Krievija; Foto: Радіо Свобода

Leonards Inkins, biedrības “Latvietis”  vadītājs; Dokumentālās filmas „Būt latvietim”  autors; Grāmatas “Neizmantoto iespēju laiks” 3 daļās autors. 

No malas

Lasot latviešu patriotu rakstus bieži vai nu jālasa kādas no dzīves atrautas teorijas, vai arī raksti, kuros, kā mēdz teikt datorspeciālisti «pēc noklusējuma» mums automātiski pienākas tas un tas, tiek piesauktas dažādas konvencijas un pat ANO dokumenti.

Mēs neprotam iziet no sava nama un paskatīties uz to no malas. Novērtēt pasauli ārpus Latvijas. Ja to darām, tad ļoti primitīvi un bez kritiska vērtējuma.

Kad runa ir par Krieviju, tad parasti tas aprobežojas, ar kādu tur nosapņotu demokrātiju, brīvību vai draudu līmeni. Nopietnas analīzes nav, nopietna vērtējuma arī nav.

Latviju apdraudēja un apdraudēs nākotnē tikai viena valsts, un tā ir Krievija. Vai tā būs brīva, demokrātiska, nav svarīgi. Svarīgi ir tas, ka Krievija vienmēr pacieš kaimiņu neatkarību tikai tad, ja trūkst spēka un iespēju to pakļaut. Tā bija, tā ir, un tā būs, līdz Krievija eksistēs. Latvijai svarīgi, lai Krievija nekad nav vienota un stipra. Jo vienīgais, kā izpaužas uz āru tās vienotība un spēks, ir agresija pret citām valstīm.

Noliegt vai izlikties nesaskatām vienīgo draudu nav gudri. Nebūt gataviem kaimiņu agresijai nav gudri, bet muldēt, ka nekas tāds nav iespējams nav nedz gudri, nedz muļķīgi, tas ir nodevīgi un noziedzīgi.

Šai rakstā nebūs dziļas zinātniskas Krievijas analīzes un neizteikšu precīzas prognozes, tikai rosināšu domāt, analizēt un vērtēt. Mans veikums nav zinātniska raksta vai dziļa politiska apcerējuma vērts.

Kad sabruks?

Man bieži jautā: tu teici, ka Krievija sabruks, kad tas būs, vai rīt? Un ironiski piebilst, varbūt vakar jau sabruka?

Svētie raksti skaidro ar līdzībām sarežģītas lietas, tās vienkāršojot vai sakāpinot līdz absurdam. Līdzīgi rīkošos arī es.

Iedomājieties ēku, kura uzcelta uz sliktiem pamatiem un no sliktiem materiāliem. Jebkurš, kurš no celtniecības kaut ko saprot, teiks, tā māja sabruks. Ja pajautāsiet – kad, viņš nevarēs precīzi to prognozēt, bet būs pārliecināts, ka māja, kurai šķībi pamati, saplaisājušas sienas un caurs jumts sabruks. Tas ir tikai laika un dabas stihijas jautājums.

Gadās arī tā, ka ļoti sen, atbilstoši tā laika izpratnei par celtniecību, ir uzbūvēta kāda māja. Laikam ejot, pamati ir izskaloti, sienas saplaisājušas un jumts sašķiebies.

Abos minētajos gadījumos cēloņi dažādi, bet nākotne vienāda. Abas celtnes pārvērtīsies būvgružos.

Mēs zinām daudzus gadījumus, kad ēkas atjauno. Atjaunot var daudz ko, bet ir arī tādas ēkas, kuras atjaunot nav iespējams. Tās vai nu jānojauc, vai jāļauj sabrukt. Lētāk un gudrāk ir to vietā uzcelt citu ēku.

Turpinājumā ielūkosimies Krievijas ēkā. Kādi ir pamati, uz kuriem tā stāv, kāds ir sienu stāvoklis un pārbaudīsim jumtu.

Nams

Krievijas pamatu stāvokli aplūkošu no 1990. gada, kad aktīvi iesaistījos politiskās norisēs līdz 1998. gadam, kad sāku izdot laikrakstu «Latvietis Latvijā».

Sienu stāvokli no 1998. gada maksāt nespējas Krievijā līdz 2008. gada krīzei un no 2018. gada līdz šodienai ielūkosimies bēniņos.

Lūkojoties uz pamatiem, secinu, ka laikā no 1990. gada līdz 1998. gadam Krievijas ekonomika samazinājās par 45%. ASV no 1929. līdz 1933. gadam samazinājās par 24% un amerikāņi to uzskata par lielo recesiju. Tad kā nosaukt to, kas notika ar Krievijas pamatiem šai laikā?

Nākamajā posmā Krievijas sienās bija vērojama stabila izaugsme, jo no zemes dzīlēm iegūtais kļuva dārgāks. Šai laikā Krievijas iekšzemes kopprodukts dubultojās un pieauga līdz 99.7 %.

Iekšzemes kopprodukts

IKP nav valsts ekonomiskās izaugsmes rādītājs, bet ir tikai viens no rādītājiem, kas jāņem vērā, vērtējot ekonomisko stāvokli valstī.

Labāk par IKP ekonomisko situāciju valstī atspoguļo NKP, jeb Nacionālais kopprodukts, kurā ir iekļautas visas valstij piederīgās ražotnes, arī tās, kuras atrodas citās valstīs. NKP nav iekļautas citām valstīm piederīgās ražotnes, kas atrodas attiecīgās valsts teritorijā. Taču NKP analīze, saprotamu iemeslu dēļ netiek popularizēta un man tādi dati nav pieejami. IKP valsts izsaimniekotājiem ir daudz izdevīgāka, jo pat pilnīgi visas valstī esošās ražotnes un resursus var pārdot ārzemniekiem un vienalga, atskaitēs, valsts ekonomika pastāvēs.

Bēniņi

Ja ielūkojamies bēniņos, tad secinām, ka laika posmā no 2008. gada līdz mūsdienām iekšzemes kopprodukta pieaugums ir gandrīz četri procenti.

Līdz ko Krievija par saviem pilsoņiem uzskatīja arī Krimas iedzīvotājus un Krievijas statistika iekļāva tos savos aprēķinos iekšzemes kopprodukta izaugsme samazinājās. Ja 2010. gadā iekšzemes kopprodukta pieaugums bija desmit procentu, tad visā laikaposmā no 2008. gada līdz 2018. gadam tikai 3.8%. Tas nozīmē, ka izaugsmes kritums bēniņos bija aptuveni piecdesmit reizes.

Ja aplūko māju kopumā, tad var secināt, ka pirmajā laika posmā kritums vidēji gadā bija 6.6%, tad pieaugums 7.2% un pēdējā posmā pieaugums 0.6% un 0.4% ja izdala uz katru iedzīvotāju.

Ja skatās uz patēriņa rādītājiem, tas ir nevis uz to, ko saražo, bet ko un, cik patērē, tad vislielākais patēriņš bija 2014. gadā. No 2014. gada, četros gados patēriņš ir samazinājies par sešiem procentiem.

Demogrāfija

Demogrāfiskā situācija valstī ir atkarīga arī no tā, cik nacionāla, vai antinacionāla ir valsts politika. Valsts var būt samērā nabadzīga, bet, ja tā nodokļu naudu novirzīs nevis bezjēdzīgu, būvju celtniecībai un citiem valsts izzagšanas projektiem, bet sociāliem mērķiem (medicīnai, izglītībai, ģimeņu atbalstam), tad dzimstības līknes lejupslīde mazināsies.

Krievijā līdz 2012. gadam, mirstība pārsniedza dzimstību. 2012. gadā mirušo un dzimušo skaits bija vienāds. Krievija pārstāja izmirt. Vai uz krievu rēķina vai kādas citas tautības, par to citreiz. Kopējā aina bija tāda, katru gadu no diviem tūkstošiem līdz divdesmit tūkstošiem dzima vairāk ne, kā mira. Tas neturpinājās ilgi.

No 2015. gada rudens sākās tas, ko mēdz saukt par demogrāfisko krīzi un katastrofu. Sākumā tie bija 2.5% gadā. Tas nozīmē, ka par tik mazāk dzima. Šādas pārmaiņas dzimstībā, jo mirstība daudz nemainās, saistītas nevis ar naudas trūkumu vai kādiem citiem saimnieciskiem aprēķiniem, bet ar apzinātu lēmumu nelaist pasaulē bērnus. Nedzemdēt bērnus, jo cilvēki jūt, ka valsti gaida lieli satricinājumi un kari. Šis lūzums cilvēku pasaules skatījumā notika tad, kad Krievija turpināja karadarbību Ukrainā un sāka Sīrijā. Ja pavērosiet dažādu valstu statistiku, tad secināsiet, ka tā ir bieži, kad kāda valsts gatavojas karot vai karo, dzimstība krītas.

Acīmredzams ir, ka tieši karadarbības, gan esošās, gan paredzamās nākotnē ir tās, kuras liek krieviem Krievijā atteikties no bērnu laišanas pasaulē.

Tas nav pamatojams ar finanšu krīzi, jo krīze sākās ātrāk, tas nav izskaidrojams ar patēriņa samazināšanos, jo arī tas sākās agrāk, tā nav rubļa devalvācija, tā notika 2012. gadā un vēlāk.

Rublis

Valsts bojāeju veicināja arī mēģinājumi norobežoties no ASV dolāriem un pāriet uz norēķiniem citās valūtās. Gribam vai nē, bet naftas cenas un citas izejvielas pasaulē ir pieņemts rēķināt ASV dolāros. Varam atminēties deviņdesmitos, kad vēl nebija lata, dzīvokļu cenas, mašīnu cenas un citu vērtējām dolāros.

Krievija centās izvedot citu valūtu kursu, kurš nebūtu pakļauts dolāra uzvaras gājienam. Šādi mēģinājumi bija arī iepriekš un to rezultātā (pēdējos trīsdesmit gados) pret ASV dolāru rubļa pirktspēja samazinājās 511 reizes. Mēģinājumi atkārtoti iekāpt tai pašā grāvī noveda pie tā, ka rubļa pirktspēja vēl samazinājās.

Kopprodukts

Vēl viens rādītājs ir Krievijas iekšzemes kopprodukta īpatsvars pasaules kopproduktā. Pēdējo desmit gadu laikā šis rādītājs no 2.5% samazinājās līdz 1.9%. Tas nozīmē, ka viena astotā vai septītā (kā nu kurš rēķina) pasaules daļa spēj saražot tikai divus procentus no pasaulē ražotā. Šai aprēķinā ir, iekļautas pat daudz, tādu valstu, kur liels vairums iedzīvotāju dzīvo primitīvos mitekļos vai zaru būdās. Pat tie pamanās ražot vairāk, kā Krievija.

1.9% rādītājs Krievijā nav bijis nekad. Pat Pētera pirmā laikā ap 1700. gadu Krievijas ieguldījums pasaules ekonomikā bija lielāks, tas ir 2.15%! Šodienas Krievijas īpatsvars pasaulē ir mazāks, kā tas bija, kad Krievijas cars karoja Narvā.

Kāpēc? Kāpēc tā ir noticis un notiek?

Ekonomiskā izaugsme

Bieži ir tā, ka valsts ekonomiskā izaugsme ir atkarīga ne tikai no tā, cik brīvību ir valstī, bet arī no tā, cik nacionāla, vai tieši otrādi – kosmopolītiska ir valsts pārvalde un tās piekoptā ekonomiskā politika.

Brīvības jēdziens mūsdienās bieži tiek aizstāts ar izkropļotu un pārprastu brīvību, jeb liberālismu. Parasti tā aizsegā valsts ekonomika tiek grauta (kā tas ir noticis ar Latviju), kur brīvības vārdā brīvība tiek ierobežota vai pat pilnīgi likvidēta.

Politiskās brīvības

Un tomēr, galvenais faktors, kas to ietekmē ir politikās brīvības. Jo to mazāk, jo mazāks kopprodukts, jo vairāk korupcijas un mazāk uzņēmējdarbības, jo mazāk ekonomiskās izaugsmes. Visa valsts eksistē tikai priekš tam, lai, pie varas esošs loks cilvēku apspiežot tautu dzīvotu pārtikušu dzīvi, turot tautu bezierunu paklausībā.

Jo vairāk brīvību ir valstī, jo veiksmīgāk tā aug ekonomiski un otrādi, jo mazāk tajā brīvību, jo mazāka ekonomika.

Citiem vārdiem sakot, ja vēlamies panākt, lai valstī ir ekonomikas pieaugums un pieaug patēriņš, tātad ir augsts dzīves līmenis, tad to visvairāk ietekmē politiskās brīvības valstī. Šie divi rādītāji ir likumsakarīgi. Ja gribam, lai cilvēki dzīvo labāk, ir jāpalielina politiskās brīvības un jāsamazina valsts loma.

Ja mērķis ir pretējs, tad jāsamazina politiskās brīvības, preses brīvību, iespēju piedalīties valsts pārvaldīšanā, valsts ierēdņu un ievēlēto kontrolē. Tad ekonomikas izaugsme apstāsies un sāksies posts, cilvēki būs spieti pamest valsti, lai izdzīvotu. Tieši tas ir noticis Latvijā un daudz lielākā mērā Krievijā, kuras zirnekļa tīkli ir pārņēmuši Latviju.

Krievijas loma un ietekme pasaulē ir daudz lielāka nekā tās reālais ieguldījums un sniegums. Kā to Krievija panāk? Tikai ar draudiem, militāru spēku un agresijām pret citiem, kā arī, izmantojot plašu Rietumu, valstu vadītāju, dažādu līmeņu, uzpirkšanu un piespiešanu kalpot Krievijas interesēm.

Secinājumi

Iespējams, ka kāds vai kādi, dārgi maksājot, renovēs šo namu, kurš saucas Krievija, palielinās tur politiskās brīvības un caur to padarīs mazāk bīstamu pasaulei vai tā bruks radot daudz būvgružu, kuru putekļos varam nosmakt arī mēs.

Man nav pamata būt optimistam šai jautājumam, un es paredzu, ka notiks Krievijas sabrukšana. Laicīgi iesaku nodrošināties ar elpošanas palīglīdzekļiem, lai pārdzīvotu lielo putekļu laiku, un turēt lāpstas gatavībā, lai ir ar ko iztīrīt ielas un pagalmus.

Leonards Inkins par ārpolitikas procesiem: Brāķis

Leonards Inkins, biedrības “Latvietis”  vadītājs; Dokumentālās filmas „Būt latvietim”  autors;

Ir lietas, kuras nav iespējams aprakstīt īsi. Ja tā nebūtu, tad vidusskolas vai augstskolas programma ietilptu tvitera ziņojumā. Zinām, ka tā nav. Arī šie nopietnie notikumi neietilpst vienā lapaspusē. Tāpēc saņemieties, lapaspuses būs trīs.

Šā gada 30. novembrī Argentīnas galvaspilsētā Buenosairesā notika lielā divdesmitnieka G20 sēde. Šai divdesmit valstu vadītāju tikšanās reizē Krievijas prezidents Vladimirs Putins un Saūda Arābijas princis Mohammeds bin Salmans ļoti draudzīgi apsveicinājās, smaidot uzsita uz pleca un, kopēji pasmējušies, par viņiem vien zināmo, sēdās pie lielā galda.

Kerčas pirāts.

Pirms G20 apspriedes ASV prezidents Donalds Tramps paziņoja, ka sanāksmes laikā netiksies ar Krievijas prezidentu un Saūda Arābijas princi. Ceru, ka man lasītājiem vairs nav jāskaidro kāpēc. Īsumā. Ar Krievijas vadītāju – par notikumiem pie Krimas tilta un ar Saūda Arābijas vadītāju par žurnālista Džamala Hašogi noslepkavošanu Saūda Arābijas vēstniecībā Turcijā.

V. Putins slikto ziņu uzzināja pa ceļam uz Buenosairesu. ASV prezidents Tviterī paziņoja: « Ņemot vērā faktu, ka Krievija Ukrainai nav atdevusi kuģus un jūrniekus, esmu nolēmis, ka visām ieinteresētajām pusēm būs labāk, ka mana iepriekšplānotā tikšanās Argentīnā ar prezidentu Vladimiru Putinu tiek atcelta». Tai brīdī sabruka viss Krievijas plānotais, bija liela cerība, ka izdosies vienoties un vājināt sankcijas. Bet, nu izskatās, ka rezultāts būs pretējs.

Notika vēl trakāk! D. Tramps demonstratīvi pagāja garām V. Putinam, izliekoties, ka to neredz. Redzamajos video un foto materiālos ir labi redzama V. Putina mīmika tai brīdī. No neizpratnes līdz vilšanās.

V. Putins un Mohammeds bin Salmans cer atspēlēties «pāridarītājam». Kā viņi to darīs nezinu, bet iespējams, ka ir kāds plāns. V. Putins palīdzēs vai veicinās Saūda Arābijas attiecību pasliktināšanu gan ar ASV, gan Izraēlu. Mērķis galvenokārt ir pārtraukt šo triju valstu militāro sadarbību. Ja tā ir, tad drīz varēsiet vērot atbilstoša satura informāciju Krievijas TV un internetā. Droši vien parādīsies kādi materiāli, kuri atmaskos Izraēlas, Saūda Arābijas un ASV «patiesos» nolūkus.

Jaunajam Krievijas plānam palīdz arī tas, ka, demokrātu vadīta, sabiedriskā doma ASV izdara spiedienu uz D. Trampu, lai par žurnālista slepkavību Saūda Arābijas princis atkāpjas no valsts vadītāja amata.

Demokrāti visos iespējamos veidos traucē D. Trampam vadīt valsti, bet Krievija to izmanto.

Putins atbrauca uz šo tikšanos sliktā omā. Pēdējo dienu notikumi daudzu valstu vadītājiem lika, vismaz publiski, neizrādīt labu satikšanu ar Kerčas pirātu. Daudzi sagūstītie Ukraiņu jūrnieki jau pārvesti uz citiem Krievijas cietumiem un Krievijai pat prātā nenāk tos atbrīvot. Tieši otrādi, tā uzsver, ka Ukraina ir sarīkojusi provokāciju Kerčas šaurumā. (Par to vairāk rakstīju iepriekš). Krievijā, kā vienmēr viss ir ačgārni. Vai tad ukraiņi taranēja Krievijas kara kuģus, vai tad ukraiņi pa tiem, tiešā tēmējumā šāva?

Nu Ukraina aicina NATO karakuģus apmeklēt draudzības vizītē Ukrainu Mariupoles ostā. Lai tur nokļūtu, ir jābrauc pa tādu pašu maršrutu, kā mēģināja ukraiņu jūrnieki. Ja gadījumā šis aicinājums atradīs dzirdīgas ausis, tad mūs gaida spraigi notikumi.

Robežincidents Masļenkos.

1940. gada 15. jūnijā arī Latvija Masļenkos provocēja labsirdīgo PSRS. Tam sekoja Latvijas okupācija.

Baidos, ka līdzīgi būs arī Ukrainā. Pēc šādām provokācijām PSRS tiesību un pienākumu mantiniece rīkosies līdzīgi.

Iespējams, ka ne, bet tikai tad, ja nobīsies un Ukrainas okupācijai apstākļi būs nelabvēlīgi.

Iespējams, ka D. Trampa publiski demonstrētā attieksme ir tie apstākļi un to ietekmē mainās, arī Eiropas valstu vadītāju attieksme un tas kopumā attur Krieviju no kārtējā kara. Manuprāt, V. Putinam nav cita ceļa. Vai nu karš vai viņa un Krievijas tuvā nākotne ir ļoti apdraudēta. Ir liela varbūtība, ka karš tomēr būs. V. Putinam nav lielas izvēles.

Impērijas pastāv tikai tad, ja tās nepārtraukti karo un paplašina savas teritorijas. Arī bankas pastāv tikai tikmēr, kamēr aizdod un izsniedz kredītus. To rakstot arī mani pamet laba oma un kļūstu «bažīgs». Esmu nobažījies ne tikai par lielām kara iespējām, bet arī par to, ka šis karš neizbēgami skars arī Latviju un mani personiski.

Maskas drīz kritīs un redzēsim patieso ainu – kas ir kas.

G20.

Kamēr top šis, raksts kļūs zināms daudz vairāk, bet ceru, ka mani lasītāji priecāsies, ka visu neaprakstīšu. Pateicoties tam, raksts nepārvērtīsies par brošūru.

Apspriede sākās ar Meksikas, Kanādas un ASV vienošanās parakstīšanu par to, kā turpmāk tiks uzlabota un atvieglota tirdzniecība starp šīm valstīm.

Indijas un Japānas premjeri paziņoja, ka arī gatavo līdzīgu vienošanos ar ASV, lai uzlabotu tirdzniecības attiecības. Ja D. Tramps būs labvēlīgs pret šīm valstīm, īpaši Indiju, piešķirs kādu labvēlības režīmu Indijas, Japānas vai Dienvidkorejas precēm vienlaikus palielinot dažādus ieved maksājumus par Ķīnā ražotām precēm, tad pateicoties tam, ka Ķīnas preces kļūs dārgākas par minēto valstu, tas uzlobos šo valstu dzīves līmeni, un piebremzēs Ķīnas attīstību. Rezultātā, Ķīna kļūs miermīlīgāka sarunās ar ASV.

Veicot sarunas un, slēdzot šīs vienošanās ar Ķīnas kaimiņiem, D. Tramps vienmēr uzsver – ja turpmāk Ķīnas valdība apkaros tehnoloģiju zādzību, īpaši no ASV, tad tas divu valstu attiecības uzlabos. Ķīnai ir jāpārstāj atbalstīt Ziemeļkoreju.

Saūda Arābijas princis Mohammeds bin Salmans tikās ar Ķīnas prezidentu Sji Dzjiņpinu.

D. Trampam ir paredzēta nopietna saruna ar Ķīnas pārstāvjiem. Sarunas tiešām būs nopietnas, no katras puses piedalīsies divdesmit padomnieku, būs kopējas vakariņas, kuluāru sarunas un viss, kas tādās tikšanās notiek. Iespējams, ka sarunas būs veiksmīgs un ASV veicinātais saspīlējums starp Ķīnu un Indiju, Japānu un Dienvidkoreju mazināsies. Rezultātā iegūs visas iesaistītās puses, bet atkal zaudēs Krievija.

D. Tramps tiksies ar Angelu Merķeli un Turcijas prezidentu Redžepu Tajjipu Erdoganu. Šī tikšanās būs smagas, jo D. Tramps neslēpa savu negatīvo attieksmi pret migrantu uzņemšanu Eiropā, bet A. Merķele bija neapmierināta ar to, ka D. Tramps nepieļauj līdzīgu migrantu pieplūdumu ASV.

Kaut arī Turcija ir NATO valsts ASV ir aizdomas, ka līdz ko viņi uzzina, ko jaunu par NATO, tā tūlīt to uzzina arī Krievijā!

Kāds būs šo sarunu rezultāts Jūs uzzināsiet no daudziem ziņu kanāliem, šobrīd, kad rakstu rezultātu vēl nav un tikšanās vēl nav notikušas.

Vladimirs Putins visās iespējamās vietās nosodīja un citādi rāja visus tos valstu vadītājus, kuri uzdrošinājās pieņemt pret Krieviju sankcijas. Aizrādot un pārmetot viņš apzināti vairījās skatīties uz D. Trampu.

Francijas prezidents Emanuels Makrons rīkojās līdzīgi. Iespējams pieklājīgāk un slēptākās formās, bet viņš nevienu nepārsteidza. Pārsteigums varbūt bija daudziem ukraiņiem, kad viņš devās pie V. Putina uz Sočiem.

Runājamo viņš bija viltīgi iepinis nesenos notikumos, ka kāda valsts ir izstājusies no Parīzes vienošanās. Tāda valsts ir tikai viena un tā ir ASV.

Teātris.

Šādas un līdzīgas tikšanās nav vieta, kur vienojās, izlemj un sāk rīkoties. Šodien, divdesmit pirmajā gadsimtā aizvien mazāk lemj un strīdas šādās tikšanās. Strīdas, lemj un vienojas iepriekš. Rodas dabisks jautājums, priekš kam tad šādas tikšanās? Priekš tam, lai par iepriekš nolemto un sarunātu uzzinātu mēs. Lai mēs uzzinātu to, ko viņi vēlas, lai mēs zinātu, lai mēs izdarītu tādus secinājumus, kādi ir vēlami lēmējiem.

Piedāvāt, apspriest un strīdēties izmantojot daudzos palīgus, un tehniskos līdzekļus ir vieglākais ceļš. Bet vairumam iesaistīto ir vēlētāji, partiju iekšējās intrigas un labvēlīgi vai noraidoši noskaņoti žurnālisti. Tāpēc mums tiek pasniegtas izrādes, kurās galvenajās lomās ir valstu vadītāji.

Ko mums rāda šī izrāde? To, ka Krievijas militāra agresija ir, realitāte un pasaule saprot, ka, ja Krievija uzbruks Ukrainai, tad tas nebūs tikai lokāls konflikts. Karā ieraus visu pasauli. Karu nevēlas neviena valsts. Tāpēc, kā prot tā ierāda Krievijai vietu. Turpmāk redzēsim, cik patiesi un nopietni viņi šo galveno uzdevumu pildīs, cik viņu starpā būs nodevības un, cik prognozējama un savaldāma izrādīsies mežonīgā Krievija.

Brāķis.

Šodien, lokāli kari vairs nav iespējami un arī kodolkari. Ja sāksies kodolkarš, tad jāapzinās, ka no katrām ASV izšautajām simts raķetēm trīs nokritīs pašā ASV teritorijā, no katrām simts Krievijā izšautajām raķetēm desmit nokritīs Krievijas teritorijā. Tāds ir brāķa procents, un tāds būs brāķa rezultāts.

Latvijas karogs.lv

Es jūs, apsveicu 18. novembra svētkos, mūsu mīļās Latvijas valsts dibināšanas dienā. Tā ir mūsu valsts proklamēšanas diena. Proklamēšana ir svinīgs paziņojums, ka mēs esam nolēmuši, ka mums būs sava nacionāla, brīva un neatkarīga valsts. Tu noteikti nojaut, ka svētrunas tēma būs saistīta ar mūsu Latviju. Vai tu mīli Latviju un savu tautu? Es mīlu savu tautu, lai kādi mēs dažkārt arī nebūtu. Gan pretīgos un riebīgos, gan sliktos un labos, gan mīļos un dažādos. Visus! Lai kāda mūsu tauta arī nebūtu, mēs mīlam savu tautu, savu zemi un savu valsti.

Mūsu identitāte

Mēs esam Debesu valstības pilsoņi un piederam Jēzum Kristum. Pirmkārt, mūsu pilsonība ir debesīs. Mūsu prioritāte ir Jēzus Kristus un Viņa vārds. Tā ir mūsu valstība. Tomēr, lai arī mēs piederam Debesīm un mums ir sava kārtība, savi likumi, savi mērķi, savs Dievs un savs Ķēniņš ārpus prezidenta, mums ir arī sava identitāte šeit virs zemes un mēs piederam konkrētai valstij un konkrētai tautai.

Latvijaskarogs.lv

Es esmu latvietis un lepojos ar to! Tāpat arī jebkuras citas tautības cilvēkam, kurš dzīvo Latvijā un ir pieņēmis šo tautu, šo zemi un valsti kā savu, arī būtu jālepojas ar savu Latviju. Amerika ir daudznacionāla valsts, bet kas ir amerikānis? Īstenais amerikānis ir indiānis. Visi pārējie ir iebraucēji. Pārsvarā eiropieši – spāņi, angļi, francūži, dāņi, krievi un citu valstu pārstāvji, tai skaitā arī latvieši. Un viņiem ir sava valsts. Amerikas nācija sastāv no daudzām nacionalitātēm. Tāpat ir arī Latvijā. Ne tikai es vienīgais varu teikt, ka tā ir mana Latvija, tāpēc, ka man pasē rakstīts, ka esmu latvietis. Tā ir Latvija ikvienam, kurš ir pieņēmis šo valsti un apmeties šeit uz dzīvi. Šī ir mana Latvija!

Šodien būs nacionāls sprediķis.

Ko draudze „Kristus Pasaulei” nozīmē mūsu valstij, mūsu Latvijai? Ko tu personīgi nozīmē savai valstij? Mērķis ir, lai tu apzinātos savu neatkārtojamo uzdevumu jeb vērtību Latvijai. Es ceru, ka tu sapratīsi, ka esi ļoti nozīmīga persona mūsu valstij. Ikviens, kurš lūdz Dievu un tic uz Jēzu Kristu, ir nozīmīgāks par jebkuru politiķi, kurš netic Jēzum.

Latvijas nākotne daudz vairāk ir atkarīga no tevis, nevis no politiķiem. Es tev šodien gribu parādīt, cik nozīmīga ir Kristus draudze Latvijai. Tā bieži vien neliekas nozīmīga latviešu, krievu un arī citu cilvēku acīs, bet patiesība ir tāda, ka Kristus draudzei ir izšķiroša nozīme Latvijai. Dieva vārdā mēs lasām, ka jau pašā iesākumā Ādams un Ieva sagrēkoja.

Visai Bībelei vijas cauri fakts, ka tad, kad tauta paklausa Dievam, tad valsts ir svētīta. Kad tauta atkāpjas no Dieva, tad tauta bauda okupāciju, lāstus, nabadzību un zaudē neatkarību.

Visa Radītājs ir Dievs. Dievs radīja cilvēku pēc savas līdzības. Dievs ielika cilvēku, lai viņš valdītu, augļotos un vairotos.

Viņš deva arī Savu kārtību un Savus likumus, kā dzīvot, lai saglabātu šo pozīciju, bet cilvēks tomēr pazaudēja šo privilēģiju valdīt pār sevi un pār savu tautu un valsti.

Latviešu tauta ir pazaudējusi šo privilēģiju valdīt pār savu zemi.

Kāpēc tā notika?

Tāpēc, ka visai Bībelei vijas cauri tas, ka tauta, kad tā atzīst Dievu un atgriežas pie Viņa, ir brīva un svētīta. Savukārt tautu, kad tā atkāpjas no Dieva un saceļ zem katra koka elku altārus, Dievs atdod lāsta varai. Seko posts un iznīcība.

Vai tu domā, ka tas attiecas tikai uz Izraēlu? Nē, tas attiecas uz jebkuru nāciju, jebkuru valsti. Visa pamatā ir Dievs. Visa sākums ir Dievs, un visa beigas ir Dievs. Viņš ir alfa un omega. Viņš ir sākums un gals, un nekas nenotiek šeit virs zemes bez Viņa ziņas.

Viņš ieceļ valdniekus, un Viņš atceļ tos. Dievs smejas par visiem augstprātīgajiem cilvēkiem, kuri iedomājas, ka viņiem ir kādas tiesības lemt. Šiem cilvēkiem nav nekādas tiesības lemt un viņiem tādu tiesību arī nebūtu, ja Dievs viņiem nebūtu tās devis.

Ir tādas lietas, kas aizkustina sirdi. Vai tev ir lietas, par kurām tu vari raudāt? Ne vienmēr, bet bieži var būt tā, ka tieši tās lietas, kuras tevi īpaši uzrunā un ļoti aizskar, iespējams, ir tās lietas, kas sāp arī Dievam.

Es zinu, ka Dievam sāp mūsu Latvijas liktenis. Es ļoti mīlu vēsturi. Kad es domāju par savu valsti, es iedziļinos, lasu un pētu Latvijas vēsturi. Es pētu draudzes vēsturi, un pirmkārt, iedziļinos Dieva vārdā un skatos Izraēla tautas vēsturi. Es vēroju arī citu tautu vēstures, kas ir atklātas Bībelē un citur, un es visur redzu vienu kopsakarību. Ja tauta atgriežas pie Dieva, tauta ir svētīta, bet ja tauta atkāpjas no Dieva, tad tā ir nolādēta.

Es tev atklāšu četrus etapus, kā atdzimst tautas un cilvēks:

1)             Cilvēks apzinās sevi kā cilvēku, kuru Dievs radījis būt brīvam. Vispirms cilvēks sāk apzināties, ka viņš var būt brīvs. Vai tu zini, ko nozīmē būt brīvam? Tu dzirdi liecības. Cilvēki stāsta, kā Dievs soli pa solim, etapu pēc etapa, esot draudzē, dara viņus brīvus. Viņi stāsta par piedzīvotajām sajūtām, kad saņēma brīvību, kad personīgi satikās ar Kristu un kad Dievs izglāba viņus. Tas ir pestīšanas prieks, kad Dievs pieskaras un atbrīvo.

Brīvība! Draugs, atceries, ka tu esi radīts brīvībai. Mūsu tauta ir radīta brīvībai. Tāda ir Dieva griba un Viņa prāts – brīvība. Katrai nacionalitātei, katrai nācijai un katrai valstij Dievs ir paredzējis dzīvot brīvībā.

Ja tu uzmanīgi lasi Bībeli, tad ievērosi, ka visur, sākot ar Veco Derību, daudz ir runa par sociālo taisnību. Dievs grib nodibināt taisnību virs zemes, izbeigt verdzību un apspiešanu, sākot no ģimenēm un beidzot ar pilsētām un valstīm. Tāds ir Dieva prāts. Cilvēki to ir mēģinājuši īstenot paši, dibinot komunistiskus režīmus. Viņi to ir mēģinājuši pa daudz dažādiem ceļiem, bet nekas nav izdevies, jo ir tikai Viens, Kurš tiešām spēj tevi darīt brīvu no iekšienes, un Viņa vārds ir Jēzus!

Pirmkārt, mēs apzināmies, ka mēs esam radīti brīvībai. Tā notiek ģimenēs, kur vecāki ir vardarbīgi izturējušies pret bērniem, kuri savus bērnus ir seksuāli izmantojuši un visādos veidos terorizējuši, apspieduši personību un nepārtraukti runājuši par viņiem negatīvi. Tad šie bērni, kuri paklausībā kā šunelīši ir skraidījuši pakaļ saviem vecākiem, pēkšņi ierauga patiesību! Kad kāds viņam pastāsta par Kristu un viņš ierauga, ka ir radīts brīvībai. Vai tu saproti, ko tas nozīmē, kad cilvēks, kurš visu mūžu ir bijis nospiests, pēkšņi ierauga gaismu un ka viņš var būt brīvs?

Es trīspadsmit gadus lietoju narkotikas un iesākumā apgalvoju: „Es gribu – lietoju, negribu – nelietoju.” Arī mans tēvs, kurš nomira, kad man bija četri gadi, esot teicis tāpat: „Es gribu – dzeru, negribu – nedzeru.” Tomēr viņš beigās tā nodzērās, ka nomira. Es sākumā teicu tāpat: „Gribu, daru, negribu – nedaru”, bet tad pienāca brīdis, kad es beidzot sapratu. Es gribu un nevaru! Es no visa spēka gribu pārtraukt, bet nevaru. Sapratu, ka esmu nolemts un nekas man nespēj palīdzēt. Cik svarīgi, ka atradās cilvēki, kas parādīja man ceļu uz brīvību, ceļu uz Debesīm! Ir dažādi pasaulīgie rehabilitācijas centri, kuros cenšas palīdzēt narkomāniem. Vai tu zini, cik cilvēku no šādiem centriem iziet ārā atbrīvoti? Es personīgi nezinu neviena, bet, ja pameklē materiālos, tad šur tur kāds ir gadījies – 0,00001% no visiem. Bet vai tu zini, cik cilvēku kristīgos rehabilitācijas centros tiek brīvi, ja viņi iziet līdz galam? Gandrīz visi kļūst brīvi, bet tikai tādā gadījumā, ja iet līdz galam. Ir lietas, ko mēs ar saviem spēkiem nevaram. Paldies Dievam, Kurš ir sūtījis Jēzu Kristu! Dievs nāca virs zemes cilvēka miesā un uzņēmās manas vājības uz Sevis. Dievs uzkrāva visas manas vājības – manas atkarības, ciešanas, depresiju, slimības, nabadzību un vājumu Savam Dēlam. Kad es pieņemu Jēzu kā Dieva Dēlu un ticu Viņam, tad Viņa spēks ienāk manī un no iekšienes dara mani brīvu. Svētais Gars nāk un tur ar mani mielastu. Cik svarīgi ir mums apzināties, ka ir cerība. Cerība tautām, cerība tev, ja arī tagad tu mokies ar kādu problēmu. Mēs dzirdējām, kā mūsu brāļi un māsas, kuri apmeklē draudzi jau ilgāku laiku, arī vēl cīnās ar kādām lietām. Es zinu, ka viņi izcīnīs savu uzvaru. Es to zinu un ticu, ka viņi izcīnīs, un viņi cīnās. Zini, kāpēc viņi cīnās? Jo viņi ir apzinājušies, ka var būt brīvi. Brīvība! Ir iespējams būt brīvam.

2)             Tad, kad tu uzzini, ka ir iespējams būt brīvam, tu proklamē brīvību. Jūs sākat saprast, ka tas ir saistīts ar 18. novembri. Tas ir saistīts ar to, ka latviešu zemnieki un strādnieki beidzot saprata, ka viņi nav nekādi bauri un vergi, bet, ka viņi var būt brīvi un proklamēt savu valsti.

Skaidrojošajā vārdnīcā ir teikts, ka proklamēšana ir oficiāli, svinīgi un atklāti, paziņot sabiedrībai, piemēram, par valdības dibināšanu, kāda politiska notikuma vērtējumu jeb arī nodibināt valsti ar svinīgu paziņojumu. Kad tu ieraugi, ka tev ir cerība, tu vari būt brīvs, un tu beidzot notici tam, ka tev ir cerība, tad tu saki Dievam: „Dievs, es atzīstu, ka Tu esi Kungs un ka Tu miri par maniem grēkiem un augšāmcēlies. Es ticu, ka Tu esi Dieva Dēls. Lūdzu, nāc manā sirdī un esi manas dzīves Kungs.” Un tad, kad es apliecinu: „Jēzus ir mans Kungs”, es proklamēju savu brīvību. Es zinu, ka man ir cerība un apzinos to, kam es esmu radīts. Dievs ir radījis mani brīvībai. Es proklamēju savu brīvību. Es esmu brīvs!

3)             Sava brīvība ir jāizcīna. Pēc tam, kad valsts ir proklamēta, ir jāizcīna sava brīvība. Visas cīņas un uzbrukumi vēl ir priekšā, bet Dievs tevi ir apveltījis ar visspēcīgāko ieroci – lūgšanām. Vēl mūsu ieroči ir Dieva vārds, attiecības ar Viņu, attiecības ar draudzi, mācītāju, mājas grupu, vadītāju, cilvēkiem draudzē. Tie ir instrumenti, ar kuru palīdzību tu vari cīnīties un izcīnīt savu brīvību, jo tajā brīdī, kad mēs proklamējam savu brīvību, mēs nebūt neesam brīvi no visām lietām uzreiz.

Kāds vīrs liecināja, ka no alkohola ir brīvs, bet smēķēt vēl gribas. Tad, braucot mājās, viņš izvelk cigareti un saka: „Tu mani nekomandēsi!” un izmet to ārā. Es ar smēķēšanu cīnījos ilgāk. Bija kādas lietas, no kurām es kļuvu brīvs uzreiz, bet bija lietas, par kurām bija jācīnās. Joprojām man nav nekādu lielo grēku, bet, kad dzīvojam Dieva klātbūtnē, tad Viņš vienmēr rāda, kas man būtu jāmaina, kas būtu vēl jāizdara, uz ko man vajadzētu iet un kādas uzvaras man vēl ir jāizcīna.

Man ir jāizcīna sava brīvība! Neviens par brīvu mums brīvību nedos. Tie ir maldi, ka pietiek pieņemt Jēzu Kristu un tikai proklamēt: „Esmu brīvs!” Ar to vien nepietiek, jo tev ir jāizcīna brīvība soli pa solim. Tev ir jāizmanto inkaunteri un it viss, ko vien vari izmantot, lai tiktu brīvs tādā mērā, ka tiešām nekas tevi neverdzina. Nekas tevi nekomandēs!

4)             Palikt uzticamam sākotnējam ideālam. Tas ir pats, pats grūtākais. Tas ir vissmagākais pārbaudījums. Sākumposms un arī tā cīņa, kas jāizcīna, nav pats grūtākais. Grūtākais ir tad, kad tu esi iegājis brīvībā un esi sācis baudīt brīvības augļus. Kad Dievs ieved tevi tur, kur piens un medus tek, ieved tevi labklājības zemē un sāk tevi finansiāli svētīt, kad tu patiešām esi brīvs, tad tu sāc pēkšņi iedomāties, ka tu visu to vari pats. Un tad ir svarīgi palikt uzticamam sākotnējam ideālam, neskatoties uz to, kādu brīvību un kādas svētības tu šodien baudi. Daudziem nedrīkst rokās iedot vairāk par simts latiem un dažiem nevar iedot pat piecdesmit latus, jo viņi tūlīt kļūst lepni: „Es! Man! Man sanāca, man izdevās!” Bet kurš tev ļāva apzināties, ka tu vari būt brīvs? Kurš nomira par taviem grēkiem un darīja tevi brīvu? Kurš palīdzēja tev cīnīties? Kādā spēkā tu cīnījies un kādi cilvēki tev kalpoja? Tas ir pats grūtākais – palikt uzticamam sākotnējiem ideāliem.

Latviešu vēsturiskās saknes

Nedaudz no Latvijas vēstures. Es esmu ieraudzījis un esmu svēti pārliecināts tam, ko es teicu jau sākumā, ka katras valsts svētības avots, vai viņi to zina, vai nezina, ir Dievs. Visa pamats un Radītājs ir Dievs. Tas, kā mēs attiecamies pret Dievu un Viņa kārtību, nosaka mūsu brīvības statusu un mūsu līmeni. Tas nosaka mūsu statusu gan šeit virs zemes, gan mūžībā. Šoreiz es vairāk runāšu tieši par zemes lietām un par mūsu valsti. Varbūt tu saskatīsi arī pats sevi. Tās lietas, kas aizkustina tavu sirdi, var būt arī tās lietas, kas aizkustina Dieva sirdi.

Mani aizkustina tas, ka lasot Latvijas vēsturi, es ieraugu to, ko politiķi cenšas noslēpt no cilvēkiem, un to, par ko sabiedrība cenšas nerunāt. Politiķi un sabiedrība cenšas noslēpt, ka tiešām mūsu zemes un tautas pastāvēšanas pamatā ir Jēzus Kristus. Varbūt viņi to neapzinās, bet tas ir vēsturiski pierādīts fakts. Ja arī nebūtu pierādīts, tad es tik un tā to zinātu.

Viens no pirmajiem apustuļiem Andrejs

Viens no pirmajiem apustuļiem bija Andrejs. Lūk, dažas ziņas par viņu. Pirms diviem tūkstošiem gadu apustuļi saņēma Svēto Garu un nodibināja draudzi Jeruzālemē. Viņi sludināja visā apkārtnē un tālāk gāja pie visām tautām. Dievs nebija paredzējis brīvību tikai Izraēlam. Viņš bija paredzējis brīvību katrai nācijai. Kad tu lasi Bībelē par Izraēlu, tad tev ir jāredz sava valsts. Tev nav tajā brīdī jādomā par Izraēlu, bet jādomā par savu valsti – Latviju.

Dievs Rakstos ir atstājis šīs liecības, Dieva vārdu, ko Viņš mums apzināti atklāja, lai mēs domātu par savu valsti. Viņš skaidri saka: „Tāpēc eita un darait par mācekļiem visas tautas” (Mateja 28:19) Viņš nesaka, ka tikai Izraēlu, bet visas tautas. Andrejs paklausīja aicinājumam un lūk, kas par viņu ir rakstīts. Andrejs sludināja evaņģēliju Kijevā, Ukrainas teritorijā un aizvirzījās līdz Novgorodai. Vēsturnieki pieļauj, ka svētā Andreja sludināšana nonāca arī Latgalē. Katrā ziņā, ja ne viņš, tad citi sludināja! Tam ir liecības – senās baznīcas Latvijas teritorijā. Ja vēsturnieki pieļauj, ka pat viens no apustuļiem nonāca Latgalē, tad cik gan daudz vairāk viņa mācekļi un citu apustuļu mācekļi nonāca Latvijas teritorijā un sludināja evaņģēliju. Es ticu, ka šeit bija tieši Andrejs. Kā filmā „Rīgas sargi”, kur Bermonts baznīcas tornī, no kurienes komandēja lielgabalu zalves, koka dēlī iegreba „Здесь было Бермонт” („Šeit bija Bermonts”). Jau pirms diviem tūkstošiem gadu, kad Jeruzālemi, Jūdeju un citas vietas pāršalca atmoda, drīz pēc tam labā vēsts paspēja nokļūt arī līdz Latgalei.

Vai zini to, ka pirms krustneši iebruka Latvijā, šeit pastāvēja Tālava, spēcīga senā Latgaļu valsts, kas ietvēra Vidzemes teritoriju? Es nesaukšu visu ķēniņu vārdus, bet fakts ir tāds, ka mūsu zemes vissenākajos vēstures posmos var atrast cilvēkus, kuri ir sludinājuši Kristu.

Vācu krustneši -reliģija kā kontroles mehānisms

Trīspadsmitajā gadsimtā vācu krustneši nepilni simts gadu laikā pakļauj gan Latgaļu valsti, gan visu Latvijas teritoriju un padara latviešu senās ciltis – kuršus, latgaļus, lībiešus, sēļus un zemgaļus par vergiem. Līdzi viņi atnesa katolisku ticību – reliģiju. Cilvēkus šajā ticībā kristīja ar varu, tādā veidā pievēršot viņus savai impērijai un izmantojot reliģiju kā kontroles mehānismu.

Kāpēc tā notika? Es pieļauju, ka Dievs ļāva izveidoties brīvas Latvijas, tajā laikā Latgaļu valstij, jo pamatā bija tēvi, kuri bija ticējuši uz Kristu. Kurš ļauj apzināties cilvēkam, ka viņš ir brīvs? Kurš ir Glābējs un Atbrīvotājs? Kurš dara brīvu no iekšienes? Jēzus! Bez Bībeles, bez Svētajiem rakstiem, bez Dieva atklāsmes cilvēks nevar zināt, kas viņš ir un kādiem mērķiem radīts, jo viņam ir instinkti kā dzīvniekam.

Elkdievība Latvijā

Kāda ir mana un tava nozīme? Kāda ir Kristus draudzes nozīme Latvijai? Tagadējā Latvija bija sadalīta daudzās mazās ķēniņu valstiņās. Ir daudz liecību par to, kā viņi dzīvoja un kam ticēja. Vēstures avotos ir ļoti skaidri minēts, ka viņi piekopa totālu elkdievību. Tās bija pilnīgas pagānu tautas, bet, ja ņem vērā to, ka pirms divtūkstoš gadiem tur ieradās misionāri no Jeruzālemes, tad tur atradās cilvēki, kuri apzinājās, kam viņi bija radīti. Dievs bija dāvājis viņiem iespēju proklamēt savas valstiņas un savā ziņā baudīt brīvību. Ja arī viņi nebūtu dzirdējuši par Kristu, tad, jebkurā gadījumā, tā ir Dieva žēlastība, ka tauta var dzīvot brīvībā.

Kas sekoja elkdievībai? Tai sekoja sods. Dievs kā soda instrumentu izmantoja vācu tautu. Tieši tāpat kā Bībelē, kur mēs lasām, ka pret Izraēlu izmantoja filistiešu, sīriešu, ēģiptiešu un citas tautas, kas okupēja un paverdzināja Izraēlu toreiz, kad viņi atkrita no Dieva. Cilvēki, kuri dzīvoja šeit, mūsu pirmtautas, atkrita no Dieva. Pastāvēja elkdievība, kurai sekoja sods. Ar krustu un zobenu atnāca krustneši un padarīja latviešus par vergiem.

Zviedru laiki

1694. gads ir tā saucamie Zviedru laiki. Zviedrijas karalis bija protestants. Latvijā katoļu baznīcās Bībele bija latīņu valodā un to apzināti slēpa no bauriem un vergiem, kuriem nav jāzina, kam viņi ir radīti. Vergiem nav jāzina, ka viņi ir radīti brīvībai, tāpēc Bībele tika rūpīgi slēpta katoļu baznīcās un dievkalpojumus Latvijā noturēja latīniski. Vergs knapi zināja savu dzimto valodu, kur nu vēl latīniski. Zviedru laikā Zviedrijas karalis pavēlēja iztulkot Bībeli latviešiem latviešu valodā. Draugi, tā ir Dieva žēlastība! Zviedrijas karalis bija protestants, luterānis, kurš uzsvēra Dieva žēlastību. Bībele tā ir nesamaksājama, nenovērtējama vērtība, dzīvs Dieva vārds. Karalis pavēlēja iztulkot un tā tapa Ernesta Glika tulkojums. Viņš iztulkoja mūsu mazajai tautai Dieva vārdu. Vai zini, kas notika tālāk? Pēc tam atvēra baznīcas skolas zemnieku bērniem, kur viņiem mācīja Bībeli, un mūsu tauta lēnām sāka saprast, kam Dievs viņus ir radījis. Viņi sāka apzināties sevi kā tos, kuri ir radīti brīvībai. Paldies par Ernestu Gliku. Paldies par Zviedrijas karali. Lai dzīvo karalis! Tā bija viņa pavēle. Salīdzinot ar citām, mums naidīgām pretvarām, zviedru laiki ir vieni no latviešiem lojālākajiem laikiem. Ko tu darītu bez Bībeles? Paldies Ernestam un Zviedrijas karalim, ka viņi mums iedeva pašu vērtīgāko – Bībeli latviešu valodā. Kas notika pēc tam? Latvieši sāka lasīt Bībeli un ieraudzīja, ka tā nav jābūt, ka mums nav pašiem sava valsts un ka mēs esam uz savas zemes un tomēr svešas varas pār mums valda. Viņi par to sāka domāt un auga gan pārticība, gan labklājība.

Ziemeļu karš

Pēc tam sekoja briesmīgs karš – Ziemeļu karš. Valmierā pēc šī kara palika dzīvi tikai trīsdesmit seši cilvēki, lai gan pašlaik tur ir divdesmit seši tūkstoši cilvēku. Vidzeme tika pilnībā nopostīta. Pēteris I un Krievijas armija pilnībā izpostīja Vidzemi, lai zviedru karalim šeit nebūtu nekāda atbalsta punkta. Karš, kurš skāra Vidzemi, konflikts starp Krieviju un Zviedriju, noritēja ar šausmīgām nežēlībām. To ģenerāļu vārdā, kuri komandēja krievu armiju, šobrīd Krievijā ir nosauktas dažādas vietas, piemēram, lidosta. Tie ir viņu varoņi, bet ne mūsu. Papildus karam bija arī mēris, kurš pļāva cilvēku dzīvības. Kad karš beidzās, cilvēki bija nogalināti, nomiruši no mēra vai slēpās mežos un purvos. Es zinu, ka Limbažos pēc šī kara bija palikušas viena vai divas mājas. Pēc Ziemeļu kara Latviju pārņēma šausmas. Sākās totāla bezcerība un nodzeršanās. Bija simtiem krogu un tikai dažas skolas.

Brāļi no Hernhūtes

Astoņpadsmitajā gadsimtā, pēc Ziemeļu kara, Latvijā parādījās vācu brāļi no Hernhūtes. Šoreiz viņi atnesa mums nevis krustu un zobenu, bet nāca ar Bībeli, ar Svēto Garu un mācīja latviešiem Dieva vārdu. Viņi pulcējās pa mājām un veidoja mājas grupas. Viņi nebija ne luterāņi, ne katoļi, bet viņi bija Bībeles ticīgie. Čehijā ir Jana Husa piemineklis, un es gribu būt šajā vietā, jo viņš savā ziņā ir mūsu tēvs. Kristīgā atmoda, kas sākās Čehijā, pārsviedās uz Latviju.

Nevis reliģioza, bet kristīga atmoda, Svētā Gara atmoda. Valmierā tika uzcelts pirmais skolotāju seminārs. Jūs, skolotāji zināt, no kurienes ir jūsu saknes? Bija daži dižciltīgi Latvijas iedzīvotāji ar nelatviskiem uzvārdiem, kuri ticēja Kristum un atbalstīja hernhūtiešu brāļus. Viņi atvēra savas muižas, deva savus līdzekļus, kur viņiem pulcēties. Šī kustība tā izpletās pa Latviju, ka tūkstošiem zemnieku sāka celt saiešanas namus. Brīvdabas muzejā šobrīd vienu no šādiem namiem atjauno. Pa logu var redzēt, kā visu restaurē. Tur bija redzami daudzi soli, mācītāja kambaris. Tur nav tā kā pieņemts baznīcā, bet tur ir ērtas telpas, kā tajā laikā. Zemnieki kļuva turīgi. Dievs sāka svētīt latviešus. Latvieši lasīja Bībeli un ievēroja baušļus. Krodziniekiem nācās pārcelties uz citurieni, jo krogi bija tukši un arī cietumi bija tukši. Nebija, kas dzer un nebija, kas sēž cietumā. Interesanta piezīme, ka tradicionālā baznīca arī tukšojās. Tā laika luterāņu baznīca kalpoja vācu muižniecībai. Viņi mācīja un sludināja to, kas bija izdevīgi un vajadzīgi vācu muižniecībai, lai turētu verdzībā un nodzirdītu latviešu tautu. Tas ir fakts. Taču latvieši bija iepazinuši dzīvo Dievu.

Latvieši pirmo reizi pēc simtiem gadu okupācijas un verdzības apzinājās sevi ne tikai kā brīvus cilvēkus, bet arī kā tautu. Kāpēc tā? Tāpēc, ka piecdesmit kilometru rādiusā saiešanas namos uz dievkalpojumiem saplūda kopā cilvēki no visa novada. Viņi sanāca kopā un dziedāja, lūdza Dievu. Viņiem bija dievkalpojumi. Latvieši sāka vērot viens otru un saprata, ka mēs taču esam tauta un mēs esam daudz, un mums ir sava zeme. Mēs redzam Dieva vārdā, ka mēs bijām nolādēti, jo pretojāmies Dievam, bet tagad, Dievs, mēs atgriežamies pie tevis.

Dievs, svētī Latviju! Mūsu himna „Dievs, svētī Latviju” ir no hernhūtiešiem. Baumaņu Kārlis ir saistīts ar hernhūtiešu brāļiem. Tieši viņš, šis nepazīstamais dzejnieks, uzrakstīja mūsu himnu „Dievs, svētī Latviju”. Dievs, es, lūdzu, svētī Latviju! Kam gan vēl ir tāda himna, kā mums? Uz ko norāda mūsu himna? Uz to, ka mūsu saknes ir Jēzū Kristū! Tas, ka mēs esam kā tauta, ir pateicoties Dieva žēlastībai un vācu brāļiem, Ernestam Glikam, zviedru karalim un apustulim Andrejam.

Tieši no šiem brāļiem, no šīs tautas kristīgās kustības cēlās pirmā Latvijas inteliģence – pirmie līderi, dzejnieki, rakstnieki, skolotāji, mācītāji, kuri spēja vienot tautu.

Par nožēlu jāsaka, ka daudzi pēc tam atstāja Kristu un kļuva par boļševiku revolucionāriem, līdzīgi kā Staļins, kuru māte ielika mācīties kristīgā seminārā, bet viņš nepakļāvās autoritātēm. Viņš tika izsviests no kristīgā semināra un kļuva par diktatoru un slepkavu. Ļoti daudzi jaunstrāvnieki, latviešu inteliģence un vadība vēlāk novērsās no dzīvā Dieva.

18. novembris

Bet latvieši apzinājās, kam viņi ir radīti un 1918. gada 18. novembrī Nacionālajā teātrī Tautas padome proklamēja Latvijas valsti. Tas bija Latvijas valdības sākums un Latvijas neatkarības proklamācijas diena. Kāpēc tas varēja notikt? Tāpēc, ka Dievs svētīja Latviju un radīja tādus apstākļus, ka Vācija un Krievija savā savstarpējā karā vienkārši sabruka.

Latviešu strēlnieki un Hernhūtiešu gars!

Vienīgais reālais spēks, kurš spēja kontrolēt gan Krieviju, gan arī Latviju, bija latviešu strēlnieki. Latviešu strēlnieki bija tuvākie Ļeņina apsargi. Kad nāca uzbrukumā latvieši strēlnieki, tad baltgvardi panikā bēga, izdzirdot vien to, ka nāk mūsu strēlnieki. Kāpēc viņi baidījās? Hernhūtiešu gars! Ticību gan daudzi bija atstājuši, bet principi bija palikuši. Mēs esam radīti brīvībai, un mēs esam par savu valsti, savu Latviju. Tāpēc nav arī pareizi, ka šodien nosoda latviešu leģionārus un sauc viņus par fašistiem. Draugi, abās pusēs karojošie cilvēki cīnījās par savu valsti tā, kā viņi tajā brīdī saprata. Vieni cīnījās vienā pusē un otri otrā pusē, arī brālis pret brāli. Tomēr daudziem bija šī brīvvalsts ideja, ka mēs esam radīti brīvībai.

Vai tu sāc saprast, kāda ir tava loma tajā visā? Kurš tad ir Kristus vārda nesējs mūsu tautā? Kurš ir tas, kuram ir pieeja pie Tēva? Kurš ir tas, kuram ir Bībele? Kurš ir tas, kurš spēj tautai mācīt Dieva vārdu? Kurš ir tas, kurš spēj pateikt, ka tu esi radīts brīvībai?

Latvija kārtējo reizi ir ļoti nestabilā stāvoklī. Kaut arī politiski Latvija skaitās brīva valsts, taču tā tāda nav. Es nezinu, kas būs nākotnē, ja mēs nelūgsim un nedarīsim to, ko Dievs mums ir uzticējis. Ejiet un dariet par mācekļiem savu tautu! Hernhūtieši bija tie, kurus Dievs lietoja, lai šodien būtu Latvijas brīvvalsts. Šodien draudze „Kristus Pasaulei” un visas citas draudzes, kas tic uz Kristu, lūdz par savu zemi un kalpo Dievam no visas savas sirds, dvēseles, spēka un prāta, ir tie, kuri ir pamats Latvijas pastāvēšanai. Vai tu saproti savu nozīmi un savu atbildību, latvieti? Ne ar zobenu, bet pirmkārt, ar lūgšanām. Ne ar politiku, bet ar lūgšanām, evaņģelizāciju un mīlestību. Ko Kristus draudze nozīmē Latvijai? Tā nozīmē visu! Izšķirošā nozīme Latvijai bija, ir un būs Dievam un Viņa draudzei šeit, šajā teritorijā. Ja Latvija arī šodien vēl ir brīva, tad tikai pateicoties tam, ka šeit vēl ir draudzes, kas lūdz Dievu par savu zemi, savu tautu un dara Viņa gribu. Latvija ir brīva mūsu dēļ. Es zinu, ka daudziem tās liekas muļķības, ko es šeit runāju.

Politiķi, lasiet un pētiet vēsturi un nelaidiet garām tās vietas, kur ir pieminēts Kristus, draudze un hernhūtiešu atmoda!

Mums ir skolas, izglītība un psihologi, bet no kurienes jūs visi esat šeit? Hernhūtiešu laikā Vidzemē lasītprasme bija augstākā līmenī, nekā Francijā. Visa slava un gods Dievam! Šī bija, iespējams, lielākā atmoda Eiropas vēsturē. Brāļu draudžu atmoda, kas sākās Čehijā, bija ne tikai Latvijā, bet arī Igaunijā.

1919. gada 11. novembris. Pagājušajā sestdienā [gadā] bija Lāčplēša diena. Es arī biju Daugavmalā un nedaudz piedalījos. Tur bija salikts tik daudz svecīšu un arī cilvēku bija ļoti daudz. Ne visi, bet daudzi latvieši vēl zina, kam viņi ir radīti. Lāčplēša diena bija diena, kad pēc tam, kad Latvijas valsts bija proklamēta, vēl bija jāizcīna sava brīvība. Bermontieši, Krievijas un Vācijas sabiedroto karaspēks ar pieckārtīgu pārsvaru iekaroja Latvijas teritoriju, bet nepakļāva Rīgu. Rīgas sargi to nosargāja, lai mēs šodien varētu šeit brīvi sapulcēties, jo kāds par mums lūdza Dievu.

Vēlreiz paldies karalim! Paldies Ernestam Glikam, vācu brāļiem hernhūtiešiem, Valmiermuižas īpašniecei fon Hallartei un visiem pārējiem.

Es ticu, kad pēc simts gadiem Latvijā sludinās Dieva vārdu milzu draudzēs, kad visi krogi un cietumi Latvijā būs vēsture, tad skolās bērniem mācīs un teiks paldies arī daudziem no mums, kuri esam slavējuši un lūguši Dievu tā, ka mūsu lūgšanas vēl pēc simts gadiem Dievs dzird un sargās mūs. Es ticu tam. Brīvība! Ko nozīmē Kristus draudze Latvijai? Visu!

Vai mums nav interesanta vēsture? Līdzīga kā Izraēlam Bībelē. Arī viņiem brīvība bija jānosargā un viņi to nosargāja.

Ulmaņa laikos Latvijas brīvvalsts ar Dieva godināšanu un īpašu dedzību pēc Viņa lietām īpaši neizcēlās.

Rezultātā 1940. gada 17. jūnijā Latviju okupēja PSRS karaspēks. Sekoja izsūtīšanas, slepkavības un terors. Mums vajadzētu mācīties no pagātnes kļūdām. Mēs varētu mācīties no tēvu kļūdām un neatkārtot tās. Dieva ignorēšanas sekas bija okupācija.

1986. gadā Helsinkos tika dibināta grupa „Helsinki86”. Tie bija cilvēki, kas apzinājās, ka šī zeme Latvija pieder mums, latviešiem un ka mēs esam radīti brīvībai. Vai tu esi dzirdējis par organizāciju „Helsinki86”? Tie bija pirmie, kuri vēl Padomju laikā demonstratīvi nolika ziedus pie Brīvības pieminekļa. Tas nozīmē, ka viņi atgriezās pie saknēm. Viņi publiski atgādināja latviešiem, ka viņi ir radīti brīvībai. Mums šodien ir jānoliek slava un gods Jēzus priekšā un jāatgādina latviešu tautai, kur ir viņu saknes, lai viņi to apzinās, saprot un spēj nosargāt savu brīvību. Lai viņi spēj izcīnīt, apzināties un saprast, kur ir viņu saknes – Jēzū Kristū. Dievs ir pāri visam.

Čekisti un Sektu apkarošanas komiteja

Kas šodien notiek mūsu valstī? Liekas, ka čekisti perfekti pārzina visas šīs lietas, ko es sludinu. Ar čekistiem es simboliski domāju austrumu pretvaru, kas šķeļ mūsu sabiedrību savās interesēs un cenšas atkal pakļaut mūsu valsti, kā viņi to jau izdarīja Ukrainā. Tur visi tie, kas apzinās sevi par brīviem, sēž cietumos. Tautas līderi sēž cietumos. To pašu viņi grib panākt arī šeit. Vai tu zini, ko tas nozīmē tieši mums? Tas nozīmē jebkādu evaņģēlisko draudžu darbības izbeigšanu! Ir tāda sajūta, ka viņi zina, no kurienes Latvijai un latviešiem ir spēks. Viņi zina, no kurienes ir brīvība. Tas tika apzināti slēpts visus šos gadus, taču mēs to zinām. Arī tagad viņi apzināti apmelo draudzes internetā, rakstot dažādus komentārus. Ir speciāla organizācija – Sektu apkarošanas komiteja. Es brīnos, kā Latvijā tādas organizācijas vispār reģistrē. Sātans ir melis, un viņš ir ļoti viltīgs. Šie cilvēki strādā, apmelojot draudzes. Tas nav normāli, ka kristieši tiek saukti par sektantiem. Inkaunterā bija kāda meitene no Amerikas, kura tur ir nodzīvojusi četrus gadus. Viņa stāstīja, ka Amerikā viņai ir tāda pati draudze, kā mums un viņi dzied tādas pašas dziesmas, kā mēs, bet Amerikā viņu un viņas draudzi nekad neviens nav nosaucis par sektanti vai sektu. Tā ir Amerika. Vai starp mums šeit ir kāds, kurš nebūtu nosaukts par sektantu?

Amerikas saknes arī ir kristīgā atmoda. Pēdējais kristiešu prezidents bija Džordžs Bušs, kurš atbalstīja kristīgās vērtības un kuru ievēlēja, pateicoties draudzes lūgšanai. Salīdzinot ar Ameriku, mums ir vajāšanas, bet salīdzinot ar musulmaņu valstīm, mums galīgi nav vajāšanas. Lūk, kāpēc ir šis pretīgais sauklis – sekta. Kā svešas valsts politiķiem izdevās tā nomelnot draudzi, ka cilvēki pa gabalu bēg no mums? Kā viņiem tas izdevās? Draugi, mēs lūgsim un sludināsim, ka garīgā atmosfēra tā izmainīsies, ka katrs latvietis apzināsies, kur ir viņa saknes. Viss mainīsies! Dievs ir pavisam labs!

Pēc „Helsinki86” grupas aktivitātēm 1990. gada 4. maijā tika atjaunota 1922. gadā pieņemtā Satversme. Tā bija mūsu valsts neatkarības atjaunošana. Pēc tam bija barikāžu laiks. Latviešu tautai kārtējo reizi nācās nosargāt savu brīvību. Bija cilvēku upuri gan starp latviešiem, gan krieviem. Tas bija laiks, kad latvieši un krievi bija vienoti, jo gan Krievijā, gan Latvijā bija tā saucamā perestroika un tautas apzinājās, ka viņi nav radīti komunismam vai verdzībai, bet gan brīvībai. Bija neparasta vienotība. Tad kādu dienu televizors pēkšņi vairs nepārraidīja neko, bija klusums. Klīda runas – omonieši, specnazs, šaušana un terors. Krievijas armija tika vilkta klāt Latvijas robežai. Daudzi patrioti jau sāka domāt par to, kā viņi dzīvos pie jaunā režīma, jo tūlīt būs varas maiņa. Bija jānosargā brīvība un viņi nosargāja.

Latvijai ir pienācis bīstams posms. Neskatoties uz krīzi, Latvija ir uzplaukusi un labklājības līmenis ir pietiekami normāls. Nav ko slavēt padomju laikus, jo visiem bija darbs, bet nebija, ko ēst. Kurš no jums šobrīd ir badā? Mums ir brīvība un mēs nezinām, ko darīt ar to. Mēs aizmirstam nolikt ziedus pie Brīvības pieminekļa. Šī jaunā atmoda 1990. gada 4. maijā, bija atmoda, kad latviešu tauta lūdza Dievu. Televīzijā visur pārraidīja, kā Ieva Akurātere dziedāja:„Palīdzi, Dievs, palīdzi, Dievs, visai latviešu tautai, saved to mājās pie Daugavas krastiem, saved to mājās…” un visi raudāja. Tauta lūdza Dievu un tanki neiebrauca Latvijā. Pēc tam draudzes pildījās ar cilvēkiem un Latvijā bija ne tikai nacionāla, bet arī garīga atmoda. Draudzes bija pilnas ar cilvēkiem. Es tajā laikā biju narkomāns un dzērājs un atceros, ka satiku draugu uz ielas un aicinu viņu iet iedzert, bet viņš tā mierīgi atsaka, ka iet uz baznīcu. Man nebija nekādu aizspriedumu par to, ka viņš iet uz baznīcu. Tajā laikā neviens neskaloja smadzenes par sektām. Visi gāja uz baznīcu, vienalga kādu, ka tikai sludina Kristu. Draudzes bija pilnas ar cilvēkiem. Pie Nometņu ielas bija draudze, kur bija ap divi tūkstoši cilvēku. Mēs daudz ko nezinām. Tagad tur ir tukšs, vien daži cilvēki. Cik ātri mēs aizmirsām savas saknes! No kurienes mums ir brīvība?

Tātad:

1)             Apzināties sevi kā to, kas radīts brīvībai.

2)             Brīvība ir jāproklamē. Es apliecinu savu brīvību.

3)             Ir jāizcīna sava brīvība.

4)             Jāpaliek uzticamam savam sākotnējam ideālam.

Mēs esam tajā posmā, kad jāpaliek uzticamam saviem sākotnējiem ideāliem. Dievs, mūsu sākotnējais ideāls ir „Dievs, svētī Latviju!”.

Tev nav jākaunas par to, ka tu esi latvietis un par to, ka pirmkārt, tu esi kristietis, jo mūsu nozīme Latvijai ir izšķirošā.

Lūgšana par Latviju

Ak, Kungs, Tu zini visas tās šausmas, ko ir piedzīvojusi mūsu tauta. Dievs, Tu izglābi mani, atbrīvoji un dziedināji mani. Tu izredzēji mani. Tu esi pacēlis cilvēkus, Dieva bērnus, savus kareivjus, kas nes Tavu patiesību un tur Tavu karogu, kas pulcē tautu – Latvijas tautu zem viena karoga, zem Tava karoga, Kungs. Jo Tu esi mūsu karogs, Dievs. Es lūdzu, lai mūsu latviešu tauta apzinās, kam viņi ir radīta. Ka viņi apzinās, kas ir tas ceļš, kā iegūt brīvību, kas ir viņu saknes. Dievs, lai viņi apzinās savu Radītāju un Tēvu, ka viņi nav bāreņi. Lai viņi apzinās šo brīnišķīgo himnu, ko mēs dziedam, jēgu šiem vārdiem – Dievs, svētī Latviju! Tēvs, es lūdzu, ka es un mana draudze, ka mēs ejam, cīnāmies un lūdzam. Ka mēs šajā labklājības laikā, laikā, kad jaunajai paaudzei aizmirstas no kurienes viņi un viņu senči ir nākuši, kādā verdzībā ir dzīvojuši. Dievs, ka mēs pastāvam uzticami sākotnējiem ideāliem. Dievs, Tu esi mūsu valsts dibinātājs. Es šodien proklamēju jeb svinīgi paziņoju Kristus valstību Latvijā! Mēs proklamējam Kristus valstību Latvijā! Brīvība! Un mēs izcīnīsim un paliksim uzticami savai proklamācijai, saviem tēviem. Aleluja! Jo mēs zinām savas saknes un noliekam ziedus pie Brīvības pieminekļa. Mēs noliekam slavu un godu Kristu, Tavā priekšā! Aleluja! Mēs noliekam slavu un godu visu to cilvēku priekšā, kas ir nesuši Tavu labo vēsti mums, latviešu tautai. Aleluja!”

”

Latvijas pilsoņi bez latviskas izcelsmes, kuri vismaz 15 gadus dzīvo Latvijā, prot valsts valodu un ir piederīgi latviešu kultūrai, varēs mainīt savu tautības ierakstu pret ierakstu „latvietis”. To paredz Saeimā ceturtdien, 26.maijā, otrajā lasījumā atbalstītie grozījumi Vārda, uzvārda un tautības ieraksta maiņas likumā. Likumprojekts paredz iespēju mainīt tautības ierakstu uz “latvietis” vai “lībietis (līvs)” arī personai, kura Latvijā saņēmusi uzturēšanās atļauju, reģistrācijas apliecību vai pastāvīgās uzturēšanās apliecību ar nosacījumu, ka tā var apliecināt savu latvisko izcelsmi un valodas zināšanas. Patlaban likums šādas tiesības paredz personai, kura ir Latvijas pilsonis, nepilsonis vai kurai Latvijas Republikā piešķirts bezvalstnieka statuss.

Čigānes/Judina priekšlikums paredz noteikt, ka cilvēks, kuram neviens sencis nav latvietis, var kļūt par latvieti. Piemēram, mamma ir krieviete, tēvs kirgīzs un arī neviens no vecvecākiem nav latvietis, bet neskatoties uz to, izpildot noteiktus kritērijus,(augstākajā pakāpē prot latviešu valodu un ir piederīgs latviešu kultūrai, kā arī apzinās un vēlas publiski nostiprināt savu piederību latviešu tautai.) šāda persona varēs kļūt par latvieti.

Par balsojumu Saeimas deputāts Jānis Dombrava (NA) komentē: “Tas ir murgs, kurš nonivelē izpratni par to, kurš ir piederīgs latviešu tautai. Ja vien 3.lasījumā netiks veikti grozījumi, tad turpmāk jebkurš iebraucējs, kurš izpildīs noteiktus kritērijus varēs kļūt par latvieti.”

• Reliģiski svētki ir Jāņa Kristītāja diena baznīcā.
• Reliģiski svētki ir jaunpagānu rituāli viņu sapulcēs.
• Jāņi, kādus svinēja skroderdienās Silmačos, nebija reliģiski svētki.
• Jāņi, kādus svinēja manā bērnībā, nebija reliģiski svētki.
• Jāņi mūsdienu Latvijā nav reliģiski svētki.

Tikai pirms kādiem 15-20 gadiem medijos aktīvi sāka potēt apziņu, ka Jāņi esot pagānu svētki. Daļa kristiešu uz to reaģēja ar dedzīgu Jāņu noraidījumu, varbūt negribot, taču faktiski izrādot piekrišanu, ka Jāņi tiešām ir pagānu svētki, kas savukārt lej ūdeni uz to dzirnavām, kas runā, ka kristietība esot pretlatviska un sveša reliģija.
Kaut ko līdzīgu var novērot dzīvnieku pasaulē. Kad āpsis izrok alu, atnāk lapsa un atstāj tajā savas “zīmes”. Āpsis to nevar paciest un aiziet, atstājot alu lapsai. Lapsa nu var svinēt Jurģus un smiet kuplajā astē. (Par šo līdzību pateicos māc. Aleksandram Bitem.) Vai mēs būsim tādi āpši, ka atstāsim skaisto Jāņu dienu tiem, kas nāk virsū ar stāstiem par pagānu svētkiem?

Es esmu kristietis, bet savas kristības dēļ nenoliedzu savu latvietību, nedz arī atdodu to jaunpagānu talibiem, kas nāk virsū un stāsta, ka būt latvietim nozīmē būt pagānam. Blēņas!

Apustulis Pāvils pret “Jāņu svinēšanu” izturējās diezgan mierīgi. Vēstulē Korintiešiem, 10. nodaļā viņš raksta —
Viss ir atļauts, bet ne viss der, viss ir atļauts, bet ne viss ceļ. Ēdiet visu, ko tirgū pārdod, un neapgrūtiniet sirdsapziņu ar pārmetumiem.

To viņš saka īpaši jūtīgajiem kristiešiem, kas baidījās, ka tirgū var nopirkt tāda dzīvnieka gaļu, kas iepriekš upurēts pagānu dieviem. Vai tad elks ir kaut kas? Tas ir izdomāts tēls, rokām darināts priekšmets vai prāta darināta koncepcija, kuras personālai esamībai bieži pat netic.

Pāvils raksta: “Ja kāds no neticīgajiem jūs aicina un jūs nolemjat iet, tad ēdiet visu, ko jums liek priekšā un neapgrūtiniet sirdsapziņu ar pārmetumiem. Bet, ja kāds jums teiks: tas ir elku upura ēdiens, – tad neēdiet”, turklāt nevis savas, bet šī sacītāja sirdsapziņas dēļ, lai viņu neieļaunotu.

Tādēļ, ja mēs, kristieši savā starpā, ģimenes vai draugu lokā svinam Jāņus un zinām, ka mums tas nav elku dievkalpojums, tad lai svinam ar mierīgu prātu, tikai ievērojot mērenību un tikumu. Varam arī pieminēt Jāni Kristītāju, par ko Jēzus saka: “Viņš bija lukturis, kas deg un apgaismo, bet jūs gribējāt tikai brīdi palīksmoties tā gaismā.” (Jņ.5:35) To pašu Jāni, kurš par Jēzu teica: “Kas nāk pēc manis, ir spēcīgāks par mani, es neesmu cienīgs pienest viņa sandales, viņš jūs kristīs Svētajā Garā un ugunī.” (Mt.3:11) Šie vārdi, kristiešiem izsenis saistās ar tradīciju Jāņu naktī iedegt ugunskuru, tāpat kā lēkšana pār to daudziem atspoguļo šķīstīšanas ideju, ko Jānis izsaka pravietojumā par Kristu: “Viņš iztīrīs savu klonu un savāks savus kviešus klētī, bet pelavas sadedzinās neizdzēšamā ugunī.”

Ja tomēr mums nav mierīgs prāts un mēs domājam, ka varbūt ar to dodam godu pagānu tradīcijām vai arī topam līdzīgi pasaulei, tad nesvinēsim, jo nav labi darīt neko, par ko sirdsapziņa ir nemierīga. Tikai nemēģināsim cits citu par to tiesāt vai kontrolēt. Arī Pāvils raksta:
Kādēļ gan lai cita sirdsapziņa spriež par manu brīvību? Ja es ēdu ar pateicību, kādēļ mani zaimo par to, par ko es pateicos? Tādēļ, vai ēdat vai dzerat, vai ko citu darāt, visu dariet Kungam par godu.

Tomēr apustulis šai brīvībai redz arī robežas. Kristietis nedrīks iesaistīties kultos, kas kalpo citu dievību godāšanai. Tādās lietās Pāvils vairs nav bezrūpīgs:
“Bet es saku: ko tie upurē, to upurē dēmoniem, nevis Dievam, bet es negribu, ka jūs nonāktu kopībā ar dēmoniem. Jūs nevarat dzert gan no Kunga biķera, gan no dēmonu biķera, jūs nevarat piedalīties gan Kunga mielastā, gan dēmonu mielastā”, viņš raksta.

Dievturi un citi jaunpagāni reliģiskus rituālus Jāņos praktizē, kopjot savu ticību. Tur kristiešiem nav ko meklēt. Taču var gadīties, ka vienkārši publisku pasākumu vadītāji ievieš kādus pašu izdomātus kulta elementus, upurē ugunij, piesauc kādas dievības, iesaka kādu maģiju un tamlīdzīgi. Ja jums liekas, vai jūs pat redzat, ka tiek pārkāptas tautas svētku robežas un svinēšana tiešām kļūst par reliģisku rituālu ar burvestībām un ar upurēšanu elkiem, tad aizejiet no turienes vai vislabāk — tādās vietās nemaz neejiet.

Lai mūs svētī un pasargā visuvarenais Dievs — Tēvs un Dēls un Svētais Gars!

Raksts no avīzes Svētdienas Rīts

– Vai akadēmiskā rakstu krājuma Latvieši un Latvija četros sējumos sniegts pietiekams priekšstats par kristietību Latvijā?

– Nē. Šajos četros sējumos tā atsegta pārāk nabadzīgi. Taču domāju, ka šie sējumi arī nepretendē uz izsmeļošu pilnību. Labi, ka tie ir. Tas, kas tajos ir, ir labi. Bet – tas nav pilnīgi. Reliģijai kā tādai (pat ne kristietībai) šajos sējumos veltītas 25 lappuses. Pastāv doma, ka vajag piekto sējumu, kurā padziļinātā veidā un saistībā ar Eiropu būtu atklāta tieši šī reliģiskā, kristīgā dimensija. Jo, tieši pateicoties kristietībai, Latvija nonāca Eiropas kultūras apritē. Pirms tam tā bija pagānu zeme, kurai nebija garīgās, kultūras saiknes ar pārējo Eiropu. Pateicoties kristietībai, Latvija atvērās tam, ko mēs šodien saucam par Rietumu civilizāciju.

– Rakstu krājuma iznākšanai veltītajā konferencē jūs iebildāt kādam no runātājiem, kurš teica, ka Dievs nav persona. Vai Dievs ir latvietis?

– Pēc tam es šo atziņu pārrunāju ar izteikuma autoru, un viņš teica, ka saistījis savu sacīto ar pagāniskajām dievībām. Tad, protams, var tā uzskatīt. Jo, kā saka Svētie raksti, pagānu dievi nav dievi, bet elki. Līdz ar to viņi nav personas. Bet Dievs, ko apliecina kristīgā reliģija, protams, ir persona. Viens Dievs trijās personās. Trīsvienīgais Dievs. Protams, var vilkt zināmas paralēles ar cilvēku – viens cilvēks, kuram piemīt prāts, griba un emocijas. Vai Dievs ir latvietis? Āfrikā var redzēt (vismaz tā man stāsta) krucifiksu, kur Jēzus Kristus ir nēģeris. Katra tauta, katra rase uztver Dievu caur savas kultūras prizmu. Un tad kaut kādā ziņā var teikt, ka Dievs ir latvietis, krievs, ķīnietis,… Dievs ir tuvs ikvienam. Kāds no svētajiem teica: Tu esi tuvāks man nekā es pats. Tādā ziņā, ka Dievs ir klātesošs visdziļākajās cilvēka būtības dzīlēs, visdziļākajā intimitātē. Viņš ir labvēlīgs cilvēkam, viņš mudina sasniegt to dziļumu, kur cilvēks var sastapt un īstenot pats sevi. Atklāt savu identitāti, kuru īstenojot cilvēks rod piepildījumu nevis ārējā, materiālo iegribu un ambīciju čaulā, bet savā patiesā aicinājumā. Lūk, šādā nozīmē var teikt, ka Dievs ir arī latvietis. Bet – ne tikai latvietis.

– No vienas puses – man liekas dīvainas spekulācijas, kuras (pēc tik daudziem gadsimtiem kopīgas vēstures) noraida kristīgā klātbūtni latviskajā, pat grib to izstumt un nošķirt. No otras – piemēram, vārdi „pareizticīgā civilizācija” mani dara tramīgu, jo liekas saturam draudu manai gribas brīvībai. Kā katoļi uztver etniskā attiecības ar kristīgo?

– Katoļu baznīca pēc definīcijas ir katoliska – universāla un visaptveroša. Tas nozīmē, ka katoliskā baznīca sludina Evaņģēliju visām tautām, visām nācijām un ir par vienotību daudzveidībā. Agrāk bija gadsimti, kad tika mēģināts veikt to, ko sauc par latinizāciju. Uzspiest vienu ritu. Bet no tā katoliskā baznīca jau sen ir atteikusies. Šobrīd ir pilnīgi skaidrs, ka vienīgais iespējamais un atzīstamais modelis ir vienotība daudzveidībā. Ir viens Evaņģēlijs, bet tā vērtības iemiesojas daudzās un dažādās kultūrās, valodās, tradīcijās. Vērtības ir kopīgas, bet izpausmes formas un ietērps var būt ļoti atšķirīgi. – Man šķiet, ka līdz daudzveidībai mēs šajā modelī varētu būt tikuši, bet ar to vienotību gan vēl pasmagi. Iespējams, baznīcā iedami, mēs šo modeli pieņemam pilnībā, bet ikdienā citādais mums nereti šķiet ienaidnieks. Varbūt esam pārāk neizglītoti? – Domāju, ka izglītība ir tikai viens aspekts. Protams, tā ir ļoti svarīga. Tā paver gan apvāršņus, gan dod objektīvai analīzei nepieciešamos instrumentus. Tā palīdz saprast citus un izteikties viņiem saprotamā valodā. Bet – ar izglītību nepietiek. Jo arī izglītību var izmantot gan miera mērķiem, gan lai radītu kodolbumbu. Taču, ja cilvēks tiecas pēc zināšanām nevis tāpēc, lai padarītu tās par instrumentu savu egoistisko mērķu sasniegšanai, bet tāpēc, ka meklē patiesību un kalpo šai patiesībai, tad ir cerība, tad sabiedrība pašattīrās. Jo tad pirmajā vietā ir patiesība. Nevis kaut kādas manas iegribas, ideoloģiskās intereses un tā tālāk.

– Vai nācija var būt kristīga?

– Par to atkal jārunā niansēti. Par kristīgu var saukt cilvēku, kurš pieņēmis Jēzu Kristu kā patiesu Dievu, kā patiesu cilvēku un ir sapratis, ka, pateicoties Jēzus Kristus upurim, man tiek dota brīvība no ļaunuma, no manu netikumu valgiem, no tā, ko kristieši sauc par grēku. Tātad – ja cilvēks to ir pieņēmis, ja tā viņam ir galvenā vērtība un viņš tai seko, tad viņš ir kristietis. Var būt arī nācija, kura ir pieņēmusi šo labo Evaņģēlija vēsti, pieņēmusi Evaņģēlijā ietvertās vērtības par savas nācijas pamatvērtībām. Iestrādājusi tās likumos un tad ar visiem spēkiem tām sekojusi. Protams, nekad tas nebūs simtprocentīgi. Jo nekad nebūs tā, ka tautā visi ir svētie. – Tā man liekas drīzāk juridiska vai politiska atbilde. Ar balsu vairākumu nevienu nevar iztaisīt par kristieti. – Bet es teikšu, ka nācijā ir iespējama kāda kritiskā masa. Un tad, kad tā kritiskā masa ir pārsniegta, kristīgais atklājas nācijas likumos, pamatuzstādījumos. Tādā gadījumā var runāt par kristīgu nāciju.

– Vai par liekuļu nāciju…

– Dzīvē diemžēl bieži var sastapt to, ka kristietība ir tikai piesegs. Ak, es cīnos par kristīgām vērtībām, lai arī galvenā vērtība, slēptais mērķis, kas tur apakšā, ir – vara, nauda, ietekme vai vēl kas cits. Tādā gadījumā tā, protams, ir liekuļu nācija.

– Kāds ir latviešu reliģisko uzskatu koptēls? Ko jūs tajā izceltu?

- Pirmā, kas man nāk prātā, ir daba. Latvietis tver reliģisko pirmām kārtām caur dabas prizmu. Tā tas bija senlatviešu reliģijā, tas skaidri parādās latvju dainās, un tas parādās arī mūsdienu latviešu reliģiozitātē. Arī kristīgajā reliģiozitātē. Kaut vai – svētceļojumi. Latvija nav tik biezi apdzīvota kā Rietumeiropas zemes, kur svētceļojumā iet pa asfaltu, starp ēkām. Un nav ar ko pabarot dvēseli. Latvijā iet svētceļojumā uz Aglonu nozīmē iet pa mežiem, gar pļavām, skaistiem ezeriem. Un pabarot dvēseli. Kāpēc tieši daba? Dieva atklāsmes pamatveids ir – caur dabu. Caur saskarsmi ar dabu mēs varam nonākt pie atziņas, ka pasaulē ir Radītājs, ka skaistumam ir autors.

Nākošais līmenis Dieva sevis atklāšanas ceļā ir vēsturiskā atklāsme, kas vainagojās ar Jēzus Kristus atnākšanu. Latviešiem tuvs pirmais atklāsmes veids. Caur dabu pie Dieva. Es jau ne reizi vien esmu teicis un tagad atkārtošu: mēģinājums pretnostatīt tautisko un kristīgo ir absurds. Jo tas ir mēģinājums pretnostatīt divus Dieva atklāsmes veidus. Dieva atklāšanos caur dabu, caur radīto pasauli un Dieva atklāšanos caur Jēzu Kristu. Abos gadījumos atklājas tas pats Dievs.

– Tomēr visai daudz tiek spekulēts ar latvisko dzīvesziņu un kristietību kā pretmetiem. Kas ir pretrunu pamatā, un kur rodama harmonija?

- Sākumā runājām, ka, tieši pateicoties kristietības ienākšanai šajā teritorijā, nonācām Eiropas kultūras apritē. Labi, būsim konsekventi – izmetīsim visu to, kas no Eiropas te atnācis, un skatīsimies, kas paliek pāri. Vai tad mēs būsim laimīgi, vai tad būs idille un zelta laikmets Latvijā? Vai kristietība ierobežo cilvēku? Labs jautājums. Jo ateisma tēvi (vadošais starp tiem Nīče), par kuriem es saviem studentiem tiku lasījis speciālu kursu, visi vienā balsī apgalvoja, ka kristietība ierobežo cilvēku. Atņem viņam iniciatīvu, laupa brīvību. Te redzama dziļa neizpratne par to, kas ir kristietība un kas ir Dievs. Jo problēma ir tā, ka mūsdienu cilvēks, runājot par brīvību, iedomājas – es varu darīt, ko es vēlos. Viņš iedomājas „absolūto brīvību”. Tai skaitā iespējas vai tiesības sekot savām iegribām. Taču cilvēks līdzīgi kā nedzīvā daba nes sevī zināmas likumības. Ne tikai bioloģiskās, bet arī psiholoģiskās, garīgās likumības. Tāpat kā ir dabas likumi, ir arī cilvēka esamības likumi. Tie, kuri apgalvo, ka kristietība viņus ierobežo un neļauj attīstīties, brīvību iztēlojas kā tiesības ignorēt šīs likumības. Bet, ja cilvēks sāk rīkoties pretrunā ar likumībām, kas ierakstītas viņa dabā, tad arī viņš, līdzīgi kā tas notiek nedzīvajā dabā, nonāk pie ekoloģiskās katastrofas. Brīvības robeža, ko Dievs nolicis, ir patiesība. Atbilstība realitātei. Un, ja kāds izmanto savu brīvību pretrunā ar patiesību, pretrunā ar objektīvo realitāti, tad viņš sāk darboties destruktīvi.

Es saprotu, ka mēs pastāvam pretrunās kādu salīdzinoši nesenu notikumu dēļ. Taču, kaut vai diskusija par Satversmes preambulu atklāja, ka nav nemaz tik vienkārši pieņemt kristietību par latviskās dzīvesziņas pamatresursu. Kāpēc? – Ja runājam par pašiem kristietības pirmsākumiem, tas ir – par bīskapa Meinarda misiju Latvijā, tā bija miermīlīga, bez spēka lietošanas. Ja misija būtu turpinājusies tādā pašā veidā, tad domāju, ka šāds jautājums šodien nerastos. Bet neizdzēšamas pēdas mūsu tautas apziņā atstāja Zobenbrāļu ordeņa dibināšana Rīgā. Un tad diemžēl parādījās arī vardarbība. Šis ievainojums nav izdziedināts. Tas vēl arvien dod pamatu apsūdzībai. Šīs problēmas nav vai gandrīz nav zemēs, kur Evaņģēlijs ienāca mierīgā ceļā. Lietuvā, Polijā,… Es gribu teikt, ka vardarbīga Evaņģēlija uzspiešana ir pretrunā ar pašu Evaņģēlija būtību. Tā bija nopietna kļūda. Mums jāizdziedina šī pagātnes rēta. Jo tā vienmēr dos iemeslu teikt – tā ir sveša, uzspiesta reliģija. Tas ir viens pavediens. Otrs pavediens – šobrīd Eiropā diemžēl notiek procesi, kuru sastāvdaļa ir – kristietības izstumšana no publiskās telpas. No sabiedriskās dzīves pamatstraumes.

Pie mums šie, tā sauktie ultraliberālie centieni turklāt savijas kopā ar postpadomju mantojumu, kad skolās tika mācīts „zinātniskais” ateisms un daļā sabiedrības iekodēts, ka reliģija ir pretrunā ar zinātni, ka reliģija ir saistīta ar tumsonību utt. Kopumā rezultāts ir tāds, ka ar sabiedrisko domu ir viegli manipulēt.

Cik daudzi no mums vispār kādreiz ir padomājuši, ko tad īsti nozīmē būt latvietim? Nepilnas 50 minūtes pārdomu, skarbu viedokļu un skaistas mūzikas ( arī mūzikas autors ir Leonards Inkins, viņš arī operators, viņš arī filmas režisors un montāžists). Filmas galvenais motīvs ir latviskums un latvietība. Ja domājat, ka mums nav par ko uztraukties, tad skaudrā reālitāte liecina par pretējo, un nepieciešamībai saglabāt savu tautu ir jāpakārto citi jautājumi.

Leonards Inkins saka: “Šo filmu būtu jārāda skolās un bibliotēkās, bet ir cilvēki, kas dara un darīs visu, lai tas nenotiktu.”

Piedāvājam fragmentus no filmas prezentācijas pasākuma, dažus filmas fragmentus un autora pārdomas par paveikto. VIDEO 

Savukārt par Leonarda Inkina grāmatas „Neizmantoto iespēju laiks” 2. daļu kardināls Jānis Pujats saka: „Cilvēkam, kas spēj atzīt savas kļūdas, var droši uzticēties. Un tāds, manuprāt, ir šīs grāmatas autors.”

Autors daudz stāsta par sevis tapšanu, attēlojot to saistībā ar vēsturiskiem notikumiem, atklāti vērtē savas kļūdas, peļ dažādus netikumus un apraksta, kā no tiem atbrīvoties, kā pārvarēt dažādus šķēršļus un pretdarbību. Šīs lappuses grāmatā var lasīt ar īpašu interesi, tomēr sabiedrību daudz vairāk varētu interesēt tās nodaļas grāmatā, kurās autors spriež par politiskiem jautājumiem, vērtē pēdējo piecdesmit gadu notikumus un dažādu personu un sabiedrisku grupu attieksmi pret tiem.
Filma DVD formātā iegādājama biedrības “Latvietis” birojā vai internetā biedrības Latvietis e-grāmatnīcā. Šeit nopērkama arī filma “Nodevība”, kā arī reizē ar jauno filmu prezentētā Leonarda Inkina grāmatas Neizmantoto iespēju laiks 2. daļa „Meklējumos”.

Ar biedrības vadību iespējams tikties biedrības „Latvietis” birojā Rīgā, Matīsa ielā 79 pirmajā stāvā katru trešdienu no 17.00 līdz 18.00. Šeit arī varat apskatīt un iegādāties biedrības izdevumus. Ja vēlaties tikties citā laikā, lūdzam iepriekš vienoties par tikšanos, zvanot uz biroju 25886714 vai rakstot e-pastu uz adresi latvietis@latvietis.com

Fotogalerija 

Leonarda Inkina komentārs 

Dr. Gunārs Nāgels

Trimdas latvieši jau no pašiem pirmajiem bēgļu gadiem rūpējās par bērnu izglītību. Dīpīšu nometnēs, kur koncentrēti dzīvoja latvieši, tika organizētas skolas, un šī tradīcija turpinājās vēlākos gados, kad lielākā daļa bēgļu bija pārcēlušies uz jaunām mītnes zemēm – ASV, Austrāliju, Kanādu u.c. Atšķirība tad bija tāda, ka bērni savu pamatizglītību ieguva mītnes zemes valodā, un katras pilsētas visās malās izkaisītie latvieši savus bērnus reiz nedēļā sūtīja uz sestdienas skolu vai svētdienas skolu, kā kurā zemē bija ierasts,-spektrs.com ziņo laikraksts “Latvietis”

Šāda aina ir pirmā lieta, kas nāk prātā, dzirdot, ka kāda valsts rūpēsies par savas tautas piederīgiem, rīkojot svešā zemē svētdienas skolas, lai vismaz reizi nedēļā bērni varētu iegūt pilnvērtīgas mācības savā dzimtajā valodā.

Patiesība ir tomēr dīvaināka, jo tieši šādu plānu LNT raidījumā 900 sekundes atklāja Krievijas vēstnieks Latvijā Aleksandrs Vešņakovs. Reizē viņš arī brīdināja, ka pašvaldību finansētās skolas nav gatavas pāriet uz mācībām tikai latviešu valodā, ņemot vērā tiesības saņemt izglītību arī minoritāšu valodās.

Piezīmēsim, ka Krievijas “Latviešu operācija“ 1937./1938. gadā sekmīgi tika galā ar latviešu skolām Krievijā. Iekšlietu tautas komisārs Nikolajs Ježovs bija 1937. gadā devis rīkojumu, lai viņam paziņo, starp citu, par “dažādām latviešu mācību iestādēm“ un lai sagatavo to vadītāju un aktīvistu arestus. Tam parasti sekoja nošaušana. Šo operāciju Latvijā pieminam katru gadu decembra pirmajā svētdienā – Pret latviešu tautu vērstā totalitārā komunistiskā režīma genocīda upuru piemiņas dienā. Kā tad ir šodien ar tiesībām dzīviem paliekušajiem latviešiem Krievijā saņemt izglītību savā minoritātes valodā?

Liekot to pie malas, atslēga ir vēstnieka piebildē, ka šajās svētdienas skolās “mācības būs pēc Krievijas standartiem”. Tad uzreiz jāprasa – vai pēc Krievijas pedagoģiskiem standartiem, vai Krievijas ideoloģiskiem standartiem? Vai Krievija ir patiešām sākusi bažīties par iespējamu savas ietekmes mazināšanu Latvijas skolās, kur ir krievu mācību valoda?

Latvijā nav nekādu grūtību iemācīties un uzturēt labas krievu valodas zināšanas. Ko tad šīs skolas dos? Vēstnieks tuvākā laikā pārrunāšot skolu jautājumu ar Latvijas izglītības ministri. Tad jācer, ka ministrei izdosies iegūt vairāk informācijas par šo ietekmes palielināšanas soli, ko Krievija cer spert visās trīs Baltijas valstīs.

Vai mēs patiešām to pieļausim?

Uzmanību! Sakarā ar Spektrs.com centrālo tematiku ir pievienots papildjautājums.

Konkurss!

1. Kas ir latvietis?
2. Ar ko latvietis atšķiras no parējām tautām?
3. Kāda ir latvieša nozīme Latvijā?

______________________________________

4. Ko nozīmē vārdi: latvietis-kristietis?

konkursa norises laiks: no 05.06.2013- 20.08.2013.

Balvas: Anglijas zīmola aksesuāri.

Labākās un interesantākās konkursa atbildes tiks publicētas.

Atbildes sūtīt : spektrszurnals@gmail.com ar norādi: konkurss!