Leo Dribins, foto: LU Filozofijas un socioloģijas instituts

Pieminot 1941.gada ebreju masu slepkavības, 30. novembrī Latvijā, Rīgā, kino “K Suns” norisinājās Izraēlas un Latvijas pārstāvja Borisa Mafcira aizkustinošās dokumentālās filmas “Atmiņu lādes” 6.daļa prezentācija.

Pēc filmas demonstrācijas Izraēlas vēstniecības organizatori aicināja klātesošos nolikt sveces pie Brīvības pieminekļa, pieminot Rumbulā noslepkavotos Latvijas ebrejus.

Uzvelkot virsdrēbes īpaši steidzīgie aši devās ceļā pie Brīvības pieminekļa, taču citi vēl kavējās filmas apspriešanā. Lēnā gaitā, netraucējot citus sarunā, devos lejā pa kinoteātra kāpnēm. Arī man bija par ko pārdomāt. Izejot no kinoteātra durvīm satumsušajā vakarā ieraugu kungu no mugurpuses, kurš steidzīgajiem jauniešiem nopakaļus sauc: „Ejiet pa priekšu, jo es tik ātri paiet nevaru.” Bet man steigties nav kur un labprāt padiskutētu. Pienācu pie kunga un jautāju: „Vai varu Jums sastādīt kompāniju?” Kungs gados pagriezās, ieskatījās acīs un ar plašu smaidu atbildēja: „Jā, protams.” Man sirds burtiski trīsās, jo ieraugu, ka kungs ir ebreju sabiedrībā pazīstama un augsti godājama personība. L. Dribins ir viens no izcilākajiem nacionālās identitātes, etnisko attiecību un sabiedrības integrācijas jautājumu speciālistiem Latvijā.

Dr.h.hist Leo Dribins-LU Filozofijas un socioloģijas institūta vadošais pētnieks, grāmatu autors-”Antisemītisms un tā izpausmes Latvijā”; “Nacionālais jautājums Latvijā, 1850-1940”; Etniskās un nacionālās minoritātes Eiropā; “Latvijas ebreji un padomju vara, 1928-1953”; “Mazākumtautības Latvijā. Pagātne un tagadne”; Līdzautors grāmatai „Latvijas ebreju kopiena: vēsture, traģēdija, atdzimšana”; Līdzautors grāmatai „Pretestība sabiedrības integrācijai: cēloņi un sekas”; “Sabiedrības integrācijas tendences un prettendences. Latvijas un Igaunijas pieredze. Etnisko attiecību aspekts” (2008), “Евреи Латвии и советская власть 1928–1953” (2010). L. Dribins kā rakstu autors un konsultants piedalījies arī Vācijā izdotās enciklopēdijas “Handbuch des Antisemitismus. Judenfeindschaft in Geschichte und Gegenwart” (2008, 2009) sagatavošanā.

Brīnumainā glābšanās

„Pirmā nogalināšanas akcija bija paredzēta septembrī. Tie bija aptuveni 500 ebreju, bet pēc Berlīnē izdotās instrukcijas, bija paredzēts, ka arī pusebreji no maisītām ģimenēm arī ir pieskaitāmi pie ebrejiem. Tas nozīmēja, ka arī mums draudēja tāds pats liktenis, kā visiem citiem ebrejiem. Tāpēc mani vecāki (tēvs nebija ebrejs), lai glābtu mūs, pieņēma lēmumu izšķirties.

Nākamais solis, bija mainīt mūsu ebreju reliģiju pret luterāņu. Tāpēc mana mamma griezās pie Annas baznīcas draudzes mācītāja Liepas. Draudzes mācītājs nepieņēma lūgumu, jo viņam bija dots norādījums nekristīt, cilvēkus, kuri ir bijuši ebreju ticības. Taču beigu beigās, mācītājs piekrita izdot kristāmzīmi visiem trīs Dribinu zēniem, man Leo, Šulemam un Dāvidam. Ar šo zīmi mana mamma griezās vācu Kurzemes okupācijas komsiriātā. Tas mūs izglāba. (domājams, ka mamma mācītājam un vācu oficierim samaksāja ar zeltu, lai glābtu mūs visus trīs.)” Fragments no Borisa Mafcira dokumentālās filmas “Atmiņu lādes”.

Spektrs: Izlīdzināšanās starp pretējām pusēm var sākties ar piedošanas brīdi. 2000. gadā bijušais prezidents Johannes Rau Vācijas vārdā lūdza piedošanu Izraēlai par holokaustu un atbalstīja ciešākas saites ar Izraēlu. Runājot par Latviju. Vai ebreji ir spējuši piedot par to, ka 2. pasaules kara laikā okupētajā Latvijā atsevišķi latvieši, piemēram, Arāju komanda, piedalījās holokausta realizēšanā?

Leo Dribins: Lai par piedošanu varētu runāt, tā ir jālūdz upuriem. Nevis gaidīt, ka upuri piedos tāpat vien, laikam paejot.

Spektrs: Dažkārt saka: „Piedod pats un aizmirsti. Nedzīvo sarūgtinājumā, topi brīvs..”

Leo Dribins: Piedošana ir vajadzīga, lai nekad vairs nākotnē kaut kas tāds neatkārtotos. Kāpēc mēs katru gadu pieminam? Lai neaizmirstu un, lai neatkārtotos.

1970. gada decembrī, Vācijas kanclers Villijs Brants apmeklējot Varšavas geto sacelšanās pieminekli, nokrita ceļos tā priekšā un lūdza piedošanu par nogalinātajiem ebrejiem. Vācijas vārdā viņš lūdza piedošanu upuriem, nekādam citam. Maz to cilvēku bija palicis, bet viena daļa bija. Villija Branta rīcība pie pieminekļa, bija liela nozīme Vācijas vēsturē tālāk.. Villijs Brants saprata, ka piedošana nevar nemaz būt, bet viņa pienākums bija no Vācijas valdības puses lūgt to.

Spektrs: Par piedošanas lūgšanas nopietnību varbūt varētu uzskatīt arī izpirkšanas maksu. Vācija nolēma par to arī maksāt Izraēlai, kaut vai simboliski.

Leo Dribins: Jā, simboliska samaksa bija, un Izraēla to pieņēma. Kopēja komisija no Vācijas puses un no Izraēlas puses kārtoja šīs lietas.

Spektrs: tas arī ir svarīgs žests no Izraēlas puses, ka pieņēma un varēja sākties vismaz kaut kāda izlīdzināšanās.

Leo Dribins: Par kaut kādu simbolisku samaksu mēnesī piedot, par to, ka nošāva manus vecākus un visus manus radus? Tas taču nav iespējams.. Bet ir jādzīvo! Arī tiem cilvēkiem, kas šodien dzīvo dažādās tautās. Nevar attiecināt vainu par to, kas ir noticis agrāk. Bet valsīm ir jāuzvedas tā, lai holokausts nekad vairs neatkārtotos. Lūk, to mēs varam prasīt.

Spektrs: Kā to darīt?

Leo Dribins: Cīnoties pret antisemītismu un rasismu.

Spektrs: Kā cīnīties pret antisemītismu, redzot, ka atsevišķi cilvēki pat nesaprot, ka ir antisemīti.

Leo Dribins: Lūk, tā ir problēma.

Spektrs: Nesaprotot to, nākotnē var pienākt tādi apstākļi, ka tev būs jāizvēlas sava tālākā rīcība, kurā atklājas, kāds es patiesībā esmu.

Leo Dribins: Redziet, par to jāizlemj tautai pašai. Neskatoties ne pa kreisi ne pa labi.

Spektrs: Kā Jūs domājat, kāda ir Latvija šodien šī jautājuma kontekstā?

Leo Dribins: Latvijā daudz kas ir darīts, lai atklātu patiesību par holokaustu. Bija bargas tiesas, aptuveni 200 notiesāto, kurus tiesāja ar nāvi par masveida ebreju nogalināšanu. Latvija daudz ko ir darījusi, bet, piemēram, Ukraina praktiski nav darījusi neko, lai atzītu savu vainu.

Spektrs: Varbūt pāragri to no Ukrainas prasīt ņemot vērā, ka pavisam nesen ir tikusi vaļā no Krievijas imperiālās un padomju laika sistēmas tradīcijas turpināšanu bijušā Ukrainas prezidenta izskatā un salīdzinoši nesen Ukraina ir piedzīvojusi Maidanu, un pati par sevi vēl nav atdzimusi.

Leo Dribins: Bet, viņi varētu skaļi paziņot, ka mēs to nosodām.

Spektrs: Skaidrs, jābūt politiskai izlemšanai.

Leo Dribins: Jā, Latvija to ir darījusi, piemēram, prezidentes V.V. Freibergas laikā bija iznākuši 25. Sējumi “Latvijas vēstures kopotie raksti”. Tajos ir daudz sarakstīts par holokaustu. Arī manu grāmatu “Antisemītisms un tā izpausmes Latvijā” izdeva 2.reizes. Tajā ir iekļauts vēsturisks apskats. Starp citu otro reizi izdeva pēc V.V. Freibergas iniciatīvas.

Spektrs: Prieks dzirdēt, ka augsta amatpersona Latvijā ir piedalījusies patiesības atklāšanā.

Leo Dribins: Es domāju, ka viņa saprata, ka tas ir svarīgi. Svarīgi, ka valsts līmenī tas ir nosodīts. Ar augstu morāles sajūtu izklāstot vēstures gaitu.

Tāpēc nav histērijā jākrīt, atzīt tā laika notikumus var mierīgā gaisotnē. Var teikt, ka Latvija ir darījusi visu iespējamo. Taču, kad mēs šodien saskaramies ar antisemītiskām izpausmēm, tad tas nāk no nekulturāliem cilvēkiem. No pudeļu brāļiem. No mietpilsoņiem.

Spektrs: Jā, nezināšanai ir briesmīgas sekas. Taču jāņem vērā, ka paralēli tajā laikā piedzīvoja ebreji holokaustu un latvieši genocīdu, vai Jūs saskatāt tajā kādas sakarības?

Leo Dribins: Hitlers pret ebrejiem, Staļins pret latviešiem. Pamatā Staļins vērsās pret saviem pretiniekiem. Tā bija tauta. Nacistiskais terors vērsās pret konkrētu nacionalitāti- ebrejiem.

Spektrs: Tas bija galvenais mērķis, taču tas netraucēja iznīcināt arī citas nacionalitātes.

Leo Dribins: Jā, protams, taču Hitlers neslēpa, ka viņš karo ar ebrejiem visā Eiropā. Un, tas ir arī rasisms.

Spektrs: Kāda ir problēmas sakne? Kāpēc bija pastiprināta vēršanās pret ebrejiem?

Leo Dribins: Ebreji tolaik bija bagāta un gudra tauta.

Spektrs: Jā, piekrītu, ka ebreji finansiāli cēla arī Latviju, taču vai tas būtu galvenais arguments?

Leo Dribins: Kapitālismā ebrejiem ir vislielākās iespējas. Vēsturiski tā ir iestrādājies, ka finansiāla sfēra ebrejiem padodas vislabāk. Daudzām tautām jau nepatīk naudas lietas. Bet ebrejiem tā ir tikpat kā profesija. Kapitālisms ebrejiem ir vislabākā iekārta, bet totalitārā iekārtā ebrejiem ir smagi.

Spektrs: Varbūt tomēr finansiālās spējas ir fiziskā izpausme, taču ir vērts ieskatīties arī garīgā sfērā..

Leo Dribins: No ebrejiem nāk daudz garīgu darbinieku. Mākslinieki, rakstnieki, filosofi.. Paskatīsimies uz šodienas krieviem. Vai Jūs skatāties Krievijas televīziju?

Spektrs: Nācies..

Leo Dribins: Skatoties filmu redzamākos aktierus, kas viņi ir pēc tautības?

Spektrs: Ķecerīgs jautājums, ebreji?

Leo Dribins: Atņemiet ebrejus šodienas krievu mākslai, un kas tad tur paliek pāri?

Spektrs: Nekas vērā ņemams. Jo, tur jau nav nemaz ko skatīt, ne dziļuma, ne izdomas.

Leo Dribins: Ha, Admirāli Kolčāku, kurš spēlēja? Ebrejs! Dziedātāju Ļešenko, kurš spēlēja, atkal ebrejs. Tas pats Koučaks. Kopzons ir ebrejs.

Spektrs: Tas ir kultūras attīstības jautājums.

Leo Dribins: Krievijas mākslā šodien trūkst izcilu mākslinieku. Redziet, dotības mākslā ebrejiem arī palīdz dzīvot. Un izcilība rada skaudību.

Spektrs: Bet ja mēs ieskatāmies vēl dziļāk garīgajās saknēs, tad atklājam, ka ebreji ir Dieva izredzēta tauta.

Leo Dribins: Tā ir leģenda.

Spektrs: Jūs nesaskatāt, ka ebreji ir izredzētā tauta?

Leo Dribins: Nē! Es tam neticu.

Spektrs: Tad kāda ir Jūsu ticība šajā sakarā, proti, kāda ir ebreju galvenā misija?

Leo Dribins: Es domāju tā ir sarežģītu jautājumu risināšanas prasme. Tāpēc ebrejus daudzās valstīs ņem valdībā. Ebreji pirmie nonāca pie secinājuma, ja tāda reliģija pastāv, tad Dievam ir jābūt vienam, nevis daudz nenozīmīgu dievu.

Spektrs: Jā!

Leo Dribins: Jā, tas ir ebreju izgudrojums. Un Hitlers, starp citu, savas uzvaras gadījumā taisījās padzīt kristīgo ticību. Jo viņš uzskatīja, ka kristietība ir ebreju ticības turpinājums.

Spektrs: Tas bija atklāts naids.

Leo Dribins: Tāpēc viņš realizēja kristietības iznīcināšanas plānu, pārvēršot to par seno ģermāņu ticību. Ebreju uzskats, bija sacelšanās pret pagānismu. Un tas izpaudās dažādos veidos.

Spektrs: Kādos?

Leo Dribins: Piemēram, kristīgo ticību radīja ebreji. Nevis Kristus! Par to rakstīja apustulis Pāvils. Kristus nerakstīja, viņš nav uzrakstījis nevienu rindiņu.

Spektrs: Jā, taču Kristum bija cita misija un tas nemaina faktu, ka viņš ir Dieva dēls.

Leo Dribins: Nu, tad Dievs ir aprobežots, ka sūta uz zemi savu dēlu, kurš neprot rakstīt.

Spektrs: Nu, jūs gan bargs. Izglītība ir svarīga, taču garīgās vērtības svarīgākas.

Leo Dribins: Par to ar mani nestrīdaties.. Ebreju raksti ir sava laikmeta atspoguļojums. Un ebreji bija pirmie, kuri uzrakstīja uzdevumu pāriet no elku ticības uz viendievību.

Spektrs: Slava Dievam!

Leo Dribins: Tas izdarīja lielu pavērsienu nākotnē. Redziet, citas tautas arī atzina, ka viendievība ir vislabākā ticība.

Spektrs: Es arī to atzīstu.

Leo Dribins: Nu, redziet, es neticīgais arī to atzīstu.

Spektrs: Jo tāda atziņa arī sakārto visu un noliek savās vietās. Zināšanas, ētiku, kultūru.

Leo Dribins: Jā! Bet nevajag arī visu pārspīlēt. Ne visi ebreji ir izcili un ar talantu apbalvoti.

Ieskatīsimies Latvijas vēsturē. Zigfrīds Meirovics bija izcilāks par K. Ulmani.

Spektrs: Jā, Meirovics palīdzēja Ulmanim izvirzīties.

Leo Dribins: Jā, un tā bija milzīga Latvijas traģēdija, kad viņš gāja bojā.

Spektrs: Vai Jūs zināt, ka O.Kalpaks bija kristietis?

Leo Dribins: Jā, protams, zinu. Un tur šaubu nav nekādu. Arī pulkvedis Jukums Vācietis bija kristietis. Un karu skolu beidzot, viņš bija veiksmīgākais kara skolas audzēknis. Ir arī augsta personībna Mārtiņš Luters, tāpēc, ne tikai ebreji ir izcili. Taču, ja mēs ņemam vērā statistiku, tad ebreji viennozīmīgi ir tās augšdaļā.

Spektrs: (Tuvojamies pie svecīšu izgaismotā Brīvības pieminekļa.) Paldies par sarunu.

Leo Dribins: Lūdzu, turieties pie savas ticības, es nekādā gadījumā negribētu to satricināt.

Spektrs: Paldies! Turēšos!

FOTO Laura Briede, FOCUS.LV

Latvijas Televīzijā (LTV) no 2015.gada būs jauns iknedēļas raidījums par reliģijas un ētikas jautājumiem, informēja medija komunikācijas speciāliste Agita Pudule.

Jaunais iknedēļas raidījums pētīs mūsdienu Latvijas dzīves garīgo, reliģisko un ētisko dimensiju, iedziļināsies ticības ikdienas izpausmēs un dažādu reliģisko konfesiju tradīcijās, palielinot sabiedrības izpratni par tām un cieņu pret Latvijas reliģisko daudzveidību, norādīja televīzija,-ziņo spektrs.com/focus.lv

Raidījumu veidos producentu grupa “Hansamedia”, tā nosaukums – “Saknes debesīs”. Raidījuma formātu veidos intervijas studijā, diskusiju un video portretu sintēze. Raidījuma vadītājs būs teoloģijas zinātņu doktors un sertificēts psihoterapeits Gatis Līdums.

Iknedēļas raidījuma redaktore Sendija Burka-Šaicanova pastāstīja, ka ticība ir vien teorētiska, ja tā neparādās cilvēka ikdienas dzīvē, būtiski ietekmējot viņa rīcību. Raidījuma uzdevums būs iepazīt tuvāk cilvēkus, kuru dzīvē garīgā dimensija un viņu ticības pārliecība atstājušas būtisku iespaidu – tādu, kas liek viņiem rīkoties neatkarīgi no apkārtējo domām vai vispārpieņemtajiem priekšstatiem.

Viņš dod un nesaņem atpakaļ. To ko viņš saņem tās ir emocijas. Viņš redz laimi. Atrod dziļāku saprašanu. Sajūt mīlestību. Viņš saņem to, ko nevar nopirkt par naudu. Pasauli daudz brīnišķīgāku. Tā ir viņa atmaksa. Bet Tavā dzīvē? Ko Tu vēlies visvairāk? Tici Dievam!

Mācītājs Ivo Pavlovičs. Foto: F64

«Būt par mā­cī­tā­ju – tas ir mans ho­bijs, mans brī­vais laiks, dzī­ves jē­ga un mans darbs vien­lai­kus. Līdz ar to es­mu ta­jā vi­sā iek­šā līdz ausīm un pār­i vēl,» nra.lv/māja sa­vās pār­do­mās da­lās Sau­lkras­tu un Skul­tes lu­te­rā­ņu baz­nī­cu mā­cī­tājs Ivo Pa­vlo­vičs.

Vi­ņa ceļš no ga­rī­ga­jiem mek­lē­ju­miem līdz ga­rīdz­nie­ka ama­tam bi­ja mērķ­tie­cīgs un stin­gras gri­bas va­dīts.

Tas ne­no­ti­ka ar vie­nu rā­vie­nu. Tas bi­ja 90. ga­du pats sā­kums. «Ma­ni pirm­ie ga­rī­gie mek­lē­ju­mi sā­kās, kad man bi­ja 18–19 ga­du, un tad es no­nā­cu Rau­nas drau­dzē,» at­ce­ras Ivo. Jā­sa­ka, pir­mais im­pulss ra­dās, sa­tie­kot drau­dzes mā­cī­tā­ju. «Mēs bi­jām di­vi pui­ši, un viņš mūs mērķ­tie­cī­gi sā­ka ap­mā­cīt,» stās­ta mā­cī­tājs.

Ne­daudz vē­lāk Ivo ar sa­vu drau­gu Edi­ju Kal­ni­ņu jau va­dī­ja jaun­ie­šu va­ka­rus, ta­ču pirm­ā ga­rī­gā pie­re­dze kal­po­ša­nā at­nā­ca lai­kā, kad bi­ja jā­brau­kā uz Rau­nas psiho­nei­ro­lo­ģis­ko pan­si­onā­tu pie ga­rī­gi sli­miem, ve­ciem cil­vē­kiem. Tad nu rei­zi ne­dē­ļā abi jaun­ie­ši de­vās uz pan­si­onā­tu no­tu­rēt svēt­brī­di.

Tā­lāk se­ko­ja pirm­ie evaņ­ģē­lis­tu kur­si Rī­gā, kur lu­te­rā­ņu Baz­nī­ca sa­ga­ta­vo­ja evaņ­ģē­lis­tus. Ivo kris­tī­ja un ie­svē­tī­ja 1993. ga­dā, un 1995. ga­dā evaņ­ģē­lis­tu kur­si bi­ja pa­beig­ti. Mā­cī­tājs at­mi­nas –«Kaut kā viss tā ļo­ti strau­ji, kā­pēc tā?» prā­to­ja Ivo. Kā­dā brī­dī ra­dās sa­jū­ta un do­ma – ko da­rīt tā­lāk? Un vai vis­pār ir kas la­bāks, ko es va­ru da­rīt, kā sākt kal­pot Baz­nī­cā? Ie­gūs­tot evaņ­ģē­lis­ta pa­kā­pi lu­te­rā­ņu Baz­nī­cā, Ivo sā­ka va­dīt sa­vus pir­mos diev­kal­po­ju­mus.

Ivo iz­au­ga kla­sis­kā pa­dom­ju ģi­me­nē, tā­pēc kris­tī­go audzi­nā­ša­nu sa­ņē­mis ne­bi­ja. Pēc evaņ­ģē­lis­tu kur­siem viņš mā­cī­jies Svē­tā Gre­go­ra kris­tī­gās kal­po­ša­nas sko­lā. Ta­ču to­brīd vēl to­po­šo mā­cī­tā­ju ar­vien no­dar­bi­nā­ja jau­tā­jums – tas, ka es gri­bu kal­pot Die­vam un Baz­nī­cai, ir viens, bet vai pats Dievs to grib? «Es jau va­rē­tu ie­do­mā­ties, ka gri­bu kļūt par ba­let­de­jo­tā­ju, rok­zvaig­zni vai sa­zin ko vēl, bet sva­rī­gi, kā­da ir Die­va gri­ba,» do­mī­gi sa­ka mā­cī­tājs. Īpa­ši sva­rī­gi tas ir tad, ja ru­nā­jam par ga­rīdz­nie­ka ama­tu, jo te ir jā­būt tai ot­rai pus­ei – aici­nā­ju­mam. Pēc il­gā­kām pār­do­mām un kā­das aiz­lūg­ša­nas Gre­gor­sko­lā nā­ca at­zi­ņa, ka būt par mā­cī­tā­ju ir vi­ņa aici­nā­jums.

Kār­tī­bai jā­būt vi­sur

Kār­tī­bai jā­būt vi­sur, arī Baz­nī­cā. «Kurš cil­vēks var būt pats sev saim­nieks un priekš­nieks!» pa­smej mā­cī­tājs. Viņš ir pār­lie­ci­nāts, ka pa īs­tam pats sev kungs nav ne­viens no mums. Tos­tarp arī cil­vēks, kas kal­po par mā­cī­tā­ju. Katrs mā­cī­tājs ir drau­dzes fak­tis­kais va­dī­tājs. Vi­ņa uz­de­vums ir pār­rau­dzīt vi­su drau­dzes dar­bī­bu. Lu­te­rā­ņu Baz­nī­cā ir tā­da kār­tī­ba, ka kat­ra mā­cī­tā­ja tie­šais priekš­nieks ir prā­vests, kurš vēr­tē un se­ko līdz­i drau­dzes ga­na dar­bī­bai. Sau­lkras­tu un Skul­tes drau­džu mā­cī­tā­ja Ivo Pa­vlo­vi­ča tie­šais priekš­nieks ir prā­vests Dzin­tars Lau­ga­lis. Sa­vu­kārt prā­ves­ta tie­šais priekš­nieks ir bīs­kaps. Pa­vi­sam Lat­vi­jas evaņ­ģē­lis­ki lu­te­ris­ka­jā Baz­nī­cā ir trīs bīs­ka­pi, ku­ri pār­stāv Vid­ze­mi, Kur­ze­mi un Lat­ga­li. Ar­hi­bīs­kaps Jā­nis Va­nags ir Lat­vi­jas evaņ­ģē­lis­ki lu­te­ris­kās Baz­nī­cas aug­stā­kais va­dī­tājs.

Pa­ma­tu pa­mats

Jā­teic, drau­dzē var ie­stā­ties jeb­kurš, ta­ču gal­ve­na­jam mo­tī­vam va­ja­dzē­tu būt ti­cī­bai. Cil­vēks, kurš vē­las ie­stā­ties drau­dzē, iz­iet ie­svē­tes mā­cī­bu un tiek sa­ga­ta­vots. Mā­cī­tājs pa­skaid­ro, ka ir jā­sa­prot, kā­pēc tu te ej, ko tu te da­ri. Vār­du sa­kot, ir jā­būt skaid­rai mo­ti­vā­ci­jai. Šā­das mā­cī­bas no­tiek rei­zi ne­dē­ļā, un ta­jās sa­ska­ņā ar Ma­zo Ka­te­his­mu mā­ca ti­cī­bas pa­ma­tus. Jā­at­zī­mē, šīs mā­cī­bas no­tiek brī­vā for­mā. Ir zi­nā­ma lek­ci­jas da­ļa vai priekš­la­sī­jums, ta­ču jeb­ku­rā lai­kā ap­mek­lē­tā­ji var pār­traukt mā­cī­tā­ju un uz­dot jau­tā­ju­mus. Tā­dā vei­dā cil­vē­ki iz­zi­na, mā­cās. Un tad, kad pa­mats ir ie­gūts, šos cil­vē­kus var kris­tīt un ie­svē­tīt. Pēc ie­svē­tī­bām vi­ņi kļūst par drau­dzes lo­cek­ļiem.

Se­vis mek­lē­ju­mos

Ga­rīdz­nieks uz­ska­ta, ka jeb­ku­ram cil­vē­kam vis­sva­rī­gā­kais ir uz­drīk­stē­ties iet ga­rī­go mek­lē­ju­mu ce­ļu. «Tad, kad cil­vēks sāks mek­lēt, viņš no­nāks, viņš at­ra­dīs,» sa­ka mā­cī­tājs. Dau­dzi lab­prāt ru­nā par to, kurš ceļš ir la­bāks, ta­ču tā arī ne­uz­drīk­stas spert pir­mos so­ļus. Vi­ņi ne­iet šo ce­ļu. Pēc mā­cī­tā­ja do­mām, tad, kad cil­vēks sāk mek­lēt Die­vu, dzī­ves jē­gu, pa­tie­sī­bu, mek­lēt at­bil­des uz jau­tā­ju­miem – kas es vis­pār es­mu, ko es da­ru, tad tas ir pa­rei­zais vir­ziens. Ša­jā brī­dī Dievs pats sāk rā­dīt ce­ļu un ik­vie­nam cil­vē­kam ro­das jau­tā­ju­mi, at­rai­sās pār­do­mas, ta­ču dau­dzi at­ļauj tam no­slāpt ik­die­nī­bā. «Es es­mu sa­vā ga­rī­go mek­lē­ju­mu ce­ļā gā­jis caur hin­du­is­mu, es­mu in­te­re­sē­jies par diev­tu­rī­bu un lat­vie­šu fol­klo­ru. Mans ga­rī­go mek­lē­ju­mu ceļš ma­ni ir at­ve­dis pie Kris­tus un Vi­ņa Baz­nī­cas un mā­cī­tā­ja kal­po­ša­nas,» stās­ta mā­cī­tājs.

Gai­šu prā­tu

Mā­cī­tājs pa­už vie­dok­li, ka jaun­ajai pa­au­dzei šis ir ļo­ti grūts laik­mets, jo vis­ap­kārt ir tik daudz iz­ai­ci­nā­ju­mu, pār­bau­dī­ju­mu, kār­di­nā­ju­mu! Mēs dzī­vo­jam in­for­mā­ci­jas pār­blī­vē­tī­bā, un ta­jā vi­sā var ļo­ti ātr­i ap­jukt. Pa­vlo­vičs ir pār­lie­ci­nāts, ka jau­nī­ba ir tas laiks, kad cil­vē­kam ir jā­iz­da­ra lie­las iz­vē­les, ku­ras ie­tek­mēs vi­su vi­ņa dzī­vi. «Tra­kā­kais, ka jaun­ie­ši to pat ne­ap­jauš,» sa­ka mā­cī­tājs. Va­rē­tu lik­ties, ka iz­vē­les, ku­ras iz­da­rām jau­nī­bas ga­dos, tā­di mir­kļa im­pul­si vien ir, bet vē­lāk pār­lie­ci­nā­mies par to, ka bi­jām ne­ap­do­mī­gi un pa­vir­ši. Tā­pēc ti­cī­ba uz Die­vu ir tā, ku­ra pa­līdz ne­ap­jukt ta­jā in­for­mā­ci­jas jūk­lī, kas ir ap mums, un pa­līdz kon­kre­ti­zēt da­žā­das vēr­tī­bu sis­tē­mas. Ti­cī­ba pa­līdz šīs lie­tas sa­šķi­rot, sa­prast un pie­ņemt lē­mu­mus. «Es es­mu pa­tei­cīgs Die­vam par to, ka Viņš ma­ni at­ra­da un ve­da pie ti­cī­bas ma­nā jau­nī­bā, kad es vēl dau­dzas sa­vas lie­lās iz­vē­les ne­bi­ju iz­da­rī­jis,» stās­ta mā­cī­tājs. Pēc vi­ņa do­mām, la­bā­kais, kas ar jaun­u cil­vē­ku var no­tikt, ir tas, ka viņš iet pa šo da­bis­ko ce­ļu, mek­lē at­bil­des uz ek­sis­ten­ci­āliem jau­tā­ju­miem un spēj jau­nī­bas ga­dos arī tās at­rast. Jau­nī­bai pie­mīt ener­ģi­ja un spēks, ta­ču jā­māk to ne­iz­mai­nīt sīk­nau­dā.

Nā­kot­nes vī­zi­ja

Ir ie­ce­rē­ti da­žā­di pro­jek­ti, bet vis­a cen­trā ir cil­vēks. Tam pēc sa­vas bū­tī­bas va­jag pa­vi­sam ne­daudz. Vie­tu, kur at­slā­bi­nā­ties un iz­rau­ties no ik­die­nas vā­ve­res ri­te­ņa. Cil­vē­kam ir jā­dod ie­spē­ja pa­būt vie­nat­nē ar se­vi un Die­vu. Mā­cī­tājs stās­ta, ka Ame­ri­kā lie­lu po­pu­la­ri­tā­ti ie­gu­vu­šas mikro mā­jas. Te nav ru­na ti­kai par kā­du jaun­u pie­eju būv­nie­cī­bai, bet par ne­ie­ras­tu ska­tu uz dzī­vi. Tas ir vien­kār­šī­bas un pie­ti­cī­bas skais­tums. Pie mums, Lat­vi­jā, šāds mikro mā­jas pie­mērs nav ma­nīts. «Man ir ie­ce­re – mē­ģi­nā­sim eks­pe­ri­men­tā­lā kār­tā uz­bū­vēt vie­nu šā­du mikro mā­ju te­pat pie mums Skul­tē, lai cil­vē­ki var at­braukt ga­rī­gi at­vel­dzē­ties, pa­būt lūg­ša­nās, maz­liet pa­strā­dāt pie diev­na­ma un pa­lū­ko­ties uz dzī­vi un dzī­vo­ša­nu no ci­ta ska­tu pun­kta,» sa­vās ide­jās da­lās mā­cī­tājs.

Pilna intervija

Autore: Sanita

„Tas Kungs ir Gars. Kur tā Kunga Gars, tur ir brīvība, Bet mēs visi, atsegtām sejām spoguļodamies tā Kunga spožumā, topam pārvēsti Viņa paša līdzībā no spožuma uz spožumu. To dara tā Kunga Gars.” (2.Korientiešiem 3:17)

Sveiks, mīļais Spektra lasītāj! Vai Tev patīk pārmaiņas? Visbiežāk dzirdamā atbilde – tas atkarīgs no tā, kādas ir pārmaiņas. Vai ne? Tomēr, padomājot plašāk, bez pārmaiņām mūsu dzīvē mēs neattīstāmies un stāvam uz vietas. Vai pārmaiņas vienmēr mums patīk? Nē, taču bez pārmaiņām un pārbaudījumiem mūsu dzīve nav iedomājama.
Pienāk diena, kad ir jāiet tālāk – jaunā līmenī. Kur vēl labāks laiks, pāris mēnešu pirms Jaunā gada, kad varam apstāties un atskatīties uz šo gadu. Neliels audits mūsu dzīvēs, ko mēs esam izdarījuši un kā šo gadu aizvadījuši. Vai šogad esam vairāk iemīlējušies mūsu Glābējā – Jēzū Kristū? Es ceru, ka ne tikai es, bet arī jūs visi esat sajutuši šo lielo Viņa mīlestību un žēlastību! Iepriekšējais mēnesis pagāja interesanti, bija vairāki uzbrukumi manai veselībai, kad pārgāja viena kaite, tad uzbrukt gribēja cita. Pie sevis domāju, cik laba šī mēneša tēma, bet izrādās – nē, šo mēnesi galvenais rakurss būs svēta dzīve un mūsu izvēles, ko izdarām katru dienu.

Svēta dzīve

Garā staigāšana nav iedomājama bez svētas dzīves. Dievs ir Svēts, tāpēc mums ir jābūt svētiem! Un tajā mums ir jāieliek sava artava. Jēzus mūs ir atbrīvojis un šķīstījis, bet mūsu atbildība ir tā, ko ielaižam sevī, savās domās, dzīvēs, mājokļos. Jā, arī kādas vietas, interneta vietnes apmeklējam, kādus žurnālus, avīzes lasām un filmas skatāmies. Dievs vēlas mums palīdzēt, bet mums katram ir brīva izvēle, kā nodzīvosim katru dienu, kādas domas domāsim, kādus darbus darīsim. Mums katram ir savs uzdevums un aicinājums, un pateicoties Jēzum Kristum mēs esam uzvarētāji. Neatkarīgi no sajūtām, jo Dieva Vārdā skaidri ir pateikts, ka mēs visu spējam tā spēkā, kas dara mūs stiprus. (Filipiešiem 4:13) Tas mums ir jāsatver visās mūsu dzīves jomā. Jā, kāds centīsies mūs pievilt un apmelot, bet mēs nedrīkstam tam ļauties. Nekas, nevar mūs apsūdzēt, jo Dievs savus bērnus neapsūdz. Mēs esam Debesu valstības piederīgie, līdz ar to tādai ir jābūt mūsu dzīvei. Visām lietām ir jābūt sakārtotām, un mums pašiem ir jāpieaug un jāmainās – no spožuma uz spožumu. Mums ir jābūt svētiem – mēs ikviens esam liecības šajā pasaulē, kas rakstītas ne ar tinti, bet Dzīvā Dieva Vārdu. Mēs esam svēti! Tas mums ir jāpieņem un visu ļauno ir jāraida prom no mums. Jā, reizēm mums ir jāpagriežas un jāiet prom no cilvēkiem, arī kristiešiem, ja viņi tenko, aprunā vai runā nevajadzīgas tukšas runas. Mums ir jāsaudzē sev.

Jāuzrunā cilvēki, bet jākontrolē, ko ielaižam sevī

Pasaule ir ļauna, tajā ir daudz negantības, un lai arī mēs sevi sargājam, mēs uzsūcam kaut kādu daļu no apkārtējiem cilvēkiem. Tāpēc kādi cilvēki mums ikdienā ir apkārt? Taču vienlaikus mēs nedrīkstam aizmirst to, ka pasaulē dzīvo daudz cilvēku, kuri iet uz elli, tāpēc mums šie cilvēki ir jāsatiek un jānodod viņiem evaņģēlija vēsts. Ne ar nosodījumu, tiesāšanu un raudzīšanos no augšas, bet ar mīlestību. Mums ir jāstāsta cilvēkiem par Jēzu Kristu, ka Viņš ir nomiris pie krusta mūsu grēku dēļ un trešajā dienā augšāmcēlies un šobrīd ir pie Tēva. Mums ir Aizstāvis, kas ir kopā ar mums. Lai Viņš varētu mūs vadīt, mums ir jādzird Viņa balss un jāatzīst Viņa autoritāti savās dzīvēs. Tad mēs būsim uzvarētāji! Mēs nedrīkstam dzīvot bailēs, vai cita veida kārībās un baudās. Tā nē, jo mēs dzīvojam pasaulē, bet neesam no pasaules. Mēs esam dārgi atpirkti un esam šeit, jo katram mums ir cilvēki, kuri ir jāuzrunā tieši mums. Tāpat mums ir šī brīnišķīgā iespēja – atjaunoties Viņa klātbūtnē, kad lasām, dzirdam un studējam Dieva Vārdu un esam lūgšanās.

Svētā Gara vadība

Svētais Gars mūs pamudinās, pamācīs un paskubinās. Mēs esam pasaules gaišums un zemes sāls. Pietiek sevi žēlot un lolot, jo ko gan mēs plānojam izlolot? Neko mēs nevaram bez Svētā Gara klātbūtnes, jo bez Viņa – viss ir pelavas. Teksti ir sausi, darbi ir nedzīvi, paši grimstam un meklējam sevis attīrīšanos. Taču mums ir jābūt dzīvām attiecībām ar mūsu Tēvu katru dienu neatkarīgi no mūsu sajūtām. Mēs nevaram būt vieglprātīgi, kas nolaiž rokas un domā, ka kādu dienu varam “norakstīt”. Visas mūsu dienas ir uzskaitītas un tām ir dārga cena. Mums ir jābūt svētiem! Pietiek gulēt ir jāceļas un jānokrata pelni no mūsu drānām. Negribas sākt? Gribas meklēt aizbildinājumus? Sāc ar saviem tuvākajiem, radiniekiem, draugiem, kaimiņiem. Vēlāk vēlme uzrunāt cilvēkus būs tikai dabīga. Turklāt mēs dzīvojam laikā, kad ir tik daudz iespējās, kā uzrunāt cilvēkus, kā aiznest evanģēlija vēsti, tāpēc atrodi sev piemērotāko. Tāpēc sākot ar mazumiņu, Viņš nāks mums palīgā, jo mēs neko nespējam bez Viņa ziņas. Viņš vienmēr ir kopā ar mums. Neļausimies snaudienam, lai tam nav vietas mūsu dzīvēs. Visu pārbaudīsim, un nevajadzīgas lietas, laika zagļus izsvītrosim no mūsu dzīvēm. Mēs esam svēti, Jēzus Kristus ir nomiris par mums, turklāt ar Viņa brūcēm mēs esam dziedināti. Mēs esam atpirkti! Dārgi atpirkti. Mēs esam vertīgi Dieva acīs. Ikviens no mums Dievam ir īpašs un iepriekš paredzēts. Lai arī kaut kas mums nav izdevies, mums ir piedots un mēs esam svēti. Mēs tādi esam, tāpēc atbilstoši tam dzīvosim. Centīsimies no visas sirds un Viņš mums palīdzēs. Savādāk nevar būt! Mēs vienmēr esam uzvarētāji Jēzū Kristū, ja tikai paliekam Viņā. Izbaudi šo novembra mēnesi, apstājies un uztaisi sevis auditu. Atrodi atbildi uz jautājumu, vai Tev patīk pārmaiņas Tavā dzīvē? Vai esi tām gatavs! Vai esi gatavs pārkāpt jaunus apvāršņus, lai attīstītos un paplašinātu redzesloku? Vai esi gatavs apņemties vairāk iestāties par saviem radiniekiem, draugiem, paziņām un darba kolēģiem? Es ticu, ka esi! Lai Tev jauks mēnesis un pavisam drīz jau tiksimies! Saudzē sevi! Lai Dievs Tevi svētī un pasargā!

Nesen lūgšanas laikā draudzes mācītāja sieva pateica šokējošu apgalvojumu, ka ne vienmēr 2×2=4 un dažkārt 2×2= tik, cik vajadzīgs, ja vajag 100,tad būs arī simts. No vienas puses šķiet, ka tādu „loģikas” pavērsienu ir spējīga izdarīt tikai sieviete. Bet no otras puses…

Sievietes loģika vai Dieva loģika?

Par piemēru draudzes mācītāja sieva izraudzījās iedvesmojošu Gidiona kaujas stāstu. Dievs sūtīja Gidionu kaujā pret midiāniešiem. Jāpiebilst, ka midianiešu skaits bija zināmi lielāks nekā Izraēlas kaujinieku skaits. Un tomēr…
Un Tas Kungs sacīja Gideonam: “Pie tevis ir pārāk daudz karotāju, lai Es varētu nodot Midiānu viņu rokā un lai Israēls nevarētu Manā priekšā dižoties, sacīdams: es pats esmu sev ar savu roku sagādājis glābšanu. Un tā no tautas griezās atpakaļ 22 000, bet palika 10 000.
Bet Tas Kungs sacīja Gideonam: “Aizvien vēl ļaužu ir par daudz.”Un Gidions atlaida pārējo tautu, sev atstādams tikai 300 vīrus.
Un tanī naktī notika, ka Tas Kungs ar viņu runāja un viņam sacīja: “Celies, trauc lejup, jo Es esmu viņus nodevis tavā rokā.”
Un midiānieši un amalekieši, kā arī visi austrumu vīri bija saplūduši ielejā tik lielā skaitā kā siseņu bari, un to kamieļu pulki nebija saskaitāmi, tik daudz kā smiltis jūras malā.
Un Gideons ar saviem 300 vīriem uzvarēja.

Tad kāda ir matemātiskā loģika šajā gadījumā? Viela pārdomām.

Ticības akts

Mani tik ļoti šī „sievietes loģika„ iedvesmoja, ka radās vēlēšanās papētīt un paturpināt cerot, ka varbūt sievietes loģikas vīruss aplaimos arī mani…
Tātad, kā būtu ja būtu, bet varbūt pat, kā būtu tā, ja vajag.

Jēzus paņēmis 2 zivis un 5 maizes, pacēla tās debesīs un pateicās Dievam, pabarojot 5000cilvēku. Neiespējami? Brīnums? bet Jēzum un viņa sekotājiem – realitāte.

Pēc matemātiskā principa izrietot 2 zivis+5 maizes = 7, vai ne? Ja mēs skaitām to, kas atradās grozā, fiziski, mēs teiktu, ka tas taču ir loģiski! Jo no nekā” nevar rasties „kaut kas”.

Bet ko lai dara, ka tāds ir ticības pamatprincips? Bībele vēsta: „Jo ticība ir stipra paļaušanās uz to, kas, cerams, pārliecība par neredzamām lietām.”
Kā tas iespējams? Ja ņemam vērā, ka Jēzus ir Radītājs, tad acīm redzot Viņš radīja no garīgās sfēras pārnesot to fiziskajā.
Ir vajadzīga liela ticība, lai neticētu

„ Ir vajadzīga liela ticība, lai neticētu.” -Teica mācītāja sieva, pieminot piemēru par neticīgo Tomu, kurš teica: “Ja es neredzu naglu zīmes Viņa rokās un savu pirkstu nelieku naglu rētās un savu roku nelieku Viņa sānos, es neticēšu.” Jēzus atbildēja: “Stiep šurp savu pirkstu un aplūko Manas rokas un dod šurp savu roku un liec to Manos sānos, un neesi neticīgs, bet ticīgs! Tāpēc, ka tu Mani redzēji, tu ticēji. Svētīgi tie, kas neredz un tomēr tic!”

Elementārā matemātika

Tā ir liela uzdrīkstēšanās iet pret zinātnes pamatnostādnēm.

Matemātikas sistēma, neļauj iziet no zināmās kārtības, tādēļ 2×2=4 un (.)
Bet varbūt tā tas ir, jo matemātiskā sistēma neļauj RADĪT?
No vienas puses mēs esam pakļauti matemātikas virknei, bet no otras puses mēs esam Radītāja bērni, kuriem ir dota vara pakļaut Zemi un mums ir dota vara zināmā mērā radīt. Vai tomēr nē? Domājams, ka Radīšanas vara ir dota tiem, kas tic. Lai ticētu ir jāpakļauj matemātiskā sistēma savai varai, vai mēs to spējam? Diez vai? bet varbūt tomēr?! Kāds ir pakļaušanas ierocis?

Ticība!

Bībeles vēstījums: „ Ticībā Ābels ir nesis Dievam labāku upuri nekā Kains; tās dēļ par viņu ir liecināts, ka viņš ir taisns, kā Dievs par viņa dāvanām ir liecinājis; tās dēļ viņš vēl runā, kaut arī miris.
Ticībā Ēnohs tika aizrauts, tā ka viņš neredzēja nāvi, un viņu neatrada, tāpēc ka Dievs viņu bija aizrāvis. Jo pirms aizraušanas par viņu ir nodota liecība, ka viņš Dievam paticis.
Bet bez ticības nevar patikt. Jo tam, kas pie Dieva griežas, nākas ticēt, ka Viņš ir un ka Viņš tiem, kas Viņu meklē, atmaksā.
Ticībā Noa, dievbijīgs būdams, saņēma Dieva aizrādījumu par vēl neredzamo un savā gādībā uztaisīja šķirstu sava nama glābšanai; tās dēļ viņš nicināja pasauli un kļuva tās taisnības mantinieks, kas nāk no ticības.
Ticībā Ābrahāms ir paklausījis aicinājumam un gāja uz to vietu, ko nācās saņemt par mantojumu, un gāja, nezinādams, kurp viņš iet.
Ticībā arī tā pati Sāra spēja kļūt māte, neraugoties uz vecumu, jo turēja par uzticamu To, kas devis apsolījumu.
Ticībā Ābrahāms, kad tika pārbaudīts, ir upurējis Īzāku, upurējis vienīgo dēlu, viņš, kas bija saņēmis apsolījumus, par ko bija teikts: pēc Īzāka tev pēcnācēji tiks nosaukti, jo viņš domāja, ka arī no miroņiem Dievs spēj uzmodināt; tāpēc viņš to arī saņēma atpakaļ kā līdzību.
Ticībā Īzāks nākotnei svētīja Jēkabu un Ēsavu.
Ticībā Mozus, liels izaudzis, liedzās saukties par faraona meitas dēlu,
labāk gribēdams kopā ar Dieva tautu ciest ļaunumu nekā īsu laiku baudīt grēcīgu laimi.
Ticībā viņš atstāja Ēģipti, nebīdamies no valdnieka dusmām, jo, it kā neredzamo redzēdams, viņš izturēja.
Ticībā viņš izpildīja Pashā svētku ieražu un slacīšanu ar asinīm, lai pirmdzimušo maitātājs tos neaiztiktu.
Ticībā viņi izgāja cauri Sarkanajai jūrai kā pa sausu zemi, ko mēģinot ēģiptieši noslīka.
Ticībā sabruka Jērikas mūri pēc tam, kad septiņas dienas tiem bija gājuši apkārt.
Ticībā netikle Rahāba negāja bojā līdz ar neticīgajiem, draudzīgi uzņēmusi pie sevis izlūkus.
Un ko vēl lai saku? Man pietrūktu laika stāstīt par Gideonu, Baraku, Sampsonu, Jeftu, Dāvidu, Samuēlu un praviešiem, kas ar ticību valstis ir uzvarējuši, taisnus darbus darījuši, apsolījumus saņēmuši, lauvu rīkles aizbāzuši,
uguns spēku nodzēsuši, zobena asmenim izbēguši, pārvarējuši nespēku, karā stipri kļuvuši, svešus kara pulkus piespieduši bēgt.
Sievas savus mirušos atguvušas ar augšāmcelšanos. Bet citi tika mocīti, nepieņemdami atsvabināšanu, lai iegūtu augšāmcelšanos. (Ebrejiem 11).

Sievietes loģikas vīruss

Un ja sieviete tic, ka 2×2= tik cik vajag! Tad kā gan Dievs viņai var pretoties? Jo galu galā pats Dievs uz savu galvu ir pateicis „Un nevienam nav tiesības atņemt Tev Manu BALVU!” (Kol.2: 18)

Tad, lūk izriet, ka sievietes tiesības ir saņemt savu balvu, neņemot vērā, ka fiziskie likumi, jau sen ir brīdinājuši – Tava „dziesmiņa” jau izdziedāta. Bet matemātika saskaitījusi visu izdzīvoto pateikusi skaidri- par vēlu! Tu to iespēju jau sen esi palaidusi garām! Vilciens aizbraucis! Savukārt zinātne – gatava nomētāt ar zvaigznēm debesīs, lai tikai nepamanītu to vienīgo Rīta zvaigzni – Emanuel.

Secinājums: „Ja Dievs ir ar sievieti un viņas „sievietes loģikas vīrusu”,tad kurš var nostāties pret viņu? Jeb „Ja Dievs par mums, kas būs pret mums?”(Rom.8:31).

Ticība nostiprina bērnu veselību. „Pētījuma rezultāti liecina, ka pastāv tiešs sakars starp regulāru lūgšanu un mazāku iespēju saslimt ar sirds slimībām, cirozi un pieaugušo cilvēku slimību – insultu. Lūgšanai pastāv tiešs sakars ar zemu spiedienu un pazeminātu holesterīna līmeni, kā arī depresijas mazināšanos”, – stāsta doktors Barijs Nirenbergs, žurnālam: questia.com

  Pētījums

Barijs Nirenbergs ar kolēģiem vēroja 16 bērnus vecumā no 6-20 gadiem, kuri izgāja procedūras saistībā ar nieru funkcionēšanu.  No pacientiem tika noskaidrota viņu attieksme pret reliģiju un garīgo dzīvi, vēlāk rezultātus salīdzināja ar  - asins urīnvielu slāpekļa līmeni, limfocītu, albumīna, fosfora un citiem medicīniskiem rādītājiem.

Tika atklāta nozīmīga – sakarība starp tieksmi uz garīgumu un asins urīnvielu slāpekļa līmeni. Bērniem, kuri piekrita tādam viedoklim, kā “Dievs rūpējas par mani” un “Dievam ir plāni manai dzīvei”, vidējais asins urīnvielas slāpekļa līmenis bija zemāks, nekā tiem, kuri nepiekrita šim uzstādītajam viedoklim.

Neticams piedzīvojums no doktora ikdienas darba

Bieži mums nākas būt līdzās vecākiem, kuru bērni ir kritiskā stāvoklī. Mēs strādājam ar psiholoģiski un medicīniski grūtiem bērniem, ņemot atbildību par viņiem un lūdzam Dieva žēlastības ienākšanu viņu dzīvēs.

„Nesen, pie mums slimnīcā reabilitācijas nodaļā nonāca 16 gadus vecs zēns. Viņš bija ar cauršaujamu brūci. Lietas apstākļu noskaidrošanas gaitā secināja, ka zēns bija iesaistīts bruņotā grupējumā. Līdz ar to bijis sakars ar policiju, tādēļ pat negāja skolā, lai netiktu saukts pie atbildības.

Zēns bija komā, bet kad nāca pie apziņas viņš teica, ka nekad vairs neatgriezīsies pie vecajiem darbiem. Viņa acīs bija redzama patiesa nožēla. Pēc kāda laika zēns atzinās, par to kāds ir bijis iemesls tāda lēmuma pieņemšanā. Lieta ir tāda, ka komas laikā viņš esot redzējis savu mirušo brāli ar kura palīdzību iepazinis Dievu un apsolīja, ka nekad vairs neatgriezīsies vecajos ceļos. Zēns izrakstījās no slimnīcas. Pirmais ko viņš izdarīja svētdienas dienā aizgāja uz vietējo baznīcas dievkalpojumu.

Zēns atgriezās pie mums uz slimnīcu, bet jau ar citu vajadzību, viņš lūdza atļauju kalpot slimnīcā, lai būtu par garīgu stiprinājumu citiem slimnīcā nonākošajiem bērniem,” – stāsta dr. Barijs Nirenbergs.