12:00 – norisinājās LCP piemiņas plāksnes atklāšana pie ēkas Rīgā Torņakalna ielā 15, kurā 1943. gada 13. augustā LCP tika dibināta. 14:00 – Konference “Latvijas Centrālā padome nacionālās pretošanās kustības kontekstā” Latvijas Republikas Saeimas Baltiešu zālē. Savukārt 17:30 norisinājās piemiņas sveču iedegšana pie Brīvības pieminekļa un 19:00 - Koncerts “LATVIJA, BRĪVĪBA, MEMORANDS” Rīgas vecajā Sv. Ģertrūdes baznīcā. VIDEO

Konferences atklāšanā Saeimas priekšsēdētāja Ināra Mūrniece, VIDEO sacīja, ka Latvijas Centrālās padomes memorands ir viens no spilgtākajiem simboliem nacionālajai pretošanās kustībai un latviešu valstsgribai, kas vēstīja par tautas viskarstāko vēlēšanos – atgriezties demokrātiskajā Eiropā. Šis dokuments apliecina Latvijas Centrālās padomes ideālus – demokrātiju, parlamentārismu un pretošanos jebkurai diktatūrai. “Otrā pasaules kara laikā okupācijas apstākļos radītais memorands deklarēja nepieciešamību nekavējoties atjaunot Latvijas Republikas faktisko suverenitāti un uz koalīcijas pamatiem izveidot Latvijas valdību, kas spējīga pulcēt ap sevi visu Latvijas tautu. Šis dokuments galvenokārt tika adresēts Rietumvalstu sabiedroto valdībām,”-sacīja Saeimas priekšsēdētāja Ināra Mūrniece

Konferences reportāža VIDEO

Moderators Dr. hist. Ritvars Jansons, Saeimas deputāts, Nacionālā Apvienība;
Habil. hist. Inesis Feldmanis, vēsturnieks, LZA loceklis;
Mārtiņš Kaprāns, kultūras ministres padomnieks;
Jānis Raibarts, Memoranda parakstītājas Martas Vīgantes audžudēls:
Andris Teikmanis, Latvijas vēstnieks ASV 15.05 Uldis Grava, 9. Saeimas deputāts, Pasaules Brīvo latviešu apvienības (PBLA) priekšsēdis /1973–1975/;
Muzikāls priekšnesums;
Skolēnu eseju konkursa “Sirdsapziņas bruņinieki” dalībnieku apbalvošana. Balvas un Diplomus pasniedz deputāts Einārs Cilinskis, Nacionālā Apvienība.

No skolēnu eseju konkursa „Sirdsapziņas bruņinieki”, autors: Dainis Rižkins E.Glika Alūksnes Valts ģimnāzija. 11.c klase

Konkursa „Sirdsapziņas bruņinieki” apbalvošana. Saeimas deputāts Einārs Cilinskis, konkursa dalībnieks Dainis Rižkins. Foto: Saeima.lv

„Uguns, kas tēva mājas plosa,

Negaiss, kas dzimtos mežus  gāž,

Zibens, kas dižozolus šķeļ,

Karš, kurš mūsu tautu posta.

Vai vērosim, kā tēva mājas sabrūk?

Vai stāvēsim, kad dižozolus gāž?

Vai  klusēsim, kad mūsu mežus  izcērt?

Vai pametīsim dzimteni, kad grūti laiki māc?

Nē, mēs tēva mājas neatdosim

Un svešinieku karu nekarosim.

Mēs dzimteni šeit sargāsim

Un tēva mājas  saudzēsim.”

       (Dainis Rižkins)

“Pieminēsim tos kas savu dzīvi deva

Par to, lai dzīvot varētu šeit mēs.

Un būsim patrioti tā kā viņi,

Lai dzimteni mēs sargāt varētu jau rīt.

Pat ja cerība mums varbūt maza,

Tomēr droši paliksim šeit mēs

Un pat tumša laika brīdī

Drosmi saglabāsim ikkatru sprīdi.

Tad gaisma  iemirdzēsies

Ikvienā tumšā stūrī,

Tad varoņi mums  celsies

Un tauta līdz ar tiem

Kad saules stars šeit ieradīsies

Tā kā tautas spars

Tad varoņi un tauta celsies

Un līdz ar tiem tās varoņgars.”

             (Dainis Rižkins)

Informācijai:

Nacionālās pretošanās kustība Latvijā sākās jau tūlīt pēc pirmā padomju okupācijas perioda – 1940. gada rudenī veidojās pirmās nacionālās pagrīdes organizācijas. Šīs pretošanās kustības mērķis gan padomju, gan nacistiskās okupācijas laikā bija viens un tas pats: brīvas, neatkarīgas Latvijas valsts atjaunošana. Lielākā no nacionālās pretošanās organizācijām – Latvijas Centrālā padome (LCP) – darbojās no 1943. gada Konstantīna Čakstes vadībā. LCP sevi uzskatīja ne tikai par nacionālās pretošanās organizāciju, bet arī par leģitīmu Latvijas valsts pārstāvi, jo saskaņā ar spēkā bijušo 1922. gada Satversmi pēdējais Saeimas priekšsēdis un LCP loceklis Pauls Kalniņš bija likumīgs Latvijas Republikas prezidenta vietas izpildītājs līdz Saeimas un Valsts prezidenta ievēlēšanai demokrātiskās vēlēšanās. LCP sēdē 1944. gada 8. septembrī Pauls Kalniņš parakstīja deklarāciju par Latvijas valsts atjaunošanu. 1944. gada 17. martā LCP pieņēma savu nozīmīgāko dokumentu – Memorandu par nepieciešamību nekavējoties atjaunot Latvijas faktisko valstiskumu. Šo dokumentu parakstīja 188 Latvijas sabiedrībā labi zināmi politiskie, kultūras, sabiedriskie darbinieki un militārpersonas. 2009. gadā LCP Memorands tika iekļauts UNESCO programmas “Pasaules atmiņa” Latvijas nacionālajā reģistrā. Nacionālās pretošanās kustības mērķis bija Latvijas valstiskuma atjaunošana, un cīņa par to bija nepārtraukts process, kas turpinājās līdz Trešajai atmodai un vainagojās ar uzvaru 1991. gada augustā. Šajā cīņā piedalījās Latvijas patrioti: gan nacionālie partizāni, gan nevardarbīgās pretošanās kustības dalībnieki, gan Latvijas cilvēktiesību aizstāvības grupa “Helsinki-86”, gan trimdas latvieši un diplomāti. Gaidot Latvijas 100 gadu, jubileju ierosinām Rīgā izveidot pieminekli nacionālās pretošanās kustības dalībniekiem. Pieminekļa ideju plānots apspriest atklātās diskusijās ar vēsturnieku un sabiedrības piedalīšanos. Piemineklim jāpauž pateicība nacionālās pretošanās kustības dalībniekiem par viņu varonību un upuriem, par Latvijas valsts nepārtrauktības idejas saglabāšanu un uzturēšanu cauri okupācijas gadu desmitiem. Viņi bija Latvijas valstiskuma apliecinātāji, kas pelnījuši Latvijas tautas pateicību pieminekļa veidolā.

Ceturtdien, 28. aprīlī plkst. 17.00 Stūra mājā Rīgā, Brīvības ielā 61 atvērs VDK izpētes komisijas rakstu krājuma otro sējumu – Dr.hist. Ritvara Jansona pētījumu “LPSR drošības iestāžu darbība 1944 – 1956″.

Pētījumā uzsvērts, ka LPSR drošības iestādes (jeb tautā sauktā “čeka”) bija pakļautas Maskavai, taču to darbība atšķīrās no lielākās daļas citu PSRS republiku drošības iestāžu darbības. Dzīvas bija iedzīvotāju atmiņas par Latvijas Republiku, Padomju Savienībai bija ļoti svarīgi satriekt Latvijas nacionālos partizānus un rietumu robežas tuvumā sargāt savus noslēpumus.

Pētījumā izmantoti unikāli čekas dokumenti no Krievijas arhīviem. Tajā skaitā nolikums, uz kura pamata PSRS drošības iestādes darbojās no 1943. līdz 1959. gadam, instrukcijas kā panākt apsūdzētā atzīšanos, t.sk. ar spīdzināšanas palīdzību, un pat vēl 1953.-1954. gadā izdotas direktīvas, ar kurām izmisīgi tika pavēlēts likvidēt nacionālos partizānus Latvijā. R.Jansons norāda: “Strādājot Krievijas arhīvos, man bija iespēja iegūt atslepenotu dokumentu kopijas, kas atklāj čekistu noziedzīgo darbību. Kopš kopiju iegūšanas laika pagājuši jau desmit gadi, un vismaz Putina valdīšanas laikā Krievijā šie dokumenti publicēti netiks.”

Darbā pirmoreiz atklāta slepenā čekas darbība ārvalstīs, tajā skaitā pret trimdas latviešiem. Šādas operācijas bija aģenta “Morisa” iesūtīšana Rietumvācijā 1954. gadā, lai izspiegotu “Daugavas Vanagu” līderus Vili Janumu un Vili Hāzneru, diriģenta Leona Reitera iespaidošana, panākot viņa atgriešanos okupētajā Latvijā.

Grāmatas atvēršanā tiks demonstrēti dokumentāli kadri par LPSR drošības iestāžu darbības metodēm. Pasākuma dalībniekiem būs iespēja saņemt bezmaksas grāmatas eksemplāru.

Pasākumu organizē VDK izpētes komisija, Latvijas Okupācijas muzejs un Latvijas Universitāte.

Lidija Lasmane. Foto: Marlēna Pirvica

„Jūs atzīsit patiesību un patiesība darīs jūs brīvus,” tā sacīts Jāņa evaņģēlijā. Ko nozīmē – apliecināt patiesību un kā iegūt iekšējo brīvību? Raidījuma viesi: sirdspaziņas lieciniece Lidija Lasmane-Doroņina, bīskaps Pāvils Brūvers, dzejniece un filozofe Iveta Šimkus, 12. Saeimas deputāts, vēsturnieks Ritvars Jansons un publicists Arnis Šablovskis.

Lidija Lasmane-Doroņina 90 gadu jubilejā tiekas ar Latvijas prezidentu, lai vienotos par Lustrācijas Likuma virzīšanu 

AUDIO

Ritvars Jansons

28. jūlijā, Lidijas Lasmanes 90 gadu jubileja noritēja dienas garumā ar dažādiem masu pasākumiem. Jubilejas pasākumi sākās ar tikšanos pie Latvijas valsts prezidenta. 11:00 vairāk nekā 100 cilvēku kopā ar jubilāri devās gājienā no Brīvības pieminekļa līdz bijušajai LPSR Valsts drošības komitejas ēkai jeb Stūra mājai. Stūra mājas pagalmā uzrunu teica sabiedrībā pazīstami cilvēki, tostarp Skaidrīte Lasmane , Iveta Šimkus un vēsturnieks, politiķis Ritvars Jansons,-ziņo spektrs.com

Lidija uzsvērusi, ka savu dzimšanas dienu negrib sev, bet Dievam un Latvijai. Latvijas un Lidijas likteņi ir tik cieši savijušies, ka dzimšanas dienā runājam par visai Latvijas sabiedrībai nozīmīgo.

Jubilāre visas dzīves gaitā iestājusies par patiesību un vārda brīvību. Okupācijas apstākļos tā bija nostāšanās pret necilvēcību un noziedzīgajiem režīmiem. Un viņai nevar pārmest subjektīvismu, izceļot vienu režīmu. Kad pēc aresta 1983. gadā čekisti Lidijai prasīja: vai tiešām uzskatāt, ka Latvija okupēta, Lidija minēja gan komunistisko režīmu, kas 1941.gadā toreizējai Pāvilostas skolniecei izveda klasesbiedrus, gan nacistu režīmu, kas noslepkavoja ebreju klasesbiedrus. Šo neizdzēšamo nospiedumu dēļ okupācija nebija pieņemama. Okupācijas režīmi nesa sev līdz arī tādu sāpīgu problēmu kā kolaborācija. Okupācijas sekas nevar pārvarēt režīmus neizgaismojot un neizvērtējot. Ja ar nacistiskā režīma izvērtēšanu Latvijā lielā mērā sekmējies – pētītas un izgaismotas pat tādas traģiskas lietas kā latviešu līdzdalība holokaustā, tad ar komunistiskā okupācijas režīma izvērtēšanu, kurš valdījis daudz ilgāku laika periodu un atstājis svaigākas tautas atmiņas, gludi neiet.

Aktuāli skan L.Lasmanes atziņa: „..Mums ir jāzina sava pagātne, savukārt bez pētniecības pie zināšanām par pagātni tikt nevaram. Patiesībai ir jānāk gaismā. Lai mēs kā tauta attīrītos no okupācijas uzsārņojumiem, ir jānotiek sarunai par padomju laiku, arī par “čekas maisiem”. Šī ilgā neskaidrība un muļļāšanās ir bezjēdzīga un nevar turpināties bezgalīgi.” Lidija par šo jautājumu var runāt, jo viņas dzīvē bija līdzīgs pavērsiens kā Vācijas prezidenta Joahima Gaukam. No bijušās represīvās iestādes upura Lidija kļuva par represīvās iestādes- Valsts drošības komitejas dokumentu pētnieci, strādājot Totalitārisma seku dokumentēšanas centrā. Tur sekojot, līdzi tam kas notiek ar VDK mantojumu, varēja secināt, ka vairāk kā 20 gadus mūsu sabiedrībā diskusija par padomju okupācijas periodu ir aprobežojusies gandrīz vienīgi ar centieniem nosaukt, vai nenosaukt padomju represiju un kontroles sistēmas zemākā līmeņa – drošības iestāžu ziņotāju vārdus. Nav pietiekoši izpētīta un izvērtēta totalitārās sistēmas darbība kopumā, skatot Maskavas – Rīgas varas mijiedarbību, cilvēku darbību dažādos varas un atbildības līmeņos. Kopuma izpētes kontekstā būtu jādiskutē jautājumi par kolaborāciju, par sabiedrības sadarbošanos ar okupācijas varu un pielāgošanos tai, Latvijas pamattautības – latviešu iesaisti kolaborācijā.

Minētajā Totalitārisma seku dokumentēšanas centrā tika konstatēts, ka bargajā Staļina laikā, kad Lidija pirmoreiz tika tiesāta par nacionālo partizānu atbalstīšanā Latvijā aģenta kaujinieka statusā darbojās 64 savervēti kolaboranti – latvieši. Viņu uzdevums, tēlojot nacionālos partizānus, bija savus līdzcilvēkus arī noslepkavot. Taču tajā pašā TSDC, pārlapojot VDK apsūdzēto krimināllietas varēja redzēt, ka ļoti daudzi cilvēki notiesāti par atteikšanos strādāt čekas interesēs pēc savervēšanas, drošības iestāžu informācijas nodošanu pretošanās kustības dalībniekiem. Tas bija ne mazāks skaits par minētie 64 aģentiem. Cik konkrēti –tas vēl pētāms. Tā kā kategoriski nevar teikt, ka latvieši tikai nodeva. Pētāma arī VDK atstātā dokumentācija par jaunāko okupācijas laiku periodu-1970. un 1980.gadiem, kad Lidija par vārda un literatūras izplatīšanu tika vēl divas reizes tiesāta. Un pretēji skeptiķu apgalvojumiem dokumentācija nav mazā – piemēram VDK elektroniskā datu bāze glabā informāciju par 35.656 personām ar 8.000 VDK informatoru ziņojumu kopsavilkumiem.
Neizgaismojot okupācijas periodā valdījušo necilvēcīgo sistēmu un nerunājot par sāpīgām problēmam-t.sk. kolaborāciju nav iespējams arī ētiskais piedošanas lūgšanas un piedošanas process. Par piedošanu, neraugoties uz oponentu domām, Lidija ir vairākkārt publiski uzstājusies. Pagātnes, t.sk. sadarbošanās ar okupācijas režīmu, izvērtēšana sekmīgāk ļautu sabiedrībai virzīties uz nākotni, vēl un vēlreiz neatgriežoties pie neizrunātu jautājumu risināšanas sabiedriskās intereses saasinājuma mirkļos.
Lidija Lasmane iestājas arī par piemiņas saglabāšanu. Nobeigumā kā Saeimas deputāts uzsvēršu arī to, ka Lidijas un Latvijas valsts viedoklis Stūra mājas jautājumā sakrīt. Okupācijas muzeju uz Stūra māju pārcelt nevajag. Jāturpina Okupācijas muzeja un piebūves-Nākotnes nama projekts Latviešu strēlnieku laukumā.