Juris Vaivods. Foto: youtube.com

Komponista un diriģenta Jura Vaivoda radošā klātbūtne dažādos mūzikas projektos ir vērienīga, Vaivods ir apkopojis 360 dziesmas krājumā „Latvieša lielā dziesmu  klade”. Viņš  ir  Dailes teātra Muzikālās daļas vadītājs, mūzikas režisors, aranžētājs un konsultants daudzām izrādēm. Juris Vaivods ir bijis Rīgas astoņsimtgades svinību zonas „Rīga dzied” mākslinieciskais vadītājs, veidojis programmas Sadziedāšanās naktīm Dziesmu un deju svētkos. Juris ir ideju ģenerators. Pats viņš komponējis mūziku izrādēm  „Precības”, „Pērs Gints nav mājās”, „Raudupiete”, „Ja tevis vairs nebūtu” un citām. Vaivods arvien meklē jaunus paņēmienus, kā nedziedošus aktierus izveidot par dziedošiem, kā iedvesmot tos, kuri netic saviem spēkiem.

Fragments no LTV1 raidījuma “Personība. 100g kultūras. Komponists un diriģents Juris Vaivods: “Svarīgi ir neapmaldīties un palikt uzticīgam tam, kas Tev skan iekšā. Un vai Tu vari atļauties ar to dalīties ar citiem vai nē. Jo šis laikmets ir parāvis slūžas vaļā daudz kam. Mani satrauc kultūru sajaukums. Pasaules bagātība ir, ka mazās kultūras pastāv. Ja mūs mēģina izšķaidīt, tad nav noslēpums kā tādā vaidā, daudzas kultūras ir izzudušas. Tās bijušas pat daudz lielākas par mūsu kultūru.

Tās idejas, kuras piedāvā komisārs Junkers un citi, kurus nav tauta ievēlējusi, bet gan ir iecelti amatos.. Es uztraucos par to. Jo katra cilvēka sirdsbalss paliek neuzklausīta. Vai tiešām jānonāk līdz absurda situācijai – Zviedrijā. Normāli domājošs cilvēks vairs nedrīkst izteikties kritiski, jo momentā tiek nosaukts par rasistu. Arī mani tagad varētu nosaukt par rasistu, taču es domāju, ka skaistums ir visās varavīksnes krāsās, nevis krāsu sajaukumā.”

Personība. 100g kultūras. Komponists un diriģents Juris Vaivods

Vēstules autors Juris Kravalis, taču sarakstē ar autoru, kuru spektrs redakcija uzskatīja par Latvijas Bankas Starptautisko attiecību un komunikācijas pārvaldes vadītāju, izrādījās, ka ar bankas darboni nav nekāda sakara. Tas acīmredzot ir pseidonīms. Kā paskaidroja autors, tad viņš esot krievu tautības cilvēks. Dievs esot uzrunājis vērsties ar brīdinājumu latviešu tautai. Par cik zināšanas latviešu valodā neesot, vēstule tika pārtulkota. Vēstule, kā paskaidroja autors, tikusi nosūtīta 80 latviešu draudzēm Latvijā. 

Jāpiebilst, ka sazinoties ar vēstules autoru, lai veiktu precizējumus un noskaidrotu faktus, attiecībā par kādu „melu vēsturi” un „latviešu patiesību” vai „Dieva brīdinājumiem” ir runa, lai pilnvērtīgi varētu atbildēt uz izteiktiem pieņēmumiem, vai arī „Dieva brīdinājumiem” un salīdzināt ar vēsturiskiem vai Bībeliskiem avotiem, tad vēstules autors atbildēja, ka viņam nav ko pievienot un aicinājis lūgt Dievu, lai Viņš atklāj. Tāpēc spektrs publiski izsaka Jurim pateicību par lūgšanu un sniedz atbildi.

Cik šajā vēstījumā latviešu tautai ir „brīdinājums no Dieva” un cik no aizvainota krievu tautības cilvēka, spriediet paši. Taču SPEKTRS patur tiesības komentēt vēstules saturu, kā to arī bija aicinājis vēstules autors.

„Juris Kravalis” uzskata, ka Latvijai būs jāpieņem lēmumi, kuri izlems tās nākotni. Tāpēc aicinot atteikties no nacionālisma ar nosaukumu „latviešu patiesība”, kas spēcīgi iesakņojusies mūsu sabiedrībā un pat Kristus miesā. Juris Kravalis saka: „Paliekot vienaldzīgam pret šo grēku, mēs ļaujam lāstam un nāvei valdīt pār šo zemi. Dievs ir licis mums piepildīt Viņa prātu uz šīs zemes un šajā tautā un par tiem procesiem, kas norisinās šajā tautā, Dievs prasīs atbildību no draudzes un tiem kalpotājiem, kurus Viņš aicinājis nest Dieva Vārdu šai tautai.”

„Juris Kravalis” balstās Bībeles Vecās Derības vēstījumā. Tajā teikts, ka Dievs ar kalpa starpniecību vērsies pie tautas, kas jāpamāca un jābrīdina Dieva Vārdā. “Kad Es saku bezdievim: tev jāmirst! – un tu to nepamāci un nebrīdini, lai bezdievis atgrieztos no sava ļaunā ceļa un tas paliktu dzīvs, tad bezdievis gan nomirs savos grēkos, bet viņa asinis Es prasīšu no tavas rokas. Bet, kad tu bezdievi būsi pamācījis un viņš tomēr neatstājas no savas bezdievības un sava ļaunā ceļa, tad viņš nomirs savos grēkos, bet tu izglābsi savu dzīvību. Kad taisnais nogriežas no savas taisnības un dara ļaunu un Es nostāšos pret viņu, viņš mirs. Kad tu viņu nebūsi pamācījis, viņš nomirs savos grēkos. Viņa taisnību, ko tas darījis, vairs nepieminēs. Bet viņa asinis Es prasīšu no tavas rokas. Bet, kad tu pamācīsi taisno negrēkot un viņš negrēkos, tad viņš paliks dzīvs, tādēļ, ka pieņēma pamācību, un tu būsi izglābis savu dzīvību.”  (Ecehiēla 3:16 21)

Kopīgā un individuālā svētība vai lāsts 

J: Lasot Bībeli, redzam, ka Dievs attiecas pret katru tautu kā vienu veselu. Tauta var saņemt kopēju svētību, bet tā var saņemt arī kopēju nosodījumu un sodu. To ļoti labi ilustrē pravieša Jeremijas grāmata no 46. līdz 51.nodaļai un pravieša Amosa grāmatas 1. un 2. nodaļa. Šāda attieksme pret tautu kā vienu veselu ir pretrunā humānismam, jo no cilvēkiem ļoti bieži var dzirdēt, ka nav sliktas tautas, ir tikai slikti cilvēki katrā no tautām. Bet cilvēka skatupunkts nav patiesība. Pirmkārt, tāpēc, ka ir pretrunā Dieva Vārdam. Un otrkārt, izvēlēties starp labo un slikto cilvēki var izvēlēties ne tikai individuāli, bet arī kopā. Visa tauta var būt iesaistīta kādā konkrētā grēkā –[„latviešu patiesība”].  Tas nozīmē, ka tauta var saņemt vienu kopēju sodu.

Vēsturiskās mācības: Cariskā Krievija: Tas labi redzams Cariskās Krievijas piemērā, kur lielais vairums cilvēku atsacījās no Dieva gribas un vadības savā dzīvē, kā rezultātā, tautas, kas apdzīvoja šo valsti, piedzīvoja I Pasaules karu, pēc tam – pilsoņu karu, masveida politiskās represijas un vēl vienu pasaules karu.

SPEKTRS: Arī mūsdienu Krievijā joprojām lielais vairums cilvēku atsakās no Dieva gribas un vadības savā dzīvē. Ārī mūsdienu Krievijā piekopj represijas politiskā līmenī paši pret saviem tautiešiem. Vienalga kāda opozīcijas aktivitāte arī nenotiktu, Krievijas prezidenta Putina padotie panāks visu, lai tās apslāpētu, pat politiskos darboņus – deputātus iesēdinot cietumos. Par ko? Gan jau vienmēr atradīsies iemesls par ko. Vai arī, jebkādas tautas pretestības spēku līderiem atņemt brīvību. Piemēram,  „Pussy Riot”, jā, jāpiekrīt, ka pretestības metodei izvēlētā vieta baznīcā, nebija no tām labākajām, taču dziesmas saturs bija lūgšana Dievmātei, kur gan to dziedāt, ja ne baznīcā? Vai meitenes bijušas pelnījušas 2 gadus cietumsoda? Nē, administratīvais pārkāpums-noteikti, samaksājot naudas sodu, taču vai bija iemesls sodīt krimināli? Diez vai… Vai patiesi tika aizskartas kristiešu jūtas, dziedot lūgšanu Dievmātei, par to, lai viņa „novāc” Putinu? Kaut gan neskaitāmu reižu vairāk  ir gadījumu Krievijā, kad patiesi tiek aizskartas kristiešu jūtas, bet tās netiek aizstāvētas!.. Visticamāk šādā veidā tika aizskartas tieši politiskās, proti, Putina goda jūtas.

 J: Vācija: Tāpat uzskatāms piemērs ir Vācija 30. un 40.gados. 1945.gadā visa Vācija bija sagrauta. Vācieši kā tauta cieta politisku, ekonomisku krahu un zaudēja karā. Miljoniem cilvēku gāja bojā. Miljoni nokļuva nežēlīgā gūstā. Daudzi cilvēki zaudēja piederīgos, savu veselību un īpašumu. Desmitiem tūkstošu vācu sieviešu tika izvarotas. Vācijas valdība zaudēja savu neatkarību. Visi šie procesi, kas notika ar Vācijas tautu, bija pļauja no viņu pašu sētām sēklām! Lieta tāda, ka pirms tam lielais vairums vāciešu izdarīja vienotu izvēli par to, kā izturēties pret citām tautām. Viņi paverdzināja, iznīcināja, aplaupīja, izvaroja un nogalināja citas tautas. Un to darīja ne tikai Hitlers un citi „sliktie puiši”. To darīja vācu tauta! Tāpēc arī sodīta tika vācu tauta.

SPEKTRS: Praktiskā Vācija. Pēc II Pasaules kara Vācija paziņoja visai pasaulei, ka vairs nekad nebūs agresors. Tā atzina savu vainu un kļūdu. Vācija joprojām maksā kompensācijas Izraēlai par holokaustu pret ebrejiem. Tagad Vācija, kas jāpiebilst pēc II Pasaules kara bija gandrīz noslaucīta līdz ar zemi, šajā diezgan īsajā laika periodā spējusi uzcelt Vāciju no jauna un pacelt ekonomiku tik augstā līmenī, ka šodienas skatījumā nosaka savas pozīcijas ES kārtībā, atšķirībā no uzvarētājas- Krievijas Federācijas. Krievija joprojām nav atvainojusies Baltijas valstīm un izmaksājusi kompensāciju par Baltijas reģiona okupāciju, lai tādējādi arī praktiskā veidā saņemtu Dieva piedošanu, žēlastību un mieru visai Krievijas tautai, lai tā beidzot varētu dzīvot civilizētā un demokrātiskā, kā arī uzplaukumu pilnā valstī.

J: Latvija: Latviešu attieksme pret krieviem atgādina to, kā poļi 20. – 30.gados  attiecās pret baltkrieviem un ukraiņiem, kurus tie uzskatīja par nacionālām minoritātēm, kam „jākļūst!” par poļiem.

SPEKTRS: Juri, ko nozīmē vārdi „jākļūst!” par poļiem?” Kļūstot par poli var tādā gadījumā, ja viens no vecākiem ir polis un otrs krievs, tad arī jaunietis var izvēlēties, vai viņš vēlas būt pilsonis – krievs- vai pilsonis – polis. Arī jautājumā par to, ka viens no vecākiem ir pilsonis, bet otrs nepilsonis, arī tādā gadījumā jaunietim ir izvēles tiesības. Tāpēc vārds „jākļūst!” ir absolūti nevietā.

J: Polijā tika slēgtas ukraiņu un baltkrievu skolas. „Nepoļiem” bija grūti iekārtoties darbā, kāpt pa karjeras kāpnēm un daudzas citas problēmas, caur kurām viņiem nācās iet nacionālās atšķirības dēļ.

SPEKTRS precizējums: Vispirms jāatgādina, ka sabrūkot Padomju Savienībai bijušās okupētās teritorijas atguva neatkarību un valstsnācijām radās tiesības atjaunot savu valsts teritoriju. Ņemot vērā, ka pirms Padomju Savienības izveides okupētajās teritorijās, lietoja noteiktās valsts valodu, tad arī pēc tās sabrukuma valstis varēja atteikties no okupētājvalsts vardarbīgi ieplūdinātās tautas uzstādījumiem un noteikumiem, kuras bija uzspiestas valstīm okupācijas laikā, tostarp lietot okupētājvalsts valodu. Tāpēc neatkarību ieguvušās valstis laika gaitā bija tiesīgas slēgt krievu skolas. Tāda ir priekšvēsture, taču šodienas skatījumā ierobežojumi ir nevis nacionālās atšķirības dēļ, bet gan gadījumos, ja pretendents nezin valsts valodu. Jāatgādina, ka pēc Padomju Savienības sabrukuma periods ir pagājis diezgan liels un cittautiešiem ir bijusi iespēja iemācīties vietējo valodu apmeklējot valsts apmaksātus valodas kursus.

Saprotiet, lūdzu, pareizi, ka Polijā poļu etniskā grupa sastāv no 96,7% un cittautiešu ir 3,3%. Turklāt valsts valoda Polijā ir poļu, tas taču ir loģiski, ka poļi savā etniskajā zemē vēlas, lai cittautieši publiskā telpā runātu poliski. Kā arī pretendējot uz darbu publiskā sektorā, saprotams, ka darba devējs ir tiesīgs pieņemt darbā tādu darbinieku, kurš pārvalda valsts valodu.

J: Saucot lietas īstajos vārdos, var teikt, ka poļi apspieda baltkrievus, ukraiņus un citas tautas, kuras apdzīvoja pirmskara Polijas teritoriju. Mūsdienu Polijā no daudziem politiķiem un arī vienkāršiem ļaudīm var dzirdēt, ka Polija kļuva par nacistiskās Vācijas un komunistiskās Padomju Savienības upuri, ka tās bez iemesla apspieda Poliju. Taču tā ir „poļu patiesība”, kas nav īstenība.

SPEKTRS: Tad kāda ir jūsuprāt „patiesība?” Diemžēl par to Jūs klusējat. Juri, patīkami, ka  esat lasījis SPEKTRS iepriekš rakstīto „Vai Latvijā nepieciešama multikulturālisma politika?” un piemērojat rakstā pieminētos piemērus savā vēstulē, taču ir palaists garām raksta būtība. Rakstā bija runa par citu zemju iekarošanas sekām, taču, pieminēt piemēru par Latviju  nav gluži taktiski un precīzs vēstures vai Bībelisks atspoguļojums.

Latvija, kopš savas pastāvēšanas laikiem, nekad nav uzbrukusi un okupējusi citas valstis, lai tās apvienotu ar Latviju!

No Jūsu piemēra par Carisko Krieviju un Poliju izriet, ka Latvijā, proti, latvieši kādreiz savā vēsturiskajā pagātnē ir apspiedusi kādu tautu un tāpēc tagad vai drīzā nākotnē par to atbildēs. Tādā gadījumā nākas atgādināt Latvijas vēsturi. Latviešu tautas senči-balti ieradās Latvijas teritorijā otrā gadu simtenī, svarīgi atzīmēt, ka balti neienāca teritorijā iekarojot to! Visdrīzāk kā uzrāda statistika mūsdienās tiek apspiesta tieši latviešu tauta.

J: Ļoti svarīgi saprast, ka nav tādas poļu, vācu, krievu, amerikāņu, latviešu vai kādas citas tautas patiesības. Ir tikai viena patiesība un tā nāk no Dieva!

SPEKTRS pretjautājums: Kuram gan būtu labāk zināma pagātne, kā vien tam uz kuru tas tieši attiecams un ir iesaistītā persona, proti, pamatnācijai. Tā atrodas dotajā teritorijā ar vēsturisku nozīmi, nevis ienācējam.

Iedomājieties situāciju ģimenē. Notiek strīds starp vecākiem. Vēcāki paskaidro saviem bērniem strīda iemeslu, taču kaimiņš pienāk pie bērniem un saka: „Nē, tā ir „ģimenes (latviešu) patiesība”, bet es jums pateikšu Jūsu vēcāku īsto „kaimiņa (krieva) patiesības” strīda iemeslu.”

Vai Jums, Jura kungs, nešķiet, ka no šāda imperiālisma, vai liberālisma, kā Jūs sakāt „grēka” krieviem Latvijā vajadzētu atbrīvoties?

J: „Jo Dievs ir patiess, bet ikviens cilvēks melkulis, gluži kā ir rakstīts: lai Tev būtu taisnība Tavos vārdos un Tu uzvarētu, kad ar Tevi iet tiesā.” (Romiešiem 3:4)

SPEKTRS: Tātad no vēstules  izriet, ka arī Jūs- „Juris Kravalis”, kurš runā par „krievu patiesību” arī melo, jo tikai Dievs ir patiess.

J: Poļi nokļuva ļaunu un bezdievīgu totalitāru režīmu varā tāpēc, ka paši bija ļauni apspiedēji! No taisnības viedokļa, tas bija godīgi!

SPEKTRS komentārs: no Jums- Jura Kravaļa viedokļa var saprast, ja poļi Polijas pamatnācija savā etniskajā zemē prasa runāt poļu valodā cittautiešus, kuri nākuši no citām zemēm, politiska, ekonomiska vai cita apsvēruma dēļ, tad tas nozīmē, ka poļi ir apspiedēji.

Jāatzīst, ka SPEKTRS redakcija uzskata, ka tas īpatnēji skan no „Dieva brīdinātāja” mutes. Ņemot vērā, ka Dievs pats ir teicis, ka tautas un teritorijas nodala ar robežām, par to vairāk: „Latvijas nacionālā bagātība un kristīgā valdība (Nr.2)” kurās tām būs dzīvot. Vai Dievs pēkšņi ir mainījis savus likumus un licis Jura Kravaļa mutē teikt brīdinājumu, ka Viņš mainījis savu Vārdu? Nekad! Dieva Vārdā teikts, ka Dievs ir nemainīgs!

(Tālāk Juris Kravalis balstās uz neskaitāmām rakstu vietām par pārgalvību, lepnību, augstprātību, zobošanos, ņirgāšanos. Par cik autors nemin kādā sakarā rakstvietas pieminētas, tad spektrs tās nepublicē.)

 Latvijas problemātika

J: Dieva Vārdā teikts, ka visi mūsu vārdi un darbi ir sēkla. Un cilvēks vai tauta savā dzīvē saņem to, ko pats iesēj (Galatiešiem 6:7). „Juris Kravalis piemin, it kā latviešu kļūdu savas valodas aizstāvībā Tēvu zemē: „Latvijā notikušais referendums par krievu valodas statusu parādīja, ka naidu pret krieviem izjūt ne tikai ultralabējie radikāļi, bet arī lielais vairums „mēreno” latviešu politiķu un vienkāršo latviešu. Lai referendums nenotiktu, pietiktu ar to, ja neviens uz to neatnāktu. Bet cilvēki atnāca un nobalsoja. Un šis balsojums parādīja īsto ainu par to, kā latviešu tauta attiecas pret citām tautām šajā valstī.

Daudzi uzskata, ka viņiem ir likumīgas tiesības bojāt krieviem dzīvi, jo krievi, viņuprāt, ir vainojami visās Latvijas nelaimēs un Latvija pieder latviešiem. Sāksim ar to, ka Latviju nekad nav apdzīvojuši tikai latvieši! Latvieši šodien sēj tās pašas sēklas, ko vācieši un poļi 20., 30. un 40.gados. Tas nozīmē, ka, ja latvieši nenožēlos grēkus, viņus sagaida tāds pats liktenis, tā pati pļauja, tā pati tiesa, ko saņēma vācieši un poļi.

SPEKTRS: Latvijas problēmas saknes un risinājums „Nepopulāru jautājumu risinājums”, kā arī „Vai pilsoņu karš?”

Attiecībā par referendumu šajā rakstā: Latvijas inteliģence: Referendums ir izvēle starp godu un kaunu Turklāt Latvijas Satversmē ir teikts, ka valsts valoda ir latviešu valoda, tātad pret to vērstas darbības ir antikonstitucionālas!

Cilvēks vai tauta savā dzīvē saņem to, ko pats iesēj

SPEKTRS: „Un cilvēks vai tauta savā dzīvē saņem to, ko pats iesēj.” Ieskatīsimies „sēšanas laikus” Latvijā netālā pagātnē, proti, PSRS.

Kravaļa kungs, Jūs piemināt, ka PSRS bija politisks nevis nacionālas dabas jautājums. Diemžēl nevar tam piekrist. PSRS laiki okupētajās zemēs bija labi pārdomātas un pārņemtas visās sfērās! Sākot no politiskās, nacionālās, sociālās, saimnieciskās līdz pat dzimstības un miršanas pašregulācijā, lemjot kurš dzīvos un kurš mirs. Nelaimes gadījums „Ņešjasnij slučij” metode bija ierasta lieta.

Tagad ieskatīsimies, nacionālajā sfērā. PSRS viens no galvenajiem uzdevumiem jau okupētajās teritorijās bija panākt vietējo tautu samazināšanu (represijas un izvešanas) pakļaujot  ar Krievijas krievu tautas ievešanu okupētajās zemēs, tādējādi ar tās pārsvaru nospiežot un iznīcinot pamatnācijas, kā arī rusificējot tās.

Pēc nacionālās pazīmes

1)       viena valoda (krievu): Tās oficiālā propaganda un koncepcija –internacionālisms. Visā PSRS okupētajā teritorijā faktiskās priekšrocības gan politiskajā karjerā gan izglītības un kultūras dzīvē bija vienai etniskai grupai –krieviem un tā saucamajiem „krieviski runājošajiem”, respektīvi, apzinātas, noziedzīgas valsts politikas rezultātā pārtautotajiem citu etnosu pārstāvjiem. Jāatzīst, ka ne latviešiem, ne lietuviešiem, ne igauņiem nebija iespējas uz valsts rēķina piedāvāti bezmaksas krievu valodas apmācības kursi!. Sabiedriskā telpā bija jārunā krieviski.

2)       Viena tauta; okupētajās teritorijās ieviesa lepošanās zīmi -piederību „padomju tautai” vai krieviem. Abi šie uzvedības veidi bija līdzvērtīgas, oficiāli atļautas padomju patriotisma izpausmes veidi. Turpretī nekrievu tautām noliegt savu tautu bija padarīts par godu.

3)       Padomju varas gados bija īstenots genocīds-plānveida veselu etnosu iznīcināšanas politika valstiskā līmenī. Vispirms tā tika īstenota pret latviešiem un igauņiem.

Mūsdienas. Tagad parunāsim par „žēlastības pilno pļauju.” Latvija ieguva neatkarību un šķiet, ka divdesmit trīs gadu laikā arī latviešu tauta varētu īstenot atmaksu pret apspiedējiem. Taču tik žēlastības pilnu nāciju kā latviešus nevarētu ieraudzīt nevienā citā nācijā. Latvija atļavusi agresorus atstāt savā zemē. Neveic de-kolonizāciju pilnībā. Neveic un neveicina repatriāciju. Dod intergrēšanās un naturalizācijas iespējas. Bet attiecībā par valsts valodu, latviešu tautas nodokļu maksātāji apmaksā un sniedz bezmaksas valsts valodas apmaksātus kursus. Bet kur tad ir tā solītā „pļauja?” Var tikai atzīt, ka latvieši ir žēlastības pilna un lēnprātīga nācija, vienīgi citiem to vajadzētu jau spēt pa šiem gadiem novērtēt un pateikties par neierobežotām attīstības iespējām šajā valstī. Nevis pelt pamatnāciju, kura uz saviem pleciem savā zemē tik daudz izcietusi.

No tā izriet, ja valsts nācija savā etniskajā zemē prasa, lai cittautieši runātu valsts valodā publiskajā telpā, tas nozīmē, ka tieši krieviem un ne citām etniskām minoritātēm tiek bojāta dzīve. Lēmums par valsts valodas zināšanām nav bijis pēkšņs, par to tiek runāts 23 gadu laikā. Un tagad teikt, ka krieviem tiek bojāta dzīve ir ne tikai aplami, bet arī bezkaunīgi.

Bet attiecībā par referenduma rīkošanu par divvalodību no krievu puses ir bijis nekrietns žests.

Jāsaprot, ka Latvijā ir pamatnācija latvieši un lībieši, tāpat kā jebkurā valstī ir pamatnācija. Kā tas ir jebkurā valstī. Tā arī nosaka primāri savu likteni! Tieši uz pamatnācijas pleciem gulstas atbildība un tai jāuzņemas pienākumi, turpretī nepilsoņiem ir tiesības, bet no tiem netiek prasīta atbildība politikā līmenī. Piemēram, ģimene atrodas pie ārsta un ārsts iesaka terapiju, kas var atstāt sekas ģimenes locekļu organismā un ar izšķiršanās lēmumu būtu jādzīvo visu atlikušo mūžu. Tas nozīmē, ka atbildība-pienākums gulstas uz ģimenes pleciem, nevis uz ārsta, kurš šodien iesaka, taču rīt viņa vietā var atrasties cits un ieteiks citu ārstēšanās terapiju.

Tāpēc rodas pretjautājums, kas tieši latviešu tautai būtu jānožēlo? Pēc Jūsu teiktā šķiet, ka sēja un pļauja attiecama uz to, ka latvieši ir izdarījuši to pašu ko savulaik krievi. Latvieši iebrukuši Krievijas Federācijā okupējuši valsti un tagad piespiež runāt latviešu valodā. Ja tā būtu, tad gan Jūsu teiktais būtu precīzs, ka Latvieši agresori apspiež Krievijas iedzīvotājus Krievijas Federācijā.

Latviju nekad nav apdzīvojuši tikai latvieši

Ja tas ir Jūsu mājiens attiecībā, ka Latvijā latvieši vienmēr ir dzīvojuši ar krieviem, tad tie ir meli! Sāksim ar to, ka sākotnēji, Latvijas teritoriju kopš otrā gadu simteņa apdzīvoja balti- latviešu tautas senči. Savukārt balti sadalījās tautībās- lībieši, latvieši, kurši, senprūši, latgaļi, zemgaļi. Vairums no tām ir izmirušas, mūsdienās palikuši –latvieši, latgaļi un lībieši. Sāksim ar to, ka krievu šajā sastāvā nebija. Taču tagad ieskatīsimies no kurienes mūsdienu Latvijā ir tik liels skaits krievu.

Vēsturiski krievi Latvijā ienākuši kā karotāju tauta! XV gadsimtā Krievija atbrīvojās no mongoļu-tātāru jūga un lūkojās pēc jaunu teritoriju iegūšanas. Krievu cara sūtītais karaspēks vairākkārt iebruka Latvijā-Livonijā. 1476. gadā Krievija Latviju okupēja. 1502. gadā pie Pleskavas tika izcīnīta asiņaina kauja ar krievu pulkiem. Latvija –Livonija ieguvu atelpu.

1558. gadā Krievijas cars Ivans Bargais ar karaspēku iebruka Livonijā. No 1558-1583 gadam turpinājās nežēlīgs kara periods Latvijā-Livonijā. 1583. gadā Ivans Bargais cieta sakāvi pēc sakāves, tā rezultātā atteicās no pretenzijām pret Latviju-Livoniju. 1721. gadā Krievija no jauna iebruka Latvijā. Nekad LATVIEŠU tauta nav bijusi tik apspiesta, beztiesīga un izkalpināta, kā cariskās Krievijas valdīšanas laikā. 1920. gadā Latvija tika atbrīvota. 1945-1990 gadam Krievija no jauna okupēja Latviju.

J: Tas, kas šodien tiek pārdots kā Latvijas vēsture, ir meli!

SPEKTRS: Ja Jūs uzskatāt, ka Latvijas vēsture, cik saprotu, runa par PSRS okupācijas laikiem Latvijā, ir meli, tad piedāvāju ieskatīties statistikā.

Nacionālais sastāvs Latvijā: 1937. gada līdz 1939. gadam tomēr bija nemainīgs 75,5% latviešu Latvijā. Taču starp dažādām nacionalitātēm krievu bija 11% (sakarā ar iepriekšējiem ilggadīgiem Krievijas okupācijas kariem Latvijā) no kopējā iedzīvotāju skaita.

Laikposmā no 1940. gada līdz pirmajai pēckara tautas skaitīšanai 1959. gadā latviešu skaits Latvijā samazinājās no 1,5 miljoniem līdz 1,3 miljoniem, kas ir apmēram par 200 000 mazāk nekā pirms kara.

Vēlāk 1949. gada marta deportācijās Latvijā uz Sibīriju tika izsūtīti vairāk nekā 42 000 cilvēku. Izsūtīto vietā tika veicināta iedzīvotāju imigrācija no Krievijas. Faktiska tautas (pēc nacionālās piederības latviešu pret krieviem) nomaiņa.

Pēckara deportācijas un imigrācija no citām padomju republikām būtiski ietekmēja etnisko situāciju Latvijā. Latvija starp Eiropas valstīm izcēlās ar ļoti augstu imigrācijas līmeni un augstu ārvalstīs dzimušo iedzīvotāju īpatsvaru (26 procenti 1989. gadā). Latviešu kopskaits pakāpeniski palielinājās no 1 298 000 1959. gadā līdz 1 387 000 1989. gadā, bet tas joprojām bija par 79 tūkstošiem mazāks nekā 1935. gadā. Latviešu īpatsvars kopējā iedzīvotāju skaitā samazinājās no 62 procentiem 1959. gadā līdz 52 procentiem 1989. gadā. Ļoti strauji pieauga slāvu tautības iedzīvotāju skaits: ukraiņi – 3,1 reizes, baltkrievi – 1,9 reizes un krievi – 1,6 reizes.

Latvijas problemātika

Runājot par Latvijas problemātiku tad jāteic, ka Jūsu uzskats ir PSRS laikā ieaudzinātā viena no „potēm”, bet ja skatāmies problēmas saknē globālā mērogā, no politiskā viedokļa, tad domājams Latvijas galvenā problemātika ir tāda, ka tā ārpolitiski un iekšpolitiski tiek rauta uz divām pretējām pusēm un tai nav iespēja pēc neskaitāmu karu postījumiem gan Latvijas zemē, gan arī latviešu tautas apziņas līmenī, aklimatizēties savā teritorijā un pašai nolemt kādu politisku virzienu izvēlēties.

Pasaulē pastāv divi atšķirīgi valsts modeļi un divas koncepcijas par valsts tipu. No nacionālās politikas viedokļa nacionāla valsts, kur valstī dominē viena valoda un viena nācija uzņemas politisko atbildību par valsti, savukārt no otras puses „tautu sakausēšanas katla” modelis viens, no kuriem tika īstenots PSRS laikos –komunisms, Latvijas teritorijā, līdz ar to nonivelētas latviešu tautas pamatnācijas vajadzības un pašnoteikšanās un uzspiesta svešas „lielā brāļa” tautas dzīves un politiskais modelis.

Taču pēc Latvijas neatkarības iegūšanas Latvija tika momentāli ierauta ES sastāvā, kurā principā darbojas tas pats „tautu sakausēšanas katla” modelis-liberālisms un multikulturālisms, līdz ar to atstājot novārtā pamatnāciju vajadzības. Tiek uzspiestas svešu „lielo tautu” dzīves un politiskais modelis.

J: Politiķi, kas pasludināja Latvijas valsts neatkarību un atjaunošanu, visiem Latvijas iedzīvotājiem apsolīja pilsonību un vienlīdzīgas tiesības, neatkarīgi no nacionalitātes. Bet tiklīdz Latvija kļuva neatkarīga, latviešu politiķi sadalīja sabiedrību pilntiesīgos latviešos un „nelatviešos”, kas kļuva par otrās šķiras cilvēkiem paši savā zemē! Saucot lietas īstajos vārdos, latviešu politiķi vienkārši piemānīja krievu cilvēkus, kuru lielākais vairums balsoja referendumā par Latvijas neatkarību!

SPEKTRS: Nav skaidrības par kādiem tieši politiķiem un solījumiem Jūs runājat, jo konkrētus vārdus nemināt. Pēc Pilsonības un imigrācijas departamenta datiem 1994. gada 5. janvārī Latvijā bija 99 tautību pārstāvji- 2 473 098 iedzīvotāji, no tiem 1 743 754 ir pilsoņi, bet no nepilsoņiem 670 201 izteikuši vēlmi naturalizēties!

Runājot par apgalvojumu „sava zeme”, tad par cik Jūs apelējat ar Dieva Vārdu, tad atgādinu, ka Dieva tauta- ebreji Izraēlā pieņem cittautiešus kā līdzvērtīgus pēc trešās paaudzes un arī tad, ja tiek pildīti visi ebreju tautas uzstādījumi, paražas un reliģija, proti, pilnībā integrējušies.

Tāpēc uzstādījums „sava zeme” tāpēc, ka krievu senči ieradušies ar „sirpi un āmuru” Latvijā kara vai pēc kara laika periodā un šajos neatkarības gados bērns piedzimis Latvijā, vēl nenozīmē, ka „sava zeme” ir Latvija! Latvija šajā gadījumā ir Dzimtene, bet „sava zeme”-Tēvzeme ir Krievija!

Jāpiebilst, ka Latvijā dzīvojošie cittautieši paši bija ieinteresēti Latvijas neatkarībā, tādējādi pārstājot ciest no PSRS visatļautības Latvijā. Jo kā pirmskara pieredze pierāda, ka PSRS rupji pārkāpa visus ar Baltijas valstīm noslēgtos miera, neuzbrukšanas un savstarpējās drošības līgumus. Ir jāsaprot, ka primārais okupācijas norietā Latvijas mērķis bija visus resursus mērķēt uz Latvijas neatkarības atgūšanu.

Savstarpēja izlīguma vārdā cittautiešiem jāsamierinās ar to, ka Latvija ir latviešu un lībiešu valsts.

J: “Sirdsšķīstība vadīs tiklos, bet nelietīga ļaunprātība nievātājus galīgi sagraus.” (Sālamana pam. 11:3).

Krieviem Latvijas skolās un augstskolās neļauj mācīties dzimtajā valodā. Apmācību latviešu valodā grib ieviest pat bērnudārzos. Citiem vārdiem sakot, krieviem Latvijā grib aizliegt būt krieviem. Valodas un nacionalitātes atšķirību dēļ daudziem krieviem ir problēmas ar iekārtošanos darbā un kāpšanu pa karjeras kāpnēm. Latvieši norobežojuši krievus no politiskās dzīves pat pilsētās, kur krievu ir vairākums. Tas viss ir sēkla, kas noteiktā laikā dos pļauju! Ja latvieši nenožēlos savus grēkus, mēs kā tauta nokļūsim tādā pašā situācijā, kādā esam ieveduši krievus.

SPEKTRS: Vienīgais reālistiskais Latvijas etniskās attīstības modelis ir- latviešu un lībiešu nacionālā valsts, kas balstās uz nacionālās valstīs starptautisko tiesību un nacionālo valstu prakses pieļaujamas t.i. „pozitīvās diskriminācijas”, kura noteic savā vēsturiskajā teritorijā dzīvojošajām tautām neatņemamas prioritātes; – citu valstisku etnisku integrācija, ne tikai nepieprasot no tiem atteikties no savas identitātes, bet pat sekmējot to kultūras izkopšanu; – civilizēta daudzkultūru sabiedrība, nepieļaujot latviešu un lībiešu kultūras degradāciju un jebkuras importētas sub-vai popkultūras pārsvaru.

J: „Ko tad cilvēks tik daudz sūdzas, kamēr viņš dzīvo? Lai ikkatrs sūdzas par saviem grēkiem!” (Jeremijas Raudu dziesmas 3:39). Ļoti nepatīkams mūsdienu fakts ir tas, ka ļoti daudz latviešu, kas ir no augšienes dzimuši ticīgie, atrodas „latviskās patiesības” varā, kas pēc būtības ir pretrunā ar 1.un 2.bausli par mīlestību. Mūsu Kunga un Glābēja Jēzus Kristus Svaidījums ir tas, kas mūs dziedina, atbrīvo, sargā, piepilda mūsu vajadzības (Lūkas ev. 4:18,19). Bet Svaidījums darbojas ticībā, kas, savukārt, nav aktīva bez mīlestības.

„Jo Kristū Jēzū nedz apgraizīšana ko spēj, nedz neapgraizīšana, bet ticība, kas darbojas mīlestībā.” (Galatiešiem 5:6) Ja mēs pārkāpjam bausli par mīlestību, mēs paši apturam pārdabiskā Dieva spēka darbību mūsu dzīvē. Kāds var teikt – es neesmu pret krieviem un viņiem neko sliktu nedaru. Bet, ja jūs neatbalstījāt viņus referendumā, tad jūs atbalstījāt tos, kas viņus apspiež! (Ko tas nozīmē? Jūs iestājaties par divvalodību Latvijā?) Es no sirds ticu, ka no augšienes dzimušiem latviešiem jābūt pirmajiem, kas aizstāvēs krievus šajā netaisnībā, kas notiek mūsu valstī, tāpēc, ka tā saka Dieva Vārds!

„Atdari savu muti par labu tiem, kas paši ir it kā mēmi un savā labā runāt nespēj, un visu to lietas labā, kas ir atstāti! Atdari savu muti, spried taisnu tiesu un atrieb nelaimīgos un nabagus!” (Sālamana pam. 31:8,9).

SPEKTRS: Kā Jūs domājat, kāpēc Dievs ir iedibinājis 10 baušļus? Lai arī tas varētu skanēt paradoksāli, bet tas tika darīts, lai aizsargātu Dieva tautu. Tautas labad. Tas ir Dieva mīlestības žests. Kāpēc valstīs ir iedibināti Likumi? Tas ir valsts mīlestības žests pret savu tautu. Kāpēc māte savu bērnu māca, lai tas nedarītu aplamības uzstādot noteikumus un aizliegumus? Tas ir mīlestības žests.

Taču attiecībā par rakstvietu no (Sālamana pam. 31:8,9). Tajā ir runa par tiem, kuri patiešām nespēj par sevi iestāties, tie ir- bāreņi, sērdieņi, atraitnes, nabagi, ubagi, kurlmēmie, invalīdi iespējams, ka arī flora un fauna. Šo sociālo grupu ir mūsu pienākums un gods aizstāvēt un apsargāt.

J: Nacionālisma grēks. Gan draudzēs, kurās runā latviski, gan krievvalodīgajās draudzēs mācītājiem jāatklāj šis grēks un daudz jāmāca par šo tēmu, jo nacionālisma grēks ir viens no galvenajiem velna instrumentiem, ar kuriem viņš mēģina atbrīvot savu varu kā Latvijā, tā Kristus miesā Latvijā. Neviens „ģeniāls” politiķis un nekāda “pārmoderna” ekonomiska programma nenesīs Latvijai pārticību, ja šajā zemē plaukst grēks! Tieši grēks rada valstī un zemē to, kas zog, iznīcina un nogalina (5.Mozus 28:15-68, Jāņa ev. 10:10) Ja jūsu draudzē nesludina pret nacionālismu, tad patiesībā jūsu draudzē nesludina Dieva Valstības evaņģēliju Latvijai!

Ja jūsu draudzē sludina „latviešu patiesību”, bēdziet no šīs draudzes, jo šīs draudzes kalpotāji atrodas tiešā nepaklausībā Dieva Vārdam, Svaidījums tur nedarbosies, jo Svaidījums ir mīlestības, nevis naida izpausme.

Mūsdienās no iebraukušajiem rietumu sludinātājiem nereti var dzirdēt „atbalsta vārdus” tam, cik ļoti mūs visi apspieduši. Šie sasmakušie „pravietojumi”, kas, iespējams, arī bija aktuāli padomju laikā vai vācu, zviedru, poļu okupācijas laikā, bet ne tagad. Latvija jau vairāk kā divdesmit gadus ir apspiedēju zeme, nevis apspiešanas upuris. Latvieši paši jau vairāk kā divdesmit gadus rāda piemēru apspiešanā un ir kļuvuši par ļoti priekšzīmīgiem apspiedējiem! Latviešiem vajag atklāt grēkus, nevis liet mums uz sirds „nacionālo pravietojumu eļļu”, kas nedziedina mūsu pagājušo gadu sāpes, bet attaisno nepareizu attieksmi pret citu tautu.

SPEKTRS: Jūsu teiktais atgādina PSRS propagandu okupētajās valstīs pagātnē un mūsdienās zaudētajās teritorijās „Kremlis atjauno kontroli pār bijušajām padomju republikām un pastiprina kontroli ES”

Aicinājums bēgt no draudzes tāpēc, ka tajā māca mīlēt savu tautu, māca nacionālo identitāti-pašnoteikšanās attīstību un patriotisma jūtas pret savu Dzimteni un Tēvzemi atgādina rakstvietas no Bībeles par farizejiem, kuri sēdēja pilsētu vārtos un nesaprata Dieva Vārdu un neļāva to saprast arī pērējiem. Piemērs „Garīgā konfrontācija”.

Aicinājumā bēgt no draudzes ir kaut kas dēmonisks. Dievs aicina uz draudzi, bet sātans nes nesaskaņas un atdala no draudzes. Ja arī pastāv kāda problēma draudzes dzīvē, tā ir jārisina nevis jābēg.

Sakarā par pārticību Latvijā ieteiktu palasīt rakstu,
Latvija bez Dieva atziņas-cik tālu tiks? kuras centrālā doma ir par to, ka, ja tautā mazinās Dieva bijība un tiekšanās pēc Dieva tuvuma, tad palielinās morālais pagrimums un attīstības lejupslīde.

J: Gribu īpaši pasvītrot, ka šī vēstule rakstīta ne tāpēc, lai uzvarētu „krieviskā patiesība”, bet tāpēc, lai glābtu latviešus no katastrofas, kas noteikti notiks, ja latvieši nenožēlos grēkus! Dot krieviem tiesības Latvijā daudz svarīgāk ir tieši latviešiem, nevis krieviem, jo pilnīgais garīgais likums saka, lai cilvēki attiektos pret citiem tā, kā grib, lai citi attiektos pret viņiem (Mateja ev.7:12) un to, ko cilvēks sēj, to viņš pļaus (Galatiešiem 6:7). Latviešiem pašiem jāstāsta citiem latviešiem par nepareizu attieksmi pret krieviem, jo liela latviešu sabiedrības daļa ir norobežojusi sevi no krieviem ar naida sienu. Un viņiem ir nepieņemams viss, par ko krievi runā, pat ja tas ir pareizi un nāk par labu Latvijai. Mūsu mazā zeme ir aicināta spēlēt ļoti svarīgu lomu Dieva plānā par pēdējo atmodu pirms Jēzus Kristus atnākšanas.

Nacionālisms, kas parādās „latviešu patiesībā”, ir velna uzbrukums pret Latviju, lai paturētu šo tautu un zemi lāstos un neļautu Dieva svētībai dziedināt šo zemi un visas tautas, kas to apdzīvo. Tiem, kas atrodas naida varā, to jāatstāj. Tiem, kas bijuši vienaldzības un bezdarbības varā, arī jānožēlo grēkus. Šodien ir laiks mainīt situāciju Latvijas sabiedrībā! Atlikt nedrīkst, citādi mēs to ļoti nožēlosim!

SPEKTRS: Grēka būtība un risinājums: „Dieva bērna identitāte’

Nobeigumā: „Jeb kā tu vari sacīt uz savu brāli: laid, es izvilkšu skabargu no tavas acs, – un redzi, baļķis tavā paša acī? Liekuli, izvelc papriekš baļķi no savas acs un tad lūko izvilkt skabargu no sava brāļa acs.” (Mat 7:4)

Jums un krievu tautai, kā arī krievu ticīgajiem ieteiktu sniegt Dieva mīlestības evaņģēliju latviešu tautai. Ar to Jūs domājams, daudz vairāk iegūsiet, nekā nostājoties pret latviešu tautas pašnoteikšanās tiesībām savā Tēvu zemē.

Vēstījums latviešu tautai!

Nedomāju, ka Dieva griba caur Jūsu vēsti ir –pazemot, sabārt un noniecināt latviešu tautu. Domājams, ka piešķirot latviešiem savu apsolīto zemi, kā ar tās apsaimniekošanas saistītām problēmām, līdz ar to radīto latviešu tautas sāpi, ciešanas un pārdzīvojumus, Dievs pārzina labāk par Juri Kravali un līdzīgi domājošajiem. Dievs ir ieinteresēts dziedēt latviešu tautu, savā garajā verdzības un neskaitāmo karu laikā, no jauna uzrautās rētas. Dievs ir ieinteresēts pacelt latviešu tautas pašvērtējumu savā zemē. Dievs ir ieinteresēts, lai latviešu tauta iepazītu Viņu kā Glābēju, žēlastības pilnu Tēvu. Bet Tēvam rūp un sāp savu bērnu liktenis. Dievs redz latviešu tautu, kuru rausta uz visām pusēm un tai joprojām nav miera. Latviešu tauta, kurai sveši kungi joprojām liek samierināties ar apstākļiem un padoties. Taču latviešu tauta no jauna sirdī nes Latvijas Atmodas sapni. Dievam sāp par stūrgalvīgo tautu, kas izklīdināta svešās zemēs klaušu darbos, bet nav spējusi pastāvēt par savām interesēm Tēvzemē-Latvijā. Latviešu tauta redz, ka palīdzība nav, ne aiz trejdeviņām jūrām un, ne trejdeviņiem kalniem, bet kaut kur dziļi sirdī nojauš, ka ir jābūt kaut kam daudz lielākam par to, ko pārmet Krievija, ES un visa pasaule. Spēks, kas atbrīvo no apspiešanas. Spēks, kas dziedina rētas. Spēks, kas dara laimīgu.

Nāk laiks, kad Dievs savu tautu sauc atkal mājās, bet tauta svešās zemēs iegūstot pazemību, dzirdēs Tēva balsi un atgriezīsies. Tā būs brīva no savas pašas grēkiem. Verdzības plīvurs nokritīs no tautas acīm un tā redzēs skaidri. Tā būs brīva savā apziņā. Tā padzīs ienaidnieku no savas zemes, lai atgūtu savas pirmdzimtības tiesības. Jo ATMODA nāk! Atmoda drīz nāk! Atmoda jau notiek! Latviešu tauta mostas.

Nāc Dievs drīz! Lai Tavs prāts notiek kā debesīs tā arī virs (Latvijas) zemes! Āmen!

Lūgšana par latviešu tautu

„Es arī nebeidzu pateikties Dievam par jums, pieminēdams jūs savās lūgšanās, aizlūgdams, lai mūsu Kunga Jēzus Kristus Dievs un godības pilnais Tēvs jums dotu gudrības un atklāsmes garu, lai jūs labāk Viņu izprastu, apgaismota gara acis, lai jūs zinātu, kādu cerību dod Viņa aicinājums un kādu godības bagātību Viņš savējiem liek iemantot, un cik pārlieku liels ir Viņa spēka mērs, kas parādās pie mums, ticīgajiem, darbodamies tādā pašā visspēcības varenībā, kādu Viņš parādījis Kristū, To uzmodinādams no miroņiem un sēdinādams pie Savas labās rokas debesīs, augstāk par ikvienu valdību, varu, spēku, kundzību un ikvienu vārdu, kas tiek minēts vai nu šinī laikā, vai nākamajā. Un visu Viņš ir nolicis zem Viņa kājām, bet Viņu pašu pāri visam iecēlis par galvu draudzei, kas ir Viņa miesa, pilnība, kas visu visur piepilda. „ (Ef. 1: 16)

Kāpēc kristiešiem jāuzdod jautājums par tēvzemes mīlestību? Reizēm sabiedrībā tiek pausts viedoklis, kas norāda, ka kristiešiem nacionālās identitātes jautājums ir otršķirīgs, jo tas ir politisks un neskar ticību. Ir pat dzirdēts apgalvojums, ka kristietība veicina universālumu un līdz ar to tēvzemes mīlestība nekādā ziņā nevar būt savienojama ar kristīgo mācību. Šāda nostāja nesen tika attiecināta uz latviešu valodas jautājumu. Nacionālisms vai arī kādas nacionālas idejas aizstāvēšana bieži tiek negatīvi lietota plašsaziņas līdzekļos saistībā ar kādu politisku partiju vai kustību, tādējādi veicinot vienaldzību pret savu nacionālo identitāti.

Mēs dzīvojam konkrētā laikmetā, kad Latvijas tautas liktenis ir apdraudēts. Jautājums par divvalodību skar konkrēti Latvijas un Latgales vietējo kultūru izdzīvošanu. Arī demogrāfiskais jautājums, kas rodas zemās dzimstības dēļ un ir arī saistīts ar iedzīvotāju izceļošanu no Latvijas, ietekmē visu tās iedzīvotāju nākotni un nosaka kultūru un sociālās attiecības starp visiem Latvijas iedzīvotājiem nākotnē. Demogrāfiskais jautājums un cīņa par divvalodību Latgalē pēc februāra referenduma liek pārdomāt jautājumu par nacionālās identitātes saglabāšanu un kristiešu ieguldījumu sabiedrības kopīgā labuma veicināšanā.

Nacionālā identitāte

Šis jautājums ir aktuāls ne tikai Latvijā, bet arī visā Eiropā, kur jārisina demogrāfiskā krīze saistībā ar imigrāciju, sabiedrību novedot pie būtiskām pārmaiņām, kas skar kultūru, reliģiju un sadzīvi vietējo un iebraucēju starpā, nereti izraisot dažādus satricinājumus sabiedrībā. Nacionālās identitātes problēma tieši skar arī politiku. Eiropā arvien vairāk parādās partijas, kas ņem vērā nacionālās identitātes saglabāšanu un to iekļauj kā būtisku punktu savā programmā. Daudzus gadus ir valdījis multikulturālais sadzīvošanas modelis, kas ne vienmēr ir veicinājis integrāciju, bet drīzāk sabiedrības šķelšanos. Pirms neilga laika Vācijas kanclere Angela Merkele un Lielbritānijas premjers Deivids Kamerons uzdrošinājās pasludināt multikulturālisma neveiksmi, lai veidotu organiski integrētu sabiedrību.

Gan situācija Latvijā, gan Eiropā pieprasa dziļākas pārdomas par veselīgu nacionālismu. Ievērojamā latviešu rakstniece Zenta Mauriņa reiz runāja par tautām un nacionālismu, parādot atšķirību starp agresīvo un pozitīvo nacionālismu. Agresīvo nacionālismu viņa raksturo ar tendenci „savu tautu uzskatīt par izredzētu un piešķirt sev tiesības citus pazemot, iekarot, izmantot”. Pozitīvo jeb toleranti kritisko nacionālismu Z. Mauriņa skaidro kā iespēju „saglabāt savas vēstures un ģeogrāfijas noteiktās īpatnības reizē ar apziņu, ka visām tautām ir šīs pašas tiesības. Tautu vienība daudzveidībā ir mūslaiku prasība. Tikai tā var paglābties no haosa un saglabāt mieru”. Z. Mauriņa, kurai šogad svinēsim 115. dzimšanas atceres dienu, nebaidās lietot vārdus „tolerantais un kritiskais”. Viņa zināja, ka tikai patiesības atzīšana par sevi palīdz neiekrist neprātā kā tas ir noticis vēsturē, īpaši nacionālsociālismā, kas noveda pie ebreju tautas holokausta. Viņa zināja, ko nozīmē nacionālisms, kas kļūst par koloniālismu. Z. Mauriņa saka: „Kritisks nacionālisms ir reizē prasīgs un iecietīgs, tas savas tautas kļūdas saskata asāk, tāpat kā mēs arī mīlamā cilvēkā saskatām viņa nepilnības un intensīvāk veicinām katru pozitīvu rosmi. Mēs mīlamo cilvēku gribam pilnīgu, bet trūkumu dēļ nekad viņu nepametīsim, tāpat arī materiālu labumu dēļ neatkāpsimies no savas tautas. Tāpat kā nevaram mainīt savu ādu un izskatu, izraudzīties vecākus, tā arī nevaram mainīt savu nacionalitāti.” Šos vārdus ir teikusi domātāja un kristiete, kas sevi uzskatīja gan par latvieti, gan eiropieti. Viņa, kas dzīvojot trimdā, nekad nepameta dzimtenes mīlestību, bet tāpat cienīja citas tautas kultūru, rakstīdama vācu un zviedru valodā.

Veselīgs nacionālisms

Z. Mauriņa parāda, ka nacionālā ideja un patriotisms ir jēdzieni, kas daļēji pārklājas un ir savstarēji nepieciešami. Veselīgs nacionālisms nav iespējams, nemīlot savu tēvzemi, dzimteni. Citā cilvēkā varam mīlēt tikai to, ko mīlam sevī. Ja es cienīšu savu tautu, kas dabīgā veidā ir arī saistīta ar kādu zemi un valstisku institūciju, tad spēšu arī saprast, cik liela vērtība tā ir cittautietim. Lai respektētu citu zemi un tās kultūru, ir jāsaprot, cik svarīga vērtība tā ir man pašam. Tā ir bijusi viena no pamatproblēmām Eiropas valstu un tās koloniju attiecībās. Pārdomājot britu, vācu un franču tirgoņu un karaspēka izturēšanos pret Ķīnas impēriju, varam saprast – šāda attieksme ir atstājusi dziļas rētas līdz mūsdienām. Tāpat varam aplūkot cariskās Krievijas imperiālisma sekas, bez kurām nevaram izprast Latvijas un Krievijas savstarpējās attiecības – Ivana Bargā iebrukumus Livonijā 16. gs. vai Latgales rusifikācijas politiku. Imperiālisms gandrīz vienmēr nozīmē citu kultūru nonivelēšanu. Kristus māca savu tuvāko mīlēt kā sevi pašu. Agresīvais patriotisms vai nacionālisms, īpaši savā imperiālistiskajā formā, ir pretrunā ar Kristus tuvākmīlestības bausli. Tāpēc, parādoties kolonizācijas jautājumam, daži kristiešu teologi un gani sacēlās pret kolonizācijas metodēm, atbalstot nacionālās identitātes saglabāšanu un politisko neatkarību. Tas bija vērojams gan pasaulē, gan arī Latgalē.

Tēvzemes mīlestības izzušana Eiropā ir saistīta ar reakciju uz pēdējiem diviem Pasaules kariem, kas radušies agresīva nacionālisma iespaidā. Lai pārvarētu pretējību Eiropā, dzima ideja par apvienotu Eiropu.

Debesu tēvija un zemes tēvija

Jānis Pavils II savā pēdējā garīgajā testamentā, grāmatā ”Atmiņa un identitāte” (2004), sniedz dziļas, bagātinošas domas par tēvzemi un tās mīlestību, par nācijas ideju, vēstures nozīmi, tās saistību nācijas un kultūras starpā. Pāvests izsaka savas pārdomas par patriotismu Polijā pēc komunisma krišanas un iestāšanās Eiropas Savienībā. Viņš uzsver, ka tēvijas ideja ir saistīta ar mantojuma ideju un tā sevī ietver gan materiālo (zeme, teritorija), gan garīgo mantojumu, kas atrodams katras nācijas kultūrā. Jānis Pāvils II uzsver, ka Polija, zaudējot neatkarību, tomēr paturēja savu garīgo mantojumu, parādot, ka garīgā dimensija uzplaukst tieši tad, kad tauta alkst pēc brīvības. Tas vērojams arī Latgalē rusifikācijas laikā, Padomju okupācijas un kolonizācijas periodā Latvijā no 1940. līdz 1991. gadam.

Svētīgais pāvests pasvītro, ka Kristus norāda vēl uz citu – Debesu Tēva mantojumu un Debesu tēvijas būtību. Vai jaunā tēvijas ideja, ko atnes kristietība, liek aizmirst zemes tēvijas ideju un aicina to nemīlēt? Jāņa Pāvila II atbilde ir: „Nē! Kristus uzkāpšana debesīs atvēra tēvijas ideju mūžības dimensijai, bet nekādā gadījumā neiznīcināja tās laicīgo nozīmi.”

Patriotisma un tēvzemes mīlestības audzināšana

Ceturtā baušļa izklāstā katoliskās Baznīcas katehismā lasām: „Tas prasa, lai cilvēki ar godbijību, mīlestību un pateicību izturētos pret vecvecākiem un senčiem. Tas skar arī pilsoņu pienākumus pret savu tēvzemi.” (KBK 2199) ”Mīlestība pret tēvzemi un kalpošana tai ir pateicības un mīlestības pienākums.” (KBK 2239) Svētīgā Jāņa Pāvila II izpratnē tēvzemes mīlestība nozīmē mīlēt „tās vēsturi, tradīcijas, valodu un tās dabīgo tēlu. Tā ir mīlestība, kas sevī ietver tās pilsoņu darbus. Katrs apdraudējums tēvijas lielajam labumam kļūst par tēvzemes mīlestības pārbaudījumu”. Pāvests uzskata, ka ģimene, tēvija, nācija ir neaizstājamas pamatvērtības, ko nedrīkstētu apdraudēt kosmopolītisms (vienaldzīga izturēšanās pret dzimteni). Tēvzemes mīlestība nedrīkst deģenerēties līdz tādam nacionālismam, kas meklē tikai savas nācijas labumu. Pāvests Jānis Pāvils II lieto šeit nacionālismu tā negatīvajā nozīmē, ko Z. Mauriņa sauc par agresīvo nacionālismu.

Šīs pārdomas mums ļauj labāk izprast to, ka patiesas un veselīgas tēvzemes mīlestības audzināšana ir ikviena pienākums pašreizējā Latvijas situācijā, kur tauta cīnās par savu izdzīvošanu. Tas nav otršķirīgs jautājums, ko varam nogrūst malā ar nostāju ”man politika neinteresē”. Šeit arī Baznīca nevar stāvēt malā un ignorēt sociālo ētiku savā audzināšanas misijā.

Arī godināmais bīskaps B. Sloskāns mīlēja savu tautu, tēviju un neaizbildinājās ar to, ka bija Mogiļevas-Minskas bīskaps. Viņa tēvzemes mīlestība neliedza mīlēt Krieviju un kalpot Baltkrievijā, atdodot dzīvi par savām avīm Sibīrijā. Kristū mīlot visus, kuriem ir kopīga Debesu tēvija, viņš nepārstāja latviešos audzināt mīlestību uz Latviju un saprata, ka Baznīca nedrīkst palikt ieslēgta savā nācijā, jo tās misija neidentificējas tikai ar vienu Arī godināmais bīskaps B. Sloskāns mīlēja savu tautu, tēviju un neaizbildinājās ar to, ka bija Mogiļevas-Minskas bīskaps. Viņa tēvzemes mīlestība neliedza mīlēt Krieviju un kalpot Baltkrievijā, atdodot dzīvi par savām avīm Sibīrijā. Kristū mīlot visus, kuriem ir kopīga Debesu tēvija, viņš nepārstāja latviešos audzināt mīlestību uz Latviju un saprata, ka Baznīca nedrīkst palikt ieslēgta savā nācijā, jo tās misija neidentificējas tikai ar vienu kultūru vai valsti, jo Debesu tēvija ir kopīga visiem.

Kristietība un egoistisks individuālisms

Kristietība palīdz saprast, ka ikviens cilvēks piedzimst, nesot atbildību kādas specifiskas kopības priekšā – ģimenes, tēvzemes, nācijas vai visas pasaules. Cittautieši, kuri nedzīvo savā valstī, ir aicināti respektēt un mīlēt nācijas pamatiedzīvotājus. Imigrācijas jautājumu var pareizi risināt, ņemot vērā tēvzemes mīlestību un pienākumus pret vietējo kultūru. Iebraucējs vai arī pilsonis, kurš nav latvietis, nekad nedrīkst vēlēties pārveidot valsti un tās kultūru pēc savas tēvijas līdzības, jo viņš nevēlētos, lai tas notiktu arī valstī, no kuras pats nāk.

Tēvzemes mīlestība arī pieprasa izvairīties no ksenofobijas, antisemītisma, šovinisma, un naida kūdīšanas pret cittautiešiem. Problēmas ir jārisina dialoga un objektīvas patiesības gaismā, ne ar varmācīgām metodēm un savstarpēju apmelošanu, bet pacietīgā patiesības tolerancē, kas virza uz patiesības meklēšanu veselīgi kritiskā garā. Daudzi savstarpēji saspīlējumi, kas šobrīd Latvijā pastāv saistībā ar valodas jautājumu, atrisinātos, ja ņemtu vērā atbildību pret objektīvo patiesību ārpus jebkuras ideoloģijas un agresijas. Tas ir virziens, kurā mūs aicina Z. Mauriņa ar savu kritiski toleranto patriotismu, kas savienojams ar veselīgu domāšanu un kristīgu sociālo ētiku.

Spektrs intervējamais Mārtiņš Pavasaris – jauns, enerģisks puisis. Viņu neinteresē tik daudz kā pašapliecināties pašam un „izsisties” dzīvē, bet gan ko reāli varētu padarīt Latvijas labā. Tas ir apsveicami, ka Latvijas likteni interesē mūsu jaunatni. Tas nozīmē, ka Latvijai ir nākotne un paļāvība uz ticību, cerību un mīlestību.

19 gadu vecā Mārtiņa Pavasara veidotais videoklips, kurā viņš aicina piedalīties referendumā un aizstāvēt latviešu valodu, pēdējā laikā guvis lielu popularitāti internetā.

Videoklipu M. Pavasaris pašaizliedzīgi izveidojis pats par saviem līdzekļiem ar drauga palīdzību.

SPEKTRS: Kāpēc Tevi interesē Latvijas tautas liktenis un Latvijas valsts, daudzi savu neapmierinātību izrāda, piemēram, izbraucot no Latvijas valsts, braucot tur kur labāk.

Mārtiņš Pavasaris: Latvijas tautas liktenis mani ir uztraucis vienmēr, kopš sāku apzināties savu identitāti. Es ticu, ka mēs esam spēcīga un unikāla tauta, kurai neviens cita nav pat tuvu līdzīga! Varbūt, pat esam nemirstīgi, ja atskatāmies tuvākā un tālākā vēsturē… Vairākos savos rakstos esmu teicis, ka šeit mēs varam kļūt par Bengālijas tīģeriem, tādēļ ir absurdi, ka tik daudzi no mums skrien prom, lai kļūtu citur par Pļavnieku minkām. Tieši tādēļ, ka mūsos mīt šis fenomenālais potenciāls es gribu cīnīties, lai katrs sevī pamanītu šo bezlimitu spēku.

SPEKTRS: Kas tavuprāt ir Latvijas patriotisma identitāte?

Mārtiņš Pavasaris: Patriotisms nav taustāms, tas ir ticības jautājums. Uzskatu, ka šobrīd, viss ir mākslinieku un kultūras darbinieku rokās. Jo tieši šī suga, visos laikos, visās valstīs ir nesusi idejas par neatkarību, pārmaiņām, nacionālas identitātes stiprināšanu plašākā mērogā!

SPEKTRS: -Tu esi nacionālists! -Tas ir slikti! Ko Tu saki par tādiem izteiktiem vārdiem?

Mārtiņš Pavasaris: Nacionālisms nav slikts, ja tas ir dozēts, argumentēts un pārliecinošs. Mans nacionālisms ir lepnums par savu valsti un cilvēkiem, kuri ir PAR to, neatkarīgi no savas etniskās izcelsmes. Cieņas izrādīšana un neskriešana prom, pie tiem, kas var uz galda uzlikt lielāku gaļas gabalu.
Tie, kuri domā, ka tas ir slikts, visticamāk nacionālismu savā uztverē vizualizē, kā slimīgu nacionālas simbolikas kultivēšanu, velk paralēlas ar nacistiem vai citiem totalitāriem režīmiem, kā arī uzskata, ka vienīgā tā funkcija ir apspiest citas tautas. Tas ir skumji, bet pašsaprotami, ka šādi stereotipi rodas, jo tieši tie, kas ir to autori parasti ir vāji izglītoti un ar stūrainu redzējumu. Skaļi, pašpārliecināti muļķi ir šīs valsts nelaime. Es aicinu domāt ar savu galvu un izvērtēt sīkumus, nevis tikai aisberga redzamo daļu.

SPEKTRS: Kā Tu domā, kāds ir referenduma patiesais ilgtermiņa mērķis aiz šķietamās īslaicīgās cīņas par „dzimto valodu”?

Mārtiņš Pavasaris: Mēs visi esam kādreiz analizējuši dzejoļus, un, ja to atcerēsimies, tad 10 no 10 gadījumiem neviens dzejolis sevī neietvēra sākotnējo domu, kuru tu uztvēri ar pirmo reizi, kad to izlasīji! Tas bija pilns ar zemūdens akmeņiem, metaforām, simboliem un citiem nejaukiem knifiņiem, kas absolūti mainīja tavu redzējumu, kad biji paracies dziļāk.

Tieši tāpat ir arī ar politiku. Tagad latviešu valoda nezaudēs savu statusu, taču šī ir tikai lielas akcijas un cīņas pirmā vēsma…

Pašlaik tiek pārbaudīta mūsu modrība, mūsu vienotība un attieksme šajā jautājumā. Pārbauda arī tos, kuri ir pret šo valsti un kultūru. Plašāk neizplūstot situācijas aprakstā – lieta ir sekojoša - tiek pulēti zābaki un tīrīti šauteņu stobri! 

SPEKTRS: Tu domā, ka viss ir tomēr nopietnāk nekā izskatās?

Mārtiņš Pavasaris: Situācija ir ļoti nopietna, mums ir jābūt vēl stiprākiem, vēl vienotākiem šajā brīdī, kā pirms 20 gadiem, kad Latvija atdzima. Šķiet, ka mūsu valsts cikls ir ~20 gadi, jo pirmā brīvvalsts arī krita pēc aptuveni šāda laika posma. Otrā arī sasniegusi šo vecumu un kā redzi – tā ir nolikta priekšā sava veida iniciācijai -būt vai nebūt!

Vienkāršs salīdzinājums, kas notiks, ja mēs zaudēsim. Iedomājieties balto sievieti un melnādainu vīrieti, tad iedomājieties kādā krāsā būtu viņu bērns? Puse balta, puse melna? Nedomāju gan, viņš būs melns! Baltais gēns tiks izspiests, un ar katru nākamo paaudzi tiks aizmirsts vairāk un vairāk, līdz šķitīs, ka tas nav eksistējis… Secinājumus izdariet paši! 

SPEKTRS: Kādas ir Tavas domas par referendumu?

Mārtiņš Pavasaris: Viss, ko no Jums prasu, ir doties uz referendumu un pateikt “NĒ” otrai valsts valodai. To var arī nedarīt, bet tad, kad tevi, tavu ģimeni vai bērnus pazemos uz katra stūra par to, ka runājat latviski, tad, lūdzu, atsūti man atvainošanās vēstuli, ka uzskatīji mani par slimīgu nacionālistu…

Atskatoties uz 10. Saimes vēlēšanām, šķiet izveidojusies īpatnēja aina. Vēl nesen Latvijas prezidents, teica, ka valdībā nepieciešams ienākt jauniem spēkiem- jauniešiem, bet tad, kad rodas šāda iespēja, tad jaunieši tiek apkaroti, apmeloti un izraidīti no valdības. Kurš nu kurais spēja izdomāt iemeslus kādēļ ne „viņi.” Izrādījies, ka lieliski fantazētāji ir arī Latvijas politiķi, ko, nu, tik nespēja izfantazēt. Visi kā viens brēca par politisko nepieredzētību, bet paši par kultūras ministri izvirza liberālās un homoseksuālās propagandas aizstāvi, kurai nav bijis iepriekš nekādas politiskās pieredzes. Spējat iedomāties kāda kultūras programma tagad būs izvirzīta Latvijā?… Visbeidzot, kad nelīdzēja vairs nekas, tad valsts vīri izdomāja fantastisku ieganstu – VETO!

Ko bija darīt, ka Austrumi šokēti par Latvijas vēlētāju vēlmi nacionālo spēku izvirzīšanā? Turklāt Austrumi izdarīja savu spiedienu uz Latviju, bet paši izvirza piecu gadu plānu patriotisma un nacionālās pašapziņas nostiprināšanā Krievijā, atvēlot tai 777 miljonus rubļu (13,05 miljonus latu).
Arī Rietumi izvirzīja savas prasības Latvijai un solījusi atbalsta zaudēšanu ārpolitikā, ja… Saprotams pēc miljardu ieguldīšanas Latvijā liberālā kursa veicināšanai, tā būtu nodevība no Latvijas politiķu puses, ja valdībā ienāktu „viņi.”
Tomēr valdības izvēļu virpulī atrodas arī Latvijas tauta, kuras viedoklis pēc vēlēšanām jau netiek ņemts vērā.

No kā reāli baidās Latvijas valstsvīri? Vai pastāv draudi Latvijai ilgtermiņā? To noskaidrosim kopā ar kristīgo žurnālistu un Laikmeta Zīmes autoru Ervīnu Jēkabsonu.

Jēkabsona kungs, kā Jūs vērtējat 10. Saeimas vēlēšanu norisi, īpaši nacionālo spēku „izraidīšanu”?

E. Jēkabsons: 10. Saeimas vēlēšanās piedalījās kāds politisks spēks, kas līdz šim nav bijis pārstāvēts parlamentā. Tā ir partija „Visu Latvijai!”, kas vienotā Nacionālo spēku blokā vēlēšanās startēja kopā ar partiju „Tēvzemei un brīvībai/LNNK”. Apvienībai izdevās iegūt astoņas deputātu vietas un jau vēlēšanu naktī tika paziņots, ka tā kopā ar Zaļo un zemnieku savienību un uzvarētājiem – partiju apvienību „Vienotība” – iekļausies topošajā valdības koalīcijā. Taču brīdī, kad kļuva skaidrs, ka no astoņām Nacionālo spēku apvienības iegūtajām vietām sešas tikušas tieši partijai „Visu Latvijai!”, sākās neizprotams riņķa dancis. Rūdīto politikas veterānu rindās bija jaušams acīmredzams apmulsums, kas vēlāk pārvērtās atklātā nepatikā pret jaunajiem kolēģiem, jo bija skaidrs, ka šos politiskos ideālus vēl nepazaudējušos jauniešus būs grūti pierunāt uz kompromisiem un partiju rebēm, kā tas būtu iespējams ar vienoties allaž gatavajiem tēvzemiešiem. Visas šīs aizkulišu intrigas galu galā noveda pie Nacionālā bloka izstumšanas no valdības koalīcijas.

Kāpēc gan korumpētajai Latvijas politiskajai sistēmai partija „Visu Latvijai!” šķiet tik neērta?

E. Jēkabsons: Sākumā tika norādīts uz partijas pārstāvju jaunību un politiskās pieredzes trūkumu. Taču vadoties no šādas loģikas sanāk, ka paaudžu nomaiņa politikā vispār nav iespējama, jo pieredze un politiskais rūdījums nāk ar laiku. Šķiet, galvenās bažas vecajām partijām tomēr ir par „Visu Latvijai!” it kā pārāk radikālo nostāju nacionālajos jautājumos, kas varētu traucēt labu attiecību veidošanā ar Krieviju. Mūsu politikas smagsvari gan atturas lietot tādus apzīmējumus kā „galēji labējie”, „radikālie ekstrēmisti” vai, pasarg’ Dievs, „neonacisti”, taču, piemēram, Saskaņas centra pārstāvis Sergejs Dolgopolovs izteicies, ka ar šo partiju esot pat nepieklājīgi sēdēt pie viena galda, bet dažs labs politologs paudis, ka no „Visu Latvijai!” varot sagaidīt visādus brīnumus. Vairāk vai mazāk jūtamu spiedienu „Visu Latvijai!” tomēr atstāt ārpus valdības premjera amata kandidāts Dombrovskis izjuta gan no atsevišķiem pašu apvienības politiķiem, gan prezidentam tuvu stāvošiem cilvēkiem, gan vienas otras ārvalstu vēstniecības.

Šāda attieksme pret nacionālo spēku partijām nav raksturīga tikai mūsu politiskās dzīves noteicējiem – šajā ziņā labi skolotāji varas partijām atrodami gan Eiropas Savienībā, gan atsevišķu ES valstu politiskajās struktūrās, kas nacionālās partijas mēdz dēvēt daudz nesaudzīgāk – par galēji labējiem, labējiem radikāļiem, pat neonacistiem. Neskatoties uz to, šā politiskā virziena partijas pēdējos gados gūst aizvien lielāku popularitāti un vēlētāju atzinību visā Eiropā. Tāda ir gan Žana Marī Lepēna vadītā Nacionālā fronte Francijā, gan Brīvības partija Austrijā un Nacionāldemokrātiskā partija Vācijā, gan Nacionālā alianse Itālijā, Gērta Vildersa Brīvības partija Nīderlandē, Zviedrijas Demokrātiskā partija un daudzas citas partijas.

Kāpēc demokrātiskajā Eiropā cilvēki savas balsis atdod un politisko atbildību uztic partijām, kas ir tik ekstrēmas un radikālas?

E. Jēkabsons: Lai atbildētu uz šo jautājumu, jāsaprot, kāda ir nacionālā spārna partiju ideoloģija un vai to var nosaukt par radikālu? Šās ideoloģijas pamatā ir nacionālas valsts ideja, pretošanās nepārdomātai un nekontrolētai imigrācijas politikai, centieni nepieļaut ES pārvēršanos no neatkarīgu valstu savienības unitārā valstiski politiskā veidojumā, konsekventa savas valsts un tautas interešu aizstāvība. Tā ir strikta iestāšanās par tradicionālajām vērtībām un cīņa pret morāli degradējošas ideoloģijas invāziju Eiropā. Protams, katrā partijā var sastapt arī cilvēkus ar ļoti radikāliem uzskatiem, tomēr šo partiju oficiālās programmas neļauj tās nosaukt par galēji labējām vai ekstrēmistiskām. Būtībā tās ir partijas ar mēreni nacionālistisku ideoloģiju.

Taču šodienas kosmopolītiskajā Eiropā pats jēdziens „nacionāls” tiek pielīdzināts teju vai nacismam. Lietas, ko agrāk uzskatīja par pašsaprotamām un normālām, tagad dēvē par radikālām un ekstrēmām.
Viens no nacionālo partiju ideoloģijas stūrakmeņiem ir cīņa pret nepārdomātu imigrāciju un tās radītajām sekām.

Eiropas sabiedrība pēdējo gadu desmitu laikā piedzīvojusi dramatisku imigrantu skaita pieplūdumu un, lai gan Eiropa vienmēr bijusi atvērta humanitārajiem bēgļiem, pirms gadiem divdesmit trīsdesmit imigrācijas procesus rūpīgi kontrolēja, turklāt tika sekots, lai patvēruma meklētāji patiešām būtu politiskie vai humanitārie bēgļi, nevis ekonomiskie ieceļotāji, kas pārtikušajā Eiropā meklē labākus dzīves apstākļus.

Valstīm bija kvotas, cik imigrantu konkrētā valsts gada laikā spēj uzņemt. Tagad ieceļotāji pārsvarā ir tieši ekonomiskie bēgļi, bet uz valstīm, kas nevēlas uzņemt imigrantus un izsniegt tiem uzturēšanās atļaujas, tiek izdarīts milzīgs spiediens.

Tiek propagandēts uzskats, ka ikvienam cilvēkam ir tiesības brīvi izvēlēties valsti, kurā dzīvot, tādejādi noraidot nacionālo valstu tiesības pašām izlemt, kādus cilvēkus tās vēlas, bet kādus nevēlas uzņemt. Apšaubīta tiek pati nacionālās valsts ideja, kas pamatojas Bībelē atrodamajā dievišķajā kārtībā: „Viņš (Dievs) licis visām tautām celties no vienām asinīm un dzīvot pa visu zemes virsu un nospraudis noteiktus laikus un robežas, kur tiem dzīvot.” (Apustuļu darbi 17:26)

Problēmas rada arī pašu imigrantu attieksme. Atšķirībā no politiskajiem un humanitārajiem bēgļiem agrākajos gados, kuri bija no sirds pateicīgi valstij, kas tiem devusi patvērumu, mūsdienu ekonomiskie bēgļi mītnes zemē ierodas ar milzu ambīcijām un nekavējoties sāk uzstādīt dažādas prasības, pie reizes pamācot vietējos iedzīvotājus, kā tiem pareizi dzīvot. Pārprastās viesmīlības un politkorektuma vārdā daudzās Eiropas valstīs tiek apdraudēta šo zemju nacionālā identitāte un kristīgajā kultūrā balstītās tradīcijas.

Pēdējos gados nākas dzirdēt arvien skumjākus stāstus, kā pat tradicionāli kristīgās valstīs skolās tiek aizliegta kristīgas simbolikas lietošana, Bībeles tēlu izmantošana Ziemassvētku uzvedumos, svētku eglītes pušķošana birojos un darba vietās, jo tas, lūk, varot aizvainot iebraucējus musulmaņus.
Imigranti vairs nevēlas integrēties mītnes zemju sabiedrībā, kā tas bija agrāk, bet veido savas noslēgtas kopienas pēc reliģiskā vai etniskā principa. Tas viss rada diskomforta sajūtu vietējiem iedzīvotājiem.

Taču ar to vēl ir par maz. Gadījumos, kad imigrantiem šķiet, ka viņu „likumīgās” tiesības tiek aizskartas, tie var kļūt agresīvi un vardarbīgi. Atcerēsimies imigrantu sarīkotos grautiņus vairākās Francijas pilsētās, atcerēsimies protesta maršus pēc tam, kad Zviedrijas parlamentā deputāta mandātus ieguva nacionālās Demokrātiskās partijas pārstāvji. Lielākā daļa protestētāju bija tieši imigranti, kas uzdrošinājās apšaubīt zviedru tautas likumīgo izvēli.

Tāpat atcerēsimies meksikāņu ieceļotāju protestus, kad ASV valdība pastiprināja cīņu pret nelegālo imigrāciju un veica papildus drošības pasākumus Meksikas pierobežā. Meksikāņi ASV rīcību nosauca par rasistisku. Jāpiezīmē, ka ik gadu ASV robežu šķērso miljoniem nelegālo imigrantu, kas rada milzu problēmas varas iestādēm. Nereti imigranti uzbrūk robežsargiem, kuri cenšas tos nelaist pāri robežai. Šo situāciju var salīdzināt ar nabaga kaimiņu, kurš kopā ar mantām un ģimeni ierodas tavā dzīvoklī un paziņo, ka turpmāk te dzīvos, jo tās ir viņa cilvēktiesības. Sadzīvē šāda situācija šķiet absurda, taču imigrācijas jomā daudzi to uzskata par normālu.

Vai tas ir iemesls nacionālo spēku vajāšanā un apkarošanā?

E. Jēkabsons: Liberālās ideoloģijas mēra saēstajā Eiropā, tā vietā, lai rūpētos par savu zemju pamatiedzīvotāju drošību un labklājību, vadošie politiskie spēki un Briseles birokrāti vairāk domā par iebraucēju ērtībām un labsajūtu. Kaut arī vairākās Eiropas valstīs finanšu mahinators Džordžs Soross ir pasludināts par persona non grata, viņa propagandētā ideoloģija daudzviet tiek pieņemta bez ierunām.
Nacionālas valsts modelis tiek pasludināts par novecojušu un mūsdienu prasībām neatbilstošu, tā vietā piedāvājot kosmopolītiski multikulturālu kokteili. Ne bez Sorosa atbalsta tiek propagandēta arī homoseksuāļu „nāves ideoloģija”, kuras mērķis ir graut tradicionālo ģimenes modeli, jo stipra ģimene ir katras nacionālas valsts pamats.
Politiskie spēki, kas strikti iestājas par nacionālu valsti, tiek pasludināti par ekstrēmiem un fašistiskiem, to vadošie politiķi nomelnoti un pazemoti. Tiek darīts viss, lai nacionālās partijas sabiedrības acīs padarītu par politiski nenopietnām. Šādi tiek gatavots ceļš Bībelē pareģotajai Antikrista valstij, kas nākotnē pārņems kontroli pār visu pasauli.

Īpatnējs demokrātijas modelis…

E. Jēkabsons: Šādas politikas dēļ 2000. gadā, kad vēlēšanās Austrijā labus panākumus guva un valdībā iekļuva nacionālā Brīvības partija, kļuva iespējams pēckara Eiropas politiskajā praksē nebijis gadījums – ES noteica sankcijas pret Austriju tikai tāpēc, ka tās valdībā bija iekļauts cilvēks no nacionālistu partijas! Jāteic, ne visas ES valstis strikti izpildīja Briseles norādījumus, tomēr vairākas valstis ar Austriju pārtrauca gan parlamentāros, gan starpvaldību kontaktus.

Tas pierāda, kāda ir patiesā demokrātija ES un cik daudz ar nacionālo valstu iedzīvotāju gribu rēķinās Briseles ierēdņi. To 28% Austrijas iedzīvotāju griba, kas savas balsis atdeva par Brīvības partiju, tika ignorēta visrupjākajā veidā un austrieši sodīti tikai par to, ka bija uzdrošinājušies paust savu viedokli brīvās un demokrātiskās vēlēšanās.

Ārkārtīgi nervozi tiek uztverti arī nacionālo spēku panākumi citās valstīs. Tiek organizētas dažādas protesta akcijas, izteikts nosodījums nacionālo partiju idejām. Nesen ierosināta krimināllieta un notiek tiesas prāva pret Nīderlandes Brīvības partijas līderi Gērtu Vildersu, jo viņš atļāvās skaļi pateikt to, kas visiem tāpat sen zināms, proti, ka Korāns satur aicinājumus uz vardarbību. Zviedrijā cilvēkus iesloga cietumā tikai par to, ka viņi citē Bībeles pantus, kas nosoda homoseksuālismu. Bet Francija saņēma asu ES nosodījumu par uzdrošināšanos nelegālos imigrantus čigānus nosūtīt atpakaļ uz valstīm, no kurienes tie ieceļojuši. Šajā gadījumā nebija runa ne par rasismu, ne ksenofobiju – gluži vienkārši šie čigāni piekopa klejotāju dzīves veidu ar visām no tā izrietošajām sekām. Tas radīja draudus vietējo iedzīvotāju mieram un drošībai, tāpēc Francijas varas iestādes parūpējās par šī jautājuma atrisināšanu.

Vai ES vēl pastāv demokrātija tās klasiskajā izpratnē?

E. Jēkabsons: Jautājums ir jo aktuālāks tāpēc, ka Eiropa, kas radījusi mūsdienu demokrātijas modeli, kuras galvenais princips izteikts vārdos „Tautas balss – Dieva balss”, šodien visrupjākajā veidā pati pārkāpj šo principu pašizdomātu cilvēktiesību vārdā. Demokrātija un vārda brīvība ES pastāv tikai līdz brīdim, kamēr dalībvalstis paklausīgi izpilda visas Briseles norādījumus un prasības. Tiklīdz kāda Eiropas tauta mēģina realizēt savu, no Briseles neatkarīgu politiku, tūdaļ seko brīdinājums, bet pēc tam – sankcijas. Tāda ir īstenā ES demokrātija, kas patiesībā ir ceļš uz diktatūru demokrātijas vārdā!
Šāda notikumu attīstība gan nav nekāds brīnums, jo ir vispārzināms, ka ES daudzos jautājumos izceļas ar dubultmorāli un dubultstandartiem. Stingru prasību un noteikumu uzstādīšana jaunajām dalībvalstīm, kamēr vecās valstis šos noteikumus var atļauties nepildīt; prasība atcelt nāvessodu slepkavām un izvarotājiem, tajā pašā laikā ar likumu atļaujot nedzimušu bērnu slepkavību; rūpes par sievietes „tiesībām” pašai lemt par savu ķermeni, pilnīgi ignorējot nedzimuša bērna tiesības uz dzīvību; vārda un runas brīvība seksuālo perversiju aizstāvjiem, bet mutes aizbāšana tradicionālo vērtību aizstāvjiem; pārprastu cilvēktiesību nodrošināšana imigrantiem, nerēķinoties ar Eiropas tautu nacionālo identitāti un tradīcijām.

Arī latviešiem vēstures gaitā nācies piedzīvot sūro imigranta likteni un arī šodien daudzi Latvijas iedzīvotāji devušies meklēt labāku dzīvi citviet pasaulē.

E. Jēkabsons: Tas, protams, ir tiesa, tomēr nav nācies dzirdēt, ka latviešu trimdinieki jelkad būtu svešā zemē uzstādījuši kādas prasības un mēģinājuši uzspiest savas tradīcijas mītnes zemju iedzīvotājiem. Tieši pretēji – latvieši vienmēr lojāli izturējušies pret valsti, kas devusi tiem patvērumu, ātri iemācījušies valodu un integrējušies mītnes zemes sabiedrībā, vienlaikus saglabājot arī savu nacionālo identitāti. Jautājums nav par patvēruma sniegšanu cilvēkiem, kuru dzīvība un veselība ir apdraudēta kara, genocīda, dabas katastrofu un citu kataklizmu dēļ. Tāpat, ja valsts ekonomikas izaugsmei nepieciešams papildus darbaspēks, var uzņemt arī zināmu skaitu ekonomisko imigrantu. Jautājums ir par šo cilvēku vēlmi integrēties mītnes zemes sabiedrībā un ar cieņu izturēties pret šīs zemes pamatiedzīvotāju valodu, kultūru un tradīcijām.

Kas būtu jānotiek, lai dalībvalstu pamatiedzīvotāji apzinātos, ka nacionālās valsts intereses ir primārās?

E. Jēkabsons: Acīmredzot jau tagad redzams, ka Eiropas iedzīvotājiem liberālās politikas radītā visatļautība beidzot sāk apnikt. Cilvēki vēlas atgriezties pie tradicionālām vērtībām, pie kaut kā gadsimtos pārbaudīta, stabila un droša. Viņi noraida Eiropas pārvēršanu liberālisma, netiklības un brīvdomības perēklī – Lielajā Bābelē, kā to dēvē Bībele. Arvien biežāk eiropieši vēlēšanās balso par politiķiem, kas iestājas par konservatīvām vērtībām un aizstāv savas tautas nacionālās intereses. Tas liek domāt, ka Eiropai vēl ir cerība apstādināt Briseles uzņemto kursu uz ES pārveidošanu par vienotu unitāru superlielvaru. Vēl ir cerība kā īpašu vērtību saglabāt nacionālās valstis, kas ir arī Eiropas tautu nacionālās identitātes garants, nosargāt tradicionālo eiropeisko dzīvesveidu un atvest Eiropu atpakaļ pie tās garīgajām saknēm un vērtībām.

Kāda ir cerība Latvijai?

E. Jēkabsons: Arī partijas „Visu Latvijai!” īstais laiks vēl ir tikai priekšā. Kad ļaudis būs līdz mielēm izbaudījuši liberālo eirokrātu politikas graujošās sekas un, iespējams, būs pārdzīvoti arī „krievu laiki” Latvijas politikā ar visu no tā izrietošo, cilvēki atkal sāks ilgoties pēc stabilitātes, drošības un patiesām vērtībām. Tad arī būs pienācis laiks savu vārdu teikt politiskajiem spēkiem, kuru mērķis ir nacionāla valsts ar iespēju brīvi attīstīties un uzplaukt arī valstij lojālu mazākumtautību kultūrām; tad cilvēki sāks balsot par partijām, kas iestājas par tradicionālām vērtībām un konservatīvu valsts politiku.
Šādas tendences pēdējos gados var novērot visā Eiropā un es nešaubos – ar laiku tā notiks arī Latvijā.

Lai Dievs dod Gudrības un Atklāsmes Garu mūsu Latvijai un lai Dievs svētī Latviju!

„Tēvzeme ir mantojums, kas satur ne vien zināmu materiālo labumu kādā noteiktā teritorijā, bet arī

- neatkārtojamu garīgo vērtību bagātību.
Patriotisms ir mīlestība uz visu, kas pieder un ir raksturīgs tēvzemei. Tā ir mīlestība uz visu, ko veidojis senču ģēnijs, uz visu, kas ļauj citu tautu vidū atšķirt savējo.
Un patriotisma gaisotne ir arī satikšanās un savstarpējas radošas apmaiņas vieta visas cilvēces mērogā.” Pāvests Jānis Pāvils II.

Valstvīrs svētais Tomass Mors teica: „Patiesība ir nozīmīgāka par varu”. Tad centīsimies noskaidrot kāda, tad varētu būt patiesība par doto tēmu. Paldies, Jums par aktīvu komentēšanu un vēstuļu rakstīšanu. Ir tādas vēstules, kuru autori ir dažādi, bet jautājumu būtība ir līdzīga, tāpēc nolēmu atbildēt uz visbiežāk uzdotajiem jautājumiem, politikas sfērā, atklātā formā.

1.  Vai tiešām Latvijā nepieciešams vērst uzmanību nacionālisma identitātes jautājumiem? Jo pašreiz taču svarīgāka ir ekonomiskā situācija valstī.

2.  Par nacionālajiem jautājumiem politiķi Latvijā atsaucas negatīvi, kāpēc?

3. Kāds ir „admina” (SPEKTRS kristīgās ziņas administrators) priekšstats par gaidāmajām vēlēšanām?

4. Sakarā par 9. maiju. Replika: Jums latviešiem vispār mums (krieviem) būtu jāpateicas, ka esat brīvi, nevis … runāt.

6. Esiet mums (krieviem) pateicīgi!

5. Kāpēc ienīsti cittautiešus, kur ir Tava Kristus mīlestība?

(Ņemot vērā, ka jautājumu ir daudz un atbildes garas, tāpēc uz zemāk minētajiem jautājumiem atbildēšu nākošā mēneša SPEKTRS numurā.)

6. Savos rakstos Jūs mināt vārdu „kosmopolītisms” negatīvā nozīmē, taču es uzskatu, ka šis vārds ir pat ļoti kristīgs. Tā ir vienlīdzība, ko sludina Kristietība.

7. Varbūt pietiek runāt par okupāciju?! Paši esat kā ebreji okupanti un agresori.

8. Kāda ir nacionālisma un kosmopolītisma izpratne Izraēlā?

9. Apgalvojums: Kristiešiem nav jārunā par politiku. Kristiešiem ir jāsaglabā neitralitāte.

10. Kāpēc Eiropa nosaka, kas Latvijas valdībai jādara, kāpēc Latvija klusē?

Piekrītu domai, ja pārāk ilgi uzkavēties pagātnē zaudē skatu nākotnē, tomēr, ja mēs neapzināmies savas saknes un vērtību, tad uz ko mēs varam balstīties, lai ietu nākotnē? Ja mēs uzspļaujam un noniecinām savas saknes, mēs esam pārāk pārgalvīgi domājot, ka mēs ar savām jaunām atziņām sasniegsim kalna virsotnes. Latviešu nācija kļūst tik politkorekta, kosmopolītiska un toleranta, ka vairs neapzinās Latvijas valsts vērtību un savu indifikācijas lomu tajā. Jaunā paaudze paliek savos nenobriedušajos un aplamos uzskatos, viegli pakļaujas, un valgi uzpūstais svešo mācību vējš, tos aiznes nezināmās iznīcības tālēs. Un drīz jau nonākam pie jaunas atziņas, ka Dievs ir kosmopolīts.

1. Vai Latvijai ir nepieciešams vērst uzmanību nacionālisma identitātes jautājumiem? Jo pašreiz taču svarīgāka ir ekonomiskā situācija valstī.

Pirmkārt, manā izpratnē vārds nacionālisms nozīmē uz lietām raudzīties, vadoties pēc tautas interesēm. Nacionālisms rūpējas par savu tautu.
Manuprāt, šobrīd nacionālā ideja ir tā, kas pašreiz visvairāk ir nepieciešama Latvijai, raugoties uz demogrāfiskās statistikas datiem, kas liecina par latviešu tautas izmiršanu. Kam ir nepieciešama ekonomikas attīstība, ja valstī nav pamatnācijas? Tādējādi rodot labu attaisnojumu valsts nelabvēļiem, Latvijā ieplūdināt aizvien vairāk viesstrādnieku un migrantu.
Nacionālisms varētu būt vienīgais ceļš politikā, kurš garantētu tautas izdzīvošanu un nākotni, lai glābtu un saglabātu latviešu tautu, latviešu valodu, tautas tradīcijas un arī tradicionālās vērtības.

Otrkārt, ekonomiskā krīze nav nekāds jaunatklājums, tādas jau ir bijušas iepriekš un ir pozitīvi vēsturiski fakti, kas liecina par krīzes fantastisku atrisinājumu. Ekonomiskās krīzes nāk un iet, bet pamatnācija paliek. Un smelt sekas, kuras krīzes aizsegā bija nepamanītas, nākas nevis sveštautībniekiem, bet gan pamatnācijai. Pašreiz ekonomiskās krīzes aizsegā, palielinās tautas mirstība un samazinās dzimstība, tajā vietā, lai ieslēgtu trauksmes signālu un darītu visu, lai paaugstinātu dzimstību, valdība nogriež māmiņu algas un samazina dekrēta ilguma apmaksu. Tāds absurds solis tikai kosmopolītisku domājošu deputātu galvās varēja ienākt. Lūk, ko dara ar cilvēku apziņu – globalizācija, kosmopolītisms, tolerance, iecietība un citi nezināmi zvēri zoodārzā.

2. Par nacionālajiem jautājumiem politiķi Latvijā atsaucas negatīvi, kāpēc?

Daudzu vecās paaudzes politiķu politskolās mācīja, ka buržuāziskais nacionālisms ir slikts. Un viņi vienmēr pieraduši klausīties, ko no ārpuses saka. Tagadējās paaudzes politiķi savas politiskās izglītības ir ieguvuši ārzemēs, kuru programmā tiek iekļauti jēdzieni – kompromiss (tev labi un man labi) tostarp pavīd ES saistošie jautājumi piemēram, kosmopolītisms un globalizācija pretstatā nacionālismam. Tādējādi ES garantē palīdzību tām valstīm, kas taisās iestāties ES. Līdz arto jāparaksta Līgumi, kas grauj pamatnāciju intereses. Piemēram, Lisabonas Līguma ratificēšanu, kurā ietilpst virkne jautājumu, kas ir naidīgas pamatnācijām. Viesstrādnieku un migrantu politika. Cilvēktiesības jautājumi, kuros galvenokārt ietilpst seksuālo minoritāšu aizsargāšana un t.t. Kas notiek ar pamatnāciju gadu gaitā pēc Lisabonas Līguma ratificēšanas, pat minēt nav vērts. Acīm redzot aizmiglotie dolāru zīmēm Latvijas deputātiņu vairs nespēj koncentrēt uzmanību acīmredzamajām sekām, kas apdraud pamatiedzīvotāju intereses.
Tādu tautu pārstāvjus, kas neapzinās savas nacionālistiskas, patriotiskās un Tēvijas mīlestības apziņu ir viegli manipulējami. No vienas puses vēlme darīt pareizi ir, bet uz kādas pamatbāzes ,tad to formēt? Patiesības meklējumos aizceļo dažādos maldīgos virzienos. Patiesības meklēšana pat Dainu skapī, nepalīdzēja. Daiņu doktore ar visam savām spožajām zināšanām, tautu aizveda tajā virzienā, kurā viņai bija nepieciešams. (Kāpēc, par to vēl vairāk vēlāk parunāsim). Bet ja latvieši apzinātos patiesās vērtības, ļautu apmuļķoties? Diez vai. Patiesībā cienījamie politiķu kungi domā, ka aprobežoto „reņģu ēdāju” tautu ved pareizā virzienā jo dziļāk Eiropā, jo dziļāk… (skaļi neizteikšos). Bet toties ar kādu apziņu…

3. Kāds ir „admina” priekšstats par gaidāmajām vēlēšanām?

Tagadējā politisko programmu uzstādījuma stūrakmens ir „ekonomiskās krīzes novēršanas plāns”. Tad man rodas jautājums, bet kas būs tālāk? Tiks novērsta ekonomiskā krīze, tad kādas idejas paudīs izvirzītie politiskie spēki tālāk? Tad, lūk, viennozīmīgi atbalstītu to partiju, kuras pamatjautājums būtu nacionālās intereses un tradicionālās jeb konservatīvisma vērtību pārstāvēšana.

4. Sakarā par 9. maiju. Replika: Jums latviešiem vispār mums (krieviem) būtu jāpateicas, ka esat brīvi, nevis … runāt.

„Naši pobidiļi!” Jā, šim apgalvojumam jāpiekrīt, Krievija uzvarēja Latviju!

Pirmkārt, attiecībā par vārdu „brīvība” lietošanu, joprojām ir diskutabls jautājums. Uzskatu, ka Latvija brīva ir nosacītā formā. „Bijusī” okupējamā teritorija joprojām nav atbrīvota.

25 tūkstoši Krievijas militāristu šeit palikšana pēc Latvijas neatkarības atgūšanas, starpvalstu Līguma ar Krieviju dēļ, kas vienotā līgumu paketē iekļāva arī līgumu par krievu armijas atvaļināto militpersonu kā vienotas grupas atstāšanu šeit. Tas notika, Valdim Birkavam esot premjerministram.

Turklāt padomju varas gados, kā arī joprojām, tiek mākslīgi ieplūdināti komunistiski domājošie, kas paliek Latvijas teritorijā un tomēr nīst šo zemi un Latviešu tautu. Uz šī pamatīgā cilvēku resursa tiek būvēts politisks pamats, partija „Saskaņas centrs”, kurš niecīga laika gaitā ir ieguvis plāšu krievu sabiedrības atbalstu, līdz ar to ieejot valdībā būs grauti tie paši bezspēcīgie un vājie pamati, uz kuriem ir bāzējusies Latviešu nācija. Tādējādi Latvija atkal būs okupēta jau uz Latvijas Valsts likumdošanas izmaiņu pamata. Viss notiek likuma kārtā. Likuma ietvaros panākts, ka latvieši savā zemē jau ir mazākumtautība. Likuma kārtā, pateicoties tiem pašiem latviešiem, naidīgais cittautiešu politiskais spēks panāks valsts valodas likuma grozījumu, pēc tam buš paredzēti dažādi papildus vienošanās Līgumi, kas paredzēs atvērt durvis – „okupācijai”. Latviešiem naidīgi noskaņotie spēki varēs lepni iet gājienā pie Brīvības pieminekļa, kā jau iepriekš tika mēģināts, izkārt Krievijas karogu un apjozties ar oranži-melnajām lentītēm un saukt „naši pobidiļi!” un atkal viņiem būs taisnība, Jā, Krievija, kārtējo reizi, uzvarēs Latviju! Un tas viss notiek tikai tāpēc, ka savulaik latviešu politiķi bija neizlēmīgi Latvijai nozīmīgos jautājumos.

Bībelē teiks: gatavojiet ceļu Jēzum. Šie vārdi piepildās valdības līmenī, tikai ar mazu atšķirību, nevis gatavojot ceļu Jēzum, bet gan „lācim” un “zvaigznešiem” Gatavošanās lāča, gluži kā iepriekš “zvaigznešu” uzņemšanai ir pamatīga. Pirms vēlēšanām Latvijas valsts prezidents burtiski aizliedza vārda „okupācija” un „okupanta” lietošanu.
Vārds „patriotisms” un „nacionālisms” Latvijas valsts vara uzskata kā aizskarošu, nievājošu un cilvēktiesību pārkāpšanu, savukārt vārds „deokupācija” – vienkārši nezināms.

Vienīgi „pakalpiņi” aizmirsuši kādu vēsturisku momentu. Pakalpiņi, kad tie savu uzdevumu ir veikuši, tiek iznīcināti vispirms!

Otrkārt, par 9. maija norisēm atbildēšu Visvalda Lāča vārdiem.
Visvaldis Lācis: Publicists, vairāku grāmatu autors.
Atmodas laikā Latvijas Nacionālās neatkarības kustības dalībnieks, darbojies Latvijas Tautas Frontē.
Apbalvots ar Triju Zvaigžņu ordeni.
Tagad iestājies partijā „Visu Latvijai”
Visvaldim Lācim ir sava nostāju nacionālajos jautājumos un pieredze NATO parlamentārajā asamblejā.

Molotova–Ribentropa pakts

„9. maijā Rīgā pie tā saucamā Uzvaras pieminekļa atkal bija tie, kas sevi dēvē par antifašistiem. Taču šoreiz viņi negānīja latviešu leģionu, bet slavēja pirmskara, pēckara un tagadējo Kremļa politiku. Kā vienmēr šie neīstie antifašisti negribēs atcerēties, ka Otrais pasaules karš vispār varēja nebūt un desmitiem miljonu cilvēku dzīvības nebūtu gājušas bojā, ja 1939. gadā nebūtu noslēgts Molotova–Ribentropa pakts.
Ar kopīgu nacistu un komunistu iebrukumu Polijā tas atvēra ceļu pasaules karam. Jau nākamajā dienā pēc pakta noslēgšanas amerikāņi zināja visu šā dokumenta saturu un tā mērķus. Viņus sīki bija informējis amerikāņu aģents Vācijas vēstniecībā Maskavā, pretnacistiski noskaņotais vācietis Hervarts fon Bitenfelds. Tādēļ jau tūdaļ ASV lielākais laikraksts “The New York Times” iznāca ar trāpīgu virsrakstu “Sarkanie fašisti un brūnie boļševiki Maskavā noslēguši sadarbības līgumu”.
Hitlers tajā laikā bija tikai Staļina māceklis. Ne velti jau 1939. gadā tieši gestapo vadonis Heinrihs Millers slepenā, bet oficiālā vizītē ar paša Berija piekrišanu ieradās PSRS, lai iepazītos ar Maskavas valdnieku jau plaši izstrādāto un ieviesto koncentrācijas nometņu – gulaga – sistēmu. Līdz 1941. gada jūnijam 22 mēnešus abu nežēlīgo, asiņaino diktatoru vadītās valstis kopīgos mērķos īstenoja vissirsnīgākās draudzības veidā. Šo 22 mēnešu laikā padomju cilvēkus PSRS presē un radio raidījumos atradināja no vārda “fašisti” lietošanas. Šis vārds vienkārši izzuda PSRS teritorijā.
Ja cilvēces vēsturei par labu arhīvā nebūtu palikusi Ribentropa dienasgrāmata, mēs nezinātu, ka tad, kad Kremlī sadzēries Vācijas ārlietu ministrs telefonēja Hitleram par pakta parakstīšanu, Hitlers savā mītnē Oberzalcbergā sajūsmā sitis ar roku pret sienu un priekā kliedzis: “Tagad man visa pasaule ir kabatā. Tagad man ir Polija tur, kur es to vēlos.”
Kad krievi Polijas mugurā iegrūda nodevības dunci 17 dienas vēlāk nekā vācieši un vācu bumbvedēji uzlidoja Polijas austrumu apgabaliem, “Luftwaffe” štāba priekšnieks ģenerālis Ješoneks lūdza nacistu dvīņu brāļu – Krievijas komunistu – palīdzību. Minskas radio, ievērojot Ješoneka lūgumu, nakts stundā raidīja radio signālus, kas deva iespēju vācu pilotiem orientēties gaisa telpā arī tumsā.

“Katiņa”
Tomēr maskētiem krievu “antifašistiem” par bēdu, mostas arī krievu vēsturnieku sirdsapziņa. Profesionālā vēsturniece Natālija Ļebedeva grāmatā “Katiņa”, izlauzusies cauri Krievijas arhīvu šķēršļiem vēl pirms Putina smagā cimda uzlikšanas arhīvu dokumentiem, vārdus “sarkanie fašisti”, protams, nelietojot, parāda, ka krievu komunisti šos vārdus ir pelnījuši. Viņa uzsver, ka ne tikai jau zināmās masveida poļu virsnieku slepkavībās Katiņā un Starobeļskā ir vainojams NKVD karaspēks, bet lielā okupētā Polijas daļā sarkanā armija ir masveidīgi iznīcinājusi mierīgos iedzīvotājus, tādējādi pastrādājot noziegumus, kuri pēc starptautiskām tiesībām jānosauc par kara noziegumiem un noziegumiem pret cilvēci. Garāmejot šajā grāmatā viņa norāda uz noziedzīgo raksturu, sarkanajai armijai okupējot Baltijas valstis. Kad vāciešu spēki bija par vājiem, lai nelaistu atkāpjošos poļu karavīrus pāri Polijas–Rumānijas robežai, vācieši lūdza krievu palīdzību. Ļebedeva citē padomju virspavēlniecības pavēli sarkanās armijas daļām doties palīgā vāciešiem. Pavēlē norādīts, ka tie poļu karavīri, kuri tiecas izlauzties uz Rumāniju, nav jāņem gūstā, bet jāiznīcina. Sarkano fašistu un brūno boļševiku kopdarbības vainagojums ir vienošanās par NKVD un gestapo virsnieku pieredzes apmaiņu vāciešu okupētajā Polijas daļā Zakopanē un Krakovā.
Viltus antifašistiem novērtējumu ir devis Maskavas Valsts humanitārās universitātes rektors, starptautiski plaši atzītais vēsturnieks Jurijs Afanasjevs: “Tagadējās Krievijas impērijas mantojumā saņemtās ekspansijas tieksmes pārējai pasaulei ir jo vairāk bīstamas tādēļ, ka tās ir novārgušas un eksplozīvas impērijas tieksmes.”
Arī krievu profesionālais vēsturnieks A. Meļtuhovs grāmatā “Garām palaistās Staļina iespējas”, iztirzādams daudzus Krievijas arhīvu dokumentus, norāda, kādā ciniskā veidā kopīgi ar vāciešiem tika plānoti un sagatavoti agresīvi kara gājieni pret brīvām un neatkarīgām Austrumeiropas valstīm.
Tagad, kad ar 553 balsīm par un tikai ar 44 pret Eiropas Parlaments ir pieņēmis rezolūciju par Eiropas sirdsapziņu un totalitārismu, mūsu valdības un arī Saeimas gļēvai bezdarbībai ne Rīgā, nedz Briselē, Strasbūrā un Vīnē nav nekāda politiska vai morāla pamatojuma. Viltus antifašistiem jāstājas pretim ar valdības rīkojumiem un Saeimas likumdošanas aktiem.”

5. Esiet mums (krieviem) pateicīgi!

Arī uz šāda veida pateicības prasītājiem atbildu Visvalda Lāča vārdiem:
„Protams, es varētu uzrakstīt, vienalga, vai nu īsrakstu avīzēs vai interneta tīmeklī, kurā pat ar simts starptautisko tiesību, cilvēktiesību un vēsturisko faktu izklāstu varētu pierādīt, ka krieviem nav nekāda pamatojuma pieprasīt pateicību.
Zviedrijas diplomātiskais pārstāvis pēc Latvijas neatkarības atjaunošanas devis pareizu un taisnīgu atbildi savā grāmatā «Baltijas brīvības ceļš». «… raugoties no baltiešu viedokļa, krievu uzskats, ka viņiem par savu brīvību vajadzētu kādam pateikties, bija kaut kas neaptverams, pat skandalozs un politiski grotesks. Es mēdzu norādīt krievu diplomātiem, ka Baltijas neatkarība ir tiesības, nevis labvēlības izrādīšana. Tiesības nevar darināt, to nevar darīt ne Krievija, ne kāds cits. Var priecāties par to, ka agresija beigusies, bet nav taču jāpateicas nelietim par to, ka viņš apstājies.»
Vēl viens arguments, ko pauž krievi, ka baltiešiem vajadzētu būt pateicīgiem par padomju varas gados sasniegto materiālo progresu. Imperiālisma attaisnošanai aizvien izmantoti argumenti, ka svešas varas laikā paaugstinājies vietējo dzīves līmenis. Baltijas valstu gadījumā tas ir viegli apstrīdams, jo pastāv statistikas dati par to dzīves līmeni starpkaru gados. Tie, piemēram, atklāj, ka 1938. gadā Igaunijā bija apmēram tāds pats dzīves līmenis kā Somijā. (Arī Latvijā tas bija tāds pats atbilstoši ANO priekšteces Tautu Savienības datiem — V. L.) 1991. gadā tā vairs nebija. Padomju varas dzīves līmenis Igaunijā, Latvijā un Lietuvā, protams, bija augstāks nekā citviet impērijā, bet nevis «pateicoties», bet gan «par spīti» padomju sistēmai. Izskaidrojums bija starpkaru gadu neatkarības periods.”

Kuram tad būtu jāpateicas?
„Krieviem vajadzētu būt ļoti pateicīgiem Latvijas līdzšinējai politiskajai elitei, kas, dāsni dalot pilsonību krieviem un krievvalodīgajiem ar tik niecīgām prasībām pilsoņa tiesību iegūšanā kā nekur citur pasaulē, noveduši Latviju tik tālu, ka ik gadu arvien vairāk krievu un krievvalodīgo, nesot Krievijas karogus un skandinot Latvijas valstij un latviešu tautai naidīgus saukļus, nevairās paust savu naidīgo nostāju pret mums, latviešiem.
Iekšpolitikā mums jāveic neatliekamas reformas pilsonības iegūšanas, Valsts valodas likuma uzlabošanā, izglītību politikā skolās, migrācijas politikā.
Iekšpolitika Saeimā, politiskas reformas veicot, jāsaista ar rosīgu Latvijā ievēlēto Eiropas Parlamenta deputātu darbību Briselē, tur pieprasot uz īstu, esošo Starptautisko tiesību un cilvēktiesību bāzes ja ne atbalstu, tad vismaz veidot izpratni par politisko stāvokli Latvijā, kas apdraud latviešu tautas izdzīvošanu. Jo vairāk mēs esam pazaudējuši, jo vairāk mums jāatgūst.”

6. Kāpēc ienīsti cittautiešus, kur ir Tava Kristus mīlestība?

Pimkārt, nav zināms, kādā veidā ir nonākts pie šāda veida slēdziena, iespējams NACIONĀLĀS IDENTITĀTES lapaspuses dēļ. Tādējādi tiek saskatīts kāds apdraudējums, citādi domājošajiem. Diemžēl jāatdzīstas, ka cittautiešu mīlētāju ir ļoti daudz, bet Latviešu mīlētāju ir gaužām maz. Tad kāpēc gan neiestāties par Latvijas pamatnācijas interesēm?

Secinājums: nevar mīlēt cittautiešus, neiemīlot vispirms savējos, uz kura kakliem paši pakāpjas, upurē savas tautas vērtības, lai cittautiešiem demonstrētu savu superlojalitāti.

Bībele māca: „Mīli savu tuvāko kā sevi pašu.” Ko nozīmē vārds tuvākais? Manuprāt, vispirms tie ir mūsu vecāki-ģimene, draugi, paziņas tauta un tad tikai pārējie. Bet latviešiem kaut kā viss otrādi.
Nākas pievienoties domai, kuru piemin kādas draudzes mācītājs: „Mēs varam mīlēt kaut vai visu pasauli, bet ja nemīlam savējos (savu ģimeni- savu nāciju), kā mēs varam mīlēt tos, kurus nepazīstam? Viegli mīlēt Dievu, kuru neredzam, viegli mīlēt kaimiņa onkuli Vasju (citu nāciju), kamēr ar viņu tieši nesaskaramies, bet grūti mīlēt to, kuru tu pazīsti vislabāk, (latviešus).”

Otrkārt, kristietības būtība ir ģimenes vērtību saglabāšana un kopšana. Ja „kristīgā” Latvijas sabiedrība izmirst, tad mūsu pienākums ir par to brīdināt.

Runa ir par to, ka mēs iestājamies pret pamatnācijas nīšanu (nemīlēšanu) un mēs iestājamies sardzē par pamatnācijas aizstāvēšanu un ieņemam aizsardzības pozīciju.

Manas Latvijas nākotnes vīzija (īsumā)-
Pestīta jeb glābta Latvijas zeme, kas spējusi saglabāt tēva mācītos Dieva baušļus -stingrs fundaments un mātes iedēstītās paražas-dziļas saknes (Sal.pam. 1: apzinoties savu identitāti-piederību, tādējādi, vienalga kādi Es viltotā miera nesēju vēji nepūstu, vai arī kāda poskomunistiskās nostaļģijas saule nesildītu, kādu ANO drošību arī nesludinātu un kādi islāma viļņi arī neuznāktu, neviens nespētu izraut latviešus no savas Latvijas zemes un pārliecināt par kādu citu viltus pamācību.

Atbildot uz jautājuma otru daļu, par to, kur ir mana Kristus mīlestība?

Un kur tā Jūsuprāt ir? Žurnāls SPEKTRS nekur nav pazudis un pašreiz netaisās, tāpēc nav pamata satraukumam.
Taču par kādu Kristus mīlestību mēs varam runāt, ja drīz nebūs ko mīlēt. Ak, jā, atvainojiet, nebūs latviešu, būs kādi citi ko mīlēt. Bet vai tiešām pārliecināti kristieši to spēs? Vai tiešām būs gatavi? Vēlāk pieminēšu piemērus, kā ir sanācis savu Kristus mīlestību sniegt citām nācijām vecajās Eiropas valstīs, tādējādi aicinot uz pārdomām, kādu Latvijas nākotni mēs redzam.

(Turpinājums sekos)