Tāpēc, lai palīdzētu un atgādinātu nomaldījušies politiķiem, latviešu tautas būtību un par cik pāri laicīgajai dominē garīgā vara, tad diskutējot ar Ilmāru Latkovski, Saeimas Sabiedrības saliedētības komisijas priekšsēdētāju jautājumos par sabiedrības saliedēšanu un integrāciju, ielūkosimies ko par šo tēmu teiktu Dievs jeb Svētie Raksti.

SPEKTRS: Teritoriālais jautājums. Bībeles pirmajās lapaspusēs ir aprakstīts radīšanas stāsts. Tajā arī stāstīts, ka Dievs Ādamam un Ievai radīja mājas Ēdenes dārzā, taču Dievs pavēlēja Ēdenes dārza teritoriju kopt un apsargāt no draudiem. Savas Tēvu zemes nosargāšanas pozīciju Dievs nav atcēlis līdz pat mūsdienām.

Nācās redzēt Abrenes robežu starp Latviju un Krieviju. Latvija atdeva Krievijai Abreni  pēc Latvijas un Krievijas robežlīguma ratifikācijas 2007 gadā, tādējādi cerot par savstarpēju valstu attiecību uzlabošanos un robežas noslēgšanu. No 2007. līdz 2012. gadam robežu atdala pāris metru izcirsta meža līnija. Pat elementārs žogs, kaut vai Latvijas teritorijas robežā nav uzstādīts. Nav absolūti nekādas aizsardzības no nelabvēļu vai teroristu draudiem. Nav arī kontrolējams nelegālo nokļūšana no Krievijas Latvijas teritorijā. Robežnieki vien plāta rokas un sūdzas par cilvēku un finansiālo resursu nepietiekamību. Nestādos priekšā, cik liels skaits nelegālo ir nokļuvuši Latvijā 5 gadu laikā. Robežnieki to neatklāj, jo esot slepena informācija.

Kāds ir Jūsu vērtējums vai šāda bezatbildīga situācija, kas attaisno nelegālo ieplūšanu neapdraud latviešu tautas pastāvēšanu?

Ilmārs Latkovskis: Jūsu aprakstītais robežas stāvoklis raisa bažas. Vēl jo vairāk tāpēc, ka tā ir arī Eiropas Savienības robeža. Tas noteikti ir „caurums” Latvijas drošībā. Taču to nevajadzētu uztvert kā izšķirošu draudu latviešu tautas pastāvēšanai. Ar mums nav tik slikti, ka tautas pastāvēšana atkarīga no viena nesakārtota robežas posma.

SPEKTRS: Bet cik tādu nesakārtotu „caurumu” vispār pastāv. Ja, saliek šo piemēru ar daudziem citiem, tad tomēr salasās..

Bībelē vēstīts, ka Dievs nospraudis noteiktus laikus un robežas, kur cilvēkiem dzīvot. (Ap.d. 17: 26) Dievs tautām ir iedalījis savu teritoriju- Tēvzemi, kurā dzīvot. Savukārt teritorijas izvietojums un dzīvesveids ir piemērots atbilstoši tautas mentalitātei. Dievs ir iekārtojis, ka cilvēks vislabāk var attīstīties un pastāvēt savā Tēvzemes teritorijā. Protams, tas nenozīmē, ka cilvēks nevar ceļot vai strādāt ārpus valsts, bet viņš vienmēr alkst atgriezties mājās. Tāda ir cilvēka daba, tās Dievišķā iedīglī. Ņemot vērā Jūsu politisko pieredzi, kā Jūs redzat, vai tas ir saprotams Latvijas politiķiem?

Ilmārs Latkovskis: Zinu politiķus, kuri to ne tikai saprot, bet arī daudz dara, lai veicinātu tautiešu atgriešanos Latvijā. Ministrs Daniels Pavļuts Ekonomikas ministrijā enerģiski ķēries klāt reemigrācijas plānam. Ceru, ka viņam izdosies iedzīvināt virkni ar pasākumiem, kuri motivēs cilvēkus atgriezties. Ārlietu ministrijā Rolands Lappuķe daudz dara, lai uzturētu latviešu saikni ar savu Dzimteni. Mums nevajag censties par katru cenu visus izceļojušos dabūt atpakaļ Latvijā. Svarīgi, lai viņiem nezūd Latvijas māju sajūta. Tad viņi līdzēs Latvijai arī būdami svešumā. Latvija viņiem vienmēr būs mājas, kur atgriezties.

SPEKTRS: Izskatās, ka šī jautājuma risināšana ir šķietama un ar laiku atkritīs pati no sevis, turklāt Jūs jau gatavojat tautu par to apliecinot ar vārdiem: „Mums nevajag censties par katru cenu visus izceļojušos dabūt atpakaļ Latvijā”, turklāt turpinot Jūsu domu varētu teikt tā, vajadzība pēc latviešu tautas trūkuma Latvijā piepildīsim ar jaun-latviešiem, jaun-lilpsoņiem, migrantiem un bēgļiem, kas bez nekādas pretestības Latvijā un cietokšņa nosargāšanas brīvi iejāj Trojas zirgā.

Globalizācijas laikmetā ir izveidojušies nedabiski centieni izārdīt un nolīdzināt pastāvošās robežas-(teritorija, valoda, kultūra un garīgā, kā arī morālā saikne.) Politiķiem, kuri auguši vai atbalsta totalitāro, kā arī koloniālo varu nav izteiktas Tēvzemes saiknes un izkoptas nacionālā, kā arī patriotiskā pašapziņa. Tie plēš sevi, līdz ar to arī tautu, starp nācijas mūžsenām vērtībām un mūsdienās nepastāvīgām tendencēm.

Viens no tādiem pēdējiem izteiktiem centieniem vērojami jautājumā par brīvprātīgo tautības ierakstu pasē. Gluži kā nesen iecerei par dubultpilsonību no Zatleriešiem tika pievienoti neizprotami papildinājumi un paplašinājumi. Arī tagad Vienotība un Zatlera partija uzreiz iepin paplašinājumu tautības piešķiršanu „latvietis” cittautiešiem, kuri saņēmuši pilsonību un dzīvo Latvijā15 gadus. Nav saprotams, kā cilvēks pēkšņi var pārtapt par hamiljonu, ar citas tautas identitāti, mentalitāti, un t.t. Hamiljons maina krāsas, bet iekšējais saturs taču ir nemainīgs. Manuprāt, tāds cilvēks kļūst par kropli, hibrīdu vai pat klonu. Kāda ir Jūsu nostāja šajā jautājumā?

Ilmārs Latkovskis: Tautība ir ļoti būtiska cilvēka identitātes sastāvdaļa. Par piederību kādai noteiktai tautībai varam spriest pēc divām pazīmēm. Viena ir „asinspiederība”, otra ir piederība kādai kultūrai šā vārda plašākā nozīmē. Laikos, kad cilvēki mazāk pārvietojās pa pasauli un arī mazāk bija jaukto ģimeņu, šīs abas pazīmes vairumā gadījuma sakrita. Pēdējā pusgadsimtā situācija strauji mainās. Varam pieņemt, ka cilvēka tautība strikti nosakāma pa „mātes līniju”. Bet iedomāsimies cilvēku cilvēks, kurš visu savu dzīvi kopš pirmajām dienām pavadījis latviskā vidē, izcili pārvalda latviešu valodu un kultūru, viņa tēvs ir latvietis, māte arī visu laiku augusi un izglītojusies latviešu vidē, taču pēc pases ir krieviete. Pēc „mātes līnijas” principa tādam cilvēkam pasē būtu jāraksta – krievs. Vai viņam ir tiesības būt latvietim? Domāju, ka tas būtu pieļaujams. Taču esmu pret tautības maiņu bez pietiekama pamata.

SPEKTRS: Nevaru piekrist šādam uzstādījumam par piederību kādai kultūrai, kā Jūs sakāt, plašākā nozīmē. Kā izkontrolēt šo plašāko nozīmi?

Ilmārs Latkovskis: Tad pateikšu vēlreiz ar piemēru. Latvietim un igaunietei piedzimst Latvijā bērns. Vecāki, saskaņā ar patlaban esošajiem noteikumiem izvēlas viņam ierakstīt dzimšanas apliecībā „igaunis”. Arī, kad bērns saņem pasi, paliek ieraksts „igaunis”. Šis „igaunis” visu laiku ģimenē ir runājis latviski, mācījies latviešu skolā, visu laiku dzīvojis Latvijā, izcili pārvalda latviešu kultūru. Ap 30 gadiem viņš izsaka vēlmi mainīt tautības ierakstu pasē. Jūs viņu gribat saukt par hibrīdu, klonu un hameleonu. Es – nē. Ja gribat ieņemt tik kategorisku nostāju tautības izmērīšanā, tad mums būtu jālūko daudziem atņemt latvietību. Un tur par upuri kristu ne viens vien latviešu patriots un nacionālists, kura māte nav tīra latviete. Es tam nepiekrītu. Nav mums mērinstrumentu, ar ko precīzi noteikt vai izkontrolēt tautību.

SPEKTRS: Būsim patiesi, ir runa par neintegrēto krievu tautības pārsvaru Latvijā. Runa par vecākiem latvietis un krieviete, jo īpaši par plašo parādību Latvijā – šķirtās ģimenes, kad atšķirīgās mentalitātes dēļ, tomēr nespēj sadzīvot kopā. Tad šķirtenes savus bērnus audzina ar naidu pret pretējo dzimumu un naidu pret valsti, kā arī bērns runā latviski, bet māte viņu audzina Krievijas Federācijas domāšanas virzienā, bērns kļūst par pilsoni un jaun-latvieti un Trojas zirgā sēžot realizē Krievijas propagandas misiju Latvijā. Ar šāda plāna realizēšanu mēs arī saskaramies šodien redzamā formā 18 novembrī un 16 martā. Jo spilgti tas ir redzams 9 maijā, kuras „svinēšana” ar katru gadu pieaug ģeometriskā progresijā. Krievijas karogi, PSRS karogi , georgu lentītes, kā arī „atbrīvotāju” vienota naida kurināšana pret savulaik „okupētajiem”. To realizē ne tikai padomju laikā „iesprūdušie”, bet arī mūsu Latvijas jaunieši jaun-pilsoņi! Bet Latvijas valsts varai ar to nepietiek, kaļot jaunus plānus kā pilsonības piešķiršanai, papildus dāvāt tautību-latvietis. Toties gada pārskatā varēs ierakstīt, ka krievu tautības pārstāvju skaits samazinās, bet latviešu tautas pārstāvju skaits palielinās. Taču kādā kārtējā vardarbīgā veidā šāda korelācija veidojas, lai Eiropu neuztrauc.

Latkovska kungs, sakiet, lūdzu, kas ir “tautības maiņas” autors? Kurš izdomājis šo nepieciešamību?

Ilmārs Latkovskis: Patiešām, lai publiski diskutētu un izteiktu kategoriskus viedokļus tautības ieraksta maiņas jautājumā, vēlams iepazīties ar pirmavotiem. Es nezinu, kas ir patlaban spēkā esošā likuma (pieņemts) 2009. gadā iniciatori. Likums saucas “Vārda, uzvārda un tautības ieraksta maiņas likums”. Tātad ideja par tautības ieraksta maiņu nav nekāds pēdējā laika jaunizgudrojums. Jauninājums ir vienīgi Vienotības iesniegtie grozījumi šim likumprojektam.
Tātad, jautājums par tautības ieraksta maiņu nav nekas jauns, un to pieļauj likumi visu laiku.
Pirmo ierakstu par tautību nosaka MK noteikumi nr. 225.

SPEKTRS: Nu, redziet Jūs jau arī pats sakāt: „Jauninājums ir vienīgi Vienotības iesniegtie grozījumi”. Par to jau arī iepriekš teicu. Atkārtoju, gluži kā tas bija nesen dubultpilsonības jautājumā, tad vēl iepriekš pilsonības jautājumā. Salīdziniet taču, kādi šie likumprojekti bija sākotnēji un kādā veidā tie pārvērtās (jauninājumi). Lūk, par to ir runa!

Turpinājumā ieskatīsimies vērtējot šāda veida projektus no citādākas puses. Saprotams, ka ar ieiešanu Eiropas saimē robežas ir atvērtākas, nekā iepriekš un ar to ir jārēķinās, bet ne tādā veidā, ka tāpēc tagad mums ir jāiedomājas cittautieša stāvoklis tāpēc, ka piedzimis Latvijā. Manuprāt, akcents jāliek vispirms uz pamatnācijas stāvokļa iedomāšanos. Ņemt vērā, ka Latvijas gadījums Eiropā ir unikāls. Pēc 50 gadu okupācijas, kuras rezultātā latviešu tauta bijusi burtiski rusificēta spiestā formā un kad Latvijas liela daļa latviešu tauta bija izskausta no savas Tēvzemes un Latvijā vardarbīgi ieplūdināta cita tauta, un kad latviešu tautai mūsdienās arvien vajadzīga atdzimšana un savas identitātes izkopšana un nostiprināšana burtiski no jauna, runāt šādās kategorijās ir nevērība pret savas tautas stāvokli.

Ja runā par kārtējo citu tautu žēlošanu uz pamatnācijas rēķina, tad padomājiet, cik tas jau ir bijis neskaitāmu reižu. Cik daudz atkāpšanos latviešu tauta jau ir pieļāvusi, piemēram, jauno pilsoņu pieņemšanas jautājumā. Cik daudz jaunpilsoņi runā latviski? Par kādu tautības maiņu mēs te vispār varam runāt? Vai kāds vispār varētu iedomāties situāciju, ka „pilsonis” pieprasītu autonomiju Latgalei? Vai kāds vispār varētu iedomāties, ka valstsvīri noklusē? Vai kāds vispār varētu iedomāties, ka valsts drošības dienestam nav nekādas teikšanas? Vai kāds varētu iedomāties, ka cilvēktiesības varētu pielīdzināt visatļautībai? Tad, kas gaidāms, ka sāksim dāvināt ne tikai pilsonību, bet arī tautību?

Ilmārs Latkovskis: Es piekrītu Jūsu viedoklim. Vienīgi savus uzskatus par iespējamo tautības ieraksta maiņu izklāstīju atbildot uz iepriekšējo jautājumu. Uzsveru, ka runa ir par tieši par tautības ieraksta maiņu.

SPEKTRS: Latviešu tauta nepārtraukti tiek „ielikta” apgrūtinātās situācijās. Tāpēc, ka nav noteiktas striktas robežas. Piemēram, Jūsu minētie gadījumi ir iekļaujami Tēvzemes un Dzimtenes jēgas formulēšanā. Nav vajadzības izdomāt kārtējos mākslīgos piekāpšanās soļus.

Kā Jūs domājat, kāpēc mazā Izraēla iekšēji ir tik vienota un mobila? Kāpēc mazā Izraēla spēj pretoties lielvarām? Tāpēc, ka ebrejiem ir savs nemainīgs un nelokāms kodols, kas stiprinās uz ebreju tautas identitātes un Dieva bijāšanas. Taču runājot par integrēšanos Bībelē runāts, ka tā ir iespējama trešajā augumā (5.Moz. 23:9) Izraēlā tas tiek ņemts vērā. Tiek uzskatīts, ja cittautietis ir veiksmīgi integrējies ebreju sabiedrībā trešajā paaudzē, tas tiek pieņemts ebreju sabiedrībā, taču tas neattiecas uz valdīšanu valdībā jeb ksenatā.

Bet Latvijas gadījumā latviešu tauta joprojām nespēj atgūties no rusifikācijas ietekmes. Krievija joprojām nav atvainojusies un samaksājusi sāpju naudu Baltijas valstīm, bet mūsu tautas augstākās amatpersonas tik ļoti cenšas izpatikt un izkalpoties lielvarām. Man nav skaidrs uz ko jūs, politiķi, cerat ar šādām rīcībām?!.. Pēc okupācijas gadiem runājiet par tautības maiņu tik vieglā formā.. Un ziniet, Jūs sakāt, ka esat pret tautības maiņu bez pietiekama pamata. Taču pamats vienmēr atradīsies iedodiet tikai kaut mazāko iespēju.

Ilmārs Latkovskis: Vispirms par ebrejiem. Vai dodot padomus, ka latviešiem vajadzētu mācīties no ebrejiem, jūs gribētu, lai latvieši arī piedzīvo ebreju likteni? Domāju, ka nē. Ar to gribu teikt, ka tādi padomi ir visnotaļ nosacīti. Par izpatikšanu un izkalpošanos neko jums nevaru atbildēt citu vietā. Savā darbībā to nesaskatu. Par tautības ieraksta maiņu jau izklāstīju iepriekš.

SPEKTRS: Es runāju nevis par ebreju likteni, bet par piemēriem, kā saglabāt un stiprināt pamatnāciju savā Tēvzemē. Jūs runājat par divām atšķirīgām lietām. Paturpināšu Jūsu teikto, atdalot domu divās daļās. Vispirms par ebrejiem. Pirmkārt, ebreji ir Dieva izredzēta tauta. Par savu izredzētību ebrejiem nākas maksāt. Tas ir bijis visos laika periodos, jo kādas nācijas pārstāvji cenšas apšaubīt to, ka ebreju tauta varētu būt atdalīta un izredzēta. Tauta, kas visādās nozīmēs ir pirmā vietā. Tā veidojas nesapratne, kas pārvēršas naidā. Spilgts piemērs, Hitlera gadījumā, kāpēc viņš ienīda tieši ebrejus? Hitlers uzskatīja, ka vācieši ir izredzētā tauta. Arī mūsdienās pret ebreju izredzētību nostājas musulmaņi, kuri gluži kā Hitlers uzskata, ka nevis ebreji ir izredzētā tauta, bet musulmaņi un nevis ebreju tautas Dievs ir visas pasaules Radītājs un Pestītājs, bet musulmaņu Muhameds. Un tas nav jautājums par to, kāda starpība kā sauc Dievu, jo Viņš visās tautībās ir viens un tas pats. Tā gluži nav. Bet gan dažādas ideoloģijas un dažāda sapratne par Dievu un elkdievību. Dievs, kas pasaulei nes mīlestību, mieru un prieku, bet elka kults- iznīcību, savu „taisnību” pierādot ar zobenu un naida attaisnošanu ideoloģijā, ieraujot bezjēdzīgos dažāda veida karos arī savus sabiedrotos. Tādai ideoloģijai, kura it kā Dieva dēļ atņem citiem dzīvību, nevar būt nekāda sakara ar patieso Dievu, Kurš bauslī pavēlējis: „Tev nebūs nokaut!”. Tāpēc arī neizprotot Izraēlas tēmu antisemītisms pieņemas spēkā visā pasaulē.

Tagad paturpināšu domu par tiem, kā Jūs uzskatāt, nosacītajiem padomiem. Jā! Ar to arī es gribu teikt, ka padomus par ebreju tautu un piemērus no Bībeles par valstiskajiem jautājumiem varu minēt par atbilstošiem. Jā, Izraēlas zemes valdīšanas mākslu, nācijas gudrību un prasmi izdzīvot, varētu droši likt par piemēru mūsu Latvijai. Ja Latvijā notiktu kaut daļa no tā, kā rīkojās Izraēlas Valsts pret savu tautu un tauta pret savu valsti, mums jau sen būtu labklājība un uzplaukums.

Pirmkārt, patriotisms un gods kalpot valstij arī militārajā izpratnē ebrejiem ir patiess, neviltots un prioritārs.

Otrkārt, tāda vienotība, saliedētība, savstarpējā cieņa un saikne starp tautu un valsti kā Izraēlā, nav nevienā citā valstī.

Treškārt, tāda kāda ir morālā tīrība un veselīgā pašapziņa Izraēlā, nav nevienā citā valstī.

Ceturtkārt, Izraēlā nevarētu iedomāties pacelt pat balsi un nostāties pret pamatnācijas interesēm.

Arī par ekonomikas jautājumiem un labklājību varētu minēt pieckārt, sestkārt un tam nebūtu ne gala, ne malas.

Uzskatu, ka, ja mūsu valdība necenšas nostiprināt savu nāciju divdesmit gadu laikā nostādot uz savām kājām, neuzstādot nacionālās bagātības un latviešu tautas intereses pirmajā vietā, neradot apstākļus, lai tautai nevajadzētu doties trimdā un tādējādi to vēsā veidā nomainīt ar jaun-pilsoņiem, jaun-latviešiem un centieniem veidot jaunu nāciju nomainot veco, tad var tikai pievienoties prognozēm, ka latviešu tauta drīzumā izmirs.

Mums nesasniegt ne iecietību, ne lojalitāti, ne integrāciju, ne saliedētību, ne toleranci un cilvēktiesības, ceļot to uz pamatnācijas interešu kauliem. Ja garīgie pamatprincipi ir nonivelēti, tad laicīgajā pasaulē mums neredzēt labklājību un uzplaukumu. Tas jau tika pierādīts „treknajos” gados. Vienalga ir jāatgriežas pie pamatnostādņu ievērošanas. Vispirms jāsāk ar pamatiem, kas ceļami rēķinoties ar latviešu tautas interesēm. Tad arī izzudīs vajadzība Ķīnas mūra celšanā starp tautu un valsti. Bet pašreiz redzams, ka notiek tik vien kā parazītiska Eiropas fondu apgūšana. Šādu jautājumu virspusēja apskatīšana programmu ietvaros, kas atbalstāmas ar Eiropas Fondu līdzfinansēšanu, nav nekāda reāla seguma un risinājuma. Jo pirmā vietā nav pamatnācijas interešu nostādīšana, bet gan Eiropas interešu apmierināšana Latvijā.

Taču runājot par ebreju un latviešu tautu likteņiem. Ebreju tauta piedzīvojusi holokaustu un antisemītismu, taču latviešu tauta genocīdu. Tāpēc abām pusēm, veidotos laba sadarbības saikne. Ja, Jūs uzskatāt Izraēlas piemērus par nevērtīgiem, tad rekomendēju ieskatīties šajā jautājumā no citādākas šķautnes. Ieskatieties vēstures lapaspusēs un salīdziniet, ko piedzīvojusi 2. Pasaules kara laikā ebreju tauta un ko piedzīvojusi latviešu tauta. Un, tad salīdziniet, kāds dzīves līmenis šodien ir Izraēlā un kāds tas ir Latvijā. Manuprāt, tas ir ļoti pat uzskatāms piemērs.

Nedomāju arī, ka mums būtu jāseko nesenajam piemēram piedaloties mākslīgā Dānijas eksperimentā, attiecībā par Latvijas bērnu dzimumaudzināšanas mācīšanu. Vai Latvijā ir problēmas ar dzimumaudzināšanu? Kāds sakars Latvijai ar Dānijas zemo morālo līmeni, kas būtu liekams par piemēru un jāpielāgo Latvijai? Manuprāt, būtu jābūt otrādi, Latvijai kas pamācāms Dānijai par veselīgu dzimumaudzināšanu izlaižot dāņu valodā psihoterapeita J.Zālīša grāmatu „Mīlestības mācība. Dzimumaudzināšana”, kuru LU Medicīnas fakultātes profesors U. Vikmanis novērtējis kā pasaules mērogā izcilu. Tas tikai liecina par kārtējo piemēru par Eiropas fondu apgūšanu. Nauda izmesta vējā, bet kas izdarīts Latvijas interesēs? Latvijas valsts vara uzvedās tā, it kā latviešu tautai nebūtu nekādas pozitīvās vēstures bagāžas un kultūras mantojuma, kuru celt un attīstīt, bet tikai kaut kas pārņemams no citām valstīm un nebūt ne tas kvalitatīvākais un augsta līmeņa. Nu, jā cits jautājums, kā tad būtu ar to Eiropas fondu apzināšanu..

Bet tagad ieskatīsimies jautājumā par saliedēšanu vienotā kultūrā. Šķiet interesanta sakritība 2007. gada kultūras kanons atstats putēšanai plauktā, tad Latvijā ienāk garīga un kultūras vērtību devalvācijas ietvarā ekonomiskā  krīze. Vai Jums ir zināms kāpēc kultūras kanons toreiz netika ieviests?

Ilmārs Latkovskis: Kultūras kanona izveide bija laba toreizējās kultūras ministres Helēnas Demakovas iniciatīva. Kad ministri mainījās, tad arī Kultūras kanons apstājās. Tas patiešām sakrita ar ekonomiskās krīzes laiku. Varbūt tika nolemts, ka kultūra ir nevajadzīga izšķērdība.

SPEKTRS: Tagad Jūs strādājat pie kultūras kanona uzlabošanas darbiem. Kas tieši tiek uzlabots?

Ilmārs Latkovskis: Jau līdz šim paveikto darbu nevajadzētu noniecināt. Darbs ir vienkārši apstājies. Patlaban kultūras kanons ir sastindzis saraksts. Svarīgi, lai kultūras kanons ir iedarbīgs līdzeklis valsts kultūras, izglītības, sabiedrības saliedētības un Latvijas tēla veidošanas politikā. Kultūras ministrijas uzdevums ir līdz 1. februārim izstrādāt koncepciju tālākai kultūras kanona darbībai.

SPEKTRS: Kāda komanda pie uzlabošanas darbiem strādā?

Ilmārs Latkovskis: Galvenā atbildība ir Kultūras ministrijai. Viņi rīkojas sadarbībā ar Izglītības ministriju un dažādiem kultūras nozares cilvēkiem.

SPEKTRS: Kā Jūs domājat, kāpēc Dievs radījis 10 baušļus? Lai ierobežotu? Lai uzspiestu savu suverēno varu? Nē! Dievs radījis 10 baušļus tautas ērtībai, labklājībai un attīstībai. Mūsdienās kristieši raduši teikt „garā un patiesībā” taču ja nezin patiesību- 10 baušļus, Tēvreizi, Dieva Vārdu, tad kādā „brīvības garā” viņi ietu? Tā viegli var nomaldīties neceļos. Nepareiza gara (dēmonu) maldināti ietu ātrā iznīcības ceļā.

Manuprāt, iedvesmojošs ir Igaunijas prezidenta ieviestais politiskais kanons vēstures ietvarā. Katram politiķim bija izdalīts palīgmateriāls Igaunijas valsts nozīmīgos jautājumos, tādējādi liedzot atsevišķiem politiķiem „piešķilt špicku” kā Jūs sakāt, lai neizraisītu ugunsgrēku un neapstādinātu Igaunijas uzņemto politisko kursu.

Kā Jūs domājat, vai nevajadzētu izvaidot arī kādu kopīgu un vienojošu politisko kanonu jeb baušļus? Tādējādi, lai politiķiem pašiem būtu skaidra Latvijas virzība un pārtrūktu tautu plēst ar nejēdzīgām, nedabiskām mūsdienu tendencēm, ierobežojot pamatnācijas pamatnoteikšanās tiesības un attīstību.

Ilmārs Latkovskis: Politiķiem jāievēro visi tie paši principi, kas visiem pārējiem cilvēkiem. Arī desmit baušļi ir attiecināmi uz politisko darbību. Deputātiem saistošs ir Saeimas kārtības rullis, kas regulē ne tikai likumdošanas kārtību, bet nosaka arī deputātu ētiskās uzvedības principus. Neuzskatu, ka tagad būtu izšķiroši ieviest vēl kaut kādus īpašus politiķu uzvedības kodeksus. Ja visus jau esošos priekšrakstus politiķi ievērotu, tad jau būtu gana labi.

Secinājums pēc intervijas: Īpatnēja valdības attieksme pret savu tautu. Liedzot brīvprātīgu tautību – latvietis ierakstu pasē, taču atverot jautājumu par cittautiešu tautības maiņu- latvietis. Ar šādām un jau iepriekš līdzīgām metodēm valsts aicina pamatnāciju būt solidārai, lojālai un vienotai. Ar jaun-pilsoņu un jaun-tautības piešķiršanas Trojas zirgu turpinās latviešu tautas sarūgtināšana, atgrūšana un noniecināšana, tādējādi pastiprinot neticību savai valstij. Tā ir mazohizma paveida vairošana. Un jaunas rases mākslīga izveide, kā Rīgas mērs Ušakovs saka: „Latvijici” Jaušams, ka politiķi tautu uz to gatavo. Nav jautāts, vai pamatnācija, to vēlas, piemēram, aptaujas vai referenduma formā. Vai tautai ir teikšanas tiesības, jautājums paliek neatbildēts.

Nav vairs jābrīnās, ka it kā latviešu tauta bija lēmusi, ka Abrene jāatdod. Vai arī, ka 60% no Latgalē dzīvojušajiem vēlas Latgales autonomiju.

Nav vairs jābrīnās, ka drīz Trojas zirgā jaun-latvieši, pievienosies tam skaitam Trojas zirgā jaun-pilsoņu, kuri vēlēsies Rīgas atdalīšanu no Latvijas un tad varēs teikt, ka to vēlas LATVIEŠI! Bet Latkovska kungs droši vien arī attiecībā par to vien atkārtotu: „Par tautības ieraksta maiņu jau izklāstīju iepriekš.”

______________________________________________

Kāpēc vajadzīgs Latvijas Kultūras kanons?

Raksta autors: Ilmārs Latkovskis, Saeimas Sabiedrības saliedētības komisijas priekšsēdētājs

Nekaunīgi izvirtuļi! Kaut kā tamlīdzīgi nesen kāds enerģisks opozicionārs no Saeimas tribīnes nokrustīja Kultūras kanona gribētājus. Tikmēr Saeimā un ministrijās aizvien pieņemas spēkā ideja par Latvijas Kultūras kanona atjaunināšanu.

Savulaik Nīderlandē Kultūras kanons ticis radīts, lai karalistes koloniju migrantu pieplūduma dezintegrētajai sabiedrībai radītu priekšstatu, ko nozīmē būt nīderlandietim. Tieši no sabiedrības integrācijas jeb saliedētības viedokļa pie Kultūras kanona atjaunināšanas idejas esam nonākuši arī Latvijā. Saliedētības sabiedrības būtība ir piederības sajūta vienotai kultūras tradīcijai. Dažādu integrācijas projektu biznesā tas regulāri tiek jaukts ar krievu un latviešu mākslotu sajaucēšanu.

Efektīvi funkcionējošs Kultūras kanons, manuprāt, ir prātīgākā alternatīva gūzmai ar it kā sabiedrību saliedējošiem virspusēji sagramstītiem pasākumiem. Ja ir ugunsgrēks, tad gan tas ir jādzēš. Ugunsgrēks bija, piemēram, valodu referenduma laikā, kad dominēja populistiski saukļi un aicinājums uzrādīt skaidru plānu, lai rīt uz pusdienlaiku sabiedrība būtu saliedēta. Lai gan starp sasteigtiem bezjēdzīgiem projektiem bija arī ne mazums labu ideju, taču reti kura no tām skar mūsu sabiedrības sašķeltības pamatcēloņus. Virspusējie saliedētības projekti negādā ugunsdrošību starpnacionālajās attiecībās. Vienā vietā nodzēsīsi, bet atliek kādam plindermanam uzraut špicku citā vietā, un atkal ies vaļā.

Līdz tam nostabilizējusies Latvijas kultūrvēsturiskā telpa padomju varas gados masveidā un strauji piepildījās ar pavisam citas kultūras cilvēkiem. Viņiem nebija nekādas vajadzības apgūt tās zemes, kurā viņi ieradās, gadsimtiem uzkrāto kultūras tradīciju. Viņiem nebija nekādas vēlmes te integrēties. Latvieši un ieceļotāji no paaudzes paaudzē atražoja kultūras, kurām nebija nekā kopīga. Savā dziļākajā būtībā viņi palika svešinieki. Piedodiet, patiešām sāka veidoties kopīgas padomju tradīcijas, kuras dažviet dzīvas joprojām. Taču tām nav nekāda sakara ar kultūru.

Puskrievija

Jauki krievu jaunieši, labu gribēdami, nekādi nesaprot, kāpēc latviešiem kā godīgs sabiedrības saliedētības risinājums nav pieņemami sajaukt krievu un latviešu kultūras, un tad izdalīt ar divi? Viņu nesapratni tikai vairotu jautājums, par kādu krievu kultūru viņi runā – Krievijas vai Latvijas krievu? Ak, jā, kas tā tāda Latvijas krievu kultūra vispār ir? Ļoti labs jautājums. Tas nav jautājums par Puškinu. Tas ir jautājums par tām kultūras vērtībām, kuras krievi radījuši dzīvodami Latvijā. Tas ir jautājums par tām Latvijas krievu kultūras vērtībām un tradīcijām, kuras būtu iekļaujamas mūsu kopīgajā kultūras kanonā. Vecticībnieki? Varbūt.

Latvijas valstij nav jēgas, ja to uztveram kā kaut kādu Puskrieviju. Latvija ir zeme ar savu gadsimtiem veidojušos kultūrvēsturisko tradīciju, kurā dominējošā ir latviešu etniskā tradīcija, taču tajā ir vieta īpatniem vācu, ebreju, krievu u.c. kultūru akcentiem. Tas ir mūsu kopīgās Latvijas kultūras pamats, kuram aicināti pievienoties visi ienācēji un viņu pēcnācēji. Integrēties nozīmē radoši iekļauties gadsimtu gaitā pastāvošajā Latvijas kultūras tradīcijā, nevis paģērēt tiesības atražot savu Krievijas daļu šeit.

Lai iekļautos kādā kultūras tradīcijā, nepieciešams to izzināt, apgūt. Kultūras kanons ir kā tāds kultūras vērtību grozs, kurā atrodam to buķeti, kas raksturo Latvijas kultūru. Tas ir grozs ar dažādiem augļiem, kuri kopumā dod savdabo Latvijas garšu. 2007. gadā ar Kultūras ministrijas gādību tika izveidots Latvijas kultūras kanons. Diemžēl labi iecerētais un izveidotais Latvijas kultūras kanons jau vairākus gadus atstāts papuvē.

Šovasar nepieciešamību pēc Latvijas kultūras vērtību groza atkal uzjundīja Lielbritānijas latvieši. Viņi vaicāja, kuras latviskās kultūras pamatvērtības jāapgūst latviešu diasporas bērniem, lai viņi saglabātu piederības sajūtu Latvijai? Saeimas Sabiedrības saliedētības komisija Kultūras kanona jautājumu aktualizēja no vienotas nācijas stiprināšanas nepieciešamības skatījuma. Taču Kultūras kanonam ir plašāka nozīme. Tas ir jāsaista ar kultūras finansējuma un izglītības programmu prioritātēm. Kultūras kanona zināšanām jāieņem būtiska vieta pilsonības pārbaudījumu eksāmenos. Zinot dāņu pieredzi, mūsu Kultūras kanona atdzīvināšana lieti noderētu arī Latvijas institūtam.

Šobrīd Kultūras ministrija strādā pie Kultūras kanona atjaunināšanas un iedarbināšanas koncepcijas. Politiķi būtu turami pa gabalu no Kultūras kanona satura noteikšanas un ietekmēšanas. Taču viņu uzdevums ir sadarbībā ar ekspertiem radīt stabilu, bet vienlaicīgi arī dinamisku un modernu Kultūras kanona sistēmu. Kultūras kanonam jākļūst par valsts kultūras, izglītības, sabiedrības saliedētības un Latvijas tēla veidošanas politikas ietekmīgu instrumentu.

Juris Tuns: Kurss “Brīvība Kristū” domāts kristietības ābeces pārzinējiem, taču iesīkstējušiem kristiešiem. Iesācējiem es labāk ieteiktu „Alfa” kursu.

SPEKTRS: Nedaudz precizēsim. Vai runa ir par tādiem, kuri iet baznīcā daudzus gadus, bet nepieaug Dieva atziņās, neattīstās un kļūst inerti?

Juris: Jā! Beidzot „Alfa” kursu, ja cilvēki iegūtās zināšanas neizmanto, tad ar laiku viņu dzīvēs iestājas individuālā stagnācija vai arī stagnācija draudzē. Iet uz baznīcu rituāla dēļ. Vai dodas uz baznīcu, kā uz satikšanās klubu un tajā apmainās ar ziņām un informāciju. Vai vienkārši gaida dievkalpojuma beigas, lai ietu kopā ar pērējiem „patusēt”. Vai arī notiek arī tā, ka kāds klusi sēž dievkalpojumā, bet dzirdētais viņu neaizkustina un teiktais šķiet neskaidrs un tad domā, ka pats vainīgs, ja nesaprot. Tad mierina sevi ar domu, nu, nekas varbūt nākošo reizi sapratīs. Ar laiku rodas vainas apziņa. Tā viss atkārtojas gadu no gada.

SPEKTRS: Kāpēc tas tā notiek? Vai tāpēc, ka draudzē veidojas, kā Jūs sakāt, satikšanās klubiņš? Varbūt tieši tāpēc mācītāji aicina iesaistīties kalpošanās, lai draudzes locekļi justos piederīgi draudzei, lai pakalpotu draudzei līdz ar to arī Dievam. Veidojas saikne, attīstība un sadraudzība.

Juris: Visas iesaistīšanās ir pozitīvas, ja tās nes labumu. Dažreiz mēs uzņemamies par daudz, aizmirstot savas ģimenes, vai to, ka ģimenē aug tīņi, kuriem arī ir nepieciešama uzmanība. Kalpojot aizmirstas par attiecību sakārtošanu ģimenē.

Mūs kavē Bībeles mācīšanas grupa, vai ziedu kārtošanu pie altāra, uzskatot to par savu pienākumu. It kā Dievs tā licis un Viņa dēļ uzņemas upurēt ar attiecībām ģimenē. Taču kalpošana ir arī savam tuvākajam.

SPEKTRS: Cik man zināms, tad pašlaik “Jēzus baznīca” ir izgājusi kursu “Brīvība Kristū” ar 13 cilvēkiem, kādi ir panākumi?

Juris: „Jēzus draudze” izgājusi pilotprojektu. Tajā piedalījās līderi, draudžu vecākie un mājas grupas vadītāji un daži no citām draudzēm. Tagad kursu atkārto 22 cilvēki, lai pēc tam, to tālāk pasniegtu mājas grupās. Arī no vecās Ģertrūdes baznīcas piedalās 3 cilvēki. Par kursu ieinteresējušies arī Ogres draudze un Sv. Pāvila draudze.

Tāpēc var teikt, ka Latvijā kurss “Brīvība Kristū” ir uzņēmis tempu un iet plašumā. Kursa apgūšanai ir izlaista dalībnieku rokas grāmata, kas domāta praktiskiem ierakstiem, atzīmēm, galveno domu pasvītrošanai. Tā ir apvienota ar vēl vienu teorētisko rokas grāmatu. Praktiski veiksmīgai apguvei jālieto vienlaicīgi abas grāmatas.

Piedaloties kursā, pēc devītās nodarbības notiek praktiskā nodarbība. Aptverto kursa laikā un izprasto, kā arī apzinoties savas problēmas, notiek lūgšana grupās. Tajās atbrīvojas no saistībām. Šādās praktiskās nodarbībās palīdz arī Nila Andersona grāmata „Soļi uz brīvību Kristū”. Grāmatā precīzāk vēstīts, kā atbrīvoties no pagātnes grēkiem, uzliktām važām, stereotipiem, saistībām un t.t.

SPEKTRS: Ieklausoties ko Jūs sakāt gribas teikt, ka ar praktiskām lūgšanām galvenokārt nodarbojas draudžu mācītāji un pilda šādas vai līdzīgas funkcijas. Bet ko darīt ar tādiem, kuri ir brīvi no pagātnes un citiem grēkiem? Redziet, manuprāt, savā veidā arī interešu klubiņi ir noderīgi. Piemēram, ja cilvēkam nav piemērotas kora balss un interesē arī kaut kas baznīcai neierasts, teiksim politika. Bet draudzē nav ar ko šos jautājumus apspriest, bet ja runā, tad viss notiek kā ieprogrammēts. Viss beidzās ar standarta Bībeles citēšanu, piemēram, mēs esam radīti debesīm. Mums jādomā par debesu mājokļiem, jeb debesu Valstību.   Mēs neesam radīti zemes lietām, bet debesīm. un t.t. Vai arī, viss beidzās ar kādu asāku vārdu apmaiņu.

Vai nav tā, ka šādus kristiešus ar savādākām un neierastām interesēm dzen kompleksos? Un nu, jau viņiem var šķist, ka ar tiem kaut kas nav kārtībā. Vai arī tie, kuri nesaprot šādus kristiešus, sevi uzskatīdami par cienīgiem kristiešiem, tos „neparaizos” nosoda. Paši sevi iedzen, kā Jūs arī minējāt, stereotipiskos uzskatos. Rezultātā no sevis tikai atgrūž pārējos. Pestīšanu saņēmuši, derība ar Dievu noslēgta, taču uzvedās tā it kā, cenšas derību noslēgt no jauna. Nav saprotams vai noteikumi pa nakti būtu mainījušies? Un nav vairs droši par savu pestīšanu? Manuprāt, daļa kristiešu dažkārt “iestrēgst” savos uzskatos un ierobežo sevi un vēlas, lai arī pārējie būtu attiecīgā līmenī. Aizmirstot, ka dzīvo arī uz zemes. Taču Bībele runā ne tikai par debesu Valstību, bet arī par biznesu, politiku un zinātni, kā arī par jebkuru aktuālu tēmu. Un galu galā Dievs bija noslēdzis nomas līgumu ar Ādamu par Ēdenes dārzu un pavēlējis valdīt un apsargāt savu zemes teritoriju, savu valsti, mūsu gadījumā, savu Latviju. Tad jau arī tiem „nepareizajiem” cilvēkam nav citas iespējas kā apklust un atdalīties no kristīgās sabiedrības, piemēram, sazināties ar politiķiem, tikties ar viņiem un diskutēt par politiku.

Juris: Katram no mums ir Dieva dotas dāvanas. Šī dāvana tā arī izpaužas. Būt vidutājam starp politiķiem. Ejot pie politiķiem jau arī tiek nests Dieva Vārds grib to vai nē. Zemapziņā tas vienalga tiek darīts- ar savu uzvedību, stāju, starojumu, ar savu runas veidu un attieksmi. Vērojot vidutāja dzīvi viņi saskata tās garīgās līdzības. Viņi vēlas uzklausīt, atbild un respektē.

Protams, es tagad neapņemos pravietot, bet ja izietu šo kursu, varbūt tas palīdzētu ignorēt draudzes locekļus, kuri nesaprot. Apzinoties, ka jā, mums ļoti labi kopā dziedāt korī, bet tagad es eju uz politisko misijas lauku un nesīšu Dieva Vārdu tur.

Es domāju, ka kursu derēt iziet arī reizi gadā un veikt sevī tādu kā inventarizāciju. Kursa uzdevums ir ne tikai kristīt, iesvētīt un atbrīvot, bet arī atklāt patiesību pieaugšanas ceļā.

SPEKTRS: Kurss ārvalstīs. Jūs šo kursu un mācību grāmatas esat atvedis no Anglijas. Ir dzirdēts, ka kurss ir iziets tuvu miljonam cilvēku..

Juris: Divus gadus atpakaļ, kad es biju kursa dalībnieks uz grāmatas vāka bija rakstīts 125 tūkstoši. Tagad kustība ir izaugusi ģeometriskā progresijā.

SPEKTRS: Kāda ir kursa augšanas veiksmes atslēga?

Juris: Kurss ir piemērots starpkonfesionālai auditorijai. Kurss ir vienkāršs, tas ir izprotams gan jaunam kristietim, gan arī rūdītam [ilggadējam] kristietim. Kurss palīdz visu zināmo informāciju sakārtot, saliekot visu pa „plauktiņiem”.

SPEKTRS: Acīm redzot, tas arī palīdz attīstīties un progresēt. Progresa laikmetā vairs neder vecās metodes, bet lai spētu sekot laikmeta izaicinājumiem, mums jāaug tai līdzi un ne tikai, bet jāapsteidz un tieši kristiešiem pasaulei jānorāda īstais ceļš. Mēs esam zemes sāls. Mums jāprogresē visādās sfērās un jābūt tiem pirmajiem dažādo augstumu sasniegšanā. Mēs vairs nevaram atļauties būt ierobežoti un slinki nepiestrādājot pie sevis, bet pēc tam pieprasīt augstus rezultātus. Neder uz žurnāla vāka uzlikt, piemēram, krusta simbolu vai aptuveno Jēzus bildi un uzrakstīt „Jēzus Tevi mīl.” Un gaidīt, ka laicīgajā pasaulē esošie sapratīs un pieņems Jēzu par savu Pestītāju. Varbūt kādreiz, tas tā arī nostrādāja, bet ne šajā laikmetā. Tas ir tikai vēstītā sākums, nevis beigas, punkts un Āmen. Turpinājumam taču jāseko.

Juris: Mums vajadzētu tiekties uz to. Mums ir ideāls, kas praktiski nav sasniedzams un visu mūžu varam pēc tā tiekties. Jēzus Kristus. Katram pasaules čempionāta uzvarētājam sasniedzot augstāko līmeni sportā var teikt, ka karjera un ideāls sasniegts. Mērķis piepildīts un vairs nav kur augstāk iet, kā vien atkārtot savus labākos rezultātus. Bet mums ir ļoti grūti sasniegt Kristus sasniegumu.

Joks ir tāds, ka nav teikts, ka mēs vienmēr uzvarēsim. Tas arī ir jāapzinās un jāsaprot. Ja viss būtu tik vienkārši. Pasakot, ka labs ir labs un slikts ir slikts. Ko Jūs izvēlaties? Ja tā padomā, kurš izvēlētos to slikto? Dzīve ir krāsaina un nianšaina. Vajadzētu orientēties šajā pasaulē, bet, lai tā būtu ir vajadzīga zināma piepūle. Es neesmu par tādu bravūrīgu kristīgo uzvaru, bet ja šis kurss palīdz atklāt patiesību un tas palīdz kļūt brīvākiem, tad arī uz lietām iespējams skatīties jau savādāk. Piemēram, ja sētnieks vai pastnieks kaitina, tad izejot kursu un izprotot situāciju, tad viņus varēs uztvert pavisam savādāk. Padomājot, par to, kas ir svarīgākais šajā dzīvē, tad šādiem cilvēkiem var paiet garām mierīgi, noignorējot un nekarojot. Piemēram, mierīgi uztverot kritizētājus un politisko uzskatu apspriedējus draudzē, turpinot pildīt savu misiju.

SPEKTRS: Par tēmu brīvība un vienotība. Ziniet, dažkārt negribas, ka notiek tā, ka viens paliek pie sava, bet otrs pie cita viedokļa. Rodas vēlēšanās vienoties. Nu, kaut vai savstarpēji izplēsties, bet nonākt pie kāda kopsaucēja.

Juris: Nē, jāpasaka savs viedoklis, jāparāda sava nostāja. Jābūt pārliecībai. Pastāvēt uz to, kas ir dārgs, bet pārējo atstāt citu ziņā. Nav iespējams vienmēr uzvarēt. Izvēle paliek viņu ziņā. Negribu minēt piemērus no dzīvnieku pasaules, piemēram, kā tikt galā ar aunu, bet ir jāsaprot, ka ne vienmēr būs tā gaidītā uzvara. Dievs mums ir devis izvēli. Tā ir lielākā brīvība, ka mums ir izvēle. Izvēle cīņā katru dienu ar savu miesu un iegribām. Mēs katru dienu dzīvē izejam kā uz kauju. Šajā kaujā jābūt labi ekipētiem.

SPEKTRS: Kā Jūs domājat kādā veidā būtu sasniedzama vienotība kristiešu starpā vai starp dažādu konfesiju pārstāvjiem?

Juris: Pašlaik šajā ļoti straujā informācijas apmaiņas laikmetā, starp konfesijām šķautnes lielā mērā nonivelējas. Diez vai Jūs man tagad atrastu kādu draudzi, kurā uzņemot jauno kristieti pirms pestīšanas nolasītu kādu uzvedības A kursu. Kā un kurā brīdī jārīkojas. Kurā brīdī jāpaklanās. Kā jāmet krusts. Vai, cik gariem brunčiem jābūt. Par to nerunā. Tās šķautnes tiek izdzēstas.

Mēs visi esam dažādi un tas ir skaisti. Vieniem patīk slavēt Dievu plaukšķinot rokas virs galvas un lēkājot vai dejot kristīgās dejas ar karogiem. Bet citi vēlas pasēdēt klusumā. Piemēram, Anglijā ir klusētāju draudzes. Tajās sanākot kopā uzturas klusumā. Viņus vada lūgšanās mācītājs, bet pārsvarā dievkalpojums norit klusumā.

Iedomājieties, mēs ieliekam tādus diametrāli dažādos kopā, kas notiktu? Skaidrs, ka nekas labs no tā visa nesanākt. Tāpēc galvenais, kas vajadzīgs mums visiem jātiecas uz pirmavotu. Paraugs ir viens- Jēzus Kristus. Mums ir viens skolotājs.

SPEKTRS: Jā, tas arī tādus diametrāli pretējos satuvina un vieno.

Juris: Piemēram, Ja kāds nostājas starp mani un Kristu sakot, ka Kristu es varu sasniegt tikai caur viņu, tad es to uzreiz sāktu apšaubīt. Zinot Bībeli vairs neesmu tā vienkārši ar „pliku roku ņemams.”

SPEKTRS: Nobeigumā Jūsu novēlējums.

Juris: Lai žurnālā SPEKTRS atrastu informāciju ikviens gan karoga dejotājs, gan klusētājs. Esiet patiesi. Nemēģiniet informāciju izskaistināt, vai legalizēt. Un viss notiks!

Es izvēlos Jēzu / Moriah Peters

Moriah Castillo Peters no Kalifornijas. Dziesmu autore un izpildītāja. Šogad klajā iznāca pirmais albums ar nosaukumu „I choose Jesus” (Es izvēlos Jēzu). Albuma tapšanas laikā sarakstītas ap 50 dziesmu, iedvesmu smeļoties no savām attiecībām ar Kristu, savas ģimenes un ikdienā piedzīvoto.(Video) 

Dziedātāja stāsta:

Es apzināti pieņēmu lēmumu – sekot Jēzum, man tas nozīmēja daudz. Es nepieņēmu ātru lēmumu, kas tik raksturīgi bērniem. Par katru man nozīmīgu lēmumu es lūdzu Dievu un gaidīju, līdz saņemšu apstiprinājumu savā garā. Svētā Gara vadība ir nenovērtējama. Ja mēs tiešām apzinātos to svētību un spēku, mēs dzīvotu daudz pilnvērtīgāku dzīvi.

Tā nu sanāca, ka soli pa solim Dievs mani vadīja. Šodien esmu dziedātāja un dziesmu autore, un ziniet, es esmu pati laimīgākā meitene uz pasaules, jo es ne tikai atrodos Viņa plānā, kas ir lieliski, bet arī mīlu to, ko daru. Viena no manām radiniecēm ir advokāte un parunājot ar viņu, saprotu, ka būtu pazaudējusi gadus un finanses, bet tas pilnībā nebūtu atbildis manai būtībai. Ceļš līdz vietai, kur esmu šodien, ir bijis ļoti interesants, un tā laikā Dievs man ir mācījis pilnīgu paļāvību uz Viņu.

2010. gada jūnijā es piedalījos šovā „American Idol”. Sākumā es nevēlējos piedalīties, bet mamma bija saņēmusi vārdu, ka man ir jāpiedalās. Viņa bija pārliecināta, ka šī iespēja man atvērs jaunas durvis. Tāpēc es, vēloties būt uzticīga Dievam, nolēmu piedalīties. Redziet, dzīvojot Losandželosā, īpaši ja tev bijusi kāda pieredze šovbiznesā, tad tu jau nedaudz zini to vidi – tās tukšumu un netīrību, lai gan no malas viss izskatās satriecoši. Bet tā kā mana mamma bija saņēmusi vārdu par atvērtajām durvīm, tad es sapratu, ka man tur jādodas.

Zināju, ka tā ir mana iespēja būt par gaismu šai vietā. Šovam ir piecas atlases, kuras rīko pirms tiešraidēm televīzijā. Par tiem, kuri piedalās šajā šovā, pirms tam veic lielu izpētes darbu – kādi ir viņu uzskati, ticība, pieredze, un, protams, ka meklē arī tavu „netīro apakšveļu” – traumas, salauztu sirdi, bijušos draugus, nelabvēlīgos apstākļus ģimenē, veiksmīgos un neveiksmīgos soļus. Runā ar draugiem, paziņām, radiem, pat ienaidniekiem, jo mērķis ir – atrast ko pikantu, lai skatītājiem būtu interesanti.

Visās intervijās es biju ļoti atklāta par savu pārliecību, svētumu un šķīstumu pirms laulībām. Es viņiem stāstīju par savu Bībeles studijas grupiņu, kuru izveidoju skolā, par hobijiem sportā un to, cik ļoti man patīk dziedāt un rakstīt dziesmas. Es nokļuvu līdz slavenību panelim, kurā nodziedāju kādu skaistu dziesmu. Žūrija skaļi aplaudēja un tad teica: „Mums ļoti patīk tava balss un arī tavs ārējais veidols ir brīnišķīgi piemērots skatuvei, bet tavs dzīvesveids, nu kā lai tev labāk pasaka, viņš ir pārāk garlaicīgs. Manuprāt, tu centies būt pārāk laba, tev vajadzētu doties pasaulē, pieļaut kļūdas, izdzīvoties, un tad tu būsi ieguvusi dzīves rūdījumu un pieredzi, lai varētu atgriezties mūsu šovā.” Kāda žūrijas pārstāve maigā balstiņā pat teica: ”Mīļumiņ, anketā tu esi ierakstījusi, ka vēlies skūpstīties tikai ar savu nākamo vīru pie altāra. Bet, zaķīt, manuprāt, tev vajadzētu tūliņ iziet laukā no studijas un noskūpstīt kādu vīrieti vai sievieti un tad atgriezties pie mums – tas tev iedos seksapīlu un tev būs papildus odziņa, kas tev trūkst.”

Pēkšņi pie manis pieskrēja puisis ar kameru un kāda ļoti enerģiska operatore, kas man sekoja līdzi gaitenī, mudinot mani noskūpstīt kādu no tajā esošajiem puišiem. Es zināju, ka to izdarot, es iegūtu bonusus, lai startētu šovā, bet tajā pat laikā es skaidri sapratu, ka šīs durvis priekš sevis aizveru.

Biju apjukusi. Kā tas var būt? Mēs taču saņēmām, ka man šeit jābūt, ka Dievs atver jaunas iespēju durvis, bet tagad izrādās, tās tomēr ir ciet. Vai bijām pārpratušas Dievu? Vai es nebiju dzirdējusi un saņēmusi pareizi? Vai es šeit atrados savu iegribu dēļ? Gāju uz izejas pusi un mana miesa kliedza: ”Moriah, tu to vari, nu nobučo kādu un dodies atpakaļ pie žūrijas un visticamāk tu piedalīsies vienā no pasaules populārākajiem muzikālajiem šoviem. Kāpēc man bija 5 mēnešus jāgatavojas šim procesam, atliekot malā visu savu dzīvi? Kāpēc man bija jāiet cauri šim izmeklēšanas un iztaujāšanas garajam laikam, ja tagad viss ir zaudēts?!” Taču es arī sapratu, ka līdz šim biju uzticējusies Dievam, un arī tagad, esmu pārliecināta, ka Dievam ir pilnīgs plāns manai dzīvei, ka Dievs ir uzticams un visu kontrolē. Enerģiskā operatore, kas neatlaidīgi bija sekojusi, redzot, ka negrasos neko darīt, palika pavisam stīva un jautāja, vai es vispār saprotu, ko daru, tā vienkārši aizejot no tādas iespējas, kas nekad vairs netiks man dota?

Paceltu galvu jau devos pa gaiteni uz ārdurvīm, kad pie manis ātri pienāca kāds vīrietis un teica: ”Zini, man ir dēls tavā vecumā, kuru ļoti iedrošināja tieši tas, ko tu stāstīji par savu dzīvi. Mēs dzirdējām tevi dziedam un gribam, lai tu ar kādu iepazīsties. Un viņš mani iepazīstināja ar populāru producenti Wendi Foy, kura mani atveda uz Nešvilu un bija kā ceļlauzis manai nākotnei. Šī sieviete bija sapratusi no Dieva, ka viņai mani ir jāiepazīstina ar dažādām ierakstu studijām un ietekmīgiem cilvēkiem. Un nu jau tūlīt iznāks mans pirmais albums ar nosaukumu „Es izvēlos Jēzu” - šim nosaukumam ir saistība ar manu piedzīvojumu, lai gan atbilde uz šo jautājumu attiecas uz katru mūsu soli. Vai mēs izvēlamies, lai Jēzus būtu pirmajā vietā mūsu dzīvēs, kad esam ar draugiem, savās ikdienas gaitās, uzvedībā, reakcijās, domās un vārdos, kurus sakām?

No priekavests.lv materiāliem, sagatavoja Kitija.

Es esmu skaista un vesela / Ashley Rawls video 

Ešlija Ravls (Ashley Rawls) ir bijusī Amerikas skaistuma karaliene. Skaistā sieviete, kas publikas acīm izskatījās tik nevainojama un nedaudz vieglprātīga, patiesībā uz saviem pleciem nesa smagu ”nastu”. Ešlija savā sirdī glabāja kādu noslēpumu, kuru viņa nespēja atklāt nevienam, kur nu vēl pati tikt ar to galā. Tā tas bija līdz brīdim, kad viņas tumšākajā dzīves posmā ienāca Jēzus, atnesot risinājumu.

Ešlija stāsta: Šajās dienās visi piedzīvo to, ka tiek uzspiesti konkrēti standarti  dažādās dzīves svērās  – uz ielas, sabiedriskajā transportā, veikalos, televīzijā, žurnālos, pat uz rīta brokastu pārslu kastes tiekam „bombardēti” ar visādu ideālu paraugiem, kuros redzama nevainojama sejas ādas, ideāli augumi, Holivudas smaidi, aktuālākās modes tendences, perfektas ģimenes un sapņu mājas. Cilvēkam, kuram Kristū nav stipra pašapziņa un pārliecība par sevi, šīs uzstādītās normas liek justies nepilnvērtīgam. Tas ir stāsts arī par mani.

Es uzaugu nelielā pilsētiņā, kurā populāras bija divas nodarbes – futbols un vietējais skaistuma konkurss. Atceros, kā kopā ar vecākiem, katru gadu devos uz šo konkursu, apbrīnojot visas tās skaistās meitenes. Man viņas likās tik nevainojamas, un debešķīgas.

Es pati uzaugu ļoti stingrā vecāku uzraudzībā, ar striktiem noteikumiem un kontroli. Nespējot izpildīt vecāku augstās prasības, es jutos nepilnvērtīga un ļoti vainīga viņu priekšā. Vecāki mēdza teikt: ”Ja kāds mūsu mazo pilsētiņu darīs zināmu pasaulei, tad tā būs mūsu Ešlija.”

Pienāca mans izlaiduma gads, kas bija mana pēdējā iespēja piedalīties pilsētas rīkotajā skaistuma konkursā. Par visu vairāk, es vēlējos, lai mani vecāki ar mani lepotos! Pirmdienas rītos, ceļā uz skolu, es nopirku piecus ābolus un pusdienas laikā, kamēr pārējie devās uz kafejnīcu, es ieslēdzos tualetē, lai apēstu vienu no tiem. Tā tas turpinājās daudzus mēnešus. Ēdiens bija vienīgā sfēra manā dzīvē, kuru es pati varēju kontrolēt. Es apzinājos, ka neesmu perfekta un gribēju darīt visu, kas manos spēkos, lai tāda kļūtu. Man nebija svarīgi līdzekļi, kā to iegūt, vai kādas būs sekas pēc tam. Katru reizi, kad ieēdu vairāk par plānoto, es sajustos bezgala vainīga.

Vēlējos visiem izpatikt, būt perfekta, bet patiesībā jutos nožēlojami. Man bija noslēpums – ēdiens bija kļuvis par manu ienaidnieku. Šķita, ka normāla dzīve vairs nav iespējama. Jau doma vien, ka savu problēmu varētu kādam atklāt, izbiedēja mani, jo nevēlējhos pazaudēt savu pilnīgo imidžu kāda acīs.

Pienāca brīdis, kad jau fiziski sajutu, ka vairs nespēju kontrolēt šo „perfekto” pasauli. No neēšanas mani pārņēma liels nespēks, taču ēdiens bija mans ļaunākais ienaidnieks, kurš kaitēja manai pilnīgajai dzīvei, un es nevarēju to atļauties. Rezultātā, es attālinājos no visiem, paslēpos dziļi sevī.

Kādu vakaru tomēr nolēmu sev atļaut ko ieēst. Atceros, kā sēdēju dīvānā un paņēmu diētisko brokastu pārslu paku. Pirms to aptvēru, biju jau notiesājusi visu tās saturu. Man sākās panika! Ko es tikko kā biju izdarījusi!? Jutos bezgala izmisusi. Nevarot izturēt ēdiena klātbūtni ķermenī, steidzīgi devos uz vannas istabu, lai ar varu izvemtu laukā visu tikko ieēsto, bet nespēju to izdarīt. Sirdij strauji sitoties, pieskrēju pie skapja, uzvilku treniņtērpu, sporta kurpes un izskrēju ārā no dzīvokļa. Es skrēju, skrēju un skrēju. Kad likās, ka esmu noskrējusi uzņemto kaloriju daudzumu, pārgurusi, pilna dusmām un naida uz sevi, devos mājās. Vēl joprojām mani šaustīja milzīga vainas apziņa.

Mājās es izslēdzu visas gaismas, aizvēru žalūzijas un sēdēju, skatoties melnā tumsā. Sapratu, ka man nav nekādu cerību dzīvot normālu dzīvi. Jau no trīspadsmit gadu vecuma es nezināju, kā tas ir – vienkārši ēst un izbaudīt apēsto, neraizējoties par tauku, kaloriju un cukura daudzumu tajā. Es biju nožēlojama. Es vairs nespēju sadzīvot ar ēdienu, bet bez tā man nebija iespējams eksistēt.

Tik ļoti vēlējos norobežoties no visa – no sabiedrības, no problēmām, visiem standartiem, lēmumiem un atbildības. Tā sēžot savā tumšajā dzīvoklī, es negaidīti sajutu pamudinājumu atrast, kaut kur dziļi mantās aprakto vecmāmiņas Bībeli. Nejauši atšķīru vēstuli romiešiem 14. nodaļu un mans skatiens apstājās pie septītā un astotā panta „Jo neviens mūsu starpā nedzīvo sev pašam, un neviens nemirst sev pašam. Jo, ja dzīvojam, dzīvojam savam Kungam un, ja mirstam, mirstam savam Kungam. Tātad, vai dzīvojam, vai mirstam, mēs piederam savam Kungam.”

Kaut kas notika ar mani. Vārds mani atbrīvoja, un es piedzīvoju Jēzu. Piedzīvoju viņu tik reāli, ka likās, Viņš mani cieši apskāvis, saka: ”Atdod savas rūpes un raizes Man. Es par Tevi parūpēšos, uzticies Man!”

Protams, es melotu, ja teiktu, ka pēc šīs tikšanās, nākamajā dienā jau ēdu ceptus kartupeļus ar karbonādi krējuma mērcē. Tas bija garš process, kurā kā bērns turējos pie stiprās Jēzus rokas un mācījos no jauna staigāt, atdodot kontroli pār savu dzīvi Viņa rokās, līdz beidzot, es varēju neminstinoties teikt: ”Mani sauc Ešlija, man garšo ēdiens, un es esmu vesela.”

Mēs dzīvojam, lai patiktu Tam Kungam un kad mirsim, mēs būsim sadraudzībā ar Viņu mūžīgi. Mans ķermenis ir Svētā Gara mājoklis, bet jebkura pareiza lieta, nepareizā prioritāšu sarakstā kļūst par nepareizu lietu. Dievs mani atbrīvoja no bezcerības un nepareiza skata par sevi. Tikai Viņā es sevi ieraudzīju skaistu un pilnīgu. Tikai kopā ar Viņu mēs varam būt pilnīgi. Paldies Dievam, kurš mūs katru vada Kristus uzvaras gājienā.

No priekavests.lv materiāliem, sagatavoja Kitija.

Modele pateicas Dievam, neskatoties uz rokas un acs zaudējumu (video ) 

Modes interneta veikala “Lolo” dibinātājas Lorenas Skrugs (Lauren Scruggs)dzīvē notika traģēdija: viņa zaudēja kreiso roku un aci. Viņai šobrīd ir 24 gadi.

Pagājušā gada decembrī Teksasas iedzīvotāja tika izkropļota no bojāta lidmašīnas propellera. Viņa runā par to dienu, kas uz visiem laikiem izmainīja viņas dzīvi. Tīmekļa vietnē iamsecond.com. Lorena un savu mammu Šerilu sīki video intervijā stāsta, cik daudz šķēršļu viņām bija jāpārvar un cik daudz svētības meita ir saņēmusi pēc šī negadījuma.
Šerila stāsta: “Kā māte es nekad nebiju iedomājusies, ka manam bērnam būs kaut kas tāds jāpiedzīvo. Es nevaru atgriezt viņas roku vai glābt viņas aci. Es nevaru darīt neko, lai mainītu šo situāciju. Bet es zinu, ka viņai ir stipra ticība, un es zinu, ka Dievs ir mūsu stiprā klints.”
Šerila  apraksta to traģisko vakaru, ieskaitot neveiksmīgo lidojumu ar draugiem. Lorenas atmiņas no traģiskā decembra vakara ir neskaidras. Kad viņa atgriezās mājās no slimnīcas un sāka atmest pretsāpju medikamentus, viņā pacēlās spēcīgs  dusmu vilnis un depresija.
“Es domāju, es izskatos tik briesmīgi, ka neviens vīrietis mani nekad šādu neiemīlēs, es jutu, ka mana dzīve ir sabrukusi,” – saka Lorena liecībā “Es esmu otrais.” “I Am Second,”
Ārsti nebija pārliecināti, ka Lorena atkal spēs atgūt savu identitāti vai pat pamata prasmes. Bet cauri milzīgajām grūtībām,  Lorena piedzīvoja brīnumainu emocionālo dziedināšanu, kas viņai iedeva jaunu dzīves jēgu.
“Es tagad skatos uz savu dzīvi daudz plašāk nekā iepriekš – teica Lorena – iepriekš man tik svarīga likās karjera, bet tagad tai manā dzīvē ir maza nozīme. Es vēlos pateikt jaunām meitenēm, ka mūsu izskats nav tas, kas nosaka mūsu identitāti.”

No www.marcisjencitis.lv materiāliem.

Dieva dēļ neizdara pašnāvību

Amerikāņu alternatīvās rokgrupas “The Smashing Pumpkins” līderis Billijs Korgans nesenā radiointervijā atklājis, ka viņš kādas trīs, četras vai septiņas reizes apsvēris izdarījis pašnāvību, taču viņu izglābusi ticība Dievam.

Sarunas laikā Korgans atzinies, ka esot nopietni domājis par gala padarīšanu sev un jau esot fantazējis, ko aiz sevis atstās un ko rakstīs atvadu vēstulē.

Galu galā mūziķis esot sapratis, ka Dievs, vai vismaz tā kā viņš saprotu Dievu, vienmēr ir līdzās.

“The Smashing Pumpkins” līderis atzīstas, ka tiklīdz spējis savu realitāti uztvert šādā veidā, tā pašnāvnieciskās domas zudušas.

No www.ebaznica.lv materiāliem.

“The Black Eyed Peas” soliste Steisija Anna Fergusone atmet narkotikas

Amerikāņu dziedātāja Steisija Anna Fergusone ar skatuves vārdu Fērgija, kura plašāk pazīstama kā grupas “The Black Eyed Peas” dalībniece, atzinusies, ka baznīca viņai palīdzējusi pārvarēt atkarību no narkotikām.

Bijušais Ņujorkas mafijas boss stāsta, kā viņš pieņēma Kristu (video) 

Bijušais Kolombo (Colombo) ģimenes gangsteris Maikls Franzess (Michael Franzese) šajā mēnesī viesosies kādā Ņūdžersijas draudzē, kur dalīsies savā liecībā, kāpēc aizgāja no  organizētās noziedzības, gūdams lielāko peļņu kopš Čikāgas noziedzības bosa Ala Kapones laikiem, un nolēma sekot Jēzum.

SPEKTRS: Ar ko nodarbojās “Latviešu identitātes atbalsta biedrība” (kādi uzdevumi un mērķi, kas sasniegts)? 

Ieva Bērziņa: Latvija kopš 1991.gada piedzīvo tik strauju iedzīvotāju skaita samazināšanos, kāds nav pieredzēts pat abu pasaules karu laikā. Šajos nu jau vairāk kā 20 neatkarības gados nav bijis neviena tāda gada, kad dzimstība valstī būtu pārsniegusi mirstību. Tik vien kā skumji noraudzīties šajā bojāejā vairs nespējām, un šā gada rudenī nodibinājām biedrību, kas oficiāli reģistrēta 17.oktobrī. Savos statūtos esam īpaši uzsvēruši, ka biedrība dibināta latviešu etnosa esamības un patības saglabāšanai un attīstībai. Mūsu mērķis un galvenais uzdevums ir pielikt savas pūles, cik nu to spējam, lai novērstu un mazinātu draudus latviešu etnosa iznīcībai; radītu labvēlīgus apstākļus latviešu tautas dzīvā spēka saglabāšanās un kontinuitātes iespējamībai Latvijas valstī; panāktu latviešu tautas fiziskā un garīgā spēka atjaunošanos.

Savu darbību esam uzsākuši laikā, kad visā Eiropā un arī ārpus tās robežām atkal atdzimst nacionālisms un kultūridentitātes apzināšanās kā tautu, tā atsevišķu indivīdu apziņā. Šī situācija, kā vēstures dotā, iespējams, pēdējā iespēja ir jāizmanto, lai atrieztos uz garīgās izaugsmes ceļa.

Uzskatām, ka cilvēka etniskā piederība ir ļoti būtiska cilvēka dzīvē. Cilvēka pienākums savas dzīves laikā ir šo piederību apzināties, saudzēt un izkopt, lai nodotu mantojumā nākamajām paaudzēm, un uzturētu dzīvu un spēcīgu tautas garu. Tas jo īpaši svarīgi ir šodien, kad mūs ar dažādām politiskām, ekonomiskām un nosacīti zinātniskām metodēm cenšas pārliecināt, ka viss ir relatīvs – cilvēka dzimums, tāpat kā rase, etniskā piederība ir nekas vairāk kā sociāls konstrukts, kuru cilvēks var brīvi izvēlēties un mainīt.

SPEKTRS: Latvijas skrējienā no PSRS uz ES vai mēs neesam pa ceļam aizmirsuši un kā nederīgu atstājuši latviešu identitāti, lai ātrāk pieņemtu ES identitāti? Kopš Latvijas neatkarības laikiem, kādu Jūs redzat Latviju?

Ieva Bērziņa:: Ļoti, ļoti vēlētos, lai netiktu noplicināts un izpostīts Latvijas cilvēku gara potenciāls. Mēs esam maza tauta, tādēļ, lai noturētos un pastāvētu šajā pasaulē mums, maksimāli jāizmanto sava prāta un emociju kapacitāte, kas šobrīd diemžēl tiek apzināti nelietderīgi šķērdēta, degradēta un nonivelēta. Tā vietā, lai Latvijas iedzīvotāji, un it īpaši paši latvieši radītu vērtības (par to, ka mēs to spējam, nav nemazāko šaubu – it īpaši mākslā, mūzikā, zinātnē ), cilvēka gara un fiziskā enerģija tiek sadrumstalota un izniekota mazvērtīgās un pseidonozīmīgās darbībās, no kurām visvairāk cilvēkresursu aprij tieši nacionālā un ES birokrātija, kā arī projekta veida darbība kā tautsaimniecībā, tā pilsoniskajā sabiedrībā. Šķiet, šāds mehānisms speciāli radīts spējīgāko cilvēku iesūknēšanai sistēmā. Vai kāds ir saskaitījis, cik cilvēkresursu Latvijā iesaistīti ES struktūrfondu un citi ārvalstu finanšu instrumentu apkalpošanā, ES un Latvijas birokrātijas apkalpošanā, sociālo zinātņu zinātniski pētnieciskajā darbā, kas labākajā gadījumā vairs ir tikai šķitums, sliktākajā – instruments kādas cilvēcei naidīgas ideoloģijas rokās.

Tā vietā talantīgākajiem, spējīgākajiem un patriotiskākajiem latviešiem būtu jāapkopo savas zināšanas, lai radītu ideoloģisko, politisko, ekonomisko un sociālo modeli tādai Latvijas valstij, kura aizsargā un nodrošina latviešu tautas pastāvēšanu nākotnē tās vēsturiskajā teritorijā ilgtermiņā. Šāda Latvija uzceļama vien uz patiesām, ne šķietamām zināšanām.

SPEKTRS:. Ko nozīmē vārdi: nacionālā identitāte un latviešu identitāte?

Ieva Bērziņa: Latvijā, it kā nemanot, politiķi un zinātnieki etnisko nacionālo identitāti ir aizstājuši ar politisko/pilsonisko nacionālo identitāti, kas patiesībā ir divas dažādas identitātes izpratnes. Lielā mērā ir vērojama etniskās identitātes noliegšana vai tās iekļaušana tabu zonā (pastāvot labi attīstītam cilvēku iebaidīšanas mehānismam – rasu un etniskā diskriminācija, ksenofobija u.tml.) Ir notikusi Latvijas kā nacionālas valsts nodevība – tie ideāli, kas tautai bija dārgi pirms 20 gadiem, un noteikti tās apzinīgākajai daļai ir ideāli joprojām, tiek pasludināti par novecojušiem un neatbilstošiem laika garam, un tādēļ atmetami. Tā vietā tiek runāts par Eiropas identitātes konstruēšanu, bet, lai to varētu izdarīt, ir jānojauc esošā etniskā identitāte, un ne tikai etniskā – arī piederība savai ģimenei, dzimtenei, dzimumam… Lietuviešu filozofe un mūzikas kritiķe Egle Wittig-Marcinkevičūte šādu intelektuālu valsts nodevību pielīdzina „nacionālās ētikas drupām” un raksturo kā veidu, „kā nogalināt nacionālu valsti ar tās inteliģences rokām”.

S:  Ko nozīmē: latviska Latvija, vai šajā jēgā jāietilpst „Vienotības” mērķim cittautiešu pārdēvēšanu par latviešiem, jo nodzīvojuši Latvijā 15 gadus un pārvalda latviešu valodu?

I. Bērziņa: Mēs vēl joprojām dienu no dienas cītīgi turpinām izkalpot šķietamai patiesībai. Šā gada sākumā mūs cerīgi saviļņoja Ungārijas pavasaris – likās, kas tas iedvesmos arī citas Eiropas valstis sekot Ungārijas drosmīgajam piemēram. Diemžēl vēl nē. Ungāri savas nācijas definīcijas pamatā likuši etnokulturālo piederību. Ungāru zinātnieks Zoltans Kantors uzskata, ka politiskas nācijas jēdziens Eiropā būtu noraidāms, un aizstājams ar pilsonību. Ungārijas jaunā konstitūcija saucas „Ungāru zemes pamatlikums”, un sākas ar vārdiem: „Dievs svētī, ungārus!”. Latvijas oficiālā politika, pašas latviešu tautas vietā ir izvēlējusies citu ceļu – veidot politisku nāciju uz pilsoniskas sabiedrības pamatiem. Latviskais ir nevis pamats, bet neliels svētku rotājums. Iespējams, mēs esam viena no retajām tautām, kura aizliedz pati sevi, kļūstot no latviešiem un latviešu tautas par Latvijas tautu. Nevienā amatpersonas vai politiķa runā sen vairs nedzird pieminam latviešu tautu, ir tikai un vienīgi Latvijas tauta. Arī „Nacionālās identitātes, pilsoniskās sabiedrības un integrācijas pamatnostādnes 2012.-2018.gadam” nosaka, ka par latvieti ne tikai piedzimst, bet par latvieti var apzināti kļūt. Gluži tāpat kā par vīrieti vai sievieti piedzimt nav liktenis, bet cilvēka brīva izvēle viņa dzīves laikā …

Šai kontekstā vērts zināt, ka Lietuvā kopš 1999.gada ir spēkā likums par lietuviešu etniskās kultūras aizsardzību (Etninės kultūros valstybinės globos pagrindų įstatymas”) , kuru Lietuvas Seims pieņēma ar ļoti skaistu un spēcīgu preambulu:

„Lietuvas Republikas Seims, apzinoties, ka etniskā kultūra it tautas esamības, izdzīvošanas un turpmākas pastāvēšanas būtība, tās nacionālās kultūras pamats; konstatējot, ka daudzām lietuviešu etniskās kultūras formām un jo īpaši tās dzīvajām  tradīcijām draud acīmredzama izzušanas briesmas; atzīstot, ka tikai savu etnisko kultūru uzturoša tauta var sevi uzskatīt par sabiedrību, kas sasniegusi pilsonisko briedumu, un iekļauties pasaules civilizācijā kā līdzvērtīga partnere, saglabājot tādai partnerībai un sadarbībai nepieciešamo cieņu, patstāvību un savdabību, pieņem šo Etniskās kultūras valstiskās aizsardzības pamatlikumu.” Pie mums par šāda likuma izstrādāšanu vēl joprojām tiek lemts institūciju kabinetos.  Latvijas politikā akūti iztrūkst tādi uzdevumi un mērķi, kas vērsti uz latviešu etnosa esamības un patības aizsardzību, saglabāšanu un attīstību, tai skaitā attīstot un stiprinot latviešu tautas pašapziņu un saliedētību, un veicinot latviešu kā baltu etnosa daļas pašapzināšanos. Baltu tautu vienībai būtu jākļūst par to spēku, kas mūs sēj aizsargāt no globālajiem vējiem un vētrām.

S: Jūs sakāt, ka Latvija nolēmusi atšķirībā no Lietuvas un Ungārijas citu ceļu. Jāpiekrīt, ka Latvijas politiskais kurss iet grāvju ceļu. Vai tautai nozīmīgos pastāvēšanas jautājumus nevajadzētu ļaut lemt tautai, nevis pastāvošai valsts varai? Ko tauta varētu darīt lietas labā?

I. Bērziņa: Es tīšām izcēlu Lietuvas Saima teiktos vārdus likuma preambulā, jo tieskan sirdij tik tuvi, bet jāņem vērā, ka tie teikti 1999.gadā – vēl pirms iestāšanās ES.

Iespējams, ka  šodien tāda preambula netaptu. Bet likumā ierakstītu vārdu jau tik viegli neizdzēsīsi. Tas, ko varam, varam ierosināt, lai šāda preambula būtu arī Latvijas topošajam
likumam par nemateriālā kultūras mantojumu saglabāšanu ( tāds nosaukums gan neskan tik spēcīgi kā etniskā kultūra). Vai varam ko vairāk, nezinu, jo nav jau saliedētības Latvijā dzīvojošo latviešu
vidū, un tā nekādā veidā netiek atbalstīta. Atbalsts (politiskais un finanšu) tikai minoritāšu integrācijai un dažāda veida līdztiesībām. Tāpat kā nav nekāda atbalsta baltu (latviešu lietuviešu) vienotībai,
sadraudzībai u.tml. Bet viens tiešām nav karotājs.

S: Manuprāt, svētīgi būtu atbildību uzlikt arī uz mācītāju pleciem aicinot biežāk lūgt ne tikai par draudžu locekļu privātām vajadzībām, bet arī valstiskā mēroga vajadzībām, proti, par latviešu tautas vienotību. Un ticību, ka mēs varam panākt daudz, jo vienotībā ir spēks. Paldies, draudžu mācītājiem, kuri to ir apzinājušies un to dara.

Starp citu, 20 janvārī Doma laukumā notiks tautas sapulce, kurā var ierasties jebkurš Latvijas iedzīvotājs, kuram rūp Latvijas nākotne. Laipni lūdzu!

___________________________________________________________________

Raksta autors: Ieva Bērziņa

Pirms mēneša ar informatīvo rakstu „Saindēto ābolu maiss jeb kā Norvēģijā tika atmaskota dzimumu līdztiesības zinātnes pseidozinātniskums” iesaistījāmies sabiedrības diskusijā par Dānijā radītās izglītības programmas par dzimumu lomām ieviešanu Latvijas bērnudārzos (bēdīgi slavenā „Diena, kad Kārlis bija Karlīna”). No programmas ieviešanas aizstāvjiem komentāros saņēmām aizrādījumu, ka dzimumu līdztiesība rakstā izprasta pilnīgi „garām”. Sajutāmies neērti, un nolēmām izzināt nedaudz vairāk, ko tad dzimumu līdztiesība īsti nozīmē, un jo īpaši, ko tā nozīmē Eiropas Savienībā?

Dzimumu līdztiesība kā Eiropas Savienības ideoloģija un tās identitātes zīmols

Ideoloģija ir vērtību hierarhija. Eiropas Savienība (ES) ir deklarējusi, ka dzimumu līdztiesība ir tās galvenā prioritāte kopš Kopienas dibināšanas brīža, tā pieder tās pamattiesībām un ir nozīmīgākā no ES kopējām vērtībām. Paceļot vērtību virsotnē dzimumu līdztiesību, Eiropas Savienība to ir atzinusi un pieņēmusi par savu ideoloģiju, tā ir kļuvusi par ES identitātes zīmolu un ES ideoloģisko stūrakmeni.[1] Šīs ideoloģijas mērķis ir jaunas, viegli pārvaldāmas (manipulējamas), uz materiālo labklājību (patērnieciski) orientētas sabiedrības radīšana. Kā izrādās, šā mērķa sasniegšanai labi jebkuri līdzekļi.

„Dženderisma” ideoloģijas pamatā ir postulāts, ka dzimums ir nevis bioloģiski nosacīta jeb iedzimta cilvēka pazīme, bet gan sociāls konstrukts, kuru cilvēkam savas dzīves laikā ir tiesības brīvi izvēlēties un mainīt. Šādi traktējot dzimumu, dzimumu līdztiesības ideoloģija faktiski veic nežēlīgu un noziedzīgu sociālu eksperimentu, uztiepjot sabiedrībai kā normu domāšanas un uzvedības paradumus, kas raksturīgi cilvēkiem ar garīgās veselības traucējumiem. Starptautiskajā slimību klasifikatorā IDC-10 dzimumidentitātes traucējumiem ierakstīti kā personības psihiski un uzvedības traucējumi (kods F64).

Īru izcelsmes ASV sociologos un psihologs Patriks Fagans (Patrick Fagan) par dzimuma kā sociāla konstrukta definīciju saka, ka tā ir „pierādījums tam, kad doma jau tik tālu attālinājusies no realitātes, ka uzskatāma par garīgās saslimšanas izpausmi, kas raksturīga tiem, kuri pavadījuši gadus, apgūstot viltus zinātnes augstākā līmeņa studiju programmās modernajās augstskolās”.

Lai šo ideoloģijas nepilnību labotu, Eiropas Parlaments 2011.gada 28.septembrī izdeva rezolūciju [2], kurā uzdeva Pasaules Veselības organizācijai noņemt dzimumidentitātes traucējumiem pataloģijas statusu un svītrot dzimumidentitātes traucējumus no Starptautiskā slimību klasifikatora 11.versijas (ICD-11), kuras gala redakcijai jābūt izstrādātai līdz 2015.gadam.

Sociālā dzimuma (‘gender’) tiesības pastāvīgi visdažādākajos veidos tiek politiski un institucionāli nostiprinātas un aizsargātas visiem iespējamiem līdzekļiem, arvien biežāk – tieši represīviem. Laikā no 1975.gada ES ir ieviesusi aptuveni 15 direktīvu saistībā ar dzimumu līdztiesības nostiprināšanu. 2011.gada 11.martā Stambulā parakstīšanai tika atvērta Eiropas Padomes „Konvencija par vardarbības pret sievietēm un vardarbības ģimenē novēršanu un apkarošanu”, kuru līdz šim parakstījušas 23 no 47 Eiropas Padomes dalībvalstīm. Konvencijā „ar terminu „dzimums” tiek saprastas sociālās lomas, uzvedība, nodarbošanās un īpašības, ko konkrēta sabiedrība uzskata par atbilstošām sievietēm un vīriešiem.” Šīs definīcija ir nozīmīga tādēļ, ka, ratificējot Konvenciju, šāda cilvēka dzimuma oficiālā izpratne būs saistoša visām dalībvalstīm.

Karš pret cilvēka būtību sociālajās zinātnēs un dzimumu līdztiesības/dzimtes studiju programmās

Dženderisma ideoloģijas zinātniski teorētisko pamatojumu nodrošina dāsni finansētā un politiski atbalstītā dzimtes pētniecība (‘gender researh’), kas ar vērienu aizsākās 20.gs. 70.gados. Tai pat laikā dzimtes pētniecība tiek uzskatīta par vispretrunīgāko un ideoloģizētāko no visām zinātnēm, kuras saknes meklējamas kultūrmarksismā (t.s. Frankfurtes skola[3]), kura idejas Eiropā un visā Rietumu pasaulē ar jaunu spēku atdzima pagājušā gadsimta 60.-70.gados. Kultūrmarksismam tiek piedēvēta tā saucamo 200+ metožu identificēšana sabiedrības apziņas ietekmēšanai un veidošanai, un tās savas politikas īstenošanai lielā mērā esot pārņēmusi Eiropas Savienība. Visbiežāk pieminētās no šīm „tehnikām” ir tādi paņēmieni kā: 1)politkorektums; 2)bērnu agrīna seksualizācija un homoseksualitātes popularizēšana; 3)rasistisku noziedzīgu nodarījumu izraisīšana; 4)vecāku un skolotāju autoritātes mazināšana; 5)ģimenes institūcijas dekonstrukcija; 6)pārmērīgas alkohola lietošanas veicināšana; 7)tiesu korumpētība; 8)ticības noniecināšana; 9)sabiedrības psihoemocionāla traumēšana pastāvīga netaisnīguma un tiesiskuma trūkuma dēļ; 10) masu migrācija ar nolūku destabilizēt cilvēka identitāti un radīt pastāvīgu spriedzi; 11) mediju kontrole un vārda brīvības ierobežošana.” [4]

Godprātīgi zinātnieki un intelektuāļi visā pasaulē cenšas pievērst sabiedrības uzmanību dzimumu līdztiesības pseidozinātniskumam un ideoloģiskajiem mērķiem, tās iezīmētajai virzībai uz globālu totalitārismu. Akadēmiskajā vidē zināmi daudzi gadījumi, kad zinātnieks, izsakot dženedrisma teoriju apstrīdošu domu (kas faktiski ir kāda konkrēta pētījuma rezultāts), tiek pakļauts nežēlīgai un netaisnai kritikai, bieži vien apsūdzot viņu kādā no diskriminācijas veidiem.[5] Vācu publiciste un socioloģe Gabriell Kuby rakstā „Džederisma ideoloģija – klusā revolūcija” atzīst, ka vārda brīvība mūsu sabiedrībā vairs  nepastāv.[6]

Austrālijas nozīmīgākajā intelektuālajā žurnālā „Quadrant” šā gada jūnijā pasaules mērogā izcilais austrāliešu zinātnieks Frank Salter (urbānais antropologs un politikas etologs) publicēja rakstu ciklu „Karš pret cilvēka būtību sociālajās zinātnēs” un „Karš pret cilvēka būtību: dzimtes pētniecībā I, II”[7]. Savos rakstos viņš uzsver, ka bioloģiskās nosacītības/iedzimtības nozīmes ignorance un pasludināšana par tabu sociālajās zinātnēs, īpaši dzimtes pētījumos, ir atbrīvojusi ceļu utopiskām idejām par cilvēka būtības maiņu un jaunas sabiedrības veidošanu. Šai ziņā viņš liek vienlīdzības zīmi starp situāciju, kādā atradās sociālo zinātņu zinātnieki komunistiskā režīma apstākļos, un to, kādā situācijā ir nostādītas sociālās zinātnes un studijas Austrālijā. F.Salters uzdod jautājumu, kā novērst situāciju, ka dzimumu pētniecības institūtos ideoloģijas, politikas un ekonomisko interešu vārdā nepatiesība tiek pasniegta kā patiesība? Viņš uzsver, ka šādā veidā tiek izkropļotas studentu zināšanas vairākās paaudzēs un nodarīts kaitējums nācijas politiskajai kultūrai.

Līdzīga situācija ir visā Rietumu pasaulē.

Gender mainstreaming jeb dzimumu līdztiesības integrētā pieeja 

Pats termins ‘gender’ ir aizgūts no valodniecības, un nozīmē ‘dzimte’: sieviešu, vīriešu un nekatrā dzimte. Ceļš, pa kuru ejam, ir skaidri iezīmēts uz nekatro dzimti. ES dzimumu līdztiesības politikas gala mērķis ir pilnīga dzimumu līdztiesība, t.i., dzimumneitrāla jeb bezdzimuma sabiedrība (‘de-genderd’, ‘non-gendered, ‘gender neutral society’). Tās īstenošanai kopš 1995.gada ir ieviesta īpaša stratēģija – ‘gender mainstreaming’ jeb dzimumu līdztiesības integrētā pieeja, kas, vienkārši izsakoties, nozīmē, to, ka dzimumu līdztiesība ir visaptveroša – tā ir viss un tā ir visur, tā skar cilvēka privāto dzīvi no dzimšanas brīža līdz valsts politikai visās tās izpausmēs un līmeņos. Līdz ar ‘gender mainstreaming’ stratēģijas ieviešanu var uzskatīt, ka ES ir notikusi pilnīga politiskās, sabiedriskās, sociālās, mākslas, kultūras, zinātnes un arī privātās dzīves ideoloģizācija.

Lēmumā par atbalstu Eiropas Kopienas 7.ietvarprogrammas zinātnes atbalstam (2007.-2013.g) īstenošanai ir norādīts, ka dzimumu jautājuma un dzimumu līdztiesības aspektu integrācija veicama visās zinātnisko pētījumu jomās kā personālā tā saturā. Rokasgrāmatā [8]par dzimumu aspektu pareizu integrēšanu pētniecībā ES zinātniekiem tiek izskaidrots, ka „cilvēka dzimums, tāpat kā pati sievišķība un vīrišķība ir sociāls konstrukts, kas mainās atkarībā no vietas un laika, kā arī starp kultūrām. Sociālais dzimums novēršas no izpratnes par dzimumu kā bioloģiski iedzimtu pazīmi, un dod signālu, ka bioloģija vai anatomija nav liktenis.”

Iepriekš minētais lēmums par 7.ietavrprogrammu paredz vēl vairāk ideoloģizēt arī augstskolas, uzsverot, ka: ”Dzimtes studijas universitātēs un to ciešā saistībā ar zinātniskās izpratnes nostiprināšanu ir pamatjautājums universitāšu reformas un modernizācijas kontekstā”.

Zinātnes sakarā noteikti ir vērts pievērst uzmanību faktam, ka šā gada ​26.oktobrī, Latvijas Izglītības un zinātnes ministrija parakstīja līgumu ar Ziemeļu Ministru padomi par Latvijas zinātnes sistēmas un zinātnisko institūciju izvērtēšanu. Vērtējuma rezultātus paredzēts izmantot, „pieņemot lēmumus par reformu īstenošanu Latvijas zinātnē” un „mērķtiecīgu un efektīvu ieguldījumu veikšanā nākamā ES fondu plānošanas perioda ietvaros”[9].

Šobrīd neviens ES finansēts projekts nevar tikt īstenots, ja tajā nav ietverts dzimumu līdztiesības aspekts. Latvijas „Plāns dzimumu līdztiesības īstenošanai 2012.-2014.gadam” paredz īstenot 10 ‘smadzeņu skalošanas’ seminārus, lai veicinātu „ES struktūrfondu administrēšanā iesaistīto speciālistu, kā arī projekta iesniedzēju un projekta vērtētāju izpratni par dzimumu līdztiesības aspekta ievērošanu un īstenošanu projektos”.

Ideoloģiju spilgti raksturojoša ir arī tās leksikas izvēle. Tikai viens mazs, bet uzskatāms piemērs. No 2006.-2011.g. EK 6.ietvarprogrammā tika realizēts megaprojekts, kurā piedalījās 29 Eiropas valstis, un kura mērķis bija jaunas teorijas un praktisko paņēmienu izstrādāšana dzimumu līdztiesības īstenošanai Eiropā. Projekta nosaukums bija QUING (Quality in gender+equality policies”) – ‘quing’ ir homoseksuāļu subkultūrai piederīgs vārds, kas darināts no vārdiem queen ‘karaliene’ + king ‘karalis’, radot nosaukumu starpdzimuma karaliskajai personai.

Daži dzimumu līdztiesības ieviešanas praktiskie aspekti Eiropas Savienībā

ES dzimumu līdztiesības politika pārstāv radikālā feminisma (trešā viļņa) virzienu, un ir vērsta uz cilvēka identitātes, tai skaitā dzimumidentitātes un dzimumu lomu nonivelēšanu un maiņu visā viņa dzīves ciklā [10]. Saukļi par sieviešu tiesībām un dzimumu stereotipu mazināšanu kalpo tikai acu apmānīšanai un sabiedrības apzinātai maldināšanai. 

Arī Latvijā labklājības ministre Ilze Viņķele un Dzimumu līdztiesības komitejā pārstāvētās amatpersonas un organizācijas medijos un institūcijās turpina maldināt sabiedrību, aizbildinoties, ka pieminētās Dānijas bērnudārzu programmas „mērķis nav ietekmēt bērnu dzimumidentitāti vai popularizēt homoseksuālismu”[20], kamēr lietuviešu psihoterapeits profesors Gintauts Vaitoška, kurš ir arī viens no autoriem Lietuvas izstrādātajam metodiskajam materiālam skolām „Bērnu un jauniešu sagatavošana ģimenes dzīvei” (2007) par Dānijas bērnudārzu programmu portālā delfi.lt 2012.gada 15.oktobrī raksta: ”Šīs programmas īstenotāji aizgūtnēm runā par to, ka šajā programmā bērniem tiks mācīts tikai par „dzimumu līdztiesību”, taču nepasaka, ka ‘dzimums’ metodiskajā materiālā lietots sociālā dzimuma nozīmē (‘gender’) – tie ir heteroseksuāļi, lesbietes, geji, homoseksuāļi, biseksuāļi un transseksuāļi. Transseksuālisms ir pieskaitāms psihiskās veselības traucējumiem ( kas Starptautiskajā slimību klasifikatorā iekļauts ar kodu F 64.0), taču bērniem šajās programmās tiek piedāvāts sajusties kā citam dzimumam piederīgiem. Divas trešdaļas bērnu ar tādiem traucējumiem (dzimumidentitātes traucējumi bērnībā – kods F64.2) kļūst par homoseksuāli orientētiem… Dzimumu vienlīdzīgu iespēju aprūpētāji Lietuvā cenšas ieviest jaunu terminu – sociālais dzimums. Taču ‘sociālā dzimuma’ izpratnes ieviešana mūsu izglītības sistēmā nozīmētu neko citu kā piedāvājumu bērniem izvēlēties „dzimumu” no sešiem iepriekš minētajiem variantiem… Dženderisma ideologi konstruē mūsu kultūru, šķiet, ne mazāk kā to darīja komunistiskais režīms.”[11]

Trīs Baltijas valstu bērnudārziem Ziemeļu Ministru padomes dāvināto programmu paši dāņi raksturo šādi: ”Mūsu projekta mērķis noteikti nav vienkārši „samainīt” zēnus un meitenes lomām, bet viņiem ir jāpiedāvā plašāks lomu un zināšanu spektrs, lai dotu viņiem iespēju pašiem izdarīt izvēli.”[10] Vai gan tas nenozīmē to pašu mērķi, ko savā rakstā min profesors G.Vaitoška?

Dzimumu līdztiesības ideologi apzinās, ka mainīt pieauguša cilvēka identitāti ir pārāk grūti, tādēļ jo intensīvāk fokusējas uz vieglāk ievainojamām grupām – mazgadīgiem bērniem, kuru identitāte vēl tikko sāk nostiprināties, un hormonu plosītiem pusaudžiem. Ģimene, bērnudārzi, skolas, jaunatnes programmas un laikmetīgā kultūra ir galvenie virzieni, kuros izvēršama visaktīvākā rīcība. 2008.gada 9.jūnija ES „Padomes secinājumos par dzimumu stereotipu izskaušana sabiedrībā” teikts, ka, lai uzlabotu sieviešu stāvokli un veicinātu dzimumu līdztiesību, jau agrā bērnībā ir jāizskauž dzimumu stereotipi, kas veido meiteņu un zēnu identitāti, pievēršot īpašu uzmanību tām struktūrām un mehānismiem, kas vairo un pastiprina tradicionālās dzimumu lomas un stereotipus.”

Viena no tādām struktūrām ir ģimene, tādēļ dzimumu līdztiesības politikas dokumentos tiek uzsvērta nepieciešamība pēc iespējas samazināt vecāku lomu bērnu socializācijā, lai gan pēc būtības tas ir vecāku galvenais uzdevums. Visticamāk, ka tieši no šejienes aug kājas tā saucamajai darba un ģimenes dzīves saskaņošanai, jo tā ir lieliska iespēja bērnus pasargāt no vecāku negatīvā piemēra, un nodot institūciju uzraudzībā, kur bērnu sagaida attiecīgi apmācīti un sagatavoti izglītības darbinieki. Šo aspektu būtu jāapzinās, vērtējot ES centienus panākt, lai pēc iespējas agrīnāk un pēc iespējas plašāk tiktu nodrošināta pieeja valsts bērnudārziem. Tā vietā mūsu valstij būtu nopietni jādomā par atbalstu tām sabiedrības iniciatīvām, kas iestājas par pirmsskolas vecuma bērnu mājmācību.

2011.gada Antverpenes un Madrides universitāšu koppētījumā [12] par dzimumu lomu konstruēšanu ES teikts: „Sievietes līdzdalība darba tirgū, izmantojot darba un ģimenes dzīves saskaņošanas pasākumus, bieži vien tiek prezentēta kā brīnumlīdzeklis visām ES problēmām: risinājums demogrāfiskajiem izaicinājumiem, līdzeklis, kā kāpināt ES produktivitāti, un arī kā līdzeklis, lai sasniegtu dzimumu līdztiesību. Sievietes tiek konstruētas kā universālas visu ES problēmu atrisinātājas jeb „factotum” (‘kalpotājs vai persona, kurš var, prot un spēj veikt visu darāmo’), tādējādi nešaubīgi turpinot sieviešu darba ekspluatāciju”. Lai arī darba un ģimenes saskaņošana vienmēr ir tikusi pozicionēta kā iniciatīva dzimstības veicināšanai, dzīve to nav apliecinājusi. 2012.gadā Norvēģijas, Zviedrijas un Itālijas pētnieku kopīgi veiktajā pētījumā [13] par dzimumu līdztiesības  ideoloģijas ietekmi uz dzimstību Eiropā, secināts, ka ”nav nekādu pazīmju, kas liecinātu par pozitīvu saistību starp izteikti līdztiesīgu attieksmi pret dzimumu lomām sabiedriskajā sektorā un mātes lomu ģimenē un vēlmi laist pasaulē bērnus”.  Dzimumu līdztiesības apoloģēti paši ir radījuši paradoksālu situāciju – viņu sauklis, ka sieviete nav „dzemdējoša mašīna” ir pavērsies pret viņiem pašiem, jo tieši šādu sievieti viņi vēlas konstruēt. Sievieti, kura piedzemdē bērnu, drīz vien to nodod institūciju aprūpē un, un atkal atgriežas darba tirgū. Un ļoti labi, ja viņa tā savā dzīvē rīkojas 2-3 reizes. Par mīlestību un bērna veselīgai attīstībai nepieciešamiem mātes pieskārieniem un visas dienas dzimumu līdztiesība paklusē.

Sievietes pašas un bērna vēlmēm un vitālajām vajadzībām nekādas lielās nozīmes jau nav, pat vēl vairāk – viņiem uz tām pat nav tiesību. Kad feminisma dibinātājai franču rakstniecei Simonai de Bovuārai tika jautāts, bet, vai sievietei ir tiesības palikt mājās un audzināt bērnus, ja viņa to vēlas, viņa atbildēja: ”Nē, šādu tiesību viņai nav, jo tad pārāk daudz sieviešu izvēlētos šo iespēju.” Sievietei sievišķības un mātes lomas vietā Eiropas Savienībā tiek piedāvātas tiesības uz „varas pozīcijām” profesionālajā darbā un politiskajā karjerā, lai gan, kā savā grāmatā „Mīlestības mācība: dzimumaudzināšana”  psihoterapeits J.Zālītis: „Iegūstot aktīvo agresivitāti, sieviete kļūst par vīrieti brunčos, viņa vada kolektīvu, bet bērni šādai sievietei aug garīgi kropli (pēc mūsu pētījumiem 86%), vai to vispār nav. Tas nesaskan ne ar tautas, ne pašas sievietes interesēm. Pēdējos pētījumos atradām, ka tādām sievietēm mātēm visi bērni ir homoseksuāli”.[14] Tam, kādēļ sievietes un vīrieši izvēlas atšķirīgas profesijas, no zinātniskā viedokļa ir bioloģiski priekšnosacījumi[7], tādēļ sieviešu masveida mākslīga virzīšana vīriešu profesionālajā vidē, faktiski būtu uzskatāma par vardarbību pret sievieti, un otrādi. Protams, ir izņēmumi, bet šai gadījumā runa ir par apzinātu politisku virzību.

Dzimumu līdztiesības ekspansijas rezultātā Rietumu sabiedrību ir piemeklējusi vīriešu identitātes krīze: arvien vairāk pieaug to vīriešu skaits, kuri vecumā no 35-55 gadiem izdara pašnāvības, kuru iemesls ir bijusi vīrieša identitātes zaudēšana, īpaši sabiedrības zemākajos slāņos.[15] Liela daļa vīriešu, zaudējot savu identitāti, kļuvuši sievišķīgi, un labprāt kļūst par mājsaimniecēm (Vācijā tādu ir 40% vīriešu), turklāt ļoti daudzi bērnus un ģimeni nevēlas vispār, jo tas prasa uzņemties atbildību.

Vīriešiem pakāpeniski tiek atsavināts arī vīrišķības pēdējais bastions – armija un policija. Latvija šai ziņā ir līdere NATO valstu vidū – 2006.gadā vairāk kā 18% militārpersonu Latvijā bija sievietes, kamēr Polijā – 0.5 %, un pat ASV – tikai 10.5% [16].Vīrišķās  identitātes zaudēšanai ir cieša saistība ar nacionālas valsts pastāvēšanu – iztrūkstot vīrišķās agresivitātes aspektam, kas nepieciešams patriotisma jūtām un savas valsts aizstāvēšanai, nacionālas valsts turpmāka pastāvēšana kļūst neiespējama, un tādā gadījumā Eiropadomes priekšsēdētājam Hermanam Van Rompejam var izrādīties  taisnība, ka nacionālas valstis kā tādas ir mirušas [17].

Dzimumu līdztiesības ideoloģijas īstenotajai cīņai pret cilvēka dzimumidentitāti un katram dzimumam atbilstošām lomām ir būtiska nozīme, lai gūtu panākumus jaunas sabiedrības radīšanā. Nonivelējot vīrišķo un sievišķo, faktiski tiek iznīcināta sievietes un vīrieša būtība. J.Zālītis jau pieminētajā grāmatā „Mīlestības mācība: dzimumaudzināšana” ir zinātniski izskaidrojis, ka sieviešu un vīriešu dzimumu lomu atšķirībām, sievišķības un vīrišķības izkopšanai ir vissvarīgākā nozīme katras tautas un visas cilvēces pastāvēšanā un kvalitatīvā atražošanā. Šis dabas dotais pretstats ir mīlestības pamatā, kura nonivelēšana noved pie mīlestības kraha vai pat tās rašanās neiespējamības. Tieši mīlestības rašanās neiespējamība cilvēku sabiedrībā ir viens no dzimumu līdztiesības sasniedzamajiem rezultātiem, lai radītu jauno sabiedrību, kas, vai nu sevi atražot vairs nespēj, vai arī atražotie cilvēki veido bioloģizētu, viegli pārvaldāmu, patērnieciski orientētu sabiedrību, kura sevi garīgi un fiziski aizstāvēt nav spējīga.

Dzimumu līdztiesība ir kļuvusi par instrumentu iedzīvotāju skaita samazināšanai pārapdzīvotajā pasaulē. Dzimstība samazinās visā Eiropā, bet visstraujāk tieši Austrumbloka valstīs, savukārt no tām – Latvijā (kopš 1990.gada dzimstība ne reizi nav pārsniegusi mirstību). ES prognozē stabilu iedzīvotāju skaita samazināšanos visās Austrumeiropas valstīs ilgtermiņā (Latvijā – par 24.5% 2060.gadā). Nevienā no Austrumeiropas valstīm nav plānota iedzīvotāju skaita palielināšanās tuvāko 48 gadu laikā.[18] 2060.gadā eiropiešu izcelsmes cilvēku būs mazāk par 10% no visiem pasaules iedzīvotājiem, 2000.g. tie bija – 17%, bet 1966.g. -25%. [19]

Karš pret cilvēka būtību Eiropas Savienībā un pasaulē turpina uzņemt arvien lielākus apgriezienus. Roku rokā ar cilvēka dzimumidentitātes nonivelēšanu iet ģimeniskās, etniskās un valstiskās piederības izdzēšana no cilvēka apziņas. Tā sistēmiski un mērķtiecīgi tiek sagrauta ikviena no cilvēkam būtiskajām identitātēm, aizpildot iekaroto telpu ar vēlamo ideoloģiju, kuru savu mērķu realizēšanai globālā varas elite var atļauties nopirkt par naudu, varu un statusu, un panākt ar iebaidīšanu. Diemžēl nacionālās valdības lielā daļā valstu ir pārmēru atbalstošas ideoloģijām, kuras vārda tiešā nozīmē sagrauj šo valstu turpmākas pastāvēšanas pamatus, vismaz nacionālu valstu statusā.

Sagatavots saīsināti, ar papildinājumiem pēc publikācijas „Vai Eiropas Savienība ir „bāreņu tautas” ļaunā pamāte” portālā pietiek.com 2012.gada 5.novembrī.

Avoti:

1.Jessica Bain and Annick Masselot „ Gender Equality Law and Identity Building for Europe” (2012)  (http://events.uaces.org/documents/papers/1201/masselot.pdf).

2. European Parliament resolution of 28 September 2011 on human rights, sexual orientation and gender identity at the United Nations.

3. Ph.D. Douglas Kellner  „The Frankfurt School” (Kalifornijas Universitāte) (http://pages.gseis.ucla.edu/faculty/kellner/2009_essays.html).

4.http://bnptv.org.uk/2011/03/eu-frankfurt-school-neo-marxism; /http://centurean2.wordpress.com/2011/08/21/the-frankfurt-school-and-cultural-marxism-a-primer/; http://www.eutruth.org.uk/subversion.htm u.c.

5. Benedic Carey “Criticism of a Gender Theory, and a Scientist Under Siege”, TheNew YorkTimes (2007)

(http://www.nytimes.com/2007/08/21/health/psychology/21gender.html?pagewanted=all&_r=0).

6.  Gabriell Kuby „Gender Mainstreaming — The Secret Revolution” (2008).

7. Frank Salter “The War Against Human Nature in the Social Sciences”, „The War against Human Nature II: Gender Studies” ; žurnāls “Quadrant” (2012) (http://www.quadrant.org.au/magazine/issue/2012/6/the-war-against-human-nature-in-the-social-sciences; http://www.quadrant.org.au/magazine/issue/2012/7-8/the-war-against-human-nature-ii-gender-studies-part-1).

8.  Toolkit. Gender in EU-funded research” (2011)

9. IZM informācija medijiem 2012.gada 26.oktobris.

10. Elimination of Gender Stereotypes: Mission (Im)Possible? Conference Report”, Ljubljana  (2008);

11. Ginatutas Vaitoška „Lyciu lygybe ar smegenu plovimas”; portāls delfi.lt; 2012.g. 15.oktobris     http://www.delfi.lt/news/ringas/lit/gvaitoska-lyciu-lygybe-ar-smegenu-plovimas.d?id=59723579#ixzz2A3FwJ7WV .

12. „Symbolic representation and the construction of gender roles in the European Union”, Paper for the AECPA Conference,Murcia, 7-9 September 2011

13. Gender Ideology and Fertility Intentions across Europe” (2012)

(http://paa2012.princeton.edu/abstracts/120914).

14. Jānis Zālītis, Nadežda Zālīte „Mīlestības mācība: dzimumaudzināšana”, Medicīnas preses apgāds, 2001

15. Persicope Post http://www.periscopepost.com/2012/09/crisis-in-masculine-identity-increases-suicide-risk-amongst-middle-aged-men/

16. Kristin Valasek „Gender and Democratic Security Governance”; Kristin Valsek  “Security Sector Reform and Gender” (toolkit, 2008).

17. http://www.dailymail.co.uk/news/article-1328568/Nation-states-dead-EU-chief-says-belief-countries-stand-lie.html (2010)

18. http://en.wikipedia.org/wiki/Demographics_of_the_European_Union

19. An Augusta, Ga., group, The National Policy Institute.

20.  Yanan Wang “False Equality: A Critique of Third Wave Feminism”, 2011, http://www.markville.ss.yrdsb.edu.on.ca/history/honours/Yanan_Wang.pdf

Natālija Magazeina

Klausoties ekspertu diskusijas, deputātu runās no Saeimas tribīnes, lasot rakstus, noklausoties S.Kalnietes demogoģiju ar domu „rublis vai eiro?“, rodas jautājums – vai tiešām neviens vairs netic latam, Latvijas suverenitātei, tai skaitā monetārajā politikā? Dīvaini, ka pats Latvijas bankas prezidents, kuram būtu jāaizstāv mūsu nacionālā valūta, kvēli aģitē pret latu. Augsta līmeņa eksperti Nacionālās apvienības diskusijās aicināja nesteigties ar atteikšanos no nacionālās valūtas, aicināja divreiz padomāt, parādīja reālus piemērus, kur valstis ir tikai zaudējušas no eiro ieviešanas. Tika rādīti skaitļi, tabulas, dati, uz ko eiro-ieviesējiem nebija atbildes. Finanšu ministrs, R.Zīle, Latvijas Bankas pārstāvji un citi tikai atkārtoja demagoģiskas frāzes: “Nebūs konvertācijas izdevumu”; “Tagad beidzot esat izpildījuši eiro ieviešanas prasības un situācija jāizmanto”; “Jābūt lēmējvalstu pulciņā”; “Zemākas procentu likmes”; “Ģeopolitika – jāparāda Krievijai, ka esam Eiropā” utml.

Laikā, kad mūsu valsts tapa, situācija nebija citāda – apmēram  divas trešdaļas tautas neticēja, ka Latvija var būt brīva, suverēna valsts, daļa teica, ka jāpadodas vāciešiem, daļa – krieviem. Un tikai apmēram viena trešdaļa ticēja neatkarīgas valsts idejai, un valsts tapa. Šobrīd situācija ir tieši tāda pati, vienīgi varbūt nedaudz citādas proporcijas – daļa tautas grib Rietumus, daļa Austrumus un tikai neliela daļa ir to, kas saka – Latvija var būt suverēna valsts.

Krievija allaž būs mums kaimiņos un pieņemt lēmumus pret savu pārliecību aiz bailēm no Krievijas varēsim nemitīgi. Vai tiešām dažādi transformētais sauklis “Krievi nāk!” būs patstāvīgs mūsu izšķiršanās pamatojums jebkuram lēmumam, kas saistīts ar daļu suverenitātes atdošanu? Vai tiešām reiz nepienāks brīdis, kad lēmumi būs pamatoti uz kaut ko citu, nevis uz bailēm no lielā kaimiņa?

Kad Repšes kungam jautāju: “Kāpēc mums vēl dziļāk jāintegrējas ES, ja mūsu zemnieki tiek klaji diskriminēti (9 reizes mazāki tiešmaksājumi nekā holandiešiem), ja mums uzspiež svešas ideoloģijas – homoseksuālitātes legalizācija, dzimumu identitātes zaudēšana caur dzimumu līdztiesības programmām?” Uz to saņēmu atbildi: “Es piekrītu, ka tā ir. Lūdzu, ejiet mācieties diplomātiju un ietekmējiet to visu!” Tātad kvēlākie eiro aizstāvji tomēr saprot, ka nav piepildījies rozā sapnis, ko sapņojām pirms iestāšanās ES – ka Latvija beidzot būs viena no lēmējvalstīm un ka spēsim ietekmēt ES politiku. Tad kāda jēga šobrīd atdot daļu suverenitātes subjektam, kurš to nenovērtēs un ko mēs nespējām un arī nākotnē nespēsim ietekmēt?

Realitātē šobrīd valsts ir novesta līdz sabrukumam… Latvija vairs neeksistē, ir palicis tikai laika nogrieznis. Zemnieki ir nekonkurētspējīgi, cukura rūpnīcas ir slēgtas, zveja vairs tik pat kā nenotiek, esam piedzīvojuši lielāko emigrācijas vilni savā vēsturē, dzimstības līmenis ir katastrofāls, milzīgs trūcīgo skaits, izglītības sistēmā tiek iepludinātas varavīksnes ideoloģijas, tiek grauts valsts pamats – ģimenes institūts, pilsoniskā sabiedrība tiek ignorēta, saukta par “tumsoņām ar iesīkstējušiem priekšstatiem” (I.Viņķele), tautību vairs pasē rakstīt nevajadzēs.. Cilvēkiem, kuri kārtīgi maksāja kredītus un krīzes laikā to vairs nespēja, atņēma visu un viņi vēl palika bankām parādā! Tā ir totāla Latvijas tautas diskriminācija un paverdzināšana. Latvieti, sēdi savā vietā, mēs te labāk zinām, kā jāregulē bankas, kas jāmāca taviem bērniem bērnu dārzā! Latvieti, atslābsti, mēs zinām, ka ar steigu ir jāievieš eiro. Tava viedokļa noskaidrošana tikai kavēs mūsu plānu ieviest eiro!

Ir jāpiekrīt, ka esam savu valsti izpārdevuši – lielākā daļa zemes, meži un uzņēmumi vairs diemžēl nepieder mums pašiem. Ir jāatzīst, ka neesam spējuši aizstāvēt savas valsts intereses Briselē. Dārgie tautieši, mums ir jāapstājas! Mēs tagad paši redzam, cik daudz ļauna mums ir nodarījuši mūsu pašu ievēlētie politiķi – mūsu interešu aizstāvji šeit un ES. Mēs redzam, ka mūsu ierēdņi tā arī nav spējusi neko būtisku ietekmēt ES gaiteņos. Vai gribam tagad krist vēl dziļāk bedrē?

Ir jāatzīst, ka Latvijai nebija un nav piemērota klasiskā tirgus ekonomika, kad ļaujam brīvajam tirgum neierobežoti noteikt visu.

Ja vēlamies saglabāt savu suverenitāti un palikt saimnieki savā valstī, mūsu valsts aktīvu pārvaldību ir jākontrolē, mēs nedrīkstam pieļaut valsts bagātību izpārdošanu. Situācija ar steigu ir jālabo. Jānis Ošlejs diskusijās par eiro minēja lielisku valsts rūpniecības attīstības piemēru – Vācija. Tur 30-40% no bankām ir vietējā biznesa attīstības bankas. Kas notiek pie mums? Tūlīt vienīgo valsts attīstības banku (Hipotēku banka) likvidēs.. Mūs kreditē ārvalstu bankas, kuras neuzņemas nekādus riskus – to pierādīja krīzes laiks. Kā mēs, atdodot nacionālās monetārās politikas stūri grimstošajai Briselei, spēsim atdzīvināt vietējo ražošanu un eksportu? Nekā. Kā mēs tajā gadījumā spēsim pieņemt lēmumus par būtiskām reformām ekonomikā un uzņēmējdarbības veicināšanā? Nekā.

Man ir sapnis. Paliksim pie lata, vismaz tuvākos 5-10 gadus. Pavērosim eirozonas atkopšanos (ja tāda vispār notiks), sakārtosim savu vietējo ražošanu, aicināsim mājās mūsu tautiešus, kuri ir aizbraukuši uz ārzemēm, darīsim visu iespējamo, lai atjaunotu dzimstību. Godīgi izanalizēsim mūsu ieguvumus un zaudējumus, piedaloties ES. Nostāsimies uz savām kājām. Saglabāsim stūri jeb vismaz atlikušo tās daļu savās rokās, latvieši! Es ticu, ka mēs to spējam.

Vai ir vēl kāds, kurš tic, ka mēs paši spējam pieņemt atbildīgus lēmumus par savu valsti? Vai ir vēl kāds, kurš nenolaidīs rokas un neļausies straumei uz Briseli? Vai ir vēl kāds, kurš redz trešo ceļu, kas nav ne rublis, ne eiro, bet LATS?

Par Vilku, euro un referendumu

Eva Lūse

„ Par eiro ieviešanu referendumā nav jālemj, šādu jautājumu izlemšana ir jāuztic ekspertiem,” – tā piektdien intervijā sacīja finanšu ministrs Andris Vilks.

 Tie cilvēki, kuri vēl kaut ko atceras un ir mācīti par valsts pamatiem, tautas vairākumu un tamlīdzīgām lietām,  to dzirdot izsaucās:  „ Tā nu gan nē, Vilka kungs! Vai mūsu valstī būtu notikušas kādas neatgriezeniskas pārmaiņas, ko mēs, pilsoņi nebūtu pamanījuši? Vai esam deleģējuši jums izlemt, kuri jautājumi būtu nododami tautas nobalsošanai un kuri nē? Vai varbūt Jums ir izstrādāta metodoloģija, kas būtu tautai lemjamie jautājumi un kuri nē.”

Ir saprotams Jūsu teiktā zemteksts, sak, tauta stāviet pie ratiem, mēs paši labāk zināsim! Par to šaubu nav, ka jūs labāk zināt, bet jautājums ir tādā vienkāršā vārdā kā DEMOKRĀTIJA. Patīk Jums tas vai nē, bet šī vārda definīcija joprojām nav atcelta. Varu to atgādināt „ Demokrātija ir politisks režīms, kur augstākā vara pieder tautai, pilsoņu vairākumam, kas tieši vai ar vēlētu pārstāvju starpniecību izlemj svarīgākos valsts dzīves jautājumus”.

Lai vēl vairāk iecementētu finanšu ministra teikto, ka referendums par euro nav jārīko, tās pašas dienas pēcpusdienā arī premjers Valdis Dombrovskis nāca klajā ar paziņojumu, ka Latvija neiekļausies eiro ieviešanas termiņos, ja valstī tiks rīkots referendums. Bet kā tad tā? Vai abiem augstajiem kungiem nebija zināms, ka jau kopš gada sākuma tautas absolūtais vairākums iebilst pret nacionālās valūtas maiņu? Bija pietiekams laiks rīkot referendumu gan vasarā, gan rudenī. Tikai problēma ir cita. Šķiet, ka tika domāts, ka būs kā vienmēr- piešķirs naudu propagandas mašīnas iedarbināšanai,” skalos smadzenes” , un beigu beigās jau tauta sapratīs, kam jāklausa un kas jādara. Bet notika citādi, „ smadzeņu skalošana” šoreiz notika tik nemākulīgi un kusli, ka neizdevās. Turklāt jebkurai smadzeņu skalošanai arī ir robeža, jo vienreiz noticēja un nenotika, otrreiz, trešoreiz, un tad pienāk reize, kad vairs nenotic uz vārda, grib dzirdēt argumentus, grib dzirdēt ieguvumus, analīzi un godīgi izklāstītus zaudējumus, un tikai tad pieņemt izsvērtu lēmumu.

Otrs, kas pārstiedz premjera izteikumos, atvainojiet, bet tie nedaudz atgādina šantāžu- ja nedarīsiet tagad, nedarīsim nemaz. Tā dzīvē nemēdz būt, īpaši gadījumos, kad divas puses slēdz ilgtermiņa saistības. Neviens precinieks iecerētajai neuzstāda ultimātu, vai nu preci mani 2014. gada 1. janvāri, vai nelaulājamies vispār. Ja līgavainis ir saprotošs un pretimnākošs, viņš savai iemīļotajai saka:” Vai tu piekristu, ka mūsu laulību datums būtu 2014. gada 1. Janvāris?” Ja līgava atbild, ka viņai tas nav piemērotākais laiks, jo vēl ir jāpaspēj nokārtot kāda ļoti būtiska detaļa – jāsaņem savu vecāku atļauja laulībām, tādā gadījumā īsts līgavainis ir saprotošs un kāzu datumu pārliek, piemēram, uz vasaru. Un beigu beigās gan laiks būs labāks, gan saulīte spīdēs, gan mīļotā savu vecāku svētību saņēmusi būs priecīga un laimīga. Tāda, lūk, ierasta kārtība ilgtermiņa saistības slēdzot vismaz parastā izpratnē.

Un, ja mēs atgriežamies pie tā, ko ierasti saprotam ar vārdu demokrātija, tad refrendums par iestāšanos eirozonā noteikti pieder pie svarīgajiem tautas un dzīves notikumiem, kuri būtu jānodod tautas nobalsošanai, jo, ja gadījumā kaut kas nav mainījies, tad Satversmes 2. pants joprojām skan „ Latvijas valsts suverēnā vara pieder Latvijas tautai.” Un, ja gadījumā kaut kas nav mainījies, tad šis likums joprojām ir saistošs gan premjeram, gan finanšu ministram.

Svētki draudzēs tika atspoguļoti arī koncertu formātā, piemēram, Jelgavas Sv. Annas katedrālē skanēja latviešu komponistu kora mūzika.

Kristus ir vēstures Valdnieks, kuram pieder arī Latvijas liktenis. Tādu galveno dievkalpojuma domu teica priesteris Andris Marija Jerumanis attiecībā par 18. novembra Latvijas svētkiem.

Nekas nav bezgalīgs. Visam reiz pienāk beigas: pasaulei, laikam, dzīvībai un arī mūsu dzīvei. Šīs svētdienas lasījumi mums atgādina būtisku dzīves realitāti: viss virs šīs zemes ir trausls, pārejošs.

Jau tikai ar prātu pārdomājot par eksistējošo realitāti, varam nonākt pie šāda slēdziena. Kristīgās atklāsmes gaismā, kā to māca Svētie Raksti un Ticības apliecība, Kristus atgriežas uz šīs zemes pasaules beigās.
Šīsdienas Evaņģēlija lasījums saka – Kristus atnāks kā uzvarētājs. Un tad ieraudzīs Cilvēka Dēlu atnākam padebešos ar lielu spēku un godību. Taču nekas netiek atklāts par to, kad tas notiks, – tomēr par to dienu vai stundu nezina neviens, ne eņģeļi Debesīs, ne Dēls, bet vienīgi Tēvs. Tas nozīmē tikai to, ka mums nav jāuzticas visiem pasaules beigu sludinātājiem, kuri, privāto atklāsmju iedvesmoti, biedē cilvēkus ar drīzu pasaules galu. Tādi sludinātāji jau bijuši gan pirmo kristiešu vidū, gan visā vēstures gaitā – kā, piemēram, Jehovas liecinieku atkārtotie pasaules beigu sludinājumi, laicīgā prese, tuvojoties 2000. gadam, arī nesen bieži atkārtotie acteku maiju pasaules gala pasludinājumi.
Lai izprastu šīsdienas Marka evaņģēlija fragmenta nozīmi, tas ir jālasa visas trīspadsmitās nodaļas kontekstā. Sākumā Jēzus, skatoties uz Jeruzalemes templi, pasludina tā iznīcināšanu. Tad, atbildot uz mācekļu uzdoto jautājumu, kad tas notiks, atbild ar garu runu apokaliptiskā stilā. Mēs zinām, ka Jeruzalemes templi nopostīja romiešu okupācijas armija 70. gadā atriebībā par tautas sacelšanos. Kopš tā laika no tempļa ir palikuši pamati un slavenais Raudu mūris, virs kura atrodas musulmaņu mošeja. Tomēr Kristus atbilde paliek noslēpumaina, un tā ir jāattiecina arī uz pasaules beigām, kad Kristus nāks otrreiz, lai tiesātu dzīvos un mirušos, kā arī tā aicina kristiešus palikt nomodā, kā norāda nodaļas no­slēgums (sk. 13, 33).
Baznīca, izvēloties šos lasījumus liturģiskā gada beigās, mums atgādina, ka mēs nedrīkstam iemigt, ka mūsu saknes un nākotne ir Debesīs, ka Kristus ir vēstures Valdnieks, kuram pieder pasaules, kā arī Latvijas liktenis, un arī mūsu dzīve. Viss ir Viņa rokās.

Abi lasījumi, gan no Daniēla grāmatas, gan no Marka evaņģēlija, ir cerības pilni. Lai arī no vienas puses tie dramatiskā valodā runā par pasaules beigām un par Pēdējo tiesu gan nāves, gan grēka dēļ, jo tie mūs nemitīgi apdraud, – Kristum pieder pē­dējais vārds. Ļaunums tiks sakauts, taisnība uzvarēs, un Dievs dāvinās mūžīgo dzīvi: “Un daudzi no tiem, kas guļ zemes putekļos, uzmodīsies. .. Tie, kas būs mācīti, mirdzēs kā debesu spožums, un tie, kas daudziem būs iemācījuši taisnību, būs kā zvaigznes uz mūžīgiem laikiem.” Daudzi modīsies, lai dzīvotu Dieva svētlaimē mūžīgo dzīvi. Tie, kas būs dzīvojuši taisnīgi, izvairījušies no grēka un sekojuši Dieva balsij saskaņā ar savu sirdsapziņu un kristīgo Atklāsmi, vienoti ar to Kristības sakramentā, – to vārdi būs ierakstīti Dieva grāmatā.

Šī Dieva uzvaras gaisma iedrošina katru cilvēku nekrist izmisumā par savu grēku, pasaulē valdošo ļaunumu un netaisnību, par nāves tuvumu, kura mums atņem mīļotos. Tā aicina mūs palikt nomodā un nemitīgā atgriešanās stāvoklī, iestāties par labo un aizstāvēt taisnību – gan sevī, gan pasaulē, kas mums ir uzticēta kā Dieva pārvaldniekiem.

Šodien, kad svinam 18. novembri, atceroties dienu, kad Latvija ieguva neatkarību, paliksim garīgā nomodā un dziedāsim ar bijību Latvijas himnu, kura patiesībā ir lūgšana, ko mūsu tēvi mums ir atstājuši mantojumā. Pēc daudzajiem kariem un vajāšanām tie bija sapratuši, ka šī zeme ir Dieva dota, – šī ir vienīgā zeme, kurā mēs varam kopt savu kultūru un valodu un kura cauri laiku laikiem ir tikusi nemitīgi apdraudēta. Tas nav mīts vai kāda ideoloģiska fantāzija. Jau 1550. gadā vācu kosmogrāfs Sebastjans Minsters rakstīja, ka “nav nelaimīgākas tautas par latviešu tautu”, jo tai kopš laiku laikiem ir bijis jācīnās pret dažnedažādiem ienaidniekiem, kas uzbrukuši no visām pusēm. 1476. gadā, Livonijas konfederācijai sabrūkot, Latvijas teritorijā ienāk Krievijas karaspēks, kas vēlāk, 1502. gadā, tiek sakauts pie Pleskavas. Taču jau 1558. gadā iebrūk Ivans Bargais un Livonijā iesākas nežēlīgs laiks, kas ilgst līdz 1583. gadam, kad Krievijas karaspēks atstāj Livoniju. Un atkal 1721. gadā cara karaspēks iekļauj

Livonijas bijušo teritoriju Krievijas impērijā līdz pat 1920. gadam.

Runāt par pagātni nenozīmē nepiedot, lai kurinātu naidu, bet vēsturisko faktu priekšā saprast Latvijas tautas traģēdiju. Latviešu baltais spīts, par kuru raksta Zenta Mauriņa, ir radies nemitīgo vajāšanu un brīvības ilgu rezultātā. Lasot uz Sibīriju izsūtīto vēstules, redzam, ka Kristus daudziem ir bijis viņu izdzīvošanas un cerības pamats. Cik daudzi no tiem, apzināti vai sirds dziļumos pārdomājot, būs uzrunājuši Dievu ar šīsdienas psalma vārdiem: “Kungs ir mana mantojuma un mana biķera daļa, Tu esi tas, kura rokās ir mans liktenis. Kungs vienmēr būs manu acu priekšā; es netikšu pieveikts, jo Viņš ir man pie labās rokas.”

Šīsdienas Evaņģēlija lasījums mums var palīdzēt saprast, kādai ir jābūt vērtību skalai Latvijā, lai mēs spētu izdzīvot un turpināt kopt garīgo un kultūras mantojumu, ko esam saņēmuši no iepriekšējām paaudzēm. Vēršot skatu uz Debesu Tēviju un paliekot garīgā nomodā, netiek novērsta uzmanība no šīszemes Tēvijas – raksta Jānis Pāvils II grāmatāAtmiņa un identitāte. Tieši otrādi, šāda attieksme veicina atbildības jūtas pret savu tuvāko un izved no egoistiska individuālisma, kas liek cilvēkiem dzīvot, nerēķinoties ne ar vienu, vienalga, vai tā būtu ģimene, draudze, uzņēmums, pagasts, pilsēta vai valsts. Ja brīvības jēdziens sakņojas vienīgi individuālistiskā priekšstatā par cilvēku, tad brīvība nenes augļus un cilvēks kļūst otram cilvēkam par ienaidnieku. Tad traucē bērns mātes miesās, tad traucē Tēvzemes jēdziens, tad pazūd tradīcijas nozīme un sociālās vērtības, tad varam melot cits citam, tad varam cits citu krāpt vai aplaupīt, tad ir grūti un negribas piedot, tad ienīstam cits citu, negribam saprast… Un tādai valstij nav nākotnes. Taču cilvēks, kurš ir atvērts un kuru vada sevis veltīšanas loģika, kļūs arvien brīvāks un spēs darīt arī citus brīvus, nemēģinot par katru cenu kaut ko iegūt sev, bet skatoties, kā vispirms iespējams iestāties par kopīgo labumu, pakalpot otram. Kristus skolā varam daudz ko iemācīties, un šīs zināšanas bagātina visus…

Dievs, svētī Latviju un visus tās cilvēkus! Svētī Latvijas ģimenes! Svētī jo īpaši Latvijas bērnus, kā arī vecos un slimos ļaudis! Svētī Latvijas tautu un Latvijas Baznīcu! Amen.

Arhibīskaps Jānis Vanags

“Kristus vārdā – celies un staigā!” (video) 

Latvijas Evaņģēliski luteriskās Baznīcas arhibīskapa Jāņa Vanaga sprediķis, sacīts Latvijas Republikas Proklamēšanas 94. gadadienas Ekumeniskajā dievkalpojumā Rīgas Domā 2012. gada 18. novembrī.

“Pēteris un Jānis gāja uz templi ap lūgšanas stundu, tas ir, devīto. Tobrīd tika nests kāds vīrs, kas bija kropls jau no mātes miesām. Viņu ik dienas nolika pie tempļa durvīm, sauktām par Krāšņajām, lai viņš lūgtu dāvanas no ienācējiem templī. Viņš, ieraudzījis Pēteri un Jāni, kas gāja iekšā templī, lūdza žēlsirdības dāvanu. Bet Pēteris, viņu cieši uzlūkojis, sacīja reizē ar Jāni: “Paskaties uz mums.” Un tas uzlūkoja viņus, cerēdams kaut ko no viņiem saņemt. Tad Pēteris sacīja: “Zelta un sudraba man nav, bet es tev došu to, kas man ir: Nācarieša, Jēzus Kristus, vārdā – celies un staigā!” Viņš satvēra to pie labās rokas un piecēla; un tūlīt pēdas un locītavas tam kļuva stingras, viņš pielēca kājās un sāka staigāt un kopā ar viņiem iegāja templī, staigādams, lēkādams un slavēdams Dievu.” (Apustuļu darbi 3:1-8)

Vai šajās dienās jums kāds jautāja: „Ar kādām izjūtām tu gaidi 18. novembri?“ Man vaicāja vairākkārt un kopš tā brīža es visu laiku mēģinu sevī izmanīt un satvert galveno. Ko es visvairāk izjūtu Latvijas valsts dzimšanas dienā? Par sevi man jāatbild – prieku, pateicību, cerību.

Vai kaut kas ir ļoti mainījies? Vai visas grūtības uzveiktas, vai problēmas atrisinātas? Nē, tādas lielas pārmaiņas, kas ļautu dzīvi ieraudzīt pavisam citādi, es neredzu. To pašu, ko šajā vietā teicu pagājušajā un aizpagājušajā gadā, es varētu teikt arī šogad. Īstenībā gadu no gada kļūst arvien grūtāk kaut ko piebilst pie jau pasacītā. Un vārdi no svētku tribīnes vai pat no kanceles jau nav burvju vārdi, kas mirklī visu izmaina. Tie ir domāti ikdienai un ilgam laikam.

Tad kādēļ no visa, kas sirdī sakustas, domājot par 18.novembri, galvenais ir prieks, pateicība un cerība? Tādēļ, ka arī iepriekš bija tāpat. Arī atmodas gados, kad bija papilnam grūtību un nedrošības. Arī padomju laikos, kad Latvijas valsts nebija vispār. Toreiz un vienmēr 18. novembris bija priecīga, patriotiska diena. Ne tādēļ, ka svētkos uzliekam rozā brilles, bet tādēļ, ka valsts ir ilgtermiņa projekts, uz ko jāraugās kopumā, ne stopkadrā.

18. novembri Vilis Plūdons izsaka vārdos: „Tev mūžam dzīvot, Latvija!“.  „Mūžam“ – tas ir ļoti ilgi. Valsts patiešām ir „ilgtermiņa projekts“ ar virsotnēm, bedrēm un atkal virsotnēm. Valstis pastāv simtiem gadu, piedzīvo mēri, karu un iznīcību tā, ka nedzird vairs gaili dziedam vai suni rejam. Kad tas notiek, ir grūti saskatīt ko labu. Bet, kad tas brīdis vēsturē ir pagājis, tā pati valsts atkal uzplaukst. Vislielākajos posta brīžos tajā allaž ir potenciāls augšāmcelties, lai uz bērnu bērniem būtu savai nācijai par dzimtajām mājām. Mēs esam izredzēti starp tautām, ka mums ir sava valsts. „Pats Dievs sen senis svētīja še tavas āres mums par mājām“ – tā par Latviju Vilis Plūdons.

Kur ir tā gailošā ogle, kas ļauj piecelties? Kas ir dīgt spējīgā sēkla, kas politiski administratīvu veidojumu ar nosaukumu „valsts“ padara par dzimtajām mājām? Dažreiz liekas, ka Dievs mums ir kaut ko noskaudis. Ja mums zem kājām būtu naftas lauki kā kurdiem Irākā, tad gan mēs dzīvotu laimīgi. Atliktu tikai urbt un sūknēt no zemes laimi tīrā veidā. Tomēr gan kurdu, gan visas Irākas liktenis, gan senais notikums Jeruzalemē pie tempļa Krāšņajām durvīm vedina domāt ko citu.

„Pēteris, viņu cieši uzlūkojis, sacīja reizē ar Jāni: „Paskaties uz mums! Zelta un sudraba man nav, bet es tev došu to, kas man ir: Nācarieša, Jēzus Kristus, vārdā – celies un staigā!“

Slimības sakropļoto cilvēku piecēla vīri, kam nebija ne naftas, ne zelta, ne sudraba. Viņiem bija kas cits, kas lika vārgajām locītavām kļūt stingrām, tā ka viņš varēja pielēkt kājās un staigāt.

Vai tā nav bijis arī Latvijas vēsturē? Brīvības cīņu dalībniekiem nebija ne zelta ne sudraba, bet viņi deva to, kas tiem bija. Un Latvija cēlās. Vācu okupācijas laikā Konstantīns Čakste un citi pretestības kustības dalībnieki deva ne sudrabu, ne zeltu, bet to, kas viņiem bija. Tāpat padomju okupācijas laikā darīja Gunārs Astra un citi pretpadomju disidenti. Arī atmodas laikā Tautas fronte un „baltās beretes“ un visi barikāžu dalībnieki. Un Latvija atdzima Dieva noliktā laikā. Katru reizi kad Latvija ir cēlusies, lai staigātu, tas ir noticis tādēļ, ka bija cilvēki, kas deva no sevis. Tas nebija ne zelts ne sudrabs. Latvijas kritieniem un grimšanai gan iemesls it bieži ir bijis tas, ka domas pārlieku saistījās pie dārgiem metāliem un cietas valūtas.

Šodien Latvija tiek saukta par Eiropas veiksmes stāstu. Latvijas ekonomika ir visstraujāk augošā Eiropas savienībā. Mūsu premjeru slavē pasaulē un viņš dod padomus citu valstu vadītājiem. To ir prieks dzirdēt. Ne jau tikai nacionālas pašapziņas dēļ, kā tad, kad priecājamies, kad mūsējie plūc sporta laurus, pārspējot citu valstu komandas. Visvairāk prieks ir par cerību, ka ļaunākais jau aiz muguras, ka bija vērts, ka ceļš atkal sāk iet uz augšu. Mums vajadzētu to novērtēt un prast par to priecāties.

Taču ne tikai šo starptautisko lauru dēļ mūsu premjers līdzinās 3. gs. diakonam, svētajam Labrencim. „Laurentius“ latīniski nozīmē „lauriem vaiņagotais“. Kad imperatora Valeriāna kristiešu vajāšanu laikā Romas prefekts Labrencim pieprasīja atdot baznīcas dārgumus, tas augstā ierēdņa priekšā esot atvedis nabagus, slimus, aklus un kroplus, sakot – lūk, te būs - viņi ir mūsu dārgumi. Tas sabalsojas ar Latvijas veiksmes stāstu, kurš līdzinās brokastīm ar olu un bekonu. Vista tām dod zināmu ieguldījumu, bet cūkai tās maksā miesu un asinis. Burtiskā nozīmē. Valsts vadītāji Latvijas panākumos ir ieguldījuši zināšanas, apņēmību, darbu, bet uz sava skausta tos iznesa tauta – reizēm ar izmisumu, reizēm ar asarām un asins sviedriem. Tauta, kam nav ne zelta, ne sudraba, bet kas deva savu izpratni un nenogurstošu pacietību – unikālu visā Eiropā. Bez tās pat visprātīgākā valdīšana ātri atdurtos sienā. Arī viņai pienākas starptautiskās atzinības un uzslavas.

Taču to nedrīkst pārprast vai izmantot. Tautas pacietība nav brokastīm kaujams bekons. Kā leģendā par svēto Labrenci, gudrs vadītājs atzīst – lūk, kur valsts dārgums – tās ļaudis, tās tauta. Cilvēki bez zelta un sudraba, bet ar sūru patriotismu, kuru tie dod, lai Latvija izturētu un celtos. Bet ar dārgumiem apietas ar cieņu un saudzīgi, lai tos nesalauztu.

Virspusēji raugoties, varētu likties, ka viss saistīts ar naudu. Ja Latvijas demogrāfiskie rādītāji izraisa bažas, tad jāpiešķir papildu līdzekļi demogrāfijai. Ja raizes dara patriotisma zudums, tad jāfinansē patriotiskās audzināšanas programmas. Loģiski, taču tā ir tikai daļa patiesības. Pravietis Jeremija ļoti mūsdienīgi saka:

“Celiet namus un dzīvojiet tajos! Dēstiet dārzus un baudiet to augļus! Ņemiet sievas un dzemdiniet dēlus un meitas! Ņemiet arī saviem dēliem sievas un dodiet savām meitām vīrus, lai viņas kļūst par mātēm dēliem un meitām, ka jūs vairojaties un neejat mazumā!” (Jer.29:5-6)

Kas ir vajadzīgs, lai cilvēki uzdrošinātos to darīt? Māmiņu algas? Jā, tās palīdzēs. Laukos ir vajadzīgi ceļi, lai cilvēki gribētu tajos dzīvot un lauki nekļūtu pavisam tukši. Taču  pats svarīgākais ir kaut kas tāds, kas nav ne zelts, ne sudrabs, pat ne asfalts. Piemēram, pieredzē pārbaudāma pārliecība,

ka tas, par ko Jeremija runā, patiešām ir Latvijas valsts dārgums.

ka grūtības tiešām ir objektīvas u stāvoklis ir tāds, kāds tas ir, pēc tam, kad ir izdarīts viss iespējamais.

ka Latvijas veiksmes stāsts un augošā ekonomika ir domāta visu labklājībai nevis dažu.

It kā sen zināmas lietas – brīvība, brālība, vienlīdzība – kas izriet pat ne no nacionālā kopprodukta, bet no attieksmes un gluži nemateriālām vērtībām. Tās ir lietas kas ceļ vairāk nekā dažu latu pielikums.

Brīvība, brālība, vienlīdzība – to nespēj atļauties cilvēks, kas ir tik nabags, ka viss, kas viņam ir,  ir daži miljoni latu, eiro, dolāru. Tam vajadzīgs bagātāks cilvēks – tāds, kam ir aicinājums. Ko tas nozīmē, būt valstsvīram (un valstssievai) pēc aicinājuma?

Aicinājums ir tur, kur tavs dziļākais prieks sastop tautas dziļākās vajadzības.

Tu esi savā vietā, ja tavs dziļākais prieks sastopas ar līdzcilvēku dziļākajām vajadzībām.

Ja izdarītu pētījumu, ko Latvija ļaudis izjūt kā savu dziļāko vajadzību, var gadīties, ka iznākums būtu izsakāms nevis ciparos un procentos, bet:

ka viņus ciena,

ka novērtē viņu nestos upurus,

ka pret viņiem izturas taisnīgi

ka dalās ar viņiem liktenī, un dzīvo ar viņiem vienu dzīvi, kopā pa īstam – ar miesu un asinīm. Ar visdziļāko prieku. Kā atmodas laikā.

Traģiski, ja nākas atbildēt: „Zelta un sudraba man ir daudz, taču nav tā, kas bija Pēterim un Jānim, tā kas piecēla saliekto vīru. Nav arī tā, kas reiz ļāva celties zemē notriektajai Latvijai.“ Būt unikāli pacietīgai tautai zem aprobežotas, savtīgas un iedomīgas valdīšanas būtu traģēdija, no kā lai Dievs mūs žēlīgi pasargā.

Taču no otras puses – ko pašai tautai nozīmē tas, ka viņa ir dārgums? Ko vispār nozīmē tautai piederēt? Reiz kāds citvalstnieks internetā komentēja: „Latvieši paši sagraus savu valsti. Mums atliek tikai nopirkt popkornu.“ Tas nozīmē – apsēsties ērtāk kā kinoteātrī un noskatīties, kā viss iet uz paraušanu, un jo trakāk iet, jo lielāks šovs.  Skan gluži dabiski no citas, ne pārāk draudzīgas valsts piederīgā mutes. Bet vai līdzīgu nostāju neesam ieņēmuši arī mēs paši – latvieši, Latvijas pilsoņi? Mēs sakām – Latvija? Patriotisms? Paldies, bez manis, es vairs ne. Es nopirkšu popkornu. Katram, kas tā jūtas, ir savs stāsts. Un tomēr – vai tā nav sveštautieša, citpavalstnieka nostāja? Vai, šādi apsēžoties malā, es vairs piederu tautai? Tai, kura ir valsts dārgums? Vai es neizdaru liktenīgu kļūdu, viena vēstures brīža dēļ atsakoties no savas valsts uz bērnu bērniem? Saprotot, ka bez Latvijas valsts drīz vairs nebūtu arī latviešu tautas?

Tauta ir dārgums vēl  arī citā nozīmē. Tauta ir avots, no kā tiek smelti tās līderi. Ja gaidām, ka mūsu vadītāji būs nesavtīgi ideālisti, taisnīgi un godīgi, vai ko nu vēl no viņiem prasām, tad mums, tautai ir jābūt videi, no kuras tādi var nākt. Cilvēks nepārvēršas par kaut ko citu, nonākot amata krēslā. Tur tikai leknāk saplaukst tas, kas viņā jau ir. Ideāli, ko vēlamies redzēt uz komandtiltiņa, vispirms ir jākultivē savā starpā kā nācijas vērtības.

Kā ir attīstījusies mūsu nācijas vērtību sistēma divdesmit brīvības gados? Lai Dievs dod, ka es kļūdos, bet vai nav tā, ka mēs arvien vairāk ļaujam norietēt visiem citiem mērķiem, izņemot personīgo labsajūtu? „Es vēlos brīvību darīt visu, ko gribu“ – vai tas diezgan tuvu neizsaka šodien valdošo dzīves motto? Par ko tas var uzplaukt biznesā, politikā, valsts pārvaldē? Kā katrai brīvībai, arī tādai indivīda brīvībai ir cena. Mēs jau par to maksājam. Ar savu vēl nepiedzimušo bērnu dzīvībām. Ar to, ka lielākā daļa mūsu bērnu nāk pasaulē ārlaulībā, jo ģimene prasa kaut ko upurēt no personīgās brīvības. Maksājam ar skaidrību par to, kas labs vai slikts, atbalstāms vai nosodāms,  vīrietis vai sieviete. Dažās kaimiņvalstīs ir iets tālāk, atmetot arī vārdus „tēvs“ un „māte“, jo tie varot kādu aizvainot.

Taču, lai arī provokatīvas, šīs ir tikai detaļas. Raugoties kopumā, valsts veidojas cilvēku attiecībās. Nācija, sabiedrība ģimene pastāv attiecībās. Visi desmit baušļi aizliedz graut attiecības – pirmie četri attiecības ar Dievu un pārējie seši attiecības ar cilvēkiem. Mēs zinām, ka to dara sociālās nevienlīdzības grēks, taču tieši tāpat arī radikāls, egoistisks individuālisms. Tas sadrumstalo sabiedrību un dara to par dzīvībai nelabvēlīgu vidi. Ja personīgā labklājība kļūst par vienīgo mērķi, tad arī saikne ar dzimteni kļūst visai trausla. Ja labklājības tajā nav, tad cilvēks nespēj justies laimīgs un sevi cienīt. Tad dabiski ir doties projām neatskatoties. Par indivīda labsajūtas mērķi mēs maksājam ar tautas dzīvības spēku un izdzīvošanas spēju.

Un vēl kāds jautājums, galvenokārt pamatnācijai, latviešiem: Vai pēc mūsu domām tauta – tā, kas ir Latvijas valsts dārgums, tās vērtību glabātāja un līderu avots – ir ierobežojama tikai uz latviešiem, vai arī mēs esam gatavi par tādu atzīt arī šeit dzīvojošos cittautiešus? Vēl vairāk – varbūt mēs vēlamies viņus aicināt, pat ielūgt piedalīties Latvijas valsts tālākā celtniecībā? Uz ko mēs esam gatavi un uz ko ir gatavi viņi, lai to varētu darīt ne vairs kā „mēs“ un „viņi“, bet kopā, kā Latvijas pilsoņi un patrioti? Vai šāds mērķis mums šķiet vēlams? Vai iespējams? Uz kādiem noteikumiem?

Es zinu, ka abās pusēs ir radikāli noskaņojumi. Ir tie, kas sapņo par Latviju, no kuras deportēti krievi un ir tie, kas Latvijā redz tikai uz brīdi aizmaldījušos Krievijas guberņu. Visradikālākie mērķi mēdz būt visskaļāk paustie, bet ar tādiem saruna nevar izdoties.  Kas pie tādiem turas, lai pērk vien popkornu un gaida malā – vieni, kad pūcei aste ziedēs un otri, kad vēzis kalna galā svilps.   Taču starp šīm galējībām ir daudz saprātīgu cilvēku, kam tautību pretnostatījums šķiet aplams un postošs. Nesen Daugavpilī man skaidrā krievu valodā teica: „Tas, ka mēs ar Rīgu strīdamies ir mūsu darīšana, bet cauri Latgalei tanki uz Rīgu netiks.“

Tad kādēļ mums ir tik grūti sarunāties? Tādēļ, ka neuzticamies. Mēs cits citam esam devuši daudz iemeslu neuzticēties un pieraduši skabargu meklēt tikai brāļa acī. Meklēt pamatu sarunai, kurā varētu veidoties vispirms uzticēšanās, tad izlīdzināšanās un ar Dieva palīgu arī saskaņa un vienotība (šo vārdu sākotnējā nozīmē J) – to  uzsākt vajadzētu labas gribas cilvēkiem no visām tautībām, kas ir vienoti gatavībā nelaist tankus pāri Latvijas brīvībai. Vispirms tikai viņiem citam citu jāatrod un jāsadzird.  Lūk, uzdevums, kurā veiksmes stāsts Latvijai ir vitāli nepieciešams.

Kad vienlaicīgi sanāk kopā tik svarīgi uzdevumi, no kuru vairuma šķiet –debess satumst, ir svarīgi saprast, kurš ir galvenais. Kad atrisina to, risinās arī citi. Reiz bērnībā, Liepājā, kad kopā ar tēvu stāvējām pagalmā, kāds vīrs jautāja, vai mums nevajag abšnites. Tēvs teica, ka vajaga gan, bet man nebija ne jausmas, kas tās tādas – abšnites. Kad nu mums atveda veselu kravu ar abšnitēm, es ieraudzīju malku, nelīdzenas līstes, kas paliek pāri, kad apzāģē dēļus. Latviski tos sauc par nomaļiem. Tos var kurināt krāsnī, var uzsildīt ūdeni un nomazgāties tīrs pēc darba. Ar vārdu sakot, vajadzīga, noderīga lieta. Un tomēr tikai blakusprodukts. Galvenais, kas tika pagatavots, bija kokmateriāli, no kā celt mājas un gatavot mēbeles.

Mums jākāpina ekonomikas izaugsme? Jāceļ sabiedrības labklājība? Mums jāpārvar daudz sociālās nevienlīdzības? Jāmazina plaisas starp varu un tautu? Jāglābj demogrāfiskā situācija? Jāmeklē pamats dialogam sabiedrības saliedēšanai ap valstiskām vērtībām? Jānostiprina vērtību domāšana vispār? Un, lai to paveiktu, mums jābūt profesionāļiem tautsaimniecībā, finansēs, sociālajos jautājumos, komunikācijā, diplomātijā? Jā, nenoliedzami, tam ir jābūt. Taču tas viss ir abšnites. Nomaļi. Labs, vajadzīgs blakusprodukts.

Mūsu svarīgāko problēmu risinājums nesākas zināšanās vai profesionālismā. Tas sākas sirdī un prātā. Sirdsprātā un cilvēka garīgajā satvarā. Vispirms ir jāgādā par dēļiem, par brusēm, no kā mūsu garā, gribā un sirdsprātā var uzcelt garīgu namu Dievam par godu. Tad arī zināšanas un prasmes kā labi nomaļi sāks dot gaismu, siltumu un nomazgās visu tīru.

„Pēteris, viņu cieši uzlūkojis sacīja: „Paskaties uz mums! Zelta un sudraba man nav, bet es tev došu to, kas man ir: Nācarieša, Jēzus Kristus, vārdā – celies un staigā!“

Tas ir ļoti aktuāls vārds Latvijai un tās ļaudīm: „Kristus vārdā – celies un staigā!“ Mēs neko daudz nepaveiksim bez vēsts, kas spēj vienot un iedvesmot tā, kā Eiropu reiz veidoja un vienoja Kristus vēsts. Tā ir vēsts par Dieva beznosacījuma mīlestību. Par to, kā Dievs tapa cilvēks, lai mēs viņā atgūtu Dieva līdzību. Kā viņš uzņēmās sodu par mūsu grēkiem, lai mums tos piedotu. Kā viņš mira pie krusta, lai mēs varētu dzīvot pa īstam, gan Latvijā, gan Debesīs. Kā viņš augšāmcēlās, lai arī mēs varētu celties viņa vārdā.

Mēs raizējamies par visu, kas jāpaveic? Tad jāsāk no tā, ka ļaujam Dievam mūs atrast. Ļaujam viņam mūs taisnot un svētdarīt – tā nopietni, bez ārišķības un skaļiem vārdiem, bet ieliekot garīgu, tikumisku mugurkaulu, kas nosaka mūsu ikdienas izvēles. Tad pārējais pašķirsies ar Dieva svētību un mūsu talanti un ambīcijas nesīs nevis sliktus, bet labus auglus. Nomaļi tiešām ir laba, noderīga lieta.

Viena no skaistākajām latviešu brīvības dziesmām man šķiet Imanta Kalniņa „Mēs tie,kas ilgi tumsā dzīvojuši“.  Tā stāsta par laiku, kad dzīvojām nebrīves tumsībā bet dziedājām brīvu sauli debesīs. Pēdējais pants skan:

Tā dziedājuši savu mīļo sauli

Ka vēl ikvienā mazā dziesmā viz

Ar gara gaismu apstarotas

Tās mūsu tumšās debesis

Nu mums ir brīvības gaisma par ko tumsā dziedājām, taču izrādījās, ka ar to nepietiek. Īstenība ir sarežģītāka un daudziem liekas, ka debesis atkal satumst no problēmu un uzdevumu daudzuma. Kurš ir pats svarīgākais? Mums jāatrod saule, gara gaismas saule, kas liek tautai iemirdzēties kā dārgumam. Mums Eiropā, 21. gadsimta Latvijā vairāk nekā jebkad ir vajadzīga Kristus vienojošā, svētdarošā vēsts. Mums vajadzīgs tas, ko saņemot, vārgais top spēcīgs un pie zemes noliektais ceļas augšā. „Kas man seko, tas patiesi nestaigās tumsībā, bet tam būs dzīvības gaisma“, saka Kristus. Pārējais ir abšnites.

Mums tādēļ ir tāda zeme, ka esam pietiekami radoši un strādīgi, lai to apkoptu. Mums ir tāda vēsture tādēļ, ka esam gana gudri, lai ar to tiktu galā. Mums ir tāda dzīve tādēļ, ka esam pietiekam stipri, lai to dzīvotu.
Lai Dievs svētī Latviju, ka atrodam un piepildām savas valsts dzīvības potenciālu. Kristus vārdā – celies un staigā!

Draudzes „Kristus pasaulei” mācītājs Mārcis Jencītis

svētrunas iztirzājumu pierakstīja Pārsla Jankovska

Es jūs, kas esat šeit un arī katru, kurš mūsu draudzes dievkalpojumus skatās internetā, apsveicu 18. novembra svētkos, mūsu mīļās Latvijas valsts dibināšanas dienā. Tā ir mūsu valsts proklamēšanas diena. Proklamēšana ir svinīgs paziņojums, ka mēs esam nolēmuši, ka mums būs sava nacionāla, brīva un neatkarīga valsts. Tu noteikti nojaut, ka svētrunas tēma būs saistīta ar mūsu Latviju. Vai tu mīli Latviju un savu tautu? Es mīlu savu tautu, lai kādi mēs dažkārt arī nebūtu. Gan pretīgos un riebīgos, gan sliktos un labos, gan mīļos un dažādos. Visus! Lai kāda mūsu tauta arī nebūtu, mēs mīlam savu tautu, savu zemi un savu valsti.

Mēs esam Debesu valstības pilsoņi un piederam Jēzum Kristum. Pirmkārt, mūsu pilsonība ir debesīs. Mūsu prioritāte ir Jēzus Kristus un Viņa vārds. Tā ir mūsu valstība. Tomēr, lai arī mēs piederam Debesīm un mums ir sava kārtība, savi likumi, savi mērķi, savs Dievs un savs Ķēniņš ārpus prezidenta, mums ir arī sava identitāte šeit virs zemes un mēs piederam konkrētai valstij un konkrētai tautai. Es esmu latvietis un lepojos ar to! Tāpat arī jebkuras citas tautības cilvēkam, kurš dzīvo Latvijā un ir pieņēmis šo tautu, šo zemi un valsti kā savu, arī būtu jālepojas ar savu Latviju. Amerika ir daudznacionāla valsts, bet kas ir amerikānis? Īstenais amerikānis ir indiānis. Visi pārējie ir iebraucēji. Pārsvarā eiropieši – spāņi, angļi, francūži, dāņi, krievi un citu valstu pārstāvji, tai skaitā arī latvieši. Un viņiem ir sava valsts. Amerikas nācija sastāv no daudzām nacionalitātēm. Tāpat ir arī Latvijā. Ne tikai es vienīgais varu teikt, ka tā ir mana Latvija, tāpēc, ka man pasē rakstīts, ka esmu latvietis. Tā ir Latvija ikvienam, kurš ir pieņēmis šo valsti un apmeties šeit uz dzīvi. Šī ir mana Latvija! Šodien būs nacionāls sprediķis.

Svētrunas tēma ir: „Ko nozīmē Kristus draudze Latvijai?” Ko draudze „Kristus Pasaulei” nozīmē mūsu valstij, mūsu Latvijai? Ko tu personīgi nozīmē savai valstij? Šīs svētrunas mērķis ir, lai tu apzinātos savu neatkārtojamo uzdevumu jeb vērtību Latvijai. Kad es beigšu savu sprediķi, es ceru, ka tu sapratīsi, ka esi ļoti nozīmīga persona mūsu valstij. Ikviens, kurš lūdz Dievu un tic uz Jēzu Kristu, ir nozīmīgāks par jebkuru politiķi, kurš netic Jēzum. Latvijas nākotne daudz vairāk ir atkarīga no tevis, nevis no politiķiem. Es tev šodien gribu parādīt, cik nozīmīga ir Kristus draudze Latvijai. Tā bieži vien neliekas nozīmīga latviešu, krievu un arī citu cilvēku acīs, bet patiesība ir tāda, ka Kristus draudzei ir izšķiroša nozīme Latvijai. Dieva vārdā mēs lasām, ka jau pašā iesākumā Ādams un Ieva sagrēkoja. Visai Bībelei vijas cauri fakts, ka tad, kad tauta paklausa Dievam, tad valsts ir svētīta. Kad tauta atkāpjas no Dieva, tad tauta bauda okupāciju, lāstus, nabadzību un zaudē neatkarību. Visa Radītājs ir Dievs. Dievs radīja cilvēku pēc savas līdzības. Dievs ielika cilvēku, lai viņš valdītu, augļotos un vairotos. Viņš deva arī Savu kārtību un Savus likumus, kā dzīvot, lai saglabātu šo pozīciju, bet cilvēks tomēr pazaudēja šo privilēģiju valdīt pār sevi un pār savu tautu un valsti. Latviešu tauta ir pazaudējusi šo privilēģiju valdīt pār savu zemi. Kāpēc tā notika? Tāpēc, ka visai Bībelei vijas cauri tas, ka tauta, kad tā atzīst Dievu un atgriežas pie Viņa, ir brīva un svētīta. Savukārt tautu, kad tā atkāpjas no Dieva un saceļ zem katra koka elku altārus, Dievs atdod lāsta varai. Seko posts un iznīcība. Vai tu domā, ka tas attiecas tikai uz Izraēlu? Nē, tas attiecas uz jebkuru nāciju, jebkuru valsti. Visa pamatā ir Dievs. Visa sākums ir Dievs, un visa beigas ir Dievs. Viņš ir alfa un omega. Viņš ir sākums un gals, un nekas nenotiek šeit virs zemes bez Viņa ziņas. Viņš ieceļ valdniekus, un Viņš atceļ tos. Dievs smejas par visiem augstprātīgajiem cilvēkiem, kuri iedomājas, ka viņiem ir kādas tiesības lemt. Šiem cilvēkiem nav nekādas tiesības lemt un viņiem tādu tiesību arī nebūtu, ja Dievs viņiem nebūtu tās devis. Ko nozīmē Kristus draudze Latvijai?

Ir tādas lietas, kas aizkustina sirdi. Vai tev ir lietas, par kurām tu vari raudāt? Ne vienmēr, bet bieži var būt tā, ka tieši tās lietas, kuras tevi īpaši uzrunā un ļoti aizskar, iespējams, ir tās lietas, kas sāp arī Dievam. Es zinu, ka Dievam sāp mūsu Latvijas liktenis. Es ļoti mīlu vēsturi. Kad es domāju par savu valsti, es iedziļinos, lasu un pētu Latvijas vēsturi. Es pētu draudzes vēsturi, un pirmkārt, iedziļinos Dieva vārdā un skatos Izraēla tautas vēsturi. Es vēroju arī citu tautu vēstures, kas ir atklātas Bībelē un citur, un es visur redzu vienu kopsakarību. Ja tauta atgriežas pie Dieva, tauta ir svētīta, bet ja tauta atkāpjas no Dieva, tad tā ir nolādēta.

Es tev atklāšu četrus etapus, kā atdzimst tautas un cilvēks:

1)             Cilvēks apzinās sevi kā cilvēku, kuru Dievs radījis būt brīvam. Vispirms cilvēks sāk apzināties, ka viņš var būt brīvs. Vai tu zini, ko nozīmē būt brīvam? Tu tikko dzirdēji inkauntera liecības. Cilvēki stāstīja, kā Dievs soli pa solim, etapu pēc etapa, esot draudzē, dara viņus brīvus. Viņi stāstīja par piedzīvotajām sajūtām, kad saņēma brīvību, kad personīgi satikās ar Kristu un kad Dievs izglāba viņus. Tas ir pestīšanas prieks, kad Dievs pieskaras un atbrīvo. Brīvība! Draugs, atceries, ka tu esi radīts brīvībai. Mūsu tauta ir radīta brīvībai. Tāda ir Dieva griba un Viņa prāts – brīvība. Katrai nacionalitātei, katrai nācijai un katrai valstij Dievs ir paredzējis dzīvot brīvībā. Ja tu uzmanīgi lasi Bībeli, tad ievērosi, ka visur, sākot ar Veco Derību, daudz ir runa par sociālo taisnību. Dievs grib nodibināt taisnību virs zemes, izbeigt verdzību un apspiešanu, sākot no ģimenēm un beidzot ar pilsētām un valstīm. Tāds ir Dieva prāts. Cilvēki to ir mēģinājuši īstenot paši, dibinot komunistiskus režīmus. Viņi to ir mēģinājuši pa daudz dažādiem ceļiem, bet nekas nav izdevies, jo ir tikai Viens, Kurš tiešām spēj tevi darīt brīvu no iekšienes, un Viņa vārds ir Jēzus! Pirmkārt, mēs apzināmies, ka mēs esam radīti brīvībai. Tā notiek ģimenēs, kur vecāki ir vardarbīgi izturējušies pret bērniem, kuri savus bērnus ir seksuāli izmantojuši un visādos veidos terorizējuši, apspieduši personību un nepārtraukti runājuši par viņiem negatīvi. Tad šie bērni, kuri paklausībā kā šunelīši ir skraidījuši pakaļ saviem vecākiem, pēkšņi ierauga patiesību! Kad kāds viņam pastāsta par Kristu un viņš ierauga, ka ir radīts brīvībai. Vai tu saproti, ko tas nozīmē, kad cilvēks, kurš visu mūžu ir bijis nospiests, pēkšņi ierauga gaismu un ka viņš var būt brīvs? Es trīspadsmit gadus lietoju narkotikas un iesākumā apgalvoju: „Es gribu – lietoju, negribu – nelietoju.” Arī mans tēvs, kurš nomira, kad man bija četri gadi, esot teicis tāpat: „Es gribu – dzeru, negribu – nedzeru.” Tomēr viņš beigās tā nodzērās, ka nomira. Es sākumā teicu tāpat: „Gribu, daru, negribu – nedaru”, bet tad pienāca brīdis, kad es beidzot sapratu. Es gribu un nevaru! Es no visa spēka gribu pārtraukt, bet nevaru. Sapratu, ka esmu nolemts un nekas man nespēj palīdzēt. Cik svarīgi, ka atradās cilvēki, kas parādīja man ceļu uz brīvību, ceļu uz Debesīm! Ir dažādi pasaulīgie rehabilitācijas centri, kuros cenšas palīdzēt narkomāniem. Vai tu zini, cik cilvēku no šādiem centriem iziet ārā atbrīvoti? Es personīgi nezinu neviena, bet, ja pameklē materiālos, tad šur tur kāds ir gadījies – 0,00001% no visiem. Bet vai tu zini, cik cilvēku kristīgos rehabilitācijas centros tiek brīvi, ja viņi iziet līdz galam? Gandrīz visi kļūst brīvi, bet tikai tādā gadījumā, ja iet līdz galam. Ir lietas, ko mēs ar saviem spēkiem nevaram. Paldies Dievam, Kurš ir sūtījis Jēzu Kristu! Dievs nāca virs zemes cilvēka miesā un uzņēmās manas vājības uz Sevis. Dievs uzkrāva visas manas vājības – manas atkarības, ciešanas, depresiju, slimības, nabadzību un vājumu Savam Dēlam. Kad es pieņemu Jēzu kā Dieva Dēlu un ticu Viņam, tad Viņa spēks ienāk manī un no iekšienes dara mani brīvu. Svētais Gars nāk un tur ar mani mielastu. Cik svarīgi ir mums apzināties, ka ir cerība. Cerība tautām, cerība tev, ja arī tagad tu mokies ar kādu problēmu. Mēs dzirdējām, kā mūsu brāļi un māsas, kuri apmeklē draudzi jau ilgāku laiku, arī vēl cīnās ar kādām lietām. Es zinu, ka viņi izcīnīs savu uzvaru. Es to zinu un ticu, ka viņi izcīnīs, un viņi cīnās. Zini, kāpēc viņi cīnās? Jo viņi ir apzinājušies, ka var būt brīvi. Brīvība! Ir iespējams būt brīvam.

2)             Tad, kad tu uzzini, ka ir iespējams būt brīvam, tu proklamē brīvību. Jūs sākat saprast, ka tas ir saistīts ar 18. novembri. Tas ir saistīts ar to, ka latviešu zemnieki un strādnieki beidzot saprata, ka viņi nav nekādi bauri un vergi, bet, ka viņi var būt brīvi un proklamēt savu valsti. Skaidrojošajā vārdnīcā ir teikts, kaproklamēšana ir oficiāli, svinīgi un atklāti, paziņot sabiedrībai, piemēram, par valdības dibināšanu, kāda politiska notikuma vērtējumu jeb arī nodibināt valsti ar svinīgu paziņojumu. Kad tu ieraugi, ka tev ir cerība, tu vari būt brīvs, un tu beidzot notici tam, ka tev ir cerība, tad tu saki Dievam: „Dievs, es atzīstu, ka Tu esi Kungs un ka Tu miri par maniem grēkiem un augšāmcēlies. Es ticu, ka Tu esi Dieva Dēls. Lūdzu, nāc manā sirdī un esi manas dzīves Kungs.” Un tad, kad es apliecinu: „Jēzus ir mans Kungs”, es proklamēju savu brīvību. Es zinu, ka man ir cerība un apzinos to, kam es esmu radīts. Dievs ir radījis mani brīvībai. Es proklamēju savu brīvību. Es esmu brīvs!

3)             Sava brīvība ir jāizcīna. Pēc tam, kad valsts ir proklamēta, ir jāizcīna sava brīvība. Visas cīņas un uzbrukumi vēl ir priekšā, bet Dievs tevi ir apveltījis ar visspēcīgāko ieroci – lūgšanām. Vēl mūsu ieroči ir Dieva vārds, attiecības ar Viņu, attiecības ar draudzi, mācītāju, mājas grupu, vadītāju, cilvēkiem draudzē. Tie ir instrumenti, ar kuru palīdzību tu vari cīnīties un izcīnīt savu brīvību, jo tajā brīdī, kad mēs proklamējam savu brīvību, mēs nebūt neesam brīvi no visām lietām uzreiz. Tu tikko dzirdēji, ka vakar, inkaunterā, kāds vīrs liecināja, ka no alkohola ir brīvs, bet smēķēt vēl gribas. Tad, braucot mājās, viņš izvelk cigareti un saka: „Tu mani nekomandēsi!” un izmet to ārā. Es ar smēķēšanu cīnījos ilgāk. Bija kādas lietas, no kurām es kļuvu brīvs uzreiz, bet bija lietas, par kurām bija jācīnās. Joprojām man nav nekādu lielo grēku, bet, kad dzīvojam Dieva klātbūtnē, tad Viņš vienmēr rāda, kas man būtu jāmaina, kas būtu vēl jāizdara, uz ko man vajadzētu iet un kādas uzvaras man vēl ir jāizcīna. Man ir jāizcīna sava brīvība! Neviens par brīvu mums brīvību nedos. Tie ir maldi, ka pietiek pieņemt Jēzu Kristu un tikai proklamēt: „Esmu brīvs!” Ar to vien nepietiek, jo tev ir jāizcīna brīvība soli pa solim. Tev ir jāizmanto inkaunteri un it viss, ko vien vari izmantot, lai tiktu brīvs tādā mērā, ka tiešām nekas tevi neverdzina. Nekas tevi nekomandēs!

4)             Palikt uzticamam sākotnējam ideālam. Tas ir pats, pats grūtākais. Tas ir vissmagākais pārbaudījums. Sākumposms un arī tā cīņa, kas jāizcīna, nav pats grūtākais. Grūtākais ir tad, kad tu esi iegājis brīvībā un esi sācis baudīt brīvības augļus. Kad Dievs ieved tevi tur, kur piens un medus tek, ieved tevi labklājības zemē un sāk tevi finansiāli svētīt, kad tu patiešām esi brīvs, tad tu sāc pēkšņi iedomāties, ka tu visu to vari pats. Un tad ir svarīgi palikt uzticamam sākotnējam ideālam, neskatoties uz to, kādu brīvību un kādas svētības tu šodien baudi. Daudziem nedrīkst rokās iedot vairāk par simts latiem un dažiem nevar iedot pat piecdesmit latus, jo viņi tūlīt kļūst lepni: „Es! Man! Man sanāca, man izdevās!” Bet kurš tev ļāva apzināties, ka tu vari būt brīvs? Kurš nomira par taviem grēkiem un darīja tevi brīvu? Kurš palīdzēja tev cīnīties? Kādā spēkā tu cīnījies un kādi cilvēki tev kalpoja? Tas ir pats grūtākais – palikt uzticamam sākotnējiem ideāliem.

Nedaudz no Latvijas vēstures. Es esmu ieraudzījis un esmu svēti pārliecināts tam, ko es teicu jau sākumā, ka katras valsts svētības avots, vai viņi to zina, vai nezina, ir Dievs. Visa pamats un Radītājs ir Dievs. Tas, kā mēs attiecamies pret Dievu un Viņa kārtību, nosaka mūsu brīvības statusu un mūsu līmeni. Tas nosaka mūsu statusu gan šeit virs zemes, gan mūžībā. Šoreiz es vairāk runāšu tieši par zemes lietām un par mūsu valsti. Varbūt tu saskatīsi arī pats sevi. Tās lietas, kas aizkustina tavu sirdi, var būt arī tās lietas, kas aizkustina Dieva sirdi. Mani aizkustina tas, ka lasot Latvijas vēsturi, es ieraugu to, ko politiķi cenšas noslēpt no cilvēkiem, un to, par ko sabiedrība cenšas nerunāt. Politiķi un sabiedrība cenšas noslēpt, ka tiešām mūsu zemes un tautas pastāvēšanas pamatā ir Jēzus Kristus. Varbūt viņi to neapzinās, bet tas ir vēsturiski pierādīts fakts. Ja arī nebūtu pierādīts, tad es tik un tā to zinātu.

Viens no pirmajiem apustuļiem bija Andrejs. Lūk, dažas ziņas par viņu. Pirms diviem tūkstošiem gadu apustuļi saņēma Svēto Garu un nodibināja draudzi Jeruzālemē. Viņi sludināja visā apkārtnē un tālāk gāja pie visām tautām. Dievs nebija paredzējis brīvību tikai Izraēlam. Viņš bija paredzējis brīvību katrai nācijai. Kad tu lasi Bībelē par Izraēlu, tad tev ir jāredz sava valsts. Tev nav tajā brīdī jādomā par Izraēlu, bet jādomā par savu valsti – Latviju. Dievs Rakstos ir atstājis šīs liecības, Dieva vārdu, ko Viņš mums apzināti atklāja, lai mēs domātu par savu valsti. Viņš skaidri saka: „Tāpēc eita un darait par mācekļiem visas tautas” (Mateja 28:19) Viņš nesaka, ka tikai Izraēlu, bet visas tautas. Andrejs paklausīja aicinājumam un lūk, kas par viņu ir rakstīts. Andrejs sludināja evaņģēliju Kijevā, Ukrainas teritorijā un aizvirzījās līdz Novgorodai. Vēsturnieki pieļauj, ka svētā Andreja sludināšana nonāca arī Latgalē. Katrā ziņā, ja ne viņš, tad citi sludināja! Tam ir liecības – senās baznīcas Latvijas teritorijā. Ja vēsturnieki pieļauj, ka pat viens no apustuļiem nonāca Latgalē, tad cik gan daudz vairāk viņa mācekļi un citu apustuļu mācekļi nonāca Latvijas teritorijā un sludināja evaņģēliju. Es ticu, ka šeit bija tieši Andrejs. Kā filmā „Rīgas sargi”, kur Bermonts baznīcas tornī, no kurienes komandēja lielgabalu zalves, koka dēlī iegreba „Здесь было Бермонт” („Šeit bija Bermonts”). Jau pirms diviem tūkstošiem gadu, kad Jeruzālemi, Jūdeju un citas vietas pāršalca atmoda, drīz pēc tam labā vēsts paspēja nokļūt arī līdz Latgalei. Vai zini to, ka pirms krustneši iebruka Latvijā, šeit pastāvēja Tālava, spēcīga senā Latgaļu valsts, kas ietvēra Vidzemes teritoriju? Es nesaukšu visu ķēniņu vārdus, bet fakts ir tāds, ka mūsu zemes vissenākajos vēstures posmos var atrast cilvēkus, kuri ir sludinājuši Kristu.

Trīspadsmitajā gadsimtā vācu krustneši nepilnu simts gadu laikā pakļauj gan Latgaļu valsti, gan visu Latvijas teritoriju un padara latviešu senās ciltis – kuršus, latgaļus, lībiešus, sēļus un zemgaļus par vergiem. Līdzi viņi atnesa katolisku ticību – reliģiju. Cilvēkus šajā ticībā kristīja ar varu, tādā veidā pievēršot viņus savai impērijai un izmantojot reliģiju kā kontroles mehānismu. Kāpēc tā notika? Es pieļauju, ka Dievs ļāva izveidoties brīvas Latvijas, tajā laikā Latgaļu valstij, jo pamatā bija tēvi, kuri bija ticējuši uz Kristu. Kurš ļauj apzināties cilvēkam, ka viņš ir brīvs? Kurš ir Glābējs un Atbrīvotājs? Kurš dara brīvu no iekšienes? Jēzus! Bez Bībeles, bez Svētajiem rakstiem, bez Dieva atklāsmes cilvēks nevar zināt, kas viņš ir un kādiem mērķiem radīts, jo viņam ir instinkti kā dzīvniekam. Kāda ir mana un tava nozīme? Kāda ir Kristus draudzes nozīme Latvijai? Tagadējā Latvija bija sadalīta daudzās mazās ķēniņu valstiņās. Ir daudz liecību par to, kā viņi dzīvoja un kam ticēja. Vēstures avotos ir ļoti skaidri minēts, ka viņi piekopa totālu elkdievību. Tās bija pilnīgas pagānu tautas, bet, ja ņem vērā to, ka pirms divtūkstoš gadiem tur ieradās misionāri no Jeruzālemes, tad tur atradās cilvēki, kuri apzinājās, kam viņi bija radīti. Dievs bija dāvājis viņiem iespēju proklamēt savas valstiņas un savā ziņā baudīt brīvību. Ja arī viņi nebūtu dzirdējuši par Kristu, tad, jebkurā gadījumā, tā ir Dieva žēlastība, ka tauta var dzīvot brīvībā. Kas sekoja elkdievībai? Tai sekoja sods. Dievs kā soda instrumentu izmantoja vācu tautu. Tieši tāpat kā Bībelē, kur mēs lasām, ka pret Izraēlu izmantoja filistiešu, sīriešu, ēģiptiešu un citas tautas, kas okupēja un paverdzināja Izraēlu toreiz, kad viņi atkrita no Dieva. Cilvēki, kuris dzīvoja šeit, mūsu pirmtautas, atkrita no Dieva. Pastāvēja elkdievība, kurai sekoja sods. Ar krustu un zobenu atnāca krustneši un padarīja latviešus par vergiem.

1694. gads ir tā saucamie Zviedru laiki. Zviedrijas karalis bija protestants. Latvijā katoļu baznīcās Bībele bija latīņu valodā un to apzināti slēpa no bauriem un vergiem, kuriem nav jāzina, kam viņi ir radīti. Vergiem nav jāzina, ka viņi ir radīti brīvībai, tāpēc Bībele tika rūpīgi slēpta katoļu baznīcās un dievkalpojumus Latvijā noturēja latīniski. Vergs knapi zināja savu dzimto valodu, kur nu vēl latīniski. Zviedru laikā Zviedrijas karalis pavēlēja iztulkot Bībeli latviešiem latviešu valodā. Draugi, tā ir Dieva žēlastība! Zviedrijas karalis bija protestants, luterānis, kurš uzsvēra Dieva žēlastību. Bībele tā ir nesamaksājama, nenovērtējama vērtība, dzīvs Dieva vārds. Karalis pavēlēja iztulkot un tā tapa Ernesta Glika tulkojums. Viņš iztulkoja mūsu mazajai tautai Dieva vārdu. Vai zini, kas notika tālāk? Pēc tam atvēra baznīcas skolas zemnieku bērniem, kur viņiem mācīja Bībeli, un mūsu tauta lēnām sāka saprast, kam Dievs viņus ir radījis. Viņi sāka apzināties sevi kā tos, kuri ir radīti brīvībai. Paldies par Ernestu Gliku. Paldies par Zviedrijas karali. Lai dzīvo karalis! Tā bija viņa pavēle. Salīdzinot ar citām, mums naidīgām pretvarām, zviedru laiki ir vieni no latviešiem lojālākajiem laikiem. Ko tu darītu bez Bībeles? Paldies Ernestam un Zviedrijas karalim, ka viņi mums iedeva pašu vērtīgāko – Bībeli latviešu valodā. Kas notika pēc tam? Latvieši sāka lasīt Bībeli un ieraudzīja, ka tā nav jābūt, ka mums nav pašiem sava valsts un ka mēs esam uz savas zemes un tomēr svešas varas pār mums valda. Viņi par to sāka domāt un auga gan pārticība, gan labklājība.

Pēc tam sekoja briesmīgs karš – Ziemeļu karš. Valmierā pēc šī kara palika dzīvi tikai trīsdesmit seši cilvēki, lai gan pašlaik tur ir divdesmit seši tūkstoši cilvēku. Vidzeme tika pilnībā nopostīta. Pēteris I un Krievijas armija pilnībā izpostīja Vidzemi, lai zviedru karalim šeit nebūtu nekāda atbalsta punkta. Karš, kurš skāra Vidzemi, konflikts starp Krieviju un Zviedriju, noritēja ar šausmīgām nežēlībām. To ģenerāļu vārdā, kuri komandēja krievu armiju, šobrīd Krievijā ir nosauktas dažādas vietas, piemēram, lidosta. Tie ir viņu varoņi, bet ne mūsu. Papildus karam bija arī mēris, kurš pļāva cilvēku dzīvības. Kad karš beidzās, cilvēki bija nogalināti, nomiruši no mēra vai slēpās mežos un purvos. Es zinu, ka Limbažos pēc šī kara bija palikušas viena vai divas mājas. Pēc Ziemeļu kara Latviju pārņēma šausmas. Sākās totāla bezcerība un nodzeršanās. Bija simtiem krogu un tikai dažas skolas.

Astoņpadsmitajā gadsimtā, pēc Ziemeļu kara, Latvijā parādījās vācu brāļi no Hernhūtes. Šoreiz viņi atnesa mums nevis krustu un zobenu, bet nāca ar Bībeli, ar Svēto Garu un mācīja latviešiem Dieva vārdu. Viņi pulcējās pa mājām un veidoja mājas grupas. Viņi nebija ne luterāņi, ne katoļi, bet viņi bija Bībeles ticīgie. Čehijā ir Jana Husa piemineklis, un es gribu būt šajā vietā, jo viņš savā ziņā ir mūsu tēvs. Kristīgā atmoda, kas sākās Čehijā, pārsviedās uz Latviju. Nevis reliģioza, bet kristīga atmoda, Svētā Gara atmoda. Valmierā tika uzcelts pirmais skolotāju seminārs. Jūs, skolotāji zināt, no kurienes ir jūsu saknes? Bija daži dižciltīgi Latvijas iedzīvotāji ar nelatviskiem uzvārdiem, kuri ticēja Kristum un atbalstīja hernhūtiešu brāļus. Viņi atvēra savas muižas, deva savus līdzekļus, kur viņiem pulcēties. Šī kustība tā izpletās pa Latviju, ka tūkstošiem zemnieku sāka celt saiešanas namus. Brīvdabas muzejā šobrīd vienu no šādiem namiem atjauno. Pa logu var redzēt, kā visu restaurē. Tur bija redzami daudzi soli, mācītāja kambaris. Tur nav tā kā pieņemts baznīcā, bet tur ir ērtas telpas, kā tajā laikā. Zemnieki kļuva turīgi. Dievs sāka svētīt latviešus. Latvieši lasīja Bībeli un ievēroja baušļus. Krodziniekiem nācās pārcelties uz citurieni, jo krogi bija tukši un arī cietumi bija tukši. Nebija, kas dzer un nebija, kas sēž cietumā. Interesanta piezīme, ka tradicionālā baznīca arī tukšojās. Tā laika luterāņu baznīca kalpoja vācu muižniecībai. Viņi mācīja un sludināja to, kas bija izdevīgi un vajadzīgi vācu muižniecībai, lai turētu verdzībā un nodzirdītu latviešu tautu. Tas ir fakts. Taču latvieši bija iepazinuši dzīvo Dievu. Latvieši pirmo reizi pēc simtiem gadu okupācijas un verdzības apzinājās sevi ne tikai kā brīvus cilvēkus, bet arī kā tautu. Kāpēc tā? Tāpēc, ka piecdesmit kilometru rādiusā saiešanas namos uz dievkalpojumiem saplūda kopā cilvēki no visa novada. Viņi sanāca kopā un dziedāja, lūdza Dievu. Viņiem bija dievkalpojumi. Latvieši sāka vērot viens otru un saprata, ka mēs taču esam tauta un mēs esam daudz, un mums ir sava zeme. Mēs redzam Dieva vārdā, ka mēs bijām nolādēti, jo pretojāmies Dievam, bet tagad, Dievs, mēs atgriežamies pie tevis. Dievs, svētī Latviju! Mūsu himna „Dievs, svētī Latviju” ir no hernhūtiešiem. Baumaņu Kārlis ir saistīts ar hernhūtiešu brāļiem. Tieši viņš, šis nepazīstamais dzejnieks, uzrakstīja mūsu himnu „Dievs, svētī Latviju”. Dievs, es, lūdzu, svētī Latviju! Kam gan vēl ir tāda himna, kā mums? Uz ko norāda mūsu himna? Uz to, ka mūsu saknes ir Jēzū Kristū! Tas, ka mēs esam kā tauta, ir pateicoties Dieva žēlastībai un vācu brāļiem, Ernestam Glikam, zviedru karalim un apustulim Andrejam. Tieši no šiem brāļiem, no šīs tautas kristīgās kustības cēlās pirmā Latvijas inteliģence – pirmie līderi, dzejnieki, rakstnieki, skolotāji, mācītāji, kuri spēja vienot tautu. Par nožēlu jāsaka, ka daudzi pēc tam atstāja Kristu un kļuva par boļševiku revolucionāriem, līdzīgi kā Staļins, kuru māte ielika mācīties kristīgā seminārā, bet viņš nepakļāvās autoritātēm. Viņš tika izsviests no kristīgā semināra un kļuva par diktatoru un slepkavu. Ļoti daudzi jaunstrāvnieki, latviešu inteliģence un vadība vēlāk novērsās no dzīvā Dieva.

Bet latvieši apzinājās, kam viņi ir radīti un 1918. gada 18. novembrī Nacionālajā teātrī Tautas padome proklamēja Latvijas valsti. Tas bija Latvijas valdības sākums un Latvijas neatkarības proklamācijas diena. Kāpēc tas varēja notikt? Tāpēc, ka Dievs svētīja Latviju un radīja tādus apstākļus, ka Vācija un Krievija savā savstarpējā karā vienkārši sabruka. Vienīgais reālais spēks, kurš spēja kontrolēt gan Krieviju, gan arī Latviju, bija latviešu strēlnieki. Latviešu strēlnieki bija tuvākie Ļeņina apsargi. Kad nāca uzbrukumā latvieši strēlnieki, tad baltgvardi panikā bēga, izdzirdot vien to, ka nāk mūsu strēlnieki. Kāpēc viņi baidījās? Hernhūtiešu gars! Ticību gan daudzi bija atstājuši, bet principi bija palikuši. Mēs esam radīti brīvībai, un mēs esam par savu valsti, savu Latviju. Tāpēc nav arī pareizi, ka šodien nosoda latviešu leģionārus un sauc viņus par fašistiem. Draugi, abās pusēs karojošie cilvēki cīnījās par savu valsti tā, kā viņi tajā brīdī saprata. Vieni cīnījās vienā pusē un otri otrā pusē, arī brālis pret brāli. Tomēr daudziem bija šī brīvvalsts ideja, ka mēs esam radīti brīvībai.

Vai tu sāc saprast, kāda ir tava loma tajā visā? Kurš tad ir Kristus vārda nesējs mūsu tautā? Kurš ir tas, kuram ir pieeja pie Tēva? Kurš ir tas, kuram ir Bībele? Kurš ir tas, kurš spēj tautai mācīt Dieva vārdu? Kurš ir tas, kurš spēj pateikt, ka tu esi radīts brīvībai? Latvija kārtējo reizi ir ļoti nestabilā stāvoklī. Kaut arī politiski Latvija skaitās brīva valsts, taču tā tāda nav. Es nezinu, kas būs nākotnē, ja mēs nelūgsim un nedarīsim to, ko Dievs mums ir uzticējis. Ejiet un dariet par mācekļiem savu tautu! Hernhūtieši bija tie, kurus Dievs lietoja, lai šodien būtu Latvijas brīvvalsts. Šodien draudze „Kristus Pasaulei” un visas citas draudzes, kas tic uz Kristu, lūdz par savu zemi un kalpo Dievam no visas savas sirds, dvēseles, spēka un prāta, ir tie, kuri ir pamats Latvijas pastāvēšanai. Vai tu saproti savu nozīmi un savu atbildību, latvieti? Ne ar zobenu, bet pirmkārt, ar lūgšanām. Ne ar politiku, bet ar lūgšanām, evaņģelizāciju un mīlestību. Ko Kristus draudze nozīmē Latvijai? Tā nozīmē visu! Izšķirošā nozīme Latvijai bija, ir un būs Dievam un Viņa draudzei šeit, šajā teritorijā. Ja Latvija arī šodien vēl ir brīva, tad tikai pateicoties tam, ka šeit vēl ir draudzes, kas lūdz Dievu par savu zemi, savu tautu un dara Viņa gribu. Latvija ir brīva mūsu dēļ. Es zinu, ka daudziem tās liekas muļķības, ko es šeit runāju. Politiķi, lasiet un pētiet vēsturi un nelaidiet garām tās vietas, kur ir pieminēts Kristus, draudze un hernhūtiešu atmoda! Mums ir skolas, izglītība un psihologi, bet no kurienes jūs visi esat šeit? Hernhūtiešu laikā Vidzemē lasītprasme bija augstākā līmenī, nekā Francijā. Visa slava un gods Dievam! Šī bija, iespējams, lielākā atmoda Eiropas vēsturē. Brāļu draudžu atmoda, kas sākās Čehijā, bija ne tikai Latvijā, bet arī Igaunijā.

1919. gada 11. novembris. Pagājušajā sestdienā bija Lāčplēša diena. Es arī biju Daugavmalā un nedaudz piedalījos. Tur bija salikts tik daudz svecīšu un arī cilvēku bija ļoti daudz. Ne visi, bet daudzi latvieši vēl zina, kam viņi ir radīti. Lāčplēša diena bija diena, kad pēc tam, kad Latvijas valsts bija proklamēta, vēl bija jāizcīna sava brīvība. Bermontieši, Krievijas un Vācijas sabiedroto karaspēks ar pieckārtīgu pārsvaru iekaroja Latvijas teritoriju, bet nepakļāva Rīgu. Rīgas sargi to nosargāja, lai mēs šodien varētu šeit brīvi sapulcēties, jo kāds par mums lūdza Dievu. Vēlreiz paldies karalim! Paldies Ernestam Glikam, vācu brāļiem hernhūtiešiem, Valmiermuižas īpašniecei fon Hallartei un visiem pārējiem. Es ticu, kad pēc simts gadiem Latvijā sludinās Dieva vārdu milzu draudzēs, kad visi krogi un cietumi Latvijā būs vēsture, tad skolās bērniem mācīs un teiks paldies arī daudziem no mums, kuri esam slavējuši un lūguši Dievu tā, ka mūsu lūgšanas vēl pēc simts gadiem Dievs dzird un sargās mūs. Es ticu tam. Brīvība! Ko nozīmē Kristus draudze Latvijai? Visu!

Vai mums nav interesanta vēsture? Līdzīga kā Izraēlam Bībelē. Arī viņiem brīvība bija jānosargā un viņi to nosargāja.

Ulmaņa laikos Latvijas brīvvalsts ar Dieva godināšanu un īpašu dedzību pēc Viņa lietām īpaši neizcēlās. Rezultātā 1940. gada 17. jūnijā Latviju okupēja PSRS karaspēks. Sekoja izsūtīšanas, slepkavības un terors. Mums vajadzētu mācīties no pagātnes kļūdām. Mēs varētu mācīties no tēvu kļūdām un neatkārtot tās. Dieva ignorēšanas sekas bija okupācija.

1986. gadā Helsinkos tika dibināta grupa „Helsinki86”. Tie bija cilvēki, kas apzinājās, ka šī zeme Latvija pieder mums, latviešiem un ka mēs esam radīti brīvībai. Vai tu esi dzirdējis par organizāciju „Helsinki86”? Tie bija pirmie, kuri vēl Padomju laikā demonstratīvi nolika ziedus pie Brīvības pieminekļa. Tas nozīmē, ka viņi atgriezās pie saknēm. Viņi publiski atgādināja latviešiem, ka viņi ir radīti brīvībai. Mums šodien ir jānoliek slava un gods Jēzus priekšā un jāatgādina latviešu tautai, kur ir viņu saknes, lai viņi to apzinās, saprot un spēj nosargāt savu brīvību. Lai viņi spēj izcīnīt, apzināties un saprast, kur ir viņu saknes – Jēzū Kristū. Dievs ir pāri visam. Kas šodien notiek mūsu valstī? Liekas, ka čekisti perfekti pārzina visas šīs lietas, ko es sludinu. Ar čekistiem es simboliski domāju austrumu pretvaru, kas šķeļ mūsu sabiedrību savās interesēs un cenšas atkal pakļaut mūsu valsti, kā viņi to jau izdarīja Ukrainā. Tur visi tie, kas apzinās sevi par brīviem, sēž cietumos. Tautas līderi sēž cietumos. To pašu viņi grib panākt arī šeit. Vai tu zini, ko tas nozīmē tieši mums? Tas nozīmē jebkādu evaņģēlisko draudžu darbības izbeigšanu! Ir tāda sajūta, ka viņi zina, no kurienes Latvijai un latviešiem ir spēks. Viņi zina, no kurienes ir brīvība. Tas tika apzināti slēpts visus šos gadus, taču mēs to zinām. Arī tagad viņi apzināti apmelo draudzes internetā, rakstot dažādus komentārus. Ir speciāla organizācija – Sektu apkarošanas komiteja. Es brīnos, kā Latvijā tādas organizācijas vispār reģistrē. Sātans ir melis, un viņš ir ļoti viltīgs. Šie cilvēki strādā, apmelojot draudzes. Tas nav normāli, ka kristieši tiek saukti par sektantiem. Inkaunterā bija kāda meitene no Amerikas, kura tur ir nodzīvojusi četrus gadus. Viņa stāstīja, ka Amerikā viņai ir tāda pati draudze, kā mums un viņi dzied tādas pašas dziesmas, kā mēs, bet Amerikā viņu un viņas draudzi nekad neviens nav nosaucis par sektanti vai sektu. Tā ir Amerika. Vai starp mums šeit ir kāds, kurš nebūtu nosaukts par sektantu? Amerikas saknes arī ir kristīgā atmoda. Pēdējais kristiešu prezidents bija Džordžs Bušs, kurš atbalstīja kristīgās vērtības un kuru ievēlēja, pateicoties draudzes lūgšanai. Salīdzinot ar Ameriku, mums ir vajāšanas, bet salīdzinot ar musulmaņu valstīm, mums galīgi nav vajāšanas. Lūk, kāpēc ir šis pretīgais sauklis – sekta. Kā svešas valsts politiķiem izdevās tā nomelnot draudzi, ka cilvēki pa gabalu bēg no mums? Kā viņiem tas izdevās? Draugi, mēs lūgsim un sludināsim, ka garīgā atmosfēra tā izmainīsies, ka katrs latvietis apzināsies, kur ir viņa saknes. Viss mainīsies! Dievs ir pavisam labs!

Pēc „Helsinki86”grupas aktivitātēm 1990. gada 4. maijā tika atjaunota 1922. gadā pieņemtā Satversme. Tā bija mūsu valsts neatkarības atjaunošana. Pēc tam bija barikāžu laiks. Latviešu tautai kārtējo reizi nācās nosargāt savu brīvību. Bija cilvēku upuri gan starp latviešiem, gan krieviem. Tas bija laiks, kad latvieši un krievi bija vienoti, jo gan Krievijā, gan Latvijā bija tā saucamā perestroika un tautas apzinājās, ka viņi nav radīti komunismam vai verdzībai, bet gan brīvībai. Bija neparasta vienotība. Tad kādu dienu televizors pēkšņi vairs nepārraidīja neko, bija klusums. Klīda runas – omonieši, specnazs, šaušana un terors. Krievijas armija tika vilkta klāt Latvijas robežai. Daudzi patrioti jau sāka domāt par to, kā viņi dzīvos pie jaunā režīma, jo tūlīt būs varas maiņa. Bija jānosargā brīvība un viņi nosargāja.

Tagad ir 2012. gads un Latvijai ir pienācis bīstams posms. Neskatoties uz krīzi, Latvija ir uzplaukusi un labklājības līmenis ir pietiekami normāls. Nav ko slavēt padomju laikus, jo visiem bija darbs, bet nebija, ko ēst. Kurš no jums šobrīd ir badā? Mums ir brīvība un mēs nezinām, ko darīt ar to. Mēs aizmirstam nolikt ziedus pie Brīvības pieminekļa. Šī jaunā atmoda 1990. gada 4. maijā, bija atmoda, kad latviešu tauta lūdza Dievu. Televīzijā visur pārraidīja, kā Ieva Akurātere dziedāja:„Palīdzi, Dievs, palīdzi, Dievs, visai latviešu tautai, saved to mājās pie Daugavas krastiem, saved to mājās…” un visi raudāja. Tauta lūdza Dievu un tanki neiebrauca Latvijā. Pēc tam draudzes pildījās ar cilvēkiem un Latvijā bija ne tikai nacionāla, bet arī garīga atmoda. Draudzes bija pilnas ar cilvēkiem. Es tajā laikā biju narkomāns un dzērājs un atceros, ka satiku draugu uz ielas un aicinu viņu iet iedzert, bet viņš tā mierīgi atsaka, ka iet uz baznīcu. Man nebija nekādu aizspriedumu par to, ka viņš iet uz baznīcu. Tajā laikā neviens neskaloja smadzenes par sektām. Visi gāja uz baznīcu, vienalga kādu, ka tikai sludina Kristu. Draudzes bija pilnas ar cilvēkiem. Pie Nometņu ielas bija draudze, kur bija ap divi tūkstoši cilvēku. Mēs daudz ko nezinām. Tagad tur ir tukšs, vien daži cilvēki. Cik ātri mēs aizmirsām savas saknes! No kurienes mums ir brīvība?

Tātad:

1)             Apzināties sevi kā to, kas radīts brīvībai.

2)             Brīvība ir jāproklamē. Es apliecinu savu brīvību.

3)             Ir jāizcīna sava brīvība.

4)             Jāpaliek uzticamam savam sākotnējam ideālam.

Mēs esam tajā posmā, kad jāpaliek uzticamam saviem sākotnējiem ideāliem. Dievs, mūsu sākotnējais ideāls ir „Dievs, svētī Latviju!”.

Tev nav jākaunas par to, ka tu esi latvietis un par to, ka pirmkārt, tu esi kristietis, jo mūsu nozīme Latvijai ir izšķirošā.

Ak, Kungs, Tu zini visas tās šausmas, ko ir piedzīvojusi mūsu tauta. Dievs, Tu izglābi mani, atbrīvoji un dziedināji mani. Tu izredzēji mani. Tu esi pacēlis cilvēkus, Dieva bērnus, savus kareivjus, kas nes Tavu patiesību un tur Tavu karogu, kas pulcē tautu – Latvijas tautu zem viena karoga, zem Tava karoga, Kungs. Jo Tu esi mūsu karogs, Dievs. Es lūdzu, lai mūsu latviešu tauta apzinās, kam viņi ir radīta. Ka viņi apzinās, kas ir tas ceļš, kā iegūt brīvību, kas ir viņu saknes. Dievs, lai viņi apzinās savu Radītāju un Tēvu, ka viņi nav bāreņi. Lai viņi apzinās šo brīnišķīgo himnu, ko mēs dziedam, jēgu šiem vārdiem – Dievs, svētī Latviju! Tēvs, es lūdzu, ka es un mana draudze, ka mēs ejam, cīnāmies un lūdzam. Ka mēs šajā labklājības laikā, laikā, kad jaunajai paaudzei aizmirstas no kurienes viņi un viņu senči ir nākuši, kādā verdzībā ir dzīvojuši. Dievs, ka mēs pastāvam uzticami sākotnējiem ideāliem. Dievs, Tu esi mūsu valsts dibinātājs. Es šodien proklamēju jeb svinīgi paziņoju Kristus valstību Latvijā! Mēs proklamējam Kristus valstību Latvijā! Brīvība! Un mēs izcīnīsim un paliksim uzticami savai proklamācijai, saviem tēviem. Aleluja! Jo mēs zinām savas saknes un noliekam ziedus pie Brīvības pieminekļa. Mēs noliekam slavu un godu Kristu, Tavā priekšā! Aleluja! Mēs noliekam slavu un godu visu to cilvēku priekšā, kas ir nesuši Tavu labo vēsti mums, latviešu tautai. Aleluja!”

Jelgavas Sv. Annas katedrālē skanēja latviešu komponistu kora mūzika

Ventspils: 18. novembra ekumeniskais dievkalpojums Ventspils luterāņu baznīcā – mācītāju svētrunas.

Ventspils luterāņu baznīcā sapulcējušies pateicās Dievam par brīvību. Atgādinot divas svarīgas lietas Dieva doto iespēju un vēlmi dzīvot saskaņā ar Dieva gribu un likumiem saskaņā ar Viņa tiesisko taisnību. Var vēlētries daudz ko bet bez Dieva noliktās kārtības un ja tā netiks īstenota tautā un valsts gribā, tad mūsu nodomi aizies kā mākoņi vējā. Raugoties uz nākotni ar cerību ko to Dievs devis mums neatkarībā, svarīgi lai mēs Deva doto nodomu ierakstītu savās sirdīs.

Talsu baptistu draudze: „Dzimuši brīvībai” Svētrunu saka M.Gruzniņš. (video)

Brīvība ir valstiskas nozīmes. Patīkami, ka tagad mēs varam justies arī brīvi garīgi. Centrālā vēsts ir par to, ka savulaik Cilvēki devās prom no Latvijas, lai būtu brīvi garīgā nozīmē. Domāju, ka nebija tik daudz bailes par to, ka tiks apspiesti un atņemts īpašums, bet gan par to, ka garīgā brīvība tiks ierobežota.

Mācītājs Latvijas brīvību salīdzina ar ASV filmu „Dzimuši brīvībai”. Mādcītājs kavējās filmas saturā, kurā kāda ģimene dzīvojoša Kenijā pieņēma savā aizgādībā trīs mazus lauvēnus. Gimene iestājas par lauvēnu dzīvību, jo ASV, ja kāda lauva uzbrūk cilvēkam, tad tā tiek nošauta. Ģimene saskārās ar šādu situāciju. Rezultātā uzbrukuma laikā lauvu tēvs un māte tika nogalināti. Filma 60 gados bija populāra, tajā nav asiņainu kadru. Tajā nav attēlots kā lauvas tiek nogalinātas.

Lauvēni paaugušies tika atdoti zooloģiskajam dārzam, taču viens no tiem tika paturēts. Ģimenes māte apņēmās lauvu pieradināt savvaļas apstākļiem, lai palaistu to brīvībā. Sieviete to darīja viena iemesla dēļ. Viņa teica: „šī lauva dzimusi brīvībai.”

Filma noslēdzās ar to, ka mērķis bija īstenots. Tas ir salīdzinājums ar to, kā mēs esam piedzimuši šajā pasaulē. Piedzimuši brīvā valstī, taču piedzimuši arī grēka verdzībai. Tāpēc, katrā no mums ir kaut kas tāds, kas ilgojas pēc brīvības. Brīvībai no kauna un vainas, kas pagātnē ir bijis. Veids kā kļūt brīvam.

Mācītājs min piemēru no Bībeles par Nikodēmu un Jēzus sarunu. Nikodēms jautāja Jēzum, kā var iegūt brīvību no grēka, Jēzus atbildēja, piedzimstot no augšas. Kad mēs saskaramies ar Dievu lūgšanās, tad iegūstam brīvību.