Vispirms vēlamies atgādināt, ka 1917.gada 9. un 10. maija Rēzeknes kongresā, kurā tika izlemta galīga Latgales apvienošanās ar pārējiem latviešu novadiem un likts stiprs pamats latviešu tautas vienotībai un Latvijas valstiskajai identitātei, vadošā loma bija tieši garīdzniekiem (Nikodemam un Jāzepam Rancāniem, Kazimiram Skrindam, Francim Trasunam un citiem). Arī šodien, gandrīz simts gadus vēlāk, garīdznieku pienākums ir skaidri paust savu viedokli visai tautai tik svarīgajā latviešu valodas jautājumā.

Latvijas pamatnācijas valoda ir valoda, ap kuru vienojas visas šeit dzīvojošās mazākumtautības. Latviešu valoda kā vienīgā valsts valoda Latvijā – tas ir arī taisnības jautājums. Taisnības princips prasa, lai pasaules tautu plašajā forumā latviešiem Latvijā, tāpat kā krieviem Krievijā, būtu sava telpa, kur nebūtu apdraudēta nācijas identitāte, tās valoda un kultūra. Tāpēc mūsu pienākums kā Latvijas pilsoņiem ir aizstāvēt Latvijas pamatnācijas lielāko vērtību – latviešu valodu, jo tauta nevar pastāvēt bez savas valodas. Svētajos Rakstos lasām: «Dievs (..) nospraudis noteiktus laikus un robežas, kur tiem [cilvēkiem] dzīvot, lai tie meklētu Dievu, lai tie Viņu varētu nojaust un atrast, jo Viņš nav tālu nevienam no mums.» (sal. Apustuļu darbi 17, 24-27).

Latvijas vēsturē ne tik sen bija laiki, kad Latvijas zemē ar tā laika varas gādību dominēja krievu valoda. Tā visās dzīves jomās pamazām izspieda latviešu valodu. Cariskā Krievija līdz 1904. gadam Latgalē neļāva dibināt latviešu skolas, nedrīkstēja arī izdot latviešu periodiku utt. Neaizmirsīsim faktus no latviešu tautas vēstures, jo skaitliski mazai tautai savā zemē valoda ir eksistences jautājums.

Katoļu Baznīca ir toleranta un respektē ikvienas tautas kultūru, valodu, sludina Kristus Evaņģēliju konkrētās tautas valodā un iestājas par mieru, saticību, savstarpēju cieņu un labvēlību. Draudzēs ir dažādu tautību cilvēki, tādēļ tiek teikti sprediķi, svinēti dievkalpojumi, laulības, kristības, bēres gan poļu, gan krievu, gan lietuviešu valodās, gan citās, ja apstākļi to prasa. Tā tas būs arī turpmāk, taču mēs dzīvojam Latvijā, tādēļ aicinām ticīgo tautu un visus labas gribas cilvēkus Latvijai tik svarīgā brīdī iestāties par Latvijas valstiskās identitātes un latviešu valodas saglabāšanu, piedalīties referendumā un balsot PRET grozījumiem Satversmē, tai skaitā, balsot pret valsts valodas statusa piešķiršanu krievu valodai.

Kardināls Jānis Pujats

Rīgas arhibīskaps metropolīts Zbigņevs Stankevičs

Rēzeknes – Aglonas diecēzes bīskaps Jānis Bulis

Liepājas diecēzes bīskaps Vilhelms Lapelis OP

Jelgavas diecēzes bīskaps Edvards Pavlovskis

Bīskaps Jānis Cakuls

Bīskaps Antons Justs

Bīskaps Ārvaldis Andrejs Brumanis

Līdzīgas ziņas________________________________________

13.02.2012. Latvija-Rīga: „Prieka vēsts” mācītājs Vilnis Gleške referendumā balsos PRET

23.12.2011. Nacionālā identitāte: Vanags un Pujats aicina referendumā balsot pret krievu valodu kā otro valsts valodu

Lietuvas katoļu baznīcas bīskapi uzstāj, lai mirstīgo atlieku kremāciju reglamentējošajā likumprojektā kā obligāts nosacījums tiktu minēta pelnu apglabāšana zemē vai īpašā kolumbārijā. Arhibīskaps Sigits Tamkevičus uzskata, ka pelnu glabāšana mājās, citās netradicionālās vietās un jo īpaši izkaisīšana pār zemi vai ūdeni ir necieņa pret aizgājēju un pretrunā ar baznīcas kanoniem.

Lietuvā pagaidām nav krematorijas un pašlaik vietējiem iedzīvotājiem jābrauc uz Rīgu, kur ik gadus tiek kremēti apmēram 350 mirušo no Lietuvas. Urnu ar pelniem zārka vietā bieži izvēlas arī sabiedrībā pazīstami cilvēki, kuri šādu apbedīšanas veidu min savos testamentos.

A.Matuls uzskata, ka pēc jaunā likuma pieņemšanas Lietuvā pietiks uzbūvēt divas krematorijas – vienu kaut kur starp Viļņu un Kauņu, bet otru – Klaipēdā, kur jau ir īpašs urnu kolumbārijs.

            Tomēr pret krematorijas celtniecību iebilst vietējie iedzīvotāji, kas to dēvē par nāves mašīnu. Kā arguments tiek arī izmantota iespēja, ka krematoriju varētu aktīvi izmantot noziedznieki, lai par attiecīgu samaksu tur “atbrīvotos” no saviem ienaidniekiem.