Ebreju tautas genocīda upuru piemiņas diena. Foto: Reinis Inkens, Saeimas Administrācija

Ebreji ir bijuši, ir un būs nozīmīga Latvijas sabiedrības daļa. Noziegumiem pret ebreju tautu joprojām nav attaisnojuma un noilguma, un mēs noliecam galvu nevainīgo upuru priekšā. To Saeimas priekšsēdētāja Ināra Mūrniece uzsvēra otrdien, 4.jūlijā, piedaloties Ebreju tautas genocīda upuru piemiņas dienas pasākumā,-ziņo spektrs.com/saeima.lv

Saeimas priekšsēdētāja atgādināja, ka tā ir ne tikai Latvijas, Vācijas un daudzu citu Eiropas valstu traģēdija, bet arī visas cilvēces un pasaules traģēdija.

Holokausta piemiņa un vēsturiskā izpēte ir mūsu morālā un politiskā apņemšanās. Mēs par to stingri iestājamies gan pašu mājās, gan starptautiski, sacīja I.Mūrniece.

Ebreju tautas genocīda upuru piemiņas diena. Foto: Reinis Inkens, Saeimas Administrācija

Tāpat dzīva būs piemiņa par ebreju glābējiem, akcentēja Saeimas priekšsēdētāja, norādot, ka šāda liecība ir arī topošajā filmā par Žaņa Lipkes dzīvi un notikumiem Latvijā vācu okupācijas laikā. Šī nozīmīgā kinoliecība būs daļa no mūsu valsts simtgades programmas.

I.Mūrniece uzsvēra, ka mūsu augstākā atbildība ir nepieļaut karus, vardarbību un masveida slepkavību atkārtošanos. Tas ir būtiski laikā, kad Eiropā saskaramies ar grūtībām un izaicinājumiem. Ikvienam jānostājas pret naida un vardarbības kurināšanu starp tautām, reliģijām un cilvēku grupām.

4.jūlijs Latvijā ir Ebreju tautas genocīda upuru piemiņas diena. Piemiņas brīdis holokausta upuriem šodien notika pie memoriāla Gogoļa ielā, Rīgā.

1941.gada 4.jūlijā pēc nacistu okupācijas varas pavēles tika nodedzināta Rīgas Lielā horālā sinagoga Gogoļa ielā un vēl četri citi galvaspilsētas ebreju dievnami. Otrā pasaules kara laikā uz Latvijas zemes savas tautības dēļ tika iznīcināti neskaitāmi cilvēki, un gandrīz 70 tūkstoši no tiem bija ebreji.

Informācijai:

Ebreju tautas genocīda upuru piemiņas dienai veltītais piemiņas brīdis notika plkst.12 Gogoļa ielā 25 – vietā, kur atradās 1871.gadā uzceltā Lielā horālā sinagoga, kuru 1941.gada 4.jūlijā pēc nacistu rīkojuma nodedzināja kopā ar tur esošajiem cilvēkiem. Pēc kara sinagogas drupas tika nojauktas un to vietā ierīkots skvērs, bet 1993.gadā tur tika izveidots memoriāls.

Valsts prezidents Raimonds Vējonis piemiņas pasākumā aicināja darīt visu, lai šādi notikumi vairs nekad neatkārtotos cilvēces vēsturē.

Saeimas priekšsēdētāja Ināra Mūrniece: “Šomēnes aprit 75 gadi kopš traģiskajiem notikumiem Rumbulā. Mēs apliecinām visdziļāko līdzjūtību ebreju tautai, jo arī mūsu tauta labi zina, kas ir genocīds, ko nozīmē okupācija un nevainīgu cilvēku noslepkavošana.” To uzsvēra Saeimas priekšsēdētāja Ināra Mūrniece otrdien, 29.novembrī, piedaloties piemiņas brīdī Rumbulas memoriālā un pieminot pirms 75 gadiem notikušo traģēdiju, kad 1941.gada novembrī tika nogalināti ap 25 000 Rīgas ebreju un tūkstotis no Vācijas atvestu ebreju,- spektrs.com ziņo Saeimas Preses Dienests

Holokausts – tā ir ne tikai daudzu Eiropas valstu traģēdija, bet arī cilvēces un pasaules traģēdija. Šiem noziegumiem nav attaisnojuma un noilguma, uzsvēra I.Mūrniece, apliecinot, ka holokausta upuru piemiņa Latvijā vienmēr būs dzīva.

Saeimas priekšsēdētāja uzsvēra, ka holokausts Latvijā tiek izzināts arvien vairāk, turpinoties darbam pie dažādu vēstures dokumentu apzināšanas, tostarp par holokaustu dažādos novados.

“Šie pētījumi sniedz jaunus faktus un liecības. Pētījumos gūtās atziņas un vērtējumi kļūst zināmi arvien plašākam cilvēku lokam. Tie tiek mācīti skolās un iekļauti vēstures programmās. Tiek izdotas arvien jaunas grāmatas. Holokausta vēsturiskā izpēte Latvijā nebeidzas un nebeigsies. Tā ir mūsu morālā un politiskā apņemšanās, kas ir un paliek spēkā,” apliecināja I.Mūrniece.

“Diemžēl miers mūsdienu pasaulē atkal kļuvis trauslāks. Tāpēc mūsu svarīgākais uzdevums ir rūpēties par drošību, nepieļaut karu un vardarbību, atbalstīt citam citu. Darīsim visu, kas mūsu spēkos, lai nekas tāds nekad neatkārtotos! Sargāsim un lolosim mieru!” runas noslēgumā sacīja I.Mūrniece.

Rumbula ir viena no lielākajām ebreju masveida iznīcināšanas vietām Eiropā. 1941.gada novembrī vācu nacistiskā vadība pieņēma lēmumu iznīcināt Rīgas geto ieslodzītos ebrejus. Rumbulas mežā tika nošauti vairāk nekā 25 000 cilvēku, to skaitā aptuveni 1000 no Vācijas deportēto ebreju. Memoriāla teritorijā atrodas vairāki masu kapi, kuru vietas iezīmētas ar taisnstūra betona apmalēm.

Ināras Mūrnieces vizīte Gruzijā. Foto: Lelde Rāfelde, Saeimas Administrācija

Saeimas priekšsēdētāja Ināra Mūrniece vizītes Gruzijā laikā tikās ar Gruzijas pareizticīgās baznīcas patriarhu Iliju II.

“Mēs zinām, ka Gruzijā augstu tiek godātas kristīgās vērtības, un lielā mērā par to jāpateicas arī Jūsu personīgajam ieguldījumam. Gruzijas tautai Jūs esat gan garīgais līderis, gan autoritāte, kuras viedoklī cilvēki ieklausās, pieņemot valstij un tautai svarīgus lēmumus,” sarunā ar Gruzijas pareizticīgo baznīcas patriarhu Iliju II teica Saeimas priekšsēdētāja Ināra Mūrniece, izsakot pateicību par iespēju vizītes ietvaros tikties. Īpaši I.Mūrniece atzīmēja patriarha atbalstu, uzsverot sabiedrībai Gruzijas piederību Eiropas vērtību telpai,-ziņo spektrs.com/saeima.lv

Saeimas priekšsēdētaja sarunā pastāstīja, ka arī Latvijā kristīgās vērtības ir daļa no mūsu identitātes, un valsts un baznīcas sadarbība ir ļoti laba. Latvijā ir dziļas ekumēnisma tradīcijas, ko apliecina arī kristīgo konfesiju kopīgie dievkalpojumi mūsu valstij nozīmīgos svētkos un gadadienās. I.Mūrniece vērsa uzmanību, ka arī Latvijas himna sākas ar lūgšanu – “Dievs, svētī Latviju!”.

“Īpaši būtisks baznīcas atbalsts ir brīžos, kad nācijas sastopas ar problēmām, kā rezultātā var tikt apdraudēts to miers un brīvība; tieši paļāvība uz Dievu un kristīgajām vērtībām ļauj cilvēkiem saglabāt morālo spēku un ticību nākotnei. Gan Latvijas, gan Gruzijas cilvēki zina, ka tieši baznīca sarežģītos laika griežos ir ļāvusi mums būt stipriem,” uzsvēra I.Mūrniece.

Arī šobrīd Eiropa sastopas ar daudziem izaicinājumiem, tādēļ aizvien lielāka loma un nozīme ir kristīgo konfesiju atbalstam, īpaši domājot par sabiedrības saliedēšanu sarežģītās situācijās, sacīja Saeimas priekšsēdētāja.

Ināra Mūrniece. Foto: saeima.lv

Svētdien, Valsts prezidents Raimonds Vējonis, Saeimas priekšsēdētāja Ināra Mūrniece (NA) un ārlietu ministrs Edgars Rinkēvičs (V), pieminot holokaustu, piedalījās Latvijas Ebreju draudžu un kopienas padomes organizētajā piemiņas brīdī Rumbulas memoriālā.

„Līdz pat šodienai prātam neaptverams ir visu laiku lielākais genocīda noziegums Latvijas teritorijā – holokausts – totālā Latvijas un no ārvalstīm ievesto ebreju iznīcināšana.” To uzsvēra Saeimas priekšsēdētāja Ināra Mūrniece svētdien, 29.novembrī, piedaloties piemiņas brīdī Rumbulas memoriālā un pieminot 1941.gadā Rīgas geto nogalinātos ebrejus,-ziņo spektrs.com/Saeimas Preses diensts

 „1941.gada notikumi Latvijas sabiedrības vēsturiskajā atmiņā saglabājušies kā vistraģiskākie tās vēsturē. Latvijas Republika nosoda visus, kuri vainīgi traģiskā 1941.gada un vēlāko gadu noziegumos pret cilvēci, un godbijībā piemin visus viņu upurus,” pauda I.Mūrniece.

 Saeimas priekšsēdētāja akcentēja, ka „nacistiskais, tāpat kā komunistiskais režīms, centās savstarpēji sanaidot cilvēkus un viņus iesaistīja noziegumos pret citiem pilsoņiem. Latvija, kura bija patvērums no citur Eiropā jau izvērstā holokausta bēgošiem ebrejiem, pēc nacistiskās okupācijas kļuva par kapa vietu apmēram 20 000 no Eiropas atvestiem un nogalinātiem ebrejiem. Zeme viņus pieņēma arī šeit – Rumbulā”.

 „Šodien, pieminot Rumbulā noslepkavotos, ir jāuzsver, ka Latvijas Republikas pienākums ir atjaunot vēsturisko taisnīgumu attiecībā pret holokausta upuriem,” sacīja I.Mūrniece.

 Rumbula ir viena no lielākajām ebreju masveida iznīcināšanas vietām Eiropā. 1941.gada novembrī vācu nacistiskā vadība pieņēma lēmumu iznīcināt Rīgas geto ieslodzītos ebrejus. Rumbulas mežā tika nošauti vairāk nekā 25 000 cilvēku, to skaitā aptuveni 1000 no Vācijas deportēto ebreju. Memoriāla teritorijā atrodas vairāki masu kapi, kuru vietas iezīmētas ar taisnstūra betona apmalēm.

Saeimas priekšsēdētāja Ināra Mūrniece. Foto: Saeimas kanceleja

Spektrs.com jau ziņoja, ka vairāki sabiedrībā zināmi cilvēki: Lidija Lasmane, Iveta Šimkus , Skaidrīte Lasmane augstākās amatpersonas ar vēstuli aicina jau tuvākajā laikā apliecināt savu nostāju ar apņēmīgu un konkrētu rīcību lustrācijas likuma virzīšanā.

Saeimas priekšsēdētāja Ināra Mūrniece (Nacionālā apvienība) atbildot uz vēstulē pausto uzskata, ka Lustrācijas procesa ieviešana Latvijā nekādā ziņā nav nokavēta.

„Sabiedrība varēs attīstīties tālāk, kad tiks nopietni izvērtēts totalitārais okupācijas režīms un tā atstātās sekas. Lustrācijas rezultātā valsts iegūs noderīgu informāciju, kas palīdzēs lustrētās personas aizsargāt no potenciālas ārvalstu veiktas šantāžas. Lustrācijas likumam ir jābūt, un lustrācijas process Latvijā jāveic. Svarīgi ir saprast šī procesa būtību – tā ir personas brīvprātīga atzīšanās sadarbībā ar PSRS specdienestiem un valsts nodrošināta aizsardzība lustrētajai personai. Ir jānodrošina, lai fakta publiskošana nenonāktu pretrunā noteiktajai valsts aizsardzībai personai, kura veikusi ilustrācijas procesu. Šobrīd jau ir izdarīti grozījumi likumā par LPSR Valsts drošības komitejas (VDK) dokumentu izmantošanu un sadarbības fakta ar VDK pierādīšanu, kas paredz VDK dokumentu publicēšanu. Potenciālais likumprojekts būtu jāsaskaņo ar šo likumu,”- tā Ināra Mūrniece.

Līdzīga ziņa:

Lidijai Lamanei-90. Ināras Mūrnieces uzruna: Bez atklātības nebūs piedošanas

Saeimas priekšsēdētāja Ināra Mūrniece. Foto: Saeimas kanceleja

Otrdien, 28. jūlijā, Neatkarības cīnītājas un padomju režīma ieslodzītās Lidijas Lasmanes 90 gadu jubilejai veltītajā koncertā „Svinēt dzīvi kopā ar Dievu un Latviju” 12. Saeimas deputātes (NA) un Saeimas priekšsēdētājas Ināras Mūrnieces uzruna,-ziņo spektrs.com

Ir cilvēki – simboli. Lidija Lasmane ir tikai dažus gadus jaunāka par Latvijas valsti. Visu mūžu viņas liktenis bijis nesaraujami saistīts ar mūsu valsts likteni. Ar savu cilvēcīgumu, sirdsapziņu un gara spēku Lidija Lasmane iemantojusi sabiedrības cieņu, spējot iedvesmot mūs gan maziem, gan lieliem dzīves varoņdarbiem.

Lidija Lasmane par pretošanos padomju varai tiesāta trīs reizes. Neraugoties ne uz cietumos, ne lēģerī pavadītajiem gadiem, kā nacionālās pretošanās kustības dalībniece viņa visas dzīves gaitā iestājusies par pamatlietām – patiesību un brīvību.

Lidija kļuvusi par sirdsapziņas un vienkāršības simbolu. Tā ir vienkāršība, kas sakņojas dziļā pašcieņā, savas zemes un tautas mīlestībā. Šī vienkāršība ir liels spēks, kas noraida lienošo konformismu ar tā vilinošajiem piedāvājumiem – mainīt ideālus pret materiālajiem labumiem, mīt vērtības pret ērtībām. Jo ne jau ērtības, bet vērtības mūs dara patiesi brīvus un stiprus. Tās vērtības, par ko domājam, paceļot acis uz Brīvības pieminekļa trim zvaigznēm.

Piešķirto Triju Zvaigžņu ordeni Lidija Lasmane ir noraidījusi kā apbalvojumu, ko saņēmuši arī čekas ziņotāji. Viņas sapnis ir sabiedrības izlīdzināšanās ar pagātni un uz izpratni balstīta piedošana. To sniegtu atklāta saruna par pagātnes smagajām lietām: kādā veidā Kompartija uzlika sabiedrībai totalitarārās varas iemauktus, ar kādām metodēm kompartijas pārraudzītā Valsts drošības komiteja pievilka grožus un lika klapes uz acīm, kā darbojās VDK ziņotāju tīkls. Tas ir ļaunums vai kaitējums, ko daļa mūsu sabiedrības apzināti nodarīja vai tika piespiesti nodarīt citiem – saviem līdzcilvēkiem. VDK ziņojumi lauza dzīves, izpostīja sapņus. Dažkārt šajos ziņojumos kaitējuma nebija, bija vienīgi ziņotāja cilvēciska vēlme izdzīvot vai netraucēti turpināt savu karjeru. Tomēr pati ziņošanas būtība bija amorāla un pazemojoša.

Pagātnes pārvarēšana ir nepieciešams priekšnosacījums demokrātiskas Latvijas valsts attīstībai. Izvērtējot okupācijas perioda pagātni, nonāksim arī pie dziļākas sabiedrības saliedētības. Tomēr pagātnes pārvarēšana nav iespējama bez zinātniskas izvērtēšanas. Valstij, atbalstot LPSR VDK zinātniskās izpētes komisijas un citu līdzīga mērķa institūciju darbību, jāsekmē totalitārās sistēmas izpēte un izvērtēšana. Beidzot arī jāizdiskutē jautājums par kolaborāciju, par sabiedrības sadarbošanos ar okupācijas varu un pielāgošanos tai. Mums pašiem atklāti jāsāk runāt arī par latviešu iesaisti kolaborācijā. Tas ļautu saprast politiskos un sociālos procesus mūsdienu Latvijā.

Izgaismojot okupācijas laika sistēmas necilvēcīgo dabu un to izprotot, ir iespējams ētiskas dabas izlīgums sabiedrības starpā. Tā ir piedošana cits citam, par ko runājusi un sapņojusi Lidija Lasmane. Bet lai kaut ko piedotu, piedošana jālūdz un tā ir jāsaņem. Piedošana kādam ir jādod.

Augstu vērtēju to cilvēku drosmi, kuri atklāti ir stāstījuši par sadarbību ar VDK, viņu sirdsapziņas balss nav klusējusi.

Bet vēl šodien neatbildēts paliek jautājums: vai patiesi visu un bez ierunām varēs piedot?

Līdz ar pagātnes pārvarēšanu mēs piepildītu vienu no jubilāres sapņiem. Pagātnes pārvarēšanai jākļūst par mērķi, kuru sasniedzam līdz Latvijas valsts simtgadei. Otrajā Latvijas valstiskuma simtgadē mēs ieietu bez smagās un apkaunojošās pagātnes nastas, kā brīvi un spēcīgāki ļaudis. Lidija būtu gandarīta dzīvot kopā ar mums šādā sabiedrībā.

Ir pieņemts jubilāram kaut ko novēlēt. Bet, kad skaties saulē, ir grūti vēlēties, lai tā spīdētu vēl spožāk. Drīzāk gribu novēlēt mums visiem būt Lidijas gara spēka un sirds starojuma cienīgiem.

Līdzīga ziņa:

Ināra Mūrniece: Lustrācijas procesa ieviešana Latvijā nav nokavēta 

Ināra Mūrniece. Foto: Ernests Dinka

Saeimas priekšsēdētāja Ināra Mūrniece piektdien, 3.jūlijā, piedalījās Ebreju tautas genocīda upuru piemiņas dienas pasākumos.

I.Mūrniece piedalījās Ebreju biedrības „Šamir” rīkotajā gājienā holokausta upuru piemiņai, kurā uzrunāja klātesošos.

„Nacistiskais un komunistiskais režīms Latvijā īstenoja noziegumus pret cilvēci, kuriem nav noilguma. Tas sēja nežēlību, naidu un vardarbību. Holokausta laikā bojā gāja ap 70 tūkstošiem vietējo ebreju, un ap 25 tūkstošiem ebreju tika deportēti no rietumvalstīm un nogalināti mūsu zemē. Viņi, tāpat kā mēs šodien, domāja par nākotni, veidoja savu dzīvi, audzināja bērnus. Tika nogalināti arī bērni, no kuriem daļa nepaguva uzzināt, ka apkārtējā pasaule nav tikai ļaunums un ciešanas, un ka viņi radīti dzīvei, nevis nāvei,” teica I.Mūrniece,-ziņo spektrs.com/saeima.lv

Ināra Mūrniece. Foto: Ernests Dinka

Saeimas priekšsēdētāja sacīja, ka „šodien pieminām ne tikai holokausta upurus, bet arī tos, kas viņus glāba, un dziļi noliecu galvu arī viņu priekšā”.

„Holokausts – tas ir galējs genocīda veids, un mūsdienu pasaulē noziegumiem pret cilvēci nav vietas,” uzsvēra I.Mūrniece.

Saeimas priekšsēdētāja šodien piedalījās arī Ebreju tautas genocīda upuru piemiņas brīdī pie memoriāla Rīgā, ko organizēja Latvijas Ebreju draudžu un kopienu padome un Rīgas ebreju reliģiskā draudze. Šajā pasākumā piedalījās arī Valsts prezidents Andris Bērziņš un Ministru prezidente Laimdota Straujuma.

Foto: Ieva Holma

Rīgā pie Brīvības pieminekļa un Kara muzejā 17.martā norisinājās piemiņas pasākumi “Latvijas Centrālās padomes memorandam — 71″, Pie Brīvības pieminekļa tika iededzinātas svecītes, pieminot cilvēkus, kuri 1944. gadā parakstīja profesora Konstantīna Čakstes vadītās nacionālās pretošanās organizācijas Latvijas Centrālās padomes memorandu.

Savukārt Latvijas Kara muzejā norisinājās literāri muzikāls piemiņas vakars, kuru ar īsu uzrunu atklāja Latvijas Republikas Saeimas priekšsēdētāja Ināra Mūrniece. Vēsturnieks Uldis Neiburgs iepazīstināja klātesošos ar memoranda vēsturisko apskatu. Elzas Stērstes mazmeita, rakstniece un diplomāte Anna Žīgure lasīja dzejnieces dzeju. Rakstnieks Otto Ozols lasīja fragmentus no Memoranda parakstītāja Kārļa Skalbes darbiem. Kara muzeja pētniece Ieva Kvāle stāstīja par grāmatas „Ar parakstu par Latviju” tapšanu. Un Dagmāra Beitnere – Le Galla dalījās pārdomās par vēsturiskā laika notikumiem kontekstā ar mūsdienu politisko stāvokli Latvijā. Muzikālajā daļā Memoranda parakstītāja Jāzepa Vītola un citu latviešu komponistu darbus atskaņoja dziedātājs Jānis Kurševs, pianiste Ilze Fomina un Latvijas Zemessardzes koris “Stars” Ārija Šķepasta vadībā.

Literāri muzikālā piemiņas vakara gaitā vairakkārt izskanēja doma par to, ka memoranda parakstītāji ir pelnījuši pieminekli veltītu Nacionālās pretošanās kustības dalībniekiem, kā arī laivu vedējiem, kuri Latvijas okupācijas laikā riskējot ar dzīvību veda bēgļus uz Zviedriju.

Ināra Mūrniece. Foto: Ieva Holma

Latvijas Republikas Saeimas priekšsēdētāja Ināra Mūrniece savā īsajā uzrunā salīdzināja Latvijas okupācijas laiku un Latvijas Centrālās Padomes cīņu par Latvijas neatkarību ar mūsdienām, kad līdzīgas pret valsti vērstas darbības ar informatīvā kara pielietoto metodi Latvijas ārvalsts nelabvēļi cenšas panākt arī šodien. Ināra Mūrniece atgādināja, ka toreiz valstiskuma apziņa bija stipra un dzīva cilvēku sirdīs. „Un to tagad varam nest uz priekšu arī mēs šodien. Tas ir mūsu svēts pienākums un uzdevums,” teica Ināra Mūrniece. Saistībā ar Ukrainas notikumiem Mūrniece uzsvēra: „Ir redzams, ka Ukrainas virzienā ir vērsta propagandas kampaņa ar galveno mērķi, Ukrainas tautas apziņā ieviest apgalvojumu, ka Ukraina ir neveiksmīga valsts, par kuru nav vērts cīnīties. Līdzīgas receptes informatīvajā karā ir pielietotas arī pret mums. Kad šāda doma ir iedvesta, tad vieglāk valsti atmest, kā nevajadzīgu. Tas ir bīstami!” Kā būtu jārīkojas Latvijas tautai šodienas ģeopolitiskos apstākļos, lai nezaudētu Latvijas neatkarību Mūrniece paskaidroja: „Es ceru, ka mūsu pretestības spējas to nekad nepieļaus. Jo Latvijas valstiskuma ideja nepastāv ārpus mums. Valsts ir mūsu daļa. Tā ir mūsu pilsoniskās apziņas daļa. Gan mūsu bēdas, lepnums un prieks ir valstiskuma daļa. Arī valstij ir jābūt sava daļa par pilsoņiem, tā ir valsts atbildība.” Saeimas priekšsēdētāja pateicās domās visiem Latvijas Centrālās Padomes dalībniekiem, par dziļās pilsoniskās drosmes apliecināšanu. Noslēgumā viņa teica: „Es ceru, ka izšķirīgos brīžos arī mēs varēsim spert drosmīgus soļus, kad tas būs nepieciešams. Tā ir ticība sev, uzticība savai tautai un uzticība Latvijas valstiskumam.”

Vēsturnieks Uldis Neiburgs. Foto: Ieva Holma

Vēsturnieks Uldis Neiburgs iepazīstināja klātesošos ar memoranda vēsturisko apskatu, stāstot, ka Latvijas Centrālā Padome -slepena pretošanās kustības organizācija ar profesoru Konstantīnu Čaksti priekšgalā ir dibināta 1943. gadā 13. augustā. LCP veidoja četras galvenās politiskās partijas: Latvijas Sociāldemokrātiskā Strādnieku partija, Latviešu Zemnieku savienība, Savienība demokrātiskais centrs, un Latgales kristīgo zemnieku partija.

LVP politiskais mērķis bija atjaunot neatkarīgu, demokrātisku Latviju, balstoties uz 1922. gada 15. februāra Satversmi. Svarīgu lomu mērķa sasniegšanā uzņēmās Latvijas sūtnis Stokholmā Voldemārs Salnais, kurš uzsvēra, ka nepieciešams Okupētajā dzimtenē izveidot politisku centru, kas paustu Latvijas tautas nostāju iepretī nacistu un komunistu okupācijai un paustu Latvijas tautas vēlmi par Latvijas neatkarību. Voldemārs Salnais1943. gada 29. martā ar starpnieku Edgaru Skujenieku nelegāli caur Igauniju uz Rīgu nosūtīja plašu informatīvu un programmatisku rakstu, kurā norādīja uz nacionālās pretestības organizācijas pastāvēšanu Igaunijā un uzsvēra šādas organizācijas veidošanas nepieciešamību arī Latvijā. Vēstījumā tautiešiem Voldemārs Salnais uzsvēra: “Cīņa par Latvijas atgūšanu faktiski ir un būs jāizcīna pašiem latviešiem. Starptautiskajā diplomātikas laukā mieru slēdzot viss atkarāsies no tā, kādu stāvokli ieņems divas lielās demokrātijas, proti, ASV un Anglija, kuras būs šajā gadā miera uzvarētājas un galvenās noteicējas.” 1944.gada 28.jūnijā sūtnis Latvijā rakstīja: “Mūsu ienaidnieks Nr.1 ir un paliek Padomju Krievija un mūs tāpat kā somus patreizējie apstākļi spiež cīnīties kopā ar tiem, kas arī cīnās pret mūsu ienaidnieku Nr.1. Mums citas izejas nav. Mūsu pirmais uzdevums ir darīt maksimāli, lai angļu-sakši saprastu mūsu traģisko stāvokli un, ka šī mūsu cīņa ir tikai mūsu dzīvības paš-uzturēšanās cīņa. Un, tā nekādā gadījumā nav cīņa dēļ vācu politiskajiem mērķiem.

Klātesošie. NA deputāts Einārs Cilinskis (pa labi). Foto: Ieva Holma

Vēsturnieks Uldis Neiburgs par LCP paveikto vācu okupācijas laikā pastāstīja, ka pateicoties LCP darbībai rietumi sasniedza informatīvu politiski dokumenti, kuros bija atklāti padomju okupācijas laiks un par stāvokli Latvijā vācu okupācijas apstākļos, kā arī vācu okupācijas laiku varas noziegumi pret latviešu tautu. Dokumentos, tika apliecināts arī Latvijas sabiedrības noskaņojums. Taču jāsaka, ka šādas ziņas un dokumentu liecības starptautiskajā diplomātijā bija neērtas, tāpēc līdz kara baigām tās bija ignorētas. Galvenokārt šī informācija bija brīva no padomju un vācu propagandas. Galvenais uzsvars šajos dokumentos tika kliedēts Vācijas apgalvojums, ka latvieši kopā ar vācu armiju cīnījās pret Krievijas okupāciju. Gestapo vajāšanas laikā sūtnim V. Salnaim, izdevās dabūt Zviedrijas iestāžu atļauju sakaru uzturēšanai ar okupēto Latviju, izmantojot jūras ceļu. 1944. gada 15. jūlijā Stokholmā nodibināja Latvijas pilsoņu evakuācijas fonda pārvaldi. Lai gan Baltijas valstu teritorijā 1944. gada otrajā pusē esošie ebreji gandrīz pilnībā jau bija iznīcināti, LCP pārstāvjiem izdevās izglābt vairākus ebrejus un izvest uz Zviedriju.

Latvijas kara muzeja pētniece un grāmatas “Ar parakstu par Latviju” autore Ieva Kvāle

Ieva Kvāle. Foto: Ieva Holma

„Tā bija prasība par brīvu un neatkarīgu Latviju, riskējot ar savu dzīvību, veselību un pat ar ģimeni, Latvijas okupācijas laikā,” savu domu iesāka Ieva Kvāle.

Ieva Kvāle sacīja, ka grāmatas sastādīšanas darbs bija grūts, jo 188 cilvēku biogrāfiju ar dažādiem likteņiem, ņemot vērā okupācijas un izsūtīšanas laiku, apkopojuma veikšana nav bijusi tik vienkārša.

„Latvijas Centrālā Padome nolēma aicināt parakstīt memorandu Saeimas deputātiem, kultūras darbiniekiem, augstskolu pasniedzēji, atvaļinātajiem bruņoto spēku virsniekiem, docentiem, un juristiem. Tie bija cilvēki ar izcilu reputāciju,” stāstīja Ieva Kvāle.

Represijas piedzīvoja visi memoranda parakstītāji. Padomju okupācijas laikā no 189 parakstītājiem palika vien 44 cilvēki. No tiem 9 cilvēkus arestēja. Daudzus atlaida no darba.

Ieva Kvāle par izvestajiem trimdā stāstīja, ka viņiem domas par brīvu Latviju neapsīka: „Turpinājās darbība ļoti sarežģītos apstākļos. Piemēram, Latvijas Evaņģēliski luteriskās baznīcas arhibīskaps Teodors Grīnbergs ar iesniegumiem vērsās pie Romas pāvesta, Amerikas Savienoto Valstu prezidenta, Zviedrijas karaļa. Lūgumos tika prasīts pārskatīt Padomju laika okupācijas norisi Baltijas valstīs un mēģināt iespaidot Padomju Savienības politiku. Arhibīskaps Teodors Grīnbergs atbalstīja arī federācijas kustību, kas tagad nes Eiropas Savienības vārdu. Viņš jau toreiz saprata, ka viena valsts nevar pati pastāvēt un tāpēc jāiekļaujas lielā federatīvā saimē.”

Zemessardzes koris Stars. Foto: Ieva Holma

Ieva Kvāle paskaidroja, ka Teodors Grīnbergs nebija vienīgais: „Arī pārējie trimdā izvestie sāka ar to, ka dibināja latviešu biedrības, veidoja latviešu baznīcas, latviešu skolas un augstskolas saglabājot latvietību, dzīvojot ar pārliecību, ka viņu trimda agri vai vēlu beigsies un Latvija būs brīva.  Teoloģijas profesors un  Latvijas evaņģēliski luteriskās baznīcas arhibīskaps un viens no memoranda parakstītājiem Kārlis Kundziņš reiz teica: „Latvija svešumā ir latviešu baznīca”.” Noslēgumā Ieva Kvāle papildināja: „ Tie ir mūsu Latvijas nacionālie dārgumi un tāpēc arī attiecīgi pret tādiem ir arī jāizturas.” Ieva Kvāle uzskata, ka šādi cilvēki ir pelnījuši pieminekli veltītu Nacionālās pretošanās kustības dalībniekiem, kā arī laivu vedējiem, kuri Latvijas okupācijas laikā riskējot ar dzīvību veda bēgļus uz Zviedriju.

Grāmata “Ar parakstu par Latviju” digitālā versija ir pieejama Kara muzeja 2. Pasaules karam veltītā zālē.

Latvijas Universitātes filozofijas un socioloģijas institūta vadošā pētniece Dagmāra Kalla

Dagmāra Kalla

„Sabiedrība ir kā ilgi lietots tērps ar ielāpiem. Tā ir mainījušās paaudzes. Taču pēc kāda laika mēs varam jautāt paši sev, vai tā ir tā pati sabiedrība, jo mēs vairs nepazīstam tērpa faktūru. Taču ir kāda detaļa, pēc kuras mēs šo tērpu varam atpazīt nemaldīgi, tās ir tērpa šuves, jo tās paliek nemainīgas,” tēlaini iesāka savu runu Dagmāra Kalla.

Dagmāra papildinot domu paskaidro, ka tērpu šuves ir tās, kas savieno paaudzes un laikmetus. Ļaujot sevi atpazīt dažādos vēstures laikos.

Dagmāra Kalla citējot dažādus memoranda parakstītāju izteikumus salīdzināja tos ar mūsdienās publicista Otto Ozola savā grāmatā „Latvieši ir visur” teikto: “Latvieši ir visur, bet ir svarīgi, lai viņi dzīvotu Latvijā.”

Velkot paralēles ar mūsdienu Latviju raisot pārdomas par Latvijas spilgtajām personībām, kuras varētu iedvesmot Latvijas tautu, Dagmāra Kalla vaicā: „Kur ir mūsdienu Pumpuri, Veidenbaumi, Ausekļi? Kur ir lielās personības, kuras varētu pacelt latviešu nāciju spārnos? Taču Dagmāra cenšas arī atbildēt uz uzdoto jautājumu atzīstot, ka mūsu laikmetā lielām personībām dzīvot ir ļoti grūti. Jo patērētāji, viegli kādu padara par zvaigznēm, stāstot, cik šīs zvaigznes ir īpašas. Noteikti tā arī ir. Bet no socioloģiskā viedokļa runājot teoriju valodā Dagmāra Kalla stāsta “Piecdesmitajos gados teorijas radītājs Deivids Rīsmans  piedāvāja skatījumu par sabiedrību, kas man palīdzēja saprast kāpēc šodien mums ir grūtāk. Jo arī grūti bija veidot pirmo Latviju. Rīsmans saka, ka cilvēkiem piemīt ne tikai mentālie temperementi, kas parādās mūsu raksturā, bet cilvēkiem piemīt arī sociālais raksturs.   Viņš norāda, ka līdzās dzīvo trīs sociālie raksturi. Tie dzīvojuši visos laikos un katra laikmeta seju noteica viena vai otra sociālā rakstura dominēšana.”

1. Pirmais tips ir tradicionāli vērstais (tradicional-directed) – tie ir zemes sāls un pārstāv sabiedrības lielāko daļu. Cilvēki, kuri respektē citu cilvēku jūtas un ir ar pareizu attieksmi. Vecāki viņus ir audzinājuši iegalvojot: “Nedari tā! Būs kauns no cilvēkiem.” Šādi cilvēki atbilst agrākā laika sabiedrībai.

2) Otrais – uz iekšu vērstais (inner-directed): personas, kuras jau no bērnības iemācījušās sevi skatīt kā neatkarīgas personas, ir iecentrētas sevis pilnveidošanai un attīstīšanai. Ir tendence just vainas apziņu. Bet, tā kā uzvedības pamatprincipi iecentrēti bērnībā, šā tipa personas ir apveltītas ar lielu iekšēju stabilitāti, viņu dzīvei raksturīga pašrealizācija, kas, izpaužoties kritiskā masā, veido sasniegumus sabiedrībai, kurā viņi dzīvo.

Deivids Rīsmans saka, ka 19.gds. Kad veidojās modernās nācijas ir laiks, kad… Modernās nācijas izveidojās pateicoties šiem abiem sociālajiem tipiem, kas devušas operas, traktātus, gleznas, zinātnes sasniegumus.

3. Sociālais tipa vairākums veidojās pēc 2. Pasaules kara. – uz citiem vērstais jeb uz āru vērstaia (other-directed) ir pretmets otrajam. Arī tas ir vecāku lolots. Bērns, kurš ir audzis savu vērtību sistēmu veidojot nevis izrietot no sabiedrības interesēm, bet no personiskām interesēm. Tie ir modernie kosmopolīti, kuri labi jūtās visur pasaulē. Viņi svešo māk ātri padarīt intīmu, spēj strauji pielāgoties un mainīties. Bet citi interesē tiktāl, ciktāl tie palīdz īstenot viņu mērķus.

Jānis Kurševs, Ilze Fomina. Foto: Ieva Holma

„Lūk, mēs dzīvojam laikmetā, kurā dominē šis trešais sociālais tips, tāpēc pamattipiem grūti dzīvot šādā iespaidā. Tā ir zināma veida entropija, kas ārda nacionālas valstis. Un ir aizvien grūtāk sabiedrību saturēt,” iedziļinoties tēmā stāsta Dagmāra. Palīdzot saprast iemeslus Latvijas sabiedrības sašķeltībai Dagmāra uzsver, ka tāpēc ir svarīgi memoranda parakstītāju varoņus apkopt grāmatā, kas jau ir izdarīts, kā arī Latvijas sabiedrības apziņā padarot dzīvus arī uzstādot pieminekli par godu mūsu valsts varoņiem. Tāda rīcība arī palīdzētu saturēt sabiedrību. Dagmāra pieminēja nesenu sabiedrības saliedētības paraugu, viņa teica: „Mēs esam memoranda parakstītāju cienīgi, jo esam uzvarējuši valodas referendumā.

Tāpēc mums ir jāuzvar arī nākamajā solī- jābūt gudrai sabiedrībai, kas spēj raidīt signālus mūsu Saeimai un aicināt izvēlēties par prezidentu viscienīgāko personu, tādu, ar kuru mēs varam lepoties. Jo katra prezidenta runa, viņa stāja ir daļa no mūsu identitātes. Tās ir mūsu saknes un daļa no mūsu pašapziņas. Dagmāra noslēgumā aicināja paturēt prātā divas lietas. 1. Nekad nebaidīties. Jo tad, kad cilvēks baidās, viņš ir viegli iespaidojams un manipulējams. 2. Ticība. Sociālajā valodā sakot, ticībai ir tendence realizēties. Dievs svētī Latviju!

Otto Ozols. Foto: Ieva Holma

Publicists Otto Ozols auditorijai stāstīja par to, ka aptauja liecina par Kārļa Skalbes literārā darba “Kaķīša dzirnavas” atpazīstamību, taču ne mazāk svarīgs ir 1920. gadā izdots darbs “Mazās piezīmes”.

Otto Ozols citēja arī žurnāla “Jaunā gaita” Ojāra Zandera rakstu “Skalbe un latviskā kultūra” jo Skalbe ne vienmēr ir bijis visupiedošais tēls no kaķīša dzirnavām, kuras galvenais varonis-cietējs aicina nepieminēt ar ļaunu savus pāridarītājus. Piedot var personisko aizskārumu, bet nevar piedot pāridarījumu visai tautai.

Skalbei jau toreiz bija virkne pamatotu jautājumu. Piemēram, kādēļ jaunā un gudrā pilsoņu daļa ir tik vienaldzīga pret latviešu kultūru? Kādēļ lielnieciskuma sērga izplatījās starp bagātajiem Zemgales saimniekiem, bet nabadzībā esošie saglabā lielāku cieņu pret savu valsti un tās kultūru. „Pat labākie ļaudis, uz kuriem mēs skatījāmies kā uz revolucionārās kultūras nesējiem ir gatavi pieticīgi izkaisīties gar krievu un vācu saknēm kā internacionāls superfosfāts.” Otto Ozols citējot Skalbes teikto. Otto ozols no vēsturiskām atziņām liekot tiltu uz mūsdienām jautāja, ko gan Skalbe varētu teikt mūsdienu saimniekdēliem un saimniekmeitām? Otto Ozols secina, ka situācija ir līdzīga, jo arī šodien latviešu tauta izklīst gar lielvaru pašpasludinātajām saknēm. Piemēram, mūsdienu civilizētajā Eiropā sludina, ka nacionāla valsts ir kaut kas arhaisks. Patiesībā šādi apgalvojumi, nav nekas jauns. Arī skalbe bija pamanījis viņu īdēšanu. Skalbe nenoliedza lielo tautu ietekmi, bet uzskatīja, ka ar to ir par maz, jo mazo tautu nacionālā kultūrai piemīt savas īpatnības, tāpat kā katram cilvēkam piemīt savas īpatnības, bez kurām nevar patikt citiem. Skalbe uzskatīja, ka ir kauns ķēmoties līdzi pērtiķim, tāpat arī kauns atdarināt citas kultūras bez savas. Cilvēks nevar būt tāds, kā lupatu deķis, sašūts no citu kultūru pārpalikumiem, bet jāizpaužas nacionālas valsts īpatnībām ar citādiem slāņiem. Otto ozols vilka arī paralēlas kas sakrīt ar vēsturisko momentu Rīgas sargi cīņā pret Bermontu un šodienas politiskiem procesiem Rīgā. Skalbe rakstīja: “Rīgas krišana bija satriecoša. Mums likās, ka mēs ejam bojā bez slavas, bet pietika ar pulciņu latviešu vīru, kas bez bailēm stāvēja ienaidnieku ceļā un Latvija dzīvo. Latvija dzimst no viņas kareivjiem. Kur gan ir latvieši šinī brīdī? Tas ir tikai zvērests un solījums. Latviju izglābs tikai tie, kuri viņai solījušies. Mums sacīs, ka Jūsu pulks nav liels. Bet tas ir labi. Tā ir jābūt. Katra zvaigzne dzimst no sava kodola. No mazā pulciņa, kas tur par visu augstāk savu solījumu. Tā ir dzimušas draudzes un partijas. No pulciņa droša un tīru republikas kareivju radīsies lieli republikas pulki.”

Noslēdzot Skalbes teikto Otto Ozols novēlēja: “Nacionāla valsts- jā! Tā ir puse no dzīvības. Ja to no mums ņemtu, tad mūsu prieka Aloja aizdarītos un mēs atkal paliktu par bāra bērniem un lielkungu klausītājiem. Tikai tagad mēs jūtam, ka sākam dzīvot. Tāpēc brīvība mums ir jāsargā, kā sava dzīvība.”

Anna Žigure. Fota: Ieva Holma

Elzas Stērstes 130 gadadienas priekšvakarā pilsonisko dzeju lasīja viņas mazmeitiņa rakstniece un diplomāte Anna Žīgure.

Ievadot auditoriju dzejas rindās viņa teica: “Memoranda parakstītāji ticēja Latvijas valstij daudz grūtākos apstākļos, nekā pašreiz atrodamies mēs. Daudzi piešķir memoranda parakstīšanai simbolisku vērtību. Taču tā nav tikai simboliska nozīme. Tā mums šodienas acīm raugoties tā var šķist, bet toreiz tā bija liela varonība un liela pārdrošība par to, ko viņi izdarīja.”

_______________________

1944.gada 17. martu datēto Memorandu parakstījuši dažādu nozaru pārstāvji – LU un LLU profesori, juristi, ārsti, lauksaimnieki, bijušie Saeimas deputāti, rakstnieki, mūziķi, kristīgo konfesiju vadītāji, žurnālisti, sabiedriskie darbinieki un citu amatu pārstāvji.

Konstantīna Čakstes vadītās nacionālās pretošanās organizācijas memorandu ar prasību nekavējoties atjaunot Latvijas valstisko neatkarību parakstīja 188 sabiedrībā zināmi ar izcilu reputāciju Latvijas politisko un kultūras darbinieku.

Prasībā paustais: atjaunot Latvijas neatkarību uz 1922.gada Satversmes pamata.

Kopš 2009.gada memorands iekļauts UNESCO programmas “Pasaules atmiņa” Latvijas Nacionālajā reģistrā, un otro gadu tam tiek veltīts piemiņas pasākums.

Piemiņas pasākumu organizēja: Neatkarīga domubiedru grupa un tās vadītāji (NA) Saeimas deputāts Einārs Cilinskis un Rīgas Domes deputāts Jurģis Klotiņš.

Ināra Mūrniece. Foto: saeima.lv

Pēc Latvijas evaņģēliski luteriskās Baznīcas ielūguma Latvijā no 29. janvāra līdz 1. februārim viesojas Pasaules luterāņu federācijas (PLF) prezidents, Ev. lut. baznīcas Jordānā un Svētajā Zemē bīskaps Dr. Munibs A. Junans un PLF Eiropas sekretāre Dr. Eva-Sibilla Fogele-Mfato.

Pēc Latvijas evaņģēliski luteriskās Baznīcas ielūguma Latvijā no 29. janvāra līdz 1. februārim viesojas Pasaules luterāņu federācijas (PLF) prezidents, Ev. lut. baznīcas Jordānā un Svētajā Zemē bīskaps Dr. Munibs A. Junans un PLF Eiropas sekretāre Dr. Eva-Sibilla Fogele-Mfato.

Bīskaps Junans ir ievērojams starpreliģiju dialoga, miera un taisnīguma aizstāvis Palestīnā un Izraēlā. Viņa ieguldījums starpreliģiju, ekumenisma un samierināšanas jomā starptautiski novērtēts ar dažādām atzinībām un godalgām. PLF vadītāja – tās prezidenta bīskapa Muniba A.Junana vizīte Latvijā ir ļoti nozīmīgs notikums, kuru organizē Evaņģēliski luteriskā baznīca Latvijā.

Ceturtdien, 29. janvārī Munibs A. Junans tikās ar LELB garīdzniekiem, kā arī vizīte pie Saeimas priekšsēdētājas Ināras Mūrnieces.

Sestdien, 31.janvārī - plkst. 12:00 LU Mazajā aulā prezidenta Junana publiskā lekcija par tēmu, kas īpaši aktuāla pēdējā laika notikumu gaismā un skar politikas, reliģijas un sabiedrības attiecības: „Kas Eiropai un Latvijai būtu jāzina par reliģisko situāciju Tuvajos Austrumos un citos ‘karstajos punktos’?”

Saeimas priekšsēdētāja Ināra Mūrniece. Foto: Saeimas kanceleja

Saeimas priekšsēdētāja Ināra Mūrniece (VL-TB/LNNK) Krieviju nodēvēja par agresora valsti un tāpēc neplāno tikties ar Krievijas vēstnieku Latvijā Aleksandru Vešņakovu. ziņo spektrs.com/ TVNET

Intervijā LTV raidījumam «Rīta Panorāma» Saeimas priekšsēdētāja īpaši uzsvēra, ka nespēj iedomāties situāciju, kad varētu tikties ar Krievijas vēstnieku Latvijā.

«Es Krieviju uzskatu par agresora valsti, tāpēc neredzu iespēju tikties ar Krievijas vēstnieku, ne šobrīd, kamēr Ukraina cīnās ar šo valsti, ne šobrīd, kamēr manis minētais austrumu kaimiņš cenšas ietekmēt citas valsts intereses, izmantojot informatīvo karu, ko tagad jo īpašāk piedzīvo Latvija un mūsu valsts iedzīvotāji,» sacīja Mūrniece.

Jau ziņots, ka Krievijas vēstnieks Latvijā Aleksandrs Vešņakovs plāno tikties ar visām 12.Saeimas frakcijām, lai pārrunātu abu valstu divpusējās attiecības un parlamentāro sadarbību.

Vešņakovs jau tikās ar «Saskaņas» frakcijas vadītāju Jāni Urbanoviču un Saeimas sadarbības grupas ar Krievijas parlamentu vadītāju Sergeju Mirski (S). Šodien vēstniek tiekas ar «Vienotību».

Vēstnieks pauda, ka pašlaik Krievijas un Latvijas attiecības nav tās labākās, tāpēc ir, pie kā strādāt, lai nākamgad izdarītu maksimāli daudz attiecību uzlabošanai. Viņš skaidroja, ka tiekas ar parlamenta frakcijām, lai uzklausītu partiju pozīciju un izklāstītu Krievijas nostāju.

Dialogs vienmēr ir labāks nekā tā neesamība, akcentēja Vešņakovs, paužot cerību, ka šāda dialoga sākums ar jauna parlamenta sasaukuma pārstāvjiem pozitīvi ietekmēs abu valstu attiecības. «Esmu noskaņots pozitīvi,» piebilda vēstnieks.