārmaiņas, ka uz Zemes parādījās ledāji polos, bija nepieciešams Zemes rotācijas ass pārbīde par aptuveni 20 grādiem. Īslaicīgas svārstībveida kustības rezultātā pārbīdījās arī klimatiskās joslas. Mūsdienās Zemes ass par 23,5 grādiem novirzīta no vertikāles, ko veido Zemes orbītas plakne ap Sauli. Slīpās pozīcijas dēļ vispār kļūst iespējama gadalaiku maiņa, tas arī ideāli sakrīt ar to, kāpēc Bībelē pirms grēku plūdiem netiek piemināti gadalaiki, jo uz Zemes valdīja dievišķi nemainīgi gada laika apstākļi- tropu vasara, visas zemes novados.

To apliecina arī dažādi zinātnieki, ka pirms grēku plūdiem Zemes ass bija gandrīz vertikāla, tātad perpendikulāra Zemes orbītas plaknei. Šādos apstākļos nevarēja veidoties gadalaiki, jo Saules staru krišanas leņķis un līdz ar to arī intensitāte jebkurā punktā uz Zemes virsmas visu gadu ir vienāda. Tātad Dievs uz Zemes radīja ideālus klimatiskos apstākļus- nemainīgu tropu klimatu.

To, ka ziemeļpols kādreiz bija brīvs no ledus apliecina zinātnieku veiktie arheoloģiskie pētniecības darbi šajā reģionā. Piemēram, O.F. Hercs (O.F. Herz) un E.V.Pfitcenmaiers (E.W.Pfitzenmayer) sīkāk izpētīja dziļāk esošās ledus kārtas. Par norisi aprakstot grāmatā „Mammutleichen und Urwaldmenschen in Nordost-Sibirien”

Arvien lielākā dziļumā tas šķita baltāks un trauslāks. Taču tiklīdz šis ledus nonāca normāla gaisa vidē, tas tūlīt pat ieguva dzeltenbrūnu nokrāsu. No tā var secināt, ka dziļākās ledus kārtas, organisku un neorganisku daļiņu piesārņotas, ir iesalušas pēkšņi.

Zemes ass nobīde izmaina visu (lv; eng; rus)  “The tilting of the earth changes everything” Наклон земной оси изменяет всё

Kaut arī pasaulē cenšas noklusēt grēku plūdu ietekmi un izraisītajām krasām izmaiņām uz planētu Zeme un zinātnieku veikumus un pierādītos pētījumus, kas neatbilst evolucionistu uzskatiem, tomēr aizvien biežāk un skaļāk tiek pieteikti jauni atklājumi, redzējumi, izvirzītas hipotēzes un teorijas, kas apliecina Bībeles autentiskumu. Vieni no tādiem šodienas pētniekiem Antarktīdā ir Zacharias Kunuk godalgots režisors, Kanādas ordeņa virsnieks un pētnieks Ian Mauro no Kanādas pētniecības katedras.

Raksta autors: Ian Mauro

„Iespējams, ka viens no neparastākiem un aizraujošākiem stāstiem, kas nācies dzirdēt no eskimosiem ir par zemes ass nobīdi, kas ir ietekmējis mūsu Zemes klimatu. Kaut arī tas šķiet neticami, taču visas eskimosu ciltis stāsta par fenomena iespējamību. Video rullītī no Igloolik cilts pārstāvis Japiti Palluq runā par zemess ass nobīdes ietekmi.

Kad pirmo reizi mēs dzirdējām par šādu fenomenu, mēs domājām, ka tas ir ļoti dīvaini, taču visu cilšu (Pangnirtung, Iqaluit, Resolute Bay un Igloolik) vecās paaudzēs pārstāvji stāsta vienu un to pašu un apliecina stāsta realitāti.
Vecaji no Nunavutas apliecināja, ka saule un zvaigznes mainījušas debess stāvokli. Saule tagad aust augstāk un tādējādi diena kļuvusi garāka. Runājot par inuītiem ir jāņem vērā, ka ceļošana ziemas mēnešos orientējoties pēc zvaigznēm ir ierasta lieta, tāpēc šo sfēru labi pārzina.

Sarunā ar cilšu vecajiem mēs uzzinājām, ka Zeme ir it kā noliekusies Saules virzienā. To viņi pierāda ar to, ka saule horizontā atrodas augstāk un diena kļuvusi garāka. Ir kļuvis siltāk, kas nav raksturīgs arktiskai ekosistēmai. Kā paskaidroja arī Japiti video rullītī, tad radījis izmaiņas arī dzīvnieku migrācijas maršrutu. Temperatūras izmaiņas rezultātā ledus kļuvis trauslāks un plānāks. Savukārt situācija līdzinās tvaiku gāzes ietekmes teorijai,(vēlāk zinātnieku atzīta).

Domājot par šādu iespējamību es pētīju, ko par to ir teikuši citi zinātnieki. Es atradu divus avotus.
R. N. Drysdale ar līdzautoriem 2009 gadā ir publicējuši rakstu žurnālā „Science” tajā rakstīts par zemes ass izmaiņām pagātnē, aptuveni 141 tūkst., gadu atpakaļ.

Raksts apliecina eskimosu stāstu.

Citā pētījumā, kas aprakstīts pagājušā gada septembrī „GeophysicalResearch Letters” Landerers (Landerer)

ar līdzautoriem raksta par saikni starp ūdens sasilšanu okeānā, kas sarežģī un izmaina teci no Antarktikas kustošajiem ledājiem, kas izraisa “Horizontālās masas pārdali” pasaules okeānos. Tas nozīmē, ka apjoms un stāvoklis pasaules okeānos burtiski pārvietojas un mainās kas savukārt izraisa pārvērtības Zemes garozā un izraisa Zemes ass nobīdi.

Eskimosu pārliecība par kraso Zemes ass nobīdi pagātnē un Draisdela, kā arī Landerera veiktie pētījumi 2009 gadā dod iespēju paplašināt zinātnieku un sabiedrības redzes lauku un papildināt zināšanas par klimata izmaiņām, saskatot cēloņus un ietekmi.

Patiesībā eskimosu pārliecība pilnībā saskan ar ilglaicīgo klimata ietekmes teoriju – „Milankoviča cikla teoriju”.”

Pāvests atgādināja, ka Dieva meklēšana kļūst par gaismu prātam, ieraugu kultūrai un veicina patiesu humānismu. Svarīgi, lai mūsdienu kultūra atvērtos Dievam un no jauna atklātu transcendences dinamismu.

Dzīvojam laikā, kad eksperimentālo zinātņu rezultātā ir izmainījusies cilvēka izpratne ne tikai par pasauli, bet arī par sevi pašu – sacīja pāvests. Viņš atzina, ka, no vienas puses, varam lepoties ar jaunajām tehnoloģijām un nemitīgajiem jaunatklājumiem zinātnes laukā. No otras puses, bieži vien tie saistās ar zināmām raizēm. Ar zinātnes straujo attīstību saistīto optimismu aizēno domāšanas krīze. Cilvēka rīcībā ir bagāts dažādu līdzekļu klāsts, taču nereti viņam pietrūkst mērķa. Līdz ar to, bieži vien viņš dzīvo redukcionisma un relatīvisma vadīts, nesaskata lietu dziļāko jēgu, un ir pazaudējis saikni ar transcendento. Benedikts XVI norādīja, ka dzīvojam vērtību krīzes laikā. Mūsdienu cilvēkam pietrūkst drošu atskaites punktu, jo viņš ir aizmirsis savas saknes. Tas īpaši attiecas uz Rietumu pasauli un Eiropu.

Savā laikā absolūtā meklējumi – quaerere Deum – ietvēra sevī prasību padziļināt laicīgās zinātnes. Jēgas jautājumam un zinātnes pētījumiem ir viens un tas pats avots, proti, Logoss, kas veica radīšanas darbu un darbojas vēsturē. Šajā kontekstā Benedikts XVI atgādināja, ka tīri tehniski praktiskā mentalitāte rada riskantu līdzsvara trūkumu starp tehniski iespējamo un morāliski labo, un tam var būt tālejošas neprognozējamas sekas. Tādēļ ir svarīgi, lai mūsdienu kultūra no jauna apzinātos nepieciešamību meklēt visam dziļāko jēgu un atklātu transcendences dinamismu, citiem vārdiem, lai tā pārliecinoši atvērtu šosquaerere Deum apvāršņus.

Atsaucoties uz svētā Augustīna mācību, Benedikts XVI atgādināja, ka cilvēks ir radīts Dievam. Līdz ar to, viņa sirds būs nemierīga tik ilgi, kamēr tā „neatdusēsies” Kungā (sal. Atzīšanās, I, 1). Pāvests konstatēja, ka zinātniskās pētniecības impulsa avots ir nostaļģija pēc Dieva, kurš mājo cilvēka sirdī. Īstenībā zinātnieks tiecas, pat ja to bieži vien dara neapzināti, atklāt to patiesību, kas var piešķirt jēgu dzīvei – uzsvēra Svētais tēvs. Viņš piebilda, ka šajā ceļā ar saviem spēkiem vien cilvēkam nepietiek. Viņam vajadzīga ticība.

Zinātne un ticība

Zinātne un ticība ir savstarpējā saistībā. Paradoksāli, taču tieši pozitīvisma kultūra, kas no zinātniskajām debatēm izslēdz jautājumu par Dievu, veicina domas norietu un novājina prāta spēju izprast realitāti.

Turpretī ticība apgaismo prātu. Dieva meklējumos cilvēkam nāk palīgā pats Dievs.

Benedikts XVI atgādināja, ka ejot pa ticības ceļu, cilvēks pat ciešanās un nāvē saskatīs labo un dzīvību. Viņš pamanīs, ka Kristus krusts patiesībā ir nekas cits kā Dzīvības koks, caur kuru Dievs atklāj savu bezgalīgo mīlestību. Līdz ar to cietēju aprūpe ir ikdienas tikšanās ar pašu Kristu. „Dārgie draugi, ļaujiet sevi vienmēr vadīt gudrībai no augšas, sekojiet ticības apgaismotām zināšanām un atcerieties, ka gudrība prasa dedzību un pūliņus meklēšanas ceļā”, atgādināja pāvests.

Viedoklis: (Vēstule par iepriekšējā raksta „Nepopulāru jautājumu risinājums” fragmentu „Kopā mēs varam visu!”) 2. Pasaules karu mēs uzvarējām, bez nekāda tur Dieva, vai kādas citas palīdzības. Mēs paši (krievi) to panācām. Mūs zin visa pasaule. Mēs esam ietekmīga un varena tauta, nevis jūs (latvieši) un ar Dievu tur nav nekāda sakara. Ar mums rēķinās ASV, Āzija un visa pasaule. Kas Jūs (latvieši) vispār būtu bez mums(krieviem)?

Jautājums: Kas Jūs (latvieši) vispār būtu bez mums (krieviem)?
Atbilde: Ja latviešu tautā nebūtu spēcīgas garīgās autoritātes un vienkārši ticīgu ļaužu lūgšanas, gan kara, gan arī Latvijas okupācijas laikā, tad iespējams, šis jautājums vairs nebūtu aktuāls, jo gluži vienkārši latviešu Latvijā vairs nebūtu vispār. Taču ļaujiet man atbildēt ar pretjautājumu. Kas Jūs (krievi) vispār būtu bez (latviešiem), Jums taču nebūtu uz ko velt savas atrunas. Un kas Jūs (krievi) vispār būtu bez Dieva..

Kara valdniece

Par cik cilvēks sastāv no gara, dvēseles un miesas, tad saprotams, ka pašam no sevis cilvēkam nav spēka, lai paveiktu varas darbus kaitējot citiem. Tie ir garīgi jeb instinktīvi impulsi-naids un slepkavnieciskas tieksmes ietērpjot attaisnojošā idejas un rīcību ideoloģijā. Tās izsauc zemie instinkti, taču tās ir garīgi vadāmas. Par cik tās nevada Dieva Gars, kā Jūs arī pareizi minējāt, jo ar Dievu tik tiešām nav nekāda sakara, tad dēmoniskiem spēkiem -noteikti.
Jums ir taisnība arī attiecībā par to, ka Krievu nācija ir spējusi ietekmēt pasaules gaitu ārpus Krievijas robežām nesot karu, postu un iznīcību. Bezšaubām tā tas ir. Kara valdniece.
Kaut arī lielā mērā Krievija efektīgi atrod sev „ārējo ienaidnieku”, vai tiešām ir tā, ka Krievija ietekmē pasauli, vienīgi, kā Jūs sakāt, bez Dieva palīdzības un vajadzības? Tad pastāv jautājums, kā Krievija ietekmētu pasauli, bez iejaukšanās citu valstu karos un, ja tai nebūtu gāze, ar kuras palīdzību politiski manipulēt ar citu valstu iesaistītām pusēm? Tas nu, būtu pārdomām attiecībā par „kara ratiem”.

Karš vai miers?

Nav nekādas meistarības izraisīt karu. Iedod tikai iemeslu. Un iemesli, kā mēs zinām, mēdz būt tik ļoti triviāli un banāli. Vēlākos vēstures posmos zināms, ja valsts kase tukša, valsts vīru valdīšanas namākulības dēļ, un tauta badā, slinkuma dēļ, tātad ir pienācis laiks karot. Uzmanības novēršana no iekšējās politiskās problēmas pārvēršot ārpolitiskā programmā. Ārpus savas teritorijas ienaidnieka meklēšanā. Kaut gan, būtu jāņem vērā, ka pats lielākais ienaidnieks sev -esi Tu pats! Jo cilvēka raksturs vai paceļ vai arī noved postā.
Taču agrīnos vēstures posmos Eiropas dižciltīgo dinastiju valdīšanas laikos pastāvēja cita izpratne par valdīšanu un ietekmi. Fundamentālās vērtības, tika ieaudzināts arī dižciltīgās izcelsmes un augsta ranga pārstāvjos.
Dižciltīgo valdīšanas panākuma noslēpums: Izraisīt karu spēj ambiciozs un zema līmeņa cilvēks, taču novērst karu, tā ir visaugstākā līmeņa sasniegšana un meistarības pakāpe. Ja vadonis, spēja novērts karu, tas tika uzskatīts kā cieņas vērts cilvēks, kurš spēj savaldīt un pasargāt ne tikai savu nāciju, bet arī savu raksturu. Tas ir labklājības garants un miera nodrošinājums.

Karš un miers

Ieskatīsimies Krievijas ietekmē dailes plašumos, visizcilākajā literatūras mantojuma krājumā. Ko par Dieva palīdzību un vajadzību saka paši Krievijas ietekmīgie literāti?

Krievu klasiķis Ļevs Tolstojs -19 gs. lielākais romānu rakstnieks krievu literatūrā un ir ievērojams nevien ar mākslinieciskajiem sasniegumiem, bet arī ar nemitīgiem idejiski – reliģiskiem meklējumiem. Kaut arī pēc izcelsmes grāfs, taču agri zaudējot vecākus viņa radinieki bija centušies audzināt pēc aristokrātu ieradumiem. Ikdienas gaitās jaunajam grāfam nav gājis viegli, jo iekšējā audzināšana nesasaucās ar to, ko piedāvājusi reālitāte. Taču kad visas cerības jau zudušas, viņš tomēr satika savu uzskatu un attiecīga līmeņa domabiedrus rakstniekus -Turgeņevu, Družiņinu, Ņekrasovu, Grigoroviču un Gončarovu. Atrodot kopīgu valodu, viņš sāka drošiem soļiem virzīties uz priekšu savā izvēlē, dzīvi saistīt ar literatūru pilnā mērā.
Romāns ,,Karš un miers” (1865 – 1869) apņem milzīgus plašumus, aptverdams visu laikmetu un muižnieku šķiras sabiedrisko un ģimenes dzīvi. Attēlots arī Napoleona kara gājiens Krievijā ar tā dažādiem kara un miera laika notikumiem, dziļiem individuāli psiholoģiskiem tēlojumiem. Tolstojs pauž savu pārliecību, ka viss pasaulē ir augstāka spēka nolemts un vadīts. Droši vien tāpēc darba autora atsevišķu varoņu loma vēsturiskos notikumos ir nenozīmīga. Personas nevarība -Borodinas kaujas tēlojumā, kur sabrūk Napoleona iepriekš izsapņotie plāni. Lielā pretrunā ar personības nozīmes noliegumu vēstures gaitā ir šīs pašas personības lielās lomas uzsvars ģimenes dzīvē, patiesības un reliģijas meklējumos.

,,Karš un miers” galvenais varonis ir izvēlēts krievu zemnieks Platons Karatajevs, kas izpratis to, ka ārējo notikumu straumē cilvēks ir nenozīmīgs, taču individuāri sevī pašā viņš glabā nesalaužamu spēku. Spēku, kas nāk no debesīm. Spēks no Dieva.

Ļeva Tolstoja atklāsme

„Trīsdesmit piecus savus mūža gadus es vārda vistiešākajā nozīmē biju nihilists, ne gluži speciālists revolucionārs, bet cilvēks, kurš netic nekam. Taču es ieguvu ticību. Es ticu doktrīnai par Jēzu Kristu, un pēkšņi visa mana dzīve ir pilnīgi pārvērtusies… Dzīve un nāve man vairs nešķiet ļaunums, bezcerīguma un izmisuma vietā mani tagad ir pārņēmis miers un prieks un laime, ka man to nespēs atņemt pat nāve.”-piemin grāmatas autors veiktajās piezīmēs.

Noziegums un sods

Fjodors Dostojevskis- filozofiski psiholoģiskais romāns „Noziegums un sods” 1866. g.
„Nozieguma un soda” pamatproblēma ir slepkavība un slepkavas jušanās pēc nozieguma. Grāmatas varonis Raskoļnikovs — nabadzīgs students, nogalināja sievieti un viņas māsu viņu pašu mājās. Noziegums tika izdarīts, lai jaunietis varētu pārliecināties par sevi — ka viņš ir to spējīgs, ka nav ne ar ko sliktāks par citiem. Atzīties vai neatzīties – būtībā viss stāsts tiek vairāk vai mazāk veltīts tam.
Šis darbs spēcīgi atklāj paša Dostojevska morālās atziņas. Fjodors Dostojevskis ir apraskstījis kā Dieva Gars ir pilnīgi pārvērtis viņa dzīvi Sibirijā pavadītajos katorgas gados. Tieši saskarsme ar Dievu palīdzējusi izdzīvot, tas arī ir spilgti jaušams viņa darbā „Noziegums un sods”. Autors liek manīt, ka cilvēkam ne aiz kādiem sociāliem motīviem nav tiesības laupīt otram dzīvību un ka noziegums izpērkams tikai ar soda izciešanu.
Galvenais vēstījums-„nogalināt cilvēku nozīmē nogalināt pašam sevi”, jo pēc izdarītās slepkavības, galvenā varoņa paša dzīve praktiski iet ūtrupē. „Varonis” arvien vairāk ievelkas sevī, sāk vairīties no cilvēkiem, izjūt izolētību, arvien biežāk Raskoļnikovs jūtās slims, izjūt drudzi un drebuļus. Un tas viss ir pastrādātā nozieguma dēļ.
Ko ir līdzējusi apziņa, ka esi uz to spējīgs un, ka neesi ne ar ko sliktāks par citiem, ja normālas dzīves pēc tam tāpat vairs nav?

Viena diena Ivana Deņisoviča dzīvē

Aleksandrs Solžeņicins – rakstnieks, publicists, disidents, Nobela prēmijas literatūrā laureāts. Guva plašu ievērību savos darbos aprakstot padomju GULAG sistēmu.
Dienesta laikā tika paaugstināts par kapteini, apbalvots ar 2. pakāpes Tēvijas ordeni un Sarkanās Zvaigznes ordeni.

Solžeņicinam par pretpadomju aģitāciju un propagandu, kā arī kritizējot Staļina režīmu (Kriminālkodeksa 58. panta 10.-11. punkti) piesprieda 8 gadu ieslodzījumu pāraudzināšanas darba nometnē. Sodu sāka izciest vispirms „Jaunās Jeruzalemes” un “Kalugas vārtu” nometnēs.
1946. gada septembrī tika nosūtīts uz speciālo pētniecības institūtu, kur viss zinātnieku kolektīvs bija nokomplektēts no notiesātajiem matemātiķiem un fiziķiem, Ribinskā, bet pēc 5 mēnešiem uz tādu pašu institūtu Zagorskā. 1947. gada jūnijā viņš nonāca Marfinskas zinātniski pētnieciskajā cietuma institūtā. 1950. gadā Solžeņicins tika pārvests uz “parasto” nometni pie Ekibastuzas Kazahijā.
Pardzīvojot savas tautas varas represijas viņš atklāti nostājas pret savas tautas varas sistēmu uzrakstot nozīmīgu stāstu „Viena diena Ivana Deņisoviča dzīvē”. Neskatoties uz to, ka vēlāk bija aizliegta literatūra, tas izplatījās pa visu Krieviju. Autors aprakstīja ieslodzījuma vietu sistēmu, apvienojot staļinisma kritiku. Visai precīzi izveidotie pretrunīgie raksturi, koncentrēta darbība, kas padarīja ikdienas sūrumu simbolisku, izraisīja ļoti lielu lasītāju interesi un sajūsmu.
Taču ar visām piedzīvotām šausmām un izdzīvoto ieslodzījuma vietās Aleksandrs Solžeņicins saglabā mīlestību un mieru dvēselē, kā arī atklāti sabiedrībai pauda savu ticību Jēzum Kristum un stāstīja, kā ebreju tautības ārsts nometnē palīdzējis viņam nonākt pie Jēzus Kristus, par ko arī esot viņam pateicīgs.

Zinātne bez ateisma

Ko par Dieva palīdzību un vajadzību saka paši Krievijas ietekmīgie zinātnieki?
Mūsdienu krievu zinātnieks bioķīmiķis Dmitrijs Kuzņecovs. Trīs reizes ieguvis zinātņu doktora grādu un saņēmis Ļeņina komjaunatnes prēmiju zinātnē, 1989. gadā apmeklējot ASV atklāti runājis par savu ticību Jēzum Kristum. Padomju Savienībā publicējis rakstu „Zinātne bez ateisma”.

Ja tā labi padomā, tad par Dieva palīdzības nepieciešamību mēs varētu ieskatīties jebkurā Krievijas dzīves noteicošajās un ietekmējošajās sfērās. Un izrādīsies, ka arī bez izraisītiem kariem var iztikt un ietekmēt cēliem mērķiem.

Miera valdnieks

Taču vēlos Jūs iepazīstināt ar kādu vienu Personu, kurš ir ietekmējis pasaules pagātnes, tagadnes un nākotnes gaitu mūžības skatījumā.
Visas pasaules vēsturē pastāvošie kari, vislielākās pasaules armijas, visas kuģu armādas, kuras jebkad šķēlušas jūras viļņus, visas pasaules parlamenti un valsts vīri, karaļi un ķēniņi, kas kebkad ir valdījuši zemes virsū, visi tie kopā nav tik spēcīgi ietekmējuši cilvēku dzīvi virs zemes, kā ar savu dzīvi to ir izdarījis Jēzus Kristus no Nācaretes.
Ir aizritējuši 2000 gadu, taču Jēzus Kristus no Nācaretes bez pārlieku naudas ietekmes un izraisītiem kariem arī šodien cilvēku nācijās ieņem centrālo vietu.
Jēzus Kristus bez valsts naudas nodrošinājuma un armijas ir uzvarējis vairāk cilvēku, nekā Aleksandrs Lielais, Staļins vai Ļeņins, Hitlers vai Cēzars, Muhameds vai Napoleons.
Viņš – devis lielāko skaidrību cilvēku dzīvēs par Pasaules uzskatiem un saikni ar debesīm lielāku, nekā visu laikmetu lielākie filozofi un zinātnieki kopā ņemti.
Viņš pārvaldīja dzīves izpratni un runāja par to tā, kā nav runājis neviens izcilākais orators pasaulē.
Viņš nav uzrakstījis nevienu rindiņu gudru filozofisku traktātu, taču rosina daudzus ķerties rakstīšanas mākā.
Viņam veltīts vairāk sprediķu, runu, diskusiju, mākslas darbu, iespiestu darbu un dziesmu, nekā jebkuram citam senajos laikos un mūsdienās.
Viņš piedzima kā Pasaules Saimnieks un sists krustā kā vergs, taču joprojām nosaka civilizācijas virzienu.
Viņš pārspējis visizcilākos skolotājus un morāles sludinātājus.
Miera valdnieks un cilvēku dvēseļu atbrīvotājs. Grēka nastas smaguma atvieglotājs. Slimību dziedinātājs. Pestītājs! Dievu Dievs! Karaļu karalis! Ķēniņu ķēniņš!

Dieva Dēls

Buda nekad nav pretendējis uz to, ka viņš būtu Dievs.
Muhameds nekad nav uzdevies par Dievu.
Mozus un Jānis Kristītājs nav sevi saukuši par Dievu.
Jēzus Kristus- vienīgais, kas atļāvies sevi nosaukt par Dieva Dēlu un apliecināt to.

Noslēgumā:

Atbildot un pārfrazējot jautājumu: kas būtu, ja būtu? Aicinu Jums padomāt, par to, ka varbūt patiesībā, Jūs meklējat nevis latviešu tautas nosodīšanu, par to, ka neskatoties uz latviešu tautas izsūtīšanu uz Sibiriju un slaktēšanu bez tiesas, tomēr vēl ir izdzīvojusi, bet gan meklējat to, kurš spēs Jūs pašu atpestīt no PSRS laikā piedzīvotām sāpēm un šausmām. Neskatoties uz to, ka sevi uzskatāt par uzvarētāju padomājiet rūpīgāk, par kādu uzvaru ir runa? Kāda gan tur uzvara? Par ko lepoties? Par piedzīvoto asinspirti gan vienā, gan arī otrā frontes pusē? Ir maksāta pārāk liela cena, lai to varētu saukt par uzvaru.
Iespējams, ka arī Jums ir vajadzīgs miera valdnieks, kas piedos, atpestīs un izglābs un dos Jūsu dvēseli mieru. Novēlu Jums atrast tik ilgi meklēto.
Jo kā kādā dziesmā teikts „un visi, kas piesauks Viņa (Jēzus) vārdu, būs glābts.”
>>Grēcinieku lūgšana<<

Par Ēdenes dārza atrašanās vietu zinātnieki pat pieļauj domu, ka tā varētu būt bijusi kāda noslēpumaini skaista vieta Āfrikas tuvumā.
Savukārt pētnieki Rebecca Cann, Marks Stoneking, un Allan Wilson izpētījuši, ka cilvēces pirmsākumi meklējami Āfrikā un sieviešu vissenākā pārstāve ir nākusi tieši no Āfrikas. Senāko sievieti nosaucot par „Āfrikas Ievu”.
Taču par Ādama un Ievas eksistenci piedāvā ieskatīties, ne tikai zinātnieki – arheologi, bet arī zinātnieki biologi. Pārsteidzoši, ka meklējumi risinājušies nevis artefaktu meklēšanā zemes slāņos, bet gan mūsu ikviena organismā, proti, cilvēka DNS kodā.

Kalifornijas universitātes molekulārās antropoloģijas (izskaidro dzīvības procesus molekulārā līmenī) zinātnieks un profesors Alans Vilsons (Allan Wilson) ar kolēģi Vincentu Sariču (Vincent Sarich) no Kalifornijas universitātes (University of California, Berkeley) daudzu gadu garumā veikuši pētījumus mitohondrija šūnu pētniecībā. (Mitohondrija ir šūnas organoīds, kurā tiek sintezēta denozīntrifosforskābe īsāk saucot (ATF). ATF apgādā ar enerģiju citus šūnas organoīdus un šūnu kopumā. Šūnā var būt līdz pat 50 000 mitohondriju.)

Par cik šūnas nodrošina vielmaiņu, kā arī tās satur iedzimto informāciju (DNS), kas tiek nodota no šūnas šūnai dalīšanās procesa laikā, tad saskaņā ar to zinātne apliecina, ka visiem dzīvajiem organismiem ir kopīga izcelsme.

Molekulāri-bioloģikā Ieva

Mitohondrija tiek mantota tikai caur mātes līniju. Katrā mitohondrijā pastāv vairāki nodalījumi DNS kodā, kas ir identiski visos mitohondrijos. Tas nozīmē, ka mitohondrija nepakļaujas rekombinācijām.

Tieši tāpēc mitohondrija struktūra un tās ieprogrammētais vēsturiskais kodols, ļauj izpētīt mātes izcelsmi (ciltskoku) līdz pat tās pirmsākumiem. Zinātnieki veikuši pētījumu, kuras laikā nākuši pie pārsteidzošiem secinājumiem.
Rezultāti pārsteidz zinātniskos prātus. Aptuveni 7 miljardu zemes iedzīvotāju cēlušies no vienas sievietes, Bībelē minētās Ievas. Zinātnieki apstiprina, ka mitohondriju Ieva ir pēdējais kopējais sieviešu dzimtas māte visām mūsdienu sievietēm.

Molekulāri-bioloģikais Ādams

Nākošajā etapā zinātnieki pētījuši vīriešu y hromosomas, kas pāriet mantojumā no tēva dēlam. Arī šajā pētījumā zinātnieki izanalizējuši, ka tās visas vedušas pie viena un tā paša tēvu tēva, Bībelē minētā Ādama.

Pētījumā ņemts vērā arī dažādu nacionalitāšu cilvēki. Secināts, ka DNS ir identiska neatkarīgi no nacionalitātes vai ādas krāsas.

Ievas septiņas meitas

Mūslaiku zinātnes profesors ģenētiķis Brains Saiks (Bryan Sykes ) no Oksfordas universitātes 2006 gadā atklāja, ka sakši, vikingi un ķelti ir ģenētiskie radinieki mūslaiku Anglijas un Irijas tautai. Par to sīkāk grāmatā „Blood of the Isles”.

Zinātnieks sarakstījis arī grāmatu „Ievas septiņas meitas” („The Seven Daughters of Eve”) Iedvesmu grāmatai zinātnieks saņēmis 1997. gadā arheoloģisko izrakumu vietā, kurā bija atraktas piectūkstoš gadu veca vīrieša paliekas. Brainam parādījās iespēja pierādīt ne tikai to, ka vīrietis bijis no Eiropas, bet arī, ka viņa pēcteči vēl šodien dzīvo Anglijā.
Grāmatā zinātnieks apraksta precīzas norādes par DNS mitohondrija struktūras precizitāti un nemainīgumu, kas palīdz izanalizēt cilvēka izcelsmi ļoti senos vēsturiskajos posmos.

Jau bērnības gados Brainam radās interese izanalizēt cilvēces radniecības saites, kad izlasīja rakstu par to, ka zinātnieki veikuši eksperimentu DNS analīzē ar kāmīšiem. Zinātnieki secinājuši, ka visu pasaulē mītošie kāmīši ir radušies no vienas kāmītes, kuras ģenētiskās gaitas izsekotas līdz 1930. gadam Sīrijas tuksnesī.

Pieaudzis Brains arī ķērās pie kāmīšu izcelsmes analizēšanas, lai pārbaudītu teoriju. Viņš eksperimentēja ar dažiem kāmīšiem, pārliecinoties, ka DNS mitohondrija visiem kāmīšiem ir identiskas.

Par cik zinātnē pierādīts par mitohondrija nemainīgumu, tad zinātnieki šaubās vai Darvina teorija, par cilvēku izcelsmi no mērkaķveidīgajiem, varētu būt patiesa. Pasaulē pazīstami ģenētiķi ir rakstījuši, ka Neandertālietis (Homo neanderthalensis) nav mūsu radinieki.
Arī Brains Saiks ir sarakstījis grāmatu „The human inheritance” kurā spriež par Radīšanu un Evolūciju. Grāmatā vairāk tiek uzdoti jautājumi nekā sniedz atbildes, ļaujot lasītājam pašam izanalizēt, kāda varētu būt patiesa cilvēka izcelsme, taču viņš arī akcentē, ka evolūcijas teorijā ir vairāk pretrunu, nekā iespējamu apstiprinošu faktu.

Eksperiments

Brains Saiks kopā ar kolēģiem veicis pētījumu, kuras gaitā konstatēts, ka visas mūsdienu eiropietes ir cēlušās no senas dzimtas septiņām sievietēm. Saskaņā ar analīzi katra eiropiete, var izsekot savai izcelsmei līdz pat vecākajai dzimtai. Pētnieki norāda, ka savukārt “Eiropas mātes” ir cēlušās no vienas kopējas mātes „Mitohondrija Ievas”, kuras saites ir saistāmas ar Āfriku.
Pirms un pēc grēku plūdiem
Zinātnieku veiktie pētījumi veicina pārdomāt kā zinātniskie darbi varētu sasaukties ar Bībelē teikto. Mēģinot vismaz nedaudz ieskicēt.

Bībeliskā Ādama un Ievas DNS kods

Bībelē sastopamas rakstu vietas, kas attēlo pirms grēku plūdu laiku daudz atšķirīgāku par pēc plūdu periodu. Tāpēc vēlos pievērst tai uzmanību, lai nerastos nepareizs priekšstats par senlaiku Ievu un Ādamu salīdzinājumā ar mūsdienu cilvēkiem.
Kaut arī mitohondrija DNS kodolā ir nemainīga, taču citi procesi DNS struktūrā padodas zināmām mutācijām, protams, ne tādā mērā, lai cilvēks pārvērstos par pērtiķi vai otrādi.
Pasaulē pazīstamu zinātnieku pētījumi liecina, ka apstākļi pirms grēku plūdiem ir bijuši krasi atšķirīgāki, nekā mums zināmajiem pēc grēku plūdiem.
Primāri apstākļi Ēdenes dārza laikā bija radīti cilvēka mūžīgai dzīvošanai. Tāpēc, piemēram, Zemes magnētiskais lauks, bija daudz spēcīgāks, nekā tagad. Savādāka atmosfēra. Cilvēku izmērs bija daudz lielāks, kā arī par to pieminēts Bībelē – „milžu laiki”. Cilvēka spējas un iespējas bija daudz lielākas, nekā mūsdienās. Jo mūslaikos mēs neizmantojam smadzeņu darbību 100 %. Pirms plūdu dzīves laiks, kas bija vidēji 900 gadi, noslīdējis līdz mūslaiku vidējo dzīves laiku 80 gadi. Un daudz citu piemēru.
Iemesls: Dievs teica, ka ja no šī koka jūs ēdīsiet – mirdami mirsiet. Ādams un Ieva pārkāpa likumu. Tā tas arī notika, kā Dievs bija teicis.
Sekas: Ādams un Ieva zaudēja mūžīgo dzīvību kļūstot mirstīgi. Apstākļi, kādus Dievs bija radījis virs zemes sāka pavājināties. Kā arī iepriekš minēts visi citi apstākļi uz zemes sāka zaudēt savu spēku un jēgu.

Ēdenes dārzs?

Cilvēka tendence nostāties pret Dievu palielinājās, grēks uz zemes vairojās. Pirms nepaklausīgās tautas iznīcināšanas Dievs uz zemes atrada tādu cilvēku, kurš bija godīgs, taisnīgs un atšķīrās no pērējiem. Dievs uzrunāja cilvēku vārdā Noass. Tad arī Noass cēla šķirstu kā Dievs bija licis un glāba savu ģimeni un floru&faunu. Notika ūdens plūdi un visa cilvēce gāja bojā. Pēc ūdens plūdiem uz sauszemes kāpa Noass un viņa ģimene. Uz Zemes dzīves apstākļi pilnībā izmainījās.
Tāpēc, domājams, ka zinātnieki, kuri atklājuši neparastu vietu Āfrikā salīdzinot to ar iespējamo Ēdenes dārzu, neapšaubāmi varētu būt skaista, taču ne gluži tas Ēdenes dārzs, kurā dzīvoja Ieva un Ādams pirms plūdu periodā.

Noasa DNS kods

„Āfrikas Ieva” iespējams arī varētu būt no Āfrikas, vēlākā laika periodā, taču diez vai tā Ieva, kura dzīvojusi Ēdenes dārzā, daudz agrākā laika periodā. Kaut gan varbūt, bet tas ir tikai minējums, „Āfrikas Ieva” ir bijusi Noasa sieva?.. Taču, protams, ja nebūtu radīti Ieva un Ādams, tad arī nebūtu vēlākos laikos dzimis Noass. Noasa kods ir nenoliedzami no Ievas un Ādama, kā arī mūsu DNS neieskatoties tikai mitohondrija kodolā, bet kopumā ir Ādama un Ievas DNS, taču domājams, ka daudz lielākā degradējošā stāvoklī. Ņemot vērā ūdens plūdu sekas.

Jēzus DNS kods

Kaut arī mūsdienu pasaule pēc Dieva nemainīgā Vārda, tiecas entropijas ciklā un varētu teikt, ka dēmoniskā pasaule varētu svinēt savu uzvaru, jo kā zināms par Ēdenes stāstu, tad Ievu pievīla sātans, taču Dievam izrādās ir bijis jauns cilvēka dvēseles glābšanas plāns. Plāns vārdā Jēzus. Dieva dēls Jēzus Kristus atdeva savu dzīvi pie krusta, kļūstot par cilvēku dvēseļu izpirkšanas maksu, proti, upuri. Jēzus augšāmcēlās. Un līdz ar viņu arī tie, kuri to atzīst un pieņem, atgūstot mūžīgo dzīvošanu, bet ne uz zemes, bet debesīs pēc nāves. Tie ir tie, kuri nožēlojuši grēkus, pieņēmuši Jēzus Kristu par savu Kungu un Dievu, un fiziskie Ādama un Ievas pēcteči, kļūst par Jēzus pēcteci garīgā līmenī. Pārņemot Jēzus DNS kodu. Kaut arī entropijas cikli pasaulē notiek, taču Dieva bērnu dzīvē tās ietekme mazinās, jo meklējot Dieva vaigu, katru iespējamo brīdi, sadraudzībā ar mūžības Dievu, cilvēks pārceļas un tiek nomainīts degradācijas likums pret attīstības likumu. No lāsta pret svētības likumu. No neveiksmes pret veiksmi. Un t.t.

Secinājumi: Zinātnei nav nekāda sakara ar (reliģiju) ticību. Nevajag tās jaukt kopā, ticība ir novecojusi. Ticība runā pret zinātnes sasniegumiem.

Pie tāda veida secinājumiem nonākuši daži SPEKTRS lasītāji. Sarakstoties, radās doma, ka par to derētu uzrakstīt kādu rindiņu šim un citiem zinātnes aizstāvjiem un censoņiem.

Zinātnei nav nekāda sakara ar (reliģiju) ticību

Lai labāk izprastu kādā veidā prāts nonāk pie šāda veida slēdziena ieskatīsimies sākumā, tā teikt, cēlonī, lai izprastu sekas.

Jāsāk ar to, ka zinātne bez ticības nemaz nepastāv. Jo jebkura veida informācija, kas nonāk mūsu prāta faila analīzes redzeslokā, tā vispirms tiek apstrādāta. Bet kā, lai pārliecinās par informācijas patiesumu? Mēģinot to reducēt paļaujoties uz savu pieredzi, zināšanām un piedodiet par atklātību paļaujoties uz ticību, ka tā tas ir, jo visi tā saka. Kas ir tie visi? Cilvēki, respektīvi, zinātnieki. Zinātne pati par sevi ir abstrakts jēdziens, bet formu un attīstību tai piešķir kurš? Zinātnieki. Bet kādā veidā vadās zinātnieks sava atklājuma virzīšanā? Tieši tāpat kā jebkurš cits cilvēks sākot ar failu apstrādi tikai zinātnes jomā. Vai Jūs gribat teikt, ka zinātnieki ir visvareni un viņiem var pilnībā uzticēties? Bet kā tad ir ar to, ka zinātnieki joprojām cenšas radīt teoriju par Visu (Viena teorija par Visuma rašanos) . Bet, ja arī apvienotos visģeniālākie zinātnieki pasaulē, vai tad spētu atklāt šo gadsimtiem apslēpto noslēpumu? Tādā gadījumā uz kādu informāciju un zināšanas bagāžu viņi paļautos? Protams, ka uz mantoto no priekštečiem, kuri ir veikuši šādus tādus eksperimentus, hipotēzes un teorijas. Bet vai ar to pietiek, lai veiktu kaut ko tādu, kas vēl nav darīts? Nē! 

Tātad uz ko paļauties, ja nepietiek informācijas? Piedodiet, bet atkal atgriežamies pie tā paša sākumpunkta – ticība. Kaut arī simtiem zinātnisku referētu un aizstāvētu doktordisertācijas par to, ka reliģija, ticība un Dieva nav, vai tā būtu patiesība? Un atkal nonākam pie tā paša jautājuma, mums nāktos atkal noticēt, ka doktors -zinātnieks savā disertācijā vai grāmatā raksta patiesību. Viņa izstrādātā hipotēze, teorija, vienādojums un formula ir balstāma eksperimentāli, jā, protams, taču cik jānotiek eksperimentu, lai dotā formula būtu apstiprināma? Kā jau zināms arī iepriekšējie ģeniālie prāti savās grāmatās rakstīja savu patiesību, par ko laika gaitā pārliecinājās, kā tā tas nemaz nav. Nekāda sakara ar patiesību. Taču cik daudz cilvēku pasaulē ticēja šīm patiesībām un pat gadsimtiem ilgi?

Secinājums ir viens, vai nu Tu tici, vai arī nē.

Vai zinātne spēj novirzīt cilvēku no ticības? Ja arī cilvēks izlasa neskaitāmu klāstu zinātnisku grāmatu, kas noliedz ticību, vai viņa ticība sāk šaubīties? Viņa ticība sāk šaubīties nevis tāpēc, ka viņš ir ieguvis vairāk zināšanu, bet tāpēc, ka viņa zināšana nav pietiekami nobriedusi. „Ne tāpēc šaubies Tu, ka esi gudrāks kļuvis. Bet –pilno gudrību Tu neesi vēl guvis.”(Ruckers)

Ticība gan māca daudz, ko mūsu prāts nevar saprast, bet viņa nemāca neko, kas būtu pretī prātam. Attiecība starp ticību un prātu ir līdzīga attiecībai starp mikroskopu un aci. Patīk mums tas vai nē, bet tieši ticība un paļaušanās paplašina mūsu redzesloku. Bez mikroskopa cilvēks neredz milzīgu mikropasauli, bet vai tāpēc tās nav? Bez teleskopā ielūkošanās cilvēks pat neapjauš, kas notiek zvaigžņotās debess pasaulē, vien atliek ticēt, ka tāda vispār pastāv.

Ticība ir novecojusi!

Kādā ziņā novecojusi? Mēs katru dienu paļaujamies uz ticību. Ticībā skrienam zem sarkanās gaismas, ticot, ka automašīna brauks lēnāk un nenobrauks. Izejam no mājas ticībā, ka nesnigs slapjš sniegs un paspēsim nonākt darba vietā sausi. Dzeram karstu tēju, bet ticam, ka mēli neapplaucēsim. Un t.t. Atvainojiet, bet cik banāli tas arī neskanētu, bez ticības mēs pat dienu nodzīvot nevaram. Tāpēc nemelosim paši sev un nenostāsimies pret savu sirdsapziņu.

Ticība runā pret zinātnes sasniegumiem

Kādiem? Tiem, kuri nāk un aiziet, vakar sensācija, bet šodien jau novecojusi informācija. Jo izrādās, ka arī zinātnieki ir tikai cilvēki un arī vēlas iesēsties slavas tronītī un pievērst sev preses uzmanību.

Un jāatkārtojas -zinātnes sasniegumi nav iedomājami bez ticības.

„Lai zinātne attīstītos diezin cik tālu, tā tomēr nevarēs aizfilozofēt projām mūsu cilvēciskās vājības sajūtu. Dievs ir tā radījis mūsu dzimumu, ka mums vajag atbalsta, vajag kaut kā augstāka, kā priekšā noliekties. Cilvēce vienmēr meklēs augstāku būtni, kā priekšā var nomesties ceļos un kad Dievības altāri sabrūk, tad uz drupām paceļas despotijas troņi.” (Cotvos)

„Kurš jūsu starpā var ar zūdīšanos savam mūžam pielikt kaut vienu olekti?” (Mat.6: 27)

Aizvien vairāk pasaulē statistika liecina, ka cilvēka mūžs samazinās. Ārī 24 stundu laiks.

Dzīves laikam ritot cilvēks atskārst, ka nav savu dārgi doto laiku izmantojis optimāli. Bet dzīves nobriedumā nonāk pie secinājuma, ka ja varētu pagarināt savu dzīves laiku, viņš censtos visu mainīt un vērst par labu.

Salamans arī tā domāja. Viņš izlūdza no Dieva sava mūža pagarināšanu. Tā nebija Dieva griba, taču Dievs pagarināja. Bet vai Salamana dzīvē viss tika vērsts par labu? Ne gluži. Šķiet, ka labāk nebūtu to darījis vispār.

Cik daudz no tā visa, ko mēs solām darām? Kādā dziesmā teikts „dzīvo tā, lai nebūtu nekas ko nāktos nožēlot.” Tā ir laba atziņa. Kā tas panākams? Dienas beigās pārskati savu dzīves pavadīto laiku, pārbaudi savu sirdi, domas un rīcības. Vai visu esi darījis pareizi? Lai pēkšņi, kad ieradīsies Jēzus, Tev nevajadzētu attaisnoties un žēloties par apstākļiem, jo tikai Tu esi valdnieks pār savu dzīvi. Tikai no Tevis ir atkarīgs ko Tu dari. Vainot citus nav vērts, jo vienmēr ir izeja rīkoties citādāk, pareizāk. Vai esi gatavs mūžībai? Ja nē, mēģināsim sagatavoties kopīgi.

Par cik sakarā ar rakstu „Kas notiek ārpus laika?” un „Kas notiek ārpus laika II? Ir uzdots jautājums: „Vai var pagarināt dzīvi?” Tad atgriezīsimies pie šīs tēmas papildinot to no jauna.

Metodes kosmosā

Viena no metodēm ir iesēsties kosmosa kuģī, vai arī izmantot domu spēku un lidot prom no Zemes. Nonākot atklātā kosmosā, ārpus laika un telpas ierobežojumiem, varētu rast atelpu un mieru, jo aizvien vairāk tuvotos nosacītais mūžībai. Taču cits jautājums par to, cik ilgi tā taisies lidot, ko Tu ar to iegūsi? Mūžīgo dzīvību kosmosā, kam Tev tāda dzīve?

Dvīņu paradokss (Twin parodox)

Relativitātes teorijā katram novērotājam ir savs laika mērs. Ar to skaidrojams tā saucamais dvīņu paradokss.

Eksperiments: Viens no dvīņiem dodas ceļojumā kosmosā ar ātrumu, kas tuvs gaismas ātrumam. Viņa brālis paliek uz Zemes. Tā kā kosmosa kuģis atrodas kustībā, laiks rit lēnāk nekā uz Zemes palikušajam dvīnim. Tāpēc atgriežoties kosmosa kuģotājs ieraudzīs, ka viņa brālis ir novecojis vairāk nekā viņš pats.

Kaut arī tas šķiet pretēji veselajam saprātam, daudzi eksperimenti ir apliecinājuši, ka pēc šāda scenārija ceļojošais dvīnis patiesi atgrieztos jaunāks nekā viņa brālis.

Eksperiments Nr.II: Lidmašīnās apkārt Zemei pretējos virzienos tika pārvesti divi preciži ejoši pulksteņi. Atgriežoties uz Zemes, tie rādīja nedaudz atšķirīgu laiku.

Tātad, ja kāds gribētu dzīvot ilgāk, viņam būtu jāturpina lidot uz austrumiem tā, lai lidmašīnas ātrums summētos ar Zemes rotācijas ātrumu. Tācu iegūtais laiiks būtu sekundes daļiņa.

Ātrāk par gaismas ātrumu, tuvina MŪŽĪBAI

Jau iepriekš esam rakstījuši, ka tuvināties mūžībai un pagarināt dzīves laiku ir iespējams, ja pārsniegtu laiktelpas robežas un gaismas ātrumu.

Kā tas izdarāms, viens no piemēriem ir dvīņu paradokss, taču pagājušajā mēnesī zinātnieki nonākuši pie sensacionāla atklājuma, pie kura vēl jāpiestrādā. Gaismas ātruma pārsniegšana.

Fiziķi paziņojuši, ka elementārdaļiņas, kas tiek dēvētas par neitrīno, spēj pārvietoties ātrāk nekā gaisma, un, ja šis apgalvojums apstiprināsies, būs pamats apšaubīt Einšteina relativitātes teoriju.

Eksperimentos, kurus veicis Šveicē izvietotais Eiropas Kodolpētniecības centrs (CERN) sadarbībā ar vienu no Itālijas zinātniskajām laboratorijām, fiksēts mirklis, kurā neitrīno pārvietojušies ar ātrumu 300006 kilometristundā, kas nedaudz pārsniedz gaismas ātrumu.

“Rezultāts ir pilnīgs pārsteigums. Mēs vēlējāmies izmērīt neitrīno ātrumu, taču mēs necerējām atklāt kaut ko tādu,” atzīst fiziķis Antonio Ereditato, kurš līdzdarbojas zinātniskās pētniecības programmā OPERA.

Pirms paziņot par sensacionālo atklājumu zinātnieki sešus mēnešus vēlreiz un vēlreiz pārbaudīja rezultātus.

Tomēr pētnieki joprojām ir ļoti piesardzīgi un aicina kolēģus visā pasaulē veikt viņu iegūto datu pārbaudi.

Eksperiments: Veicot eksperimentu, zinātnieki no Ženēvas uz 730 kilometrus attālo laboratoriju Gransaso raidīja lāzeram līdzīgu staru, kas ģenerēja miljardu miljardiem neitrīno.

Neitrīno Itālijas laboratorijā nonāca par 60 nanosekundēm ātrāk nekā gaisma, kurai šī attāluma veikšanai bija nepieciešamas 2,3 milisekundes. Neitrīno ir elektriski neitrālas elementārdaļiņas, kuru izmērs ir tik niecīgs, ka tikai nesen tika atklāta to masa.

Metode uz zemes

„Bet, kas paļaujas uz To Kungu, tie dabū jaunu spēku, tā ka viņiem aug jaunas spārnu vēdas kā ērgļiem, ka viņi skrien un nepiekūst, ka viņi iet un nenogurst.”  (Jes.40: 31)

Noslēpums

Vai var pagarināt dzīvi? Medicīnas darbinieki iesaka, dzīvot veselīgu dzīves veidu, atmest kaitīgus ieradumus, sportot vai doties rīta skrējienā, taču vai tas pagarina dzīvi? Domājams, ka nē, jo tādam dzīves veidam ir jābūt ikkatram no mums. Tas nodrošina labsajūtu, paaugstina tonusu un pieklājīgu izskatu. Taču ir kāds noslēpums, paticoties kuram dzīves pagarināšana ir iespējama.

Tiek uzskatīts, ka ikviena cilvēka mūžā ir bijuši vai arī ir cilvēki, kļūstot par piemēru, kuriem līdzināties. Pieņemt vai pārņemt viņu labās īpašības, lietas, vai izteiksmes formas. Tādus cilvēkus respektē, no viņiem mācās vai pat mīl.

Tad, lūk, noslēpuma būtība ir līdzīga. Tā ir savienošanās metode. Savienošanās ar mūžības autoru. Elpojot, dziedot un dejojot vienā ritmā. Domājot līdzīgi, respektējot un iemīlot tā, ka tas nav iespējams noslēpt. Droši sekojot sperot soli, jo apsargāts.

Un sirds ilgas sauc no jauna lūdzot, kaut varētu laiku apstādināt un mirkli paildzināt, lai baudītu vairāk Viņa klātbūtni. Bez izlikšanās un atklāti tuvojoties pie Viņa troņa zinot, ka mīlestība apklāj visu un nekas nevar to izmainīt ne laiki esošie, ne nākamie. Katru reizi no jauna saplūstot aizvien vairāk mainoties Viņa līdzībā. Tuvojoties mūžībai paši kļūdami par daļu no tā.

Nedziedināma slimība

Kaut arī cilvēka mūžs var apstāties pēkšņi un negaidīti, taču ir savādāk, kad cilvēks nojauš savas dzīves noslēgumu, nedziedināmas slimības dēļ.(Betijas stāsts) Ja cilvēks jau ir izgājis medicīnisko apskati, kurā ārsts skaidri un gaiši jau ir paziņojis: Jums ir atlicis dzīvot…tik un tik… tad, protams, nav patīkami to apzināties. Tas ir laiks, lai saprastu, kurp pēc nāves dosies tālāk, uz elli savas neticības dēļ, vai ticot, ka uz debesīm pie mūžības autora.

Vai iespējams pagarināt dzīvi šādā gadījumā? Jā! Kā tas iespējams? Iesākumam (Psalms 41: 5) Gadījums ar spitālīgiem vīriem (Lūk 17: 10), visus neveselos, dažādu sērgu un sāpju pārņemtus un velna apsēstus, mēnessērdzīgus un triekas ķertus, un Viņš tos dziedināja.

Risinājums

„Un daudz ļaužu atnāca pie Viņa un atveda sev līdzi tizlus, kroplus, aklus, mēmus un daudz citu un nolika tos pie Jēzus kājām, un Viņš dziedināja tos, tā ka ļaudis brīnījās, redzēdami mēmus runājam, kroplus veselus, tizlus staigājam un aklus redzam, un viņi slavēja Israēla Dievu.”(Mat.15:30)

Mūžīgā Dzīvība

Kā jau augstāk minējām, tad pēc nāves ir iespējami divi ceļi – Dzīvības ceļš (debesis) un nāves ceļš (elle). Ko darīt tad, ja izvēlies iet dzīvības ceļu?

”Grēka alga ir nāve, bet Dieva balva ir mūžīga dzīvība Kristū Jēzū, mūsu Kungā” (Romiešiem 6:23).

Mums ir jāatzīst tas, ka esam grēkojuši pret Dievu: „Jo visi ir grēkojuši, un visiem trūkst dievišķās godības” (Romiešiem 3:23). Mēs visi esam darījuši lietas, kas ir Dievam nepieņemamas un sliktas Viņa acīs, tāpēc tās jānožēlo (grēcinieku nožēlas lūgšana.)

Jēzus Kristus – vienīgais ceļš

Jēzus Kristus, bezgrēcīgais (1. Pētera 2:22), mūžīgais Dieva Dēls, kļuva cilvēks (Jāņa ev. 1:1,14) un nomira pie krusta, lai samaksātu sodu par mūsu grēkiem. ”Bet Dievs savu mīlestību uz mums pierāda ar to, ka Kristus par mums miris, kad vēl bijām grēcinieki” (Romiešiem 5:8). Jēzus Kristus nomira pie krusta (Jāņa ev. 19:31-42), uzņemoties uz sevi sodu, ko mēs esam pelnījuši (2. Korintiešiem 5:21). Pēc trijām dienām Viņš augšāmcēlās no nāves (1. Korintiešiem 15:1-4), ar to pierādot savu uzvaru pār nāvi un grēku. ”Dievs Savā lielajā žēlastībā mūs ir atdzemdinājis dzīvai cerībai ar Jēzus Kristus augšāmcelšanos no miroņiem” (1. Pētera 1:3).

Tad, kad mēs ticam, ka Viņa nāve pie krusta samaksāja sodu par mūsu grēkiem, mūsu grēki tiek piedoti un Dievs mums apsola mūžīgu dzīvību kopā ar Viņu debesīs. ”Jo Dievs tik ļoti pasauli mīlējis, ka Viņš devis savu vienpiedzimušo Dēlu, lai neviens, kas Viņam tic, nepazustu, bet dabūtu mūžīgo dzīvību” (Jāņa ev. 3:16). ”Jo, ja tu ar savu muti apliecināsi Jēzu par savu Kungu, un savā sirdī ticēsi, ka Dievs Viņu ir uzmodinājis no miroņiem, tu tiksi izglābts” (Romiešiem 10:9). Ticība Kristus pabeigtajam darbam pie krusta ir vienīgais ceļš uz mūžīgo dzīvību! ”Jo no žēlastības jūs esat pestīti ticībā, un tas nav no jums, tā ir Dieva dāvana.

„Es Tev atklāšu brīnišķas lietas, kuras Tu neesi zinājis.” (Jer. 33:3)

Divi Izraēlas zinātnieki -fiziķi Dr. Alons Reters (Alon Retter) un Šlomo Heller (Shlomo Heller) nonākuši pie slēdziena, ka Dievam nekas nav neiespējams. Pretēji cilvēka saprašanai: „Nevar būt!”, „Neticu” un t.t.
Vēl līdz šim laikam nav viss skaidrs par melnajiem caurumiem (melnais caurums ir visuma reģions, kuram ir tik liela masa, koncentrēta tajā, ka nekāds tuvs objekts nevar izbēgt tā gravitācijas spēku), bet kur nu vēl par baltajiem caurumiem (pretstats melnajiem), par kuriem līdz šim tika uzskatīts kā neeksistējošiem. Taču izrādās, ka ciklēties uz vienu esošu lietu nevar, dzīvē jāiet uz priekšu, jo tik daudzas jaunas un brīnišķas lietas vēl jāatklāj, kaut arī tās jau sen Dievs ir radījis un tās darbojas mums nezinot, tomēr ir tāda vēlēšanās pateikt, ka tas ir kaut kas jauns un sevis atklāts.
Zinātnieki uzskata, ka baltie caurumi parādās spontāni tukšā kosmosa telpā un uz īsu brīdi, lai uzliesmotu un pazustu, izmetot Visumā savu enerģiju un starojumu.

Kas tā par parādību, atnāk, uzliesmo un aiziet?
Abi zinātnieki Alons Reters (Alon Retter) un Šlomo Hellers (Shlomo Heller) balstās uz 2006 gadā fiksēto, analogo gamma staru (gamma-ray) uzliesmojumu, kas noticis ar GRB 060614. Tās parametri bijuši tik dīvaini, ka pievēršot tai pastiprinātu uzmanību kļuvis vēl aizdomīgāk. Pasaules slavenās un gudrās zinātniskās galvas nebija spējušas rast atbildi, no kurienes un kādā veidā bija radies tāds uzliesmojums. Taču Alons un Šlomo to nodēvējuši par balto caurumu.
Kas ir baltais caurums?
Baltie caurumi ir pretstats melnajiem. Matērija un gaisma krīt melnajos caurumos un nekad netiek ārā, bet baltie caurumi izverd gaismu un matēriju, bet tajos nekas neplūst iekšā. Klasisku melno caurumu raksturo singularitāte nākotnē, bet baltajam caurumam šāds stāvoklis ir bijis pagātnē. Baltie caurumi ir laikā apgriezti melnie caurumi, tādēļ var pieņemt, ka arī tiem ir raksturīga masa, lādiņš un kustības impulss.
Interesanti, ka zinātnieki globālo parādību ar nosaukumu baltais caurums nodēvējuši par mazo sprādzienu (Small Bang), kuras darbība ir vērtējama kā lielā sprādziena (Big Bang) analogs, kā dēļ it kā radies mūsu Visums.
Starp citu, ir zinātnieki, kuri uzskata, ka melnā cauruma un baltā cauruma darbības ir saistītas. Abām piemīt pretējas darbības, taču savienotas ar laika-telpas tuneļu saitēm, jeb tārpejām.
Einšteins uzskatīja, ka baltais caurums veicina visuma spoguļattēlu. Ja melnais caurums ir kā milzīga piltuve ar, tad pārgriežot šo kakliņu un savienojot to ar apgriezto balto caurumu, izveidojas kaut kas līdzīgs smilšu pulkstenim. Šo pāreju starp abām piltuvēm dēvē par Einšteina-Rozena tiltu.

Kalifornijas universitātes (University of California, Santa Barbara (UCSB)) astrofiziķu grupai ir izdevies atklāt divus baltos pundurus aptumsuma dubultzvaigžņu sistēmā. Balto punduru izpēti ar Faulkes Ziemeļu teleskopu veica Džastins Steinfāds (Justin Steinfadt).
Tika pamanīts zvaigznes NLTT 11748 īslaicīgi aptumsumi. Šī zvaigzne ir viens no retajiem ļoti zemas masas hēlija kodola baltajiem punduriem. Vairāku fotogrāfiju secība atklāja, ka atsevišķos attēlos zvaigzne kļūst blāvāka. Steinfāds secināja, ka negaidītais atklājums ir ļoti svarīgs. Zinātniekiem izdevās novērot 3 minūšu garus aptumsumus divas reizes 5,6 stundu laikā.
Šīs nakts laikā zinātnieki izmērīja NLTT 11748 Doplera nobīdi, zinot, ka tā riņķo ap masīvāku, bet daudz blāvāku balto punduri.

Foto: Steve Howell/Pete

Viņa

Zinātniekiem šķitis pārsteidzoši kā mainās zvaigznes ātrums tikai dažu minūšu laikā. Astrofiziķu atklājums ir svarīgs papildinājums zināšanām par baltajiem punduriem.
Zinātnieki uzskata, ka šādas dubultzvaigžņu sistēmas, kurā ir ļoti nelielas masas hēlija baltais punduris, izveidošanās ir oriģinālās dubultzvaigžņu sistēmas komponenšu mijiedarbības un masas apmaiņas sekas.
Zināšanai: Baltie punduri ir ļoti blīvas Saulei līdzīgas zvaigznes atliekas. To diametrs ir tuvs Zemes diametram. Kad Saulei līdzīga zvaigzne ir iztērējusi savu kodoldegvielu, tā beidz savu dzīvi, izmetot ārējos atmosfēras slāņus kosmosā. Paliek blīvs iekšējais kodols, kurš parasti ir veidots no oglekļa un skābekļa.
Viena no zvaigznēm šajā balto punduru sistēmā ir ļoti rets hēlija kodola baltais punduris, kura masa ir 10-20 procenti no Saules masas.

Viņš

Otra zvaigzne šajā sistēmā arī ir baltais punduris, kurš ir visai tipisks savas klases pārstāvis. Tas sastāv no skābekļa un oglekļa. Tā masa ir aptuveni 70% no Saules masas. Zvaigzne ir masīvāka un tās diametrs ir mazāks nekā hēlija kodola baltajam pundurim. Oglekļa-skābekļa zvaigzne izstaro aptuveni 30 reizes mazāk gaismas nekā hēlija kodola baltais punduris šajā sistēmā.
Tas tikai nozīmē, ka abi viens otru brīnišķīgi papildina un ir radīti viens otram.

Bēgošā līgava

Pundurīši sapratuši, ka labāk būt diviem nekā vienam, turpretī kāda cita tipa zvaigzne nolēmusi, jo tālāk no tādas dzīves, jo labāk.

Astonomi izpētījuši, ka no miglāja Doradus 30, netālu esošajā Lielajā Magelāna mākonī, bēg zvaigzne ar ātrumu 400 000 kilometri stundā.
Novērojumi, kas veikti ar Habla teleskopu, liecina, ka zvaigzne nolidojusi aptuveni 375 gaismas gadus no savas dzimšanas vietas – zvaigžņu kopas R136, kas atrodas 30 Doradus centrā. Šajā kopā atrodas vairākas zvaigznes, kuru masa aptuveni 100 reizes lielāka par Saules masu.

Kāpēc līgava bēg?

Tas vārēja būt iespējams, pārnovas sprādziena rezultātā dubultzvaigžņu sistēmā.
Zvaigzni no dzimšanas vietas bēgt varēja piespiest arī līdz pastāvošās daudz masīvākas zvaigznes.
Novērojumi liecina, ka bēgošā līgava ir ļoti karsta, masīva, zilgani balta zvaigzne, kas atrodas relatīvi tālu no jebkuras kopas, kurās parasti mājo šādas zvaigznes.

Kad cilvēks ir aizņemts uzreiz ar divām sarežģītajām lietām vienlaikus, galvas smadzeņu puslodes strādā neatkarīgi viena no otras, noskaidrojuši zinātnieki. Katrs no tām pilda savu uzdevumu, bet nespēj uzņemties trešās lietas pildīšanu, teikts zinātniskajā žurnālā SCIENCE.

„Tas nozīmē, ka ikdienas dzīvē jūs viegli varat apvienot divas lietas vienlaikus, piemēram, gatavot un sarunāties pa telefonu”, – paziņoja franču pētnieks no medicīniskā centra INSERM Etiens Koutlins un Silvans Čarons (Etienne Koechlin; Sylvain Charron) Tomēr, pēc zinātnieku vārdiem izriet, ja cilvēks mēģina nodarboties ar trešo uzdevumu, galvu smadzeņu miza vienkārši to ignorē.

Zinātnieki nodarbojās ar galvas smadzeņu darba algoritma pētījumu, kad tās pārslēdzas no vienas lietas uz divām. Lai veiktu eksperimentu tika aicināti brīvprātīgo grupu-16 vīrieši un 16 sievietes vecumā no 19 līdz 32 gadiem.

Eksperimenta dalībnieki datora monitora ekrānā pēc kārtas redzēja burtus, vienā vārdā “tablet”. Tiem bija nepieciešams noteikt, vai iepriekšējie divi burti parādījās tajā pašā kārtībā, kurā tie atrodas vārdā, vai tomēr nē. Vienlaikus brīvprātīgajiem vajadzēja norādīt, vai burti bija rakstīti datorrakstā vai rokrakstā. Eksperimenta laikā smadzenes tika pakļautas magnētiskās tomogrāfijas skenēšanai.

Interesanti, ka pētījuma laikā izrādījās, ka gan vīrieši gan arī sievietes pētījumu izpildē reaģējuši gandrīz vienādi.