Viena no kongresa darba grupām bija veltīta Satversmes preambulas apspriešanai. Egila Levita sagatavotais projekts ir noņemts no izskatīšanas un piedāvāts jauns variants,-ziņo spektrs.com/ nra.lv

Preambulas nosaukums mainīts pret “Satversmes ievadu” un no teksta pazudis termins “valstsnācija”.

Ar šo jauno preambulas projektu “Vienotība” šonedēļ iepazīstinās koalīcijas partnerus un piedāvās ierakstīt koalīcijas līgumā apņēmību, ka tā tiek pieņemta vēl līdz 12. Saeimas vēlēšanām.

Čepāne aģentūrai LETA skaidroja, ka šīs projekts izstrādāts kopā ar juristu Egilu Levitu un, konsultējoties arī ar citiem ekspertiem. Šīs varētu būt pamata piedāvājums, par kuru diskutēt topošās koalīcijas partneriem, sacīja Čepāne, piebilstot, ka šīm nolūkam varētu izveidot darba grupu. Līdz ar to projekta teksts vēl varētu mainīties.

Līdz šim Levita piedāvātajā preambulas teksta bija teikts: “(…) nācijas saliedēšanās un nacionālās pašapziņas veidošanās rezultātā 1918.gada 18.novembrī latviešu vēsturiskajās zemēs proklamētā Latvijas Republika ir izveidota uz latviešu nācijas negrozāmās gribas un tās neatņemamo pašnoteikšanās tiesību pamata, lai varētu brīvi pašnoteikties un kā valstsnācija veidot nākotni pati savā valstī”.

Savukārt jaunajā projektā šīs punkts skan šādi: “1918.gada 18.novembrī proklamētā Latvijas Republika ir izveidota, apvienojot latviešu vēsturiskās zemes, balstoties uz latviešu nācijas negrozāmo valstsgribu un tās neatņemamajām pašnoteikšanās tiesībām, lai garantētu latviešu nācijas, tās valodas un kultūras pastāvēšanu un attīstību cauri gadsimtiem, nodrošinātu ikviena cilvēka un visas tautas brīvību un veicinātu labklājību”.

Šajā Satversmes preambulas projektā, līdzīgi kā iepriekšējā, norādīts, ka Latvijas tauta izcīnīja savu valsti Brīvības cīņās, neatzina okupācijas režīmus, pretojās tiem, atguva savu brīvību, uz valsts nepārtrauktības pamata atjaunoja valstisko neatkarību. “Tā godina savus brīvības cīnītājus, piemin svešo varu upurus un nosoda okupācijas režīmus,” teikts preambulas projektā.

Satversmes ievada projektā arī teikts, ka “Latvijas valsts darbības augstākā vadlīnija ir cilvēka cieņa un brīvība, tā ievēro demokrātiskas tiesiskas, sociāli atbildīgas un nacionālas valsts virsprincipus, atzīst un aizsargā cilvēktiesības, to skaitā mazākumtautību tiesības”.

Tāpat tajā teikts, ka mūsu identitāti Eiropas kultūrtelpā ir būtiski veidojušas it sevišķi latviešu tautas tradīcijas un dzīvesziņa, universālās humānās un kristīgās vērtības. “Latviešu valodai kā mūsu kopējai valodai ir būtiska nozīme demokrātiskās līdzdalības un saliedētas sabiedrības nodrošināšanā. Mūsu sabiedrības galvenās pamatvērtības ir brīvība, godīgums, taisnīgums, solidaritāte, vienlīdzība. Ģimene ir sabiedrības pamatvienība, darbs ir katra cilvēka un visas tautas izaugsmes un labklājības pamats,” paredz Satversmes ievada projekts.

Savukārt katra pilsoņa pienākums ir aizsargāt Latvijas valsts neatkarību, teritoriju, tās vienotību, tautas suverenitāti, demokrātisko valsts iekārtu. “Ikkatram pēc savām spējām ir jārūpējas par sevi, saviem tuviniekiem un sabiedrības kopējo labumu, jāizturas atbildīgi pret saviem līdzcilvēkiem, sabiedrību, valsti, vidi, dabu, nākamajām paaudzēm,” teikts Satversmes ievada projektā.

Tāpat norādīts, ka Latvija aktīvi piedalās starptautiskajos procesos, aizstāvot savas intereses un dodot pienesumu Eiropas Savienības un pasaules humānai, ilgtspējīgai, demokrātiskai un atbildīgai attīstībai.

“Vienotība” kongresā pieņēma rezolūciju, kurā uzsver nepieciešamību rūpēties par valsts pamatu un vērtību stiprināšanu, sekmējot Satversmes preambulas pieņemšanu Saeimā, tajā atspoguļojot Latvijas valsts pamatus un tās konstitucionālo identitāti un stiprinot Latvijas valsts jēgas un būtības izpratni sabiedrībā.

“Vienotības” pārstāvji uzskata, ka preambulā arī jānorāda uz Latvijas valsts dibināšanu kā latviešu tautas pašnoteikšanās īstenojumu, atklājot Latvijas valsts galvenos mērķus – brīvības un labklājības veicināšanu, latviešu nācijas, tās kultūras un valodas pastāvēšanu un attīstību cauri gadsimtiem, norādot uz latviešu tautas un Latvijas valsts vēstures galvenajiem mezglu punktiem. Tāpat, pēc partijas pārstāvju domām, nepieciešams uzsvērt Latvijas parlamentārās demokrātiskās valsts iekārtas galvenos principus un mūsu sabiedrības pamatvērtības, kā arī iezīmēt Latvijas līdzdalību un līdzatbildību Eiropā un pasaulē.

NA komentārs:

Nacionālās Apvienības līderis Raivis Dzintars Twitter kontā komentē:

“Valstsnācijas svītrošana un preambulas izmainīšana ir Vienotības kļūda. Atkāpšanās no principiem un mazinātas arī iespējas pieņemt 11.Saeimā.”

Savukārt Einārs Cilinskis  Twitter kontā Raivja Dzintara komentāram pievieno: ” Bet vai veidosies spēcīga nācija, ja baidāmies pat preambulu noformulēt?”

LKR „Aktuāla diskusija” Vai latviskā dzīvesziņa savienojama ar kristīgo ticību?

Raidījumu vada: Tālivaldis Tālbergs – LKR prezidents
Viesi: Jānis Šmits – Luterāņu mācītājs un politiķis;
Ivo Pavlovičs – LELB Pēterupes un Skultes draudžu mācītājs.

Pierakstīja: spektrs.com

Tālivaldis Tālbergs: Vai ir nepieciešama preambula?

Jānis Šmits: Preambula ir nepieciešams mūsu Satversmē. Jau toreiz 1921.gadā saskārās par daudziem jautājumiem un viens no būtiskajiem jautājumiem bija par Dievu. Man šī jaunā versija liekas laba no vienas puses, tādēļ, ka tā nostiprina lietas, kuras daudziem nav skaidras, bet ja mēs runājam par kristīgo ticību un tā saucamo „latviešu dzīvesziņu”, man nav pieņemama viena lieta, kas ir studējis Satversmes vēsturi ir jāzina viena lieta, ka mūsu Satversmes tēvi bija politiķi, mācītāji un viņi gribēja Satversmi iesākt ar vārdiem: „Pateicoties visuvarenajam Dievam, par iegūto Latvijas neatkarību..” Atšķirība ir tāda, ka vecajā versijā, kuru es mēģināju restaurēt 9.Saeimas laikā un kas neguva Saeimas atbalstu ir pateikt to, ka pirmajam ir jābūt atkarībai no.. un tad seko pateicība Dievam par atgūto neatkarību. Bet tagad mēs ierakstam juridiski korekti sastādīto teikumu, bet rezultātā aizmirstam pievienot Dievu. Jā, dzīvesziņa un kristīgās vērtības nenoliedzami mūs ir ietekmējusi, taču šādā formulējumā, tas vairāk šķeļ nevis vieno Latvijas tautu. Un, tad ir jautājums, ko mēs katrs saprotam ar vārdiem kristīgās vērtības? Vai tās ir konservatīvās kristīgās vērtības, vai tās ir liberālās kristīgās vērtības. Tādēļ mans piedāvājums būtu iekļaut Radītāju, jo daudzu valstu konstitūcijās tas ir. Piemēram: Īrijas konstitūcijā ir teikts: „Vissvētākās trīsvienības vārdā no kura visa autoritāte izriet un uz kuru mūsu augstākiem mērķiem jābūt virzītām un visas valsts cilvēku darbiem, mēs Īrijas tauta pazemībā atzīstam visus mūsu pienākumus pret Dievišķo Kungu Jēzu Kristu, kas uzturēja mūsu Tēvus pāri pārbaudījumu gadsimtos.” Grieķija: „Visas Svētās un Vienbūtības un Nedalāmās Trīsvienības vārdā..” Polijā ir tas pats, Amerikai vēl jo vairāk.

Mēs redzam, ka šajos gadījumos ir runa par Dievu kā Personu, bet mēs runājam par vērtībām, tātad vērtības mums ir vajadzīgas, tās mūs ir veidojušas, bet vērtību devējs laikam ir atvaļinājumā.

Tālivaldis Tālbergs: Kur ir tā problēma, trūka ierosinājuma?

Jānis Šmits: Gribu, lai ir skaidrība nav pašreiz iesniegta Satversmes Preambula. Ir viens projekts, kuru sastādījis mūsu cienījamais Levita kungs un tas ir tikai viens no variantiem. Lai tas būtu pieņemts ir nepieciešams piecu deputātu paraksti. Nav vēl iesniegts šāds likumprojekts.

Ivo Pavlovičs: Svarīgi, lai būtu atsauce uz Dievu. Atcerēsimies, ka mūsu Latvijas himna sākas ar vārdiem: „Dievs svētī Latviju!” Tas būtu likumsakarīgi un jēdzīgi, ka preambula sāktos ar tādiem pašiem vārdiem. Simboliski un loģiski. Hierarhiskā secībā un kārtībā.

Tālivaldis Tālbergs: Jaunajā projektā ir otrādi ar šiem vārdiem beidzas preambula. Jautājums ir no kā mums baidīties, ja 60% Latvijā ir kristīgi domājoši. Rr jābūt arī politikai gribai. Bet vai tad mums nav deputātu kristiešu?

Ivo Pavlovičs: Piedalījos kādā diskusijā, kura bija veltījams folklorai. Tajā dtika diskutēts par folkloras nozīmi. Statistikai es lūdzu pacelt roku tiem, kuri ir kristieši, visi pacēla roku izņemot vienu. Redziet, mums ir arī formālā kristietība.

Jānis: Vaina ir jāuzņemas gan vienai, gan otrai pusei. Tāda ir mūsu nacionālā mentalitāte. Citas tautas kristīgo piederību akcentē, piemēram, Īrijā dzīvojošais teiktu, ka viņš ir Īrs-katolis. Tā ir viņu identitāte.

Tālivaldis Tālbergs: Tad mēs esam latvieši-protestanti..

Jānis: Protestējam iespiedušies stūrītī pie ledusskapja. Mēs neesam gatavi uz aktīvu rīcību.

Ivo Pavlovičs: Mūsu Latvijas prezidents Kārlis Ulmanis bija luterāņu draudzes loceklis un bija arī dievnams, uz kuru viņš ir gājis. Tajā laikā, garīgā latviešu identitāte tika saistāma ar luterāņu draudzi, kurai piederēja vairākums latviešu tautas.

Jānis Šmits: piezīme, ne tikai Kārlis Ulmanis bija kristietis, bet arī prezidents Jānis Čakste. Viņš bija ne tikai luterāņu draudzes pārstāvis, bet arī Jelgavas Svētās Annas draudzes priekšnieks, par ko daudzi varbūt nezin.

Latviskā dzīvesziņa- dievturība?

Tālivaldis Tālbergs: Latviskā dzīvesziņa, ko tas nozīmē?

Ivo Pavlovičs: Vairākās vārdnīcās meklēju „latviskā dzīvesziņa”, bet nevarēju atrast. Google gan atradu, dievturības kontekstā.

Tālivaldis Tālbergs: Jā, es arī paskatījos, tajā atradu dievturību, kuras centrs ir zaltis.

Ivo Pavlovičs: Ir atsauce uz dzejniekiem, tautasdziesmām. Liekas, ka ar vārdu dzīvesziņa ir domāta subjektīva atziņa par viss kaut ko. Bet problēma ir tad, kad to veido kā autentisku avotu. Manuprāt, ka šī termina ieviesēji ir saistāmi ar dievturiem. Ar mērķi pasludināt, ka dievturība ir autentiska latviešu reliģija. Taču dievturības saknes nesniedzas īpaši tālu, tās vadonis Ernests Brastiņš pirmās brīvvalsts laikā pētīja pilskalnus un rakstīja savas pārdomas un radīja dievturu ceroksli jeb dievturu katehismu, kas ir veidots pēc luterāņu katehisma analoģijas. Iekļaujot tajā tās tautasdziesmas, kas viņam likās atbilstošas un pārinterpretējot tās nozīmi akcentējot konkrētus vārdus. Piemēram: klaja nepatika un naids un noraidījums pret kristīgo baznīcu un kristīgām vērtībām. Uzskatāmi Ernests Brastiņš tās tautas dziesmas, kurās ir pieminēts vārds baznīca ievieš jaunu interpretāciju, ka latviešiem baznīca ir bijusi kāds svēts akmens vai birzes, taču noraida tās tautas dziesmas, kurās ir teikts, ka latvietis ir bijis kristīts un kristīgs cilvēks.

Darba dienās ganos gāju

Svētdienās baznīcā

Ganos gāju gavilēt

Baznīcā Dievu lūgt.

Tādas norādes uz kristīgo praksi ir daudz. Problēma ir tā, ka mūsdienās notiek jēdzienu pārdefinēšana vai pārgrupēšana. Korekti sakot latviskā dzīvesziņā pamatā ir folklora. Taču to vienkopus kā Bībeles aptverošo avotu uztvert nevar. Tajā ir nesavienojamas lietas piemēram: rātnās un nerātnās dainas, buramvārdi un lūgšanas. Tās ir tautas dziesmas, kuras var paust galēji pretējus uzskatus.

Tālivaldis Tālbergs: Dzīvesziņa ir pieņēmusi monopoltiesības, kuras centrs ir zalts. Lūk, ja to ieliekam mūsu preambulā un uzskatām, ka tas ir veidojis mūsu garīgo identitāti neņemot vērā, ka dievturība veidojusies 20 gados, tad rodas jautājums, bet kas bijis pirms tam..

Ivo Pavlovičs: Pirms tam bija kristietība.

Tālivaldis Tālbergs: Bet, lūk, to mēs nerēķinām. Piedošanu, bet pa starpai mums ir bijis 50 gadu komunisma laiks, tad to arī liksim iekšā?

Ivo Pavlovičs: Labi, ka komunismu pieminējāt, jo šajā gadījumā ir runa ne tik daudz par folkloras materiālu un garīgo mantojumu, kuru saņēmām no mūsu senčiem, bet mēs atgriežamies pie būtības- folkloras pārinterpretāciju. Lai ieskatītos dziļāk ir jāsaprot, ka folkloras pārinterpretēšana ir notikusi tieši šajos 50 gadu okupācijas laikā, kad kristīgā prakse tika aizliegta, bet folkloras pētījumi notika, tā radot jaunas tautas dziesmas, piemēram, par kolhozniecēm. Tātad šis lauciņš apzināti padomju valsts atbalstīja, finansēja un tas tika rušināts. Visur tika iekodēta Dieva noliegšana. Taču neaizmirsīsim to, kāpēc padomju impērija bija ieinteresēta tajā. Jo ar folkloras palīdzību varēja kultivēt tādas lietas, kā baznīcas noraidīšanu, negatīvu attieksmi pret vāciešiem. Saprotiet nevar noturēt varu ar rupju fizisku militāru spēku. Nepieciešama ideoloģija un lai cilvēki labprātīgi pie šīs varas turētos. Bez ideoloģijas neviena vara nevar pastāvēt. Ideoloģijas princips ir šāds:

Mēs esam jūsu atbrīvotāji dubultā, mēs jūs atbrīvojām no vācu okupācijas un no viņu atnestās ar uguni un zobenu uzspiestās kristīgās ticības.

Šādā kontekstā kultivēt folkloru ar pseidonacionālo apziņu ir ļoti izdevīgi valdošai varai.

Tāpēc jānorobežojas no tik ļoti brīvas interpretāciju, kurai nav sakars ar nacionālo, tautisko, bet gan ir ar subjektīvu domu un brīvu lidojumu ar ezoterisku pieskaņu.

Jānis Šmits: Anna Brigadere teica: „ Kas Dievam pārstāj ticēt tas māņiem ticēt sāk.” Visam ir sava vieta, folklorai krājumos un literatūrā, bet preambula ir juridisks dokuments. Vai šīs lietas ir savienojamas? Tad tādā gadījumā preambulā ir jāraksta, ka latviešu folklora un kristīgā ticība. Bet tad, mums paliks pašiem kauns, kad opozīcijā esošie deputāti šos vārdus- latviešu folklora izvilks ārā un sāks cēlāt, piemēram, kādas izcelsmes ir Lāčplēsis? Jūs sakāt, ka viņš ir varonis, kad saviem bērniem sakāt: „Esi kā Lāčplēsis!”  Bet Lāčplēsis ir dzimis no vīrieša un lāču mātes dzimumsakara. Un tad mēs atbildam, bet tā taču ir folklora. Mums ir arī Spīdolas balva. Tad skan vārdi: „Esi gudra kā Spīdola.” Bet Spīdolas ģenētiskā izcelsme ir tēvs pūķis, māte ragana. Tātad tie ir latviešu tautas tēli, kuri iekļauti latviešu dzīvesziņā un kuru mēs tagad mēģinām savienot ar kristīgām vērtībām? Tāpēc jau Dievu mēs nevaram pieminēt, jo tad nesanāk mums pievienoties modernai mācībai „New Age”, kurā viss ir viens. Taču kristietis var kalpot tikai vienam Kungam. Ja Dievs ir pēdējā vietā, tad mēs nevaram sevi saukt par svētīgu tautu. Svētīga tauta ir tā, kurai Kungs ir par Dievu.

Šogad arī pirmo reizi 18.novembrī es nenoliku ziedus pie mūsu tautas simbola Brīvības pieminekļa, jo tas tika aptīts ar pagāniskiem simboliem un zīmēm. Jo ziedu nolikšana arī ir upura [Dievam]pienešana, šajā gadījumā tā būtu elkdievība.

Ivo Pavlovičs: Ir kristieši, kuri vispār teiktu, ka ziedu nolikšana pie Brīvības pieminekļa ir elkdievība. Taču es gribētu Jums pavaicāt, kāda būtu Jūsu reakcija, ja Jūs mani redzētu ar varavīksnes krāsas šallīti ap kaklu?

Tālivaldis Tālbergs: (smaida) Būtu nepieciešams izskaidrot, vai Tu esi… vai nesi…

Ivo Pavlovičs: Bet es neteiktu. Vai arī, ielās izietu ar varavīksnes krāsas lietussargu.

Jānis Šmits: Noasa simbols.

Ivo Pavlovičs: Tu tā saki, jo esi teologs. Padomājiet par to, kādas asociācijas tas izraisa.

Tālivaldis Tālbergs: Kā ir sabojāta šī analoģija..

Ivo Pavlovičs: Jā! Sabojāts ir priekšstats par lietu, kas pēc būtības ir ne tikai šķīsta, bet tā ir arī Dieva apsolījuma zīme. Es teiktu, ka tas ir līdzīgi ar latviešu tautas folkloru. Un bagātīgo folkloras materiālu. Mums kristiešiem ir jārīkojas gudri. Viena lieta ir norobežoties un pateikt, pateicoties tiem pašiem dievturiem, kuri pilnīgi nejēdzīgi nointerpretējuši sākot ar tautasdziesmām, teikām, beidzot ar zīmēm, un pateikt, ka tas viss ir no velna.

Tālivaldis Tālbergs: Latviskums ir no velna..(smejas)

Ivo Pavlovičs: Jā! un atstāt, lai interpretē mūsu tautas dziesmas, zīmes un t.t. Lai jau kristieši norobežojas no visa nacionālā. Otra lieta, tas ceļš, kuru es pats eju, to rasolu šķirot. Redziet, ja mēs kristieši sakām, ka Lāčplēša ordenis ir no velna.. Piekrītu ir jāvelk demarkācijas līnija, bet tas jādara gudri. Jo tad mēs zaudējam dažādas svarīgas lietas. Arī šajā gadījumā, lai mēs nezaudētu latviešu folkloru, kura ir ļoti bagāts. Padomāsim vai tiešām mēs nesaskatām tajās kristīgus motīvus? Tur ir ļoti daudz. Es draudzēs skaidroju, ka mūsu latviskā dzīvesziņa, tādā vārda izpratnē kā mūsu folklora ir veidojusies tiešā un nepastarpinātā kristīgās ticības ietekmē. Un tur ir redzama kristīgā pozitīvā ietekme un iziešana tautā un tur ir redzama arī negatīvā lieta, kad Tēvreize pārveidota par buramvārdiem. Tāpēc tās lietas tautai ir jāskaidro. Manuprāt, runājot par preambulu ir svarīgi teikt skaļi, nepārprotami un bez nekādas tolerances. Dievturībai nav pilnīgi nekāda sakara ar latvisko dzīvesziņu. Tā ir absolūti jauna un tā nav reliģija, bet latents ateisms, jo tur Dievs netiek meklēts. Tur it kā tiek balstīts uz latvisko identitāti, bet ļoti neveiksmīgi. No tā ir jānorobežojas. Ja cilvēkiem rodas priekšstats , ka dievturība un kristietība ir līdzvērtīgas un var pastāvēt līdzās, tad šo pārpratumu vai kļūdu ir jānovērš.

VIDEO http://www.lu.lv/par/mediji/video/konferences/2013/preambula/1/

http://www.lu.lv/par/mediji/video/konferences/2013/preambula/2/

Konference „Latvijas valsts pamatu atspoguļojums izvērstā Satversmes preambulā – ideja un iespējamais saturs” notika piektdien, 25.oktobrī, plkst.12.30 LU Lielajā aulā Raiņa bulvārī 19, Rīgā.

Latvieši pamazām raušas ārā no bīstamā purva, ko īsi varētu dēvēt par “pēcpadomju sindromu”. Tam ir vismaz divas raksturīgas iezīmes,-ziņo spektrs.com/la.lv

Sākumā – brīvības un tautiskā gara eiforija, kas izrādījās virspusēja un pašķidra, jo, šķietami pieveikuši ārējo ļaunumu, latvieši aizgūtnēm metās savas dzīves pamatus cementēt kapitālismā, t. i., atzina mantiskās attiecības par pirmo un galveno sabiedrības vērtību asi un pilnvērtīgas dzīves mērauklu. Turpinājumā – sabiedrības noslāņošanās, dažās dienās tapušu miljonāru “veiksmes stāsti”, garīguma un kultūras apātija, noliedzot arī valsti un tās nacionālo saturu kā vērtību. Tikai tagad, pēc vairākiem gadiem, sākam apjaust, ka sauklī “es mīlu šo zemi, nevis valsti” mēs noliedzam paši sevi.

Tamdēļ Egila Levita rosinātā Satversmes preambula ir nepieciešams nākamais solis, kas mūs ved laukā no purva, kurā esam bijuši tik ilgi, ka tas kļuvis ērts un pašsaprotams. Tik ērts, ka arvien vairāk latviešu piekrītoši māj ar galvu prasībai Dziesmu svētkos dziedāt krievu valodā, apšauba divvalodības draudīgumu un ir gatavi dažus “Saskaņas centra” piedāvātos materiālos ieguvumus celt krietni augstāk par vērtībām, kuras šī partija ne vien nepārstāv, bet gan atklāti, gan slēpti noliedz un apkaro.

Ar Satversmi mēs apliecinām, ka latvieši paši zina, izprot un īsteno tos mērķus, kāpēc Latvija kā valsts ir veidota un pastāv joprojām: latviešu nācijas, valodas un kultūras pastāvēšana, saglabāšana un attīstība. Un, starp citu, tikai tad seko materiālais mērķis – labklājība. Šādai mērķu secībai – un tai nāktos pievērst uzmanību! – ir dziļa un objektīva jēga.

Globalizācijas un dažādu savienību veidošanās procesi, padarot valstu politiskās robežas par nosacītām un izplūdušām, liecina, ka pārticība diezin vai ir saistāma ar primārajiem valstiskuma mērķiem. Ļoti iespējams, ir rodams pārticībai daudz izdevīgāks veidojums nekā pašreizējā Latvijas valsts. Taču nemainīgi neapšaubāma ir patiesība, ka Latvijas robežas novelk un nosargā latviešu valoda un kultūra, kas faktiski bija un paliek pirmais un vienīgais valsts izveidošanas iemesls.

Preambulas veidošana esošajā situācijā noteikti nav nejauša. Tā runā par pašreizējo un turpmāko valsts saturu, un vēsture, kas caurauž preambulas tekstu, rāda šī satura nemainīgos pamatus. Dīvaini ir dažādie viedokļi, ko par preambulu izsaka latvieši, kuros runā tās pašas senās, neizdeldējamās bailes – sak, nieks, kā ar mums pašiem, bet vai mēs kādam nenodarām pāri, vai mūs pareizi sapratīs, vai mēs neesam pārāk strikti un viennozīmīgi savā gribā. Tiesa, tas jo skaidrāk pierāda preambulas vajadzību. Kad Latvija veidojās, bija grūti ticēt, ka izdosies šo mērķi sasniegt.

Kad Latvija izcieta okupāciju, daudzi zaudēja ticību brīvības atgūšanai. Taču pašlaik ir parādījusies jauna neticības forma – daudzi latvieši netic Latvijas un latviešu valodas pastāvēšanas nepieciešamībai.

Atvērtās robežas ir parādījušas jaunus ceļus uz labu dzīvi, svešās valodas, izrādās, var ātri apgūt vismaz sadzīviskā līmenī. Latviešu valoda un kultūra dažam kā kaitinošas iztukšotas kastes maisās pa priekšu piekrautajiem iepirkumu ratiņiem, kas tiek stumti uz… Jā, uz kurieni? Kas ir un uz kurieni iet latvietis bez savas valodas un piederības? Satversmes preambula ir atgādinājums, ka valsts, valoda un kultūra nav kārtējās preces, kuras varam patērēt vai izmest kā nederīgas, ja plauktā ieaugām pievilcīgākas, ērtākas, izdevīgākas. Un, es ceru, ar šo preambulu mēs varam arī apliecināt mūsu īpašās, pamatīgās un nemainīgās attiecības ar šo zemi un valodu, kurā vienīgajā mēs spējam saprasties vissīkākajās, mums vieniem vien zināmajās niansēs. Tiešām, visu par mums citi nekad nesapratīs. Bet mums pašiem ir jāsaprot.

Jānis Vādons “Virve” lasījums, video

Viņš norāda – šo abu jēdzienu iekļaušana preambulā nav obligāta, taču vēlama. “Es domāju, ka Zenta Mauriņa ir tieši uzrādījusi to, ka kristīgā kultūra ir veidojusi Eiropu. Un ja mēs piederam pie Eiropas, tad, es domāju, arī latvieša identitāti kristīgā kultūra ir veidojusi. Un pilnīgi neatkarīgi no tā, vai kāds personiski uzskata sevi par kristieti vai nē, tas ir pilnīgi nesvarīgi. Objektīvi tas ir fakts,” norādīja Levits.

“Bet latviešiem ir otra identitātes sakne. Tā ir šī latviskā dzīvesziņa, kas nāk vēl no pirmskristīgā laikmeta un kā maza urdziņa visu laiku ir tecējusi cauri un nonākusi līdz mūsdienām. Tas ir ļoti unikāli. Es domāju, ka to arī vajadzētu uzsvērt,” viņš skaidroja. Viņš piebilst ka, par šo jautājumu vēl var diskutēt, taču būtu vēlams to preambulā atstāt.

______________

Diskusiju par preambulu paredzēts uzsākt 25.oktobrī ar konferenci, ko Saeimas Juridiskā komisija rīkos kopā ar Latvijas Universitāti, uzaicinot arī konstitucionālo tiesību ekspertus no Igaunijas un Lietuvas. Abās kaimiņvalstīs pamatlikumā ir preambula, kurā ir atspoguļoti valsts izveidošanas apstākļi, mērķi, darbības pamatprincipi, kā arī sabiedrības pamatvērtības.

Satversmes preambulā iekļautas “kristīgās vērtības” 

Tautas nobalsošana, kas paredzētu apstiprināt vai neapstiprināt Satversmes papildināšanu ar neaizskaramu preambulu nav nepieciešama, uzskata Tieslietu ministrs Jānis Bordāns,-ziņo spektrs.com/bnn.lv

Preambulas ieviešana nav Satversmes grozījumi, kas ieviestu jaunus principus vai mainītu esošos, līdz ar to nebūtu vērts tās iekļaušanu konstitūcijā jautāt referenduma ceļā, intervijā Latvijas Radio norādījis Bordāns.

Tieslietu ministrs arī skaidrojis, ka tas ir jautājums par tautas identitātes audzināšanu, izglītību un nezināšanas novēršanu. «Tas vēlreiz apstiprina, ka preambula ir vajadzīga, lai šādas neskaidrības nebūtu,» tā ministrs.

Tikmēr jurists Egils Levits, kurš piektdien, 27.septembrī, iepazīstinās Saeimu ar viņa izstrādātu preambulu, radio uzsvēris, ka preambulā būs skaidrots, kas ir Latvijas tiesiskais pamats, norādīti būtiskākie mezglu punkti vēsturē, attieksme pret okupāciju, vēsturi, skaidrots, vai Latvija ir jauna valsts, kas radusies līdz ar Padomju Savienības sabrukumu vai arī valsts, kas dibināta 1918.gada 18.novembrī, tādējādi uzsverot valsts nepārtrauktības doktrīnu.

Tāpat būtu uzsvērti fakti, kas Satversmē nav norādīti: proti, Latvijā ievēro cilvēktiesības, tāpēc tā ir tiesiska valsts, kā arī Latvija ir sociāli atbildīga valsts.

«Latvijas Satversme ir uzkrītoša ar to, ka tur šādi jautājumi nav atklāti. Lielākajā daļā demokrātisko valstu konstitūcijās preambula satur norādes uz valsts pamatiem,»Latvijas Radio atzīmējis Levits.

Jurists gan atzīst, ka preambula neatrisinās ekonomiskās problēmas un necels vājo pašapziņu, tomēr tās izveide varētu būt neliels solis uz priekšu.