Priekšlikumu izstrāde jaunam doktora līmeņa studiju un promocijas sistēmas modelim ministrijas darba grupā tika sākta jau pavasarī, bet tieši valsts svētku nedēļā iekšējai lietošanai tika izplatīts šī darba melnraksts – konceptuālais ziņojums Par konceptuāli jauna doktorantūras ietvara un jauna promocijas procesa ieviešanu Latvijā. Runa ir par visaugstākās raudzes zinātniskajiem darbiem – promocija ir šo darbu aizstāvēšana, un tās rezultātā tiek piešķirts doktora zinātniskais grāds. Ministrija nolēmusi, ka zinātnei latviešu valoda nav nepieciešama, un šāds uzskats ir dziļā pretrunā valsts oficiālajai politikai, kas vērsta uz valsts valodas stiprināšanu

Valsts valodas centra direktors Māris Baltiņš nra.lv komentē ieceri pāriet uz doktora darbu izstrādi tikai angļu valodā: „Atteikšanās no latviešu valodas promocijas darbos draud ar nenovēršamu valodas prestiža kritumu. Un neizbēgami tas radīs sekas daudz plašākā mērogā, jo zinātniskajos darbos tiek radīti jauni termini un iedibināta to lietojuma prakse.”

Latvijas Inteliģence kategoriski iebilst Izglītības un zinātnes ministrijas iecerei pāriet uz doktora darbu izstrādi tikai angļu valodā.

Atklātajā vēstulē, kas tiks nosūtīta Izglītības un zinātnes ministrijai, Ministru kabinetam, Valsts prezidentam Egilam Levitam un Ministru prezidentam Krišjānim Kariņam, argumenti pret iecerēto pāreju uz angļu valodu doktorantūrā parakstījuši zinātnieki, kultūras un sabiedriskie darbinieki, arī valsts pārvaldē strādājošie.

Par IZM konceptuālo ziņojumu “Par konceptuāli jauna doktorantūras ietvara un jauna promocijas procesa ieviešanu Latvijā” un latviešu valodu Latvijas zinātnē

Pirms Latvijas Izglītības un zinātnes ministrijas (IZM) organizētās diskusijas 2019. gada 21. novembrī par jauno doktorantūras modeli “Virzība uz inovatīvu doktorantūru un pētniecības izcilību” Latvijas inteliģences pārstāvji plaši parakstītā vēstulē vērsās pie IZM. Vēstulē tika paustas nopietnas bažas un aicinājums neierobežot iespējas promocijas procesu īstenot latviešu valodā.

Tomēr nākas atzīt, ka bažas nav nedz sadzirdētas, nedz izprastas, nedz, jo vairāk, īstenotas faktiskā rīcībā, risinājumos un izmaiņās. Vēl vairāk, fakts, ka šai valstiskas nozīmes problēmai diskusijā laiks tā arī neatradās, liecina, ka ministrija noliedz jautājuma būtiskumu. Arī publiskās sarunās ar plašsaziņas līdzekļiem IZM pārstāvji cenšas nonivelēt jautājumu, apzīmēdami to kā “šauru virzienu” un izmantodami maldinošus faktus.

Aicinām Latvijas inteliģenci, ikvienu organizāciju, plašsaziņas līdzekļus un ikvienu Latvijas nākotnē ieinteresēto cilvēku apzināties situācijas nopietnību un vienoties latviešu valodas un tātad – arī nācijas un valsts aizstāvībā.

Jautājums par latviešu valodas visaptverošu izmantošanu visās sabiedrības darbības jomās ir ne mazāk svarīgs kā referendums par krievu valodas atzīšanu par valsts valodu, kad sabiedrības, politiķu un plašsaziņas līdzekļu iesaiste bija nesalīdzināmi ieinteresētāka un aktīvāka.

Izstumt latviešu valodu no jebkuras jomas, jo vairāk no zinātnes un akadēmiskās vides, nozīmē iznīcināt pašiem sevi. Valodas dzīvības procesi ir cieši savstarpēji saistīti. Atmirstot vienai daļai, pakāpeniski atmirs citas; atmirs arī mūsu pašapziņa un pašizpratne.

Daudzu apstākļu kontekstā, ar dažādu pamatojumu cenšoties samazināt latviešu valodas izmantošanu ikdienas saziņā, iecere atteikties no pilnvērtīgas latviešu valodas klātbūtnes zinātnē var ārkārtīgi nelabvēlīgā un neglābjamā veidā ietekmēt latviešu valodas dzīvotspēju, valodas statusu un prestižu sabiedrībā. Šobrīd, gluži pretēji, pamatotāk būtu īpaši un mērķtiecīgi veicināt latviešu valodas izmantošanu zinātnē, arī promocijā.

Iecere atteikties – tas implicīti izriet no koncepcijas ziņojuma teksta, savukārt publiskās un neoficiālās sarunas 21.11.2019. notikušās diskusijas laikā liecināja par palikšanu pie šīs ieceres – no latviešu valodas pētniecībā (it īpaši dabaszinātnēs un eksaktajās zinātnēs) padarītu latviešu valodu par otrās šķiras valodu, kas izzūd no prestižām un inovatīvām valodas lietojuma jomām. Pēc Latvijas neatkarības atjaunošanas tas ir bezprecedenta drauds latviešu valodas nākotnei.

Valodas iznīkšanas iespēja nav teorija; vienaldzības apstākļos šodienas pasaulē tas var notikt strauji. Eiropā jau ir zināmi piemēri (uzskatāmākie ir, piemēram, Slovēnijas un Baltkrievijas pieredze), ka atteikšanās no valsts valodas augstākajā izglītībā un zinātnē būtiski kaitē vispārējam valodas statusam un samazina lietojuma intensitāti un kvalitāti. Tomēr, piemēram, Slovēnijā problēma pietiekami drīz tika apzināta, atzīta, un attiecīgās normas – mainītas.

Latviešu valoda ir jāizmanto visās cilvēka darbības jomās. Latviešu valoda ir jāizmanto arī katrā zinātnes nozarē. Tikai tad tā ir un paliks pilnvērtīga valoda, kas attīstās un spēj pildīt visas cilvēkam nepieciešamās funkcijas. Tikai tā latviešu valoda saglabās statusu un prestižu, kam ir īpaši būtiska nozīme vispārējā izglītības ciklā, jaunās paaudzes attieksmē pret dzimto valodu un citās nozīmīgās izpausmēs. Konkrētā ideja saistībā ar promocijas darba valodu izgaismo plašākas attieksmes pārmaiņas Latvijas zinātnē, un šo jautājumu nevar bezatbildīgi interpretēt kā attiecināmu tikai uz promocijas darbu un tā aizstāvēšanu. Attiecīgi arī risinājumi šobrīd ir nepieciešami ne tikai attiecībā uz doktorantūru.

Līdz ar to pieprasām Latvijas Republikas valdībai ievērot Latvijas Republikas Satversmi un pildīt valdības tiešo pienākumu stiprināt un attīstīt latviešu valodu kā valsts valodu, nevis graut tās prestižu un nākotnes izredzes.

Prasām saglabāt brīvu valodas izvēli promocijas darba sagatavošanā, tostarp nodrošināt arī faktisku iespēju darbu rakstīt latviešu valodā. Prasām nediskriminēt valsts valodu ar koncepcijas projektā lasāmo nosacījumu: “Zinātniskā institūcija izstrādā un apstiprina kritērijus promocijas darba izstrādei latviešu valodā”, kas uzsver latviešu valodas izņēmuma statusu promocijā.

Jāpiebilst, ka Latvijā nevajadzētu pakļauties vienkāršotajai internacionalizācijas izpratnei, kas nozīmē visa angliskošanu tāpat kā okupācijas laikā tā bija visa krieviskošana. Dīvaini, ka jaunie zinātnieki un IZM vēlas nevis dot iespēju katram izvēlēties valodu, bet uzspiež vienu – tātad aizliedz dažādību un brīvību.

Atzīstot darba starptautiskās pieejamības un recenzēšanas nozīmi kvalitātes kontekstā, viens no risinājumiem būtu IZM finansējums latviešu valodā tapušo promocijas darbu kvalitatīviem tulkojumiem (pilnā apjomā) angļu  valodā vai citā svešvalodā, ja par promocijas darba nepieciešamību svešvalodā ir lēmusi promocijas padome un ja nepietiek ar darba kopsavilkumu svešvalodā, kā arī ar darba izstrādes laikā sagatavotajiem zinātniskajiem rakstiem, no kuriem liela daļa parasti ir svešvalodā.

Līdz ar to koncepcijas ziņojuma 2.7. punkta attiecīgās sadaļas prasām izteikt šādā redakcijā:

“Promocijas darba valoda

Promocijas darba valodu brīvi izvēlas doktorants, saskaņojot lēmumu ar promocijas padomi. Ņemot vērā, ka jaunais promocijas process paredz divu ārvalstu recenzentu dalību promocijas padomē, ir jānodrošina, ka promocijas padomes ārvalstu recenzenti spēj izvērtēt promocijas darbu. Ja promocijas darbs izstrādāts latviešu valodā, tā kopsavilkumam pusautorloksnes apjomā jābūt angļu valodā vai citā recenzentiem pieņemamā Eiropas Savienības (ES) valodā, nodrošinot kopsavilkuma tulkojuma finansējumu. Tāpat jānodrošina finansējums latviešu valodā tapušo promocijas darbu kvalitatīviem tulkojumiem pilnā apjomā angļu valodā vai citā ES valodā, ja par promocijas darba nepieciešamību svešvalodā ir lēmusi promocijas padome un ja nepietiek ar darba kopsavilkumu svešvalodā, kā arī ar darba izstrādes laikā svešvalodā sagatavotajiem zinātniskajiem rakstiem.

Ja promocijas darbs izstrādāts svešvalodā, tā kopsavilkuma pusautorloksnes apjomā vai pilnā apjomā jābūt latviešu valodā. Prasība par kopsavilkumu latviešu valodā attiecas arī uz doktorantiem no ārvalstīm.

Aizstāvēšanās procedūra

Promocijas padome tiek sasaukta uz promocijas darba aizstāvēšanas procedūru, un to organizē attiecīgās zinātniskās institūcijas doktorantūras skola. Aizstāvēšanās notiek valsts valodā (īpašos gadījumos ar skaidru pamatojumu – angļu valodā) un ir atklāta. Īpašos gadījumos, ar promocijas padomes un doktorantūras skolas piekrišanu, aizstāvēšanās var notikt citā ES valodā.”

Tāpat prasām IZM ieviest efektīvus rīkus, lai, pirmkārt, attīstītu doktorantu valsts valodas un svešvalodu prasmes (tostarp rūpējoties par to jau visā vispārējās un augstākās izglītības procesā), un, otrkārt, adekvāti noteiktu grāda pretendenta prasmes sagatavot promocijas darbu svešvalodā, kas ir svarīgs priekšnosacījums darba kvalitātes nodrošināšanā, mērķu sasniegšanā un izmantojamībā pēc darba aizstāvēšanas. Pašlaik daļa zinātnisko tekstu, kas Latvijā par katru cenu ir tapuši angļu valodā, neatbilst nepieciešamajai kvalitātei tieši valodas lietojuma ziņā. Tas noteikti nesekmē pētniecisko izcilību, citējamību un citus svarīgos rezultātus.

Prasām IZM ieviest konkrētus latviešu zinātnes valodu sekmējošus rīkus un pasākumus. Piemēram, prasām noteikt prasības, cik un kādām zinātniskajām publikācijām Latvijas zinātnieku pētnieciskajā darbībā noteiktā laikposmā ir jābūt valsts valodā; šādas publikācijas ir iespējams noteikt kā kritēriju vēlētiem akadēmiskiem amatiem. Tāpat nepieciešams mērķtiecīgi un konkrēti atbalstīt un finansēt terminrades procesus un attiecīgās institūcijas. Terminrade ir svarīgs nosacījums pilnvērtīgai pētniecībai latviešu valodā un funkcionālai zinātniskajai valodai.

Prasām IZM nenaidot akadēmisko kopienu, raisot nepamatotu un bīstamu pretstatījumu starp dabaszinātņu un eksaktajam nozarēm no vienas puses un humanitārajām nozarēm no otras puses. Latvijas zinātnes telpa ir jāattīsta kā viens veselums, un tas jo īpaši attiecas arī uz valsts valodas izmantošanas aspektu.

Turklāt uzsveram: visu nozaru zinātniekiem ir ne tikai pētnieciskā, bet arī humānā atbildība – par valodu, nāciju un valsti, par daudzveidību, tostarp par valodu daudzveidību.

Promocijas darbs ir nozīmīgs un parasti arī ilgstošs jaunā zinātnieka pētniecības darbs, kas nodrošina galvenās iemaņas un ievirza zinātnieku noteiktā darbības virzienā un kontekstā. Ir svarīgi sekmēt, nevis ierobežot Latvijas zinātnieku darbību latviešu valodā (protams, jārūpējas arī par pētnieciskajiem tekstiem svešvalodā(-ās)). Nav noliedzama nepieciešamība spēt kvalitatīvi darboties starptautiskajā zinātnes vidē, taču prakse liecina, ka motivācijas studēt, pētīt un rakstīt svešvalodās pašlaik netrūkst. Tikmēr valdībai un konkrēti IZM ir pienākums motivēt zinātniekus veikt pētniecību un rakstīt arī valsts valodā, turklāt tas jādara kvalitatīvi un pilnvērtīgi. Zinātniskā darbība, arī promocija, jāaplūko visa augstākās izglītības cikla kontekstā.

Pieprasām IZM nemaldināt sabiedrību ar atsauci uz Igaunijas praksi, jo Igaunijas tiesību aktos nav obligātas prasības rakstīt promocijas darbus svešvalodā. Prasām ministri sniegt paskaidrojumus un atvainoties par šādu maldināšanu.

Pieprasām nemaldināt sabiedrību ar apgalvojumu, ka svešvalodā tapušu promocijas darbu latviešu valodā varot kvalitatīvi iztulkot ar automātiskās tulkošanas rīkiem (21.11.2019. diskusijā šādu ideju izteica doktorantūras reformu darba grupas dalībniece, Rīgas Stradiņa universitātes zinātņu prorektore Agrita Kiopa) vai ka zinātnieku uzdevumi latviešu valodā attiecoties, piemēram, uz terminveidi un mācību grāmatu izstrādi – tās ir pilnīgi citas darbības jomas, kas nav ne pietiekamas, ne iespējamas, ne nepieciešamas, ja izglītošanās un pētniecība notiek vienīgi svešvalodā.

Nepieciešams ievērot Helsinku iniciatīvas “Par daudzvalodību zinātniskajā komunikācijā” principus. Tie, piemēram, prasa veicināt valodu daudzveidību pētniecības vērtēšanas, mērīšanas un finansēšanas sistēmās un pārliecināties, ka eksperti novērtēšanas procesā pētījuma kvalitāti vērtē neatkarīgi no publicēšanas valodas vai publicēšanas kanāla. Šo iniciatīvu ir parakstījusi, piemēram, Latvijas Lietišķās valodniecības asociācija un Rēzeknes Tehnoloģiju akadēmija (RTA). Jāatgādina, ka IZM vadītāja Ilga Šuplinska ir Rēzeknes Tehnoloģiju akadēmijas vadošā pētniece.

Prasām ņemt vērā humanitāro nozaru ekspertu viedokli šajā jautājumā, jo valodu procesus, cēloņsakarības un daudzslāņaino ietekmes raksturu objektīvi var novērtēt tikai jomas speciālisti ar dziļām zināšanām. Piemēram, nav šaubu, ka par ēkas drošību, kas ietekmē visus cilvēkus, viedoklis primāri tiktu prasīts inženieriem un būvniekiem. Tieši tāpat valodas jautājumos prioritāte ir humanitāro zinātņu pārstāvju vērtējumiem. Prasām respektēt ekspertu viedokli, kurā turklāt pastāv diezgan liela jomas pārstāju uzskatu vienprātība.

Novērojums, ka latviešu valoda skan ielās un ka varam un spējam to izmantot ikdienas saziņā, neko nepasaka par valodas dziļākajiem dzīvības procesiem, tās iekšējo enerģiju un potenciālu. Valoda ir organisms, kurā katram elementam ir būtiska nozīme un funkcija, lai organisms dzīvotu un būtu veselīgs. Nemānīsim sevi, ka šodienas globālajā pasaulē, vairāku pasaules lielāko valodu ielenkumā latviešu valoda turpinās stabili pastāvēt bez mūsu rūpēm, principiāliem lēmumiem un gudras, atbildīgas rīcības.

Prasām konkrētus risinājums rast nekavējoties, jo latviešu valodas statuss jau pašlaik ir apdraudētā stāvoklī.

Artūrs Ilziņš: Paldies par Jūsu pausto viedokli. AS Latvijas Maiznieks kā uzņēmums nekultivē divvalodību, taču jāatdzīst, ka mēs savus klientus cenšamies uzrunāt viņiem saprotamā valodā. Šo situāciju esam pārrunājuši ar uzņēmumu SIA Link, kas vada mūsu uzņēmuma ražotās produkcijas degustācijas, lai nākotnē izvairītos no šādiem atgādinājumiem.

Jautājums: Jūs sakāt, ka : „lai nākotnē izvairītos no šādiem atgādinājumiem.” Vai ir iecerēts izvairīties no tādiem klientiem kā es, kuri atgādina? Vai arī tomēr ir iecerēts mainīt situāciju, kad vienlaicīgi tiek uzrunāti klienti divās valodās: latviešu un krievu?

Artūrs Ilziņš: Kā jau es teicu, mēs „Latvijas maiznieks” šo situāciju jau esam pārrunājuši ar SIA Link, kuri organizē mūsu produktu prezentācijas. Ar SIA Link esam vienojušies, ka nedrīkst būt šāda veida pārpratumi un prezentācijām ir jābūt oficiālajā valsts valodā. Gan es pats, gan mani kolēģi regulāri apsekojam veikalus, kur tiek prezentēti mūsu produkti, bet saprotams, ka nevaram visu laiku atrasties blakus SIA Link pārstāvjiem.

Jautājums: Jūs sakāt, ka : „mēs savus klientus cenšamies uzrunāt viņiem saprotamā valodā.” Lūdzu, paskaidrojiet, vai ir runa par saprašanos starp degustācijas vadītājiem un potenciālo klientu, vai ir runa par krievu valodu? Par pirmo-nav nekādas pretenzijas, ir fantastiska attieksme, korektums un laipnība. Bet  vērsta uzmanība pārmērīgai svešvalodas lietošanai, kura nav (ES) valoda.

Turklāt nav skaidrības kādus klientus Jūs cenšaties uzrunāt, vai ir runa par tiem klientiem, kuri ir nepilsoņi (3%), un ir izvēlējušies nepilsonību un atrašanās vietu Latviju ar valsts valodu –latviešu, vai arī šajā gadījumā ir runa par jaunajiem pilsoņiem Latvijā (35%), kuri ir saņēmuši pilsonību un Latvijas Pasi, un tas nozīmē, ka pārvalda valsts valodu un pēc būtības jābūt lojāliem pret Latvijas valsti?

Artūrs Ilziņš: „Mēs kā uzņēmums nekad neesam kultivējuši divvalodību. Es atvainojos gan Jums, gan citiem, kuriem šis starpgadījums ir sagādājis nepatīkamus mirkļus un darīšu visu iespējamo, lai nekas tāds vairs neatkārtotos.”

Atbilde: Lasot vēstuli radās doma šāda veida jautājumu apskatīt plašākā nozīmē, jo tā jau ir iesākta pagājušā mēnesī. „Komunisma un homoseksuālisma lāsta graušana”

Ieskatoties kādu ceļu ir mērojis un joprojām iepēdo Latviju komunisma gars, jo okupācijas sekas vēl ar vien nav likvidētas. Un kādas krievvalodīgo draudzes locekļa komunisma propaganda Bībeles ietvarā tiek sūtīta latviešu draudzēm. (Vēstījums latviešu tautai.)

Vispirms par būtisko. Kas ar Jums notika tad, kad izgājāt draudzes priekšā? To ko mācītājs Jums teica un Jūs atkārtojāt bija „grēku nožēlas lūgšana” ar tās tekstu Jūs varat iepazīties šeit. Laimīga sagadīšanās.

Jūsu radušās asociācijas lūgšanas laikā ir saprotamas, latviešu tautas sāpes var pēkšņi parādīties un dot par sevi zināt brīžiem tad, kad vismazāk par to gaidīts. Tas bija psiholoģisks moments. Skaļā lūgšana krievu valodā uzplēsa Jūsu brūces. Tas ko Jūs izjutāt ir pazemojums, ar kuru ikdienu latviešu tauta saskaras Latvijā. Diemžēl Jūs to ieraudzījāt arī draudzē, krievisks klimats, kas valda draudzē Jūs tikai lieki uzbudināja. Tas izsita no līdzsvara un neļāva saņemt Pestīšanu pilnā mērā. Acīm redzot, Jums tā arī neizdevās nodibināt kontaktu pa tiešo ar Dievu, jo traucējošais faktors to neļāva. Taču bez psiholoģiskā momenta ir arī garīgais aspekts. Notika patiesi spraigs karš garīgā pasaulē par Jūsu dvēseli. Garu pasaule sastāv no ļaunajiem gariem-dēmoniem un labajiem gariem- Dieva eņģeļiem. Dēmonisks gars spēja Jūs ietekmēt izmantojot mācītāja valsts valodas nezināšanu. Tā ir milzīga problēma Latvijā, kuras dēļ tiek nesta sķelšanās sabiedrībā, nevis vienotība. Tas ir komunistiskais gars mūsdienās izpaužoties un apvienojoties arī ar kosmopolītisko garu, kas spraucās iekšā pa visām pieejamām spraugām, sevišķi, ja ir tik plaši atvērtas durvis ar nosaukumu -valsts valodas nezināšana. Tomēr Jūsu ierašanās draudzē nebija nejaušība. Iespējams arī ceļš uz īsto draudzi arī varētu būt šāds. Lūdzu, neiekrītiet izmisumā, jo nekas labāk latvieša dzīvē nevar būt, ja viņa rētas dziedē Dievs, Jēzus Kristus un Svētais Gars. Tieši tāpēc Jums ir nepieciešama draudze, kurā Jums palīdzēs nodibināt kontaktu ar Dievu iepazīt atziņas no Bībeles. Latvijā ir arī daudz latviešu draudzes. Ar to sarakstu varat iepazīties interesējoties mūsu redakcijā: spektrszunals@gmail.com.

Atklātais Komunisms baznīcās PSRS Latvijā

Baznīcas graušana no ārpuses:

Mag.iur. Ringolds Balodis, Latvijas Reliģijas lietu konsultatīvās padomes loceklis,
Tieslietu ministrijas Sabiedrisko un reliģisko lietu departamenta direktors, — “Latvijas Vēstnesim” raksta: „Ja savā laikā Baznīca bija valsts politiskās sistēmas neatņemama sastāvdaļa un reprezentatīvs iestādījums, tad PSRS, kad valsts pilnīgi noteica visus sabiedriskās dzīves aspektus, to skaitā arī garīgo dzīvi, Baznīca tika uzskatīta par anahronisku subkultūras paveidu. Komunistu ideoloģijā vienmēr nemainīgs bija tas PSKP ideoloģijas virziens, kurš bija tendēts uzateismu jeb reliģijas noliegšanu.

Jau Krievijas komunistiskās (boļševiku) partijas KK(b)P VIII kongresā pieņemtajā otrajā partijas programmā tika izvirzīts uzdevums izveidot sociālistisku sabiedrību. Atsevišķā programmas sadaļā komunisti norādīja, ka partija neapmierināsies tikai ar jau apstiprināto lēmumu par Baznīcas nošķiršanu no valsts un skolas nošķiršanu no Baznīcas, bet centīsies atsvabināt darbaļaužu masas no reliģiskiem aizspriedumiem.

1940. gada 25. augustā pieņemtās LPSR konstitūcijas 96. pants deklarēja: “Lai nodrošinātu pilsoņiem apziņas brīvību, Baznīca Latvijas PSR ir atdalīta no valsts un skola — no Baznīcas. Brīvība piekopt reliģiskus kultus, kā arī pretreliģijas propagandas brīvība atzīta visiem pilsoņiem.”

Represijas iesākās pamazām. 1940. gada 30. jūlijā tika izdots atbilstošs rīkojums ar norādi: “Sākot ar 1940./41. mācību gadu, ticības mācība jāsvītro no visu skolu stundu plāniem. Ar šā gada 1. augustu jāpārtrauc algas izmaksa visiem skolotājiem par ticības mācības stundām.” Ar Ministru kabineta 1940. gada 4. augusta lēmumu likvidēja Latvijas Universitātes Teoloģijas fakultāti. Tas bija sākums. Pēc divām nedēļām ar 13. augusta lēmumu komunisti slēdza visas privātās garīga rakstura mācību iestādes, to skaitā arī ģimnāzijas ar kristīgu noslieci. Teoloģijas fakultātes studentiem liedza turpināt izglītību citās fakultātēs un pasniedzējiem neļāva pasniegt teoloģiskos priekšmetus vai pasniegt citu priekšmetus citās fakultātēs. Teoloģijas fakultātes bibliotēka un muzejs pārgāja LU Centrālās bibliotēkas specfondos. No visām bibliotēkām tika izņemti reliģiska satura darbi un ievietoti specfondos. Turpmāk ne tikai grāmatām, bet pat Baznīcu dziesmu lapiņu iespiešanai vajadzēja valsts institūciju īpašu atļauju.

1940. gada 25. novembrī LPSR Tautas komisāru padome reorganizēja dzimtsarakstu aktu reģistrācijas kārtību. Baznīcai atņēma šo funkciju, nododot to pagastu pagaidu izpildu komitejām un Iekšlietu ministrijas dzimtsarakstu birojiem. Latvijas PSR Tautas komisāru padome 1941. gada martā ar TKP priekšsēdētāja Viļa Lāča parakstu pieņēma lēmumu Nr. 420-s: “Par kulta rakstura lūgšanu ēku uzskaiti un novērtēšanu Latvijas PSR teritorijā.” Lēmumu pildīja apriņķu un pilsētu izpildkomitejas, kurām līdz 1941. gada 1. maijam vajadzēja ņemt uzskaitē kā tautas mantu — kulta ēkas (respektīvi, visas baznīcas!)” Pilns teksts. 

Slēptā komunisma rusifikācijas ietvarā mūsdienu draudzēs Latvijā

Baznīcas graušana no iekšpuses:

Saprotamas, ka Brīvajā un Nacionālajā Latvijas valstī nav iespējams aizliegt reliģijas izplatīšanu. Jaunā laikmetā atklāti propagandēt Padomju Savienības komunistiskos uzskatus nevar, taču to var darīt slēptā veidā. Tautā saka: „Kamēr neesi pieķerts pie rokas, tikmēr var zagt.” Tomēr pastāv arī jautājums, cik lielā mērā ir vēlēšanās pieķert pie rokas. Piemēram, 9 maijā komunistiskās simbolikas izmantošana, Latvijas valsts gānīšana un apmelošana, kā arī vēsturisko faktu izkropļošana. Ja labi grib, taču ir veidi, kā šādas Latvijas goda zagšanu apturēt. Tas pats attiecams arī par nepilsoņu stāvokļa falsificēšanu Latvijas teritorijā. Taču Latvijā pastāv arī neaizskaramā tēma, kuras atklāšanai acīm redzot ir pienācis laiks. Kauss ir pilns.

Tiek palaists garām moments kā komunisma propaganda un kosmopolītiskais pasaules skatījums tiek ieviests Latvijas draudzēs. Krievvalodīgie mācītāji atzīst, ka viņus etniskais, vēsturiskais un valsts jautājums neinteresē, jo viņu galvenais uzdevums nest Pestīšanas vēsti par Kristu. Taču nocietināta sirds un aizspriedumi par valsts nācijas nozīmi, kas velkas līdzi kā sēru lente vēl aizvien no Latvijas okupācijas laikiem, neredz tālāk par to, ko vēlas redzēt. Sevišķi, ja ir tik laba atruna, kā sava bēda – nepilsoņa statuss un valsts valodas nezināšana. Kristīgā vidē parādījies teiciens: „Kāds mācītājs, tāda draudze.” Nepilsoņu manifestēšanās un nostiprināšanās Latvijas zemē zem karoga „Jēzus” taču iekšējo būtību nemainot, paliekot ar greizajiem uzskatiem padusē un nīstot latviešus, tādiem karoga simbols ir tikai aizsegs. Bībelē brīdināts: „Ne ikkatrs, kas uz Mani saka: Kungs! Kungs! – ieies Debesu valstībā.”(Mat 7:21)

„Maigā vara” Latvijā

„Maigās varas” uzskatāmi izpaužas pielietojot „informatīvā kara” ieročus. Informatīvajā karā „Maigā vara” izmanto diametrāli pretēja notikumu uztveri un diametrāli pretēju attieksmi pret notiekošo. Par to, ka „Maigā vara” atspoguļojas Latvijas teritorijā politiskā un sociālajā vidē nav noslēpums, taču komunisma rēgs ieklīst arī baznīcu sienās.

Valodas barjera traucē valsts mēroga procesa īstenošanā

Novērots, ka starp latviešiem un krievvalodīgajiem jautājums par „Homoseksuālisma propagandu Latvijā” diemžēl ir divas dažādas izpratnes. Pārsvarā latviešu auditorijai ir skaidrs parakstu vākšanas mērķis. Taču kaut arī cenšoties krievvalodīgajiem izskaidrot likuma grozījuma būtīb,u rodas pretēja un bieži vien neskaidra sapratne attiecībā par 78. Krimināllpanta papildināšanu, jo „iesprūst” terminos „nacionālais un etniskais”, un tālāk jau nespēj sekot vārdiem dziļākā izpratnē- „seksuālās minoritātes”. Secināts, ka viena no problēmām tā ir latviešu un krievu savstarpējās attiecības, kas balstās uz etniskiem un nacionāliem dabas jautājumiem, kas krasi „pārceltas” orientējoties uz „seksuālām minoritātēm”.

Krievvalodīgie nespēj no vienas fundamentālas problemātikas pārcelties uz tik mazsvarīgu, kā „seksuālās minoritātes”. Apjūk un nesaprot, kas no viņiem tiek gaidīts. Tādējādi rodas pārpratumi un jautājums: Par ko tiek vākti paraksti? Kaut gan nosaukuma formulējums ir skaidrs, kas ietverta domā, vai Tu esi PAR vai PRET homoseksuālisma propagandas legalizēšanu Latvijas krimināllikumos?

Otra problēma- valsts valodas nezināšana. Bieži vien krievvalodīgie nepārvaldot valsts valodu paši sevi iedzen „stūrī”, jo nez kāpēc šo jautājumu izprotot kā vēršanos pret -„nacionālo un etnisko” nevis pret „seksuālām minoritātēm”, tādējādi atturoties no parakstu sniegšanas tik svarīgā jautājumā. Šāda veida jautājumi rada arī neizpratni, no latviešu, proti, parakstu vācēju puses, par to, kā lielākā daļa krievvalodīgie saņēmuši pilsonību.

Valsts valodas likuma nepiemērošana draudzēs

Daudzās krievvalodīgajās draudzēs, kuras apmeklē arī latvieši nenotiek tiešais tulkojums valsts valodā.

Piemēram: Draudzē „X” Tās dibinātājs no ASV 2000jos. gados organizēja kursus draudzes kalpotājiem, lai visi draudzes kalpotāji spētu komunicēt latviešu valodā. Nedaudz vēlāk ārvalstu baznīcas dibinātājs pārcēlās uz Krieviju, lai tur celtu jaunu draudzi. Taču šodienas situācija Latvijas draudzē ir, ka daļa kalpotāju un draudzes locekļu vispār nesaprot latviešu valodu! Turklāt „X” draudzes dievkalpojumus un seminārus agrāk tulkoja latviski, jau vairākus gadus visi kopējie  pasākumi ir tikai krievu valodā! Tas tomēr liecina par attieksmi, kura kulminē! Ir runa par krievvalodīgo attieksmi. Jo šī attieksme kļūst aizvien uzstājīgāka un traucējošāka.

Protams, mērķis ir, lai krievvalodīgie sāktu saprast notikumus Latvijā, sāktu mainīt savu komunistisko vai kosmopolītisko attieksmi pret vietējiem likumiem un pamatnāciju.

Viena lieta ir pakļaušanās draudžu kārtībai, bet otra lieta – attieksme pret latviešiem un latviešu valodu, jo redzams, ka situācija Latvijā pasliktinās ar katru gadu.

Novērots, ka krievvalodīgo draudzes locekļi aizvien vairāk ignorē Latvijā noteikto valsts kārtību un likumdošanu, jo tā neietilpst tikai nodokļu maksāšanu.

Spilgts piemērs par Eiropas paku izdali, kas ir sociāls projekts, kuru iniciē Latvijas valsts. Eiropas paku izdales sapulces Vecmīlgrāvī un Ūnijas 99 notikušas tikai krievu valodā. Starp citu, Latvijā sociālo palīdzību saņem galvenokārt nepilsoņi, pat Krievijas pilsoņi ar Krievijas pasēm!

Tikko kāda draudze nosvinēja 20 gadu jubileju, tās bukleti, kas tika popularizēti ārpus draudzes bija sastādītas divās valodās: latviešu un krievu. Tas arī ir spilgts piemērs divvalodības propagandēšanai Latvijas teritorijā pēc 23 gadiem, kad valsts valoda būtu jāzina ne tikai sarunas līmenī. Zīmīgi, ka draudzes dzimšanas dienā ieradās Rīgas Domes deputāts Jānis Šmits, kurš apsveica draudzi un mācītāju … Deputāts mācītājam uzdāvināja pildspalvu un piekodināja sākt rakstīt latviešu valodā. Ja par to jau tiek runāts no valdības puses, acīm redzot problēma ir tik ļoti samilzusi un brīdinājumi, kas skanējuši arī draudzes iekšienē starp latviešu un krievu draudzes locekļiem nav ņemti vērā, tādā gadījumā sakāpinātā sāpe pēdējo gadu laikā, jau iziet ārpus draudzes sienām. Lai kā arī propagandētu divvalodību Latvijas krievvalodīgās draudzēs, tomēr nevis latviešiem jāpielāgojas cittautiešiem Latvijas teritorijā, bet otrādi: cittautiešiem jāpielāgojas latviešiem.

Galvenais ir Jēzus jeb „Glavnoje Isus”

„Glavnoje Isus” ir izveidojies krievvalodīgo kristīgā vidē kā piedēklis, lai ar to aizstātu tēmu par starpetnisko un stapkultūru attiecībām Latvijas vidē un nediskutētu par to, bet paliktu savā noraidošā attieksmē pret latviešiem.

Kaut arī svarīgi saprast, ka patiešām galvenais ir Jēzus, taču vai no tā izriet, ka draudzēm Latvijā nav nekā kopēja ar Latvijas valsti? Vai draudzes tiešām ir tik neatkarīgas no valsts, ka var darīt tā kā uzskata par pareizu, kaut tas ir pretrunā ar valsts pamatnostādnēm, principiem un likumdošanu? Nevajadzētu aizmirst, ka draudze neatrodas bezsvara stāvoklī, lidojot starp zemi un debesīm. Gluži kā garam ir miesa, tā arī Bībeles mācība notiek draudzē. Daudzas draudzes kaut arī atrodas uz privatizētas zemes, taču atrodas uz Latvijas zemes, Latvijas teritorijā, kurai pieder suverēnā vara un tās galvenā sastāvdaļa ir valsts nācija-latvieši un valsts valoda.

Mācītājs Guntis Kalme saka : „Svēto Rakstu patiesības attiecas ne tikai uz specifiski reliģiskiem jautājumiem vien. To lietojums ir arī vispārcilvēcisks. Šeit apustulis runā par kopības neiespējamību starp principiāli, kvalitatīvi un būtiski atšķirīgām lietām – patiesā Dieva pielūgsmi un elkdievību. Pārnesot šo domu uz laicīgo pasauli, tas nozīmē – ir principiāli atšķirīgas lietas, starp kurām nevar un nedrīkst būt kompromisu, kuras nevar sajaukt, pielīdzināt vienu otrai.”

Maskēšanās ar terminu pielietošanu „Galvenais ir Jēzus” nerisinot problēmu un neizskaužot komunisma garu saknē, kura tik dziļi ir iesakņojusies cilvēku prātos ir faktiski noziedzīga rīcība un elka (gara) pielūgšana. Gluži kā teicieni, ka „Dievam nav vajadzīga nacionalitāte vai, ka Dievam nav vajadzīga valoda” ir demagoģija.

Mācītājs Guntis Kalme zīmīgi teicis: „Demagoģija nav nevainīga lieta, tā nav neprasme argumentēt, kā varētu šķist. Tā ir nicinoša, augstprātīga, noraidoša attieksme pret uzrunājamo, aizrunājot, pārrunājot viņu ar populistisku argumentāciju vai puspatiesībām. Un puspatiesība, kā zināms, ir daudz ļaunāka par meliem, jo rāda acīm tikai vienu – patīkamo pusi.„

Dievam nacionālā piederība nav svarīga?

Daži krievvalodīgie mācītāji Latvijā saka: „Dievam nav svarīga nacionalitāte”; „Dievam nav svarīga valoda.” Tādas demagoģiskas puspatiesības izplatīšana ir apzināta mērķtiecīga sevis attaisnošana par to, ka cittautieši-kristieši Latvijā nelieto valsts valodu. Ar šādiem izteikumiem, tiek pazemota un mazināta arī ebreju izredzētība vadoties no nacionālās piederības. Maskēšanās nolūkā tiek labprāt pieminēti dažādi it kā kristīgu vārdu kopums, lai apkauninātu latviešu- kristiešu nacionālās un patriotiskās goda jūtas, nerisinot būtību saknē.

Vai tiešām Dievam nacionālā piederība nav svarīga? Ieskatīsimies vērīgāk faktos. Kā jau mēs zinām, Jēzus ieņemšana mātes Marijas miesās bija pārdabiska, taču, ja reiz Dievam nav nepieciešama nacionālā piederība, tad kāpēc Jēzus piedzima tieši Dieva jau iepriekš izredzētajā tautā? Kāpēc Jēzus nepiedzima arī pārdabiskā veidā, piemēram, lidojot no dievišķās atmosfēras taisni Marijas rokās? Tad taču nevajadzētu Jēzu uzskatīt par ebreju, bet gan ,piemēram, kosmopolītu labākajā gadījumā.

Ja Dievam nacionālā piederība nav svarīga, tad kāpēc Bībelē tik daudzās rakstu vietās tiek minēts: Jēzus, ebrejs, Izraēla tauta, izredzētie?

No tā izriet, ka Jēzus piedzima konkrētā valstī, konkrētā nācijā un pēc nacionalitātes bija ebrejs. Dievs sev izvēlējās, nevis kādu kosmopolitsiskas cilvēku daļas grupas kopumu sev par izredzētu tautu, bet gluži otrādi akcentējot nacionālo piederību.

Mūsdienu Latvijā valsts valodas nepratēji varētu arī teikt: „Mums Jēzus ebrejs nav vajadzīgs, dod mums jaunu Jēzu kosmopolītu.”

Nevērīga, nolaidīga attieksme bija sastopama arī vēstules pret krimināllikuma 78. panta sūtīšanas laikā, jo daudzas krievvalodīgās draudzēs vēstule kā izrādās nav lasīta, jo tā sastādīta valsts valodā. Tāpēc klaji ignorēta.

Runājot ar draudzes „XI” krievvalodīgo mācītāju bija jābrīnās, jo mācītājs stāstīja, ka viņa māte ir latviete, bet sarunas laikā bija skaidrs, ka pilnīgi nemaz nerunā un nesaprot latviski. Kad mācītājs bija mudināts uz to, lai ietu valsts valodas kursos, viņš nosmīnēja. Turklāt atbilde bija vēl dīvaināka, citējot Bībeles rakstvietu par to, ka stiprajiem ir jāpanes vārgos. Taču dažkārt izrādās, ka arī mācītājiem ir jāatgādina, lai nemanipulē ar Bībeles tekstiem sev par labu, jo rakstvieta vēstī par bāreņiem un atraitnēm, nevis par to, ka jāaizsargā 23 gadus pēc kārtas sliņķus -valsts valodas nepratējus. Taču, kad radās vēlēšanās vairāk padiskutēt par šāda veida jautājumu, tad mācītājs teica, ka viņam jāsteidzas prom.

Klaja valsts valodas noraidīšana notika arī LKR radiopārraides laikā. Pieprasot vēstules tulkojumu un apkaunojot vēstules autoru par valsts valodas lietošanu radiopārraidē: „Omega time”.

Galvenajai parakstu vākšanas iniciatorei bija it kā jākaunas kādā draudzē par to, ka atļaujas vākt parakstus, jo tādējādi nostājoties pret valsts varu. (Rom. 13:1) Taču vai draudzes locekļiem it nemaz nav jākaunas, ka paši pārkāpj valsts likumu un nostājas pret valsts varu, proti, ignorējot Satversmes 3.pantu, kas nosaka: „Latvijas Republikā valsts valoda ir latviešu valoda.” (Par šo tēmu vairāk “Vai paklausīt valsts varai?”)

Nesen kādas krievvalodīgās draudzes mācītājs lepojās, ka draudzi apmeklējot 30% latviešu. Taču atrodoties dievkalpojumā, secināts, ka dievkalpojums netiek tulkots latviešu valodā, tātad tiek ne tikai diskriminēti 30% latviešu, bet atklāti pārkāpts valsts valodas likums. Vai tāds ir sasniegums par ko būtu jālepojas? Par mākslīgu rusifikāciju un latviešu asimilāciju draudzēs?

Uz savas ādas bija izjusts arī šāds piemērs. Ienākot sen nebijušā krievvalodīgā draudzē, draudzes pārstāve laipni sasveicinājās krieviski, bet tad, kad tika atbildēts valsts valodā un izteikts aicinājums lietot valsts valodu, tad laipnība draudzes pārstāvī pēkšņi izzuda un ieskārtušiem vaigiem iekvēloties dusmās, kaut ko nopurpināja zem deguna. Sarunā ar draudzes locekļiem latviski, pretī tika saņemta noraidoša un ignorējoša attieksme. Kā tad ir ar to brāļu un māsu savstarpējo mīlestību un latviešu tautai labās vēsts nešanu?

Problēmas sakne:

Holokaustu pārdzīvojušie un viņu pēcnācēji nebūt nav gatavi aizmirst, kas notika. Citādi līdzīgi noziegumi var turpināties tālāk – atkārtoties tuvākā vai tālākā nākotnē bez aizspriedumiem, taču vai ar latviešu tautu it kā miera laikos Latvijas okupācijas laikā nebija līdzīgi, kad 30% Latvijas iedzīvotāju bija izvesti un nežēlīgi izkauti nomainot ar krievvalodīgajiem iebraucējiem. Vai arī par to nevajadzētu atgādināt tai cittautiešu daļai, kura ieradās Latvijā okupācijas un pēc okupācijas laika periodā? Pretējā gadījumā izriet, ka upuriem-latviešu tautai nepārtraukti jājūtas neērti par to, ka joprojām atļaujas dzīvot savā zemē un lietot savu dzimto valodu.

Spilgts piemērs ko miera laikos paspēja izdarīt vienas dienas laikā. 1949. gada 25. martā izsūtīja 42 000 cilvēku un vairāk nekā puse no viņiem bija bērni.

Acīm redzot krievvalodīgie kristieši domā, ka savu labklājību un Dievišķu svētību un veselību iespējams iegūt uz valsts nācijas upuru kauliem. Bet dažkārt jūtas izbrīnīti, ka divdesmit gadu garumā nekas būtisks viņu privātajās dzīvēs nav izmainījies.

Varbūt pienācis laiks pārvērtēt kas altāra priekšā tiek nests par upuri un kādi elki glabājas sirds kambaros.

Varbūt pienācis laiks saprast, ka nepārtrauktie pazemojumi spekulējot ar Bībeliskiem terminiem ir noziedzība un valsts nācijas pazemojoša.

Retorisks jautājums:

Vai Latvijas valsts svarīgajos jautājumiem var droši paļauties uz krievvalodīgajām draudzēm, kuras 23 gadu laikā nav uzskatījušas par vajadzību cienīt valsts nāciju un lietot valsts valodu? Un vai tiešām mūs visus vieno „Galvenais ir Jēzus” jeb „Glavnoje Isus”?

Risinājums:

Bībelē teikts: „Cieni savus vecākus, tad Tev labi klāsies.” Ja šo Bībeles pantu izvērstu plašāk, tad jāsecina, ka tas varētu attiekties arī uz valstsnāciju Latvijā. „Cieni latviešus, lieto valsts valodu un tad tev labi klāsies.” Secinot, ka nevar gaidīt pilnā mēra svētības un Svētā Gara izliešanos, kā arī Atmodu Latvijas krievvalodīgajās draudzēs, ja nepilda elementārus, pašsaprotamus norādījumus, nenožēlo grēkus attiecībā pret latviešiem un neatsakās no iekarotāja un uzvarētāja sindroma, kā arī no komunistiskās virskundzības Latvijā.

Tas pats arī attiecams uz latviešiem, nevar gaidīt pilnā mēra svētības un Svētā Gara izliešanos, kā arī Atmodu Latvijas latviešu draudzēs, kamēr neatsakās no verdziskā sindroma apzinoties, ka „Jo jūs neesat saņēmuši verdzības garu, lai atkal kristu bailēs, bet jūs esat saņēmuši dievbērnības Garu, kas mums liek saukt: Aba, Tēvs! ” (8:15), attiekties no pārliekās piekāpības un pazemošanos, kas atšķiras no pazemības un lūgt Dievu, lai Viņš svētī ar saimnieka saprašanu.

Bībelē mēs lasām, ka pirmā vietā ir ebreji, tikai pēc tam pārējie. Latvijā vispirms ir pamatnācija latvieši un tikai tad krievvalodīgie. Tāpēc cenšoties saņemt atklāsmi par uzstādītām prioritātēm, var droši teikt, ka Atmoda var nākt drīz. 

Sestdien notika tautas nobalsošana par grozījumiem Satversmē, kas paredz krievu valodai noteikt otras valsts valodas statusu Latvijā. PAR nobalsojuši 24,88% vēlētāju, bet PRET – 74,8%.

Latvijas prezidenta uzruna tautai

„Pārliecinošs vairākums Latvijas pilsoņu ir pauduši viennozīmīgu atbalstu Latvijas konstitūcijas vērtībai – valsts valodai. Pateicos visiem, kas iestājās par valsts valodu un par Latviju kā vienīgo valsti pasaulē, kur latviešu valodai, tautas tradīcijām, visam latviskajam ir iespēja pastāvēt, attīstīties un vienot visus, kas ir šīs valsts patiesie patrioti.

Referendums nav nedz sākuma, nedz beigu līnija. Tas bija nopietns pārbaudījums un mācību stunda mums visiem. Ar šādu balsojumu par otru valsts valodu tika apdraudēts viens no svētākajiem Satversmes pamatiem – valsts valoda. Tādēļ šobrīd ir pienācis laiks nopietnai diskusijai par konstitūcijas pamatu nostiprināšanu un varas modeļa maiņām ar vienu vienīgu mērķi – padarīt Latvijas valsti stiprāku un pēc iespējas nodrošināties pret jebkādiem valsts pamatu apdraudējumiem nākotnē.

Es pateicos viesiem, kas referendumā uzjundītajās emocijās un sakarsētajā gaisotnē saglabāja vēsu prātu un toleranci, neļaujoties provokācijām un naida kurināšanai. Vienlaikus mums visiem ir jāapzinās, ka ar referendumu nekas nebeidzas. Visiem tiem, kas vēlas šeit dzīvot savstarpējas cieņas un sapratnes gaisotnē, ir nekavējoties jāuzsāk diskusija, jāveido dialogs par to, kā pārvarēt aizdomas, aizvainojumus vai pārpratumus. Pretējā gadījumā mūsu sabiedrība būs tikpat manipulējama no ekstrēmu viedokļu paudējiem, kā tas nereti bijis līdz šim.

Es ticu, ka Latvijas pilsoņi ir gudri un atbildīgi. Es ticu, ka mūsu spēkos un prātos ir doma par vienotu Latviju, ko nevarēs šķelt neviens ārējs vai iekšējs spēks.”

Saprotams, ka latviešu tauta ir tik ļoti novārdzināta, ka ticība zudusi it visā, kas saistās ar latviešu tautas identitāti. Vienīgais latvieša protests – bezdarbība.

Labu cilvēku bezdarbība ir dēmonizēto ierocis. Latviešu senču izcīnīto suverēno neatkarību un brīvības stafetes nodošana, nevis pamatnācijas bērnu rokās, bet nelabvēļu un latviešu tautai svešo un izkropļoto interešu lobēšanu varas rokās,-ziņo spektrs.com

Visus šos neatkarības gadus, latviešu tautas nespēja, pilsonības nenovērtēšana, zemā pašcieņa, vienaldzība un latviešu identitātes nenostiprināšana, kā arī citi pašu degradēšanas un demoralizēšanas centienu stiprums, tika nepārtraukti nelabvēļu testēts. Kaut arī ik pa laikam dažādos veidos par to tauta tika brīdināta, tā izmisīgi ir palikusi uzticīga vienaldzības potei ar aizbildinājumu uz lūpām: ekonomiskā labklājība svarīgāka par visu. Cik tālu ar šo svarīguma apziņu esam tikuši, tas jau ir cits stāsts.

Tagad tauta pārmet valdībai par bezdarbību, arī Ēdenes dārzā Ādams atbildību uzvēla uz Ievas trauslajiem pleciņiem. Taču no Ievas, apmānītās apziņas iespaidā, piedāvātā ābola varēja atteikties un atgādināt par patiesām vērtībām un pamatnostādnēm, kurām jāseko. Jautājums ir par to, kādas tad ir latviešu tautas pamatnostādnes, kurām sekot? Vai kāds ir noteicis robežas, kuras pārkāpt vairs nedrīkst, jo tas ir bīstams paša dzīvībai? Lai arī pašiem nevajadzētu sagaidīt izraidīšanu no Ēdenes dārza. Noteikti likumi, kas aizsargā pamatnācijas intereses no vienas puses uzstādītas Latvijas proklamēšanas laikā, taču no otras puses redzams, cik tās ir bijušas nestabilas, nevis savā būtībā, bet gan tāpēc, ka tās nebija papildus nostiprinātas ar visādiem iespējamiem līdzekļiem valsts līmenī. Tāpēc arī esam nonākuši, ka sekas ir nenovēršamas un tās dēļ jātērē divi miljoni referendumam.

Paldies, Dievam, ka valsts vīri vismaz tagad ir atjēgušies un nostiprinājuši Satversmē valsts valodas nozīmi. Taču vai nevajadzētu ar tādu pašu centību un rāvienu vismaz tagad nostiprināt arī visas pārējās robežas, lai aizsargātu savu tautu nākotnē?

Turklāt vai nevajadzētu tuvākā nākotnē pasargāt pamatnācijas kārtējo divu miljonu tēriņu uz briestošo referendumu par automātisko pilsonības piešķiršanu nepilsoņiem?

Domājams, ka arī šoreiz valdībai vajadzētu ar galvu mesties iekšā juridisko jautājumu sakārtošanā un kārtēja saspīlējuma savlaicīgā novēršanā.

Vai tiešām ir jāsagaida kārtējais etniskais karš, vai apziņas, ekonomiskā, sabiedriskā okupācija, vai kārtējais divu miljonu vērtais referendums, lai to saprastu?

Diemžēl tas viss ir bezdarbības un vienaldzības sekas. Ja latvieši to nenovērtē un tas viss nav vajadzīgs, tad atrodas svešie, kuri novērtē pēc savas saprašanas un savu vajadzību izsaka nestabilos, draudu apstākļos, lai varu pārņemtu bez maksas.

Var jau arī pārmest Dievam un jautāt: kur bija Dievs? Taču vai Latvijas neatkarības atgūšanu nevarētu nosaukt par brīnumu? Dievs latviešiem devis savu zemi, bet kā latvieši tajā valda? Vienaldzīgi un bezatbildīgi! Neaizmirsīsim, ka Latvijā ir tautas vēlēta valdība. Tāpēc pienācis laiks pajautāt, kur visus šos neatkarības gadus ir bijusi latviešu tauta?

Tāpēc par nožēlu jāsaka, ka šie demoralizētie apstākļi rodas ar latviešu tautas svētību.

Ieskatīsimies kaut vai pēdējo gadu latviešu tautas nozīmīgos jautājumos un kāda ir bijusi tās reakcija.

1. Vai nepieciešams pakāpeniska pāreja valsts valodā valsts apmaksātās skolās, kas savukārt saliedētu un vienotu dažādās etniskās grupas? Latviešu tauta teicā – NĒ!
2. Vai nepieciešama ticības mācība skolās, lai tādējādi skolnieki varētu atšķirt labu no ļauna, grēku no svētuma un lai neviens nevarētu manipulēt ar bērna apziņu un iesaistīt homoseksuālisma propagandā, narkotisko vielu lietošanā, zālītes pīpēšanā un t.t.? Latviešu tauta teica – NĒ!
3. Vai nepieciešams ētikas stundās mācīt patriotisma gara celšanu Latvijas bērnos, kas izkoptu latviešu veselīgu pašvērtējumu, mācītu saimnieka apziņu, kā arī Tēvzemes un Dzimtenes mīlestību? Latviešu tauta teica – NĒ!4.
4. Vai latviešu tautai ir vajadzīga latviešu valoda, 18. februārī latviešu tauta teiks ….?

Kur bija latviešu tauta? Šādu jautājumu jau uzdod izaugušie latviešu bērni saviem vecākiem. Ko pieaugušie atbild? Vai uzliek savu roku uz sirds un saka: „Piedod, bērns, mani tas neinteresēja un manas bezdarbības sekas jāizcieš TEV!”

Bībelē teikts: „Ja bērns prasa maizi, vai vecāki var iedot akmeni?” Acīm redzot latvieši var.

Aicinājums:

Ja ir kādi, kuri tik ļoti cenšas pārrakstīt Latvijas vēsturi akcentējot, ka okupācijas nav bijis, tad tagad ir pienācis laiks, kad latviešu tauta ir spējīga pārrakstīt, nelabvēļu gaidītās prognozes Latvijas nākotnē, latviešu tautai vēlamā virzienā.

Vismaz tagad mēs to varam izdarīt, vēl nav par vēlu!

18. februārī par divvalodību teiksim – MĒS ESAM PRET!!!

Saeima ceturtdien pieņēma paziņojumu par latviešu valodas valstisko lomu, kurā uzsver – latviešu valoda kā vienīgā valsts valodas ir ietverta Satversmes kodolā un tas ir viens no Latvijas valsts konstitucionālās iekārtas virsprincipiem. Tāpēc Saeima paziņojumā aicina pilsoņus piedalīties gaidāmajā valodas referendumā un balsot PRET divvalodību,-ziņo spektrs.com/saeima

Paziņojumā Saeima apstiprina, ka latviešu valoda kā vienīgā valsts valoda ir ietverta Satversmes kodolā un ir viens no Latvijas valsts konstitucionālās iekārtas virsprincipiem. Tajā arī uzsvērts, ka latviešu valoda kā vienīgā valsts valoda ir nedalāmi saistīta ar Latvijas valstisko identitāti, Latvijas valsts būtību, tās izveidošanas un pastāvēšanas jēgu, kā arī atgādināts, ka Latvija ir vienīgā vieta pasaulē, kur iespējama latviešu kultūras un valodas pastāvēšana un attīstība.

Latviešu valodai kā visu valsts iedzīvotāju kopīgajai valodai ir būtiska nozīme demokrātiskās līdzdalības un saliedētas sabiedrības nodrošināšanai Latvijā, uzsvērts paziņojumā. Latvijas valsts ir izveidota latviešu nācijas pašnoteikšanās ceļā un Latvijas valsts pienākums ir pastāvīgi nodrošināt latviešu nācijas, valodas un kultūras ilgtspēju un vēlreiz apstiprina, ka Latvijas valsts garantē visu Latvijas mazākumtautību tiesības saglabāt un attīstīt savu valodu, etnisko un kultūras savdabību.