1. maijā, Rīgā, Lielajā Ģildē, Pilsoņu Kongresa delegāti uzstājās ar runām, stāstot par Pilsoņa Kongresa darbību, sasniegumiem un neveiksmēm.

Pilsoņu Kongress, Pavils Bruvers: Foto Ieva Bērziņa

Latvijas Evaņģēliski Luteriskās Baznīcas (LELB) arhibīskapa vietnieks Pāvils Brūvers, PK dalībnieks. Aicināts kandidēt un tika ievēlēts no Skujienes apgabala. Latvijas Evaņģēliski Luteriskās Baznīca bija stiprs garīgais un materiālais Pilsoņa Kongresa balsts. Baznīca sniedza arī pieeju savām telpām atbalstīja ar padomu un lūdza Dieva svētību nozīmīgajam darbam.

“Toreiz tas bija sarežģīts un grūts laiks Latvijas valstī, jo sāka izjukt skaidras robežas starp to, kurš ir savējais un kurš ir pretinieks. Viens otrs šādā situācijā nespēdams noorientēties sanaidojās ar draugiem, bet to labi izmantoja mūsu tautas ienaidnieks pievienojoties mums ar skaļām un nacionālām runām ienesot vēl lielāku konfliktu un nesaprašanos,” -ar nožēlu atskatoties pagātnē atzīst arhibīskapa vietnieks. Kaut arī tobrīd Brūvers bija Minhenē, viņš atrada iespēju palīdzēt Pilsoņa Kongresam. Strādājot radio “Brīvā Eiropa” izmantoja iespēju runāt par Latvijai nozīmīgo laiku, kas ienesa arī redakcijā zināmu spriedzi. Saistībā ar PK Brūvers atzīst, ka iepazīstoties ar PK ideju un vēršoties pie latviešu organizācijām, kaut arī tās pirmajā brīdī nebija atsaucīgas, jo cerības lika uz LTF, tomēr iepazīstoties ar ideju tuvāk, pārliecinājās par tās nepieciešamību. Ideja par pilsoņu reģistrāciju aizrāva latviešus rietumos un tāpēc arī piedalījās reģistrējoties. Pāvils Brūvers izteica nožēlu, ka PK neizdevās realizēt visus nospraustos mērķus, taču iedrošināja atzīstot, ka vēl nekas nav zaudēts, jo atceroties latviešu tautas drosmi un spēku, kas atspoguļojas PK delegātos, ievieš ticību. “Lai Dievs dod uzpūst jaunas liesmas un nenolaist rokas, sakot, ka viss ir pagalam. Lai Dieva un mūsu kopīgiem spēkiem tiktu panākts, ka mūsu valsts Saeima kļūtu par visas tautas cienītu un mīlētu, kā arī darbotos visas tautas interesēs. Lai Dievs dod, ka šī sanāksme un PK atsvaidzināšana un pastāvēšana nestu labus augļus mūsu tautai. Lai Dievs svētī PK, katru no Jums un, lai Dievs svētī mūsu dzimteni Latviju!” -savu runu noslēdza Pāvils Brūvers.

Saeimas priekšsēdētājas Ināras Mūrnieces uzrunu nolasīja Nacionālās Apvienības deputāts Ilmārs Latkovskis. Uzrunā tika akcentēts, ka PK ieguldījums Latvijas neatkarības veidošanā ir augsti vērtējams, PK ir milzīga nozīme, jo Latvijas neatkarības deklarācijas pieņemšana, vēl nenozīmē neatkarību. “Laikā, kad bija dažādi viedokļi, kādai jābūt neatkarīgai Latvijas valstij, tieši PK rādīja ceļu uz savas valsts atjaunošanu, nevis post-koloniālās iekārtas iedibināšanu. PK centās nepieļaut atteikšanos no 1918. gada 18. novembra Latvijas valsts tiesiskajiem pamatiem. PK bija garants tam, lai mēs nenovirzītos no neatkarības ceļa. PK delegātu mandāta darbības laikam nav ierobežojuma. PK nav pieņēmis lēmumu par darbības izbeigšanu. Paldies, ka Jūs bijāt, kad visvairāk bija nepieciešams Latvijas valstij. Pašaizliedzīgi, gudri un dedzīgi cilvēki vienmēr ir un būs vajadzīgi mūsu Tēvzemei. Ticu, ka nākotnē tiks ierakstīta neviena vien spilgta PK vēstures lapaspuse. Jūsu uzdrīkstēšanās un atklātība mums ir un būs vajadzīga.” -Ināra Mūrniece.

Pilsoņu Kongress, Zigurds Strīķis: Foto Ieva Bērziņa

Zigurds Strīķis par galveno Pilsoņu Kongresa mērķi uzskata -Latvijas deokupāciju, dekolonizāciju un deboļševizāciju, lai pēc tam savas pilnvaras nodotu likumīgi ievēlētai Saeimai. Kad krievu politiķi noliedz Latvijas okupācijas faktu, tas izraisa sašutumu. Taču Zigurds Strīķis atzīst, ka latviešu sabiedrība nav vienota savā vēstures izpratnē par trešās atmodas notikumiem, un, ka šobrīd Latvijas sabiedrība ir sašķelta. Risinājumu Zigurds Strīķis redz, ka kopīgo izpratni jāveido balstoties uz notikumu dalībnieku atmiņām, dokumentālām liecībām un vēsturnieku pētījumiem. Kā izdevies īstenot Pilsoņu Kongresa nospraustos mērķus, Zigurds ar nožēlu stāsta: „Deokupācija. Padomju armija it kā tika izvesta. Bet Latvijā palika liels daudzums bijušo Krievijas armijas virsnieku kopā ar ģimenēm. Nav izpildīts pat noslēgtais starpvalstu līgums par 14 000 padomju armijas virsnieku un to ģimenes locekļu izvešanu. Tā ir valsts drošību destabilizējoša piektā kolonna, kura gatava jebkurā brīdī kļūt par „zaļajiem cilvēciņiem” kā noticis Krimā.

Arī dekolonizācija nav veikta. Valsts nav darījusi neko, lai dabūtu prom no Latvijas kaut pusprocentu no tiem, kuri ir nelikumīgi iebraukuši Latvijā PSRS okupācijas laikā un nav izrādījuši ne mazāko vēlēšanos integrēties.Tieši tādēļ Rīgā pie varas ir prokremliskais „Saskaņas centrs”.

Kā izdevies veikt deboļševizāciju – atstādināt no varas komunistiskās partijas funkcionārus un VDK darbiniekus? Tas pat formāli nav veikts. Nav publicēti „čekas maisi”. Toties redzam, ka privatizācijas gaitā ekonomika ir nonākusi to personu rīcībā, kuras saskaņā ar PK plāniem vajadzēja deboļševizēt un dekolonizēt.” PK uzstādītie mērķi tika Augstākā Padomes viltīgiem manerviem apieti.

1990. gada 4. maija neatkarības deklarāciju, kurā bija noteikts pārejas periods valsts varas de facto atjaunošanai. Tomēr Augstākā Padome pēc savas iniciatīvas faktiskas okupācijas apstākļos sāka izdot likumus jau 1918. gada 18. novembra valsts vārdā, pieņēma lēmumu rīkot 5. Saeimas vēlēšanas un uzsākt Latvijas valstij un pilsoņiem piederošo īpašumu pārdali, jeb tā dēvēto privatizāciju. Turklāt ar 1991 gada 21. augusta konstitucionālo likumu „Par Latvijas Republikas valstisko statusu” Augstākā padome .pārtrauca šo pārejas periodu un, uzdodot vēlamo par esošo, būtībā pasludināja, ka Latvijas valsts atjaunošana ir pabeigta. Līdz ar to AP ignorēja PK 1. sesijas lēmumu, „Par likumīgās valsts varas atjaunošanu Latvijas Republikas teritorijā”, kurā teikts, ka „Latvijas Republikas neatkarība jāatjauno pārejas periodā starptautiski nosakot okupētas valsts statusu, izvedot okupācijas karaspēku, likvidējot okupācijas sekas un nododot valsts varu Latvijas Republikas konstitucionālajai tautas pārstāvībai Saeimai”.

Augstākā padome ne tikai pārņēma varu, bet arī savā tālākajā attīstībā radīja Latvijas teritorijā citu valsti ar citiem valsts elementiem. Visi 18. novembra Latvijas Republikas konstituējošie elementi – pilsoņu loks, teritorija un valsts varas organizācija – ir izmainīti.

Latvijas pilsonība tika piešķirta agresorvalsts PSRS pilsoņiem, kas okupācijas gados iepludināti Latvijas teritorijā. Pēdējo divdesmit piecu gadu laikā noraidīti visi priekšlikumi okupācijas laikā iebraukušo personu brīvprātīgas repatriācijas veicināšanai, gluži pretēji – tika radīti mīti par viņu iespējamo integrāciju Latvijas sabiedrībā.

Ņemot vērā, ka Augstākā padome ne tikai patvaļīgi pārstāvēja 18. novembra Latviju, bet savā turpinājumā izmainīja tās pamatelementus, pašlaik nevaram apgalvot, ka 18. novembra Latvija būtu atjaunota.

Pilsoņu Kongress 2015

Zigurds Strīķis asi kritizē valdošās aprindas, kuru kodolu veidoja partija „Latvijas ceļš”, pēc varas pārņemšanas īstenoja politiku, kas bija pretrunā ar Latvijas tautas interesēm. Deviņdesmito gadu sākums iezīmējās ar cenu brīvlaišanu, inflāciju, privātbanku attīstību. „Latvijas ceļa” valdības īstenotais ultraliberālais ekonomikas attīstības modelis, kam raksturīga alkatība un bezatbildība, radīja smagas sociālās sekas visai sabiedrībai. Valsts nevis veicināja kooperāciju, akciju un krājaizdevu sabiedrību veidošanos, bet sekmēja privātbanku attīstību, apgalvojot, ka „tirgus noregulēs visu”. Tie bija gadi, kad Latvija strauji izmira, zaudējot iedzīvotāju skaita ziņā katru gadu pa mazpilsētai. Tautas politisko aktivitāti noslāpēja rūpes par izdzīvošanu. Šādos apstākļos tika veikta privatizācija, vērtīgus, tautsaimniecībai svarīgus objektus nododot nepilsoņu un ārzemnieku rokās.

Šķēles pirmās valdības laikā tika pieņemts likums par brīvu zemes tirgu, kas vēlākajos gados radīja priekšnosacījumus nekustamo īpašumu burbuļa attīstībai.

Latvijas Komiteja 2009. gada 18. martā saistībā ar 4. maija Latvijas valdības nodomu aizņemties 7,5 miljardus eiro paziņoja, ka neviens Latvijas okupācijas administrācijas pārstāvis nav pilnvarots ņemt aizņēmumus 1918. gada 18. novembrī proklamētās Latvijas Republikas vārdā. Šobrīd Latvijas valdības parāds jau ir 9 miljardi eiro un vismaz 300 000 iedzīvotāju pārcēlušies uz dzīvi ārzemēs. Tās ir bezatbildīgas saimniekošanas sekas. Jāpiebilst, ka Igaunijā, kur Igaunijas Kongresu iesaistīja pirmskara valsts atjaunošanā, ilgus gadus ir budžets bez deficīta vai pat ar pārpalikumu, bet valsti atstājuši procentuāli divreiz mazāk iedzīvotāji un tie bijuši galvenokārt bijušās PSRS pilsoņi.

Par ārējiem apdraudējumiem:

Ar zemu militārās aizsardzības potenciālu draudošas Krievijas agresijas apstākļos mēs esam atstāti Dieva varā un lielvalstu politiķu ziņā. Taču uzliekot vēl lielāku sociālo slogu Latvijai, Eiropas parlamenta prezidents Oto Šulcs ir paziņojis, ka Latvijai katru gadu vajadzēs uzņemt 1000 imigrantus no Āfrikas. Zigurds Strīķis uzskata, ka grupējums „Islama valsts” aktīvi darbojas Eiropā un nosaka procesus tajā. Rūpīga islama tradīciju izpēte liecina, ka islams un tradicionālās Eiropas vērtības nevar pastāvēt līdzās.

Pagājušajā gadā Parīzē un Lionā pusmiljons franču demonstrācijā pauda atbalstu tradicionālajai laulībai, iestājoties pret viendzimuma laulību leglizēšanu.

No kurienes rodas šīs eiropiešus un Eiropas vērtības apdraudošās tendences?

Faktiski šī puve ir ieperinājusies sociālo zinātņu nozarē. Eiropas universitātēs ir izaudzis tradicionālā marksisma atzars – kultūrmarksisms. Ja klasiskais marksisms pievērsās galvenokārt ekonomikai, tad kultūrmarksisma darbības lauks ir tradicionālās kultūras un dzīvesveida sagraušana. No kultūrmarksisma ir atvasināts politkorektums, multikulturālisms, nerietumu reliģiju pārākuma sludināšana pār rietumu reliģijām, runas kodi un cenzūra, pretdabiskas seksuālās normas, juvenālā justīcija, pret vīriešiem vērsts agresīvs feminisms, balto eiropiešu aizstāšana ar trešās pasaules imigrantiem. Kultūrmarksisti sludina starprasu laulības un starprasu adopciju. Kultūrmarksisma izcelsme saistīta ar tā dēvēto Frankfurtes filozofijas skolu.

Faktiski kultūrmarksistu ideoloģijas iespaidā ir izglītība, mediji, politika, finanses, bet konservatīvajiem spēkiem visā pasaulē trūkst finansējuma un to iespējas paust savu viedokli ir ierobežotas.

Risinājums: sociālajās zinātnēs strādājošajiem vajadzētu sargāt mūsu sabiedrību no ļaunprātīgām teorijām un mācībām.

Pilsoņu Kongress, Einārs Cilinskis: Foto Ieva Bērziņa

Kultūras ministrijas parlamentārais sekretārs Einārs Cilinskis (NA): “Latvijas simtgades kontekstā, kuru mēs svinēsim pēc neilga laika, varētu noslēgt ar Satversmes sapulces Pilsoņu Kongresa trīsdesmit gadi. Līdz tam laikam Latvijas vēsturnieki varētu daudz precīzāk un labāk izpētīt Pilsoņa Kongresa procesus.”

Einārs Cilinskis klātesošos brīdināja, ka riski, no kuriem, domājams, esam atbrīvojušies, nav pazuduši. „Austrumu kaimiņa teritorijā ir izveidojies nacistisks režīms, kura apdraudējums ir pieaugošs. Šādos apstākļos mums ir jādomā par valsts gribas nostiprināšanu un gatavību valsts aizstāvēšanā. Tāpēc mums būtu ļoti bīstami liet ūdeni uz kaimiņvalsts dzirnavām, veidojot teoriju, ka Latvija ir neizdevusies valsts, kā mūsu Saeimas priekšsēdētāja Ināra Mūrniece minēja kādā intervijā, tādēļ būtu atmetama kā nederīga. To arī vēlas panākt austrumu kaimiņš,” -sacīja Einārs Cilinskis.

Domājot par pilsoņa kongresa dibināšanu un nelielās grupas koordinēšanas spējām paš-organizējot lielu pilsoņu skaitu bez valsts varas atbalsta Einārs Cilinskis uzskata, ka liela nozīme bijusi sabiedriskā gribā un valsts procesu izmaiņu nepieciešamībā, jo ne vienmēr idejas saņem tautas atbalstu un atsauci.

Einārs Cilinskis iedziļinājās analoģiskā raksturojumā par to, ka šis nav vienīgais tautas atsaukšanās piemērs Latvijas vēsturē. “Ne mazāk izpētes vērts ir vēl kāds nozīmīgs moments Latvijas vēsturē, tā ir brāļu draudžu dibināšana,” -teica Kultūras ministrijas parlamentārais sekretārs. Viņš stāstīja arī par Pilsoņa Kongresa diviem svarīgākajiem mērķu sasniegšanām. 1) Pilsoņu reģistrēšanas process. 2) Latvija atgūstot neatkarību panāca, ka tā ir uzskatāma 1918. gadā 18. novembrī dibinātās valsts turpinājums.

Vienu no galvenajiem jauno mērķu uzstādījumiem Latvijā, Cilinskis uzskata, ka steidzamā kārtā pašorganizēšanās veidā jāpanāk Latvijas valsts gribas nostiprināšanu un mobilizēt sabiedrību gatavībai austruma kaimiņa apdraudējumam, nostiprinot Latvijas valsts drošību.

Antons Mikoss: Uzskata, ka gan toreiz atgūstot Latvijas neatkarību, gan arī šodien valsts vīri turpina kultivēt mītus saistībā ar PK. Mikoss kritizēja LTF (Latvijas Tautas Fronte) par padošanos Krievijas spiedienam daudzos jautājumos saistībā ar Latvijas valsts neatkarības iegūšanu, tostarp par nesekmīgu Latvijas deokupāciju, dekolonizāciju un deboļševizāciju.

Jānis Maurītis. Foto: Ieva Bērziņa

Jānis Maurītis: Savā runā centās atmaskot PK apmelošanas kampaņu, kuru toreiz izteica LTF (Latvijas Tautas Fronte), Diemžēl 10. jūnija LTF Domes sēde, kas atbalstīja 31. maija Aicinājumu, LTF priekšsēdētājs D. Īvāns kritizēja un neatbalstīja tās ideju. LTF priekšsēdētājs konsekventi nostājās pret pilsoņu kustību, nevairoties pat no apsūdzībām tās aktīvistu sadarbībā ar čeku (Valsts drošības komiteju). Tikai LTF III kongresā 1990. gada oktobrī jaunievēlētais priekšsēdētājs R. Ražuks atzina, ka “nepiedalīšanās Latvijas pilsoņu tiesību aizstāvības orgāna izveidē” bija kļūda. Jānis Maurītis pauda arī nožēlu, ka PK apmelošana notiek arī šodien.

Andris Pauls-Pāvuls: Enerģijas pilnais Andris Pauls-Pāvuls stāstīja par brīnumainiem piedzīvojumiem Pilsoņu kongresa dibināšanas laikā. Brīnumainā kārtā kārtojās lietas, lai drīzumā varētu nodrošināt nepieciešamo Pilsoņu kongresa procesa nodrošināšanai.

Pilsoņu Kongress, Roberts Zile: Foto Ieva Bērziņa

Roberts Zīle (NA) Eiropas parlamentārietis dalījās ar savu piedzīvoto PK laikā. Roberts Zīle uzskata, ka lielākais ieguvums ir nepakļaušanās ārējam spiedienam par jaunas valsts veidošanu. Īpašumu tiesību pārdales jautājumā, Latvijas pilsoņi varēja atgūt savus PSRS laikā atņemtos īpašumus.

Visvaldis Brinkmanis klātesošiem uzdeva jautājumu saistībā ar šodienas politisko nozīmīgo brīdi Latvijas Prezidenta vēlēšanām. Kuriem ir jāvēl Latvijas Prezidents latviešu tautai vai Latvijas tautai? Visvaldis Brinkmanis secina, ka Latvijas tauta ir piesārņota ar PSRS laikā nelikumīgi Latvijā ieplūdinātiem migrantiem, kuri palikuši Latvijā un saņēmuši pilsonību, taču ir pret Latvijas valsti noskaņoti neizprotot Latvijas patieso vēsturisko nozīmi un tās būtību.

Valdis Rožukalns uzrunāja klātesošos par 1989. gada 18. novembra Latvijas Republikas tiesisko pārstāvību padomju okupācijas apstākļos.

Pilsoņu Kongress, Egils Levits: Foto Ieva Bērziņa

Egils Levits paskaidroja, ka par cik PSRS okupēja Latviju, tas vēl nenozīmēja, ka Latvijas valsts piederēja Padomju Krievijai, kura to kontrolēja. Latvija, kā arī citas okupētās valstis neizbeidza savu pastāvēšanu, bet turpināja dzīvot okupācijas apstākļos. Taču, kad okupanti tiek padzīti valsts atjauno savu varu vienīgi atšķirībā no citām valstīm Baltijas valstīs šis atbrīvošanās ceļš ieilga.

PK izmantoja laiku, kad astoņdesmito gadu beigās norisinājās pilsoniskā sakustēšanās un apzinājās iespēju par valsts neatkarības atgūšanu. Valsts neatkarības atgūšana nav iespējama bez valsts pilsoņiem. Tāpēc grūtākais ceļš bija pilsoņu apzināšanās. Tomēr pilsoņu kustība spēja noteikt Latvijas tālāko eksistenci. PK izdevās apzināt 700 000 pilsoņus. Jāņem vērā, ka noorganizēt tik lielu skaitu uz sabiedrisku aktivitāti ir reta parādība Latvijā. 1990. gada 30. aprīlī 700 000 pilsoņi piedalījās PK vēlēšanās. Egils Levits uzskata, ka PK apstiprina un ir dzīva liecība Latvijas valsts gribai.

Par Pilsoņu Kongresu: Pilsoņu Kongresa vēlēšanas notika laikā no 1990. gada 8. aprīļa līdz 23. aprīlim. Tajās ievēlēja 259 delegātus. Pilsoņu Kongresa vēlēšanas bija pirmās vispārējās demokrātiskās un tiesiskās vēlēšanas Latvijā kopš 1931. gada 4. Saeimas vēlēšanām. Pilsoņu Kongress bija pirmā vēlētā institūcija okupētajā Latvijas Republikā ar plašu un nepārprotamu Latvijas tautas pilnvarojumu atjaunot 1918. gada 18. novembrī proklamēto Latvijas Republiku.

PK izsaka pateicību visiem, kas atbalstīja sanāksmes rīkošanu – Nacionālajai Apvienībai, Kultūras ministrijai, Lielās ģildes darbiniekiem. Pateicas visiem saviem kolēģiem, kuri palīdzēja sanāksmes rīkošanā.

Eiropas Parlamenta deputāta Roberta Zīles atskaite par padarīto.

Panākta ES finansējuma piešķiršana “Rail Baltica” ātrgaitas dzelzceļa projektam

Eiropas Parlaments līdz ar 2014.-2020. gada daudzgadu budžetu apstiprināja arī jaunu ES finanšu instrumentu – CEF (Connecting Europe Facility – Eiropas Savienošanas instruments) ES nozīmes transporta, enerģētikas un digitālo tīklu infrastruktūras projektu īstenošanai. Roberts Zīle kopā ar kolēģiem panāca to, ka šim finansējumam būs piesaistīti arī ES Kohēzijas fonda līdzekļi. Tas nozīmē, ka Baltijas valstīm paveras iespēja īstenot “Rail Baltica” ātrgaitas dzelzceļa projektu (no Tallinas līdz Varšavai), no ES saņemot finansējumu 85% apmērā no projekta kopējām izmaksām. Vēl pirms divarpus gadiem „Rail Baltica” nebija iekļauts ES prioritārajos projektos, un tam bija iespēja saņemt tikai 30% ES līdzfinansējumu.

Veicināta Baltijas valstu enerģētikas neatkarība

Roberts Zīle rīkojis vairākas starptautiskas konferences un sarakstījis neskaitāmas publikācijas, lai veicinātu ES un Latvijas sabiedrības izpratni par Baltijas valstu enerģētiskās atkarības no Krievijas problēmu. “Eiropas Savienošanas instrumenta” (CEF) enerģētikas sadaļā tika panākts, ka projekti gāzes un elektroenerģijas piegāžu diversifikācijai var saņemt ES atbalstu līdz pat 75% apmērā no izmaksām. Par šo naudu Baltijas valstis varētu uzbūvēt reģionālu sašķidrinātās gāzes termināli, ja būtu tāda politiskā griba.

Panākta ES izpratne par riskiem, ko rada lielās nerezidentu naudas klātbūtne Latvijā

Strādājot pie Eiropas Parlamenta pozīcijas par eiro ieviešanu Latvijā, sarakstot daudzas publikācijas un sniedzot intervijas gan Latvijas, gan ārvalstu medijiem par Latvijas iestāšanos eirozonā, mūsu finanšu sistēmu, eirozonas krīzi un virzību uz banku savienību, R. Zīlem izdevās pievērst ES amatpersonu uzmanību un iekļaut attiecīgā Eiropas Parlamenta rezolūcijā atsauci uz riskiem, ko Latvijas finanšu sistēmai rada lielais nerezidentu naudas īpatsvars banku sektorā. Būtiski, ka pateicoties Eiropas Parlamenta stingrajai nostājai ir izdevies panākt ES Banku savienības izveidi ar vienotu banku uzraugu, kas nozīmē, ka arī nerezidentu naudas plūsmas tiks uzraudzītas daudz stingrāk.

Termiņuzturēšanās atļauju tirgošana aktualizēta ES līmenī

Pateicoties Roberta Zīles aktivitātēm, Eiropas Parlaments pieņēma rezolūciju, kurā līdzās ES pilsonības tirgošanas nosodīšanai tika izteiktas bažas arī par termiņuzturēšanās atļauju tirgošanas praksi atsevišķās ES dalībvalstīs. Eiropas Komisija tā rezultātā apņēmās nākotnē rūpīgi sekot šādām dalībvalstu investīciju programmām, kas apdraud drošību un finanšu caurskatāmību visā Šengenas zonā. Paredzams, ka nākamajā sasaukumā Eiropas Parlaments pieprasīs Eiropas Komisijai konkrētu rīcību šo programmu ierobežošanai.

Apstādināta Latvijas ostām nelabvēlīga ES regulējuma virzība

Roberts Zīle kopā ar kolēģiem ir iebildis pret tādu ES regulējumu ostām, kurā netiek ievēroti atšķirīgie ģeogrāfiskie un tirgus apstākļi, kādos tās darbojas. Ir panākta ES izpratne, ka jāņem vērā specifiskie konkurences apstākļi, kādos atrodas Latvijas un citu Baltijas valstu ostas, sastopoties ar Krievijas diskriminējošo politiku. Eiropas Parlaments rezultātā nav nobalsojis par Latvijai nelabvēlīgo jauno Ostu pakalpojumu direktīvas projektu.

Stiprinātas aviopasažieru tiesības

Roberts Zīle ar kolēģiem Eiropas Parlamentā panāca tādu ES aviopasažieru tiesību regulējumu, kas nodrošinās lidojumu galīgās cenas godīgu norādīšanu aviokompāniju mājas lapās un reklāmās, tajā ietverot arī nodevas par maksājuma administrēšanu un banku maksājuma karšu izmantošanu. Eiropas Parlamenta atbalstītais regulas variants novērš arī aviokompāniju iespējas aizbildināties ar ārkārtējiem apstākļiem tad, kad realitātē tādu nav, un neizmaksāt kompensācijas pasažieriem par aizkavētiem vai atceltiem reisiem.

Pastāvīgi norādīts uz Krievijas radītajiem riskiem kaimiņvalstīm

Roberts Zīle vēl pirms Ukrainas krīzes daudzkārt brīdināja ES kolēģus par Krievijas ārpolitikas patieso mērķi – būtisku ģeopolitiskās ietekmes palielināšanu savu kaimiņvalstu, tostarp Baltijas valstu, teritorijā un Krievijas impērijas faktisku atjaunošanu Eirāzijas savienības veidolā. Pateicoties Roberta Zīles un viņa kolēģu aktivitātēm, Eiropas Parlamentā ir panākta izpratne, ka attiecībās ar Krieviju ES nepieciešams ieņemt vienotu nostāju un vadīties no ES kopējo interešu un vērtību viedokļa.

Panākts Baltijas valstu dzelzceļa uzņēmumiem izdevīgs ES dzelzceļa regulējums

Strādājot pie ES vienotās dzelzceļa tiesību aktu paketes, Robertam Zīlem kopā ar kolēģiem izdevās panākt vairākas Baltijas valstu un Somijas dzelzceļa uzņēmumiem būtiskas atrunas, kas saistītas ar to unikālo situāciju – cita platuma sliedēm un vēsturisko saistību ar Krievijas dzelzceļa telpu. Šīs atrunas nodrošina, ka ES likumu dēļ netiek apgrūtināta Baltijas valstu dzelzceļa pārvadātāju konkurence ar Krievijas un citu trešo valstu pārvadātājiem.

Akcija notika, lai paustu protestu pret sagatavoto Lunacekas rezolūcijas projektu “Rīcības plāns pret homofobiju un diskrimināciju dzimuma identitātes un seksuālās orientācijas dēļ”.

Latvijas iedzīvotāji 2.februārī sūtīja e-pastus gan Eiropas Parlamenta prezidentam Martinam Šulcam, gan Latvijas deputātiem, aicinot balsot pret Lunacekas rezolūciju.

Jāpiebilst, ka nesen ļoti līdzīgs ultimatīvs manevrs, kas izpaudās Edītes Estrelas ziņojumā Eiropas Parlamentā noraidīts. Tagad to pārvēršot nedaudz demokrātiskā ceļā pārveidoja ar citu nosaukumu “Rīcības plāns pret homofobiju un diskrimināciju dzimuma identitātes un seksuālās orientācijas dēļ” un no jauna piedāvāts Eiropas Parlamentā. Zibakcija „Par dabīgu ģimeni” norisinājās Doma laukumā, Līvu laukuma un pie Brīvības pieminekļa.

Ārvalstīs protesta akcija norisinājās arī Francijā, Beļģijā, Polijā, Itālijā un Ungārijā.

http://new.livestream.com/HO/marcha-por-el-matrimonio-y-la-infancia/videos/41257072

http://new.livestream.com/HO/marcha-por-el-matrimonio-y-la-infancia

Zibakcijas “Par dabīgu ģimeni” laikā, tās galvenā iniciatore biedrības “Asociācija Ģimene” priekšsēdētāja Ilona Bremze ar domubiedriem izgāja Rīgas ielās, lai pievērstu uzmanību Lunacekas rezolūcijai. Tika izgriezti plakāti ar burtiņiem, kas atspoguļoja vārdus “Par dabīgu ģimeni”. Akcijas laikā tika dalīti arī informatīvie bukleti.

Bildes no zibakcijas:

http://failiem.lv/u/uftktek

http://failiem.lv/u/vcckhwm

Par to, kāda bija garāmgājēju reakcija zibakcijas laikā, Ilona Bremze stāsta: „Reakcija bija dažāda – gan vienaldzība un skepse, gan  liela ieinteresētība, kas izvērtās jautājumos un dedzīgā idejas atbalstīšanā. Mums bija izdrukāti 300 flaierīši, kurās bija informācija, par to kur jāsūta un kāpēc. Izdalījām visus! Piemēram, pie Brīvības pieminekļa pienāca krieviski runājošas sievietes, varbūt pat nebija vietējās, nezinu,  -prasīja, par ko uzraksts? Kad saprata – sāka smaidīt un teica, ka mēs esam malači.

Biedrības “Par tautas dzīvību“ pārstāve Eva Lūse par piedalīšanos zibakcijā stāsta globālos mērogos pievēršot uzmanību kopējai lietai, tā ir izmirstoša tauta Latvijā. Eva Lūse stāsta: „Demogrāfija Latvijā ir kritiskā stāvoklī. Mirstība joprojām pārsniedz dzimstību.” Un ir divi pamatceļi, kādā veidā situāciju risināt, proti, Eva Lūse uzsver : „Pirmais, ļaut piedzimt tiem bērniņiem, kuri ik dienu tiek nogalināti abortos. Ja tauta turpina izmirt, nav jēgas ceļu uzlabošanai vai lepoties ar Gaismas pili, ja katru dienu tēlaini izsakoties viena standarta 1a. klase tiek iznīcināta , bet viena gada laikā tādā veidā Latvijā tiek nogalināti tik daudz bērnu, cik ir iedzīvotāju Cēsu pilsētā. Otrs ejamais ceļš ir ģimenes un laulības institūcijas sakārtošana un stiprināšana, jo tikai tādā veidā mēs panāksim ne tikai dzimstības kvantitātīvo, bet arī kvalitatīvo pieaugumu. Protams, bērni dzimst arī nepilnās un ievainotās ģimenēs, un valsts pienākums šajā gadījumā ir izrādīt gādību par tām, vienlaikus nepārspīlējot ar atbalstu, lai netiktu diskriminētas stiprās un stabilās ģimenes. Taču šī akcija ir par to, ka tikai dabīga ģimene ir vienīgā un atzīstamā ģimenes forma, un vispār ir absurdi, ka tas ir kādam jāpierāda un par to ir jācīnās.”

Draudzes „Prieka vēsts” mācītājs Vilnis Gleške komentējot zibakcijas atbalstīšanu un piedalīšanos tajā stāsta: „Viss ir ļoti vienkārši, mēs ticīgie ne tikai  Ticam Dievam  un cilvēka personīgām attiecībām ar kungu Jēzu, bet esam arī daļa no tautas, esam bērni, vecāki un vecvecāki arī. Mums rūp mūsu, mūsu bērnu un mazbērnu nākotne. „Un mēs zinām, ka tiem, kas mīl Dievu, visas lietas nāk par labu, tāpēc, ka tie pēc Viņa mūžīgā nodoma ir aicināti.” (Romiešiem 8:28) Mēs redzam, ka Eiropas “jaunās” aktivitātes apdraud tautas morālās  veselības pamatus, mūsu bērnu psiholoģiskās attīstības  pamatus, mums IR jāiesaistās. Ir pilnīgi nesaprotami, ka cilvēku ar “novirzi” tiesības kļūst SVARĪGĀKAS par normālu un veselīgu bērnu un ģimenes tiesībām. Tas ir NEPIEŅEMAMI!”

Eiropas Parlamenta deputāts Roberts Zīle, attiecībā par balsošanu stingi izteicis savu lēmumu balsot PRET rezolūciju. Starp citu, solījumu Roberts Zīle arī izpildīja. Viņš saka: Runājot par minēto Eiropas Parlamenta deputātes Ulrikes Lunačekas ziņojumu „Ceļvedis homofobijas un ar dzimumorientāciju un dzimumidentitāti saistītas diskriminācijas apkarošanai” vēlētos uzsvērt, ka Eiropas Parlamenta plenārsesijā balsošu “pret” tā pieņemšanu.

Uzskatu, ka tajā izteiktie aicinājumi Eiropas Komisijai, izstrādājot normatīvos aktus dažādās jomās, ņemt vērā „visas ģimeņu formas”, var nonākt pretrunā ar Latvijas Satversmē noteikto laulības kā savienības starp vīrieti un sievieti principu. Es viennozīmīgi uzskatu, ka šis princips ir jāsaglabā arī turpmāk, vēršoties pret visiem mēģinājumiem to apstrīdēt, izmantojot Eiropas Savienības likumdošanu.

Pēc manam domām, deputātes Lunačekas pašiniciatīvas ziņojumu, līdzīgi kā nesen Eiropas Parlamentā noraidīto Edītes Estrelas ziņojumu, var vērtēt kā atsevišķu šauru interešu grupu centienus izrādīt savas aktivitātes pirms Eiropas Parlamenta vēlēšanām. Man kā konservatīvas politiskās grupas pārstāvim šādas provokatīvas aktivitātes nav pieņemamas. Taču vēlētos norādīt, ka pat tad, ja Eiropas Parlaments atbalstītu Lunačekas ziņojumu, kas ir maz ticams, tam nebūtu likumdošanas spēka un šie jautājumi bija, ir un paliks katras ES dalībvalsts kompetencē.”

Zibakciju internetvidē aicinot sūtīt e-pastus uz norādītajām adresēm aktīvi iesaistījās izdevums Spektrs.com un tās pārstāve Marlēna Pirvica, kura par Biedrības “Asociācija Ģimene” priekšsēdētājas Ilonas Bremzes iniciatīvu stāsta: „Nesen par ģimenes vērtībām sarunājoties ar kādu politiķi Latvijā, īpaši par nostiprināto Satversmē 110. pantu „Valsts aizsargā un atbalsta laulību — savienību starp vīrieti un sievieti.” Viņš pavīpsnājot atbildēja: „Droši vien, tas nav uz ilgu laiku. Drīz homoseksuālisma propagandas lobiji varētu tikt klāt arī Latvijas Satversmei. Referenduma ceļā viss ir iespējams!” Izteiktie vārdi liecināja par kārtējo dažu labu politiķu vienaldzību tik būtiskos jautājumos, kas skar latviešu tautas demogrāfiju un izdzīvošanu savā Latvijas zemē. Aizvien vairāk arī jaušama bezspēcība politiķu izteikumos un darbībās, kas skar latviešu tautas pastāvēšanas un tās aizsardzības jautājumos. Secinājums ir acīmredzams, liberālais ceļš ir bīstams un slidens mūsu valstij un nācijas pastāvēšanai.”

Spektrs.com pārstāve tic, ka šādā situācijā ir īpaša nozīme tautas kustības vienotībai un mobilizācijai. Marlēna Pirvica no sirds priecājas, ka asociācija “Ģimene” ir apņēmības pilna uzņemot kursu- ģimenes vērtību nostiprināšanā. „ Mēs ticam, ka šāds cēls mērķis un tā realizēšana vainagosies ar panākumiem. Savukārt lielākais panākums Latvijā ir kuplas latviešu tautas ģimenes. Jo pateicoties Dieva atziņai un latviešu tautas kuplajam skaitam -Latvijai ir nākotne!” – piebilst Marlēna.

Taču par zibakcijas laikā internetvidē piedzīvoto stāsta.: „Runājot par mūsu sadarbības partneriem lieku jautājumu nebija, viss bija pašsaprotams. Parakstījās par iniciatīvu labprāt, taču no jauna nākas saskarties arī ar pretēju viedokli, kuram gribas pievērst uzmanību detalizētāks, cerot, ka nākošreiz līdzīgās aktivitātēs nesapratne mazināsies. Nav runa gluži, ka tas ir pretējs viedoklis, tādējādi neatbalstot dabīgas ģimenes, bet gan, ka pastāv uzskats, ka šādām lietām tiek lieki pievēsta uzmanība, salīdzinot, kā ierasts, runa ir par nabadzību Latvijā, mazām algām un bezdarbu. Dažkārt šķiet, ka- nabadzība, mazas algas un bezdarbs tiek izmantots, kā labs aizsegs, lai vienkārši pavīpsnātu, ironizētu, pakritizētu un galu galā neko nedarītu.

Es šo lietu kārtību redzu tā, kā nesen saņēmu atklāsmē no Dieva un par kuru dažkārt runā lielie mārketinga attīstītāji tikai, protams, savā formulējumā. Tas skan šādi: “Vislabāk ir, ja tu pie viena (ilgtermiņā) stipri turies, bet arī no otra (īstermiņā) neatlaidies, jo tas, kas Dievu bīstas tiek tālāk nekā viņi visi!” (Sal. māc. 7: 18)

Mums ir izvirzīts gan ilgtermiņa plāns, kurā iesaistīts ir arī Kaspars Dimiters, un tas ir plānotais referendums, gan arī mazāki īstermiņa plāni. Šajā gadījumā Ilonas Bremzes zibakcija reaģējot uz notiekošo šobrīd, kuru arī nedrīkstam palaist no redzesloka.

Abas lietas ir svarīgas, (kaut arī personīgi man referenduma rīkošanas sakarā, tās patiesais mērķis no galvenā organizatora puses šķiet pretrunīgi vērtējams) un, ja no mums to atbalstīšanā daudz pūļu neprasa, tad kāpēc gan neielikt savu parakstu gan vienā ilgtermiņa plānā, gan arī daudzos citos īstermiņa plānos?

Jā, piekrītu, var jau vispār nereaģēt, kā tas ir izskanējis komentāros internetvidē, uzskatot, ka ar zibakcijas palīdzību reaģējot mēs reklamējam pretējās nometnes centienus. Taču piedodiet var būt tas var skanēt naivi, bet uzskatu, ja mēs neaizsargāsim savas robežas uzskatot, ka ienaidnieks ienākot Latvijas zemē tikai vienkārši reklamējas, tā teikt, izrādās un gozējās slavas saulītē, vai tad mūsu robežu sardzes karavīri ielaižot ienaidnieku bez cīņas nav pārāk lētticīgi?”

Par dažādām interesēm runājot Marlēna Pirvica komentē: ”Protams, var būt arī citādākas intereses, piemēram, saistītas ar pastiprinātu uzmanības pievēršanu, latviešu tautai, Latvijas nacionālām interesēm un Latvijas zemei, taču tas, netraucē nedaudz laika pievērst arī šādai aktivitātei, tādējādi atbalstot domubiedrus un kopā ceļot Latviju dažādos virzienos un līmeņos.”

Andrejs Lucāns - Pēdējos 20 gadus interešu lokā bija un ir palikušas nacionālā un lauksaimniecības problēmas. Pašlaik uzmanība pievērsta Latvijas zemes aizsardzības jautājumiem.  Aģitē Armanda Krauzes aicinājumu balsot par  ”LATVIJAS ZEME LATVIJAS PILSOŅIEM”   -   .

Andrejs Lucāns par zibakciju stāsta: „Pilnībā pievienojos Marlēnas Pirvicas centieniem par kuplu ģimeņu veidošanas apstākļu nodrošināšanu, saglabāšanu, neierobežotu attīstību un šo attīstību diskriminējošu šķēršļu novākšanu. Bez kuplām ģimenēm nereāls ir sapnis par latvisku Latviju.

Latviešu tauta saules mūžu dzīvos tikai tad, ja tā netiks atrauta no savas zemes un valsts,  ja tā runās latviešu valodā, ja vidēji katrā latviešu ģimenē būs četri bērni, kas tiks audzināti gadsimtos izkristalizētajās tautas garīgajās vērtībās- savai ģimenei, tautai un valstij, t.i., nacionālā garā – nacionālā pašapziņā, pašcieņā un atbildības apziņā.  Tiem, kas to uzskata par utopiju, pretargumentam atsaukšos uz skotu filozofa Deivida Hjūma teikto : ”

 „ Ja jūs kaut ko nepieredzat, jums nav tiesību par to runāt, jo, ko neesat piedzīvojis, to jūsu gars nevar satvert vai pat pieskarties tam.’’             

Mūsdienu deputātu un valsts vadītāju neveiksmju pamatā ir šī Hjūma atklāsme – viņi to nav pieredzējuši un piedzīvojuši, tāpēc arī viņu gars to nav spējīgs satvert, pat ne pieskarties tam

Līdzīga ziņa:

13.02.2014. Eiroparlamentāriešu balsojums par Lunačekas ziņojumu izsaucis krasu viedokļu apmaiņu 

14.02.2014. Nebruks.lv par Lunačekas ziņojumu: Marlēnas kariņš ar Krišjāni 

Kongresu ievadā skanēja muzikālā grupa „Auļi”. Savukārt kongresu atklāja NA līdzpriekšsēdētājs Raivis Dzintars.

Valsts himna.

Roberts Zīle, TB/LNNK valdes priekšsēdētājs, Eiropas Parlamenta deputāts, runās par darbu Eiropas Parlamentā un iepazīstinās ar Eiropas Parlamenta kandidātiem.

Kultūras ministre Dace Melbārde stāstīja par kultūrpolitikas pamatnostādnēm.

Rīgas domes NA frakcijas vadītāja un kandidāte Eiropas Parlamenta vēlēšanām Baiba Broka sniedza ieskatu par darbu Rīgas domē un iepazīstināja ar NA prioritātēm Eiropas Parlamenta politisko pamatnostādņu kontekstā.

Ināra Mūrniece, Saeimas cilvēktiesību un sabiedrisko lietu komisijas vadītāja, runāja par Latvijas mediju vides problēmjautājumiem.

Saeimas demogrāfijas apakškomisijas priekšsēdētājs Imants Parādnieks informēja par paveikto jauno ģimeņu atbalstam.

Romāns Naudiņš, Saeimas tautsaimniecības, agrārās, vides un reģionālās politikas komisijas loceklis, ziņoja par priekšlikumiem uzņēmējdarbības vides uzlabošanai.

Nacionālās apvienības kongress 07.12.2013/„Auļi” VIDEO 

Nacionālās apvienības kongress / Raivis Dzintars 07.12.2013 video 

Nacionālās apvienības kongress / Roberts Zīle 2013

Nacionālās apvienības kongress / Baiba Broka

Nacionālās apvienības kongress / Ināra Mūrniece

Nacionālās apvienības kongress / Imants Parādnieks

Nacionālās apvienības kongress / koris

Ir pagājuši vairāk nekā 20 gadi, kopš Latvija atguva savu neatkarību. Šajā laikā daudz ir izdarīts, lai mēs atgrieztos kultūras un ģeopolitiskajā telpā, pie kuras mēs vēsturiski esam piederējuši– esam iestājušies gan NATO, gan Eiropas Savienībā, bet no 1. janvāra būsim arī eirozonā. „Plāns izpildīts” – mēs varētu optimistiski deklarēt, un pasludināt, ka Latvijai ir pienākušas „vēstures beigas”.

Tas būtu vienkāršākais. Taču, paraudzīsimies uz lietām reāli – pēc iekšzemes kopprodukta uz vienu iedzīvotāju, tāpat kā pēc Džini sabiedrības nevienlīdzības indeksa mēs joprojām esam “vadošie” ES, simtiem tūkstoši Latvijas pilsoņu ir aizbraukuši labākas dzīves meklējumos un šis process turpinās; Krievijas politiskā un ekonomiskā ietekme, kas pēc neatkarības atgūšanas ar katru gadu samazinājās, nu atkal sāk sevi pieteikt aizvien intensīvāk.

Tādēļ ir pilnīgi pamatota sabiedrībā aizsākusies diskusija par to, kas būs „pēc” eiro? Kādu attīstības virzienu ies mūsu valsts? Un manuprāt tieši tagad, kad lielie „kalendārie” mērķi ir izsmelti, ir īstais brīdis nospraust mērķus, kurus mēs gribam sasniegt sabiedrības kvalitatīvajā attīstībā. Definēt, kāda ir Latvija, kuru mēs vēlamies redzēt, un konsekventi sākt pieņemt lēmumus šī mērķa sasniegšanai.

Šajā publikācijā es ieskicēšu dažus virzienus, kas mums varētu būt aktuāli. Es nepretendēju uz vienīgo patiesību un ceru, ka šai diskusijai pievienosies arī citi. Jo tikai saliekot prātus kopā, mēs spēsim izveidot tādu Latvijas nākotnes „bildi”, kas varētu būt dzīvotspējīga.

Rietumi vai Austrumi?

Šāds jautājums varētu šķist triviāls. Latvijai gan kulturāli, gan mentāli ir vienmēr bijis daudz vairāk kopīga ar Rietumiem, nevis Austrumiem. Tāpēc, lai arī integrācija Eiropā ir prasījusi daudz darba un pūļu, mūsu tuvināšanās Rietumiem lielā mērā ir notikusi dabiski un nepiespiesti. Likumsakarīga līdz ar to ir arī mūsu gaidāmā pievienošanās eirozonai no 1. janvāra. Pēc daudzu domām, mūsu pievienošanās Eiropas monetārajai savienībai arī noslēdz Latvijas integrācijas procesu Eiropā un ir uzskatāma par sava veida „vēstures beigām”. Vismaz attiecībā uz mūsu ģeopolitisko izvēli.

Taču, vai ir tik vienkārši, kā šķiet no pirmā acu uzmetiena? Ir jāņem vērā, ka Krievija nu jau vairākus gadus nopietni strādā pie jauna ģeopolitiska projekta – tā sauktās Eirāzijas savienības, kas vienlaikus iecerēta gan kā ES alternatīva ekonomiskā telpa, gan kā instruments atjaunotu Krievijas impērisko ambīciju īstenošanai. Šo projektu nevajag novērtēt par zemu! Daudzi tiešā veidā it kā nesaistīti procesi dažādās vietās – piemēram, Krievijas asā vēršanās pret Ukrainas un citu „tuvās pierobežas valstu” brīvās tirdzniecības līgumu slēgšanu ar ES, vērienīgās militāras mācības rietumu pierobežā, aktīvā pret ES vērstā ideoloģiskā kampaņa Latvijā, u.t.t. – ir vienas un tās pašas stratēģijas izpausmes.

Mēs nekādā ziņā nedrīkstam ignorēt to, kur mēs atrodamies no ģeopolitiskā viedokļa.

Ir divi būtiski aspekti, kas Latviju padara visai ievainojumu pret Krievijas centieniem – plašais „padomju cilvēku” slānis, kuri pateicoties masīvai Krievijas mediju propagandai tā arī pēc būtības nav samierinājusies ar realitāti, ka viņi dzīvo neatkarīgā Latvijā un ES, kā arī, protams, mūsu enerģētiskā atkarība un lielas Krievijas naudas klātbūtne Latvijā. Un, protams, svarīgākais, ka Krievija veido Eirāzijas savienību, kas pēc būtības ir impērijas atjaunošana vecajās PSRS robežās.

Demogrāfija un reemigrācija

Ekonomiskās krīzes rezultātā simtiem tūkstošu latviešu ir pametuši Latviju un pastāv pamatotas bažas, ka kombinācijā ar zemo dzimstības līmeni mūsu nācijas ilgtspējīga pastāvēšana var tikt apdraudēta.  Mums ir jādomā, kā atgriezt emigrējušos tautiešus atpakaļ dzimtenē. Ekonomikas ministrijas izstrādātais reemigrācijas plāns ir solis pareizajā virzienā, tomēr pašreizējā formā nepietiekams. Ir lieki lolot cerības, ka, piemēram, informācijas pieejamība par darba tirgu Latvijā mudinās aizbraukušos latviešus atgriezties; ja viņiem bija tik daudz iniciatīvas, lai izpētītu darba tirgu citās valstīs, tad diez vai viņiem būs grūtības atkal atrast nodarbi savā dzimtenē. Līdzīgi ir ar citiem reemigrācijas plāna rīcības virzieniem.

Drīzāk, viens no izšķirošajiem faktoriem, kas ietekmē Latvijas ģimeņu izvēli par labu aizbraukšanai vai palikšanai, ir mājokļa pieejamība. Ņemot vērā mūsu visumā zemo algu līmeni, banku piesardzību kreditēšanā un parādu nastu, kas guļas uz daudzām mājsaimniecībām kopš nekustamā īpašuma burbuļa plīšanas, kvalitatīvs mājoklis daudzām Latvijas ģimenēm ir nesasniedzams sapnis. Līdz ar to, ārkārtīgi svarīga ir valsts līdzdalība speciālas mājokļa programmas veidā. Tas varētu būt, piemēram, atbalsts pirmā mājokļa pircējiem, valstij garantējot viņu hipotekārā kredīta pirmo iemaksu. Tas varētu būt arī atbalsts ģimenēm, kas ievērojami pārmaksājušas par mājokli buma laikā, iedzīvotāju ienākuma nodokļa atlaides veidā par hipotekārā kredīta maksājumiem. Tā vai citādi – mums ir jādod handikaps mājokļu tirgū mūsu pašu ģimenēm. Daudzas emigrējušās ģimenes apsvērtu iespēju pārcelties atpakaļ uz dzīvi Latvijā, ja zinātu, ka vismaz par vienu svarīgu dzīves aspektu — mājokli — tām nebūtu jāsatraucas. Lieki piebilst, ka valsts atbalsts pirmajam mājoklim arī būtu kritisks apsvērums tām daudzajām ģimenēm, kas apsver iespēju emigrēt

Taisnīga nodokļu politika

Nodokļi spēlē milzīgu lomu valsts ekonomikas attīstībā un arī ir cieši saistīti ar demogrāfiju. Ir jāgādā, lai cilvēki grib un var dzīvot, strādāt un maksāt nodokļus Latvijā. Lai tā būtu, ir nepieciešama taisnīgāka nodokļu politika attiecībā pret visām iedzīvotāju grupām. Tas nozīmē, ka nodokļu slogam mazāk pelnošajiem un ģimenēm ar bērniem ir jāsamazinās. Satraucošs ir fakts, ka tā sauktais Džini indekss, ar ko mēra sabiedrības nevienlīdzību, kopš 2007. gada Latvijā ir palielinājies, nevis samazinājies, un ienākumu sadales nevienlīdzības ziņā mēs ieņemam pirmo vietu ES (Eurostat dati par 2012. gadu). Tas ir pilnīgā pretrunā ar mūsu vēlmi līdzināties Ziemeļvalstīm, kur ar nodokļu politikas palīdzību ir panākta daudz taisnīgāka ienākumu sadale sabiedrībā.

Taču runa nav tikai par sociālo taisnīgumu. Lai arī tas nenoliedzami ir svarīgs aspekts,  jāsaprot, ka netaisnīga nodokļu politika ir kopumā kaitējoša valsts ekonomiskajai ilgtspējai.

Tādēļ jau kopš 2006. gada gan šo rindu autors, gan apvienība „Tēvzemei un Brīvībai”/LNNK un vēlāk Nacionālā apvienība nu jau vairākām valdībām pēc kārtas ir neatlaidīgi piedāvājusi realizēt nodokļu sistēmas pārveidošanas programmu. Nākamā gada budžetā valdība beidzot ir spērusi soli pareizā virzienā. Tā ietvaros tiks ne tikai nedaudz samazināta sociālās apdrošināšanas iemaksu likme, ko pirmkārt sajutīs arī lielo algu saņēmēji, bet palielināts arī neapliekamais minimums, ienākuma nodokļa atvieglojumi par apgādājamiem un minimālā alga. Līdz ar to, piemēram, minimālās algas saņēmējs bez apgādājamiem nākamgad  “uz rokas” katru mēnesi saņems par nepilniem 20 latiem vairāk. Diemžēl šī summa joprojām būs zem iztikas minimuma, un

tāpēc ir jāpanāk, ka tieši neapliekamais minimums tiek straujāk paaugstināts, un ideālā variantā ir vienāds ar iztikas minimumu.

Runas par to, ka šādai iniciatīvai nepietiek fiskālās telpas, ir drīzāk politiski nevis ekonomiski motivētas, ja ņem vērā vēl neseno Reformu partijas spiediena rezultātā tapušo valdības apņemšanos pakāpeniski samazināt iedzīvotāju ienākuma nodokļa likmi līdz 20 procentiem visiem. Kas, protams, lielāku ieguvumu dos tieši lielāku ienākumu saņēmējiem.

Fiskālo telpu arī varētu paplašināt, ja paaugstinātu nodokli par ienākumu no kapitāla, kas Latvijā ir viens no zemākajiem ES. Ir jāapzinās, ka turīgie bieži vien savus ienākumus saņem tieši dividenžu vai akciju veidā, kuras tiek apliktas tikai ar attiecīgi 10 un 15 procentu likmēm. Šo nodokļu mērena paaugstināšana būtu ne tikai vēlama, bet nenodarītu arī ļaunumu valsts ekonomikai. Tiem, kas satraucas, ka paaugstinot kapitāla un kapitāla pieauguma nodokļus pēkšņi mums sāks trūkt investoru un vietējie uzņēmumi pārmetīsies uz citām valstīm jāpiezīmē, ka, piemēram, Bulgārijā šie nodokļi ir vēl zemāki, taču nav dzirdēts, ka biznesa vide steigtos tur investēt. Līdzīgi, ir maldīgi cerēt, ka Latvijas ekonomikai lielu pienesumu dos pašreizējā kārtība, kad ar kapitāla nodokli netiek apliktas dividendes, kas izmaksātas citu valstu juridiskajām personām. Tieši pretēji — šāda sistēma vairo spekulatīvās investīcijas, kas valstij nodara vairāk kaitējuma, nekā labuma.

Būtiskas izmaiņas būtu nepieciešamas arī nekustama īpašuma nodokļa jomā. Pirmkārt, ir jāreformē nekustamā īpašuma nodokļa piemērošana.

Pašreizējā kārtība, kad straujas nekustamā īpašuma cenas kāpuma gadījumā ilggadīgie mājokļu īpašnieki nav spējīgi samaksāt nodokļa summu, un ir spiesti savas ģimenes mājas pārdot, ir netaisnīga.

Tāpēc, līdzīgi kā, piemēram, Floridas vai Kalifornijas štatā ASV, ir jāievieš sistēma, kurā nekustamā īpašuma nodoklis attiecīgas pašvaldības ilggadīgiem iemītniekiem ir aprēķināts citādi nekā jaunajiem tirgus dalībniekiem un tā pieaugums ir limitēts. Kalifornijā tas tiek aprēķināts pret konkrēta bāzes gada kadastrālo vērtību. Nodokļa likme saglabājas piesaistīta bāzes gadam, tā nedrīkst tikt palielināta biežāk nekā reizi gadā, un ne vairāk kā par iepriekšējā gada inflācijas līmeni. Šī sistēma ļauj “neizspiest” ilggadējos iedzīvotājus, reizē no jaunajiem nekustamā īpašuma tirgus dalībniekiem paņemot būtisku nodokļa ieņēmumu. Savukārt, vienāda 70% atlaide, ko praktizē Jūrmala, dod daudz lielāku ieguvumu pēdējā laikā iegādāto un  būvēto dārgo īpašumu īpašniekiem, turklāt neatkarīgi no tā, vai deklarētās personas vispār ir ienākuma nodokļa maksātāji Latvijā.

Otrkārt, jānovērš situācija, ka mājoklī tā īpašnieks iegriežas tikai pāris reizes gadā vai vispār nekad. Ir jāievieš neapdzīvoto platību nodoklis, ko piemērotu īpašumiem, kuros to saimnieks nav reģistrēts un kuri nav oficiāli nodoti īrei. Šeit runa ir gan par otrajām un trešajām vasaras mājām, gan par banku un spekulantu neskaitāmajiem īpašumiem, gan strīda situācijā esošiem īpašumi,  kas  gadiem stāv tukši, kropļojot nekustamā īpašuma tirgu un veidojot tā saucamos “spoku” rajonus.

Treškārt, ir pienācīgi jāapliek ar nodokli nekustamā īpašuma spekulantu darbības. Valsts nodevai jāsastāda 80 procentus no starpības starp īpašuma kadastra vērtību un reālo īpašuma pārdošanas summu, ja gada laikā attiecīgais nekustamais īpašums tiek nopirkts un pārdots tālāk.

Izglītība un attīstība

Latvijas ilgtspējīgai attīstībai svarīga ir ne tikai vienlīdzīga, bet arī izglītota sabiedrība.  Informācijas tehnoloģijām, kuras ir noteicošās 21. gadsimta ekonomikā, piemīt tendence gan radīt jaunas darba vietas, gan padarīt par nevajadzīgām daudzas esošās. Tāpēc mūsdienu pasaule pieprasa cilvēkiem būt gataviem ātri adaptēties un gandrīz nemitīgi apgūt jaunas prasmes. Valsts interesēs ir spēt laicīgi paredzēt tehnoloģiskās pārmaiņas un sagatavot jaunos speciālistus, lai tie ir gatavi ne tikai pielāgoties, bet veidot nākotni. Pat ASV, kuru var uzskatīt par virzītāju tehnoloģiju attīstībā, sāk trūkt pat tik nosacīti vienkāršu profesiju pārstāvju kā programmētāju, un tiek lēsts, ka tuvākajā dekādē pieprasījums pēc tiem būs vismaz uz pusi lielāks, nekā absolventu ar attiecīgo grādu. Līdzīga situācija var veidoties arī Latvijā, ja izglītības sistēma tam nepielāgosies.

Būtiski ir atbalstīt jau esošos talantus un tradicionāli spēcīgās Latvijas industrijas ar lielu pievienoto vērtību. Kā vienu piemēru jāmin ir farmācijas nozare, kurā Latvijā ir spēcīga un konkurētspējīga ne tikai reģionālā, bet arī pasaules līmenī. Protams, arī pakalpojumu sektorā mums ir lielas iespējas. Mūsu zeme ir zaļa un nesapostīta; tūrisma sektorā mums ir daudzas dabiskas priekšrocības, kuras gadiem ejot tikai kļūs vēl aktuālākas. Svarīgi ir izmantot arī jaunas tendences „vecajās” nozarēs. Piemēram, tā sauktās trīsdimensiju drukas ieviešana rūpniecībā ir milzu iespēja tādām mazām valstīm kā Latvija, kuras nekad nebūs pasaules mēroga rūpniecības gigantu mājvieta. Bet, maza mēroga „gudra”, specializēta rūpniecība ar augstu pievienoto vērtību un eksportspējīgu produkciju ir viena no mūsu iespējām.

Enerģētiskā neatkarība

Latvijas ekonomiskā nākotne ir visciešākajā veidā ir saistīta arī ar enerģētikas norisēm reģionā un pasaulē. Enerģijas jomā visa Baltija joprojām lielā mērā ir ES sala, kas savienota tikai ar Krieviju. Gāzes tirgus liberalizācijā Latvijā ne par soli nevirzās uz priekšu, jo “Gazprom” lobija spiediens acīmredzot ir spēcīgāks, nekā ES likumdošana.

Jāuzsver – un tas bieži vien netiek pamanīts, ka enerģētiskajai atkarībai no Krievijas bez ģeopolitikas ir arī ļoti nopietns ekonomiskais aspekts – visa Latvijas tautsaimniecība ievērojami pārmaksā par monopolizēto gāzi.

Dažu ekspertu aprēķini rāda, ka alternatīvu gāzes piegāžu trūkums Latvijas patērētājiem divarpus gadu laikā no 2010. gada sākuma līdz 2013. gada vidum ir izmaksājis 255 miljonus latu.

Tas ir kā milzu nodoklis, kas bremzē mūsu attīstību, un nākotnē bremzēs vēl vairāk. Eksperti prognozē, ka enerģijas cena jau tuvākajā nākotnē būs nozīmīgāks konkurētspējas faktors, nekā darbaspēka izmaksas, kurās mēs nekad nespēsim konkurēt ar trešās pasaules valstīm. Piemēram, ASV, pateicoties slānekļa gāzes revolūcijai un no tās izrietošajam enerģijas cenu kritumam,  pēdējos gados ir dabūjusi atpakaļ savu “pazaudēto” rūpniecību. Tādēļ alternatīvu gāzes piegāžu esamība ir viens no būtiskākajiem faktoriem, kas noteiks Latvijas ekonomiskās izaugsmes iespējas.

Arī energoefektivitāte Latvijā jāuztver nopietni, jo sevišķi tāpēc, ka taupības pasākumi atsevišķas jomās ir iespējami salīdzinoši viegli un ātri. Pēc Starptautiskās Enerģētikas aģentūras (IEA) teiktā, energoefektivitāte ir pasaules pirmā degviela, jo investīcijas tajā jau 2011. gadā bija līdzvērtīgas ar investīcijām atjaunojamajos enerģijas resursos un fosilajā enerģijā. Piecu gadu laikā vien IEA dalībvalstis uz energoefektivitātes rēķina ir ietaupījušas vairāk nekā 300 miljardus eiro. Lai gan tādi energoefektivitātes pasākumi kā māju siltināšana, pateicoties ES atbalstam, Latvijā tiek veikti, valdībai ir jāveicina agresīvāka energoefektivitātes politika. Piemēram, valsts caur sertificētiem servisa piegādātājiem varētu palīdzēt samaksāt par mājokļu atjaunošanu, ļaujot mājokļu saimniekiem norēķināties ar valsti pakāpeniski caur ikmēneša komunālajiem maksājumiem.

Finanšu sektora sakārtošana

Lai gan bieži tiek uzsvērts, ka Latvija tiek uzņemta eirozonā kā paraugvalsts Māstrihtas kritēriju izpildē, pēdējos Eiropas Centrālās bankas un Eiropas Komisijas ziņojumos papildus tika norādīts uz pārlieku lielo nerezidentu, pārsvarā Krievijas, noguldījumu apjomu Latvijas komercbankās, kas var apdraudēt mūsu finanšu sistēmas ilgtspēju. Lai gan procentuāli izmaiņas pēdējos ceturkšņos nav lielas un nerezidentu noguldījumi sastāda aptuveni pusi no kopējiem nebanku noguldījumiem bankās, absolūtos skaitļos šie depozīti pieaug un sastāda aptuveni 9 miljardus eiro. Salīdzinājumam – nākamā gada valsts budžeta ieņēmumi tiek plānoti 7 miljardu eiro apmērā. Nerezidentu noguldījumi Latvijā ir potenciāli īpaši bīstami, jo tikai mazāk kā viena desmitdaļa no tiem valstī ir noguldīti uz ilgāku laiku par gadu. Pārējie 90 procenti ir līdz vienam gadam, no kuriem savukārt vislielākā daļa ir pieprasījuma noguldījumi, kurus krīzes brīdī iespējams ātri izņemt, radot finanšu tirgū paniku. Savukārt tiem nerezidentiem, kuri krīzes dēļ savus noguldījumus pazaudētu, zaudējumus līdz 100 000 eiro atbilstoši ES likumiem būtu jāsedz Latvijas valstij. Proporcija šeit ir skaidri redzama un iespējamās krīzes sekas – viegli prognozējamas. Tā būtu vēl lielāka finanšu katastrofa, nekā 2008. – 2009. gadā “Parex” gadījumā.

Ar nerezidentu naudu cieši saistīts jautājums ir arī uzturēšanās atļaujas un to ietekme uz nekustamo īpašumu tirgu. Bieži vien vienas un tās pašas personas glabā naudu Latvijā, ņem šeit bankas kredītu, pērk īpašumu, un kā bonusu vēl saņem Šengenas uzturēšanās atļauju. Lai gan par vēl vienu vērienīgu nekustamā īpašuma burbuli Latvijā runāt ir pāragri, nerezidentu aktivitātes veicina strauju cenu pieaugumu attiecīgos tirgus segmentos, un līdz ar to ir tirgu kropļojošas. Tās arī veicina pieprasījumu mājokļu kredītu tirgū, sadārdzinot mājokļu kredītu Latvijas iedzīvotājiem. Un visbeidzot, Latvija ar savām trešo valstu pilsoņiem ļoti „draudzīgajām” aktivitātēm  -  uzturēšanās atļaujām, nerezidentu noguldījumu piesaistīšanu, kapitāla nodokļa nepiemērošanu dividendēm, kas izmaksātas nerezidentu juridiskajām personām u.c. – kopumā riskē ar savu reputāciju ES.  Kipras piemēram vajadzētu kalpot kā mācībai, kas notiek, ja savu ekonomiku balsta uz tādiem lēmumiem, kas nav ilgtspējīgi – šādi turpinot, par simpātijām un vai solidaritātes izrādīšanu no citām ES dalībvalstīm krīzes gadījumā mēs varam aizmirst. Turklāt, kā zināms, naudai un ekonomiskajai ietekmei vienmēr līdzi seko arī politiskā ietekme.

Es jau minēju Krievijas aktīvo darbu pie Eirāzijas savienības veidošanas un ietekmes palielināšanas apkārtējās valstīs.

Mēs nedrīkstam ļaut valstī neierobežoti ieplūst Krievijas izcelsmes naudai, jo mūsu ekonomiskā atkarība no Krievijas jau tā ir liela.

ES prezidentūra

Noteikti ir jāuzsver, ka 2015. gadā, izmantojot mūsu ES prezidentūras termiņu, Latvijai ir dota iespēja aktualizēt sev svarīgos jautājumos arī ES līmenī. ES šobrīd ir krustcelēs – nākamgad ir gaidāmas ne tikai Eiropas Parlamenta vēlēšanas, bet arī jauns Eiropas Komisijas sastāvs un jauns ES Padomes prezidents. Līdz ar to ir pamats gaidīt zināmu politiskā kursa maiņu, kas visdrīzāk nebūs ES federācijas virzienā. Lielbritānija, Vācija, Nīderlande un vēl vairākas ES dalībvalstis ir ierosinājušas nodot atpakaļ dalībvalstu kompetencē vairākas šobrīd centralizētas pilnvaras. Es domāju, ka, neskatoties uz pamatotajiem aizbildinājumiem par kapacitātes trūkumu (Latvijas valsts krīzes un pēckrīzes gados nav bijusi tas labākais darba devējs), mums ir jābūt ambīcijām attiecībā uz mūsu prezidentūru. Un, viens no jautājumiem, kuru mēs varētu uzsākt risināt, būtu iespējamas Lisabonas līguma izmaiņas nolūkā atgriezt daļu ES kompetenču dalībvalstīm, tai pat laikā pastiprinot ES Vienoto tirgu. Mēs varēto šo procesu nodēvēt par „Rīgas iniciatīvu”.

Otrkārt, Latvijas prezidentūra varētu ieiet vēsturē ar aktīvu enerģētikas, īpaši gāzes tirgus liberalizācijas programmu.

Ņemot vērā mūsu situāciju, tas nevienu nepārsteigtu. Mēs varētu ierosināt padarīt vēl stingrāku esošo ES likumdošanu, lai vienotais ES enerģētikas tirgus vēl uz ilgiem gadiem nepaliktu tikai uz papīra.

Visbeidzot, pēc iestāšanās eirozonā mēs būsim daļa no tās, un mums  jāpieņem dalībvalstīm saistošus ekonomiska rakstura lēmumus, no kuriem atkarīga valstu un kopējā eirozonas stabilitāte. Līdz ar to, mūsu pašu interesēs ES prezidentūras ietvaros ir virzīt uz priekšu tā sauktās ES banku savienības pilnīgu izveidi. Lai gan saistībā ar dažu ES lielvalstu nevēlēšanos uzņemties jebkāda veida finanšu garantijas, šis process norit kā pa celmiem, un šobrīd ir panākta vienošanās tikai par vienotu banku uzraudzību (turklāt ļoti ierobežotā apmērā), pastāv izredzes, ka beigās tomēr taps pilnvērtīga eirozonas banku savienība, kurai varēs pievienoties arī tās neeirozonas ES dalībvalsts, kuras to vēlas. Kopīgs fonds banku problēmu risināšanai, kā arī ES līmeņa depozītu garantiju fonds beidzot varētu pārraut „ļauno apli”, kurā komercbanku maksātnespēja izraisa valsts maksātnespēju, kas savukārt izraisa citu valstu komercbanku maksātnespēju dēļ to ieguldījumiem šo valstu vērtspapīros.

Es uzskatu, ka kaut vai progress banku savienības izveide vien būtu liels panākums mūsu prezidentūras pusgadā. Un, mums nevajag baidīties no visai ES būtisku jautājumu risināšanas, bez šaubām, atceroties arī Latvijas intereses.

Rezumējot

Eiro ieviešana Latvijā noslēdz mūsu formālo eirointegrācijas ciklu. Tomēr darba vēl ir daudz. Mums priekšā ir laiks, kuru varam izšķērdēt, pašslavinoties par Latvijas sasniegumiem. Saprotams arī, ka joprojām turpināsies Krievijas agresīvie centieni izveidot Eirāzijas Savienību uz bijušās PSRS bāzes un nepārprotami Krievija tieši mūs uzskata par “draudzīgākajiem” vārtiem uz ES. Un, ja vārtus atver pārāk plaši,  tie kļūst tikai par telpas paplašinājumu.

Taču mums joprojām ir iespēja veidot tādu valsti, kas ir politiski un ekonomiski ilgtspējīga: ar pašcieņas pilniem pilsoņiem, kuri jūtas lepni, ka ir atgriezušies Dzimtenē; ar konkurētspēju, kas balstīta uz efektivitāti un kvalitāti, nevis lētu darbaspēku; ar pienācīgu ietekmi ES un tās attīstībā.

Dažkārt dīvaini novērot politiķu aklu pakļaušanos svešajām ārvalstu nostādnēm, kas neveicina kopējo labumu valstij. Ja cilvēks neapzinās un nav audzināts nostiprinoties fundamentālās un konservatīvās vērtībās, tad tādu viegli ietekmēt. Taču, ja tāds cilvēks atrodas varas struktūrās, posts visai tautai.

Protams, jauno pieņemt vajag, nav šaubu. Taču kāda satura? Arī Senās Romas bibliotēkās ieveda bagātības no iekarotajām zemēm. Senās Romas lietpratēji spēja atšķirt graudus no pelavām. Valstī ieveda graudu vērtus kultūras mantojumus. Vai Latvija spēj saglabāt vispirms savu kultūras mantojumu, lai pieņemtu jaunus izaicinājumus? Vai spēj atšķirt graudus no pelavām? Latvija balansē, taču cik ilgi?

Intervijā ar politiķi Robertu Zīli  (Nacionālā apvienība; Tēvzemei un Brīvībai/LNNK, priekšsēdētājs; Eiropas Konservatīvie un reformisti (ECR), prezidija loceklis) mēģināts kaut nedaudz ieviest skaidrību.

SPEKTRS: Zīles kungs, kā Jūs domājat, vai vidusmēra Latvijā dzīvojošais saprot kādu politisko kursu atbalsta un vai politiskā elite arī skaidri apzinās virzienu?

Roberts Zīle: SKDS statistika uzrāda, ka ir daudz cilvēku, kuri sevi uzskata par konservatīvi domājošajiem, taču iedziļinoties tematikā izrādās, ka tādi nemaz nav. Ekonomikas jomā ir ļoti pat tālu no konservatīvām vērtībām, bet noskaņoti pat kreisi un sociālistiski jautājumos par Ienākumu pārvaldi sabiedrībā un citām vajadzībām. Tas pats attiecams arī par liberālām vērtībām. Atklājās, ka tas, kas vienam kāds jautājums liekas liberāls, tas citam šķiet pieejams konservatīvām parijām. Savukārt, kas attiecams no politiskās formalitātes puses, tad jāņem vērā, ka „Vienotība” ir Eiropas Tautas partijas locekle, kas pārstāv lielāko konservatīvo partiju organizāciju Eiropā un Valdis Dombrovskis ir tās biedrs jau kopš 2004. gada. Kas attiecas uz Reformas partiju, tad tajā vispār nav noformulēts politiskais virziens. Tāpēc vienīgā izteikti liberālā partija Latvijā bija „Latvijas ceļš” un tās pēdējais pārstāvis, jau pie likvidētas partijas atrodas Eiropas Parlamentā ir Ivars Godmanis. Neviena cita politika pārstāvniecība vai partija liberālajā klasiskajā spektrā Latvijā nav. Kaut gan idejas daudziem ir liberālas, un arī daudzi mēdiji strādā liberālā virzienā, taču tām nav savas pārstāvniecības vai partijas Latvijā. Tas ir paradokss.

SPEKTRS: Tad kāpēc Latvijā aizvien biežāk ir vērojamas liberālas tendences?

Roberts Zīle: Socioloģiskais pētījums uzrāda, ka cilvēki nemīl sevi saukt par liberāļiem, jo apzinās, ka visdrīzāk vēlētāji nebalsos par liberālu partiju, tādēļ arī vēlēšanu laikā partijas neieviešas ar liberālu virzienu. Savukārt savas liberālās vērtību ieceres tiek pielietotas atsevišķos politiskos jautājumos. Pārkāpjot izpratnes slieksni, ko varētu nozīmēt konservatīvas vērtības kādā konkrētā jautājumā. Tieši tā pašlaik notiek mūsdienu Latvijas politikā, manā skatījumā.

SPEKTRS: Vai Jūs, lūdzu, varētu īsumā pateikt kāpēc Latvijā būtu jāievieš eiro?

Roberts Zīle: Saprotiet, tas nav ticības jautājums. Tas ir ekonomisko aprēķinu un ģeopolitiskais izvēles jautājums. Iestāšanās Eiropas zonā ir savi plusi un mīnusi, bet saliekot kopā un izrietot no pašreizējās situācijas es redzu vairāk plusus, nekā mīnusus. Tas nav īsumā izskaidrojams. Es varu, piemēram, saskaitīt desmit plusus un kādus dažus mīnusus. Galvenais mīnuss ir tāds, ka stabilizācijas mehānismā būs jāieskaita 144 miljoni latu, kas būtu iemaksājami piecu gadu laikā. Tāds ir pašlaik Latvijas Bankas aprēķins. Igaunija veic maksājumus stabilizācijas mehānismā un veiksmīgi to dara. Jāņem vērā, ka tas rada stabilitātes nosacījumus, ja valstī rodas krīze, kā tas Latvijā notika 2008 gadā. Tādā gadījumā šāds fons palīdz un ir ar labiem nosacījumiem. Tas ir mīnuss, ka mums nāksies ieskaitīt „dzīvu” naudu, bet arī plus, ka rodas drošība nākotnē. Svarīgs ir arī plus, kas jāņem vērā iestājoties Eiropas zonā, tas, ka mainās ģeopolitiskais virziens, kā tas izteikti redzams Igaunijas gadījumā. Līdz ar to mazināsies Krievijas ģeopolitiskā ietekme. Tas ir pamats uztraukties Krievijas varai. Un Jūs redzēsiet, ka „Saskaņas centrs” būs vislielākais un aktīvākais cīnītājs pret eiro ieviešanu Latvijā. Cīņa būs nevis par to, ka tādā veidā varētu izrādīt patiesu vēlēšanos nacionālas naudas saglabāšanā, bet gan tāpēc, ka nevēlēsies mainīt Latvijas ģeopolitisko virzību un Latvijas attīstību nākošajos gados. „Saskaņas centrs” mērķis Latviju saglabāt Kremļa ietekmē.

SPEKTRS: Kas Jūsuprāt ir modernas Latvijas nacionālas vērtības?

Roberts Zīle: Latviešu valoda un kultūra. Par Latvijas kultūras mantojumu un kultūras kanonu, ļoti brīnišķīgi ir apkopojusi un precīzi izklāsta savā darbā „Kultūras kanons un klasiskās vērtības: kāpēc tās vajadzīgas sabiedrībai?” Latvijas Nacionālās Mākslas muzeja direktore Māra Lāce. Viņa uzskatāmi parāda, ko kultūras cilvēki ir uzskatījuši par kultūras kanonu.

Latvijas nacionāla vērtība ir arī izglītība. Uzskatāms ir Vācijas piemērs. Tā varam arī mēs veidot uz kultūras pamata un izglītības bāzes Latvijas nācijas nākotni. Skaidrs, ka mūsdienās cilvēkiem mijiedarbība notiek daudz lielāka. Tagad ir daudz plašākas pārvietošanās iespējas, iegūstot daudz lielākas zināšanas, tādējādi iegūstot lielāku paziņu loku un draugus. Līdz ar to ir skaidrs, ka mūsdienu cilvēks nedaudz savādāk vērtē situāciju Latvijā. Mūsdienu moderns cilvēks ir atvērts, es domāju, vairums gadījumu.

Moderna un nacionāla Latvija ir tāda, kas saglabā kultūrmantojumu un valodu. Katrā ziņā mēs varam būt gandarīti par valsts nacionālām vērtībām. Mēs varam būt gandarīti, ka daudz Latvijas tautas pārstāvji pārņem mūsu kultūras mantojumu un valodu pārstāvot Latvijas valsti. Tā ir moderna pieeja lietai.

SPEKTRS: Saliedētības jautājums. Kā apvienot latviešus ar krievu tautības cilvēkiem?

Roberts Zīle: Nekas nav jāapvieno. Uzskatu, ka šis jautājums ir nepareizi uzstādīts un izplatīts. Piemēram, ka tā ir viena teritorija, kurā Jurģis Liepnieks kopā ar Mamikinu veido raidījumu „Strīdīgā teritorija” (Спорная teritorija). Tas parāda jautājuma absurdumu. Latvija nav tikai zeme, kurā latviešu tauta divatā ar krievu kopienu savstarpēji par kaut ko strīdas. Tas ir absurds uzstādījums. Vienīgā iespēja kā mainīt situāciju, saprast, ka Latvijas valsts ir izveidojusies 1918. gadā, kura pārcietusi dažādas okupācijas un kolonizācijas sekas. Daudz kas ir nepatīkams, bet mēs esam beidzot atguvuši valsts neatkarību. Mēs esam iestājušies Eiropas Savienībā un esam kļuvusi par Eiropas Savienības dalībvalsti. Citām kopienām jāsaprot, ka mums nav nekas juridiski saistošs ar Krieviju. Bet mēs esam drīzāk zināma veida konkurence. Un Latvijas piederība NATO nozīmē, ka mums nav nekādu draudzīgu partnerattiecību ar Krieviju NATO ietvaros. Līdz ar to mums jāaizmirst, ka Latvijas teritorijā notiek tautas un kopienas savstarpēja cīņa.

Mūs visus vieno viena valsts, kurā pastāv vienota latviešu valsts valoda. Pamatnācija un kultūras nesēja ir latvieši! Bet citas tautības ir tādas, kuras Latvijā dzīvo pastāvīgi, vai arī ir minoritātes šajā izpratnē. Kaut gan ļoti dīvaini skan, ka krievu tautības cilvēki ir minoritāte, ņemot vērā, ka tai ir sava lieliskā un lielā zeme, kurā viņi var dzīvot un brīvi attīstīt savu kultūru.

Jāņem vērā, ka arī mūslaiku modernajā sabiedrības informatīvā telpā spēcīgi ieplūst negatīvi ietekmējoša informācija, kas apdraud valsts drošību. Taču Krievijā nav nekāda apdraudējuma krievu kultūrai. Tajā pašā laikā mums nav tikai īpaši jāskaidrojas ar krievu tautības cilvēkiem, bet jārunā ar jebkuras tautības cilvēkiem, mēģinot tos padarīt par Latvijas patriotiem. Jāmēģina runāt ar jebkuras tautības Latvijai lojāliem patriotiem. Tāpēc runāsim mazāk latviešu un krievu tautības saistībās. Runāsim par to, ka dzīvojam Latvijā, kurā dzīvo daudzu nacionalitāšu pārstāvji un būtu vēlami, lai viņi kļūtu par Latvijas patriotiem. Tas ir Latvijas patiesais mērķis.

Tagad jau jārunā par to, ka Latvija, proti, Cēsis ir arī ķīniešu zeme. Tā ir daudziem šokējoša ziņa. Ķīnieši ir nepazīstami. Kaut gan ir jāņem vērā, ka Latvijā dzīvo arī dažādas nacionalitātes cilvēki. Es nesaku, vai tas ir labi, vai slikti, taču tāda ir šodienas realitāte. Ja viņi nemēģina dominēt par Latvijas politisko izvēli. Neietekmē Latvijas valsts pašnoteikšanās tiesības un latviešus kā valsts nāciju, tad es neredzu nekādu apdraudējumu.

Iedomājieties, šādā situācijā, krievi Latvijā vairs nebūtu vienīgā lielākā minoritāte. Ko tad Krievijas nepilsoņu kategorija šeit darītu? Ja mēs iedomātos tādu ideālu situāciju, ka pēkšņi pēc teiksim diviem gadiem, viņi vairs nav lielākā Latvijas minoritāte, bet uzrodas citi, ko tad viņi iesāktu? Vai tad prasītu automātisko pilsonību nepilsoņiem, kuri šeit dzīvo? Nē, viņi to vairs neprasītu. Nepilsoņi izdarītu izvēli. Viņi gribētu kļūt par Latvijas pilsoņiem. Izvēlētos būt Latvijai lojāli, jo saprastu, ka tie, kuri nāk pēc viņiem nepieder Latvijai. Tas ir paradokss, bet es domāju, ka mums jādomā tādās kategorijās. Nepārprotami ir jaušamas kolonizācijas un okupācijas sekas, kā arī migrācija no bijušās Padomju Savienības, kurus vieno krievu valoda, kaut gan ir dažādu tautību cilvēki. Taču viņus vieno PSRS rusifikācijas ieviestā politika un kopīgā valoda, kas uztur padomju cilvēku. Patīk vai nē, taču Krievijas valsts prezidenta Putina izpratnē ir nepārprotami virzība uz Krievijas impērijas atjaunošanu. Savus mērķus viņš arī neslēpj. Lai apvienotu ekonomisko telpu ar Eirāzijas Savienību. Tas ir Putina izvirzītais mērķis. Programmas īstenošanā Krievijas prezidents izmanto padomju cilvēka domāšanu, ne tikai Latvijā, bet arī Gruzijā, Ukrainā, Uzbekijā. Viņš izmanto statusu, ka vēl ir ļoti daudz cilvēku, kuri ir no tās paaudzes, kuri dzīvojuši Padomju Savienībā un brīvi komunicē krievu valodā. Ir daudz tādu, kuri ir rusificējušies un krievu valoda kļuvusi par savu dzimto valodu, kaut arī nav krievi. Lūk, viņi arī ir tas instruments, kas palīdz Krievijas prezidentam Putinam īstenot savu mērķi Krievijas impērijas atjaunošanā. Tāda ir realitāte, kā es to redzu.

SPEKTRS: Jūs pārstāvat Latviju Eiropā, pie kādas programmas pašreiz strādājat?

Roberts Zīle: Pamatā mēs pārstāvam divas komitejas. Ar saviem kolēģiem Ivaru Godmani, Inesi Vaideri, Krišjāni Kariņu un citiem esam noorganizējuši savu darbu tā, lai neatrastos vienā komitejā divi cilvēki, bet varam vienlaicīgi atrasties maksimāli daudzās vietās, lai būtu pēc iespējas lietderīgāki Latvijai. Manā pārvaldē -„Transports un tūrisms” un „Ekonomiskās monetārās attiecības”. Savukārt Ivars Godmanis pārvalda budžeta un reģionālās ekonomikas sfēru.

Runājot par to, pie kā es pašreiz strādāju, tad galvenais mērķis ir panākt tuvākajā finanšu perspektīvā, Latvijai ātrvilcienu satiksmi no Tallinas sākot Varšavas virzienā. Ir arī citas lietas, kuras vēlamies attīstīt, piemēram, jūras sakari un ceļu stāvokļi, taču galvenais un īstais izaicinājums ir saņemt labu ātrvilcienu savienojumu ar Eiropas Savienības vidieni.

SPEKTRS: Kad Jūs Eiropas Parlamentā runājat par Latviju un, ka esat latvietis, kāda ir reakcija?

Roberts Zīle: Eiropas Parlamentā visi esam savstarpēji pazīstami. Eiropas Parlamentā ir zināmi mazo dalībvalstu pārstāvji. Tur nav nekādu kļūdu deputātu starpā.

Cita lieta, ja Jūs izejat uz ielas un dodaties uz kādu kafejnīcu Briselē vai Strasbūrā un piemināt Latviju, tad gan var par tādu valsti arī nezināt. Ir gadījies, ka Latviju sajauc ar Lietuvu. Tāpēc maza valsts var sevi pieteikt ar lieliem notikumiem vai sasniegumiem, lai to pamanītu.

Piemēram, kaut arī Latvijā uzskata, ka hokejs ir kaut kas svarīgs starptautiskā mērogā, taču tas tikai kaut ko izsaka dažām valstīm Čehija, Slovākija, Skandināvija.. Itāļi, francūži vai portugāļi neko nezin par hokeju. Taču futbols gan kaut ko izskata. Kad Latvija iekļuva Eiropas čempionāta Portugāles finālturnīrā 2004 gadā, tad absolūti visi ierindas cilvēki zināja Latviju. Tas paceļ Latvijas atpazīstamību neskaitāmas reizes vairāk par jebkuru citu sasniegumu. Lai cik tas nebūtu paradoksāli, bet tā ir.

SPEKTRS: Kāds ir Latvijas zīmols Eiropā?

Roberts Zīle: Es to nesauktu par zīmolu, jo valstij nav tādu izteiktu zīmolu. Ir priekšstati par to, ar ko valsts asociējas. Ir lielu kompāniju zīmoli, bet ,protams, par to nav runa. Saprotams, ka lielām valstīm ir pat vairāki zīmoli ar ko pārstāv savu valsti, bet mazajām valstīm, lai Dievs dod, ka atrastos kaut viens. Latvijas atpazīstamība ir sarežģīta, jo mērogs ir mazs. Tādēļ jebkurš sasniegums sportā, kultūrā ir nozīmīgs, piemēram, Latvijas kora atpazīstamība, kaut arī tā ir svarīga kategorijai, kuri interesējas par to.

Domāju, ka par Latviju Eiropā nav tādu izteiktu labu priekšstatu. Kaut gan ir zināma no negatīvās puses, piemēram, par lielo nepilsoņu kopienu Latvijā, kurai ir sarežģīta situācija ar ģeopolitisko izvēli starp bijušo Padomju Savienību un Krieviju. Ar to mēs esam atpazīstami. Tas ir negatīvs priekšstats un nosacīts zīmols par Latviju. Es ceru, ka drīzumā būs izstrādāts vides zīmols par Latviju. Jo Latvijas viesi var iepazīties ne tikai ar Kolumbijas izdarīto pētījumu, par to, ka Latvija ir otra zaļākā valsts Pasaulē, bet arī ar to, ka Latvijā ir fantastiska daba. No Eiropas Latvijā atbraukušie var iepazīt Latvijas dabas zīmolu. Latvija izceļas ar Cilvēku blīvumu un tāds mežu īpatsvars nav nekur Eiropā.

SPEKTRS: tātad tūrisms?!..

Roberts Zīle: Nē! Tūrisms ir svarīga nozare, taču nekādā gadījumā, tā nevar būt viena no galvenajām nozarēm Latvijā. Labi attīstīta tūrisma nozare ir Polinēzijas salas, kā arī Klusajā Okeānā Karību salas. Vai šajās zemēs dzīvojošie ir laimīgāki dzīvojot no tūrisma? Nē, viņiem mainās motivācija, kļūstot par tādiem, kuri gatavi pakalpot, bet neko citu dzīvē nesasniedz. Tās valstis, kas dzīvo no tūrisma ienākumiem nav tās laimīgās. Latvijā nekad nevar būt tūrisma prioritāte. Kaut vai no tā viedokļa raugoties, ka klimats mums ir diezgan skarbs. Starpsezonas tūristiem nav vilinošas.

SPEKTRS: Ar ko tad Latvija varētu konkurēt Eiropā?

Roberts Zīle: Ar cilvēku zināšanām, izglītību un zinātni. Latvijas konkurētspēju vajadzētu balstīt uz zinātnes un inovācijas jautājumiem. Ja ieskatītos veiksmīgo valstu pieredzē, kas neražo, piemēram, neliek kopā vagonus, kas, protams, nav slikta nozare, taču Latvija nevar būt tāda, kurā notiek mašīnbūves attīstība, ar kuru iekaro Eiropas tirgu. Tā tas nekad nebūs. Vērtīgās valstis, piemēram, Šveice zināma ar banku sfēras attīstību, kaut gan, tas nav galvenais ienākuma veids valstī, bet arī ar attīstītu ķīmijas rūpniecība. Latvijā ir laba ķīmiskā rūpniecība. „Olainfarm”  un „Grindex”  ir nozare, kurā var saņemt lielu pievienoto vērtību ar labiem ražotiem produktiem un ar to var iekarot globālos tirgus. Starp citu, Šveices lielā un augstas kvalitātes sporta apģērbu kompānija „Mammut”  tiek izstrādāti Šveicē, bet ražo Latvijā. Taču mums būtu jācenšas panākt otrādi, ka Latvija izstrādā augsta līmeņa dizaina produktu, bet ražotne atrodas ārvalstīs, kurās ir lētās darbarokas, tādējādi mēs nodrošinām darba vietas. Taču mums jārēķinās ar to, ka tādā veidā mēs neizdarīsim nekādu lielo izrāvienu iekarojot Eiropas tirgu.

S: Jūs pieskārāties nozīmīgai sfērai Latvijā – zinātne, taču vai tās progresu nevajadzētu veicināt arī no politiskās puses? Jo, piemēram, zinātnieks Andris Buiķis Jums teiktu, ka zinātnes attīstībai nepietiek naudas, lai pilnvērtīgi nodotos zinātnei un pētniecībai.

Roberts Zīle: Jūs nevarat to panākt tikai uz Latvijas nodokļu maksātāju naudas rēķina. Diemžēl mēs saprotam, ka visu sedz nodokļu maksātāji, tā gluži nav. Visā pasaulē zinātnē un pētniecībā ļoti daudz dod tieši biznesa nauda. Ja kāda biznesa kompānija redz attīstības iespējas konkrētā zinātniskā darbā, tad notiek sponsorēšanas princips. Tiek finansiāli ieguldīts zinātnes centriem, lai tās varētu sekmīgi attīstīties. Tas varētu būt otrs avots, kādā veidā Latvija iegūtu atpazīstamību radot spēcīgus zīmolus konkurējot Eiropā. Nevis būt atpazīstami sakot, ka naudu mums nedod Izglītības Ministrija, jo nespēj „izsist” pietiekami lielu budžeta naudu izglītībai, tāpēc mums nekas nesanāk. Tādai nostājai nav nekādas nākotnes. Protams, ka valstij jāveicina zinātne, bet tā nevar būt galvenais naudas devējs.

Konference sākās ar arhibīskapa Zbigņeva Stankeviča videovēsti “Kas ir mūžīgās vērtības? – Reliģija, politika, ikdienas dzīve.”

Ar ievadvārdu dalījās arī katoļu prāvests Andris Kravalis. (video)

Aiz prāvesta sekoja arhitekts Pēteris Blūms, kurš dalījās priekšstatos par garīgo dominanti modernajā pilsētas arhitektūrā.

Māra Lāce, Latvijas Nacionālā Mākslas muzeja direktore stāstīja par kultūras kanonu un klasiskām vērtībām un kāpēc tās vajadzīgs sabiedrībai?

Dr. hist. Jānis Krēsliņš no Stokholmas Karaliskās bibliotēkas aizrautīgi stāstīja par to, vai Latvija ir piederīga Ziemeļeiropas kultūrvēsturiskajai telpai?

Kārlis Freibergs, Sabiedrības domas attīstības centra “Domā!” pārstāvis centās uzskatāmi parādīt kādi ir konservatīvo un liberāļu leksikas aizspriedumi.(video)

Roberts Zīle, Eiropas Parlamenta deputāts, AECR pārstāvis diskutēja par konservatīvisma idejām un politiku šodien: pasaulē un Latvijā. (video)

Jānis Bordāns, Tieslietu ministrs teica, ka nacionāla valsts – konservatīvisma vērtība. (video)

Arnis Kaktiņš, SKDS vadītājs uzrādīja statistiku par konservatīvo ideju popularitāti sabiedrībā.

Einārs Cilinskis, LR Saeimas deputāts, VARAM parlamentārais sekretārs ziņoja par
zaļo izaugsmi un konservatīvo politiku un vai pastāv pretruna. (video)

Pēteris Blūms: Pilsētu garīgās dominantes

Pilsētas siluets, panorāma joprojām ir kods, pēc kura varēja un arī var joprojām nojaust tās iekšējo būtību un saturu. To var viegli uztvert, kur  ir šīs Vietas spēks – komerciālajā, materiālajā, garīgajā. Lielā mērā to rāda pilsētu silueta evolūcija.

• Jo mazāk pilsētā (siluetā) garīgo dominanšu, jo vairāk tā dzīvo patērēšanai.

• Urbānas garīgās dominantes rodas no mūsu iedzimtas tieksmes patiesību

meklēt tur, augšā, kā laikmetu kliedzieni, ar atbalsi un izskaņu. Tās spēj saglabāties, ja cilvēkiem pietiek laika ieklausīties.

• Dominanšu maiņas ir likumsakarīgas. To saglabāšana iemāca toleranci.

Māra Lāce: Kultūras kanons un klasiskās vērtības: kāpēc tas vajadzīgs sabiedrībai?

Kultūras kanons ir izcilāko un ievērojamāko mākslas darbu un kultūras vērtību kopums, kas atspoguļo nācijas visu laiku nozīmīgākos sasniegumus kultūrā. Šobrīd Latvijas Kultūras kanonā ir iekļautas 99 vērtības: Tautas tradīcijas -13 Vizuālā māksla – 15 Skatuves māksla – 15 Mūzika – 12

Literatūra – 14 Arhitektūra un dizains – 18 Kino – 12

Kam vajadzīgs Kultūras kanons?

- Plašākai Latvijas sabiedrībai kā kultūras atmiņas zīmes, kurām vajadzētu palīdzēt veidot piederības sajūtu Latvijai.

- Katram indivīdam savas pašvērtības apliecināšanai, kur zināšanas par kultūras

mantojumu un kultūras aktualitātēm rada aktīvu un darboties gribošu cilvēku.

- Izglītības sistēmai, lai definētu vērtību prioritātes un uz to bāzes tālāk attīstītu radošu un atvērtu sabiedrību.

- Tūrismam, lai būtu orientieri, uz kā balstoties, veidotu stāstu par Latviju. Mūsdienu Latvijā jābaidās no paviršības domāšanā un dziļuma dimensijas trūkuma. No vēlmes nedomāt, kas attur izvērtēt vēlmju un vērtību plūsmas.

Kārlis Freibergs: „Konservatīvo un liberāļu leksikas aizspriedumi”

Centrālā Kārļa Freiberga vēsts: „Vērtības ierobežo un vērtības atbrīvo. Svarīgi ir arī izprast apzinātas dzīves integrācijas pieredzi caur paštranscendenci savu galīgo saprasto vērtību horizonta virzienā.

Vienu no galvenajām konsekvencēm Freibergs piemin ierobežotu vērtību izmantošanu (piem., ģimene, tiesības) argumentācijā bez autentiskas liecības par augstāko personīgo vērtību viegli atmaskojas kā populisms.

Jānis Bordāns: „Nacionāla valsts – konservatīvisma vērtība”

Konservatīvas vērtības manā uztverē ir tās, kas nemitīgā cilvēces progresā spēj saglabāt civilizācijas kodolu, neļaujot ne demokrātijai, ne arī citām iekārtām pieļaut sabiedrības pašiznīcināšanos.

Šķelšanās sakne

Latvijas tautas šķelšanās radusies ar sociālo ideju ieviešanu 19. gadsimta beigās. Tā strauji izpaudās 1905. gadā. Bija jautājums, vai valsts pastāvēs pēckara laikā. Jāņem vērā, ka Pētera Stučkas laikā atradās tās atbalstītāji Latvijas iedzīvotāju vidū. Sociālisma idejām ir liela loma sabiedrības dzīvē. Taču pateicoties konservatīvām vērtībām tika dibināta Latvijas valsts. Konservatīvās vērtības saglabāja tautu neļaujot noslieties un sarkanā terora puses. Patiecoties konservatīvām vērtībām uzplauka mūsu Latvijas valsts.

Manuprāt, šajā laikā ir svarīgi, lai konservatīvie atbalstītāji nepaliktu klusējot. Nenoklusējot svarīgos jautājumus aktīvi rīkojoties.

Aicinājums politiķiem

Uzskatu, ka arī politiķiem nevajadzētu noklusēt to, uz kādām vērtībām Latvijas valsts ir būvēta. Jāaizstāv latviskās kultūras vērtības, sociālie jautājumi saistībā ar referendumiem un citu valstu radītiem apdraudējumiem un citu vērtību atzinējiem. Mums nevajadzētu kaunīgi novērsties no latviskas Latvijas uzsvēršanas. Ir arī svarīgi kādā valodā politiķi vēršas pie tautas, jo tai būtu jābūt latviešu valodai.

Roberts Zīle: Konservatīvisma idejas un politika šodien: pasaulē un Latvijā

Konservatīvisma pamatā ir uzskats, ka dažas idejas ir vienmēr aktuālas un šīs idejas ir jāsaglabā.

Pasaule mainās ātri un skaidrs, ka globalizācija nāk pasaulei par labu un ir reizē nenovēršama. Tomēr globalizācija nav gluži vienlīdzības zīme liberālajam

entuziasmam. Pārmaiņām notiekot ātri, jāsaprot, ka tās daudziem izraisa bailes, citiem nezināšanu. Kulturālā nedrošība tiek pastiprināta,

ja sabiedrībā ir neskaidrība par tās kultūru vai par to, kā to saglabāt. Šī neskaidrība ir jārisina, lai novērstu to, ka tā pārvēršas ekstrēmismā, kas nāk par labu daudzajiem radikāļiem -vienalga, kreisajiem vai labējiem -, kuri sabiedrības vērtību vakuumu ātri pārvērtīs sava politiskā kapitāla audzēšanai.

Kāds ir jaunā konservatīvisma uzdevums?

Veidot sinerģiju starp personisko brīvību un sabiedrību viņam/viņai apkārt. Sabiedrība nav vārds, uz ko var kapitalizēt “labējie” vai “kreisie”, bet gan platforma, uz kā veidojas personiskā izaugsme, brīvība, atbildība. Piederības sajūta indivīdam nav iespējama bez sabiedrības eksistences. Konservatīvisms nevar “no augšas” piedāvāt maģisko recepti, tomēr tas var cilvēkiem dot iespēju mainīt situāciju “no lejas”, veidojot stiprāku sabiedrību, kur katra cilvēka devums tai ir manāms; kur katrs indivīds ir kas vairāk par nodokļu maksātāju un valsts pilsoni. Jo cilvēki veido sabiedrību, un sabiedrība veido cilvēku. Lai kļūtu par veiksmīgu un patstāvīgu indivīdu, ir nepieciešama stingra sabiedrība un kopiena sev apkārt.

Sabiedrības saliedētība konservatīvisma kontekstā

Līdzīgi ir sabiedrību kopumā. Britu konservatīvie laikā, kad leiboristi vēl bija pie varas (ap 2005. gadu) dalījās rakstiskās pārdomās par to, kas palīdzētu konservatīvajiem atgūt bijušo spožumu.

Lai arī viņiem bija skaidrs, ka konservatīvas vērtības un pastāvēšana par tām

nav problēma, tauta viņus vairs nemīlēja. Kā vienota iezīme daudzu rakstītajā bija tas, ka ideoloģija nedrīkst šķelt valsti. Līdz ar to konservatīvisms, kas skaidri nostāda “viņējos” un “mūsējos” ir lemts marģinalizācijai labākajā gadījumā. Nav runa tikai par tautām un kultūrām, bet arī par attiecīgām cilvēku grupām: būtu tās sievietes, jaunieši vai vecāka gājuma cilvēki. Konservatīvismam ir jābūt platformai, kura spēj adresēt un simpatizēt dažādo cilvēku uzskatiem un tādējādi cenšas sabiedrību “līmēt” kopā, nevis šķelt.

Konservatīvismam ir jācenšas atrast kopsaucēji, nediskriminējot attiecīgas kopienas un reizē pastāvot uz to, ka sabiedrībai ir vairāk kopīga, nevis atšķirīga.

Konservatīvisma izaicinājumi 21. gadsimtā: ņemot pārmaiņas vērā

Pieeja, kas nosaka, ka konservatīvisms paliek nemainīgs un, kur tiek mēģināts ātrās pārmaiņas integrēt soli pa solim, ir lemta katastrofai.

Tomēr, lai arī pārmaiņas ir nenovēršamas, nedrīkst pazaudēt savu identitāti. Vērtības, ko jāsaglabā, ir mums visapkārt: kultūra, kas mūs vieno, mūsu valoda -viens no galvenajiem identitātes noteicējiem –, rietumu kultūras vērtības — demokrātija, brīvība -, u.c

Arnis Kaktiņš: Konservatīvo ideju popularitāte sabiedrībā

Pētījumā piedalījās: Latvijas pastāvīgie iedzīvotāji vecumā no 18 līdz 74 gadiem. Respondentu skaits: 1018 respondenti.

Statistiskās pētīšanas laikā izrādījās, ka vairums iedzīvotāju, kuri sevi uzskatījuši par konservatīvi vai liberāli noskaņotiem aptaujas laikā analizējot izrādījās, ka faktiski bijuši maldīgi priekšstati par savu pārliecību. Domājot par uzskatu sistēmu un vērtību orientācijā, vai respondenti vairāk sevi uzskata par kreisi vai labēji noskaņotiem, piedaloties aptaujā izrādījās, ka arī šajos uzskatos nav bijušas pareizi uzskati par jautājuma būtību. Piemēram, sākot aptauju 37% respondentu uzskatīja, ka ir labēji noskaņoti aptauju noslēdzot izrādījās, ka 5% no respondentu kopējā skaita ir labēji noskaņoti.

Einārs Cilinskis: Vai zaļā politika var būt konservatīva?

Zaļās ekonomikas definīcijas

cilvēka labklājības pieaugums;

sociālā līdztiesība (iekļaušana);

vides risku un ekoloģisko ietekmju samazināšana;

zemas oglekļa emisijas;

resursu efektivitāte.

Kas ir zaļā attīstība?

Mērķtiecīga un plānveidīga valsts attīstība, lai, ievērojot nākotnes pasaules attīstības tendences un vietējās kultūras saknes, izveidotu resursu efektīvu, elastīgu pret ārējiem satricinājumiem uz zināšanām bāzētu ekonomikas modeli, kas ir sabiedrību vienojošs un sociāli iekļaujošs.

Ko ietver zaļā attīstība?

Izmantot Latvijas priekšrocības, nevis koncentrēties uz trūkumiem;

Zīmols – Latvija kā zaļākā valsts pasaulē;

Piedāvāt politikas vīziju un mērķus, kas spēj apvienot sabiedrību, pamatojoties uz lepnumu par savu valsti;

Īstenot sociāli iekļaujošu politiku, kas samazina sabiedrības nevienlīdzību (pretruna ar ekonomisko izrāvienu);

Resursu efektivitāte – ražošanā, ēkās, enerģētikā;

Dabas un kultūras kapitālu izmantošana;

Inovatīva ražošana (jo cita veida ražošanā nevaram konkurēt);

Izglītības sistēmas reforma, kas atbilst šiem uzstādījumiem;

Komisijas uzdevums ir veidot jaunu dialogu sabiedrības saliedētībai. Tās darbības ir divas. Pirmais – nacionālā vienotība starpnacionālajā aspektā, otrais – nācijas vienotība globālajā aspektā, jo ir jācenšas atgriezt atpakaļ vismaz daļu to cilvēku, kas devušies prom no Latvijas.

Sakarā ar to, Rīgas pilī 7 februārī notika diskusija „Garīgā dimensija” (video) kuras laikā politiķi un garīdznieki apsprieda Latvijas saliedētības jautājumu. Mācītājs Juris Rubenis piedāvājis „Labas gribas manifestu”, kas aicinās uz izlīgumu visu tautību cilvēkus Latvijā. Rubenis mudina atteikties no egocentriskiem mēģinājumiem ar vēstures faktiem pierādīt, kura no tautām vairāk cietusi. Pārstāt kultivēt agresiju un naidu.

Rubenis aicinājis savu viedokli izteikt arī kultūras cilvēkiem, mācītājiem un politiķiem.

>>Garīdznieki un politiķi aicina uz morālo izlīgumu<<

KULTŪRAS CILVĒKU VIEDOKLIS

Operas direktors Andrejs Žagars

„Māka konfliktus atrisināt mierīgi latviešiem palīdzēja izvairīties no asiņainām sadursmēm 90.gados. Uzskatu, ka šodien mēs vēlreiz varam pierādīt, ka spējam runāt ar tiem, kas pagaidām mūs nesaprot. Tā attiecību vēsture rāda, ka mēs varam sāpīgus jautājumus risināt civilizēti un bez fiziskas vardarbības. Bez agresīva uzbrukuma. Jo tiešām ticības un kultūras ir ļoti atšķirīgas, bet mēs esam varējuši kaut kā sadzīvot. Un es domāju tas ir tikai laika jautājums. Ir jābūt ļoti striktai nostājai tagad. Jautājums – vai krievu valodai nav jābūt kā otrai valsts valodai, domāju, ka nākamajos desmit, 15 gados vairs neatgriezīsies,” spriež Latvijas Nacionālās operas direktors.

Dzejniece Māra Zālīte

„Lai Latvijā panāktu sabiedrības izlīgumu, vēl vajadzīgi daudzi priekšnoteikumi, un to nevar panākt ar vienu deklaratīvu dokumentu. Šāds izlīgums, protams, būtu vajadzīgs. Taču, lai izlīgtu, divām pusēm ir jāvienojas par kopīgām vērtībām, nepieciešams saskaņot šo vērtību izpratni un novērst neizpratni. Vai tas iespējams deklaratīvi vai tomēr tas ir kāda ilgstošāka procesa – pārrunu, diskusiju, izglītošanās – rezultāts? Lai izlīgums notiktu, vēl vajadzīgi daudzi priekšnoteikumi. Šobrīd ir tā, ka mana seja ir pavērsta pret Rietumiem, bet mana potenciālā dialoga partnera seja – uz Austrumiem, jo ar fizisko ķermeni viņš dzīvo Latvijā, taču sirds viņam ir Krievijā. To nevar nokārtot ar vienu deklaratīvu dokumentu. Man tomēr nav pieņemama doma: “beigsim rakņāties vēsturē”". “Es to nevaru pieņemt, jo šāda rīcība nozīmētu uzvilkt uz acīm mankurtisma maisu. Tieši vēstures izvērtējumā šeit ir lielākā plaisa, jo ir daži mezgla punkti, kurus krievi nepieņem, bet latvieši uz tiem konceptuāli balstās. Izlīgums nebūs iespējams, kamēr pastāvēs dažādas izpratnes par pamatjautājumiem,” uzsver literāte.
Taču dzejniece apsveic Valsts prezidenta paspārnē tapušo „Labas gribas aicinājumu” kā pirmo soli.

POLITIĶU VIEDOKLIS

Roberts Zīle, Eiropas Parlamenta deputāts

Apsveicami pēdējā laikā vērojamie aicinājumi no sabiedrības garīgo līderu puses meklēt kopsaucējus starp dažādu tautību Latvijas ļaudīm, kopīgi vēršoties pret jebkādām naida, agresijas un sabiedrības šķelšanas izpausmēm. To atspoguļo pie Valsts prezidenta parakstītais t.s. Labas gribas manifests.

Taču kādēļ daļā Latvijas pilsoņu ir iesakņojusies ideja, ka nepiedalīšanās referendumā vai piedalīšanās galēji obstruktīvā manierē ir solis uz izlīgumu un mieru?
Taču šī tīri mehāniskā situācijas modelēšana nebalstās uz reālo apstākļu izvērtējuma – kā Latvijas valsts ir tapusi, kāda bijusi tās vēsture, kādā ārpolitiskajā kontekstā mēs dzīvojam, kādas ir latviešu nācijas nākotnes izredzes, un kādas ir mūsu kaimiņvalstu intereses. Un, pirmkārt, ir jāvaicā – kāda ir mūsu lielās kaimiņvalsts Krievijas vīzija un intereses? Jo, visticamāk, ka tad, ja Krievijas valsts jau kopš neatkarības atjaunošanas nebūtu apšaubījusi Latvijas okupāciju un mūsu valsts tiesisko pēctecību, nekādu integrācijas grūtību Latvijas krieviem nebūtu. Jo nebūtu milzīgā propagandas aparāta, kas viņu pašu dzimtajā valodā dienu no dienas dimdina saukļus par tautiešu apspiešanu tuvējās ārzemēs, vēstures pārrakstīšanu un rusofobiju. Bez aktīvas Krievijas piepūles vecā padomju narratīva uzturēšanā šis stāsts agri vai vēlu zaudētu savas saknes un izsīktu.

Raivis Dzintars Nacionālās apvienības „Visu Latvijai!”-TB/LNNK līdzpriekšsēdētājs

„Jura Rubeņa rosināto Labās gribas manifestu uzskatu par gaišu un pozitīvu notikumu, jo mērķis ir tiešām labs. Saticība un iejūtība pretrunu pilnajā laikā ir ļoti būtiska. Paziņojumā sacīts: „Mēs uzskatām, ka mīlēt Latviju un rūpēties par tās nākotni nozīmē mīlēt un cienīt tās unikālo vēsturi, latviskās tradīcijas, kultūrtelpu un latviešu valodu.” Tieši tas arī visvairāk pietrūkst, lai Latvija šodien būtu vienota un stipra.

Lai arī morāli ļoti atbalstu manifesta ideju, parakstīt to attur vairāki neskaidri jautājumi.

1) Ko ietver apņemšanās „ieguldīt savus spēkus, lai veicinātu izpratni un izlīgumu starp dažādiem Latvijā dzīvojošiem cilvēkiem”? Kāds izskatītos izlīgums starp Latviju mīlošiem cilvēkiem un tiem, kas Latviju redz Krievijas impērijas sastāvā? (Tādi ir un to diez vai var noliegt…) Par ko viņi izlīgtu? Kurš atteiktos no savstarpēji izslēdzošā Latvijas nākotnes redzējuma? Starp citu – kāds pirms neatkarības atjaunošanas izskatītos izlīgums starp tautas fronti un interfronti?

2) Neskaidrības rada arī cits fragments: „Mēs apzināmies, ka vienīgais ceļš, kā pārspēt pretrunīgās pagātnes pēdas, ir savstarpēja piedošana un atsacīšanās no rēķināšanas – kurš vairāk vainīgs?” Manuprāt, lai kāds kādam piedotu, kādam kaut kas ir jānožēlo un jāatzīst kļūdas. Tekstā nav skaidrs, par kurām kļūdām ir runa. Ja par „kļūdu” nosauktu pārkrievošanu, kas kopš okupācijas laikiem nekad nav beigusies, tad jājautā, kurš ir tiesīgs to piedot vai nepiedot? Ko ietvertu piedošanas fakts? Un par ko piedošana būtu jālūdz tiem iedzīvotājiem, kas turas pie latviskas Latvijas mērķa? Kur ir viņu „nesalīdzināmā” vaina?

Es lūgtu piedošanu par jebko un piedotu jebkam, ja tas nozīmētu latvisku Latviju. Bet vai nav tā, ka šādu „izlīgšanas un savstarpējās piedošanas” manifestu kāds var uztvert kā samierināšanos…? Samierināšanos, ka divvalodības un divkopienu sabiedrības centieni Latvijā ir norma…?

Priecājos par visiem labās gribas cilvēkiem, kas manifestu ir parakstījuši un parakstīs. Pats parakstītos nekavējoties, ja atrastu tajā trīs skaidrus pamatprincipus:

1. Ikviens ir mūsējais, kurš savos darbos un attieksmē atbalsta latviešu tautas, tās valodas un kultūras stiprināšanu kā Latvijas valsts pastāvēšanas galveno jēgu. Viņš ir mūsējais, daļa no valsts – neatkarīgi no tautības, ieceļošanas laika un veida.

2. Uzskatu un pārliecības pretrunas, kas vēstures notikumu rezultātā veidojušās mūsu sabiedrībā, ir risināmas politiskā līmenī, sadzīviskā telpā stiprinot saticību, iejūtību un cilvēcīgas attiecības. Šāda attieksme veidojama bērnu drošības un labsajūtas vārdā.

3. Nekas no šī nevar tik tulkots tā, lai apšaubītu Latvijas valsts pastāvēšanas jēgu un latvisku Latviju kā pilsoņu kopīgi veicamu misiju.

ZZS frakcijas vadītājsAugusts Brigmanis

Zaļo un Zemnieku savienības (ZZS) frakcijā apspriests Valsts prezidenta Andra Bērziņa atbalstītais „Labās gribas manifests„, un deputāti vienojušies, ka katrs varēs rīkoties pēc saviem ieskatiem,
„Uz frakcijas sēdi katram deputātam sagatavots manifesta teksts, lai ar to varētu iepazīties. Frakcija secinājusi, ka jau dokumenta virsrakstā minēts – tas ir “labas gribas” manifests, tāpēc “te nevar būt runas par kaut kādu partijas diktātu”.
Būtība nav tajā, ka kāds publiski ies paspīdēt un celt to karogu, bet parakstīs dokumentu, kam piekrīt iekšēji,” sacīja Brigmanis.

Domes priekšsēdētājs Uldis Sesks

„Labas gribas manifestu” parakstījuši astoņi no 12 sēdē klātesošajiem Liepājas domes deputātiem.
“Pievienojos idejām, kas izteiktas manifestā, lai šajā sarežgītajā laikā vairotu saprašanos starp atšķirīgiem cilvēkiem un domām, un mēs visi spētu pārvarēt pretrunu spriegumu,” pēc dokumenta parakstīšanas sacīja domes priekšsēdētājs Uldis Sesks.

Manifestu neparakstīja četri opozīcijas deputāti – visi apvienības “Saskaņas centrs” (SC) pārstāvji – Naums Vorobeičiks, Romāns Miloslavskis un Sergejs Dikterjovs, kā arī no “Osipova partijas” saraksta ievēlētā Elita Kosaka.

Saeimas priekšsēdētāja Solvita Āboltiņa (V)

Saeimas priekšsēdētāja Solvita Āboltiņa (V) ar savu parakstu apliecina atbalstu „Labas gribas manifestā” paustajām vērtībām un nostājai.
Saeimas priekšsēdētāja norāda: “Manifestu parakstīšu, jo piekrītu, ka Latvijas nākotne ir mūsu pašu rokās un mūsu valsts var attīstīties tikai savstarpējas cieņas, sapratnes un miera apstākļos. Pievienojoties manifestu parakstījušo cilvēku lokam, vēlos akcentēt, ka šīs vērtības īpaši svarīgi ir apzināties pirms gaidāmā referenduma par mūsu valsts pamatiem – latviešu valodu kā vienīgo valsts valodu. Vienmēr esmu uzsvērusi, ka Latvija – tie esam mēs katrs. Sava valsts – tas ir ikkatra individuāls un visas tautas kopīgs nopelns, un tikai kopīgiem spēkiem spēsim mūsu Latviju veidot par plaukstošu vietu, kur katrs jūtas piederīgs, pārliecināts un gaidīts,” uzsver Āboltiņa.

Andrejs Klementjevs (SC) Apvienība “Saskaņas centrs”

„Par „Labās gribas manifestu” Mums viss skaidrs, mēs esam gatavi rīkoties pēc šī manifesta – nav ko parakstīt, vajag izpildīt. Piemēram, ja viens no jautājumiem, ko mēģināts risināt ar manifestu, ir minoritāšu jautājums, tad to ir jārisina”, sacīja Saeimas deputāts.

Premjers Valdis Dombrovskis (V)

Premjers Valdis Dombrovskis (V) izvairīgi komentē gatavību likt savu parakstu zem Valsts prezidenta kancelejas atbalstītā Labas gribas manifesta par sabiedrības saliedētību.

Premjers, tiekoties Rīgas pilī ar Valsts prezidentu Andri Bērziņu, žurnālistiem sacīja, ka pozitīvi vērtē manifesta ideju, tomēr no skaidras atbildes, vai grasās to parakstīt, izvairījās. “Jāatzīst, ka dažāda veida uzsaukumu, manifestu un aicinājumu mums pašreiz ir pietiekami, un arī esmu izplatījis aicinājumu piedalīties referendumā un balsot “pret” [valsts valodas statusa piešķiršanu krievu valodai],” sacīja Dombrovskis.

Ilmārs Latkovskis: Par „Labās gribas manifestu”, naidu un piedošanu

Labas gribas manifests (turpmāk – Manifests) jau vienojis daudzus cilvēkus. Dažiem gan tas raisījis arī aizdomas un neizpratni. Tāpat kā mūsu ikdienišķajās attiecībās, arī Manifestā daudziem visgrūtāk pieņemt vārdus par izlīgumu un piedošanu.
Vai tagad piedosim un aizmirsīsim okupāciju un deportācijas? Vai tas ir aicinājums kļūt par mankurtiem? Vai tagad izlīgsim ar Latvijas valsts pretiniekiem?
Uz šiem un līdzīgiem jautājumiem varu atbildēt vienkārši un skaidri. Vēsturi aizmirst nevajag un nedrīkst – nedz okupāciju, nedz deportācijas. Manifests neprasa izlīgt uz Latvijas valsts vai latviešu valodas statusa kaut daļējas upurēšanas rēķina. Šis Manifests nav politisks izlīgums. Politiskais izlīgums varētu sekot pēc tam. Manifests aicina uz morālu, cilvēcisku izlīgumu starp indivīdiem. Jo vairāk cilvēku būs gatavi savstarpējam izlīgumam, jo vairāk varēsim arī runāt par pilnīgāku izlīgumu starp tautām.
Tāpat mēs nevaram izlīgt to cilvēku, kuri bijuši deportāciju īstenotāji un upuri, vietā. Mēs nevaram viņu vietā ne piedot, ne lūgt piedošanu.
Morālais izlīgums nozīmē apņēmību nomierināt naidu, kas tiek atražots jau trešajā vai ceturtajā paaudzē pēc traģiskiem vēsturiskiem notikumiem. Morālais izlīgums ir spēja neatbildēt ar naidu uz naidu, ar agresiju uz agresiju, ar izsmieklu uz izsmieklu.
Morālais izlīgums neprasa noliegt okupāciju, tas prasa nelikt justies vainīgam par okupāciju krievu jaunietim, kurš dzimis Latvijā. Ja mūsu izlīguma spējas augtu, tad būtu jāatsakās no 16. marta un 9. maija veterānu dēvēšanas par fašistiem un okupantiem, vienojoties sapratnē, ka gan vieni, gan otri ir vēsturiskas traģēdijas upuri.
Vai kāds var iedomāties vienu latviešu cilvēku kādam sarkanarmiešu veterānam pēkšņi sakām: “Piedod, man līdz šim nekad nebija ienācis prātā, ka būtībā arī tu esi nežēlīgu vēsturisku notikumu upuris… kāds gan tur okupants.” Un viņš to pasaka bez izsmiekla. Un vai tas krievu veterāns spētu to novērtēt? Grūti. Vieglāk ir būt varoņiem, kuri turpina karot ar muti, nevis – upuriem, kuri izlīgst. Cilvēkam ar bravūras masku nenāk prātā, ka varonība varbūt ir arī atzīt savu upura ievainojumu.
Tagad dzirdu daudz runājam par krievu aizvainojumu. Ar šausmām domāju, cik latviešiem pietiks spēka neatbildēt ar savu, ar referendumu mestā izaicinājuma aizvainojumu un neuzticību. Tieši tāpēc aicinu uz izlīgumu, jo negribu, lai manu tautu pārņem naids un aizvainojums. Aizvainojums ir vājums, kas ilgstoši kultivēts degradē pašu aizvainoto. Lai cik pamatots arī būtu tavs aizvainojums, agri vai vēlu tas pāraug netikumā.
Izlīgums ir vienīgais glābiņš arī aizvainotām politiskajām personālijām. Mazi cilvēki ar uzaudzētu aizvainojumu var sastrādāt lielas vēsturiskas traģēdijas. Arī Latvijas politikā var redzēt, kādus apgriezienus sāk uzņemt personiskā aizvainojumā taisīta politika. Tas var izvērsties milzīgā destruktīvā enerģijā.
Dažs jūtas tik nevainojams, ka nespēj iedomāties, par ko gan viņš varētu prasīt piedošanu kādam krievam, latvietim vai ebrejam? Bet varbūt nevajag būt lepnam atvainoties par to nevīžību, kad vieglu muti esi metis visus krievus, latviešus vai ebrejus pār vienu kārti.
Morālais izlīgums nav nekāda lielās politikas vai vēstures notikumu bīdīšana. Tās ir vienkāršas mūsu ikdienas saskarsmes lietas.
Politiskais izlīgums ir nākamais solis. Tad varēs arī vienoties par okupāciju, par dažādiem politiskiem lēmumiem un likumiem. Ja būs morālais izlīgums, tas būs pavisam cits fons politiskajam dialogam, kas šobrīd atrodas strupceļā un aizvien vairāk iegūst destruktīvus apgriezienus. Okupācijai un deportācijām ir nopietnas sekas, bez kuru apzināšanās nevar adekvāti izvērtēt šīsdienas politisko situāciju. Taču naids nav labs sabiedrotais, lai izvērtētu vēsturi un pieņemtu viedus un taisnīgus politiskos lēmumus.
Politiķiem un žurnālistiem šis Manifests ir nopietns apgrūtinājums neizmantot agresīvu un izsmējīgu retoriku. Tas patiešām atņem spēcīgus cīņas ieročus. Bet tas arī samazina naida vairošanas iespējas. Un tas ir ļoti svarīgi – šeit un tagad Latvijā.
Cilvēki piekrītoši māj ar galvu, kad dzird apgalvojumus, ka krīzes pamatā vispirms ir morālā krīze, un tikai tad seko ekonomiskā un politiskā krīze. Bet, kad grib tikt galā ar krīzi, šie paši cilvēki nespēj pieņemt, ka ir jāsāk tieši ar morālo izlīgumu. Maini pats savu attieksmi pret pasauli, tad pēkšņi mainīsies arī tavs pretinieks, Latvija un visa apkārtējā pasaule.
Pēc referenduma jau nekas nebeigsies, saspīlējums neizgaisīs pats no sevis. Latviju sagaida ļoti nopietni politiskie un ekonomiskie pārbaudījumi, kas nebūs atkarīgi no mums pašiem. Cik garīgi stipri un vienoti varam būt šos pārbaudījumus sagaidot, tas gan ir atkarīgs no mums pašiem.

SC izvairās no Latvijas okupācijas fakta atzīšanas. Valsts prezidents Valdis Zatlers bijis pārsteigts, uzzinot, ka Rīgas domes priekšsēdētājs Nils Ušakovs s muzeja apmeklējuma laikā izvairījies no mūsu valsts okupācijas fakta atzīšanas.

“Vienotība” ceturtdien valdes sēdē izlēmusi uzrunāt trīs partijas – Zaļo un Zemnieku savienību, “Saskaņas centru” un apvienību VL-TB/LNNK – par četru partiju koalīcijas veidošanu.

Piedāvātais sadarbības projekts paredz arī vienoties par “tabu” jautājumiem – valsts valodas statusu, pilsonību un nepilsoņu tiesībām, kuru cilāšana ļautu premjeram pieprasīt “vainīgā” politiskā spēka ministru demisiju.

Noklusēšana situāciju neuzlabo

“Visu Latvijai”- TB/LNNK Roberts Zīle sacīja, ka– nedrīkst aprobežoties ar nacionālo vienotību kā būtisku jautājumu “iesaldēšanu”.
Zīle uzskata, ka ir svarīga diskusija gan par izglītības jautājumu, gan par pilsonību, savukārt okupācijas atzīšana Latvijas pilsoņu veidotajiem politiskajiem spēkiem jābūt pašsaprotamai, tāpēc jāsper soli tālāk un jāprasa to atzīt Krievijai.

Tāpat Zīle norādīja, ka Dombrovska piedāvātajā dokumentā nav ierakstīta energoatkarības mazināšana, kas ir ļoti svarīgs jautājums un tai būtu jābūt vienai no valdības prioritātēm.

“Visu Latvijai” līderis Raivis Dzintars uzsvēra, ka VL pozīcija paliekot nemainīga – partijai neesot iebildumu pret SC kā spēku, bet pret tā ideoloģiju. Ja SC būtu gatavs ievērot vienošanos ar VL-TB/LNNK priekšlikumiem – atzīt okupāciju un apsolīt nekad “necilāt” jautājumu par krievu valodas statusa maiņu, tad VL nebūtu nekādu problēmu ar SC strādāt arī vienā valdībā.