Leo Dribins, foto: LU Filozofijas un socioloģijas instituts

Pieminot 1941.gada ebreju masu slepkavības, 30. novembrī Latvijā, Rīgā, kino “K Suns” norisinājās Izraēlas un Latvijas pārstāvja Borisa Mafcira aizkustinošās dokumentālās filmas “Atmiņu lādes” 6.daļa prezentācija.

Pēc filmas demonstrācijas Izraēlas vēstniecības organizatori aicināja klātesošos nolikt sveces pie Brīvības pieminekļa, pieminot Rumbulā noslepkavotos Latvijas ebrejus.

Uzvelkot virsdrēbes īpaši steidzīgie aši devās ceļā pie Brīvības pieminekļa, taču citi vēl kavējās filmas apspriešanā. Lēnā gaitā, netraucējot citus sarunā, devos lejā pa kinoteātra kāpnēm. Arī man bija par ko pārdomāt. Izejot no kinoteātra durvīm satumsušajā vakarā ieraugu kungu no mugurpuses, kurš steidzīgajiem jauniešiem nopakaļus sauc: „Ejiet pa priekšu, jo es tik ātri paiet nevaru.” Bet man steigties nav kur un labprāt padiskutētu. Pienācu pie kunga un jautāju: „Vai varu Jums sastādīt kompāniju?” Kungs gados pagriezās, ieskatījās acīs un ar plašu smaidu atbildēja: „Jā, protams.” Man sirds burtiski trīsās, jo ieraugu, ka kungs ir ebreju sabiedrībā pazīstama un augsti godājama personība. L. Dribins ir viens no izcilākajiem nacionālās identitātes, etnisko attiecību un sabiedrības integrācijas jautājumu speciālistiem Latvijā.

Dr.h.hist Leo Dribins-LU Filozofijas un socioloģijas institūta vadošais pētnieks, grāmatu autors-”Antisemītisms un tā izpausmes Latvijā”; “Nacionālais jautājums Latvijā, 1850-1940”; Etniskās un nacionālās minoritātes Eiropā; “Latvijas ebreji un padomju vara, 1928-1953”; “Mazākumtautības Latvijā. Pagātne un tagadne”; Līdzautors grāmatai „Latvijas ebreju kopiena: vēsture, traģēdija, atdzimšana”; Līdzautors grāmatai „Pretestība sabiedrības integrācijai: cēloņi un sekas”; “Sabiedrības integrācijas tendences un prettendences. Latvijas un Igaunijas pieredze. Etnisko attiecību aspekts” (2008), “Евреи Латвии и советская власть 1928–1953” (2010). L. Dribins kā rakstu autors un konsultants piedalījies arī Vācijā izdotās enciklopēdijas “Handbuch des Antisemitismus. Judenfeindschaft in Geschichte und Gegenwart” (2008, 2009) sagatavošanā.

Brīnumainā glābšanās

„Pirmā nogalināšanas akcija bija paredzēta septembrī. Tie bija aptuveni 500 ebreju, bet pēc Berlīnē izdotās instrukcijas, bija paredzēts, ka arī pusebreji no maisītām ģimenēm arī ir pieskaitāmi pie ebrejiem. Tas nozīmēja, ka arī mums draudēja tāds pats liktenis, kā visiem citiem ebrejiem. Tāpēc mani vecāki (tēvs nebija ebrejs), lai glābtu mūs, pieņēma lēmumu izšķirties.

Nākamais solis, bija mainīt mūsu ebreju reliģiju pret luterāņu. Tāpēc mana mamma griezās pie Annas baznīcas draudzes mācītāja Liepas. Draudzes mācītājs nepieņēma lūgumu, jo viņam bija dots norādījums nekristīt, cilvēkus, kuri ir bijuši ebreju ticības. Taču beigu beigās, mācītājs piekrita izdot kristāmzīmi visiem trīs Dribinu zēniem, man Leo, Šulemam un Dāvidam. Ar šo zīmi mana mamma griezās vācu Kurzemes okupācijas komsiriātā. Tas mūs izglāba. (domājams, ka mamma mācītājam un vācu oficierim samaksāja ar zeltu, lai glābtu mūs visus trīs.)” Fragments no Borisa Mafcira dokumentālās filmas “Atmiņu lādes”.

Spektrs: Izlīdzināšanās starp pretējām pusēm var sākties ar piedošanas brīdi. 2000. gadā bijušais prezidents Johannes Rau Vācijas vārdā lūdza piedošanu Izraēlai par holokaustu un atbalstīja ciešākas saites ar Izraēlu. Runājot par Latviju. Vai ebreji ir spējuši piedot par to, ka 2. pasaules kara laikā okupētajā Latvijā atsevišķi latvieši, piemēram, Arāju komanda, piedalījās holokausta realizēšanā?

Leo Dribins: Lai par piedošanu varētu runāt, tā ir jālūdz upuriem. Nevis gaidīt, ka upuri piedos tāpat vien, laikam paejot.

Spektrs: Dažkārt saka: „Piedod pats un aizmirsti. Nedzīvo sarūgtinājumā, topi brīvs..”

Leo Dribins: Piedošana ir vajadzīga, lai nekad vairs nākotnē kaut kas tāds neatkārtotos. Kāpēc mēs katru gadu pieminam? Lai neaizmirstu un, lai neatkārtotos.

1970. gada decembrī, Vācijas kanclers Villijs Brants apmeklējot Varšavas geto sacelšanās pieminekli, nokrita ceļos tā priekšā un lūdza piedošanu par nogalinātajiem ebrejiem. Vācijas vārdā viņš lūdza piedošanu upuriem, nekādam citam. Maz to cilvēku bija palicis, bet viena daļa bija. Villija Branta rīcība pie pieminekļa, bija liela nozīme Vācijas vēsturē tālāk.. Villijs Brants saprata, ka piedošana nevar nemaz būt, bet viņa pienākums bija no Vācijas valdības puses lūgt to.

Spektrs: Par piedošanas lūgšanas nopietnību varbūt varētu uzskatīt arī izpirkšanas maksu. Vācija nolēma par to arī maksāt Izraēlai, kaut vai simboliski.

Leo Dribins: Jā, simboliska samaksa bija, un Izraēla to pieņēma. Kopēja komisija no Vācijas puses un no Izraēlas puses kārtoja šīs lietas.

Spektrs: tas arī ir svarīgs žests no Izraēlas puses, ka pieņēma un varēja sākties vismaz kaut kāda izlīdzināšanās.

Leo Dribins: Par kaut kādu simbolisku samaksu mēnesī piedot, par to, ka nošāva manus vecākus un visus manus radus? Tas taču nav iespējams.. Bet ir jādzīvo! Arī tiem cilvēkiem, kas šodien dzīvo dažādās tautās. Nevar attiecināt vainu par to, kas ir noticis agrāk. Bet valsīm ir jāuzvedas tā, lai holokausts nekad vairs neatkārtotos. Lūk, to mēs varam prasīt.

Spektrs: Kā to darīt?

Leo Dribins: Cīnoties pret antisemītismu un rasismu.

Spektrs: Kā cīnīties pret antisemītismu, redzot, ka atsevišķi cilvēki pat nesaprot, ka ir antisemīti.

Leo Dribins: Lūk, tā ir problēma.

Spektrs: Nesaprotot to, nākotnē var pienākt tādi apstākļi, ka tev būs jāizvēlas sava tālākā rīcība, kurā atklājas, kāds es patiesībā esmu.

Leo Dribins: Redziet, par to jāizlemj tautai pašai. Neskatoties ne pa kreisi ne pa labi.

Spektrs: Kā Jūs domājat, kāda ir Latvija šodien šī jautājuma kontekstā?

Leo Dribins: Latvijā daudz kas ir darīts, lai atklātu patiesību par holokaustu. Bija bargas tiesas, aptuveni 200 notiesāto, kurus tiesāja ar nāvi par masveida ebreju nogalināšanu. Latvija daudz ko ir darījusi, bet, piemēram, Ukraina praktiski nav darījusi neko, lai atzītu savu vainu.

Spektrs: Varbūt pāragri to no Ukrainas prasīt ņemot vērā, ka pavisam nesen ir tikusi vaļā no Krievijas imperiālās un padomju laika sistēmas tradīcijas turpināšanu bijušā Ukrainas prezidenta izskatā un salīdzinoši nesen Ukraina ir piedzīvojusi Maidanu, un pati par sevi vēl nav atdzimusi.

Leo Dribins: Bet, viņi varētu skaļi paziņot, ka mēs to nosodām.

Spektrs: Skaidrs, jābūt politiskai izlemšanai.

Leo Dribins: Jā, Latvija to ir darījusi, piemēram, prezidentes V.V. Freibergas laikā bija iznākuši 25. Sējumi “Latvijas vēstures kopotie raksti”. Tajos ir daudz sarakstīts par holokaustu. Arī manu grāmatu “Antisemītisms un tā izpausmes Latvijā” izdeva 2.reizes. Tajā ir iekļauts vēsturisks apskats. Starp citu otro reizi izdeva pēc V.V. Freibergas iniciatīvas.

Spektrs: Prieks dzirdēt, ka augsta amatpersona Latvijā ir piedalījusies patiesības atklāšanā.

Leo Dribins: Es domāju, ka viņa saprata, ka tas ir svarīgi. Svarīgi, ka valsts līmenī tas ir nosodīts. Ar augstu morāles sajūtu izklāstot vēstures gaitu.

Tāpēc nav histērijā jākrīt, atzīt tā laika notikumus var mierīgā gaisotnē. Var teikt, ka Latvija ir darījusi visu iespējamo. Taču, kad mēs šodien saskaramies ar antisemītiskām izpausmēm, tad tas nāk no nekulturāliem cilvēkiem. No pudeļu brāļiem. No mietpilsoņiem.

Spektrs: Jā, nezināšanai ir briesmīgas sekas. Taču jāņem vērā, ka paralēli tajā laikā piedzīvoja ebreji holokaustu un latvieši genocīdu, vai Jūs saskatāt tajā kādas sakarības?

Leo Dribins: Hitlers pret ebrejiem, Staļins pret latviešiem. Pamatā Staļins vērsās pret saviem pretiniekiem. Tā bija tauta. Nacistiskais terors vērsās pret konkrētu nacionalitāti- ebrejiem.

Spektrs: Tas bija galvenais mērķis, taču tas netraucēja iznīcināt arī citas nacionalitātes.

Leo Dribins: Jā, protams, taču Hitlers neslēpa, ka viņš karo ar ebrejiem visā Eiropā. Un, tas ir arī rasisms.

Spektrs: Kāda ir problēmas sakne? Kāpēc bija pastiprināta vēršanās pret ebrejiem?

Leo Dribins: Ebreji tolaik bija bagāta un gudra tauta.

Spektrs: Jā, piekrītu, ka ebreji finansiāli cēla arī Latviju, taču vai tas būtu galvenais arguments?

Leo Dribins: Kapitālismā ebrejiem ir vislielākās iespējas. Vēsturiski tā ir iestrādājies, ka finansiāla sfēra ebrejiem padodas vislabāk. Daudzām tautām jau nepatīk naudas lietas. Bet ebrejiem tā ir tikpat kā profesija. Kapitālisms ebrejiem ir vislabākā iekārta, bet totalitārā iekārtā ebrejiem ir smagi.

Spektrs: Varbūt tomēr finansiālās spējas ir fiziskā izpausme, taču ir vērts ieskatīties arī garīgā sfērā..

Leo Dribins: No ebrejiem nāk daudz garīgu darbinieku. Mākslinieki, rakstnieki, filosofi.. Paskatīsimies uz šodienas krieviem. Vai Jūs skatāties Krievijas televīziju?

Spektrs: Nācies..

Leo Dribins: Skatoties filmu redzamākos aktierus, kas viņi ir pēc tautības?

Spektrs: Ķecerīgs jautājums, ebreji?

Leo Dribins: Atņemiet ebrejus šodienas krievu mākslai, un kas tad tur paliek pāri?

Spektrs: Nekas vērā ņemams. Jo, tur jau nav nemaz ko skatīt, ne dziļuma, ne izdomas.

Leo Dribins: Ha, Admirāli Kolčāku, kurš spēlēja? Ebrejs! Dziedātāju Ļešenko, kurš spēlēja, atkal ebrejs. Tas pats Koučaks. Kopzons ir ebrejs.

Spektrs: Tas ir kultūras attīstības jautājums.

Leo Dribins: Krievijas mākslā šodien trūkst izcilu mākslinieku. Redziet, dotības mākslā ebrejiem arī palīdz dzīvot. Un izcilība rada skaudību.

Spektrs: Bet ja mēs ieskatāmies vēl dziļāk garīgajās saknēs, tad atklājam, ka ebreji ir Dieva izredzēta tauta.

Leo Dribins: Tā ir leģenda.

Spektrs: Jūs nesaskatāt, ka ebreji ir izredzētā tauta?

Leo Dribins: Nē! Es tam neticu.

Spektrs: Tad kāda ir Jūsu ticība šajā sakarā, proti, kāda ir ebreju galvenā misija?

Leo Dribins: Es domāju tā ir sarežģītu jautājumu risināšanas prasme. Tāpēc ebrejus daudzās valstīs ņem valdībā. Ebreji pirmie nonāca pie secinājuma, ja tāda reliģija pastāv, tad Dievam ir jābūt vienam, nevis daudz nenozīmīgu dievu.

Spektrs: Jā!

Leo Dribins: Jā, tas ir ebreju izgudrojums. Un Hitlers, starp citu, savas uzvaras gadījumā taisījās padzīt kristīgo ticību. Jo viņš uzskatīja, ka kristietība ir ebreju ticības turpinājums.

Spektrs: Tas bija atklāts naids.

Leo Dribins: Tāpēc viņš realizēja kristietības iznīcināšanas plānu, pārvēršot to par seno ģermāņu ticību. Ebreju uzskats, bija sacelšanās pret pagānismu. Un tas izpaudās dažādos veidos.

Spektrs: Kādos?

Leo Dribins: Piemēram, kristīgo ticību radīja ebreji. Nevis Kristus! Par to rakstīja apustulis Pāvils. Kristus nerakstīja, viņš nav uzrakstījis nevienu rindiņu.

Spektrs: Jā, taču Kristum bija cita misija un tas nemaina faktu, ka viņš ir Dieva dēls.

Leo Dribins: Nu, tad Dievs ir aprobežots, ka sūta uz zemi savu dēlu, kurš neprot rakstīt.

Spektrs: Nu, jūs gan bargs. Izglītība ir svarīga, taču garīgās vērtības svarīgākas.

Leo Dribins: Par to ar mani nestrīdaties.. Ebreju raksti ir sava laikmeta atspoguļojums. Un ebreji bija pirmie, kuri uzrakstīja uzdevumu pāriet no elku ticības uz viendievību.

Spektrs: Slava Dievam!

Leo Dribins: Tas izdarīja lielu pavērsienu nākotnē. Redziet, citas tautas arī atzina, ka viendievība ir vislabākā ticība.

Spektrs: Es arī to atzīstu.

Leo Dribins: Nu, redziet, es neticīgais arī to atzīstu.

Spektrs: Jo tāda atziņa arī sakārto visu un noliek savās vietās. Zināšanas, ētiku, kultūru.

Leo Dribins: Jā! Bet nevajag arī visu pārspīlēt. Ne visi ebreji ir izcili un ar talantu apbalvoti.

Ieskatīsimies Latvijas vēsturē. Zigfrīds Meirovics bija izcilāks par K. Ulmani.

Spektrs: Jā, Meirovics palīdzēja Ulmanim izvirzīties.

Leo Dribins: Jā, un tā bija milzīga Latvijas traģēdija, kad viņš gāja bojā.

Spektrs: Vai Jūs zināt, ka O.Kalpaks bija kristietis?

Leo Dribins: Jā, protams, zinu. Un tur šaubu nav nekādu. Arī pulkvedis Jukums Vācietis bija kristietis. Un karu skolu beidzot, viņš bija veiksmīgākais kara skolas audzēknis. Ir arī augsta personībna Mārtiņš Luters, tāpēc, ne tikai ebreji ir izcili. Taču, ja mēs ņemam vērā statistiku, tad ebreji viennozīmīgi ir tās augšdaļā.

Spektrs: (Tuvojamies pie svecīšu izgaismotā Brīvības pieminekļa.) Paldies par sarunu.

Leo Dribins: Lūdzu, turieties pie savas ticības, es nekādā gadījumā negribētu to satricināt.

Spektrs: Paldies! Turēšos!

Ebreju tautas genocīda upuru piemiņas diena. Foto: Reinis Inkens, Saeimas Administrācija

Ebreji ir bijuši, ir un būs nozīmīga Latvijas sabiedrības daļa. Noziegumiem pret ebreju tautu joprojām nav attaisnojuma un noilguma, un mēs noliecam galvu nevainīgo upuru priekšā. To Saeimas priekšsēdētāja Ināra Mūrniece uzsvēra otrdien, 4.jūlijā, piedaloties Ebreju tautas genocīda upuru piemiņas dienas pasākumā,-ziņo spektrs.com/saeima.lv

Saeimas priekšsēdētāja atgādināja, ka tā ir ne tikai Latvijas, Vācijas un daudzu citu Eiropas valstu traģēdija, bet arī visas cilvēces un pasaules traģēdija.

Holokausta piemiņa un vēsturiskā izpēte ir mūsu morālā un politiskā apņemšanās. Mēs par to stingri iestājamies gan pašu mājās, gan starptautiski, sacīja I.Mūrniece.

Ebreju tautas genocīda upuru piemiņas diena. Foto: Reinis Inkens, Saeimas Administrācija

Tāpat dzīva būs piemiņa par ebreju glābējiem, akcentēja Saeimas priekšsēdētāja, norādot, ka šāda liecība ir arī topošajā filmā par Žaņa Lipkes dzīvi un notikumiem Latvijā vācu okupācijas laikā. Šī nozīmīgā kinoliecība būs daļa no mūsu valsts simtgades programmas.

I.Mūrniece uzsvēra, ka mūsu augstākā atbildība ir nepieļaut karus, vardarbību un masveida slepkavību atkārtošanos. Tas ir būtiski laikā, kad Eiropā saskaramies ar grūtībām un izaicinājumiem. Ikvienam jānostājas pret naida un vardarbības kurināšanu starp tautām, reliģijām un cilvēku grupām.

4.jūlijs Latvijā ir Ebreju tautas genocīda upuru piemiņas diena. Piemiņas brīdis holokausta upuriem šodien notika pie memoriāla Gogoļa ielā, Rīgā.

1941.gada 4.jūlijā pēc nacistu okupācijas varas pavēles tika nodedzināta Rīgas Lielā horālā sinagoga Gogoļa ielā un vēl četri citi galvaspilsētas ebreju dievnami. Otrā pasaules kara laikā uz Latvijas zemes savas tautības dēļ tika iznīcināti neskaitāmi cilvēki, un gandrīz 70 tūkstoši no tiem bija ebreji.

Informācijai:

Ebreju tautas genocīda upuru piemiņas dienai veltītais piemiņas brīdis notika plkst.12 Gogoļa ielā 25 – vietā, kur atradās 1871.gadā uzceltā Lielā horālā sinagoga, kuru 1941.gada 4.jūlijā pēc nacistu rīkojuma nodedzināja kopā ar tur esošajiem cilvēkiem. Pēc kara sinagogas drupas tika nojauktas un to vietā ierīkots skvērs, bet 1993.gadā tur tika izveidots memoriāls.

Deportacijas vagons: Foto citariga.lv

Draudze „Prieka vēsts” savākusu ziedojumus  4134,76  Eiro vērtībā holokausta memoriāla izveidei.

Ebreju reliģiskās draudzes rabīns Menahems Barkāns savā sirdī nes vēlmi pabeigt Holokausta piemiņas memoriālu bijušajā Rīgas ebreju geto rajonā.

Pavasarī tajā tika uzstādīta mākslinieka Edgara Kovjatkovska skulptūra “Cerību koks”, uz kura lapām rakstīti ebreju glābēju vārdi. Vēl šajā sakarā rabīns vēlas iegādāties vienu no “lopu vagoniem”, ar kuriem tūkstošiem ebrejus transportēja uz nāves nometnēm, lai caur šādu vagonu izveidotu ieeju memoriālā.

Jūnija beigās draudzes „Prieka vēsts” delegācija apciemos memoriālu un nodos šo ziedojumu Rabīna rīcībā. Tā būtu jauka dāvana tieši pirms 4.jūlija, kas ir Ebreju tautas genocīda upuru piemiņas diena.

Līdzīga ziņa:

Vāc ziedojumus holokausta memoriāla izveidei

Foto: AFP

Februāra sākumā Saeimā sākās debates par Krimināllikuma grozījumiem, kas paredzētu kriminālatbildības noteikšanu par Latvijas okupācijas noliegšanu, slavināšanu vai attaisnošanu,-ziņo spektrs.com/la.lv

Latvijas ārlietu ministrs Edgars Rinkēvičs 
paziņoja, ka šādi likuma grozījumi būtu pretrunā ne tikai Satversmei, bet arī starptautiskajiem likumiem. Piemēram, Eiropas cilvēktiesību konvencijas 10. pants nosaka, ka visiem ir tiesības uz vārda brīvību un ka šīs tiesības sevī ietver arī tiesības brīvi paust viedokļus. Tiesa, 10. panta 2. paragrāfā ir iekļauti izņēmuma punkti, kuri attaisnotu vārda brīvības ierobežošanu. Tie ir – “nacionālā drošība, teritoriālā integritāte, sabiedriskā drošība, nemieru vai nozieguma novēršana, veselība vai morāles aizsardzība”.

Pēdējos gados karstas debates norisinājušās par to, vai ir pamatoti kriminālatbildību noteikt arī par holokausta noliegšanu. Pirms septiņiem gadiem – 2007. gadā – ANO Ģenerālā asambleja pieņēma rezolūciju, kurā nosodīja holokausta noliegumus. Tajā pašā gadā Vācija, kas tobrīd bija Eiropas Savienības prezidējošā valsts, rosināja, ka holokausta noliegšana būtu jāatzīst par likumpārkāpumu visā savienībā. Toreizējās Vācijas tieslietu ministres Brigitas Ciprīsas ierosinājums aizsāka karstas debates, taču likuma spēku nepieņēma. Tas ir atkarīgs no katras valsts likumiem.

Aptuveni 20 valstīs holokausta noliegšana ir atzīta par pretlikumīgu. Šo valstu vidū ir arī deviņas Eiropas Savienības valstis – Austrija, Vācija, Francija, Rumānija, Polija, Slovākija, Beļģija, Čehija un Lietuva. Polijā un Lietuvā likumos, kas būtu attiecināmi uz holokausta noliegšanu, atrunāti arī sodi par Padomju

Sods par necieņas izrādīšanu valsts nācijai

Tā, piemēram, Turcijā 2005. gadā spēkā stājās pretrunīgi vērtētais Krimināllikuma 301. pants, kas paredz cietumsodu piespriešanu par Turcijas nācijas, Turcijas vai Turcijas valsts iestāžu apvainošanu. Šis pants ticis izmantots jau vairāk nekā 60 reižu. Saskaņā ar to apsūdzības par necieņas izrādīšanu Turcijai tika celtas arī pret turku rakstnieku Orhanu Pamuku, kurš intervijā Šveices žurnālam “Das Magazin” paziņoja, ka “šajās zemēs tika nogalināti trīsdesmit tūkstoši kurdu un miljons armēņu un neviens neuzdrošinās par to runāt, tikai es”. Pēcāk gan viņam izvirzītās apsūdzības tika atceltas.

Upuru piemiņas aizstāvībai


Vārda brīvības aizstāvji uzstāj uz to, ka vēsturisku faktu noliegums, tostarp holokausta noliegums, nedrīkst tikt uzskatīts par likumpārkāpumu, un ka vēsturiskā patiesība un fakti jāaizstāv sabiedriskās un zinātniskās diskusijās, nevis krimināllikumu pantos. “Holokausta noliegšana ir ārkārtīgi amorāls notikums, taču arī nolieguma aizliegšana būtu milzīga morālā kļūda. Tas dotu signālu, ka vairākumam cilvēces, kas zina, ka holokausts ir fakts, tomēr ir kaut kas slēpjams un ka šī patiesība nav spējīga uzvarēt vārdu kaujā,” uzskata britu konservatīvā dienas laikraksta “The Daily Telegraph” komentētājs Brendans O’Nīls. “Tikpat labi īru parlaments var kriminalizēt spāņu inkvizīcijas pastrādāto šausmu darbu noliegumu,” paudis britu vēsturnieks Timotijs Gārtons Ešs.

Valstīs, kur holokausta noliegšana ir likumpārkāpums, gan tiek uzskatīts citādi. Austriešu žurnālists Hanss Raušers Austrijas dienas laikrakstam “Standard” rakstījis, ka “cilvēkiem, kuri vārda brīvību grib attiecināt uz neonacistu izteikumiem, nav bijis liela sakara ar tiem”. “Populārais arguments, ka cilvēks nevar tikt sodīts par viedokli, ir nepamatots. Holokausta noliedzējiem nav viedokļa. Viņi zina, ka šādi noziegumi bija, vai, ja nezina, viņiem ir iespējas par tiem uzzināt. Taču viņi tos grib noliegt, trivializēt, politizēt,” paudis austriešu žurnālists. Šajos gadījumos ar nolieguma aizliegumu tiek pamatota vēlme novērst līdzīgu traģisku notikumu atkārtošanos un aizsargāt upurus un viņu tuviniekus. Svarīga ir arī vēsturiskā notikuma simboliska atzīšana un aizsargāšana.

Par okupācijas noliegšanu

Pirms trīsarpus gadiem okupācijas noliegšana tika kriminalizēta Lietuvā. Grozījumi Lietuvas kriminālkodeksā tika veikti Lietuvas Okupācijas un genocīda gadadienā – 2010. gada 15. jūnijā. Saskaņā ar tiem personas, kas publiski noliedz vai vārdiski atbalsta PSRS vai nacistiskās Vācijas noziegumus pret Lietuvas Republiku un tās iedzīvotājiem, var tikt sodītas ar naudas sodu, brīvības ierobežošanu vai brīvības atņemšanu uz laiku līdz diviem gadiem.

Vairāk par tēmu>> la.lv

Lai atcerētos arī ANO dienu, ebreju kopienā demonstrēja filmu „Viņš nepakļāvās laika ritumam. Čiune Sugihara un sešu tūkstošu glābšana.” Filma stāsta par japāņu diplomātu, kas Kauņā 6000 ebreju pirms otrā pasaules kara izsniedza vīzas, lai viņi no Eiropas varētu doties bēgļu gaitās.

Šī filma ar ievadvārdiem 28.janvārī plkst. 18:00 tika demonstrēta arī Latvijas Universitātes (LU) Mazajā aulā.

Starptautiskajai holokausta upuru piemiņas dienai veltīto pasākumu atklāja ārlietu ministrs Edgars Rinkēvičs.

Viņš teica: „Mēs nedrīkstam aizmirst, ka kopš Otrā Pasaules kara beigām pagājuši vairāk nekā sešdesmit pieci gadi, un nākušas jaunas paaudzes, kuras nezina, kas ir karš un ko nozīmē ciešanas. Mums nenogurstoši jāstrādā, izglītojot savus bērnus par holokaustu. Žanis Lipke ir viens no zināmākajiem latviešiem, kas glābis ebrejus, taču kopumā ir vairāk nekā četrsimt latviešu, kas riskējot ar dzīvību, rada spēkus palīdzēt izdzīvot ebreju tautiešiem – tāpat, kā to darīja vēl daudzi citi eiropieši. Vienlaikus – tāpat kā visur citur Eiropā – bija cilvēki, kas veica šausmīgus noziegumus pret savas zemes ebrejiem. Šie noziegumi ir nepārprotami nosodīti un nekad netiks aizmirsti”.

Ar ievadlekciju Holokausts Latvijas sabiedrības apziņā pasākumā uzstājās Holokausta izdzīvotājs, Rīgas ebreju kopienas muzeja Ebreji Latvijā kurators  Dr. Hist. H.c. Marģers Vestermanis.

Pasākumā piedalījās Latvijā rezidējošais ārvalstu diplomātiskais korpuss, akadēmisko aprindu, mediju pārstāvji, studenti un citi interesenti. Pasākumu vadīja Ārlietu ministrijas speciālo uzdevumu vēstnieks Rolands Lappuķe. Kopumā pasākumu apmeklēja 86 cilvēki.

“ASV organizācija Pretenziju konference nav spējusi uzrādīt pienācīgas atskaites par to, kā no Ungārijas valdības saņemtie finanšu līdzekļi izlietoti,” teikts paziņojumā, kas publicēts valdības oficiālajā tīmekļa vietnē. Valdība vairākkārt pieprasījusi, lai “Pretenziju konference publisko savus rēķinus, tomēr, tā kā tā to nav izdarījusi, valdība pieprasījusi, lai apstrīdētā nauda tiktu atmaksāta ar procentiem”.

2007.gada decembrī iepriekšējā Ungārijas valdība parakstīja vienošanos ar Ungārijas Ebreju mantojuma sabiedrisko fondu (Mazsok) par to, ka piecu gadu laikā Ungārijas holokaustā izdzīvojušajiem kompensācijās tiks izmaksāts 21 miljons dolāru (12 miljonilatu).

Mazsok pārzināja maksājumus izdzīvojušajiem Ungārijā, bet Pretenziju konference – ārzemēs. “Atbilstoši līgumam Ungārijas valdība no 2007. līdz 2009.gadam Mazsok pārskaitījusi 12,6 miljonus dolāru, un no šīs summas divas trešdaļas saņēma Pretenziju konference,” ceturtdien apliecināja valdība.

Ceturtā gada maksājums pārskaitīts Mazsok, tomēr nauda tālāk nav pārskaitīta ASV organizācijai, jo Ungārijas fonds joprojām gaida skaidras atskaites, kurās būtu izklāstīta iepriekš pārskaitītās naudas izlietošana, teikts paziņojumā.

No Pretenziju centra saņemtajos dokumentos nav paskaidrots, kas naudu ir saņēmis un vai tās saņēmēji tiešām ir holokaustā izdzīvojušie. Valdība arī vēlas, lai turpmāk visu kompensāciju izmaksas pārraudzīšanu – kā Ungārijā, tā ārzemēs – veiktu Mazsok.

Tiek uzskatīts, ka holokaustā dzīvību zaudēja 600 000 Ungārijas ebreju.

Otrā pasaules kara laikā no Francijas uz nacistu nometnēm tika deportēti 76 tūkstoši ebreju. Zīmīga ir Olanda norāde, ko viņš izteica, piedaloties „Ziemas velodroma tvarstīšanas” upuru piemiņas ceremonijā, ka ebreju aresti 1942. gada jūlijā (13 152 cilvēki) ir pilnībā uz franču sirdsapziņas. Visu paveica vienīgi franču policija bez vāciešu klātbūtnes. Francijas prezidentam šķitis nozīmīgi pateikt, ka tieši jaunajai paaudzei vajadzētu vairāk zināt par šiem notikumiem, jo runa neesot tik daudz par ebrejiem vai pasaules vēsturi, kā par pašiem frančiem.

No 18-19 decembrim draudzē „Prieka vēsts” notika konference „Izraēls – durvis uz svētību.” Šāda veida konference ir ļoti netipiska un neierasta, turklāt vēsturiski nozīmīga.
Pagātnē hitleriskā Vācija ieslodzīja ebrejus koncentrācijas nometnēs, bet šodien Vācijas pārstāve hitleriskās Vācijas ģenerāļa meita kalpo ebreju tautai.

Šajās dienās kopā sanāca ebreju mesiāniskās draudzes locekļi ar kristiešiem. Ārvalstu ebreju kalpotāji mācīja, kā labāk izprast ebreju tautu un Izraēlas Svētās Zemes nozīmi.
Mums ir tas gods sarunāties ar Rozmariju Klausenu – Adolfa Hitlera krustmeitu, kā arī ar Borisu Grisenko – Eiropas lielākās mesiānisko ebreju draudzes dibinātāju un rabīnu.

SPEKTRS.COM: Rozmarij, nedaudz gribētu ieskatīties Jūsu biogrāfijā, kā noticis tāds fakts, ka Jūs esat kļuvusi par A.Hitlera krustmeitu?

Rozmarija Klausena: Mans tēvs bija Berlīnes policijas komandieris. Tieši tajā laikā, kad es piedzimu, atbrauca Adolfs Hitlers, lai pārbaudītu kā notiek sagatavošanās process Olimpiskajām spēlēm. Mans tēvs bija ļoti priecīgs. Hitlers domāja, ka tas ir tāpēc, ka ģenerālis ir saticis savu Fīreru, bet tēvs teica: „Nē, šajā dienā ir piedzimusi meita pēc trīs dēliem.” Un tūlītēja Hitlera atbilde bija: „Es vēlos kļūt par šīs meitenītes krusttēvu.” Un tā tas notika.

S.: Un kā šie notikumi izvērsās tālāk?

R.K: Izvērsās tā, ka par ebreju glābšanu tēvam bija jāsamaksā ar savu dzīvību. Hitlers ļāva izvēlēties, vai visa mūsu ģimene dodas uz koncentrācijas nometni, vai arī tēvs tiks nošauts.

S.: Jūsu tēvs bija Hitleriskās Vācijas ģenerālis, kādā veidā viņš izvēlējās glābt ebrejus, kāpēc?

R.K: Es par to viņam pajautāšu Debesīs, bet es ticu, ka viņš vēlējās izglābt Dieva tautu. Viņš mīlēja ebrejus. Viņam bija ļoti daudz ebreju draugu. Turklāt mana māte bija ļoti ticīgs cilvēks.

S.: Mirt par ebreju nāciju, tas taču nav tik vienkārši..

R.K: Nē, īpaši, ka tev ir ģimene un četri bērni.

S.: Kādas bija Jūsu personiskās attiecības ar Hitleru?

R.K: Man bija četri gadi, kad tēvs nomira, tā kā nekādas labās atmiņas par Hitleru nav.

S.: Vai ar to arī izbeidzās attiecības starp krustmeitu un krustēvu?

R.K: Nē.

Boriss Grisenko: Tā ideja par krusttēviem un krustmātēm paliek uz visu šīs zemes mūžu.

S.: Jā, bet Hitlers taču neatzina kristietību un ienīda ebrejus, kā viņš varēja kļūt par krusttēvu, tas taču ir tik netipiski, neskan kaut kā..

B.G: Sākotnēji Hitlers centās parādīt visai vācu sabiedrībai, ka viņš ir ļoti reliģisks cilvēks. Viens luterāņu amerikāņu mācītājs, kuram ir vācu saknes uzrakstīja grāmatu „Hitlera krusts”. Šajā grāmatā bija bilde, kurā redzams, kā Hitlers iziet no katoļu baznīcas ar pazemīgu un apgarotu sejas izteiksmi. Un tādu bildi nacisti izmantoju kā plakātu un tā tika izmantota visā Vācijā.

S.: Njā, kāds ir bijis tas krustceļš, tad cilvēks bija kristietis un tad pilnīgi pretējas rīcības.. Nesen Latvijā vienā no avīzēm bija publikācija par to, ka Hitlers parakstīja ar asinīm Līgumu ar sātanu.

B.G: Jā, mēs arī par to lasījām, iespējams, ka tā ir taisnība.

(Rozmarija māj ar galvu.)

S.: Kāda ir jūsu abu nostāja attiecībā par šodienas politiskiem notikumiem Izraēlā. Piemēram, Jeruzalemes rietumdaļas dalīšana, neļaušana celt ebreju apmetnes, jo tas var traucēt miera sarunām un t.t.?

R.K: (Klusē).

B.G: Mēs par to varam lasīt Bībelē, ka šādi notikumi jau bija pravietoti. Un tajā teikts, ka tas notiks. Un drīzā nākotnē mēs varēsim redzēt, ka musulmaņu vadītāju ietekmē Eiropas vadītāji kopā ar musulmaņiem Izraēlu apspiedīs vēl vairāk. Mēs redzam kā Spānija atguva atpakaļ savu teritoriju no musulmaņu iekarotājiem, to pašu musulmaņi vēlas šobrīd izdarīt Izraēlā. Tas spiediens pieaugs, ne tikai no musulmaņiem. Mēs piedzīvosim starptautisku aliansi pret Izraēlu. Loģiski domājot, tas ir ļoti dīvaini. Mazā Izraēla un simtiem miljonu musulmaņu, kāpēc gan viņiem būtu nepieciešama palīdzība, no bijušo Eiropas kristiešu tautām un pat no bijušām Padomju Republikām, lai izveidotu spēcīgu aliansi pret Izraēlu? Bet mēs jau zinām kā tas viss beigsies.

R.K: (Joprojām klusē).

S.: Rozmarijas kundze, vai jūs vēlētos kaut ko pievienot?

R.K: Man kā vācietei ir patīkami redzēt, ka Latvijas zeme ir svētīta. Un aicinu piesargāties no tā, ka mēs nesagaidām vēl vienu holokaustu, tāpēc ir svarīgi, lai mēs paceļam savas balsis par ebrejiem.
Tas, ko darīja hitleriskā Vācija Latvijā, kara laikā, nebija pareizi un labi. Un par to es lūdzu Latviešu tautai piedošanu.

S.: Paldies, par sarunu!