“Kas vienam liegts, otram atļauts” – uzskats, kas attiecināms dažādos līmeņos. Tas notiek starp dažādiem sociālajiem slāņiem, dažādu amatpersonu vidū, faktiski šādas tendences ir pamanāmas jebkurā darbības sfērā.

Pārākuma apziņa? Viens ir vairāk vērts, nekā otrs? Tas, kas vienam ir atļauts, otram nē?
Politikā nokrāsa visspilgtāk saskatāma katru gadu no jauna 16. marta leģionāru gājienā, kad tās dalībniekus pretinieki apkauno un pazemo. Viņi tiek saukti par “fašistiem”. Izteikumi izkliegti Drošības policijas, Valsts policijas, pašvaldības policijas klātbūtnē.

Vai Drošības dienests operatīvi rīkojas, apturot provokatorus, naida kurinātājus, sabiedrības šķēlējus? Nē! Jo tā esot “vārda brīvība”. Vēršanās Latvijā pret latviešiem dažkārt ir kā “medus maize” un ierasta lieta pretinieku vidū. “Vārda brīvība” vienmēr pasargās!

Nesen Eiropas Parlamenta (EP) deputāta Kārļa Šadurska (“Vienotība”) vēršanās pret EP deputāti Tatjanu Ždanoku izraisīja sarūgtinājuma pilnu smaidu, jo rezultāts taču bija paredzams. Šadurskis uzskata, ka atsevišķas pazīmes liecina, Latvijas Krievu savienības līdzpriekšsēdētāja Ždanoka veic sistemātisku darbību, lai vājinātu Latvijas demokrātisko iekārtu, kā arī iekļautu Latvijas teritoriju citā valstiskā veidojumā, likvidējot teritoriālo integritāti un faktisko neatkarību. Minētās darbības liecina arī par atbalstu genocīdam pret cilvēci, kas tiek īstenots Krievijas okupētajā Ukrainas Krimas pussalas teritorijā.

Rezultātā Drošības policija (DP) nolēmusi nesākt kriminālprocesu pret Ždanokas dalību PSRS slavinošā organizācijā. Saņemtajā atteikumā minēts, ka sniegtās ziņas atbilst patiesībai, taču kriminālprocess netiks ierosināts, jo DP nesaskata nozieguma sastāvu.

Līdzīgs gadījums, kad intervijā politiķis Alfrēds Rubiks pauda: “Tās represijas, kas bija 1949. gadā, nevar vērtēt viennozīmīgi. Tur daudzi tika represēti pēc nopelniem, jo tie bija tie, kas sadarbojās ar fašistiem.” Arī uzrunā sociālistu tradicionālajā 1. maija mītiņā viņš noliedza okupācijas faktu – Latvijas pievienošana PSRS, viņaprāt, bijusi tikpat brīvprātīga kā iestāšanās Eiropas Savienībā.

             Apsūdz “Latvieša” vadītāju

Centra rajona tiesa šonedēļ sāka skatīt krimināllietu, kurā par nacionālā naida kurināšanu internetā apsūdzēts viens no biedrības “Latvietis” vadītājiem Leonards Inkins. Viņa nodarījums – internetā publicējis Izraēlas vēstnieces vēstuli, pievienojot tai fragmentu ar atsauci uz “Padomju Savienības žīdu katķismu”. Pants, pēc kura viņu tiesās, visai bargs – brīvības atņemšana uz laiku līdz 10 gadiem.

Lietas aizsākumi meklējami pirms pāris gadiem, kad Latvijas Radio studentu radio “Naba” raidījumā “Tēvijas laikmets” tā vadītāji Roberts Klimovičs un Leonards Inkins iztaujāja bijušo leģionāru Jāni Lapu par ebreju lomu komunistiskajā terorā 1940.-1941. g.
“Cik es redzēju savām acīm un vairākās vietās – kad krievi bija iekšā, pie izvešanas visur lielākā daļa bija žīdu tautības cilvēki ar naganiem (revolveriem) pie sāniem,” sacīja Lapa.

Pēc raidījuma sekoja Izraēlas vēstnieces Latvijā Hagitas Ben-Jakovas vēstule Nacionālajai elektronisko plašsaziņas līdzekļu padomei ar lūgumu izvērtēt raidījuma saturu. Vēstniece izteica bažas, ka tonis un atmosfēra neatbilst Eiropas tolerances vērtībām un neiecietībai pret antisemītismu un rasismu. Sekoja zibenīga rīcība – raidījums no ētera pazuda.

Laiks pagājis, un Leonards Inkins portālā “Draugiem.lv” publiskoja Izraēlas vēstnieces Latvijā Hagitas Ben-Jakovas vēstuli un izvilkumu no sacerējuma ar nosaukumu “Padomju Savienības žīdu katķisms”, kas izdots Telavivā 1958. gadā. Tieši par šo daiļdarbu viņu sāka tiesāt, ziņo Latvijas Radio raidījums “Krustpunktā”, proti, “par darbībām, kas apzināti vērstas uz nacionālā, etniskā un rasu naida un nesaticības izraisīšanu, ja tās izdarītas, izmantojot automatizētu datu apstrādes sistēmu”. Tā rakstīja prokurore Sudakova savā lēmumā.

              Inkins nepiekrīt apsūdzībai

Sabiedriskās politikas centra “Providus” juriste Ilona Kronberga devusi savu slēdzienu kā pieaicināta eksperte, apstiprinot, ka Inkins apzināti centies ar šo pārpublicējumu izraisīt tieši to, ko paredz Krimināllikuma 78. panta otrā daļa, par ko draud brīvības atņemšana uz laiku līdz 10 gadiem.

Sudakova savā lēmumā ir citējusi šī darba fragmentus. “Sevišķu uzmanību veltiet nepakļāvīgajiem, ietiepīgajiem, kuri negrib noliekt galvas mūsu labā un pretojas mūsu praksei un politikai. No šādiem cilvēkiem agri vai vēlu rodas antisemīti. Neļaujiet no maziem antisemītiem izaugt lieliem grautiņu rīkotājiem. Lai viņi iznīkst dīglī ar savu ietiepīgo nacionālās pašcieņas ideju!” citēts fragments.

Inkins saka, ka šie vārdi citēti dusmās bez nolūka. “Apsūdzība balstās tikai uz “Providus” speciālistes atzinuma. “Providus” speciāliste ne reizi nav ar mani runājusi, nav lasījusi nevienu manu grāmatu, nav skatījusies nevienu manu filmu, nav dzirdējusi nevienu manu dziesmu. Viņa vienkārši ir uzrakstījusi savā atzinumā, (..) ka es esmu šo publikāciju publicējis ar nolūku kurināt naidu. Viņa vienkārši no tāluma paskatās mākoņos, izzīlē un saka – šis cilvēks ir ļauns. Viņš staigā ar lāpu un meklē, ko aizdedzināt (..).

Tas ir vienīgais veids, kā es varēju atbilstoši savai mākslinieka domāšanai informēt sabiedrību par to, ka šis raidījums tiek slēgts. Publikācijas veids ir tikai informācija. (..) Jebkurā gadījumā to nevaru saukt par apzinātu noziedzīgu darbību. Šinī gadījumā šo publikāciju es pats Drošībai policijai parādīju, aizsūtīdams viņiem linku. Es tur nesaskatīju nekā noziedzīga un nesaskatu arī šodien. Ja es pats būtu atnācis mājās un to linku izdzēsis, tad lietas tādā izskatā nemaz nebūtu,” norāda Inkins.

           Taisnības un samērības jautājums

Gadījumā par vēršanos pret Latviju un latviešu tautu, kā arī latviešus saucot par “fašistiem” neesot nozieguma sastāva, taču, saucot ebrejus Latvijas brīvvalsts laikā oficiālajā vārdā par “žīdiem” un citējot fragmentu no daiļliteratūras, viegli tiek saskatīts nozieguma sastāvs. Nozieguma sastāvs tik liels, ka “velk” uz desmit gadiem, minimums!

• Latvieši “fašisti”. Vēršanās pret Latvijas valsti – nesaskata nozieguma sastāvu;
• Ebreji “žīdi”. Daiļdarba citēšana – saskata nozieguma sastāvu un pieprasa 10 gadu cietumsoda.

Izriet, ka vienu un to pašu Krimināllikuma 78. pantu “Nacionālā, etniskā un rasu naida izraisīšana” var traktēt dažādi.
Pirmajos gadījumos figurē apmelojoši vārdi un darbības: “Latvieši “fašisti”"; “Sistemātiska darbības veicināšana, lai vājinātu Latvijas demokrātisko iekārtu, kā arī iekļautu Latvijas teritoriju citā valstiskā veidojumā, likvidējot teritoriālo integritāti un faktisko neatkarību. Minētās darbības liecina arī par atbalstu genocīdam pret cilvēci…”; “Tur daudzi tika represēti pēc nopelniem, jo tie bija tie, kas sadarbojās ar fašistiem.”; “Latvijas pievienošana PSRS bijusi tikpat brīvprātīga kā iestāšanās Eiropas Savienībā”.

Likumsargi it kā nespēj piemērot pat Krimināllikuma 78. panta 1.daļu: “Par darbību, kas apzināti vērsta uz nacionālā, etniskā vai rasu naida vai nesaticības izraisīšanu, – soda ar brīvības atņemšanu uz laiku līdz trim gadiem vai ar piespiedu darbu, vai ar naudas sodu līdz sešdesmit minimālajām mēnešalgām.”

Taču vārdi ebreji – “žīdi” – un daiļdarba citēšana iekļaujas ne tikai Krimināllikuma 78. pantā, bet arī Krimināllikuma 78. panta 2. daļā: “Par tādu pašu darbību, ja tā saistīta ar vardarbību, krāpšanu vai draudiem vai ja to izdarījusi personu grupa vai valsts amatpersona, vai uzņēmuma (uzņēmējsabiedrības) vai organizācijas atbildīgs darbinieks, vai ja tā izdarīta, izmantojot automatizētu datu apstrādes sistēmu, — soda ar brīvības atņemšanu uz laiku līdz desmit gadiem.”

“Kas vienam liegts, otram atļauts?”

Arī 27. maijā tika papildus iesniegti Tieslietu Ministrijā 555 paraksti. Kopā 6 313 parakstu.

Ņemot vērā, ka interese par parakstu sniegšanu pret paplašināšanu no Latvijas tautas puses turpinājās, kā arī atbilde no Tieslietu Ministrijas vēl nebija saņemta, tad tika nolemts turpināt vākt parakstus. No 27 maija līdz 10. jūnijam savākti 1 142 paraksti.

Vakar, Tieslietu Ministrijā iesniegta pārējā parakstu daļa. Tagad Tieslietu Ministrijas pārraudzībā atrodas 7 458 Latvijas tautas parakstu un juridiski korekti sastādīta vēstule ar dažādiem likumu pētījumiem un paskaidrojumiem, kas vēstī, ka seksuālās minoritātes ir aizsargātas nepieciešamajos veidos, tādēļ papildus aizsardzība, kas izraisītu atklātu diskrimināciju pret heteroseksuālajām personām, proti, Latvijas tautu nav nepieciešams.

Kā jau ziņots, sakarā ar to, ka 21. maijā Tieslietu Ministrijā tika iesniegta tautas vārdā sagatavota vēstule un pielikumā 5758 Latvijas Republikas iedzīvotāju paraksti saistībā ar plānotajiem grozījumiem Krimināllikumā 78. pantā paplašinot to ar vārdiem „seksuālās minoritātes” un ņemot vērā, ka interese par parakstu sniegšanu pret paplašināšanu no Latvijas tautas puses turpinās, tādēļ nedēļas laikā tika savākti vēl 555 paraksti,-ziņo spektrs.com

Vakar, 27. maijā 555 paraksti tika papildus iesniegti Tieslietu Ministrijā. Tagad kopā ir 6313 parakstu.

Papildinājums: otrdien bija 5758 ceturtdien + 128 = 5886  paraksti kopā 

Papildinājums: piektdiena un sestdiena+ 400 parakstu = 6286 paraksti kopā

Papildinājums: svētdiena + 27 parakstu= 6313 paraksti kopā

Publiskajā telpā izskanējusi informācija, ka pēc atsevišķu organizāciju iniciatīvas plānots grozīt Krimināllikuma 78.pantu, iekļaujot tajā seksuālās minoritātes, invalīdus un pensionārus. Minētais pants nosaka kriminālatbildības iestāšanos par  nacionālā, etniskā vai rasu naida kurināšanu vai nesaticības izraisīšanu. Savukārt, plānotie grozījumi ļautu pie kriminālatbildības saukt personas par naida kurināšanu vai nesaticības izraisīšanu pret seksuālajām minoritātēm.

Sabiedrībā šādu grozījumu plānošana izraisīja sašutumu. Atzīstot, ka sabiedrības tiesības nosodīt amorālu rīcību – homoseksuālas attiecības, būtu uzskatāma par naida runu, tiktu būtiski ierobežotas sabiedrības tiesības uz vārda un izteiksmes brīvību. Tas nozīmētu, ka šādos gadījumos būtu pamats saukt pie kriminālatbildības katru, kurš publiski nosoda homoseksuālu attiecību piekopšanu.

Atbalstot sabiedrības iniciatīvu pret grozījumiem Krimināllikuma 78.pantā, Latvijas tautas vārdā Marlēna Pirvica rīkoja iedzīvotāju parakstu vākšanu, kuras laikā savākti 5758 paraksti un kopā ar atklāto vēstuli iesniegti Tieslietu ministrijai.

Vēstulē, kas  tapusi sadarbībā ar Latvijas tautas pārstāvi, kā arī parakstu vākšanas iniciatori Marlēnu Pirvicu un Kristīgo juristu asociāciju, ir norādīts gan uz argumentiem šādu grozījumu nevirzīšanai, gan arī par grozījumu pieņemšanas negatīvajām sekām.

Grozījumu virzīšana radītu vienlīdzības principa pārkāpumu un diskrimināciju, jo īpašas grupas tiktu nostādītas priviliģētā stāvoklī iepretī citām sabiedrības grupām. Tāpat tiek norādīts uz to, ka šādi grozījumi nav nepieciešami, jo Krimināllikums jau nodrošina aizsardzību pret cilvēktiesību pārkāpumiem un vardarbību. Savukārt, naida runas kriminalizēšana, iekļaujot to sadaļā pie sevišķi smagiem noziegumiem, kas ir noziegumi pret cilvēci, mieru, kara noziegumi un genocīds, ir nesamērīgi.

Šādu grozījumu pieņemšana būtiski ierobežos vārda brīvību, tajā skaitā tiesības kritiski izteikt atšķirīgu viedokli, tādējādi skarot arī  indivīdu reliģijas un sirdsapziņas brīvību. Vēstulē minēti arī citi argumenti, kas parāda, ka šādu grozījumu pieņemšana nav pārdomāta, kā arī to, ka par tik svarīgu jautājumu sabiedrībā nav notikušas diskusijas.

Parakstu vākšanas rīkotāja saka lielu paldies ikvienam iedzīvotājam, kurš piedalījās iniciatīvā un izteica savu viedokli parakstoties. Savākto  parakstu daudzums liecina, ka ievērojama daļa sabiedrības homoseksuālas attiecības uzskata par amorālu rīcību, kas ir nosodāma. Iedzīvotāji cer, ka savākto parakstu daudzums ir pietiekošs, lai atbildīgās institūcijas rēķinātos ar  sabiedrības domu (tautas gribu) un nevirzītu šādus grozījumus Krimināllikumā.

______saistoša informācija_______

Apriņķis.lv/Marlēna Pirvica:Homoseksuālisms nav daļa no mūsu nacionālās identitātes

Satversmes 91. pants nosaka: „Visi cilvēki Latvijā ir vienlīdzīgi likuma un tiesas priekšā. Cilvēka tiesības tiek īstenotas bez jebkādas diskriminācijas.” No šī panta izriet, ka visiem cilvēkiem neatkarīgi no dažādām pazīmēm, tajā skaitā seksuālās orientācijas, likuma priekšā ir jābūt vienlīdzīgi aizsargātiem. Iecerēto Krimināllikuma 78. panta grozījumu pieņemšana vienu sabiedrības grupu – homoseksuālistus – nostādītu nepamatoti priviliģētākā stāvoklī attiecībā pret daudzām citām grupām, kuru pārstāvji pret t.s naida runu netiktu aizsargāti. Fakts, ka personas atšķirīgā seksuālā orientācija var kļūt par iemeslu neiecietībai un naidīgai attieksmei no citu personu puses, nevar tikt uzskatīts par pietiekamu argumentu šādu privilēģiju radīšanai. Neviena likuma norma neaizstāv cilvēkus no nesaticības un naida izraisīšanas dēļ virknes citu pazīmju, piemēram, tādām kā dzimums, vecums, sociālais statuss, veselības stāvoklis, izskats, politiskā, reliģiskā vai cita veida pārliecība (tajā skaitā arī homofobija) u.t.t., lai arī tās var būt par iemeslu citu personu neiecietīgai attieksmei un t.s. naida runai. Līdz ar to nav izprotams, kādēļ atsevišķām likuma normām būtu jāparedz īpaša aizsardzība tieši seksuālām minoritātēm. Nav likumiska pamata runāt par kādām īpašām homoseksuālistu tiesībām. Satversmē noteiktās personu pamattiesības piemīt visiem iedzīvotājiem neatkarīgi no to piederības pie vienas vai otras grupas. Līdz ar to diferencēta attieksme personu tiesību aizsardzībā, kas tiktu balstīta uz piederību vai nepiederību pie kādas konkrētas grupas, būtu klajā pretrunā ar Latvijas Republikas Satversmē deklarētajiem principiem.

Biedrības atgādina, ka nav iespējams vilkt paralēles starp iecerētajiem Krimināllikuma 78. panta grozījumiem un šobrīd tajā jau ietverto aizliegumu izraisīt nesaticību vai naidu dēļ etniskās, nacionālās vai rases piederības. Pašreizējā 78. panta redakcija ir orientēta uz pilnīgi visu personu, nevis kādas atsevišķas grupas tiesību un interešu aizstāvību. Tā vienādi aizstāv gan latviešus, gan Latvijā dzīvojošus sveštautiešus, gan ārvalstniekus. Kriminālprocesi par etniskās nesaticības veicināšanu ir rosināti neatkarīgi no tā, pret kādu etnisku vai nacionālu grupu iespējamā nesaticības izraisīšana ir saskatīta. Turpretī iecerētie Krimināllikuma 78. panta papildinājumi ir plānoti nevis visu personu, bet gan tikai vienas sabiedrības grupas – homoseksuālistu – interešu aizsargāšanai. Tādejādi šī iecere atšķirībā no pašreizējās Krimināllikuma redakcijas nevis vairo, bet gan grauj Satversmes 91. pantā iekļauto cilvēku vienlīdzības principu.

Spektrs: Kas jauns jūsu darbības sfērā?

Aigars Lūsis: Cilvēktiesību komisijā skatījām Bērnu tiesību aizsardzības likumu. Apiņa kungs (Pēteris Apinis, Latvijas Ārstu biedrības prezidents – red.) izteica grozījumu priekšlikumu. Tajā smēķēšana bērna klātbūtnē atzīta par fizisku vardarbību, taču nav pateikts, ka tās sekas var būt bērna atņemšana ģimenei.

Skan jau cēli. Kurš gan teiktu, ka drīkst? Protams, nedrīkst smēķēt bērna klātbūtnē! Taču jautājums, ko nozīmē likuma klasificēta fiziska vardarbība – krimināli sodāma? Ja vecāku smēķēšana bērna klātbūtnē tāda ir, nākamais solis ir bērna atņemšana ģimenei. Kas gan ir labāk – tas, ka bērnam ir smēķējoši vecāki, vai tas, ka viņš dzīvo bērnu namā? Kurp mēs ejam? Uz policejisku valsti. Tas ir ārprāts! Es saprastu, ja mēs pieņemtu smēķēšanas sauso likumu. Bet teikt, ka vecāku smēķēšanas dēļ bērnu drīkst atņemt ģimenei – tas skan absurdi.

S.: Kaut kas līdzīgs notiek ASV: it kā cēlu mērķu dēļ panākts, ka valsts iestādēm par bērnu audzināšanu lielāka teikšana nekā vecākiem. Īpaša cīņa notiek par morāles, proti, ticības jautājumu – vecākiem neļauj bērnus audzināt tikumiskā, morālā, kristīgā pārliecībā, jo tas aizskarot citas reliģijas, bet galvenokārt homoseksuālistu intereses.

A.L.: Ja ģimene godīgi maksā nodokļus, kaut gan tas arī ir tehniskas dabas jautājums, tagad ķersies klāt pie bērniem, kas būs nākamais solis? Kurš piecelsies un teiks: „Jūs neievērojat sabiedrības viedokli!”?

Iedomājieties situāciju, ka valsts varai rokās tiek iedots tāds instruments…

S.: Runājot par Krimināllikuma 78. panta paplašināšanu – kāds mācītājs, izlasījis jūsu rakstu, „Par naida kurinātājiem Latvijā un naida noziegumu kultu” (par iespēju likuma pantu, kas aizliedz nacionālā, etniskā un rasu naida kurināšanu, attiecināt arī uz citām ļaužu grupām – piemēram, tādām, ko vieno sociālais stāvoklis vai seksuālā orientācija – red.), zvanīja mums un satraukti jautāja, vai šādu papildinājumu tiešām varētu pieņemt?

A.L: Ja sabiedrība neiebildīs, nepaudīs viedokli, tas ir iespējams.

S.: Ainārs Latkovskis nosūtīja šo jautājumu Tieslietu ministrijai ar lūgumu izvērtēt. Ko šie vārdi īsti nozīmē – vai tā ir pavēle, vai arī tie piedāvā izvēli?

A.L.: Diplomātiskā valodā runājot, tas nozīmē, ka jāsagatavo grozījums. Ja ne tagad, to pieprasīs nākamās valdības laikā, un – agri vai vēlu – to izdarīs, ja, protams, sabiedrība noklusēs.

Ne velti mācītāji no Zviedrijas brauc uz Latviju, jo viņu zemē vairs nav iespējams pilnvērtīgi strādāt.

S.: Bībele skaidri saka – homoseksuālisms un viendzimuma laulību legalizācija ir grēks. Šāds un citi līdzīgi likumu grozījumi censtos nolikt kristiešus uz ceļiem, kaut īstenībā ceļos viņi kritīs vien Dieva priekšā. Ko valdība darīs, ja kristieši pretosies? Vai Latvijā sāksies kristiešu vajāšanas – kā pašlaik ASV?

A.L.: Ja tauta tagad nesaņemsies un nesāks paust nostāju, agri vai vēlu tā notiks.

S.: Kā Jūs domājat, kā tautai būtu jāreaģē: vai jāraksta vēstules A. Latkovskim vai Tieslietu ministrijai? Daudzi nesaprot, ka tas būtu jādara, jo domā, ka tautas ievēlētajai valdībai un ministrijām pašām būtu jāsaprot, kas ir sabiedrībai kaitīgs un kas ne.

A.L.: Varētu darīt jebko – rakstīt vēstules, rīkot konferences. Protams, normālā sabiedrībā nebūtu jādara nekas. Tam, pēc definīcijas, nebūtu jānotiek, taču, ja notiek, jāreaģē.

S.: Izskatās neizprotami: viens likums aizsargā homoseksuāļu intereses, bet cits – reliģiskās intereses. Viens likums pret citu. Homoseksuālisti pieprasa papildinājumu likumā, to pašu var darīt kristieši. Pie kā mēs tad nonāksim?

A.L.: Tur jau tā lieta, ka nevaram vispārējo likumu pārvērst par grupas likumu. Līdzko pievienosim šo ierakstu, būs jāpievieno nākamais, taču skaidrs, ka visas grupas likumā tik un tā nevarēsim ietvert. Likumu nevar konkretizēt, tam jābūt vispārinātam. Ja iekļaujam vārdus, ka nedrīkst diskriminēt homoseksuāļus, jāpievieno arī aizliegums diskriminēt heteroseksuāļus. Saprotiet, tādam sarakstam tad nebūtu gala. No juridiskā viedokļa, kas tamlīdzīgs jāaizmirst.

S.: Satversmes otrais pants noteic, ka visa vara pieder tautai, taču realitāte ir pretēja. Kā domājat, kāpēc starp valsts varu un tautu ir tik nepārvarama plaisa?

A.L.: Vara un sabiedrība ir divas dažādas pasaules. Valsts vara ir pašpietiekama. Tai nav nekādas vajadzības ne iedziļināties, ne arī interesēties par tautas noskaņojumu un tās interesēm.

Apmēram 90 procenti mediju apkalpo valsts varu, ar tās palīdzību veido šķietamu tautas viedokli, uz ko pēc tam paši atsaucas. Tas ir pašpietiekams apburtais loks. Tāpēc arī nav nepieciešams ievērot tautas patiesās intereses.

S.: Kā no tāda apburtā loka izkļūt?

A.L.: Vienīgais – jāpieceļas no krēsla! Tautai jāiziet no virtuves. Jāizsaka savs viedoklis. Jāsaprot –, ja nerunās un nerīkosies, ik gadu, ik pusgadu zaudēs arvien vairāk pozīciju, atgūstamas tās būs arvien grūtāk.

Represīvais aparāts visu laiku darbojas. Izskan it kā pozitīvi lozungi, taču ar slepenu mērķi. Ja sākam kriminalizēt visu, kas kustas, drīz nonāksim pie policejiskas valstis. Nu kur vēl tālāk, ja vecākiem par netikumu atņemam bērnus, vai krimināli sodām par nevēlamiem komentāriem internetā.

Ir daudz likumu, kas nav izmantojami vai ko neizmanto. Bet vajadzības gadījumā tos izmantos, un tie darbosies. Tas ir līdzībā ar bisi, kas karājas pie sienas – reiz tā vienalga izšaus. Sabiedrībai jāorganizējas – pilsoniskās kustībās, NVO, jāpauž viedoklis individuāli.

Pašlaik ir izveidojusies mediju cenzūra – tāda, ka nav iespējams atspoguļot patieso tautas viedokli. Kad „kritiskā masa” netaisnību vairs neļaus notušēt, valsts pārvalde nevarēs izlikties. Tad arī varēs salīdzināt un redzēt, ka tautas  viedoklis ir pilnīgi atšķirīgs.

S.: Domājot par to, kad tas būtu sasniedzams, jāatminas, ka arī barikādēm tauta nobrieda nevis vienā dienā, bet divus gadus intensīvi gatavojoties: organizējot mītiņus, sanāksmes, manifestācijas.

A.L.: Nezinu, vai divi gadi ir ilgi vai ātri, bet labi, ja šajā gadījumā tas būtu panākams divos gados – ka tauta sakustas un tās viedokli nevis ignorē, bet ņem vērā. Mums ir vajadzīgi drosmīgi cilvēki. Nekas vairāk.

S.: Kaut arī tā jau ir pagātne, tomēr jautājums palicis neatbildēts: kāds ir jūsu kā Tieslietu ministrijas pārstāvja viedoklis par to, kāpēc valdība nenostājās pamatnācijas pusē un padevās tādai provokācijai kā referendums par divvalodību? Satversmē taču noteikts, ka valsts valoda ir latviešu. Vai Satversmei nav nekādas nozīmes, ja to var tik vienkārši apšaubīt?

A.L.: Satversmē rakstītais nenozīmē, ka, no juridiskā viedokļa, nevarētu rīkot referendumu. Referendumā arī Satversmi var mainīt. Ne jau tas pierāda, ka paplašinās plaisa starp tautu un valsti. Tā bija provokācija, bet tauta reaģēja pienācīgi – aizgāja un nobalsoja.

S.: Tam nauda atradās – vējā izmesti 1,7 miljoni latu.

A.L.: Tad, lūk, padomājiet, kāpēc šajā gadījumā vējā varēja izmest 1,7 miljonus latu, taču citām svarīgām vajadzībām naudas trūkst.

S.: Jā, tieši tā, jūs mani sapratāt pareizi, tas arī ir nākamais jautājums.

A.L.: Kas attiecas un būtiskiem jautājumiem – tauta neuztur pietiekamu spriedzi. Mēs neizjūtam reālos apdraudējumus – tā ir problēma. [Mūs] var iemest kā vardi katlā un lēni sildīt, kamēr esam izvārīti, bet nejūtam to. Tie, kas apdraudējumu jūt, cīnās ar to, aizbraucot peļņā uz ārzemēm vai vienkārši nospļaujoties. Referenduma gadījumā tauta izjuta reālu apdraudējumu un nobalsoja.

S.: Tad jau iznāk, ka nu jāgaida referendums par teritorijas dalīšanu, Latgales autonomiju.

A.L.: Nē, es nedomāju, ka par to būs referendums.

S.: Parunāsim par propagandu! Vai nebūtu laiks Latvijai sākt spraigu informatīvo karu – atspēkojot mūsu valsts apmelotājus, ceļot savu nacionālo pašapziņu, izkopjot morāli, uzturot patriotismu?

A.L.: Kā jau iepriekš minēju, gan komerciālie, gan arī sabiedriskie mediji daudzos gadījumos apkalpo valsts varas intereses. Nacionālās pašapziņas celšanā un propagandēšana prasa papildu slodzi un resursus. Varai tas nav vajadzīgs, īstenībā tā baidās no spēcīgas nacionālas ideoloģijas un propagandas, jo tajās ietvertas tradicionālās vērtības, un tas jau varai ir bīstami.

Domāju, ka šādai vērtību propagandai jābūt, un tas ir pašu cilvēku un tautas interesēs. Tas atkarīgs arī no medijiem – vajadzīgs arī sabiedriskais pasūtījums.

S.: Bet ja valsts nav ieinteresēta šādā pasūtījumā – neatbalsta to, jo tas ir tautas, nevis varas interesēs?

A.L.: Pasūtījums ir formāls. Kas gatavo sabiedrisko pasūtījumu Latvijas Televīzijai, Latvijas radio? Pati televīzija un radio. Uzraksta, nosūta NEPLP (Nacionālā elektronisko plašsaziņas līdzekļu padome), tur to izskata, atbalsta, palaiž. Kā tas var būt? Sabiedriskam pasūtījumam jānāk no sabiedrības, jo tie ir raidījumi, ko apmaksā no mūsu kopējās naudas.

S.: Jāpiekrīt. Līdzīgi kā filmas Kolka Cool tapšana, kas izsauc dažādas izjūtas.

Tuvojas 16. marts, un, kā ik gadu, krievu kopienas pārstāvji apspļaudīs, zākās, apsmies, nosodīs gājiena dalībniekus, latviešu tautu sauks par “fašistiem”. Vai tas arī nebūtu jāpieskaita pie naida runas, vai valdībai nebūtu jāvēršas pret šādiem nievājošiem izsaucieniem, vai tie nebūtu jāaizliedz, jāsoda administratīvi vai krimināli?

A.L.: Vārdus aizliegt nevajadzētu. Tas būtu strupceļš, jo problēma nav vārdā. Daudz ir sapurgātu jēdzienu. Jāraugās, kādi spēki, grupējumi, naidīgas organizācijas aiz vārdu paudēju mugurām slēpjas, un jāvēršas pret tām, jo tās grauj Latvijas suverenitāti. Pret tām organizācijām, kas kurina naidu un apdraud valsts neatkarību, ar prasību jāvēršas drošības dienestos. Bet krimināli sodāmai jābūt totalitāra režīma slavināšanai un tā simbolikas lietošanai.

S.: Kā jūs izskaidrotu valsts varas pārstāvju naidīgo vēršanos pret tautu, aizstāvot bērniem domātās grāmatiņas par dzimumlomu maiņu? Kad vecāki un NVO pieprasīja apturēt vēršanos pret konservatīvajām vērtībām, Viņķeles kundze (labklājības ministre Ilze Viņķele – red.) protestētājus izsmēja, nosaucot par tumsoņiem, no dzīves atpalikušiem, un uzdrošinājās pārmest izpratnes trūkumu 36 deputātiem. Pēc daudzkārtējiem protestiem programma turpinās… Vai tā nav atklāta naida runa, vēršanās pret valsts interesēm?

A.L.: Tas tāpēc, ka valsts pārvalde un sabiedrība dzīvo katra savā autonomā pasaulē. Valstij nav svarīgs vairākuma noskaņojums. Valsts pārvalde rīkojas pēc programmas, un, ja nepieciešams, ar mediju palīdzību rada tautas atbalsta ilūziju.

S.: Vēl viens apburtais loks.

A.L.: Tieši tā – fikcija. Tikko runājām par grāmatiņām bērnudārzā, bet ir vesela programma, kas paredzēja cita starpā mācīt arī par dzimumlomu maiņu skolās un ko Saeimas komisija tikai brīnumainā kārtā apturēja. Tas ir kaut kas prātam neaptverams!

S.: Bet tas taču notiek par nodokļu maksātāju naudu! Viņi pretojās šādai trīs gadu programmai! Vai tad tās īstenošanā izmanto ieinteresētās puses līdzekļus?

A.L: Nē, to paredzēts darīt par nodokļu maksātāju naudu.

S.: Absurds! Par tautas līdzekļiem dara to, ko tā negrib, un tautai nav nekādas teikšanas!

A.L.: Valsts izpildvara vairs nekautrējas pārkāpt pat Satversmi. Parlamentārā valstī izpildvarai nav tiesību ignorēt parlamenta komisijas lēmumu. Taču mūsu izpildvara ‘uzspļauj’ un saka: „Nē, mēs turpināsim!” Pirmkārt, izpildvara jutās pārsteigta, ka parlaments ko tādu formulējis. Otrkārt, tas nebūt nav mainījis valdības pozīciju. Un jūs vēl jautājat, kā ir ar Satversmes otrā panta ievērošanu. Lūk, tā arī ir.

S.: Priecē vismaz tas, ka 36 saeimas deputāti parakstījušies par plāna apstādināšanu. Labs sākums.

A.L: Jā. Tas ir piemērs, kas paskaidro, kāpēc jāraksta – citādi nedzird. Starp citu, vēstuli parakstīja deputāti no dažādām partijām.

S.: Latvijā nav īsteni liberālas partijas. Tad kāpēc daudzi deputāti izturas tā, it kā būtu izauguši citā valstī, ar citādām vērtībām – Latvijai svešām, nepieņemamām? Turklāt vēlēšanās tauta izraugās vienu, bet pretī saņem ko citu.

A.L.: Dalīt partijas latviešu un krievu partijās – tas ir mūsu politiskās kultūras trūkums. Iedalījumam vajadzētu būt, piemēram, liberāļos un konservatīvajos. Tad cilvēki zinātu, par ko balsot. Pašlaik ir rasols, katrā partijā – pa druskai no katras ideoloģijas. 36 deputātu vēstule parādīja – konservatīvo vērtību aizstāvji ir visās partijās. Katrā ir arī liberāļi. Tāpēc vēlētājiem sagādā vilšanos, kad deputāts, kas, viņi bija cerējuši, pārstāvēs viņu intereses, sāk runāt ko tādu, kas nesaskan ar vēlētāju pārliecību.

S.: Neizpratni vēl nesen radīja aizliegums ierakstīt pasē tautību…

A.L.: Tas ir kaut kas prātam neaptverams. Kosmopolītisms un liberālisms lien iekšā pa visām spraugām. Nevarat iedomāties, kādu pretestību sagaidījām šajā jautājumā. Par tiesībām ierakstīt pasē tautību cīnījāmies pusgadu.

S.: Tagad, kad šīs pašsaprotamās tiesības ir izcīnītas, atrunājas, ka dārgi maksā aparāts, lai arī jāpiemaksā nebūtu bijis nekas, ja tautības apliecināšana pirms tam uz laiku nebūtu liegta.

A.L.: Tā ir ideoloģiju cīņa.

S.: Kamēr valsts vara domā par to, kā veiksmīgāk ieguldīt finanses integrācijā, valsts valodas bezmaksas mācībās, tā neievēro, ka joprojām notiek latviešu tautas asimilācija, rusifikācija, un nenovērš to. Vai nevajadzētu finanses un spēkus ieguldīt abos virzienos? Lai neiznāktu tā, ka pa vienu galu iekšā, par otru – ārā?

A.L.: Nedomāju, ka notiek nepārprotama latviešu rusifikācija, tieši otrādi, krievu bērni tagad mācās latviešu bērnudārzos. Es trauksmi zvanītu par to, ka notiek angliskošana. Tagad Ķīļa reforma pieprasa mācīties Eiropas Savienības valodās, kas arī pamazām ievieš liberālismu valstī.

S.: Paies ilgs laiks, kamēr bērni izaugs, taču pašlaik rusifikācija izpaužas spilgti. Joprojām – jau 22 gadus – tiek ignorēta valsts valoda. Par latviešu nodokļiem jāapmaksā valodas kursi krievvalodīgajiem. Varētu saprast, ja tas notiktu neilgi pēc neatkarības atgūšanas, bet pēc 22 Latvijā nodzīvotiem gadiem – absurds. Valsts iestādēs, iesniedz dokumentus krievu valodā, un darbiniekiem tie jāpārtulko. Tirdzniecībā ar krievvalodīgiem jārunā krieviski. Krievvalodīgie pārdevēji veikalos uzrunā klientu krieviski un jūtas diezgan aizvainoti, ja klients uzstājīgi runā latviski. Lai iestātos darbā vietējā uzņēmumā, jāzina krievu valoda. Par spilgtiem piemēriem var runāt daudz. Tiesa gan, jāpiekrīt, no otras puses, novērojama uzstājīga angliskošana.

A.L.: Tā ir cīņa par pamatiem.

S.: Bet mums taču ir stipri pamati! Kāpēc par tiem vēl jācīnās? Tie jāpieņem, nevis jāapšauba un jāgrauj.

A.L.: Tagad ir kā 1919. gadā. Bija Niedras valdība, kas aicināja tautu sekot vāciešiem, un Stučkas valdība, kas gāja kopā ar krieviem un cēla komunismu. Trešie – nacionālā valdība un saujiņa atbalstītāju, Kalpaks un 250 karavīru armija. Nekas nav mainījies. Vieni izvēlas austrumus – rusifikāciju. Otri skatās uz rietumiem – kā savulaik Niedres valdība. Un tikai nedaudzi uzskata – mēs paši varam ko mainīt.

Esmu šokēts, ka no politiķu mutes dzirdēju: „Latvija ir pārāk maza valsts, lai tai būtu pašai sava monetārā politika.” Pasakiet kaut ko tādu Islandē, kas arī ir maza valsts, tāds politiķis būtu momentāli ārā no valdības. Tā taču nedrīkst būt! Tā ir sevis un tautas noniecināšana.

S.: Tuvojas plaši reklamētais Pride 2015: tauta to negrib, bet tas būs uzspiests. Skaidrs, ka pretošanās būs. Vai cīņa atkal nebūs ar sekām, nevis cēloņiem? Kā mēģinās apturēt neapmierinātības vilni – ar sētiņas uzlikšanu?

A.L.: Tieši tāpēc iecerētas izmaiņas 78. pantā.

S.: Tas taču neapstādinās tautu…

A.L.: Latvijas Republikas Satversmes  100. pants nosaka: „Ikvienam ir tiesības uz vārda brīvību, kas ietver tiesības brīvi iegūt, paturēt un izplatīt informāciju, paust savus uzskatus. Cenzūra ir aizliegta.” Bet ir arī Satversmes 116. pants, kas nosaka: „Personas tiesības, kas noteiktas Satversmes 100. pantā, var ierobežot likumā paredzētajos gadījumos, lai aizsargātu citu cilvēku tiesības, demokrātisko valsts iekārtu, sabiedrības drošību, labklājību un tikumību.” Brīvības izpausmes var ierobežot, ja tās ir pretrunā ar tikumību. Tautas kustībai būtu jāiestājas par to, ka tā vēlas iedzīvināt 116. pantu. Vajadzētu nevis paplašināt Krimināllikuma 78. pantu, bet gan homoseksuālisma propagandu kriminalizēt vai padarīt administratīvi sodāmu. Jautājums tikai – vai tauta spēs pašorganizēties un paust nostāju.

Pašlaik tiek  gatavota vērienīga intervija ar Aigaru Lūsi, kurā būs aicināta sabiedrība reaģēt uz draudiem  pret tradicionālām vērtībām. SPEKTRS.COM aicina tradicionālo vērtību aizstāvjiem rakstīt vēstules, iesniegumus, rīkojot konferences, kurās aicinātu augstākminētās instances liegt iespēju likumā īpaši izdalīt cilvēku grupu –homoseksuālistus, tādējādi diskriminējot hetroseksuāļus.

SPEKTRS.COM sabiedrības uzmanībai stāda priekšā pirmo Latvijas Ordeņu brālības „bezdelīgu”.

Pēdējos mēnešos plašās un brīžam dramatiskās diskusijas medijos norāda uz to, ka sabiedriskajā telpā norisinās pretīm stāvēšana, kuru parastā politiskā procesā atrisināt neizdodas,- spektrs.com/ ziņo Juris Griķis.

Tādēļ mēs, Latvijas Ordeņu brālība, viena no lielākajām sabiedriskajām organizācijām valstī ar satraukumu izsakām savu viedokli un aicinām mūsu valsts politisko vadību neatkārtot nesenās pagātnes kļūdas akli klausot citu galvaspilsētu direktīvām, bet gan savai tautai. Brīdinājumi skan no visām pusēm un ir pēdējais laiks ir tajos ieklausīties.

“Mēs, Latvijas Ordeņu brālība, izsakām dziļu satraukumu par pēdējā laikā notiekošo informatīvo kampaņu, kuras mērķis, nepārprotami, ir labvēlīga fona radīšana grozījumu gatavošanai Krimināllikuma 78. pantā, kas šobrīd noteic atbildību par nacionālā, etniskā un rasu naida vai nesaticības izraisīšanu, paplašinot to arī uz „seksuālām minoritātēm“ un kriminalizējot tā dēvēto „naida runu“.

Šodien, kad mūsu nācija pārdzīvo smagu krīzi, kad Latvijā ir daudzas patiešām dramatiskas un traģiskas problēmas, ir nepieļaujami, ka valsts amatpersonas un ierēdņi turpina izšķiest valsts naudu apkalpojot šādus dīvainus pasūtījumus.”

Aicinām valsts atbildīgās amatpersonas darīt visu, lai tiktu konsekventi ievērota Latvijas Republikas suverenitāte un nacionālajās interses atbilstoši sabiedrības demokrātiskā vairākuma interesēm, daudz plašāk iesaistot sabiedrību, speciālistus, nevalstiskās organizācijas, inteliģenci un garīgos līderus, tādējādi nodrošinot patiesu lēmumu pieņemšanas caurspīdīgumu un demokrātijas principu ievērošanu.