Mācītājs Guntis Kalme. Foto - Uģis Nastevičs

Pasaulē ir vairāki tūkstoši tautu, taču ir tikai 196 valstis, tātad – tikai mazākumam ir sava valsts. Mēs, latvieši, esam starp tiem, kuriem tā ir! Mēs gan to nez kāpēc sākam uztvert kā pašsaprotamu, taču pašreizējie izaicinājumi Latvijai kā nacionālai valstij ir ļoti nopietni. Ja tos neņemam vērā, tad kādu dienu varam piedzīvot Krimas vai Donbasa scenāriju.

Patlaban, jaunā civilizācijas attīstības posmā, arī kari notiek citādi. 1940. gadā mūsu valsti sagrāva ar pēkšņu, ātru un milzu politisku spiedienu un militāriem draudiem, tūlīt to okupējot un anektējot, pēc tam pakļaujot un piepildot mūsu telpu ar antivērtībām. Savukārt Jaunās paaudzes jeb hibrīdkarš ir lēni lienoša okupācija, pakāpeniski, nemanot pieradinot auditoriju, ar dažādiem ieganstiem un aizbildinājumiem iefiltrējot antivērtības un izspiežot mūsējās. Tad Latvijas politiska un militāra pakļaušana ir tikai polittehnoloģijas jautājums.

Karošanas veids ir mainījies no parastā uz hibrīdkaru. Tas ir uzbrukums visai sabiedrībai svarīgām jomām vienlaikus, lai to sagrautu, galveno uzmanību pievēršot pretinieka pretošanās gribas iznīcināšanai. Tomēr kara būtība – vērtību cīņa karojošo pušu starpā – nav mainījusies.

Anders Rasmusens, bijušais NATO ģenerālsekretārs sacīja: “Notiekošais konflikts starp Krieviju un Rietumiem – kas centrējas uz krīzi Ukrainā – savā būtībā ir vērtību sadursme.”[1]

Krievijas hibrīdkarš ir ļoti piemērots, lai iznīcinātu valsti, pirms tā sapratusi, ka karš vispār ir sācies. Galvenais kaujaslauks šajā karā ir cilvēku prāts, tāpēc hibrīdkarā valda informācijas un psiholoģiskā cīņa, lai ne tikai grautu pretinieka karaspēka morāli, bet galvenokārt lai iznīcinātu pašas sabiedrības pretestības spējas. Šajā karā kaujas tiek izcīnītas ne vairs ielās, bet jau TV studijās un cilvēku sirdīs.

Krievijas informatīvā kara mērķis ir izraisīt auditorijas neapmierinātību un neuzticību Rietumiem, lai apdraudētu Rietumu pozīcijas internetā un plašsaziņas līdzekļos, kā arī lai samazinātu sabiedrības uzticību jebkādām Rietumu institūcijām, – finanšu, tiesu, valsts pārvaldes.

Mērķtiecīgi tiek grauts mūsu valsts un sabiedrības pretestības gars kā griba sargāt savu nācijas vērtībtelpu. To panāk ar dažādiem līdzekļiem, piemēram, radot caurkritušas valsts tēlu, akcentējot un/vai pārspīlējot mūsu sabiedrības trūkumus – korupciju, nepietiekami augsto dzīves līmeni, ekonomisko un sociālo atpalicību utt. Šāda attieksme tiek producēta, lai grautu sabiedrības uzticību valsts pārvaldei, liekot šaubīties, vai Latvijas valsti vispār ir vērts sargāt.

Tam labi der visu veidu mūsu nacionālo vērtību diskreditācija, izņirgāšana un latviešu kā Latvijas valstsnācijas identitātes pazemošana. Iedarbīgs līdzeklis ir pašiznīcinošas demokrātijas taktikas kultivēšana – ar demokrātiskiem līdzekļiem iznīcināt pašu demokrātiju. Drošības policijas vēsta: “Slēpjoties aiz vārda un pulcēšanās brīvības, kā arī citiem demokrātiskas sabiedrības instrumentiem, Krievija caur tās finansētiem tautiešu politikas un citiem aktīvistiem turpināja izplatīt savām politiskajām interesēm atbilstošus vēstījumus.”[2]

Līdztekus tiek veidoti sociālpolitiski mīti par cilvēktiesību neievērošanu, fašisma atdzimšanu u. tml. No otras puses – tiek veicināta sociālpolitiska tuvredzība un infantilisms, sociālā apātija, vienaldzība, individuālisms un egoisms, latents, neapzināts pacifisms, jo tas viss rada pasivitāti, kas ir labvēlīga vide manipulācijām. Lieti der arī vērtībinertums un nihilisms. Vērtību nonivelēšana un sajaukšana panāk kara miglas efektu, ļaujot apmulsināt un atņemt politisku orientāciju svarīgos lēmumu pieņemšanas brīžos.

Viena no būtiskajām hibrīdkara daļām ir kultūrkarš, kurā agresorvalsts mērķtiecīgi izmanto savas kultūras apzinātu ietekmi un izplatību, lai aizņemtu mērķa valsts kultūrtelpu un ar to veicinātu savu vērtību ekspansiju. Patlaban uz to jānorāda īpaši, jo kultūra bieži, īpaši inteliģencē, nepamatoti tiek uzskatīta par militāri neitrālu cilvēku darbības jomu (līdzīgi kā sports). Krievija izmanto šo faktisko lētticību un naivitāti, krievu kultūru izmantojot kā savdabīgu Trojas zirgu, lai veicinātu savu politisko un humanitāro iespaidu un savu vērtību ekspansiju.

Ko šajā situācijā darīt mums, Latvijas patriotiem? Apzināt, stiprināt un attīstīt savas valstiskās, nacionālās, patriotiskās un militārpatriotiskās vērtības.

Vispirms uzdosim sev būtisku jautājumu: kāds ir Latvijas valsts pastāvēšanas mērķis? Ne jau tādēļ vien, lai risinātu svarīgus vietējos saimnieciskos jautājumus. Satversmes Ievadā teikts: “Latvijas valsts ir izveidota, balstoties uz latviešu nācijas negrozāmo valstsgribu, lai garantētu latviešu nācijas, tās valodas un kultūras pastāvēšanu un attīstību cauri gadsimtiem.”

Kuras ir tās vērtības, kas veido mūsu valstiskās esības pamatu?

Latvijas valstsnācija, proti, mēs paši – latvieši. Nevis tāpēc, ka mēs būtu ar kaut ko pārāki par citām tautām, bet tāpēc, ka tikai mēs esam Dieva, iepriekšējo, nākamo paaudžu un savas sirdsapziņas priekšā atbildīgi par Latvijas valsts likteni. Tieši tāpat kā citas nācijas ir atbildīgas par savām valstīm.

Latvijas zeme, kas veido mūsu teritoriālo kopību. Tā ir mūsu Tēvzeme, jo ir piesātināta ar mūsu vērtībām. Tā ir iepriekšējo paaudžu kopta un uzticēta mantojumā nākamajām. Tā ir arī iepriekšējo paaudžu sargāta – viņi par to atdevuši savu dzīvību un tajā ir apglabāti. Tagad Latvijas teritorijai klāt nākusi vēl arī tās vērtībtelpa virtuālajā un informatīvajā izpausmē.

Latviešu kultūra, kas ir mūsu tautas gara pašizteiksme materiālās, sociālās, attiecību, garīgās u. c. vērtībās. Tā balstās Rietumu civilizācijas pamatvērtībās.

Latviešu kā valsts valoda. Valoda ir galvenais savstarpējais saskarsmes un atpazīšanas veids; tā uztur un attīsta nācijas savdabību. To, ka valoda ir valstisks faktors, pierāda 2012. gada Valodas referendums, kurā pretstatā 273 000 nelojālo pilsoņu pārliecinoši – ar 75% – uzvarēja latvieši.

Suverenitāte, politiskās pašnoteikšanās patiesā griba.

Mūsu vēsture, kas īstenojas mūsu katra līdzdaļā nācijas liktenī. Ir svarīgi, kur nācijai būtiskos brīžos esam bijuši un ko darījuši. Ne mazāk svarīga ir vienota izpratne par to, kas un kāpēc ir noticis mūsu vēsturē.

Mūsu nācijas cīņas gars, kas ir attīstījies un veidojies mūsu militārajās un nemilitārajās cīņās. Varam sākt ar Saules kauju 1236. gadā un beigt ar 1992. gada Zemessardzes operāciju Liepājas Karostas bloķēšanā. Visās šajās cīņās atradīsim daudz vērtīga, izzināma un svinama, kā arī nākamajām paaudzēm mācāma.

Mums, latviešiem, nevajag kaunēties, bet lepoties, ka mīlam savu Dzimteni, ka esam tās patrioti! Patriotisms taču ir veselīga piederības apziņa savai nācijai. Ja kādam tās nav, tas nozīmē morālu trūkumu (labojamu!), tieši tāpat, ja kādam nebūtu personiskās pašcieņas. Mūsu pirmais iekšlietu ministrs Miķelis Valters sacīja: “Latviešu patriotisms ir jāsaprot kā valsts patriotisms. Tikai par šāda patriotisma vērtību ir vispār vērts runāt un to par patriotismu saukt.”

Par savu valsti aizvien ir jāiestājas. Arī tagadējo nacionālo piederību nivelējošā globālisma ideju ietekmē. Režisors Alvis Hermanis par to zīmīgi saka: “Latvieši ir stipri aizrāvušies ar politkorektumu, ar visu veidu citdomājošo saprašanu. Mēs jau redzam, pie kā Eiropā ir novedis politkorektums. Ir lietas, kas ir jāapstādina pašā saknē.”

Par savu valsti ir jācīnās – vispirms jau pilsoniskajā cīņā, iekšējā demokrātiskajā frontē, lai mūsu vērtības patiešām arī tiktu īstenotas dzīvē. Atcerēsimies, ka šodienas hibrīdkara apstākļos galvenā ir nācijas valstsgriba, tās spēja pretoties iekšējiem un ārējiem postošiem spēkiem, atklātiem un slēptiem. Leposimies, ka mums, latviešiem, ir sava valsts! Cīnīsimies, lai mēs varētu reiz lepoties arī ar to, kāda tā ir!

Nobeigumā daži kontroljautājumi katram pašam sev, lai konstatētu savu faktisko patriotisma līmeni:

−        Vai es (vai mani bērni) aktīvi piedalos Jaunsardzē, Zemessardzē, vai, ja vecuma, slimības un citu iemeslu dēļ to nespēju, vai es atbalstu kādu no viņiem?

−        Cik daudz no sava brīvā laika ziedoju Latvijas valstiskuma stiprināšanai? Ko konkrēti šodien esmu nesavtīgu izdarījis, lai es un mani bērni varētu rīt pamosties joprojām brīvā Latvijā?

−        Cik lielā mērā es esmu faktiski spējis, varējis, gribējis ietekmēt savu mikrovidi – ģimeni, kolēģus, sava dzīvokļa, savas darbavietas patriotisku vai vismaz nacionālu noformējumu.

Gaidāmo vēlēšanu kontekstā divi ieteikumi Latvijas patriotam:

−        Ja nevari izšķirties, par ko balsot, tad atdod savu balsi kādai no lielajām latviešu partijām, kas sasniedz 5% robežu. Pretējā gadījumā Tava balss ir ne tikai iztērēta, bet kopējā vēlēšanu cīņā esi veicinājis savu pretinieku, kurš politiski ir daudz saliedētāks. Krieviem ir viena lielā partija, latviešiem – piecas.

−        Vislabāk ir balsot par to latviešu lielo partiju, kas jau ilgstoši ir aizstāvējusi latviešu valstiskās un nacionālās vērtības. Protams, neviena partija nav ideāla, jo neviens cilvēks tāds nav, es un Tu, cienījamo lasītāj, tai skaitā, taču tomēr ir kādi, kas spēj, var un grib kalpot Latvijas valstij labāk un prasmīgāk nekā citi. Un tikai no Tava, mana un daudzu citu apzināta un pārdomāta balsojuma būs atkarīga Latvijas valsts nākotne.

Lasot Bībeli rodas ieskats Izraēlas tautas vēsturē, kultūrā, un galvenokārt morālē un ticībā, proti, iedziļinoties plašā sakarību spektrā par Izraēlas tautas attiecībām ar Visvareno Trīsvienības Dievu. Kristieši iedvesmojas un sajūsminās par Vecajā Derībā aprakstītajiem garīgo un nacionālo varoņu piedzīvojumiem. Dievkalpojumos mācītāji piemin leģendāro stāstu par Dāvidu un Goliātu. Pretstatot mazo, vietējo iedzīvotāju Dāvidu ar lielo un neuzvaramo iebrucēju Goliātu. Dāvida ticība Dievam un bezbailība sakauj Dieva izsmējēju.

Vai Dāvids iestājās kaujā tikai, lai aizstāvētu Dieva godu, tā kļūdams par varoni? Ne tikai, viņš redzēja ienaidnieku pārsvaru. Viņš redzēja, ka tautā iestājās panika, sāpe par iespējamo zaudējumu, nedrošību, bailes, izmisumu.

Domājams, ka Dāvids iestājās arī par savu nāciju, viņš vēlējās tautai nodot to, kas dega viņa sirdī, Dieva mīlestību pret tautu, kuru ne katrs izraēlietis varēja izprast un apjaust. Notika mijiedarbība, Dāvids aizstāvēja Dieva godu, bet Dievs aizstāvēja tautas godu. Kauja bija izcīnīta pārdabiskā veidā. Tādējādi Dāvids kļuva arī par Izraēlas tautas nacionālo varoni. Viņš iedvesmoja visu tautu cīnīties pret iebrucējiem, okupantiem un ienaidnieku pārsvaru.

Izraēlas tautai joprojām ir ar ko lepoties, jo vairāk, ka tik nozīmīgs un visai tautai izšķirošs notikums ierakstīts Bībelē. Punkts. Vai tomēr komats?

Neviļus rodas ķecerīgs jautājums, vai tikai līdzīgi stāsti nav sastopami arī citās tautās pagātnē un šodien? Kā ir ar latviešu tautu? Godīgi sakot, taču arī Latvijas vēsturē ir ne mazums liecību par Dievišķu pārdabisku darbību latviešu tautas labad. Vēsturiski  lielvalstu imperiālistiskās ietekmes dēļ, vēl pat mūsdienu Latvijā ir jaušams, ka daudzas lietu sakarības noklusētas.

Varbūt tā ir arī neziņa, kas saistāms ar Bībelē teikto, ka pašmājās pravietis nav cienījams.

Varbūt atsevišķi politiskie kontrolējošie spēki Latvijā nav ieinteresēti, lai latviešiem gluži kā Izraēlas tautai celtos pašvērtējums un cieņa pret savējiem, jo saprotams, ka arī šādi iedvesmojošie stāsti no pašu latviešu vidus var pacelt latviešu Gara spēku, ļaudamies pacelties, Atmodas spārnos.

Varbūt pēc inerces mēs paši pārlieku daudz savas tuvredzības un vienaldzīgās steigas dēļ, esam pieļāvuši dievišķas liecības atstāt nenovērtētas.

Varbūt ir laiks meklēt un nostiprināt vienojošajās saitēs sava tautieša, kaimiņa un draugu pārliecību, gara un mīlestības spēkā. Vienojošā saite, kas satur tautu un atklāj, ka arī starp latviešiem ir garīgie un nacionālie varoņi ar kuriem lepoties, viegli identificēties, efektīvi mobilizēties pēc vajadzības un vienkārši būt laimīgiem. Tie ir savējie, kas droši ved cauri grūtībām pretī Latvijas valsts pamatmērķim un tautu paceļ jaunā dievišķā spēkā, ticībā un mierā.

Dāvids no Izraēlas var mūs iedvesmot, bet droši vien viņš nebrauktu uz Latviju, lai to celtu no apziņas gruvešiem, latviešiem pašiem iedvesmojoties arī no savējiem varoņiem, jāceļ sava Latvija. Varbūt der padomāt, kā saskatīt mums pašiem savus garīgos un nacionālos varoņus un savējo varoņdarbus aprakstīt Latvijas Grāmatā.

„Pieminiet savus vadītājus!” (Ebr.13:7)

Pieminiet savus vadītājus jeb varoņus un pieminiet viņu varoņdarbus. Tas nav aicinājums, bet pavēle. Kā to darīt? Apkopt kapiņus? Nav slikta doma, taču ir rakstīts: „Lai mirušie aprok savus mirušos, bet tu ej un seko Jēzum”. Liecināt par Jēzu Kristu var dažādi, šajā gadījumā, pieminot savus vadītājus un neaizmirstot arī par dzīvajiem.

No mācītāja Dr.theol., Gunta Kalmes grāmatas “Durvis uz mājām“.

Pulkvedis un viņa gars

“Viņš bija personificēta uzvara” (Edvards Virza).

“Tā tauta, kurai ir savi varoņi un kura tos neaizmirst, nav salaužama” (Uldis Ģermanis).

“Ko mēs zinām par mūsu pirmo virspavēlnieku Oskaru Kalpaku (1882-1919) Ne tikai to, ko varam izlasīt grāmatās, bet vairāk to, kas parasti acīm apslēpts, – viņa iekšējo pasauli. Vienīgais, pēc kā mēs varam ko nešaubīgi secināt, ir viņa darbi, veikums. Darbi, kas liecina par lielu iekšēju dvēseles, gara un gribas piepūli, kuru nevar izteikt džoulos vai vatos, bet kuri saprasti un apjēgti izraisa cieņu, apbrīnu, sajūsmu un vēlmi līdzināties..”

“Tolaik mums bija vairāki virsnieki ar līdzīgu biogrāfiju kā Kalpakam, bet tikai viens tāds kā viņš. Tikai viens, kas tā prata īstenot Dieva dāvanu būt par varoni un savas tautas militāro vadoni.

Bērnībā O.Kalpaks vēlējies kļūt par ārstu vai mācītāju. Viņa mīļākie vārdi no Svētajiem Rakstiem bija šie Kristus sacītie: ” tas visu spēj, kas tic.” Bet Dievs viņam bija izredzējis citu ceļu- karavīra, virsnieka, savas Dzimtenes atbrīvotāja ceļu.”

Ģenerālis Kārlis Goppers (1876-1941) savās atmiņās apraksta viņa virsnieka gaitas un personību. Viņš bijis ne tikai ļoti apzinīgs virsnieks, bet arī atjautīgs un iniciatīvas pilns cilvēks. Jau pēc pirmajām Pirmā pasaules kara kaujām viņa karavīri -jebkura virsnieka rīcības precīzākais kritērijs – sacīja: „Ar viņu nepazudīsi. ”Kāds no viņiem reiz vērojot, kā vācieši cenšas ieņemt Kalpaka aizstāvētās pozīcijas, ne bez lepnuma sacīja: „Nesaprot, uz kā uzdūrušies.” Citreiz, kad vācieši ar stipru artilērijas uguni bija sašāvušo viņa ložmetēju rotas pozīcijas, tā ka lielākā daļa karavīru bija krituši un daļa no ložmetējiem bojāti, Kalpaks pats metās pie ložmetēja un lika vāciešiem atkāpties. Pateicoties viņa attapībai un komandiera drosmei, izdevās izglābt no drošas bojāejas veselu krievu divīziju. Par to viņš saņēma Jura zobenu.

Kaujas laukā viņš allaž apstaigāja savus kareivjus, tos uzmundrinot un uzturot viņu cīņas garu.[...] Viņš bija dzimis līderis. Kalpaks bija arī pazemīgs. Kad viņam paziņoja, ka viņš nominēts Jura krustam, viņš esot izbrīnījies jautājis: „Par ko?” „Viņam jau bija visi apbalvojumi, kādus piešķīra par kaujām, to starpā abas statūtu goda zīmes, Jura zobens un Jura ordenis,” raksta vēlākais ģenerālis Kārlis Goppers.

Par tādiem, kas kaujā negūst ievainojumus, mēdz sacīt, ka tie dzimuši laimes krekliņā. Visu kara laiku Kalpaks pavadīja frontē., jo ne reizi netika nopietni ievainots. Dievs viņu sargāja, jo gatavoja viņu kādam īpašam un lielam uzdevumam. Viņam vajadzēja īstenot to, pēc kā latvieši bija teikušies gadsimtiem-iegūt brīvību savai zemei un tautai.

Viņa dāvana

Cilvēkam ir daudzas Dieva dotas dāvanas. Mākslinieka dotības ir no tik vienkāršām lietām kā krāsām, skaņām, kustībām vai rakstu zīmēm radīt skaistumu. Zinātnieka prasme ir ielūkoties lietu būtībā, atrast to slēptākās un dziļākās sakarības, nosaukt tās vārdos. Un ticības dāvana ir gribasspēka mobilizācija-Dieva dots dvēseles un gara spēks pakļaut sevi augstākiem mērķiem, sasprindzināt sevi, lai pārvarētu grūtības. Vēl vairāk – cilvēks, kurš noticējis Kristus paša sacītajam, ka tas visu spēj, kas tic, aizrauj sev līdz arī citus- tik liels nu ir tapis viņa dvēseles un pārliecības spēks! Kalpakam bija Dieva dāvana šo spēku atraisīt arī savos zēnos. Tas nav pārspīlējums. Pulkvedis zināja par ko cīnās, un tādēļ viņš savu pārliecību spēja iedvest arī saviem karavīriem.

Ir saglabājies nostāsts, ka pirms kaujas Kalpaks jautājis saviem karavīriem: „Vai ticat?” un pats čukstējis: „Es ticu!” Un viņi kopā atbildējuši: „Mēs ticam!” Lūk, tas ir ieskats viņa dvēselē! Tas pasaka par viņu daudz vairāk nekā militārkarjeras apraksts un iespaidīgais apbalvojumu saraksts. Apustulis saka: Jo mēs dzīvojam ticībā, ne skatīšanā”(2.Kor.5:7),jo ticība ir nevis akla lētticība, bet gan garīgā redze. Tā jau skata uzvaru un tāpēc var būt pārliecināta. „Jo ticība ir stipra paļaušanās uz to, kas cerams, pārliecība par neredzamām lietām”(Ebr.11:1). Tā Kalpakam īpaši bija vajadzīga, kad viņam kā komandierim nācās dot savu pirmo pavēli nevis iet uzbrukumā, bet atkāpties no Rīgas. Viņš netika pavadīts ar līdzjūtību un simpātijām, bet ar lamām, zaimiem un nievām, jo latvieši vēl neticēja savas valsts iespējamībai. Notiekošais daudziem šķita viņu tautiešu droša vešana nāvē kādas avantūras dēļ. Bet Kalpaks zināja, par ko viņš un viņa bataljons cīnās. Viņš nebija daiļrunīgs, bet viņa vēstulē lasām: „Pagaidu valdību mēs aizstāvēsim līdz pēdējai asins pilei.”

Jau pirmā kauja pie Lielauces 919.gada 16. Janvārī pret pretinieka pārspēku nesa uzvaru. Tā atnesa arī ko vairāk. Kalpaka uzvara „sapurināja” depresijā un bezpalīdzības izjūtā iegrimušo valdību Liepājā, un tautā atmodās cerība. Šai uzvarai sekoja citas. Kalpakieši par savu komandieri izsacījās lakoniski: „Ar viņu mēs uzvarēsim” Un tā arī bija. Bet pats Virspavēlnieks pēdējo uzvaru neredzēja, 1919.gadā 6.martā viņš krita.

Nav grūti atbildēt uz jautājumu: Kādēļ mums tika dots Oskars Kalpaks?”- lai dibinātu Latvijas armiju un sāktu Latvijas atbrīvošanu. Mums vajadzēja kādu, kas bezcerīgā situācijā veiktu neiespējamo!. „Ideoloģiskā ziņā Kalpaks ar personīgo priekšzīmi bija ievērojami veicinājis Latvijas valsts ideju, salauzis vienaldzību un latviešu tauta lielā paļāvībā sāka raudzīties uz savu dēlu varoņdarbiem ar Latvijas brīvību kā cīņas mērķi.”[1] sacīja viņa cīņu biedrs Arvids Krīpens.

Mēdz sacīt, ka dzīvē vajag nospraust lielus mērķus. Kalpakam tas bija liels, ļoti liels-vārda visburtiskākā nozīmē tik liels kā Latvija-BRĪVA LATVIJA!

Edvards Virza retoriski jautā: „Ko tad Kalpaks nostādīja pretī lieliniecisma idejai, un caur ko viņš uzvarēja? Tā-nacionālā ideja ar saviem nedaudziem piekritējiem, un uzvarēja viņš ne tik daudz ar ložu metējiem un lielgabaliem, kā ar savu pārliecības spēku un savu gara stretēgiju.”[2]”

[1] Arvids Krīpens. Kalpaka bataljons un Baložu brigāde.-Belmore:Mintis PTY.,1963.-82.-83.LPP.

[2] Virza E. Pirmais Latvijas Nacionālo Karaspēku virspavēlnieks pulkvedis Oskrs Kalpaks. –Madona:Kalpaka pieminekļa komiteja Meironos un Savienība”Pulkveža Kalpaka bataljons”.-66.lpp.

Zināšanai:

Īsais ieraksts vēstures grāmatās vēsta, ka 1919. gada 6. martā Skrundas–Saldus ceļa apkaimē notika kauja starp tā brīža sabiedrotajiem – vācu un latviešu daļām. Bojā gāja vairāki Latvijas armijas virsnieki un kareivji, viņu vidū arī bataljona komandieris pulkvedis Kalpaks.

Liepājas Ziemeļu kapi bija Kalpaka pirmā atdusas vieta līdz 1919. gada septembrim, kad viņš tika pārbedīts dzimtas kapos Meirānos pie Madonas. Savukārt 1939. gada 6. martā Liepājas Ziemeļu kapos tika atklāta Kalpaka piemiņas vieta.

Šie ir mācītāja, Dāvida dēla, Jeruzālemes ķēniņa, vārdi.  Viens dzimums aiziet, un cits dzimums nāk, bet zeme pastāv mūžīgi nesatricināta. Saule uzlec un saule noriet un steidzas atpakaļ uz to pašu vietu, no kurienes tā atkal no jauna uzlec. Vējš iet uz dienvidiem un griežas pret ziemeļiem; nepārtraukti visapkārt griezdamies un pūzdams, tas aptek apkārt un nonāk atpakaļ savā vecajā vietā. Visas upes ietek jūrā, un tomēr jūra nekļūst pilnāka; bet pa to pašu vietu, pa kuru upes tek, tās tek arvien joprojām. Kas ir jau bijis, tas atkal būs, un, kas ir jau noticis, tas atkal notiks, jo nekā jauna nav zem saules (Sal māc 1, 4-7, 9.)

Ir aplami iedomāties, ka reliģija un tās vērtības ir garīgi anestezējošs pasākums, lai aizmirstos no grūtībām, tautas opijs. Tā domāt būtu sekot padomju ideoloģijai, ka reliģija ir māņi, aiziešana no dzīves īstenības, domāta neveiksminiekiem un arī tad tikai dievnama sienās.

Gluži pretēji: reliģija runā un aicina nopietni rēķināties ar realitāti – un vispirms ar augstāko – Dievu. Saistoties ar Viņu, uzklausot Dieva atklāsmi, cilvēkam ir iespēja iemantot pārikdienišķu pasaules skatījumu. Tāpēc ticēt nenozīmē izvairīties no pasaules, aizbēgot kādā iedomātā īstenībā, bet dievišķu svētību un redzējumu guvušam, doties ar tām dzīves cīņās un uzvarēt. Šāds redzējums nozīmē arī skatīt notiekošo garīgā dziļsaiknē, taujājot pēc pēdējā vadmotīva kāda rīcībā. Šādu attieksmi var saukt par kristīgo reālismu. Tas balstās 3 darbībās: saprašanā, atmiņā, cīņā par vērtībām un pret antivērtībām.

1)      Pazīšana notiek pēc rezultāta. Laiks, darbi, norises, īpaši tās, kas atkārtojas (dzirdējām, kā Sālamans par to izteiksmīgi runā), parāda kas ir kas un kurš ir kurš. “Nekas nav apslēpts, kas netiks atklāts, un nekas nav nezināms, kas nenāks gaismā” (Lk 12, 2) “No viņu augļiem jums tos būs pazīt” (Mt 7, 20). Saviem vajātājiem Kristus saka: “Jūs esat no sava tēva – velna, ..Viņš no paša sākuma ir bijis slepkava .. viņš ir .. melu tēvs” (Jņ 8, 43-4). Reiz notiekušo sapratušiem, tas jāatceras un jāvēsta citiem. Tāpēc

2)      atmiņa nodrošina saikni ar savējiem pagātnē, tagadnē un nākotnē: “Bet sargies .., ka tu neaizmirstu to, ko tavas acis ir redzējušas, un ka tas neizzūd tev no sirds .. dari to zināmu saviem bērniem un .. bērnu bērniem” (5 Moz 4, 9). Tas mūs sagatavo cīņai par saviem ideāliem.

3)      Apustulis Pāvils mudina garīgai pretestībai: “bruņojieties visiem Dieva ieročiem” (Ef 6, 11). Viņš rosina: “cīnies labo ticības cīņu” (1Tim 6, 12) Apustulis Jēkabs vēsta: “stājieties pretim velnam, un viņš bēgs no jums” (Jēk 4, 7) Kristus velnam saka: “Atkāpies, sātan!” (Mt 4, 10).

Tātad, kristīgā reālisma principi ir: saprast, atcerēties, cīnīties. To uzzinājuši, ielūkosimies šobrīd notiekošajā:

Mēs tiekam intensīvi kušināti ar frāzēm, ka “šogad vairāk kā jebkad esam pakļauti provokācijām” (to esam dzirdējuši jau agrāk), baroti ar pseidogudrībām, ka patriotiski būtu šogad pie Brīvības pieminekļa neiet (arī to iepriekšējos gadus mums ieteica) utml. Tas tikai parāda, ka bailes ir kļuvušas stiprākas par savu pašapziņu un nacionālo lepnumu. Tā vietā, lai gada garumā būtu stiprinājuši savu valstiskumu un nacionālo drošību, piepeši izrādās, ka politiskas ērtības ir svarīgākas par nacionālām vērtībām. Saeimas 1998. gada deklarācija par leģionāriem Otrajā pasaules karā vēsta: “Latvijas valdības pienākums ir: rūpēties par latviešu karavīru goda un cieņas aizskārumu novēršanu Latvijā un ārzemēs.” Tas ir valdības tiešais uzdevums nodarboties ar pasaules apskaidrošanas darbu. Ja kāds atkārtos nodrāzto: “Eiropa mūs nesapratīs”, atcerēsimies, ka to pašu sacīja arī par mūsu vēlmi atgūt neatkarību. Eiropa tomēr saprata, ka gribam būt brīvi, kaut arī tad netrūka kušinātāju. Sapratīs arī šo mūsu vēstures dramatisko lappusi. Valsts institūcijām un amatpersonām vajag tikai darīt savu darbu.

Lūk, kā dažos teikumos to var veikt: “šodien, 16.martā, latviešu leģionāru atceres dienā,  mēs pieminam tos, kuri cīnījās pret sarkano mēri, pret Baigā gada atkārtošanos. Kritušo priekšā noliecam galvas un pateicamies dzīvajiem. Tā bija grūta cīņa – ne tikai fiziski un militāri, bet arī morāli, jo nācās karot viena okupanta formas tērpos pret citu iebrucēju. Bet tā bija vienīgā iespēju cīnīties pret vismaz vienu no ienaidniekiem. Mums kā tautai ir svarīgs šis cīņas fakts pats par sevi.”

Kāda vēsturnieka kabinetā redzēju ironisku plakātu par 1940.gadu: Palieciet savās vietās. За вами придут (pēc jums atnāks – krievu val.). Labi zinām, kas notika ar K.Ulmani un mums pēc tam. Mēs maksājām lielu cenu par to, ka armija nebija apmācīta partizānu cīņai un tauta nebija gatavota nevardarbīgai pretestībai.

Bet Baigais gads mums kaut ko iemācīja. Pēc tā vairs nepalikām savās vietās, lai pēc mums atnāktu, bet devāmies karā. Mēs vairs neļāvāmies būt upuri, kaujamie jēri, bet no jauna tapām par savas brīvības cīnītājiem.

Šodienas starptautiskajā situācijā to saprast un atcerēties ir īpaši svarīgi.

Putina veiktā Krimas okupācija, aizbildinoties ar etnisko krievu aizsargāšanu, un gatavotā Ukrainas teritorijas pievienošana Krievijai rada pārliecību – esam to jau redzējuši! Nav tālu jāmeklē. Sudeti 1938. gads. Hitlers paziņo, ka viņam jāaizstāv etniskie vācieši Čehoslovākijā. Tā bija prelūdija 2.pasaules karam, kas atnesa milzu ciešanas pasaulei un galu pašam tirānam. Savukārt Miloševičs uzņēmās aizsargāt etniskos serbus ārpus Serbijas. Tas beidzās ar Dienvidslāvijas kariem 1991.-1999.gados, genocīdu, starptautisko tribunālu un diktatora nāvi. Putins, tapdams par prezidentu 2000.gadā, mantoja iesākto 2. Čečenijas karu, kuru nav pabeidzis. Sekoja 2008.gada karš ar Gruziju, viņam iestājoties par dienvidosetīniem un abhāziem. Asaras un asinis. Tagad Krimas konflikts, „rūpējoties” par turienes krieviem. Ar satraukumu lasām par sadursmēm Doņeckā, Harkovā, par gatavošanās Donbasa okupācijai un Ukrainas Krimas kara bāžu ieņemšanai ar spēku, tās pārdēvējot par “bandītiskiem grupējumiem.” Patvaļīgi ieceltais Krimas premjerministrs Sergejs Aksjonovs ir jau aicinājis krievvalodīgos Ukrainas austrumu reģionus rīkot referendumus par pievienošanos Krievijai. Kā šī konfrontācija beigsies Ukrainai, Moldovai, Baltijai, Polijai, pasaulei un pašam Putinam, varam tikai minēt. Cerēsim uz labāko. Labāko normāliem cilvēkiem.

Šī sajūta – esam to jau redzējuši! – tikai apstiprinās un pastiprinās, ja raugāmies Padomju Savienības un Krievijas vēsturē. Nemitīga ekspansija un agresija. Čērčilam ir teiciens, ka Krievija ir mīkla, ietīta mistērijā, kas atrodas noslēpumā, kuru viņš tā arī nespēja atminēt. Krievu disidentei Valērijai Novodvorskai (Новодво́рская, dz. 1950) tas nesagādāja grūtības. Viņa, viesojoties Rīgā 2012.gada februārī, runāja par krievu impērisko mentalitāti. Referente sacīja, ka vēsturiski to izveidoja mantotais tatāru ekspansionisms un Bizantijas varas vertikāle. Rezultāts ir pastāvīga agresija apvienota ar principiālu necieņu pret cilvēku.

Skatoties Krimas konflikta videoklipos pārsteidz prokrievisko pārstāvju trulā bezkaunība. Gadu desmitu zombēšana nav palikusi bez sekām. Informatīvā intoksikācija vai, viekārši sakot, tautas muļķošana ir sasniegusi augstu pakāpi. Krievu publicists Mihails Goldenkovs (Голденков, dz.1962) grāmatas Impērijas dzimšana noslēgumā saka, ka krieviem, ieejot liberālisma un brīvības posmā, „jāatbrīvojas no valdītāju viņiem uzspiestā stereotipa par viņiem kā pašu varenāko, labestīgāko, bet daudzo ienaidnieku (viltīgie Rietumi) dēļ nelaimīgo tautu. Krieviem jāzina, ka viņu valsts bieži pati rādīja agresijas un cietsirdības piemēru attiecībā pret citām nācijām. Ne Rietumi uzbruka Krievijai, bet tā viņiem, tāpēc arī palielinājās līdz pašai lielākajai valstij pasaulē. Ja Krievija patiesi būtu tik ļoti naidnieku ielenkta, tad viņi to galu galā būtu iekarojuši.”[1]

Uzskaitīt visus gan PSRS, gan Krievijas lauztos līgumus un vienošanās aizņemtu pārāk daudz laika. Ukrainai svarīgākais ir 1994. gada Budapeštas memorands, kas garantē tās teritoriālo vienotību apmaiņā pret atteikšanos no kodolieročiem. 1.martā Krievijas Domes augšpalāta 100% sastāvā nobalsoja par invāziju Krimā. Jautājumu par jaunu teritoriju pievienošanu Krievijai vienkāršotā kārtībā Valsts dome izskatīs pēc 16.marta referenduma, par kura rezultātiem nav šaubu jau tagad. Vai kādam vēl ir neskaidrības par kaimiņa agresivitāti?

Tas neattiecas tikai uz Ukrainu. Internetā ir pieejama mājaslapa, kurā aicina parakstīties par Latvijas un jau pat Klaipēdas pievienošanos Krievijai. Pēdējā rindkopā gan minēts, ka tas ir joks, bet atcerēsimies, ka par aicinājumu gāzt likumīgo valdību draud kriminālatbildība. Mīkstās varas (plašsaziņas līdzekļu izmantošana klajos propagandas mērķos) kara apstākļos tas ir „gājiens ar zirdziņu”: ja savāksies daudz piekritēju, tas būs precedents nopietnākai rīcībai, ja čiks, tad tas ir bijis tikai joks. Bet uz to, ka nopietnāka rīcība var sekot, norāda aptauja, ka 1/3 daļa Latvijas iedzīvotāju atbalsta Krimas okupāciju. Nav minēta viņu nacionālā piederība, bet domāju, ka tas tāpat ir skaidrs.

Vēsturē ir norises, kas atkārtojas. Tāpēc no tām ir iespējams mācīties. Vēstures mācība Krievijai ir tā, ka netaisnībai ir bumeranga efekts – reiz veikta tā atgriežas pie nodarītāja. Ir padomju sakāmvārds, kas skan tikai krieviski: serp i molot – smertj i golod! (sirpis un āmurs – nāve un bads! – krievu val.) Maksa par tā īstenošanu ir pasakāma ar Putina vārdiem, ka PSRS sabrukums bija 20.gadsimta lielākā ģeopolitiskā katastrofa. Savukārt vēstures mācība mums ir, ka pakļaušanās okupantam nepalīdz pret represijām un pazemojumiem.

Tik tālu mēs esam jautājumā par saprašanu un tālāk vēstīšanu. Nu iesākas cīņa. Atbilstoši laika garam, tā klasificējama kā mīkstais karš.

Apustulis Pāvils par identitātes un piederības saikni saka: „Ja dzīvojam, dzīvojam savam Kungam un, ja mirstam, mirstam savam Kungam. Tātad, vai dzīvojam, vai mirstam, mēs piederam savam Kungam” (Rom 14, 8). Sekojot šim principam, varam sacīt, ka Latvija būs tik latviska, cik latviski būs tās iedzīvotāji. Tās iedzīvotāji būs tik latviski, cik lielā mērā to iekšējā telpa būs piepildīta ar latviskumu. Viņu iekšējā telpa būs tik lielā mērā pildīta ar latviskumu, cik lielā mērā viņi piederēs Latvijai.

Tātad Latvija sākas un beidzas ar mūsu katra iekšējās telpas piepildītību vai tukšumu. Un šodien mīkstās varas izraisītā nemilitārā cīņa – informatīvā, psiholoģiskā, vērtību un propagandas – ir karš par to, kas notiek mūsu dvēselēs. Ne velti Dostojevskis sacīja, ka sirds ir Dieva un velna cīņas lauks. Tātad par Latviju ir jācīnās jau iekšēji. Šim karam ir garīgs raksturs, jo tas iesākas ar ikviena dvēseles saturu. Tāpēc cīņa par Latviju nozīmē ar savu dvēseles spēku atgrūzt un izslēgt to, kas ārda latviskumu, atspēkot to, kas ir pretniecīgs kristīgām vērtībām. Mīkstais karš tiek vērsts pret latviešiem kā tautu un valstsnāciju, pret tās garīgajiem pamatiem – latviskajām un kristīgajām vērtībām.

Tāds ir šodienas konteksts, kādā jāskata Latviešu leģiona atceres dienas nozīme. Atkal tas pats: saprast, atcerēties, cīnīties.

Platons reiz sacīja, ka, lai sagrautu valsti, pietiek tikai zaimot tās svētumus. Mēs teiktu – nacionālos simbolus. Mums grib atņemt mūsu varoņus. Tā ir garīga aplaupīšana. Mums grib piespiest kaunēties par to, par ko mums ir iemesls lepoties. Tikai orveliskajā antipasaulē – brīvība ir verdzība, lepnums ir kauns.

Krievijas mīkstā vara grauj Latvijas valsti ar visiem tai pieejamiem nemilitāriem līdzekļiem (tās primārā darbība notiek ekonomiskajā, informatīvajā un kultūras jomā, militārā darbība pēc Krimas scenārija tikai noslēdz telpas ieņemšanu). Namu var sagraut, to sašaujot ar artilēriju, bet var arī tam līdzās izrakt bedri, un nams, zaudējot pamatus, sabruks pats. Vai ļausim 5.kolonnai rakt bedri pie mūsu valsts nama pamatiem? Mīkstā vara iedarbojas efektīvi, ja tai iepretim ir mīksta valstiska pašapziņa, korumpēta un nekompetenta valsts pārvalde, t.i., – varas impotence.

Noliegt latviešu leģionārus nozīmē konsekvencē noliegt savus tuviniekus, piederīgos, tātad – savu cilvēcību. Kāpēc lai es aizmirstu savu vectēvu, 19. divīzijas majora Laumaņa bataljona rotas komandieri? Kāpēc lai citi tautieši aizmirstu savus tuviniekus? Krievijas agresīvās propagandas dēļ? Valdošo gļēvuma dēļ? Pārējās pasaules vienaldzības vai aprobežotības dēļ?

2000.gada 16.martā arhibīskaps Jānis Vanags par to sacīja: „Šķiet, Latviešu leģions pasaulē tiek minēts biežāk un plašāk nekā jebkura cita karaspēka vienība, kas piedalījās 2. pasaules karā. Diemžēl parasti tas notiek sagrozīti un tendenciozi, cenšoties likt vienādības zīmi starp mūsu karavīriem un nacistiem, kas cīnījās par Hitleru un Trešo reihu vai esesiešiem, kuri izdarīja brutālus kara noziegumus. Tā nav taisnība. Leģionāri būtībā cīnījās par to pašu, par ko antihitleriskā koalīcija — par brīvību, par demokrātiju, par savām mājām un ģimenēm, par savu mīļo dzīvībām. Tikai mūsu tautas grūtais liktenis lika latviešu vīriem par šīm cilvēcīgajām un dievišķīgajām vērtībām cīnīties uniformā, kuru ienīst visa pasaule. Taču tā ir viņu traģēdija, nevis viņu vaina. Viņi cīnījās par demokrātisku Latviju Eiropā. Vispirms tas jāpasaka latviešiem, kas pietiekami nepazīst Latvijas vēsturi. Tas jāpastāsta Latvijā dzīvojošajiem cittautiešiem — lai neviens viņus nekūdītu ar stāstiem par fašisma atdzimšanu. Visbeidzot tas jāpasaka visplašākajai sabiedrībai pasaulē, lai neviens to nemaldinātu ar stāstiem par esesiešu maršiem Rīgā.”[2]

16.marts sava cīņas gara dēļ kā nacionāla vērtība ir pielīdzināms 18. un 11.novembrim (uz kuru ir it kā pārcelta latviešu leģionāru pieminēšana, bet kas tā arī nenotiek). Leģionāri mums nozīmē tikpat daudz, cik citas mūsu tautas gara mantas – tautas dziesmas, dziesmu svētki un mūsu kultūra. Ko vērti būtu mūsu sasniegumi, ja nebūtu vīru, kas gribēja un spēja tos aizstāvēt? Viņi cīnījās par mūsu brīvību mīlošās tautas godu. Latviešu leģiona, no viņiem radušos partizānu un vēlākās nevardarbīgās cīņas patriotisms bija tik liels, ka izvilka mūsu tautu līdz 1991.gadam.

Tātad noliegt leģionārus nozīmētu noliegt sevi. Tā būtu ne tikai muļķība, tuvredzība, sevis necieņa, bet nodevība. Protams, tie, kas ved mīksto karu pret mums, grib, lai latviešu tauta sairst vienaldzīgos indivīdos. Viņi vēlas mūsu amnēziju īstermiņā un morālo degradāciju ilgtermiņā.

16. marta jautājums, lūkojoties katram pašam uz sevi, ir – kādam cilvēku tipam mēs gribam piederēt?

Šodienas globalizētajā pasaulē, kā teica vācu filosofs, sociologs un psihologs Ērihs Froms (Fromm, 1900 – 1980), notiek orientācija uz „tirgus personu” –  mietpilsonisku, bezmugurkaulainu, bezidentitātes kosmopolītu, kura galvenā vēlme ir nodrošināties ar ērtībām. Patiesību aizstāj politkorektums, vai vienkārši sakot, izdabāšana valdošo viedoklim, konjunktūrai.

Gļēvuļu un mietpilsoņu rīcība un uzskati neiedvesmo, pieminekļus viņiem neceļ. Ja klanīsimies, tad sacīs, ka nepietiekoši zemu un vienmēr atradīs iemeslu, lai pazemotu aizvien vairāk. Ja stāvēsim stalti, tad apsaukās par nacionālistiem, labējiem, radikāļiem utml., bet respektēs.

Katrai nākamai paaudzei ir jābūt iepriekšējās vērtai. Mēs tādi būsim tad, ja spēsim un gribēsim mantot savu priekšgājēju cīņas garu.

Lai katrs pats sevi izmeklē un izvēlas savu attieksmi.

Šodienas mācība ir kopsavelkama īsi, bet dziļi: saprast, atcerēties, cīnīties.

1) Saprast to, kas esam mēs paši un kas ir mūsu pretinieks,

2) atcerēties notikušo un vēstīt to nākamām paaudzēm,

3) cīnīties par Dieva mums dotajām vērtībām – mūsu Dzimteni un Latvijas valsti.

]]> http://spektrs.com/visas-zinas/guntis-kalme-politiskais-deja-vu/feed/ 1 http://spektrs.com/visas-zinas/06-02-2013-guntis-kalme-par-latvijas-vertibu-kristiga-skatijuma/ http://spektrs.com/visas-zinas/06-02-2013-guntis-kalme-par-latvijas-vertibu-kristiga-skatijuma/#comments Wed, 06 Feb 2013 06:37:18 +0000 Spektrs http://spektrs.com/?p=10300 Lut. Draudzes mācītājs Guntis Kalme „Durvis uz mājām” un „Pēdas” grāmatu autors dalās savās pārdomās par Latvijas vērtību Latvijas Ordeņu brālībā 19.01.2013. un Doma laukumā Tautas manifestācijā „Par tautas dzīvību” 20.01.2013.

Par cik laika ierobežotības dēļ nebija iespējams iepazīties ar mācītāja pilnu tekstu, tāpēc SPEKTRS.COM ar mācītāja Kalmes līdzdalību piedāvā pilnu dziļdomīga satura izklāstu.

Videoruna  

Dievs Tas Kungs ņēma cilvēku un ielika viņu Ēdenes dārzā, lai viņš to koptu un sargātu. (1. Moz. 2, 25)

„Barikāžu dalībnieki ir mūsu tautas varonības un valstiskuma apziņas apliecinājums.”

(1991.gada barikāžu muzeja krājuma glabātāja Silva Janševska)

Barikāžu piemiņa nav tikai fakti un atmiņas. Tā nav arī tikai sapratne, kā spēja atrast kopsakarības toreizējos notikumos. Šodien piemiņai jāpārtop par gudrību, prasmi Barikāžu pieredzi lietot šodien. Vēsture ir ļoti svarīgas vēsts turēšana – par izcīnītām, aizstāvētām, un zaudētām vērtībām.

Kas ir Barikāžu laika lielākā vērtība? Mēs paši kā tauta! Barikādes ir improvizēts nocietinājums, kuru izveido apvienotām pūlēm; tas ir kopējs pasākums. 1991.g. uz barikādēm mēs no padomju vergu bara atkal  tapām par tautu! Tauta, kura apzinājās, ka tai reiz bija sava valsts, tauta, kurai ir savas vērtības, par kurām tā spēj un grib iestāties kaut vai kailām rokām.

Tauta ir cilvēki, kuriem ir kopēja teritorija, valoda, kultūra, vēsturiskā pieredze. Ko tas nozīmē?

Attiecībā uz zemi, vietu, kuru apdzīvojam, tā ir izpratne, ka Latvijas teritorija un tās valsts ir Dieva devums. Bet katrs devums ir arī uz-devums. Mūsu uzdevums, kā saka sv. Raksti, ir to kopt un sargāt, jo tā kā šī vieta ir daiļota ar Baltijas jūru, tad to vienmēr ir iekārojuši citi. Mūsu ģeopolitiskā situācija ir nemainīga – esam starp rietumiem un austrumiem, starp Vāciju un PSRS, tagad starp ES, kurā dominē tā pati Vācija, un Krievijas, nu jau V – pēcpadomju, impēriju.

Latvijas zemi pirmās brīvvalsts laikā piešķīra karavīriem par Brīvības cīņās lietajām asinīm, tagad ap trešdaļu vai vairāk tās esam izpārdevuši ārzemniekiem[1]. Bet mēs taču to saņēmām mantojumā no saviem senčiem, kas to kopa un aizstāvēja! Vai nezinām „svēts mantojums šī zeme mūsu!”[2]? Tāpēc – ne kvadrātcentimetru vairs ārzemniekiem!

Mums jāpārtrauc visiem nemitīgi atvainoties par to, ka vēl esam. Latvija ir vienīgā vieta pasaulē, kuru latvieši var saukt par savām mājām, kas ir latviešu dzimtene. Tai ir jātop par vietu, no kurienes latviešiem negribas braukt projām, un aizbraukušam mācībās, peļņā vai tikai ekskursijā – gribas drīzāk atpakaļ! Vienīgi Latvijā latviešu tauta spēj attīstīties pilnvērtīgi kā nācija. Latvijas valsts esības jēga ir nodrošināt latviešu kā tās pamatnācijas esību un uzplaukšanu.

Katrai tautai savā zemē ir tiesības uz pašnoteikšanos. Tas nozīmē, ka pamatnācijai jābūt reāli spējīgai kontrolēt, kas notiek ar tās teritoriju, valodu, kultūru, vēsturisko pieredzi. Francijai jābūt franciskai, Grieķijai – grieķiskai. Ja Latvija nav latviska, bet, ir krieviska, angliska vai jaukteniska (amerikāniska), zūd tās pastāvēšanas jēga.

Mums ir sava valoda, kurai ir valsts valodas statuss. Ievērosim to paši un prasīsim, lai to lieto arī citi Latvijas valsts piederīgie.

Mums ir unikāla latviska kultūra. Neļausim to sagandēt ar masu kultūras surogātiem. Mūsu kultūrai ir jābūt latviskai, nevis vinegretam no masu kultūras surogātiem un Krievijas kultūrimperiālisma precēm.

Aizstāvēsim tiesības uz savu, nevis citu mums priekšā rakstītu vēsturi! Neļausim savu vēsturi pārrakstīt Krievijai. Atgādināsim aizvien par vēsturiskā taisnīguma neīstenošanos attiecībā uz latviešiem. 16. martā kopā pieminēsim savus karavīrus. Apzināsim savas dzimtas vēsturi, uzmeklējot varoņus un upurus. Savā vēsturiskajā pieredzē mums aizvien jāizceļ tautiešu jaunrades un cīņas gars, rādot piemērus, kad latvieši par brīvību cīnījušies gan labvēlīgos, gan nelabvēlīgos, gan neiespējamos apstākļos, tātad – vienmēr! Kāpēc ne šodien?

Jaunajā – globālajā pasaulē – norisinās arī jauna veida karš – ekonomiskais, informatīvais un vērtību karš. Karā ir posts un bēgļi. Izpostīta lauksaimniecība, rūpniecība, zvejniecība un ekonomiskie bēgļi, kuru skaits pārsniedz 2. pasaules karā Latvijas bojā gājušo skaitu.

Ekonomiskais karš. “The Guardian” 2003.gada 13. oktobrī rakstīja: “Gadsimtu garumā iekarotājarmiju laupīšana bija kara normāla sastāvdaļa…. Mūsdienās.. mēs neļaujam armijām plosīties laupījuma dēļ. Mēs atstājam laupīšanu vīriem uzvalkos, un mēs nesaucam vairs to par laupīšanu. Mēs saucam to par ekonomisko attīstību.”[3] Katram iesaku izlasīt Džona Pērkinsa grāmatu “Ekonomiskā slepkavas grēksūdze”[4], lai saprastu, kā tas norisinās īstenībā.

Informatīvais karš. Nesen Aizsardzības ministrs teica – „Informācijas telpā notiek nemitīgs karš – par ietekmi uz cilvēku prātiem.”[5] Tas nav atklājums, infokaru analītiķis Georgijs Počepcovs saka: “Informācijas kari ir mūsdienu realitāte ne tikai militārajā sfērā. Tā aktīvi tiek izmantota gan politiskajā, gan sociālajā jomā.”[6] Pēc ilustrācijām nav tālu jāiet. Katru gadu 16. martā pār mums nolīst kārtējā propagandas melu jūra.

Informācijas karš nav tikai par to, kas aizņems lielāku virtuālo telpu, bet kādām vērtībām to piesātinās. Tas ir vērtību karš.

Kas joprojām satur kopā Latviju? – Tās ir vispārcilvēciskās, tradicionālās vērtības, kas nāk no latvju dainām un kristīgās ticības vai citiem vārdiem – tautiski konservatīvās[7] un kristīgās. Vērtības kā tautas garīgais, morālais pamats nerodas vienā dienā, tauta tās izkopj gadsimtos, tās ir izturējušas pārbaudi ar laiku un tā Devēju. Ja kāds grib atņemt tautai tās vērtības vai strauji mainīt ar citām, kas nav pašas tautas gara dzīlēs izaugušas, tas nozīmē, ka šis spēks faktiski vēlas tautu pārvērst par demogrāfisko materiālu, vienkārši sakot – par pūli. Tāpēc vērtību steigšus maiņa, faktiski – aizstāšana ar antivērtībām, atsaucoties uz „Eiropu, kas mūs nesapratīs” (bet faktiski uz eirokrātu institūcijām un globālisma ideoloģiju), ir tautas noārdīšana, to pārveidojot par manipulējamu iedzīvotāju masu.

Eiropas Savienība ar globālisma ideoloģiju un praksi izposta mūsu tautu, kaimiņvalsts imperiālisms ar „mīksto varu” – mūsu valsti. Mediji, politiķi, inteliģence visbiežāk diemžēl klusē par to. Valdība nespēj un, šķiet, arī negrib iestāties par tautas interesēm un vērtībām, tā pazemojoši pakļaujas ārējiem spiedieniem.

Latviešu tautas un Latvijas valstiskuma apdraudējumi nav mazinājušies. Iepriekšējiem draudiem un riskiem ir tikai pievienojušies jauni. Imperiālistiskajiem kaimiņvalsts tīkojumiem nākuši klāt globālismam raksturīgā tradicionālo vērtību un vispārcilvēcisko identitāšu noārdīšana. Nojaucot ģimeni ar homoseksuālisma un genderisma propagandu, kristīgo organizāciju sabiedriskās aktivitātes zākājot par fundamentālismu, kosmopolītiski izsmejot patriotismu, valdībai neaizstāvot tautu ekonomiskajā karā un drošības dienestiem enerģiski neiestājoties pret austrumu kaimiņa imperiālistiskajiem tīkojumiem  mūsu valstī, nav brīnums, ka cilvēki bēg no Latvijas. Tauta bēg ārēji un iekšēji. Ārēji – ekonomiskajā trimdā, iekšēji – depresijā, apātijā; tā jūtas valsts priekšstāvju pievilta savā kolektīvajā pašcieņā – patriotismā.

Mums nav militāra spēka, ar ko cīnīties, bet mums ir kas stiprāks – tauta! Tauta, kas apzinās savas vērtības, kurai ir augsta pašcieņa, kas mīl savu Tēvzemi, ir spējīga ne tikai izveidot savu valsti, bet arī to efektīvi kontrolēt un vadīt. Mēs tādi vēl vai vairs neesam. Mums nu ir kardināla izvēle – vai tādiem no jauna tapt vai iznīkt, tikt pārmaltiem! Globalizētajā pasaulē mums jāspēj ne tikai pastāvēt, bet arī uzplaukt, nevis tikai jāļauj sevi krāpt ar Latvijas „veiksmes stāstiem.”

Vispārzināma ir atziņa, ka var uzvarēt armiju, bet nevar uzvarēt tautu. Bet, ar prasmīgām politmanipulācijām to var pārvērst par pūli, devalvēt vērtības, kas to vieno, padarot cilvēkus par klusi īdošu, cērpamu aunu baru, nedomājošu, rātnu pašapmierinātu patērētāju masu.

Gijs Verhofštats, Eiropas Parlamenta liberāļu grupas (ALDE) vadītājs, bijušais Beļģijas premjerministrs un Eiropas Komisijas prezidenta amata kandidāts, sacīja: „Eiropa, kas sastāv no nācijām, ir pagātnes relikts. Tā ir Eiropa, kas nav spējīga risināt problēmas. Tā ir Eiropa, kas nespēs spēlēt nozīmīgu lomu multipolārā pasaulē 21. gadsimtā. (..) Nākotnes Eiropa un Eiropas Savienība būs postnacionāla vai neeksistēs nemaz.”[8]

Mums ir ne tikai tiesības, bet arī pienākums būt brīviem! Par brīvi ir jācīnās vienmēr, jo nav jācīnās tikai par verdzību. Cīņa ir brīvu cilvēku daļa un privilēģija. Latvija pastāvēs tikai tik ilgi, kamēr mums, tās pamatnācijai, būs svarīgas mūsu tautas vērtības vismaz tik ļoti, cik tas bija barikāžu laikā.

Tāpēc mums viss ir konsekventi jāskata un jāvērtē no Latvijas Republikas pamatnācijas – latviešu interesēm. Nemelosim un neļausim, ka mums melo. „Latvijas veiksmes stāsts” varbūt ir veiksme ES un valdībai, bet ne tautai.

Katrai Latvijas patriotu paaudzei jāapzinās, ka tai būs jāizcīna sava brīvības cīņa. Katrai paaudzei ir savs karš. Vai mūsu paaudze spēs pretstāvēt Latvijas ekonomiskajai un ideoloģiskai okupācijai? Vai esam gatavi savas paaudzes brīvības cīņai? Cīņai, kuras ieroči ir sirdsapziņa un intelekts?

Cīņa ir brīvu cilvēku daļa un privilēģija. Latvija pastāvēs tikai tik ilgi, kamēr mums, tās pamatnācijai, būs svarīgas mūsu tautas vērtības tik ļoti, cik tas bija barikāžu laikā. Vai esam to jau iemācījuši jaunajai paaudzei? Ja tā vai paši neredzam šobrīd noritošo karu, tad nebrīnīsimies, ka valsts pilsoņi sevi arī neuztver kā tās karavīrus. Tad mēs redzam tikai postu, bet nesaprotam, ka globalizētājā pasaulē norisinās mērķtiecīgs karš pret tautām un nācijām. Tāpēc jaunā paaudze nespēj cīnīties, tā mūk.

Šodienas cīņa vairs nav militāra rakstura, globālajā pasaulē tas pārtapis par ekonomisko, informatīvo un vērtību karu. Tas prasa mantotajam senču cīņas garam rast laikmetam atbilstošas formas. Mums, Latvijas pamatnācijai, pašiem ir jāmeklē iespējas kā pastāvēt, kā cīnīties un uzplaukt! Neviens mūsu vietā to nedarīs!

Mums – tautai – ir jāsāk atgūt sava, mums nozagtā, izkrāptā, valsts. Satversme saka, ka visa vara pieder tautai. Kā mums to īstenot?

Jebkuras nozīmīgas pārmaiņas iesākas ar pašiem. Pirmā – saprast, kas notiek, – ekonomiskais, informatīvais un vērtību karš.

KO DARĪT? Negaidīsim laimes lāci vai vadoni baltā zirgā, vai Briseles onkuli, vai labo cara tētiņu. Tāpat kā barikāžu laikā – organizējamies no apakšas, no tautas. Organizēsim formālas un neformālas domubiedru grupas, NVO, domnīcas, kas vislabāk katra savā vietā spēs zināt, kas darāms, veicams konkrētajos apstākļos, uz vietām, lai aizstāvētu latviešu tautas intereses. Atcerēsimies, ka Atmoda nesākās ar barikādēm, bet ar plašām tautas sanāksmēm, mītiņiem, diskusijām, pārrunām – apmēram divu gadu garumā. Tas bija tautas iekšējais un ārējais garīgs pašorganizēšanās posms. Modināsim tautu jaunai atmodai. Bez tās ir tikai bojā eja! Cīņa nebūs viegla, iespējams, ka pat grūtāka nekā iepriekšējā. Bet atcerēsimies – var uzvarēt armiju, ne tautu. Mums tikai jābūt tautai, tādai, kuru savulaik mūsu vadoņi uzrunāja “Godātā barikāžu tauta”, proti, – tā, kas ciena sevi un savu brīvību, un Latviju augstāk par visu. Jo Latvija mums ir ne tikai Dieva devums, bet arī uz-devums, lai to koptu un sargātu.

Dievs, svētī Latviju!