Latvija 2015. gada 1. janvārī rotācijas kārtībā uz sešiem mēnešiem uzņemsies Eiropas Savienības (ES) Padomes prezidējošās valsts pienākumus. Lai noskaidrotu Latvijas prezidentūras prioritātes, kā arī sekmētu vienošanās panākšanu nacionālajā līmenī par Latvijas prezidentūras ES Padomē darba kārtību, Latvijas Politologu biedrība sadarbībā ar Latvijas prezidentūras Eiropas Savienības Padomē sekretariātu ir aizsākusi vairāku aktivitāšu ciklu „Atbalsts prezidentūras darba programmas izstrādei.”

Šajā saistībā tiek plānots 2015. gadā organizēt “Europride” Rīgā. Šis pasākums ir pretrunā ar Latvijas Satversmes 110. un 116. pantu, pārkāpj Bērnu tiesību aizsardzības likumā u.c. normatīvo aktu noteiktās normas un ir cilvēka cieņu aizskarošas un morālo vērtību degradējošas, kā arī apdraud citu cilvēku tiesības un tikumību, ko aizsargā LR spēkā esošā likumdošana, kā arī Eiropas Cilvēktiesību konvencija.

Ir “Europride” ieinteresētas amatpersonas, kuras grasās veikt attiecīgas „korekcijas” LR likumdošanā, konkrēti, papildināt Krimināllikuma 78. pantu tā, lai nodrošinātu atbalstu seksuālajām minoritātēm gaidāmajā „Europride2015”un ietvertu terminu „naida runa”, tādā veidā radot būtisku pretestību publiskai biblisko principu pasludināšanai, tai skaitā dievkalpojumos draudzēs. Ja tiktu pieņemtas izmaiņas Krimināllikumā vai citos LR likumdošanas aktos, tad Latvijas policijas pienākums šādas demonstrācijas laikā būtu aizturēt jebkuru cilvēku, kurš mēģinātu izteikt kādas nelabvēlīgas piezīmes vai veidotu „dzīvās ķēdes” vai kā savādāk izrādītu pretestību. Uz šādu precedentu pamata būtu iespējams veidot tādu tiesu pieredzi, kas nostiprinātu seksuālo minoritāšu tiesisko aizsardzību Latvijā. Mums ir zināma šāda veida pieredze ASV, Francijā, Zviedrijā, Norvēģijā un citur.

Tāpēc paredzot Latvijas tautas pretestības apslāpēšanas mēģinājumu, Latvijas tautas vārdā tika savākti 7 458 paraksti, kas tika iesniegti Latvijas valdībai, lai iebilstu pret jebkādu krimināllikumu grozīšanu, „seksuālo minoritāšu” kontekstā. 

Gars un Vārds

Kamēr augstākstāvošās personas apsver atbildi Latvijas tautai, tikmēr ir jaušamas lietas, kuras varētu uzsākt neatkarīgi no valdības atbildes. Jautājums paliek, ko iesākt ar „naida runu”?

Īsumā ieskatīsimies tēmā „naida runa” no divām šķautnēm. Viena no psiholoģiskā un otru no garīgā aspekta.

Kāpēc tiek izteikta „naida runa”?

Visa šī vēršanās pret iepriekšminētajām aktivitātēm ir Latvijas iedzīvotāju aizsardzības reakcija pret svešu un perversu uzskatu uzspiešanu.

Naida noziegumi visbiežāk notiek interneta vidē, dažādos portālos, īpaši komentāru veidā. Medijos sniegtā informācija cilvēkiem rada vēlmi izteikties, bet daudzi nemaz nenojauš, ka it kā tikai sava viedokļa un komentāra izteikšana var radīt sekas. Informācija internetā par neseno notikumu – referendumu par otru valsts valodu – ir spilgts piemērs, kas izvērsa asas diskusijas latviešu un krievu nacionalitāšu starpā (par nacionālā naida izraisīšanu draud kriminālatbildība), atšķirība ir tikai tajā, ka daudzi nezina robežas, kur vajadzētu apstāties.

Kad beidzas argumentu gūzma un prāts ir iekarsis, tad no viedokļu paudēju arsenāla tiek izvilkts cits darba ierocis „personas cieņas aizskārums”. No psiholoģiskā aspekta izriet, ka nedrīkst panākt, ka aizskārējam nevarētu būt taisnība un kā arī nevarētu pieļaut visu atstāt tā, ka nav pateikts pēdējais vārds. Taču var izrādīties, ka „pēdējais vārds” var būt noteicošs, nevis argumentētas domas izteikšanā, bet gan veicinot novirzi no tēmas, līdz ar to pārejot uz citas personas aizvainošanu.

Risinājumi no aizskaramās personas puses:

Ja redzu šo aizskārumu elektroniskā vidē, man ir tādas pašas tiesības vērsties tiesā vai policijā un prasīt aizsargāt manas tiesības – fiksēt pārkāpumu, noskaidrot, kurš ir vainīgais, novērst man nodarīto kaitējumu. Persona var prasīt izdzēst komentāru, prasīt atvainošanos un publicēt atbilstošu informāciju, arī prasīt mantisku kompensāciju.

Vispirms aizskartā persona iesniedz pieteikumu par pierādījumu nodrošināšanu, kura mērķis ir noskaidrot aizskārēju. Kad aizskārējs caur IP adreses izprasīšanu (kuru izpaust tiesa uzliek interneta vietnes turētājam par pienākumu) ir noskaidrots, aizskartā persona ceļ prasību jau pret konkrēto aizskārēju, piemēram, par morālā kaitējuma atlīdzināšanu par aizskarto godu un cieņu. Jo ir tā, ka civilprasību nevar celt, kamēr nav zināma atbildētāja identitāte. Tāpēc ir šī priekšstadija –pieteikumspar pierādījumu nodrošināšanu.

Tiesā jāiesniedzpieteikumspar pierādījumu nodrošināšanu un visa pieejamā informācija par apvainojuma izteicēju – pseidonīmu, interneta vietnes adresi, kurā publicēts apvainojums, un, ja tas pieejams, ekrānšāviņu, kurā redzams aizvainojošais izteikums. Ja tiesa konstatēs, ka ir noticis tiesību aizskārums interneta vidē, no interneta vietnes uzturētāja tiks pieprasīta apvainotāja IP adrese, pēc kuras tiks noskaidrota viņa personība.”

Risinājumi no mediju puses:

Mēdijos komentējamā sadaļā rakstīts, piemēram, ka aicina interneta lietotājus – portāla lasītājus, rakstot komentārus par publicētajiem rakstiem un ziņām, ievērot morāles, ētikas un pieklājības normas, nekūdīt uz vardarbību, naidu vai diskrimināciju, neizplatīt personas cieņu un godu aizskarošu informāciju, neslēpties aiz citas personas vārda, neveikt ar portāla redakciju nesaskaņotu reklamēšanu. Gadījumā ja komentāra sniedzējs neievēro iepriekšminētos noteikumus, viņa komentārs var tikt izdzēsts un medijam ir tiesības informēt uzraudzības iestādes par iespējamiem likuma pārkāpumiem.”

Cits portāls, raksta, ka tas “neatbild par rakstiem pievienotajiem komentāriem, kā arī patur tiesības izdzēst neētiskus komentārus, komentārus, kas rakstīti, slēpjoties zem cita cilvēka vārda, komentārus, kas satur ar DEF nesaskaņotu reklāmu, cilvēka godu un cieņu aizskarošus komentārus, rasu un nāciju naidu veicinošus komentārus”.

Savukārt citā portālā teikts: “neatbild par rakstu komentāru saturu un aicina lasītājus būt tolerantiem, iztikt bez rupjībām un saglabāt elementāras pieklājības normas”.

Ko darīt ar “naida runu” no garīgā aspekta?

Raksta autors: Pr. A. Smelters (Monsinjors Antons Smelters – sv. Jēkaba katedrāles prāvests, kūrijas notārs – ekonoms, garīdznieks, Rīgas Garīgā semināra garīgtēvs un mācībspēks un, arī publicists un garīgo izdevumu redaktors.)

“Aci pret aci, zobu pret zobu.”

Tas iet par tālu: “ja tev kāds sit pa labo vaigu, tad pagriez viņam arī kreiso…” Tas viss ir skaisti un labi, bet cik tālu mēs ar šādu dzīves veidu tiksim? Ja mēs sitējam kā pateicību par sišanu vēl pagriezīsim arī otro vaigu, tad mēs esam padoti kura katra uzbrucēja patvaļai. Un beigās pasaulē valdīs haoss, bet ne Dieva valstība. Nē, tā mēs nedrīkstam dzīvot!

Tātad paliksim pie vecvecās sistēmas, ko mūsu senči jau Vecajā Derībā praktizēja: “Aci pret aci, zobu pret zobu.” dots pret dotu. Šajā sistēmā valda skaidrā kārtība. Šeit katrs zina kur viņš stāv. Rodas jautājums, vai vispār var citādā veidā pasaulē ieturēt kārtību? Mūsu pasaulīgajā dzīvē vajag visu un visiem atmaksāt ar tādu pašu naudas gabalu. Kā tu man tā es tev. Ja kāds iedrošināsies nākt man par tuvu, tad tas jutīs manas dūres spēku. Vai to darīt man nav tiesību? Ja viņš mani kaitina, tad es kaitinu viņu. Ja tas uz ceļa brauc nepareizi, tad es viņam parādīšu, kā uz ceļa ir jāuzvedas. Ja viņš mani savos rakstos noķengā, tad es vērsīšu pret viņu kaut ko vēl sliktāku.

Ja mēs tā rīkosimies, tad ātri nokļūsim apburtajā lokā. Sitiens pret sitienu, naids pret naidu, atriebība pret atriebību. Ja viena valsts bruņojas, tad otra dara to pašu. Ja kāds šauj, tad otrs šauj pretī. Ja vienai valstij ir atombumba, tad arī otra steidz tādu sagādāt. Ja kāda valsts šo bumbu metīs pirmā, tad arī otrā darīs to pašu. Atkal uzpeld jautājums, vai tas ir tas, kas pasaulē saglabā mieru., kas apvalda kaislības? Mēs visi jūtam, ka šī sistēma mūs novedīs strupceļā, bet varbūt pat iznīcinās… Vai visam tam tā jāturpinās? Pieņemsim visu to bez kritikas un ļausim “lielajiem” noteikt, kad jāvalda mieram un kad karš? Jēzus saka “Nē”. Ja tev kāds sit pa labo vaigu, tad pagriez viņam arī kreiso. Jēzus kategoriski nostājas pret atriebību un rāda mums jaunu alternatīvu sadzīvē. Jēzus saka, ka var dzīvot arī savādāk…

Jēzus mums nesaka: ” Ja tev kāds sit, tad ļauj viņam mierīgi tālāk sist.” Jeb:” Ja tevi kāds mutiski vai rakstiski apmelo, noķengā, tad ļauj viņam mierīgi to darīt tālāk…” Jēzus nebūt neiestājas par pasīvu nostāju un Viņš nesludina gļēvu morāli. Jēzus nesaka: “Ja tev kāds sit pa labo vaigu, tad panes to pacietīgi un pazemīgi,” bet Viņš saka: “tad pagriez viņam arī otro vaigu. Ar pirmā negaidītā sitiena pieņemšanu vien vēl nav nekas liels darīts.” Ko Jēzus šeit grib panākt, iet vēl tālāk? Viņš aicina uz jaunu neparastu soli, uz jaunu pretinieka negaidītu iniciatīvu, kas izmaina situāciju. Mierīgi uzaicini to, kas tev sita, lai viņš sit tev vēlreiz. Tas nozīmē: draugs, tu mani nepadarīsi par savu ienaidnieku. Es nespēlēju tālāk šo veco spēli: “aci pret aci, zobu pret zobu.” Es nepazemošos tavā līmenī. Ja tu mazgā manu netīro veļu, tā es nebūt nemazgāšu tavējo-ja tu ar vārdiem un rakstiem apmelo mani, tad es neiešu arī tevi nomelnot. Tik tālu es nenolaidīšos… Es ceru, ka mēs visi labas kristīgas gribas cilvēki izjutīsim kaut ko jaunu. Šeit ir kāds kurš drošsirdīgi dzen ķīli velna un varbūt arī cilvēka naida un atriebības lokā.

Parasti dzīvē ir tā, ka uzbrucējs diktē savus personīgos likumus, turpretī aizskartais nedara neko citu, kā tikai paliek mierīgs. Šeit parādās  kaut kas jauns. Aizskartais uzbrucējs neredz nekādu ienaidnieku, bet gan vājas gribas, primitīvu instinktu apveltītu cilvēku. Aizkārtais ar savu stāju iznīcina vecveco drauga un ienaidnieka priekšstatu. Viņš zina, ka otrais, kas naidīgi nostājies pret viņu, tieši šajā situācijā Dieva priekšā netiks atbrīvots no savas atbildības un mīlestības pienākuma. Un tieši aizskartā nostāja un pacietīgā mīlestība pasaka visu, kas ir un kas nav darāms. Un tāpēc viņš ar savu nostāju dod otram labu padomu, lai viņš labāk atsakās no cita aizskāršanas, noķengāšanas un sišanas. Varbūt kāds jautās: “Kāpēc tad tas tā ir!” jaunā nostāja pretī ienaidniekam nāk no paša Dieva. Pats Dievs tā rīkojas: “Viņš ļauj savai saulei spīdēt pāri visiem- sliktiem un labiem- un savam lietum Viņš liek līt pāri taisnīgiem un netaisnīgajiem. Ja mēs Viņu saucam par mūsu Tēvu, ja Viņam ticam un tālāk sludinām, tad mums vajag distancēties arī dzīvē. Mēs nevaram un nedrīkstam skaitīt Tēvreizi ar paslēptu dūri kabatā. Tāpat arī nedrīkstam skaitīt Tēvreizi, bet tajā pat laikā citus nomelnot ar vārdiem vai rakstiem, lai tikai sabiedrībai tos parādītu kā sliktus…” Mēs labi zinām, ka Jēzus vārdi atbilda viņa darbiem. Viņš gāja līdz pēdējam: “Tēvs, piedod viņiem, jo  viņi nezina ko dara.” (Lūk. 23: 43).

Ar Viņu un caur Viņu pasaulē ienāca jaunas vērtīgākas dzīves iespējas. Līdz pat šai dienai starp mums ir tūkstošiem šādu cilvēku, kas cenšas dzīvot   šo jauno Kristus cienīgo dzīvi.

Mārtiņš Luters Kings dzīvoja šādu kristiešu dzīvi. Bezvaras pielietošanu un pretestību ļaunajam mēs nedrīkstam uzskatīt par gļēvulību un mazdūšību. Mārtiņš Luters Kings teica: “Tas, kas pielieto bezvaru, tas negrib savu pretinieku iznīcināt vai pazemot, bet gan grib iegūt tā draudzību, izpratni un pretimnākšanu. Un šis bezvaras cīņas rezultāts ir jauna draudzība un kopība. Mēs ne tikai atsakāmies šaut vai sist, vai rakstīt par savu pretinieku, bet atsakāmies viņu pat ienīst. Dariet ko gribiet ar mums, mēs jūs mīlēsim arī turpmāk!”

Kāda jūdu tautas piederīgā lūgšana koncentrācijas nometnē ir dvēseliskāka, kā daža laba mūsdienu kristieša neiecietīgā izturēšanās pret citādi domājošajiem: “Miers lai ir ar cilvēkiem, kas sevi baro ar ļaunu gribu un ļaunām domām. Kungs, liec ātrāk beigties visām atriebībām, sodīšanai un iznīcināšanai. Visi drausmu darbi un izsmiekls, kas šeit notiek, stāv ārpus visām cilvēcīgā robežām. Mocekļu asiņu ir pārāk daudz. Tāpēc mīļais Dievs, nesver, nemēri taisnīgo ciešanas ar taisnības mēru, kas ir paredzēts nevainīgo slepkavām. Kungs, tad, kad Tu norēķināsies ar šausmu darbu darītājiem, tad lieto citus, savus žēlastības svarus un mērus…Labāk pieskaiti šiem nelaimīgajiem visu to labo, ko daudzi Tavi mocekļi izpelnījušies ar drosmi, goda jūtām un cerībām, neļaudami sevi pieveikt ar ļaunumu. Visu to, mans Dievs pacel augstāk un dari vērtīgāku, bet ne ļauno…Un lai visi mūsu ienaidnieki atceras un redz, ka pie Tevis mēs neesam vairs padoti viņu naidam un viņi nav vairs mūsu lietuvēni. Ļauj, lai mēs esam viņu glābšana un palīdzība, kas viņus attur no viņu trakošanas. Lai ātrāk nāk Tavs miers pār visiem labas gribas cilvēkiem un pāri šai vaidu zemei…”

LKR prezidents Tālivaldis Tālbergs jautāja vai ir konkrēti formulēts, ko nozīmē vārdi „naida runa”? Atbildot spektrs.com pārstāve secina, ka „naida runa” dažādi tiek interpretēta un vispārināta.

LKR prezidents interesējās par to, kā šis likums strādā ārvalstīs. Spektrs.com redaktore minēja spilgtu piemēru, ka dažos ASV štatos Bībeles mācība ir pielīdzināta „naida runai”. Marlēna brīdina, ka runa nav tikai par „naida runas” ietveršanu 78.pantā, bet arī dažādas izglītojošās programmas, kas tām seko. LKR prezidents arī minēja uzskatāmus piemērus. Norvēģijā ir atļauts precēties ar kazu. Beļģijā 1981. gadā pieņemts likums par vēršanos pret rasismu un ksenofobiju. Dānijas krimināllikumā 160b ir ieviesta „naida runa” kurā pieminētas, „seksuālās minoritātes”. Francijā preses likumā aizliegtas publikācijas, kas satur „naida runu” pret „seksuālās orientācijas”. LKR prezidents secina, ka modelis visur apmēram ir vienāds. Tālivaldis Tālbergs uzskata, ka „seksuālās minoritātes” slēpjas aiz vājākām grupām. Tas LKR prezidentam atgādinot kara laikus, kad krustugunīs priekšā izvietoja bērnus, sievietes un vecos cilvēkus un „memļaki” slēpās aiz viņu mugurām.”-teica LKR prezidents.

Satversmes 91. pants nosaka: „Visi cilvēki Latvijā ir vienlīdzīgi likuma un tiesas priekšā. Cilvēka tiesības tiek īstenotas bez jebkādas diskriminācijas.” No šī panta izriet, ka visiem cilvēkiem neatkarīgi no dažādām pazīmēm, tajā skaitā seksuālās orientācijas, likuma priekšā ir jābūt vienlīdzīgi aizsargātiem. Iecerēto Krimināllikuma 78. panta grozījumu pieņemšana vienu sabiedrības grupu – homoseksuālistus – nostādītu nepamatoti priviliģētākā stāvoklī attiecībā pret daudzām citām grupām, kuru pārstāvji pret t.s naida runu netiktu aizsargāti. Fakts, ka personas atšķirīgā seksuālā orientācija var kļūt par iemeslu neiecietībai un naidīgai attieksmei no citu personu puses, nevar tikt uzskatīts par pietiekamu argumentu šādu privilēģiju radīšanai. Neviena likuma norma neaizstāv cilvēkus no nesaticības un naida izraisīšanas dēļ virknes citu pazīmju, piemēram, tādām kā dzimums, vecums, sociālais statuss, veselības stāvoklis, izskats, politiskā, reliģiskā vai cita veida pārliecība (tajā skaitā arī homofobija) u.t.t., lai arī tās var būt par iemeslu citu personu neiecietīgai attieksmei un t.s. naida runai. Līdz ar to nav izprotams, kādēļ atsevišķām likuma normām būtu jāparedz īpaša aizsardzība tieši seksuālām minoritātēm. Nav likumiska pamata runāt par kādām īpašām homoseksuālistu tiesībām. Satversmē noteiktās personu pamattiesības piemīt visiem iedzīvotājiem neatkarīgi no to piederības pie vienas vai otras grupas. Līdz ar to diferencēta attieksme personu tiesību aizsardzībā, kas tiktu balstīta uz piederību vai nepiederību pie kādas konkrētas grupas, būtu klajā pretrunā ar Latvijas Republikas Satversmē deklarētajiem principiem.

Biedrības atgādina, ka nav iespējams vilkt paralēles starp iecerētajiem Krimināllikuma 78. panta grozījumiem un šobrīd tajā jau ietverto aizliegumu izraisīt nesaticību vai naidu dēļ etniskās, nacionālās vai rases piederības. Pašreizējā 78. panta redakcija ir orientēta uz pilnīgi visu personu, nevis kādas atsevišķas grupas tiesību un interešu aizstāvību. Tā vienādi aizstāv gan latviešus, gan Latvijā dzīvojošus sveštautiešus, gan ārvalstniekus. Kriminālprocesi par etniskās nesaticības veicināšanu ir rosināti neatkarīgi no tā, pret kādu etnisku vai nacionālu grupu iespējamā nesaticības izraisīšana ir saskatīta. Turpretī iecerētie Krimināllikuma 78. panta papildinājumi ir plānoti nevis visu personu, bet gan tikai vienas sabiedrības grupas – homoseksuālistu – interešu aizsargāšanai. Tādejādi šī iecere atšķirībā no pašreizējās Krimināllikuma redakcijas nevis vairo, bet gan grauj Satversmes 91. pantā iekļauto cilvēku vienlīdzības principu.

Spektrs: Kas jauns jūsu darbības sfērā?

Aigars Lūsis: Cilvēktiesību komisijā skatījām Bērnu tiesību aizsardzības likumu. Apiņa kungs (Pēteris Apinis, Latvijas Ārstu biedrības prezidents – red.) izteica grozījumu priekšlikumu. Tajā smēķēšana bērna klātbūtnē atzīta par fizisku vardarbību, taču nav pateikts, ka tās sekas var būt bērna atņemšana ģimenei.

Skan jau cēli. Kurš gan teiktu, ka drīkst? Protams, nedrīkst smēķēt bērna klātbūtnē! Taču jautājums, ko nozīmē likuma klasificēta fiziska vardarbība – krimināli sodāma? Ja vecāku smēķēšana bērna klātbūtnē tāda ir, nākamais solis ir bērna atņemšana ģimenei. Kas gan ir labāk – tas, ka bērnam ir smēķējoši vecāki, vai tas, ka viņš dzīvo bērnu namā? Kurp mēs ejam? Uz policejisku valsti. Tas ir ārprāts! Es saprastu, ja mēs pieņemtu smēķēšanas sauso likumu. Bet teikt, ka vecāku smēķēšanas dēļ bērnu drīkst atņemt ģimenei – tas skan absurdi.

S.: Kaut kas līdzīgs notiek ASV: it kā cēlu mērķu dēļ panākts, ka valsts iestādēm par bērnu audzināšanu lielāka teikšana nekā vecākiem. Īpaša cīņa notiek par morāles, proti, ticības jautājumu – vecākiem neļauj bērnus audzināt tikumiskā, morālā, kristīgā pārliecībā, jo tas aizskarot citas reliģijas, bet galvenokārt homoseksuālistu intereses.

A.L.: Ja ģimene godīgi maksā nodokļus, kaut gan tas arī ir tehniskas dabas jautājums, tagad ķersies klāt pie bērniem, kas būs nākamais solis? Kurš piecelsies un teiks: „Jūs neievērojat sabiedrības viedokli!”?

Iedomājieties situāciju, ka valsts varai rokās tiek iedots tāds instruments…

S.: Runājot par Krimināllikuma 78. panta paplašināšanu – kāds mācītājs, izlasījis jūsu rakstu, „Par naida kurinātājiem Latvijā un naida noziegumu kultu” (par iespēju likuma pantu, kas aizliedz nacionālā, etniskā un rasu naida kurināšanu, attiecināt arī uz citām ļaužu grupām – piemēram, tādām, ko vieno sociālais stāvoklis vai seksuālā orientācija – red.), zvanīja mums un satraukti jautāja, vai šādu papildinājumu tiešām varētu pieņemt?

A.L: Ja sabiedrība neiebildīs, nepaudīs viedokli, tas ir iespējams.

S.: Ainārs Latkovskis nosūtīja šo jautājumu Tieslietu ministrijai ar lūgumu izvērtēt. Ko šie vārdi īsti nozīmē – vai tā ir pavēle, vai arī tie piedāvā izvēli?

A.L.: Diplomātiskā valodā runājot, tas nozīmē, ka jāsagatavo grozījums. Ja ne tagad, to pieprasīs nākamās valdības laikā, un – agri vai vēlu – to izdarīs, ja, protams, sabiedrība noklusēs.

Ne velti mācītāji no Zviedrijas brauc uz Latviju, jo viņu zemē vairs nav iespējams pilnvērtīgi strādāt.

S.: Bībele skaidri saka – homoseksuālisms un viendzimuma laulību legalizācija ir grēks. Šāds un citi līdzīgi likumu grozījumi censtos nolikt kristiešus uz ceļiem, kaut īstenībā ceļos viņi kritīs vien Dieva priekšā. Ko valdība darīs, ja kristieši pretosies? Vai Latvijā sāksies kristiešu vajāšanas – kā pašlaik ASV?

A.L.: Ja tauta tagad nesaņemsies un nesāks paust nostāju, agri vai vēlu tā notiks.

S.: Kā Jūs domājat, kā tautai būtu jāreaģē: vai jāraksta vēstules A. Latkovskim vai Tieslietu ministrijai? Daudzi nesaprot, ka tas būtu jādara, jo domā, ka tautas ievēlētajai valdībai un ministrijām pašām būtu jāsaprot, kas ir sabiedrībai kaitīgs un kas ne.

A.L.: Varētu darīt jebko – rakstīt vēstules, rīkot konferences. Protams, normālā sabiedrībā nebūtu jādara nekas. Tam, pēc definīcijas, nebūtu jānotiek, taču, ja notiek, jāreaģē.

S.: Izskatās neizprotami: viens likums aizsargā homoseksuāļu intereses, bet cits – reliģiskās intereses. Viens likums pret citu. Homoseksuālisti pieprasa papildinājumu likumā, to pašu var darīt kristieši. Pie kā mēs tad nonāksim?

A.L.: Tur jau tā lieta, ka nevaram vispārējo likumu pārvērst par grupas likumu. Līdzko pievienosim šo ierakstu, būs jāpievieno nākamais, taču skaidrs, ka visas grupas likumā tik un tā nevarēsim ietvert. Likumu nevar konkretizēt, tam jābūt vispārinātam. Ja iekļaujam vārdus, ka nedrīkst diskriminēt homoseksuāļus, jāpievieno arī aizliegums diskriminēt heteroseksuāļus. Saprotiet, tādam sarakstam tad nebūtu gala. No juridiskā viedokļa, kas tamlīdzīgs jāaizmirst.

S.: Satversmes otrais pants noteic, ka visa vara pieder tautai, taču realitāte ir pretēja. Kā domājat, kāpēc starp valsts varu un tautu ir tik nepārvarama plaisa?

A.L.: Vara un sabiedrība ir divas dažādas pasaules. Valsts vara ir pašpietiekama. Tai nav nekādas vajadzības ne iedziļināties, ne arī interesēties par tautas noskaņojumu un tās interesēm.

Apmēram 90 procenti mediju apkalpo valsts varu, ar tās palīdzību veido šķietamu tautas viedokli, uz ko pēc tam paši atsaucas. Tas ir pašpietiekams apburtais loks. Tāpēc arī nav nepieciešams ievērot tautas patiesās intereses.

S.: Kā no tāda apburtā loka izkļūt?

A.L.: Vienīgais – jāpieceļas no krēsla! Tautai jāiziet no virtuves. Jāizsaka savs viedoklis. Jāsaprot –, ja nerunās un nerīkosies, ik gadu, ik pusgadu zaudēs arvien vairāk pozīciju, atgūstamas tās būs arvien grūtāk.

Represīvais aparāts visu laiku darbojas. Izskan it kā pozitīvi lozungi, taču ar slepenu mērķi. Ja sākam kriminalizēt visu, kas kustas, drīz nonāksim pie policejiskas valstis. Nu kur vēl tālāk, ja vecākiem par netikumu atņemam bērnus, vai krimināli sodām par nevēlamiem komentāriem internetā.

Ir daudz likumu, kas nav izmantojami vai ko neizmanto. Bet vajadzības gadījumā tos izmantos, un tie darbosies. Tas ir līdzībā ar bisi, kas karājas pie sienas – reiz tā vienalga izšaus. Sabiedrībai jāorganizējas – pilsoniskās kustībās, NVO, jāpauž viedoklis individuāli.

Pašlaik ir izveidojusies mediju cenzūra – tāda, ka nav iespējams atspoguļot patieso tautas viedokli. Kad „kritiskā masa” netaisnību vairs neļaus notušēt, valsts pārvalde nevarēs izlikties. Tad arī varēs salīdzināt un redzēt, ka tautas  viedoklis ir pilnīgi atšķirīgs.

S.: Domājot par to, kad tas būtu sasniedzams, jāatminas, ka arī barikādēm tauta nobrieda nevis vienā dienā, bet divus gadus intensīvi gatavojoties: organizējot mītiņus, sanāksmes, manifestācijas.

A.L.: Nezinu, vai divi gadi ir ilgi vai ātri, bet labi, ja šajā gadījumā tas būtu panākams divos gados – ka tauta sakustas un tās viedokli nevis ignorē, bet ņem vērā. Mums ir vajadzīgi drosmīgi cilvēki. Nekas vairāk.

S.: Kaut arī tā jau ir pagātne, tomēr jautājums palicis neatbildēts: kāds ir jūsu kā Tieslietu ministrijas pārstāvja viedoklis par to, kāpēc valdība nenostājās pamatnācijas pusē un padevās tādai provokācijai kā referendums par divvalodību? Satversmē taču noteikts, ka valsts valoda ir latviešu. Vai Satversmei nav nekādas nozīmes, ja to var tik vienkārši apšaubīt?

A.L.: Satversmē rakstītais nenozīmē, ka, no juridiskā viedokļa, nevarētu rīkot referendumu. Referendumā arī Satversmi var mainīt. Ne jau tas pierāda, ka paplašinās plaisa starp tautu un valsti. Tā bija provokācija, bet tauta reaģēja pienācīgi – aizgāja un nobalsoja.

S.: Tam nauda atradās – vējā izmesti 1,7 miljoni latu.

A.L.: Tad, lūk, padomājiet, kāpēc šajā gadījumā vējā varēja izmest 1,7 miljonus latu, taču citām svarīgām vajadzībām naudas trūkst.

S.: Jā, tieši tā, jūs mani sapratāt pareizi, tas arī ir nākamais jautājums.

A.L.: Kas attiecas un būtiskiem jautājumiem – tauta neuztur pietiekamu spriedzi. Mēs neizjūtam reālos apdraudējumus – tā ir problēma. [Mūs] var iemest kā vardi katlā un lēni sildīt, kamēr esam izvārīti, bet nejūtam to. Tie, kas apdraudējumu jūt, cīnās ar to, aizbraucot peļņā uz ārzemēm vai vienkārši nospļaujoties. Referenduma gadījumā tauta izjuta reālu apdraudējumu un nobalsoja.

S.: Tad jau iznāk, ka nu jāgaida referendums par teritorijas dalīšanu, Latgales autonomiju.

A.L.: Nē, es nedomāju, ka par to būs referendums.

S.: Parunāsim par propagandu! Vai nebūtu laiks Latvijai sākt spraigu informatīvo karu – atspēkojot mūsu valsts apmelotājus, ceļot savu nacionālo pašapziņu, izkopjot morāli, uzturot patriotismu?

A.L.: Kā jau iepriekš minēju, gan komerciālie, gan arī sabiedriskie mediji daudzos gadījumos apkalpo valsts varas intereses. Nacionālās pašapziņas celšanā un propagandēšana prasa papildu slodzi un resursus. Varai tas nav vajadzīgs, īstenībā tā baidās no spēcīgas nacionālas ideoloģijas un propagandas, jo tajās ietvertas tradicionālās vērtības, un tas jau varai ir bīstami.

Domāju, ka šādai vērtību propagandai jābūt, un tas ir pašu cilvēku un tautas interesēs. Tas atkarīgs arī no medijiem – vajadzīgs arī sabiedriskais pasūtījums.

S.: Bet ja valsts nav ieinteresēta šādā pasūtījumā – neatbalsta to, jo tas ir tautas, nevis varas interesēs?

A.L.: Pasūtījums ir formāls. Kas gatavo sabiedrisko pasūtījumu Latvijas Televīzijai, Latvijas radio? Pati televīzija un radio. Uzraksta, nosūta NEPLP (Nacionālā elektronisko plašsaziņas līdzekļu padome), tur to izskata, atbalsta, palaiž. Kā tas var būt? Sabiedriskam pasūtījumam jānāk no sabiedrības, jo tie ir raidījumi, ko apmaksā no mūsu kopējās naudas.

S.: Jāpiekrīt. Līdzīgi kā filmas Kolka Cool tapšana, kas izsauc dažādas izjūtas.

Tuvojas 16. marts, un, kā ik gadu, krievu kopienas pārstāvji apspļaudīs, zākās, apsmies, nosodīs gājiena dalībniekus, latviešu tautu sauks par “fašistiem”. Vai tas arī nebūtu jāpieskaita pie naida runas, vai valdībai nebūtu jāvēršas pret šādiem nievājošiem izsaucieniem, vai tie nebūtu jāaizliedz, jāsoda administratīvi vai krimināli?

A.L.: Vārdus aizliegt nevajadzētu. Tas būtu strupceļš, jo problēma nav vārdā. Daudz ir sapurgātu jēdzienu. Jāraugās, kādi spēki, grupējumi, naidīgas organizācijas aiz vārdu paudēju mugurām slēpjas, un jāvēršas pret tām, jo tās grauj Latvijas suverenitāti. Pret tām organizācijām, kas kurina naidu un apdraud valsts neatkarību, ar prasību jāvēršas drošības dienestos. Bet krimināli sodāmai jābūt totalitāra režīma slavināšanai un tā simbolikas lietošanai.

S.: Kā jūs izskaidrotu valsts varas pārstāvju naidīgo vēršanos pret tautu, aizstāvot bērniem domātās grāmatiņas par dzimumlomu maiņu? Kad vecāki un NVO pieprasīja apturēt vēršanos pret konservatīvajām vērtībām, Viņķeles kundze (labklājības ministre Ilze Viņķele – red.) protestētājus izsmēja, nosaucot par tumsoņiem, no dzīves atpalikušiem, un uzdrošinājās pārmest izpratnes trūkumu 36 deputātiem. Pēc daudzkārtējiem protestiem programma turpinās… Vai tā nav atklāta naida runa, vēršanās pret valsts interesēm?

A.L.: Tas tāpēc, ka valsts pārvalde un sabiedrība dzīvo katra savā autonomā pasaulē. Valstij nav svarīgs vairākuma noskaņojums. Valsts pārvalde rīkojas pēc programmas, un, ja nepieciešams, ar mediju palīdzību rada tautas atbalsta ilūziju.

S.: Vēl viens apburtais loks.

A.L.: Tieši tā – fikcija. Tikko runājām par grāmatiņām bērnudārzā, bet ir vesela programma, kas paredzēja cita starpā mācīt arī par dzimumlomu maiņu skolās un ko Saeimas komisija tikai brīnumainā kārtā apturēja. Tas ir kaut kas prātam neaptverams!

S.: Bet tas taču notiek par nodokļu maksātāju naudu! Viņi pretojās šādai trīs gadu programmai! Vai tad tās īstenošanā izmanto ieinteresētās puses līdzekļus?

A.L: Nē, to paredzēts darīt par nodokļu maksātāju naudu.

S.: Absurds! Par tautas līdzekļiem dara to, ko tā negrib, un tautai nav nekādas teikšanas!

A.L.: Valsts izpildvara vairs nekautrējas pārkāpt pat Satversmi. Parlamentārā valstī izpildvarai nav tiesību ignorēt parlamenta komisijas lēmumu. Taču mūsu izpildvara ‘uzspļauj’ un saka: „Nē, mēs turpināsim!” Pirmkārt, izpildvara jutās pārsteigta, ka parlaments ko tādu formulējis. Otrkārt, tas nebūt nav mainījis valdības pozīciju. Un jūs vēl jautājat, kā ir ar Satversmes otrā panta ievērošanu. Lūk, tā arī ir.

S.: Priecē vismaz tas, ka 36 saeimas deputāti parakstījušies par plāna apstādināšanu. Labs sākums.

A.L: Jā. Tas ir piemērs, kas paskaidro, kāpēc jāraksta – citādi nedzird. Starp citu, vēstuli parakstīja deputāti no dažādām partijām.

S.: Latvijā nav īsteni liberālas partijas. Tad kāpēc daudzi deputāti izturas tā, it kā būtu izauguši citā valstī, ar citādām vērtībām – Latvijai svešām, nepieņemamām? Turklāt vēlēšanās tauta izraugās vienu, bet pretī saņem ko citu.

A.L.: Dalīt partijas latviešu un krievu partijās – tas ir mūsu politiskās kultūras trūkums. Iedalījumam vajadzētu būt, piemēram, liberāļos un konservatīvajos. Tad cilvēki zinātu, par ko balsot. Pašlaik ir rasols, katrā partijā – pa druskai no katras ideoloģijas. 36 deputātu vēstule parādīja – konservatīvo vērtību aizstāvji ir visās partijās. Katrā ir arī liberāļi. Tāpēc vēlētājiem sagādā vilšanos, kad deputāts, kas, viņi bija cerējuši, pārstāvēs viņu intereses, sāk runāt ko tādu, kas nesaskan ar vēlētāju pārliecību.

S.: Neizpratni vēl nesen radīja aizliegums ierakstīt pasē tautību…

A.L.: Tas ir kaut kas prātam neaptverams. Kosmopolītisms un liberālisms lien iekšā pa visām spraugām. Nevarat iedomāties, kādu pretestību sagaidījām šajā jautājumā. Par tiesībām ierakstīt pasē tautību cīnījāmies pusgadu.

S.: Tagad, kad šīs pašsaprotamās tiesības ir izcīnītas, atrunājas, ka dārgi maksā aparāts, lai arī jāpiemaksā nebūtu bijis nekas, ja tautības apliecināšana pirms tam uz laiku nebūtu liegta.

A.L.: Tā ir ideoloģiju cīņa.

S.: Kamēr valsts vara domā par to, kā veiksmīgāk ieguldīt finanses integrācijā, valsts valodas bezmaksas mācībās, tā neievēro, ka joprojām notiek latviešu tautas asimilācija, rusifikācija, un nenovērš to. Vai nevajadzētu finanses un spēkus ieguldīt abos virzienos? Lai neiznāktu tā, ka pa vienu galu iekšā, par otru – ārā?

A.L.: Nedomāju, ka notiek nepārprotama latviešu rusifikācija, tieši otrādi, krievu bērni tagad mācās latviešu bērnudārzos. Es trauksmi zvanītu par to, ka notiek angliskošana. Tagad Ķīļa reforma pieprasa mācīties Eiropas Savienības valodās, kas arī pamazām ievieš liberālismu valstī.

S.: Paies ilgs laiks, kamēr bērni izaugs, taču pašlaik rusifikācija izpaužas spilgti. Joprojām – jau 22 gadus – tiek ignorēta valsts valoda. Par latviešu nodokļiem jāapmaksā valodas kursi krievvalodīgajiem. Varētu saprast, ja tas notiktu neilgi pēc neatkarības atgūšanas, bet pēc 22 Latvijā nodzīvotiem gadiem – absurds. Valsts iestādēs, iesniedz dokumentus krievu valodā, un darbiniekiem tie jāpārtulko. Tirdzniecībā ar krievvalodīgiem jārunā krieviski. Krievvalodīgie pārdevēji veikalos uzrunā klientu krieviski un jūtas diezgan aizvainoti, ja klients uzstājīgi runā latviski. Lai iestātos darbā vietējā uzņēmumā, jāzina krievu valoda. Par spilgtiem piemēriem var runāt daudz. Tiesa gan, jāpiekrīt, no otras puses, novērojama uzstājīga angliskošana.

A.L.: Tā ir cīņa par pamatiem.

S.: Bet mums taču ir stipri pamati! Kāpēc par tiem vēl jācīnās? Tie jāpieņem, nevis jāapšauba un jāgrauj.

A.L.: Tagad ir kā 1919. gadā. Bija Niedras valdība, kas aicināja tautu sekot vāciešiem, un Stučkas valdība, kas gāja kopā ar krieviem un cēla komunismu. Trešie – nacionālā valdība un saujiņa atbalstītāju, Kalpaks un 250 karavīru armija. Nekas nav mainījies. Vieni izvēlas austrumus – rusifikāciju. Otri skatās uz rietumiem – kā savulaik Niedres valdība. Un tikai nedaudzi uzskata – mēs paši varam ko mainīt.

Esmu šokēts, ka no politiķu mutes dzirdēju: „Latvija ir pārāk maza valsts, lai tai būtu pašai sava monetārā politika.” Pasakiet kaut ko tādu Islandē, kas arī ir maza valsts, tāds politiķis būtu momentāli ārā no valdības. Tā taču nedrīkst būt! Tā ir sevis un tautas noniecināšana.

S.: Tuvojas plaši reklamētais Pride 2015: tauta to negrib, bet tas būs uzspiests. Skaidrs, ka pretošanās būs. Vai cīņa atkal nebūs ar sekām, nevis cēloņiem? Kā mēģinās apturēt neapmierinātības vilni – ar sētiņas uzlikšanu?

A.L.: Tieši tāpēc iecerētas izmaiņas 78. pantā.

S.: Tas taču neapstādinās tautu…

A.L.: Latvijas Republikas Satversmes  100. pants nosaka: „Ikvienam ir tiesības uz vārda brīvību, kas ietver tiesības brīvi iegūt, paturēt un izplatīt informāciju, paust savus uzskatus. Cenzūra ir aizliegta.” Bet ir arī Satversmes 116. pants, kas nosaka: „Personas tiesības, kas noteiktas Satversmes 100. pantā, var ierobežot likumā paredzētajos gadījumos, lai aizsargātu citu cilvēku tiesības, demokrātisko valsts iekārtu, sabiedrības drošību, labklājību un tikumību.” Brīvības izpausmes var ierobežot, ja tās ir pretrunā ar tikumību. Tautas kustībai būtu jāiestājas par to, ka tā vēlas iedzīvināt 116. pantu. Vajadzētu nevis paplašināt Krimināllikuma 78. pantu, bet gan homoseksuālisma propagandu kriminalizēt vai padarīt administratīvi sodāmu. Jautājums tikai – vai tauta spēs pašorganizēties un paust nostāju.

Pagājušās nedēļas Nacionālo Reliģisko Raidsabiedrību (NRR) konferencē izskanēja brīdinājums, ka drīz vien kristieši var būt spiesti praktizēt civilo nepaklausību, ziņo spektrs.com/lkr.lv/quovadis.lv.
Dienvidu Baptistu vadītājs Ričards Lands un NRR locekle Dženeta Paršala kā iemeslus šādai rīcībai minēja viendzimuma laulības un ASV prezidenta Baraka Obamas dzimstības regulēšanas plānu.
Lands teica, ka šie jautājumi nav apspriežami, pat ne uz soda naudas maksāšanas vai sēdēšanas cietumā rēķina. Paršala teica, ka šodienas kristiešiem var nākties izvēlēties, vai nu „liekt savus ceļus” valdības priekšā, vai Dieva priekšā. ASV Augstākā Tiesa šajā mēnesī izskatīs lietas, kuras iesnieguši viendzimuma laulību atblastītāji, un desmitiem lietu, kuras ir vērstas pret faktu, ka veselības apdrošināšanas polisēs jāiekļauj izdevumu segšana dzimstības ierobežošanas līdzekļiem. Tajā pat laikā NRR prezidents Frenks Raits brīdināja, ka kristīgo raidsabiedrību reliģiskā brīvība ir apdraudēta. Tāpat viņš teica, ka bibliskā mācība ir nodēvēta par „naida runu”, un pieaugs to diskriminējošo tiesas prāvu skaits, kuras vērstas pret kristiešu organizācijām, kas atsakās pieņemt darbā nekristiešus. Raits teica vadītājiem: „Reliģiskās brīvības ierobežošana kādā vienā sfērā ir draudi reliģiskajai brīvībai jebkurā jomā.”

Pašlaik tiek  gatavota vērienīga intervija ar Aigaru Lūsi, kurā būs aicināta sabiedrība reaģēt uz draudiem  pret tradicionālām vērtībām. SPEKTRS.COM aicina tradicionālo vērtību aizstāvjiem rakstīt vēstules, iesniegumus, rīkojot konferences, kurās aicinātu augstākminētās instances liegt iespēju likumā īpaši izdalīt cilvēku grupu –homoseksuālistus, tādējādi diskriminējot hetroseksuāļus.

SPEKTRS.COM sabiedrības uzmanībai stāda priekšā pirmo Latvijas Ordeņu brālības „bezdelīgu”.

Pēdējos mēnešos plašās un brīžam dramatiskās diskusijas medijos norāda uz to, ka sabiedriskajā telpā norisinās pretīm stāvēšana, kuru parastā politiskā procesā atrisināt neizdodas,- spektrs.com/ ziņo Juris Griķis.

Tādēļ mēs, Latvijas Ordeņu brālība, viena no lielākajām sabiedriskajām organizācijām valstī ar satraukumu izsakām savu viedokli un aicinām mūsu valsts politisko vadību neatkārtot nesenās pagātnes kļūdas akli klausot citu galvaspilsētu direktīvām, bet gan savai tautai. Brīdinājumi skan no visām pusēm un ir pēdējais laiks ir tajos ieklausīties.

“Mēs, Latvijas Ordeņu brālība, izsakām dziļu satraukumu par pēdējā laikā notiekošo informatīvo kampaņu, kuras mērķis, nepārprotami, ir labvēlīga fona radīšana grozījumu gatavošanai Krimināllikuma 78. pantā, kas šobrīd noteic atbildību par nacionālā, etniskā un rasu naida vai nesaticības izraisīšanu, paplašinot to arī uz „seksuālām minoritātēm“ un kriminalizējot tā dēvēto „naida runu“.

Šodien, kad mūsu nācija pārdzīvo smagu krīzi, kad Latvijā ir daudzas patiešām dramatiskas un traģiskas problēmas, ir nepieļaujami, ka valsts amatpersonas un ierēdņi turpina izšķiest valsts naudu apkalpojot šādus dīvainus pasūtījumus.”

Aicinām valsts atbildīgās amatpersonas darīt visu, lai tiktu konsekventi ievērota Latvijas Republikas suverenitāte un nacionālajās interses atbilstoši sabiedrības demokrātiskā vairākuma interesēm, daudz plašāk iesaistot sabiedrību, speciālistus, nevalstiskās organizācijas, inteliģenci un garīgos līderus, tādējādi nodrošinot patiesu lēmumu pieņemšanas caurspīdīgumu un demokrātijas principu ievērošanu.

Naida noziegumi un naida runa pēdējos gados ir ļoti biežs temats Eiropas, pasaules un arī Latvijas medijos. Šīm ziņām ir raksturīga kopīga iezīme – īpaši tiek uzsvērta nepieciešamība pēc striktākas rīcības šo noziegumu apkarošanā visās valstīs.

Naids sabiedriskajā informatīvajā telpā un starptautiskās politikas dienaskārtībā tiek izcelts tik ļoti, ka līdzinās apzinātai un mērķtiecīgai naida kulta politikas īstenošanai. Naids tiek izcelts un piesaukts pat augstu amatpersonu svinīgajās runās, tai skaitā arī Latvijā. Tā Saeimas priekšsēdētāja Solvita Āboltiņa savā uzrunā Saeimas svinīgajā sēdē par godu Latvijas Republikas Proklamēšanas 94.gadadienai min jau ļoti konkrētas naida runas izpausmes formas: „politiķis no Saeimas tribīnes, vai sabiedriski aktīvs pilsonis piketā, vai ziņu portāla lasītājs ar vēlmi izteikt savu komentāru”. Tas liecina par spēcīgu politisko spiedienu ne tikai problēmas aktualizēšanai, bet arī vēlamā risinājuma panākšanai par katru cenu.

Naida runa

Naida noziegumi tradicionāli saitīti ar nacionālā, etniskā vai rasu naida kurināšanu. Viens no būtiskiem iemesliem, kādēļ būtu nepieciešams rast stingrāku vēršanos pret naida runu, ir globālās varas elites vēlme nodrošināties pret pasaulē, tai skaitā Eiropā atdzimstošo nacionālismu un cilvēku un nāciju kultūridentitātes apzināšanās tendencēm[1]. Prasība pēc bargākiem sodiem ir daļa no sava veida preventīvās programmas šo tendenču mazināšanai un apslāpēšanai vēl iedīglī, vai arī novirzīšanai pavisam citā gultnē.

Cietums homoseksuālistu pretiniekiem

Tomēr pēdējos gados acīmredzama ir arī cita tendence – prasība iekļaut naida nozieguma definīcijā naida runu, kuras motivējošais faktors bijuši aizspriedumi vai diskriminācija pret personas seksuālo orientāciju, dzimumu, dzimuma identitāti vai tās izpausmēm. Jau šobrīd vairākās Eiropas valstīs naida noziegumi, tai skaitā naida runa saistībā ar personas seksuālo orientāciju ir kriminalizēta.

Ārvalstīs

2012.gada janvārī laikraksts The Telegraph rakstīja par pirmo tiesvedību, kas ierosināta pēc tam, kad Apvienotās Karalistes Kriminālkodeksā tika ņemts vērā naida nozieguma izdarīšanas homofobiskais raksturs („seksuālā orientācija”). Pieciem musulmaņu vīriešiem par anti-gejisku skrejlapu izplatīšanu geju praida laikā Dārbšīrā 2010.gadā draud septiņu gadu cietumsods, ja viņi tiks atzīti par vainīgiem[2]. Horvātijas mācītājam Franjo Jurcevic 2011.gadā tika piespriests trīs mēnešu nosacīts cietumsods par izteikumiem, ko viņš bija paudis savā blogā saistībā ar geju praida izprovocēto vardarbību Belgradā 2010.gadā.[3] Reāli kriminālsodi par nostāšanos pret homoseksuālismu ir tikuši piespriesti arī mācītājiem Norvēģijā un Zviedrijā. Šādi gadījumi Eiropā vairs nav retums.

Vārda brīvība?

Cīņu par vārda brīvību (‘free speech’) pasaulē ir nomainījusi cīņa par naida runu (‘hate speach’), kurai Eiropas ietvarā nav pat vienotas noteiktas definīcijas[4], tādējādi pieļaujot neadekvāti plašas noziedzīga nodarījuma sastāva interpretācijas un soda piemērošanas iespējas. Internetā izteikta nikna komentāra iekļaušana smago noziegumu kategorijā draud pilnībā iznīcināt jau tā novārdzinātās Eiropas demokrātiskās vērtības.

Naida runas kultivēšanai augošā progresijā tiek īstenoti dažādi projekti, uzsāktas kampaņas, ieviestas programmas un atvērts Eiropas Savienības, ārvalstu un privāto fondu finansējums, kā arī izmantota starptautisko organizāciju ietekme (ANO, Eiropas Padome). Naida mega projekts šobrīd tiek ieviests ar tādu jaudu, ka grūti nepiekrist kritiskajam viedoklim par „cīņu pret naida runu” kā instrumentu, kas tiek izmantots, lai ieviestu vispārēju politkorektumu globālā līmenī.

Latvijā: Kriminālsoda piemērošana homoseksuālisma aizsargāšanai

Valstīs (tai skaitā Latvijā), kuras līdz šim pretojušās naida noziegumu grupas paplašināšanai, privilēģijas sabiedrības grupai ar noteiktiem seksuālās uzvedības paradumiem tiek mēģināts panāk ar vāji maskētu viltību – diskriminācija personas seksuālās orientācijas dēļ tiek iekļauta vienā paketē ar diskrimināciju personas vecuma, īpašo vajadzību un citu pazīmju dēļ. Vēlamie grozījumi valstu krimināllikumos tiek izdarīti, paplašinot naida noziegumu grupu vienlaikus ar vairākām „naida izpausmēm”, par ķīlniekiem saņemot sociāli mazaizsargātās grupas – pensionārus, invalīdus, grūtnieces.

Pārspīlētās rūpes par kādas šauras, bet ietekmīgas sabiedrības grupas psihoemocionālo komfortu neatbilst normālas sabiedrības morāles un ētikas normām. Līdz šim ne reizi nav dzirdēts, ka kāda pensionāru, invalīdu vai grūtnieču atbalsta organizācija būtu izvirzījusi prasību par kriminālsoda piemērošanu par internetā izteiktiem naidīgiem komentāriem.

Cits akcents

Patiesi pilsoniskas sabiedrības īsteni cienīga rīcība būtu milzīgās sociālās nevienlīdzības radītās nabadzības, nelīdztiesības, atstumtības un cita veida diskriminācijas novēršana.

Attiecībā uz ksenofobiju un homofobiju ir ļoti būtiski ievērot samērīgumu, jo pretējā gadījumā tiek apdraudētas gan pamattautas, gan heteroseksuālo cilvēku tiesības. LGBT kopienu interešu aizstāvība pēdējā desmitgadē pasaulē šo samērīgumu ir zaudējusi, pāraugot globālā politiskā pārliecībā, kurai sabiedrības morāle, kā to atzinis Eiropas Parlaments, vairs nav šķērslis, ar ko būtu jārēķinās[5].

Avoti:

1. Peter Deulund ”The Impact of the New Nationalism and Identity Politics on Cultural Policy-making in Europe and Beyond”(2011).
   1. ILGA-Europe’s submission to EC 2011 Progress Report-Croatia.
2. The Council of Europe manual on “Hate Speech” (2009).
3. Eiropas Parlamenta 2012. gada 24. maija rezolūcija par homofobijas apkarošanu Eiropā.

2.        The Telegraph „Muslims posted ‘nasty and frightening’ anti-gay leaflets demanding homosexuals ‘turn or burn’” (2012.gada 10.janvāris).

Par naida kurinātājiem Latvijā 

Pēc īsas, bet intensīvas informatīvās kampaņas šā gada rudenī naida noziegumu problēma Latvijā tiek uzskatīta par pietiekami aktualizētu un tiktāl sabiezinātu, lai novembrī Saeimas Aizsardzības, tieslietu un korupcijas novēršanas komisija uzdotu Tieslietu ministrijai apsvērt grozījumu izdarīšanas nepieciešamību Krimināllikuma 78.pantā (nacionālā, etniskā un rasu naida izraisīšana), aicinot attiecināt šo pantu uz „plašākām naida izpausmēm” (piemēram, tādām, kas vērstas uz naida kurināšanu pret pensionāriem, invalīdiem un citām sabiedrības grupām). Augstas valsts amatpersonas medijos arī precizē šīs citas grupas kā „homoseksuālistus” un „trešās pasaules valstu nelikumīgos migrantus”.

Vēl tikai pirms gada, izvērtējot ANO rekomendācijas, kas pieprasīja veikt uzlabojumus tiesību aktos saistībā ar naida noziegumiem, Latvija savā oficiālajā viedoklī pauda nostāju, ka Krimināllikums un citi likumi paredz pietiekamu regulējumu rasisma un naida noziegumu apkarošanas jomā Latvijā, un papildu pasākumi vai izmaiņas likumdošanā nav nepieciešamas[1]. Minētajā Latvijas viedoklī tika norādīts arī, ka sabiedrībā nav notikušas diskusijas par tādu jautājumu kā naida runas, kas vērsta pret personas „seksuālo orientāciju” vai „dzimuma identitāti”, atzīšanu par naida noziegumu (iekļaušanu naida nozieguma definīcijā), un attiecīgas izmaiņas likumdošanā netiek plānotas.

Tomēr šī brīža notikumu attīstība liecina par darbu un vārdu nesaskaņotību valsts politikā, kā arī rīcības neatbilstību reālajai situācijai. Latvijā nekad nav ticis ziņots par vardarbību, kas vērsta pret homoseksuālām vai transseksuālām personām kā tādām. Turklāt pēdējos gados ir izdevies nacionālā, etniskā un rasu naida gadījumu skaitu ierobežot[1]. Taču tieši tas, kā izrādās, nepatīk starptautiskajām organizācijām. Eiropas Padomes Komisijas pret rasismu un neiecietību ziņojumā par Latviju izteikts aizrādījums, ka laikā no 2007.-2011.gadam Latvijā ievērojami samazinājies par 78.panta pārkāpšanu ierosināto lietu skaits.[2] Aizrādījums šoreiz ir ticis labi sadzirdēts, un šā gada pirmajā pusgadā vien ierosināts jau divreiz vairāk krimināllietu nekā 2011.gadā kopā – 15 krimināllietas. Gandrīz visi šie kriminālprocesi ierosināti par rakstiem vai komentāriem internetā. Tomēr šo noziegumu īpatsvars uz kopējā Latvijā izdarīto noziegumu fona (tai skaitā smago noziegumu) ir nesamērīgs salīdzinājumā ar tam piešķirto politisko nozīmīgumu.

Kamēr Tieslietu ministrija vēl tikai tiek aicināta apsvērt attiecīgu grozījumu sagatavošanu, vairāku organizāciju apziņā tas jau ir noticis fakts. Ar ASV vēstniecības un LBGT (lesbiešu, geju, biseksuāļu, transpersonu) un viņu draugu apvienības „Mozaīka” atbalstu 2012.gadā izveidota interneta vietne naidanoziegums.lv, kurā tiek aicināts ziņot par naida noziegumiem, uzsverot, ka „naida izpausmes ir aizliegtas ar likumu!”, kā arī norādīts, ka naida nozieguma pamats var būt rase, tautiskā piederība, reliģiskā piederība, seksuālā orientācija vai dzimumu identitāte, invaliditāte, sociālā piederība un dzimums. Pēc līdzvērtīga principa par naida noziegumiem savā mājas lapā aicina ziņot arī Latvijas Cilvēktiesību centrs.

„Naida izpausmes” ir līdz šim nebijis (jauns) termins Latvijas Krimināllikumā, toties, kā redzams, labi iesakņojies naida noziegumu lobijorganizāciju leksikā Latvijā. Zīmīgi, ka tieši šis termins tiek lietots Saeimas atbildīgās komisijas vēstulē Tieslietu ministrijai, kas vedina domāt, ka arī Latvijā naida noziegumu grupas paplašināšanas patiesais mērķis ir sagādāt noteiktas privilēģijas LGBT kopienām. Šā gada septembrī tika pieņemta jauna ES direktīva par noziegumos cietušo aizsardzību, paredzot īpašu aizsardzību upuriem, kuri cietuši no noziegumiem, kuru motivējošais faktors bijuši aizspriedumi vai diskriminācija saistībā ar upura seksuālo orientāciju, dzimumu, dzimuma identitāti vai tās izpausmēm.[3] Jaunā direktīva ir pirmais starptautiskais likumdošanas akts, kas attiecas uz dzimuma izpausmēm, iekļaujot visas transdzimuma un dažādu dzimumu personas, kā arī pārstāvot visus indivīdus, kuri nepauž savu dzimumu stereotipiem atbilstošā veidā.

Pēc panākumiem jaunās direktīvas pieņemšanā Eiropā ietekmīgākā LGBT lobijorganizācija ILGA-Europa kā nākamo mērķi definējusi naida nozieguma definīcijas uzlabošanu Eiropas Savienības likumdošanā: ”Pašlaik ES normatīvie akti neiekļauj homofobiju un transfobiju naida nozieguma definīcijā, un ir pienācis laiks precizēt ES likumus un nodrošināt, ka šie iemesli par tādiem tiek atzīti”. Svarīgi, ka ILGA-Europa galvenais finansētājs ir Eiropas Komisija (~ 1 miljons eiro piešķīrums gadā).

Ksenofobijas un homofobijas karā ignorēti un diskriminēti tā arī paliek tie 97% Latvijas iedzīvotāju, kuri uzskata, ka Latvijas lielākā problēma ir nabadzība, un vēl jo vairāk tie 30% iedzīvotāju, kuriem pietrūkst līdzekļu, lai iegādātos apģērbu. Latvijai kā valstij, kurā ir vislielākā sociālā nevienlīdzība Eiropas Savienībā un zemākie izdevumi sociālajai aizsardzībai, kā valstij, kurā lielai iedzīvotāju nav iespējams apmierināt pašas nepieciešamākās dzīves pamatvajadzības, šāda ignorance var izrādīties liktenīga. Pašreiz ieturētais virziens ir bīstami nihilistisks – tā vietā, lai operatīvi risinātu patiesi samilzušas sociālekonomiskas problēmas, tiek lemts par jaunu papildu problēmu radīšanu, kuru sekas nākotnē ir grūti aptveramas.

Avoti: 

1. Latvijas Republikas rakstiskais viedoklis par ANO Vispārējā periodiskā pārskata ietvaros 2011.gada 5.maijā saņemtajām rekomendācijām.
2. Eiropas Padomes Komisijas pret rasismu un neiecietību (ECRI) Ceturtā posma ziņojums par Latviju (2011.gada 9.decembris).
3. Eiropas Parlamenta un Padomes „Direktīva, ar ko nosaka noziedzīgos nodarījumos cietušo tiesību, atbalsta un aizsardzības minimuma standartus” (2012.gada 12.septembris).