Foto: Ieva Holma

Rīgā pie Brīvības pieminekļa un Kara muzejā 17.martā norisinājās piemiņas pasākumi “Latvijas Centrālās padomes memorandam — 71″, Pie Brīvības pieminekļa tika iededzinātas svecītes, pieminot cilvēkus, kuri 1944. gadā parakstīja profesora Konstantīna Čakstes vadītās nacionālās pretošanās organizācijas Latvijas Centrālās padomes memorandu.

Savukārt Latvijas Kara muzejā norisinājās literāri muzikāls piemiņas vakars, kuru ar īsu uzrunu atklāja Latvijas Republikas Saeimas priekšsēdētāja Ināra Mūrniece. Vēsturnieks Uldis Neiburgs iepazīstināja klātesošos ar memoranda vēsturisko apskatu. Elzas Stērstes mazmeita, rakstniece un diplomāte Anna Žīgure lasīja dzejnieces dzeju. Rakstnieks Otto Ozols lasīja fragmentus no Memoranda parakstītāja Kārļa Skalbes darbiem. Kara muzeja pētniece Ieva Kvāle stāstīja par grāmatas „Ar parakstu par Latviju” tapšanu. Un Dagmāra Beitnere – Le Galla dalījās pārdomās par vēsturiskā laika notikumiem kontekstā ar mūsdienu politisko stāvokli Latvijā. Muzikālajā daļā Memoranda parakstītāja Jāzepa Vītola un citu latviešu komponistu darbus atskaņoja dziedātājs Jānis Kurševs, pianiste Ilze Fomina un Latvijas Zemessardzes koris “Stars” Ārija Šķepasta vadībā.

Literāri muzikālā piemiņas vakara gaitā vairakkārt izskanēja doma par to, ka memoranda parakstītāji ir pelnījuši pieminekli veltītu Nacionālās pretošanās kustības dalībniekiem, kā arī laivu vedējiem, kuri Latvijas okupācijas laikā riskējot ar dzīvību veda bēgļus uz Zviedriju.

Ināra Mūrniece. Foto: Ieva Holma

Latvijas Republikas Saeimas priekšsēdētāja Ināra Mūrniece savā īsajā uzrunā salīdzināja Latvijas okupācijas laiku un Latvijas Centrālās Padomes cīņu par Latvijas neatkarību ar mūsdienām, kad līdzīgas pret valsti vērstas darbības ar informatīvā kara pielietoto metodi Latvijas ārvalsts nelabvēļi cenšas panākt arī šodien. Ināra Mūrniece atgādināja, ka toreiz valstiskuma apziņa bija stipra un dzīva cilvēku sirdīs. „Un to tagad varam nest uz priekšu arī mēs šodien. Tas ir mūsu svēts pienākums un uzdevums,” teica Ināra Mūrniece. Saistībā ar Ukrainas notikumiem Mūrniece uzsvēra: „Ir redzams, ka Ukrainas virzienā ir vērsta propagandas kampaņa ar galveno mērķi, Ukrainas tautas apziņā ieviest apgalvojumu, ka Ukraina ir neveiksmīga valsts, par kuru nav vērts cīnīties. Līdzīgas receptes informatīvajā karā ir pielietotas arī pret mums. Kad šāda doma ir iedvesta, tad vieglāk valsti atmest, kā nevajadzīgu. Tas ir bīstami!” Kā būtu jārīkojas Latvijas tautai šodienas ģeopolitiskos apstākļos, lai nezaudētu Latvijas neatkarību Mūrniece paskaidroja: „Es ceru, ka mūsu pretestības spējas to nekad nepieļaus. Jo Latvijas valstiskuma ideja nepastāv ārpus mums. Valsts ir mūsu daļa. Tā ir mūsu pilsoniskās apziņas daļa. Gan mūsu bēdas, lepnums un prieks ir valstiskuma daļa. Arī valstij ir jābūt sava daļa par pilsoņiem, tā ir valsts atbildība.” Saeimas priekšsēdētāja pateicās domās visiem Latvijas Centrālās Padomes dalībniekiem, par dziļās pilsoniskās drosmes apliecināšanu. Noslēgumā viņa teica: „Es ceru, ka izšķirīgos brīžos arī mēs varēsim spert drosmīgus soļus, kad tas būs nepieciešams. Tā ir ticība sev, uzticība savai tautai un uzticība Latvijas valstiskumam.”

Vēsturnieks Uldis Neiburgs. Foto: Ieva Holma

Vēsturnieks Uldis Neiburgs iepazīstināja klātesošos ar memoranda vēsturisko apskatu, stāstot, ka Latvijas Centrālā Padome -slepena pretošanās kustības organizācija ar profesoru Konstantīnu Čaksti priekšgalā ir dibināta 1943. gadā 13. augustā. LCP veidoja četras galvenās politiskās partijas: Latvijas Sociāldemokrātiskā Strādnieku partija, Latviešu Zemnieku savienība, Savienība demokrātiskais centrs, un Latgales kristīgo zemnieku partija.

LVP politiskais mērķis bija atjaunot neatkarīgu, demokrātisku Latviju, balstoties uz 1922. gada 15. februāra Satversmi. Svarīgu lomu mērķa sasniegšanā uzņēmās Latvijas sūtnis Stokholmā Voldemārs Salnais, kurš uzsvēra, ka nepieciešams Okupētajā dzimtenē izveidot politisku centru, kas paustu Latvijas tautas nostāju iepretī nacistu un komunistu okupācijai un paustu Latvijas tautas vēlmi par Latvijas neatkarību. Voldemārs Salnais1943. gada 29. martā ar starpnieku Edgaru Skujenieku nelegāli caur Igauniju uz Rīgu nosūtīja plašu informatīvu un programmatisku rakstu, kurā norādīja uz nacionālās pretestības organizācijas pastāvēšanu Igaunijā un uzsvēra šādas organizācijas veidošanas nepieciešamību arī Latvijā. Vēstījumā tautiešiem Voldemārs Salnais uzsvēra: “Cīņa par Latvijas atgūšanu faktiski ir un būs jāizcīna pašiem latviešiem. Starptautiskajā diplomātikas laukā mieru slēdzot viss atkarāsies no tā, kādu stāvokli ieņems divas lielās demokrātijas, proti, ASV un Anglija, kuras būs šajā gadā miera uzvarētājas un galvenās noteicējas.” 1944.gada 28.jūnijā sūtnis Latvijā rakstīja: “Mūsu ienaidnieks Nr.1 ir un paliek Padomju Krievija un mūs tāpat kā somus patreizējie apstākļi spiež cīnīties kopā ar tiem, kas arī cīnās pret mūsu ienaidnieku Nr.1. Mums citas izejas nav. Mūsu pirmais uzdevums ir darīt maksimāli, lai angļu-sakši saprastu mūsu traģisko stāvokli un, ka šī mūsu cīņa ir tikai mūsu dzīvības paš-uzturēšanās cīņa. Un, tā nekādā gadījumā nav cīņa dēļ vācu politiskajiem mērķiem.

Klātesošie. NA deputāts Einārs Cilinskis (pa labi). Foto: Ieva Holma

Vēsturnieks Uldis Neiburgs par LCP paveikto vācu okupācijas laikā pastāstīja, ka pateicoties LCP darbībai rietumi sasniedza informatīvu politiski dokumenti, kuros bija atklāti padomju okupācijas laiks un par stāvokli Latvijā vācu okupācijas apstākļos, kā arī vācu okupācijas laiku varas noziegumi pret latviešu tautu. Dokumentos, tika apliecināts arī Latvijas sabiedrības noskaņojums. Taču jāsaka, ka šādas ziņas un dokumentu liecības starptautiskajā diplomātijā bija neērtas, tāpēc līdz kara baigām tās bija ignorētas. Galvenokārt šī informācija bija brīva no padomju un vācu propagandas. Galvenais uzsvars šajos dokumentos tika kliedēts Vācijas apgalvojums, ka latvieši kopā ar vācu armiju cīnījās pret Krievijas okupāciju. Gestapo vajāšanas laikā sūtnim V. Salnaim, izdevās dabūt Zviedrijas iestāžu atļauju sakaru uzturēšanai ar okupēto Latviju, izmantojot jūras ceļu. 1944. gada 15. jūlijā Stokholmā nodibināja Latvijas pilsoņu evakuācijas fonda pārvaldi. Lai gan Baltijas valstu teritorijā 1944. gada otrajā pusē esošie ebreji gandrīz pilnībā jau bija iznīcināti, LCP pārstāvjiem izdevās izglābt vairākus ebrejus un izvest uz Zviedriju.

Latvijas kara muzeja pētniece un grāmatas “Ar parakstu par Latviju” autore Ieva Kvāle

Ieva Kvāle. Foto: Ieva Holma

„Tā bija prasība par brīvu un neatkarīgu Latviju, riskējot ar savu dzīvību, veselību un pat ar ģimeni, Latvijas okupācijas laikā,” savu domu iesāka Ieva Kvāle.

Ieva Kvāle sacīja, ka grāmatas sastādīšanas darbs bija grūts, jo 188 cilvēku biogrāfiju ar dažādiem likteņiem, ņemot vērā okupācijas un izsūtīšanas laiku, apkopojuma veikšana nav bijusi tik vienkārša.

„Latvijas Centrālā Padome nolēma aicināt parakstīt memorandu Saeimas deputātiem, kultūras darbiniekiem, augstskolu pasniedzēji, atvaļinātajiem bruņoto spēku virsniekiem, docentiem, un juristiem. Tie bija cilvēki ar izcilu reputāciju,” stāstīja Ieva Kvāle.

Represijas piedzīvoja visi memoranda parakstītāji. Padomju okupācijas laikā no 189 parakstītājiem palika vien 44 cilvēki. No tiem 9 cilvēkus arestēja. Daudzus atlaida no darba.

Ieva Kvāle par izvestajiem trimdā stāstīja, ka viņiem domas par brīvu Latviju neapsīka: „Turpinājās darbība ļoti sarežģītos apstākļos. Piemēram, Latvijas Evaņģēliski luteriskās baznīcas arhibīskaps Teodors Grīnbergs ar iesniegumiem vērsās pie Romas pāvesta, Amerikas Savienoto Valstu prezidenta, Zviedrijas karaļa. Lūgumos tika prasīts pārskatīt Padomju laika okupācijas norisi Baltijas valstīs un mēģināt iespaidot Padomju Savienības politiku. Arhibīskaps Teodors Grīnbergs atbalstīja arī federācijas kustību, kas tagad nes Eiropas Savienības vārdu. Viņš jau toreiz saprata, ka viena valsts nevar pati pastāvēt un tāpēc jāiekļaujas lielā federatīvā saimē.”

Zemessardzes koris Stars. Foto: Ieva Holma

Ieva Kvāle paskaidroja, ka Teodors Grīnbergs nebija vienīgais: „Arī pārējie trimdā izvestie sāka ar to, ka dibināja latviešu biedrības, veidoja latviešu baznīcas, latviešu skolas un augstskolas saglabājot latvietību, dzīvojot ar pārliecību, ka viņu trimda agri vai vēlu beigsies un Latvija būs brīva.  Teoloģijas profesors un  Latvijas evaņģēliski luteriskās baznīcas arhibīskaps un viens no memoranda parakstītājiem Kārlis Kundziņš reiz teica: „Latvija svešumā ir latviešu baznīca”.” Noslēgumā Ieva Kvāle papildināja: „ Tie ir mūsu Latvijas nacionālie dārgumi un tāpēc arī attiecīgi pret tādiem ir arī jāizturas.” Ieva Kvāle uzskata, ka šādi cilvēki ir pelnījuši pieminekli veltītu Nacionālās pretošanās kustības dalībniekiem, kā arī laivu vedējiem, kuri Latvijas okupācijas laikā riskējot ar dzīvību veda bēgļus uz Zviedriju.

Grāmata “Ar parakstu par Latviju” digitālā versija ir pieejama Kara muzeja 2. Pasaules karam veltītā zālē.

Latvijas Universitātes filozofijas un socioloģijas institūta vadošā pētniece Dagmāra Kalla

Dagmāra Kalla

„Sabiedrība ir kā ilgi lietots tērps ar ielāpiem. Tā ir mainījušās paaudzes. Taču pēc kāda laika mēs varam jautāt paši sev, vai tā ir tā pati sabiedrība, jo mēs vairs nepazīstam tērpa faktūru. Taču ir kāda detaļa, pēc kuras mēs šo tērpu varam atpazīt nemaldīgi, tās ir tērpa šuves, jo tās paliek nemainīgas,” tēlaini iesāka savu runu Dagmāra Kalla.

Dagmāra papildinot domu paskaidro, ka tērpu šuves ir tās, kas savieno paaudzes un laikmetus. Ļaujot sevi atpazīt dažādos vēstures laikos.

Dagmāra Kalla citējot dažādus memoranda parakstītāju izteikumus salīdzināja tos ar mūsdienās publicista Otto Ozola savā grāmatā „Latvieši ir visur” teikto: “Latvieši ir visur, bet ir svarīgi, lai viņi dzīvotu Latvijā.”

Velkot paralēles ar mūsdienu Latviju raisot pārdomas par Latvijas spilgtajām personībām, kuras varētu iedvesmot Latvijas tautu, Dagmāra Kalla vaicā: „Kur ir mūsdienu Pumpuri, Veidenbaumi, Ausekļi? Kur ir lielās personības, kuras varētu pacelt latviešu nāciju spārnos? Taču Dagmāra cenšas arī atbildēt uz uzdoto jautājumu atzīstot, ka mūsu laikmetā lielām personībām dzīvot ir ļoti grūti. Jo patērētāji, viegli kādu padara par zvaigznēm, stāstot, cik šīs zvaigznes ir īpašas. Noteikti tā arī ir. Bet no socioloģiskā viedokļa runājot teoriju valodā Dagmāra Kalla stāsta “Piecdesmitajos gados teorijas radītājs Deivids Rīsmans  piedāvāja skatījumu par sabiedrību, kas man palīdzēja saprast kāpēc šodien mums ir grūtāk. Jo arī grūti bija veidot pirmo Latviju. Rīsmans saka, ka cilvēkiem piemīt ne tikai mentālie temperementi, kas parādās mūsu raksturā, bet cilvēkiem piemīt arī sociālais raksturs.   Viņš norāda, ka līdzās dzīvo trīs sociālie raksturi. Tie dzīvojuši visos laikos un katra laikmeta seju noteica viena vai otra sociālā rakstura dominēšana.”

1. Pirmais tips ir tradicionāli vērstais (tradicional-directed) – tie ir zemes sāls un pārstāv sabiedrības lielāko daļu. Cilvēki, kuri respektē citu cilvēku jūtas un ir ar pareizu attieksmi. Vecāki viņus ir audzinājuši iegalvojot: “Nedari tā! Būs kauns no cilvēkiem.” Šādi cilvēki atbilst agrākā laika sabiedrībai.

2) Otrais – uz iekšu vērstais (inner-directed): personas, kuras jau no bērnības iemācījušās sevi skatīt kā neatkarīgas personas, ir iecentrētas sevis pilnveidošanai un attīstīšanai. Ir tendence just vainas apziņu. Bet, tā kā uzvedības pamatprincipi iecentrēti bērnībā, šā tipa personas ir apveltītas ar lielu iekšēju stabilitāti, viņu dzīvei raksturīga pašrealizācija, kas, izpaužoties kritiskā masā, veido sasniegumus sabiedrībai, kurā viņi dzīvo.

Deivids Rīsmans saka, ka 19.gds. Kad veidojās modernās nācijas ir laiks, kad… Modernās nācijas izveidojās pateicoties šiem abiem sociālajiem tipiem, kas devušas operas, traktātus, gleznas, zinātnes sasniegumus.

3. Sociālais tipa vairākums veidojās pēc 2. Pasaules kara. – uz citiem vērstais jeb uz āru vērstaia (other-directed) ir pretmets otrajam. Arī tas ir vecāku lolots. Bērns, kurš ir audzis savu vērtību sistēmu veidojot nevis izrietot no sabiedrības interesēm, bet no personiskām interesēm. Tie ir modernie kosmopolīti, kuri labi jūtās visur pasaulē. Viņi svešo māk ātri padarīt intīmu, spēj strauji pielāgoties un mainīties. Bet citi interesē tiktāl, ciktāl tie palīdz īstenot viņu mērķus.

Jānis Kurševs, Ilze Fomina. Foto: Ieva Holma

„Lūk, mēs dzīvojam laikmetā, kurā dominē šis trešais sociālais tips, tāpēc pamattipiem grūti dzīvot šādā iespaidā. Tā ir zināma veida entropija, kas ārda nacionālas valstis. Un ir aizvien grūtāk sabiedrību saturēt,” iedziļinoties tēmā stāsta Dagmāra. Palīdzot saprast iemeslus Latvijas sabiedrības sašķeltībai Dagmāra uzsver, ka tāpēc ir svarīgi memoranda parakstītāju varoņus apkopt grāmatā, kas jau ir izdarīts, kā arī Latvijas sabiedrības apziņā padarot dzīvus arī uzstādot pieminekli par godu mūsu valsts varoņiem. Tāda rīcība arī palīdzētu saturēt sabiedrību. Dagmāra pieminēja nesenu sabiedrības saliedētības paraugu, viņa teica: „Mēs esam memoranda parakstītāju cienīgi, jo esam uzvarējuši valodas referendumā.

Tāpēc mums ir jāuzvar arī nākamajā solī- jābūt gudrai sabiedrībai, kas spēj raidīt signālus mūsu Saeimai un aicināt izvēlēties par prezidentu viscienīgāko personu, tādu, ar kuru mēs varam lepoties. Jo katra prezidenta runa, viņa stāja ir daļa no mūsu identitātes. Tās ir mūsu saknes un daļa no mūsu pašapziņas. Dagmāra noslēgumā aicināja paturēt prātā divas lietas. 1. Nekad nebaidīties. Jo tad, kad cilvēks baidās, viņš ir viegli iespaidojams un manipulējams. 2. Ticība. Sociālajā valodā sakot, ticībai ir tendence realizēties. Dievs svētī Latviju!

Otto Ozols. Foto: Ieva Holma

Publicists Otto Ozols auditorijai stāstīja par to, ka aptauja liecina par Kārļa Skalbes literārā darba “Kaķīša dzirnavas” atpazīstamību, taču ne mazāk svarīgs ir 1920. gadā izdots darbs “Mazās piezīmes”.

Otto Ozols citēja arī žurnāla “Jaunā gaita” Ojāra Zandera rakstu “Skalbe un latviskā kultūra” jo Skalbe ne vienmēr ir bijis visupiedošais tēls no kaķīša dzirnavām, kuras galvenais varonis-cietējs aicina nepieminēt ar ļaunu savus pāridarītājus. Piedot var personisko aizskārumu, bet nevar piedot pāridarījumu visai tautai.

Skalbei jau toreiz bija virkne pamatotu jautājumu. Piemēram, kādēļ jaunā un gudrā pilsoņu daļa ir tik vienaldzīga pret latviešu kultūru? Kādēļ lielnieciskuma sērga izplatījās starp bagātajiem Zemgales saimniekiem, bet nabadzībā esošie saglabā lielāku cieņu pret savu valsti un tās kultūru. „Pat labākie ļaudis, uz kuriem mēs skatījāmies kā uz revolucionārās kultūras nesējiem ir gatavi pieticīgi izkaisīties gar krievu un vācu saknēm kā internacionāls superfosfāts.” Otto Ozols citējot Skalbes teikto. Otto ozols no vēsturiskām atziņām liekot tiltu uz mūsdienām jautāja, ko gan Skalbe varētu teikt mūsdienu saimniekdēliem un saimniekmeitām? Otto Ozols secina, ka situācija ir līdzīga, jo arī šodien latviešu tauta izklīst gar lielvaru pašpasludinātajām saknēm. Piemēram, mūsdienu civilizētajā Eiropā sludina, ka nacionāla valsts ir kaut kas arhaisks. Patiesībā šādi apgalvojumi, nav nekas jauns. Arī skalbe bija pamanījis viņu īdēšanu. Skalbe nenoliedza lielo tautu ietekmi, bet uzskatīja, ka ar to ir par maz, jo mazo tautu nacionālā kultūrai piemīt savas īpatnības, tāpat kā katram cilvēkam piemīt savas īpatnības, bez kurām nevar patikt citiem. Skalbe uzskatīja, ka ir kauns ķēmoties līdzi pērtiķim, tāpat arī kauns atdarināt citas kultūras bez savas. Cilvēks nevar būt tāds, kā lupatu deķis, sašūts no citu kultūru pārpalikumiem, bet jāizpaužas nacionālas valsts īpatnībām ar citādiem slāņiem. Otto ozols vilka arī paralēlas kas sakrīt ar vēsturisko momentu Rīgas sargi cīņā pret Bermontu un šodienas politiskiem procesiem Rīgā. Skalbe rakstīja: “Rīgas krišana bija satriecoša. Mums likās, ka mēs ejam bojā bez slavas, bet pietika ar pulciņu latviešu vīru, kas bez bailēm stāvēja ienaidnieku ceļā un Latvija dzīvo. Latvija dzimst no viņas kareivjiem. Kur gan ir latvieši šinī brīdī? Tas ir tikai zvērests un solījums. Latviju izglābs tikai tie, kuri viņai solījušies. Mums sacīs, ka Jūsu pulks nav liels. Bet tas ir labi. Tā ir jābūt. Katra zvaigzne dzimst no sava kodola. No mazā pulciņa, kas tur par visu augstāk savu solījumu. Tā ir dzimušas draudzes un partijas. No pulciņa droša un tīru republikas kareivju radīsies lieli republikas pulki.”

Noslēdzot Skalbes teikto Otto Ozols novēlēja: “Nacionāla valsts- jā! Tā ir puse no dzīvības. Ja to no mums ņemtu, tad mūsu prieka Aloja aizdarītos un mēs atkal paliktu par bāra bērniem un lielkungu klausītājiem. Tikai tagad mēs jūtam, ka sākam dzīvot. Tāpēc brīvība mums ir jāsargā, kā sava dzīvība.”

Anna Žigure. Fota: Ieva Holma

Elzas Stērstes 130 gadadienas priekšvakarā pilsonisko dzeju lasīja viņas mazmeitiņa rakstniece un diplomāte Anna Žīgure.

Ievadot auditoriju dzejas rindās viņa teica: “Memoranda parakstītāji ticēja Latvijas valstij daudz grūtākos apstākļos, nekā pašreiz atrodamies mēs. Daudzi piešķir memoranda parakstīšanai simbolisku vērtību. Taču tā nav tikai simboliska nozīme. Tā mums šodienas acīm raugoties tā var šķist, bet toreiz tā bija liela varonība un liela pārdrošība par to, ko viņi izdarīja.”

_______________________

1944.gada 17. martu datēto Memorandu parakstījuši dažādu nozaru pārstāvji – LU un LLU profesori, juristi, ārsti, lauksaimnieki, bijušie Saeimas deputāti, rakstnieki, mūziķi, kristīgo konfesiju vadītāji, žurnālisti, sabiedriskie darbinieki un citu amatu pārstāvji.

Konstantīna Čakstes vadītās nacionālās pretošanās organizācijas memorandu ar prasību nekavējoties atjaunot Latvijas valstisko neatkarību parakstīja 188 sabiedrībā zināmi ar izcilu reputāciju Latvijas politisko un kultūras darbinieku.

Prasībā paustais: atjaunot Latvijas neatkarību uz 1922.gada Satversmes pamata.

Kopš 2009.gada memorands iekļauts UNESCO programmas “Pasaules atmiņa” Latvijas Nacionālajā reģistrā, un otro gadu tam tiek veltīts piemiņas pasākums.

Piemiņas pasākumu organizēja: Neatkarīga domubiedru grupa un tās vadītāji (NA) Saeimas deputāts Einārs Cilinskis un Rīgas Domes deputāts Jurģis Klotiņš.

Par memorandu:

MEMORANDU PARAKSTĪJA dažādu nozaru pārstāvji – LU un LLU profesori, juristi, ārsti, lauksaimnieki, bijušie Saeimas deputāti, kultūras darbinieki tostarp arī kristīgo konfesiju vadītāji. Memoranda parakstītāji izteica prasību atjaunot Latvijas Republikas neatkarību.

Katoļu Baznīcai šis notikums ir svarīgs arī tāpēc, ka viens no Memoranda parakstītājiem bija bīskaps Jāzeps Rancāns. Viņš bija arī 1., 2., 3. un 4. Saeimas deputāts no Latgales Kristīgo zemnieku partijas. Bīskaps šajā situācijā bija īpaši svarīga figūra, jo 1934. gadā pirms Kārļa Ulmaņa apvērsuma bija Saeimas priekšsēdētāja otrais biedrs, līdz ar to brīvās, demokrātiskās, parlamentārās Latvijas Republikas viena no visaugstākajām leģitīmi ievēlētajām amatpersonām.

Konstantīna Čakstes vadītā LCP nesadarbojās ne ar vienu no Latvijas ienaidniekiem – Nacistiskās Vācijas un PSRS okupācijas varām. Konstantīns Čakste mēģināja pulcināt tautu, uzsverot, ka ir jāpretojas visiem okupantiem. Viņš uzrunāja bijušos politiķus, intelektuāļus, kuri vēl tobrīd bija dzīvi un nebija izsūtīti.

LCP mērķis bija informēt Rietumu sabiedrotos par Latvijas tautas traģisko situāciju un sekmēt Latvijas neatkarības atjaunošanu ar Rietumvalstu palīdzību.

Memorands tika adresēts Latvijas leģiona ģenerālinspektoram Rūdolfam Bangerskim. R. Bangerskis bija tolaik vācu okupācijas pārvaldei vistuvāk stāvoša latviešu amatpersona. LCP vēlējās Memorandu iesniegt vācu varas iestādēm ar Bangerska starpniecību. Ģenerālis Bangerskis sākotnēji bija apsolījis oficiāli pieņemt šo dokumentu, taču vēlāk savas domas mainīja un to nepieņēma. LCP Memorandu sarakstīja vairākos eksemplāros un pārfotografēja, un mēģināja iesniegt arī sabiedrotajiem, izmantojot Latvijas brīvvalsts sūtņus Zviedrijā, Lielbritānijā un ASV. Taču arī ārvalstīs jūtamas sekas LCP deklarācija neizraisīja, jo sabiedrotie jau bija pieņēmuši domu par Baltijas iekļaušanu PSRS sastāvā.

Ilgu laiku bija zināmi tikai dažādi Memoranda teksta varianti un pretrunīgas ziņas par tā parakstītājiem. Taču tagad Latvijas Kara muzeja īpašumā ir Memoranda oriģināls. Tas bija paslēpts Rīgā, Peldu ielā 19 – 15 zem grīdas dēļiem, kur to 2001. gadā atrada, veicot remontdarbus. Šajā dzīvoklī bija pierakstīta Lāčplēša Kara ordeņa kavaliere un nacionālās pretošanās kustības dalībniece Valija Vaščuna – Jansone, kuras vīrs inženieris Vilhelms Jansons bija Memoranda parakstītāju vidū.

2009. gada 30. novembrī LCP Memorands tika iekļauts UNESCO programmas „Pasaules atmiņa” Latvijas nacionālajā reģistrā. Vairāk par parakstītājiem uzzināt un Memoranda pilnu tekstu izlasīt var UNESCO Latvijas Nacionālās komisijas mājas lapā.

Pagājušā gada pasākuma video 

Katoļu Baznīcai šis notikums ir svarīgs arī tāpēc, ka viens no Memoranda parakstītājiem bija bīskaps Jāzeps Rancāns. Viņš bija arī 1., 2., 3. un 4. Saeimas deputāts no Latgales Kristīgo zemnieku partijas,-ziņo spektrs.com/katolis.lv

Bīskaps šajā situācijā bija īpaši svarīga figūra, jo 1934. gadā pirms Kārļa Ulmaņa apvērsuma bija Saeimas priekšsēdētāja otrais biedrs, līdz ar to brīvās, demokrātiskās, parlamentārās Latvijas Republikas viena no visaugstākajām leģitīmi ievēlētajām amatpersonām – skaidro vēstures doktore, Bīskapa Jāzepa Rancāna stipendiju fonda valdes priekšsēdētāja Inese Runce. „Katoļu Baznīcai būtu jālepojas, ka tai bija bīskaps, kurš ne tikai ieņēma augstu amatu, bet arī parakstījās zem Memoranda, kas aicināja tautu šajā sajukuma brīdī būt uzticīgai demokrātijas vērtībām: brīvībai, neatkarībai,” teica I. Runce.

Konstantīna Čakstes vadītā LCP nesadarbojās ne ar vienu no Latvijas ienaidniekiem – Nacistiskās Vācijas un PSRS okupācijas varām. Konstantīns Čakste mēģināja pulcināt tautu, uzsverot, ka ir jāpretojas visiem okupantiem. Viņš uzrunāja bijušos politiķus, intelektuāļus, kuri vēl tobrīd bija dzīvi un nebija izsūtīti.

LCP mērķis bija informēt Rietumu sabiedrotos par Latvijas tautas traģisko situāciju un sekmēt Latvijas neatkarības atjaunošanu ar Rietumvalstu palīdzību. LCP izveidotais Memorands bija ideālisma paraugstunda visai nācijai, Latvijas demokrātijas ideāliem, atzīst I. Runce. Memorandu parakstīja dažādu nozaru pārstāvji – augstskolu profesori, juristi, ārsti, lauksaimnieki, bijušie Saeimas deputāti, kultūras darbinieki, kristīgo konfesiju vadītāji, neatkarīgās Latvijas armijas virsnieki un citu nozaru darbinieki. Viņu vidū bija tādas personības kā komponists Jāzeps Vītols, valodnieks Jānis Endzelīns, arhitekts Eižens Laube un daudzi citi.

Memorands tika adresēts Latvijas leģiona ģenerālinspektoram Rūdolfam Bangerskim. Kā pastāstīja pasākuma idejas autors Jurģis Klotiņš (foto), R. Bangerskis bija tolaik vācu okupācijas pārvaldei vistuvāk stāvoša latviešu amatpersona. LCP vēlējās Memorandu iesniegt vācu varas iestādēm ar Bangerska starpniecību. Ģenerālis Bangerskis sākotnēji bija apsolījis oficiāli pieņemt šo dokumentu, taču vēlāk savas domas mainīja un to nepieņēma.

LCP Memorandu sarakstīja vairākos eksemplāros un pārfotografēja, un mēģināja iesniegt arī sabiedrotajiem, izmantojot Latvijas brīvvalsts sūtņus Zviedrijā, Lielbritānijā un ASV. Taču arī ārvalstīs jūtamas sekas LCP deklarācija neizraisīja, jo sabiedrotie jau bija pieņēmuši domu par Baltijas iekļaušanu PSRS sastāvā.

Ilgu laiku bija zināmi tikai dažādi Memoranda teksta varianti un pretrunīgas ziņas par tā parakstītājiem. Taču tagad Latvijas Kara muzeja īpašumā ir Memoranda oriģināls. Tas bija paslēpts Rīgā, Peldu ielā 19 – 15 zem grīdas dēļiem, kur to 2001. gadā atrada, veicot remontdarbus. Šajā dzīvoklī bija pierakstīta Lāčplēša Kara ordeņa kavaliere un nacionālās pretošanās kustības dalībniece Valija Vaščuna – Jansone, kuras vīrs inženieris Vilhelms Jansons bija Memoranda parakstītāju vidū.

Jurģis Klotiņš 17. marta pasākuma idejas rašanos pamato, sakot, ka tautai ir svarīgi atcerēties savus varoņus: „Informācijas telpa ir ļoti aizņemta ar 16. martu. LCP darbība līdz šim ir parādījusies epizodiski. Ļoti daudzi latvieši un vēl jo vairāk mazākumtautības par šo vēsturisko notikumu nezina. Svarīgi arī kristiešiem zināt, ka Memorandu tolaik parakstīja visu lielāko konfesiju vadītāji. No otras puses Memoranda parakstīšanas piemiņa var kalpot par pamudinājumu mums šodien ieņemt pilsoniski aktīvāku stāju un vairāk iemīlēt ne tikai Latviju kā zemi, bet arī kā valsti. Vecākus mīlēt ir vieglāk, ja pārdomājam, cik daudz viņi mūsu labā darījuši. Līdzīgi ar valsti. Ja zinām, ko mūsu priekšgājēji ir darījuši, tad jādomā, ka cieņa un mīlestība pret savu valsti mūsos pieaugs.”

2009. gada 30. novembrī LCP Memorands tika iekļauts UNESCO programmas „Pasaules atmiņa” Latvijas nacionālajā reģistrā. Vairāk par parakstītājiem uzzināt un Memoranda pilnu tekstu izlasīt var UNESCO Latvijas Nacionālās komisijas mājas lapā.