Lidija Lasmane. Foto: Marlēna Pirvica

„Jūs atzīsit patiesību un patiesība darīs jūs brīvus,” tā sacīts Jāņa evaņģēlijā. Ko nozīmē – apliecināt patiesību un kā iegūt iekšējo brīvību? Raidījuma viesi: sirdspaziņas lieciniece Lidija Lasmane-Doroņina, bīskaps Pāvils Brūvers, dzejniece un filozofe Iveta Šimkus, 12. Saeimas deputāts, vēsturnieks Ritvars Jansons un publicists Arnis Šablovskis.

Lidija Lasmane-Doroņina 90 gadu jubilejā tiekas ar Latvijas prezidentu, lai vienotos par Lustrācijas Likuma virzīšanu 

AUDIO

Ritvars Jansons

28. jūlijā, Lidijas Lasmanes 90 gadu jubileja noritēja dienas garumā ar dažādiem masu pasākumiem. Jubilejas pasākumi sākās ar tikšanos pie Latvijas valsts prezidenta. 11:00 vairāk nekā 100 cilvēku kopā ar jubilāri devās gājienā no Brīvības pieminekļa līdz bijušajai LPSR Valsts drošības komitejas ēkai jeb Stūra mājai. Stūra mājas pagalmā uzrunu teica sabiedrībā pazīstami cilvēki, tostarp Skaidrīte Lasmane , Iveta Šimkus un vēsturnieks, politiķis Ritvars Jansons,-ziņo spektrs.com

Lidija uzsvērusi, ka savu dzimšanas dienu negrib sev, bet Dievam un Latvijai. Latvijas un Lidijas likteņi ir tik cieši savijušies, ka dzimšanas dienā runājam par visai Latvijas sabiedrībai nozīmīgo.

Jubilāre visas dzīves gaitā iestājusies par patiesību un vārda brīvību. Okupācijas apstākļos tā bija nostāšanās pret necilvēcību un noziedzīgajiem režīmiem. Un viņai nevar pārmest subjektīvismu, izceļot vienu režīmu. Kad pēc aresta 1983. gadā čekisti Lidijai prasīja: vai tiešām uzskatāt, ka Latvija okupēta, Lidija minēja gan komunistisko režīmu, kas 1941.gadā toreizējai Pāvilostas skolniecei izveda klasesbiedrus, gan nacistu režīmu, kas noslepkavoja ebreju klasesbiedrus. Šo neizdzēšamo nospiedumu dēļ okupācija nebija pieņemama. Okupācijas režīmi nesa sev līdz arī tādu sāpīgu problēmu kā kolaborācija. Okupācijas sekas nevar pārvarēt režīmus neizgaismojot un neizvērtējot. Ja ar nacistiskā režīma izvērtēšanu Latvijā lielā mērā sekmējies – pētītas un izgaismotas pat tādas traģiskas lietas kā latviešu līdzdalība holokaustā, tad ar komunistiskā okupācijas režīma izvērtēšanu, kurš valdījis daudz ilgāku laika periodu un atstājis svaigākas tautas atmiņas, gludi neiet.

Aktuāli skan L.Lasmanes atziņa: „..Mums ir jāzina sava pagātne, savukārt bez pētniecības pie zināšanām par pagātni tikt nevaram. Patiesībai ir jānāk gaismā. Lai mēs kā tauta attīrītos no okupācijas uzsārņojumiem, ir jānotiek sarunai par padomju laiku, arī par “čekas maisiem”. Šī ilgā neskaidrība un muļļāšanās ir bezjēdzīga un nevar turpināties bezgalīgi.” Lidija par šo jautājumu var runāt, jo viņas dzīvē bija līdzīgs pavērsiens kā Vācijas prezidenta Joahima Gaukam. No bijušās represīvās iestādes upura Lidija kļuva par represīvās iestādes- Valsts drošības komitejas dokumentu pētnieci, strādājot Totalitārisma seku dokumentēšanas centrā. Tur sekojot, līdzi tam kas notiek ar VDK mantojumu, varēja secināt, ka vairāk kā 20 gadus mūsu sabiedrībā diskusija par padomju okupācijas periodu ir aprobežojusies gandrīz vienīgi ar centieniem nosaukt, vai nenosaukt padomju represiju un kontroles sistēmas zemākā līmeņa – drošības iestāžu ziņotāju vārdus. Nav pietiekoši izpētīta un izvērtēta totalitārās sistēmas darbība kopumā, skatot Maskavas – Rīgas varas mijiedarbību, cilvēku darbību dažādos varas un atbildības līmeņos. Kopuma izpētes kontekstā būtu jādiskutē jautājumi par kolaborāciju, par sabiedrības sadarbošanos ar okupācijas varu un pielāgošanos tai, Latvijas pamattautības – latviešu iesaisti kolaborācijā.

Minētajā Totalitārisma seku dokumentēšanas centrā tika konstatēts, ka bargajā Staļina laikā, kad Lidija pirmoreiz tika tiesāta par nacionālo partizānu atbalstīšanā Latvijā aģenta kaujinieka statusā darbojās 64 savervēti kolaboranti – latvieši. Viņu uzdevums, tēlojot nacionālos partizānus, bija savus līdzcilvēkus arī noslepkavot. Taču tajā pašā TSDC, pārlapojot VDK apsūdzēto krimināllietas varēja redzēt, ka ļoti daudzi cilvēki notiesāti par atteikšanos strādāt čekas interesēs pēc savervēšanas, drošības iestāžu informācijas nodošanu pretošanās kustības dalībniekiem. Tas bija ne mazāks skaits par minētie 64 aģentiem. Cik konkrēti –tas vēl pētāms. Tā kā kategoriski nevar teikt, ka latvieši tikai nodeva. Pētāma arī VDK atstātā dokumentācija par jaunāko okupācijas laiku periodu-1970. un 1980.gadiem, kad Lidija par vārda un literatūras izplatīšanu tika vēl divas reizes tiesāta. Un pretēji skeptiķu apgalvojumiem dokumentācija nav mazā – piemēram VDK elektroniskā datu bāze glabā informāciju par 35.656 personām ar 8.000 VDK informatoru ziņojumu kopsavilkumiem.
Neizgaismojot okupācijas periodā valdījušo necilvēcīgo sistēmu un nerunājot par sāpīgām problēmam-t.sk. kolaborāciju nav iespējams arī ētiskais piedošanas lūgšanas un piedošanas process. Par piedošanu, neraugoties uz oponentu domām, Lidija ir vairākkārt publiski uzstājusies. Pagātnes, t.sk. sadarbošanās ar okupācijas režīmu, izvērtēšana sekmīgāk ļautu sabiedrībai virzīties uz nākotni, vēl un vēlreiz neatgriežoties pie neizrunātu jautājumu risināšanas sabiedriskās intereses saasinājuma mirkļos.
Lidija Lasmane iestājas arī par piemiņas saglabāšanu. Nobeigumā kā Saeimas deputāts uzsvēršu arī to, ka Lidijas un Latvijas valsts viedoklis Stūra mājas jautājumā sakrīt. Okupācijas muzeju uz Stūra māju pārcelt nevajag. Jāturpina Okupācijas muzeja un piebūves-Nākotnes nama projekts Latviešu strēlnieku laukumā.

Saeimas priekšsēdētāja Ināra Mūrniece. Foto: Saeimas kanceleja

Otrdien, 28. jūlijā, Neatkarības cīnītājas un padomju režīma ieslodzītās Lidijas Lasmanes 90 gadu jubilejai veltītajā koncertā „Svinēt dzīvi kopā ar Dievu un Latviju” 12. Saeimas deputātes (NA) un Saeimas priekšsēdētājas Ināras Mūrnieces uzruna,-ziņo spektrs.com

Ir cilvēki – simboli. Lidija Lasmane ir tikai dažus gadus jaunāka par Latvijas valsti. Visu mūžu viņas liktenis bijis nesaraujami saistīts ar mūsu valsts likteni. Ar savu cilvēcīgumu, sirdsapziņu un gara spēku Lidija Lasmane iemantojusi sabiedrības cieņu, spējot iedvesmot mūs gan maziem, gan lieliem dzīves varoņdarbiem.

Lidija Lasmane par pretošanos padomju varai tiesāta trīs reizes. Neraugoties ne uz cietumos, ne lēģerī pavadītajiem gadiem, kā nacionālās pretošanās kustības dalībniece viņa visas dzīves gaitā iestājusies par pamatlietām – patiesību un brīvību.

Lidija kļuvusi par sirdsapziņas un vienkāršības simbolu. Tā ir vienkāršība, kas sakņojas dziļā pašcieņā, savas zemes un tautas mīlestībā. Šī vienkāršība ir liels spēks, kas noraida lienošo konformismu ar tā vilinošajiem piedāvājumiem – mainīt ideālus pret materiālajiem labumiem, mīt vērtības pret ērtībām. Jo ne jau ērtības, bet vērtības mūs dara patiesi brīvus un stiprus. Tās vērtības, par ko domājam, paceļot acis uz Brīvības pieminekļa trim zvaigznēm.

Piešķirto Triju Zvaigžņu ordeni Lidija Lasmane ir noraidījusi kā apbalvojumu, ko saņēmuši arī čekas ziņotāji. Viņas sapnis ir sabiedrības izlīdzināšanās ar pagātni un uz izpratni balstīta piedošana. To sniegtu atklāta saruna par pagātnes smagajām lietām: kādā veidā Kompartija uzlika sabiedrībai totalitarārās varas iemauktus, ar kādām metodēm kompartijas pārraudzītā Valsts drošības komiteja pievilka grožus un lika klapes uz acīm, kā darbojās VDK ziņotāju tīkls. Tas ir ļaunums vai kaitējums, ko daļa mūsu sabiedrības apzināti nodarīja vai tika piespiesti nodarīt citiem – saviem līdzcilvēkiem. VDK ziņojumi lauza dzīves, izpostīja sapņus. Dažkārt šajos ziņojumos kaitējuma nebija, bija vienīgi ziņotāja cilvēciska vēlme izdzīvot vai netraucēti turpināt savu karjeru. Tomēr pati ziņošanas būtība bija amorāla un pazemojoša.

Pagātnes pārvarēšana ir nepieciešams priekšnosacījums demokrātiskas Latvijas valsts attīstībai. Izvērtējot okupācijas perioda pagātni, nonāksim arī pie dziļākas sabiedrības saliedētības. Tomēr pagātnes pārvarēšana nav iespējama bez zinātniskas izvērtēšanas. Valstij, atbalstot LPSR VDK zinātniskās izpētes komisijas un citu līdzīga mērķa institūciju darbību, jāsekmē totalitārās sistēmas izpēte un izvērtēšana. Beidzot arī jāizdiskutē jautājums par kolaborāciju, par sabiedrības sadarbošanos ar okupācijas varu un pielāgošanos tai. Mums pašiem atklāti jāsāk runāt arī par latviešu iesaisti kolaborācijā. Tas ļautu saprast politiskos un sociālos procesus mūsdienu Latvijā.

Izgaismojot okupācijas laika sistēmas necilvēcīgo dabu un to izprotot, ir iespējams ētiskas dabas izlīgums sabiedrības starpā. Tā ir piedošana cits citam, par ko runājusi un sapņojusi Lidija Lasmane. Bet lai kaut ko piedotu, piedošana jālūdz un tā ir jāsaņem. Piedošana kādam ir jādod.

Augstu vērtēju to cilvēku drosmi, kuri atklāti ir stāstījuši par sadarbību ar VDK, viņu sirdsapziņas balss nav klusējusi.

Bet vēl šodien neatbildēts paliek jautājums: vai patiesi visu un bez ierunām varēs piedot?

Līdz ar pagātnes pārvarēšanu mēs piepildītu vienu no jubilāres sapņiem. Pagātnes pārvarēšanai jākļūst par mērķi, kuru sasniedzam līdz Latvijas valsts simtgadei. Otrajā Latvijas valstiskuma simtgadē mēs ieietu bez smagās un apkaunojošās pagātnes nastas, kā brīvi un spēcīgāki ļaudis. Lidija būtu gandarīta dzīvot kopā ar mums šādā sabiedrībā.

Ir pieņemts jubilāram kaut ko novēlēt. Bet, kad skaties saulē, ir grūti vēlēties, lai tā spīdētu vēl spožāk. Drīzāk gribu novēlēt mums visiem būt Lidijas gara spēka un sirds starojuma cienīgiem.

Līdzīga ziņa:

Ināra Mūrniece: Lustrācijas procesa ieviešana Latvijā nav nokavēta 

Latvijas prezidents ar Lidiju Lasmani

„Jūs atzīsiet patiesību, un patiesība Jūs darīs brīvus” (Jāņa 8:3)

Taisnīgums iespējams pieņemot lustrācijas likumu

Latvijas prezidents ar Lidiju Lasmani

25. gadus pēc Latvijas republikas neatkarības atjaunošanas joprojām nav notikusi ne jurisdiiska, ne morāla okupācijas seku un kolaborācijas izvērtēšana. Nodevēji nav atzinuši savus noziedzīgos nodarījumus, nav saņēmuši nosodījumu, bet upuri-gandarījumu. Sabiedrība, intelektuāļus un politiķus ieskaitot, lielākoties bijusi inerta un neieinteresēta šo jautājumu aktualizēšanā. Tas Latvijā ir radījis apātisku un vienaldzīgu sabiedrības kopējo noskaņojumu, kura sekas izpaužas vispārējā morāles relatīvismā un valstiskā nihilismā.
Mēs uzskatām, ka šī bīstamā tendence ir apturama. Tāpēc aicinām Jums nodrošināt tiesisku un vispusīgu padomju okupācijas režīma represīvo iestāžu darbības izvērtējumu Latvijā, un, kas jo īpaši svarīgi-uzņemties iniciatīvu Lustrācijas likuma izstrādē un pieņemšanā. Tas ļautu savulaik VDK savarvētajiem cilvēkiem Lustrācijas likumā  noteiktā laikā un kārtībā brīvprātīgi atzīt sadarbības faktu, liecināt par apstākļiem, kādos sadarbība notika, un morāli attīrīties. Pārējo VDK aģentu vārdi būtu jādara zināmi sabiedrībai.
Šāds attīrīšanās jeb lustrācijas process jau noticis gandrīz visās Eiropas valstīs, kuras pēc Otrā pasaules kara atradās PSRS pakļautībā un ietekmē. Arī Latvijā tas dos iespēju atbrīvoties no baiļu un neziņas sloga. Pagātnes taisnīga izvērtēšana ir būtiska Latvijas valsts tagadnei un nākotnei.
Vienlaikus aicinām aktivizēt pretošanās veidu apzināšanu PSRS okupācijas režīmam. Atgādinām par nepiecišamību pārliecības un brīvības cīnītāju dzīves stāstus saglabāt kultūras atmiņā un pārliecinošāk iekļaut mūsdienu izglītības saturā.
Latvijas Republika nav tikai ekonomiska telpa, kuras eksistences mērķis ir absrakta labklājība. Latvijas valsts, latviešu valoda un kultūra ir svēts mantojums, ar asinīm un upuriem izcīnīta. Pašlaik valdošais morālo vērtību relatīvisms apdraud mūsu valsts un sabiedrības garīgo kvalitāti.
1995. gadā Lidija Lasmane atdeva ordeņa domei savu Trīszvaigņu ordeni, jo šo apbalvojumu tagad piešķīra arī vairākiem agrākajiem VDK aģentiem. Ar šādu rīcību padomju laikā trīsreiz tiesātā Latviajs patriote cerēja raisīt sabiedrībā diskusiju par vērtībām un attieksmi pret pagātni un politisko sistēmu, kurā VDK un kompartija paverdzināja cilvēkus. Diemžēl diskusija toreiz tā arī nesākās.
Lai arī pēc divdesmit gadiem, tai beidzot jānotiek. Tikai tad Latvijas valsts iegūs uz patiesām vētībām balstītu stabilitāti.
Aicinām Jūs Latvijas valsts augstākās amatpersonas jau tuvākajā laikā apliecināt savu nostāju ar apņēmīgu un konkrētu rīcību Lustrācijas likuma virzīšanā.