Foto: rigassatiksme.lv

VL-TB/LNNK rosinājusi liegt piemērot atvieglojumus sabiedriskajā transportā trešo valstu pilsoņiem. Likumprojektā noteikts, ka braukšanas maksas atvieglojumus varētu saņemt Latvijas valstspiederīgie, Eiropas Savienības, Eiropas Ekonomikas zonas valstu un Šveices pilsoņi, kā arī bezvalstnieki.
Pēc likumprojekta autoru domām, šādas izmaiņas motivēs cilvēkus saglabāt vai iegūt Latvijas valstspiederību, tāpat būšot pozitīva ietekme uz pašvaldību budžetiem.

Rīgas domes deputāts Juris Pūce (LA) nolēmis pieprasīt Rīgas domes Satiksmes departamentam skaidrojumu par sabiedriskā transporta maksas atvieglojumu piešķiršanu Krievijas, Ukrainas un Baltkrievijas pilsoņiem agrākā vecumā nekā Latvijas, un lūdzis to izvērtēt Valsts Kontrolei un Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrijai (VARAM)

Šo priekšlikumu Saeima nodeva izskatīšanai komisijās. Ministru prezidents Māris Kučinskis (ZZS) sacīja, ka Zaļo un zemnieku savienība šajā balsojumā atturēsies.

Foto: Jurģis Klotiņš

Latvijā pētnieciskā žurnālistika ir! Kā gan citādi, ja žurnālisti “uzrok” situāciju, ko, gadiem ejot un saistošos noteikumus daudzreiz grozot, Rīgas domes deputāti nav pamanījuši. Paldies viņiem par to! Būdams Rīgas domes deputāts jau otro sasaukumu pēc kārtas, lūdzu raksta lasītājus, Rīgas dāmas un kungus, pieņemt manu atvainošanos. Šķita pašsaprotami, ka Rīgas domes saistošie noteikumi Nr. 89, kuru 2.7. un 2.8. punkts nosaka braukšanas maksas atvieglojumus vecuma un izdienas pensionāriem, uz visiem attiecas vienādi. Izrādās, ka Rīgā deklarējušies citu valstu pilsoņi šos atvieglojumus var saņemt ātrāk nekā Latvijas valstspiederīgie (pilsoņi un nepilsoņi). Rīgas domes valdošie mediju telpā likuši saprast, ka situācija ir normāla un tā ir apzināta “politiska pozīcija”

Taču jautājums nav tikai par Rīgu, bet gan par valsti kopumā: vai pašvaldībām un valstij ir jānodrošina sabiedriskā transporta braukšanas maksas atvieglojumi trešo valstu pilsoņiem, kuri pastāvīgi dzīvo un ir deklarējuši savu dzīvesvietu kādā no Latvijas vietvarām?

Nacionālās apvienības deputāts Jānis Dombrava Saeimā iesniedza priekšlikumu grozīt Sabiedriskā transporta pakalpojumu likumu un noteikt, ka sabiedriskā transporta biļešu cenas atvieglojumus Latvijā trešo valstu pilsoņiem nepiemēro. Saeimas sēdē tas guva atbalstu un tagad to vētīs Sociālajā un darba lietu komisijā. Svarīgi gan atcerēties, ka Latvijā pastāvīgi dzīvojoši ES, EEZ, Šveices konfederācijas pilsoņi sabiedriskā transporta atlaides varēs saņemt. Tas ir ES dalībvalstu labas gribas un solidaritātes žests, un Eiropas Parlamenta Un Padomes Direktīvas 2004/38/EK ieteikums (24. pants).

Tikmēr Rīgas domē raksta autors aicināja opozīcijas deputātus sasaukt Satiksmes un transporta komitejas ārkārtas sēdi. Latvijas attīstībai neatbalstīja Saeimā iesniegtajam priekšlikumam līdzvērtīgas izmaiņas Rīgas domes saistošajos noteikumos Nr. 89. Taču pēc garākām pārrunām opozīcijas deputāti 16. februārī sasauca komitejas ārkārtas sēdi un lika priekšā precizēt noteikumus ar mērķi novērst nevienlīdzīgo attieksmi pret Latvijas pilsoņiem. Grozījums paredzēja, ka vecuma pensionāru atvieglojumus piešķirtu tikai no Latvijas likumdošanā noteiktā pensionēšanās vecuma. Diemžēl valdošo politisko spēku deputāti nolēma rīdzinieku labā nestrādāt, uz sēdi neieradās un priekšsēdētājs V. Baraņņiks nozīmēja pārtraukumu.

Noteikti cilvēkiem ir dažādi viedokļi. Vieni teiks, ka nekādā gadījumā nemaksāsim par trešo valstu pilsoņu atvieglojumiem. Citi piekritīs, ka jābūt humāniem un jāsaglabā atvieglojumi, kādus saņem (un saņems arī pēc Likuma grozījumiem Saeimā) Latvijas un citu ES valstu pilsoņi. Aicinu vismaz nedaudz apjaust kontekstu un paturēt prātā, ka te nav runa par cilvēka tautību, bet gan par valstspiederību jeb pilsonību (Latvijas gadījumā arī nepilsoņa statusu).

Rīgā pēc PMLP datiem dzīvo 28 000 trešo valstu pilsoņu. Pilsonības un migrācijas lietu pārvalde un Ārlietu ministrija jau agrāk ir informējusi, ka nezināms skaits Krievijas pilsoņu krāpj valsti, jo pārgājuši Krievijas pilsonībā nav atteikušies no Latvijas pilsoņa vai nepilsoņa statusa. Tātad personas dzīvo ar divām pasēm vienlaikus, saņem divu valstu pensijas un turklāt vēl Rīgas pašvaldības atvieglojumus sabiedriskajā transportā. Rīgā deklarēti pensionāri ar Krievijas pilsonību bez maksas var braukt jau no 55 gadu vecuma (sievietes) un no 60 (vīrieši). Vai tā tam ir jābūt? Ja Krievijas vēstniecība atsakās sniegt precīzu informāciju par savu pilsoņu skaitu Latvijā, tad kāpēc Latvijas valstij un pašvaldībām būtu jāturpina nodrošināt privilēģijas Krievijas pilsoņiem?

Latvijas valstij un Rīgas pašvaldībai nav starptautiski saistošu normatīvo aktu, kas noteiktu pienākumu trešo valstu pilsoņiem, kuru pastāvīgā deklarētā dzīvesvieta ir Rīgas administratīvajā teritorijā, sniegt tādus līdzvērtīgus atvieglojumus sabiedriskā transporta braukšanas biļetēm, kādus valsts vai pašvaldība nolemj nodrošināt Latvijas valstspiederīgajiem (pilsoņiem un nepilsoņiem). Sociālo pabalstu un apdrošināšanas jomā Latvijas un Krievijas saistības regulē Latvijas Republikas un Krievijas Federācijas līgums par sadarbību sociālās drošības jomā. Līgums neietver normas, kas attiektos uz sabiedriskā transporta pakalpojumiem.

Raksta autora kā Rīgas domes deputāta viedoklis par pareizāko situācijas risinājumu ir: 1) Rīgā nekavējoties jānovērš nevienlīdzīgu attieksmi, kāda var pastāvēt vai jau pastāv, proti, vecuma pensionārs ar citas valsts pilsonību var saņemt atvieglojumu ātrāk nekā Latvijas pilsonis vai nepilsonis; 2) Saeimai jāpieņem Sabiedriskā transporta pakalpojumu likuma grozījumi, kuri nosaka, ka Latvijas valsts un pašvaldības no sava budžeta neapmaksā sabiedriskā transporta pakalpojumu maksas atvieglojumus trešo valstu pilsoņiem; 3) Paralēli tam Latvijas valsts ārlietu dienestiem jāinformē tās ārpus ES un EEZ valstis, kuru pilsoņi pastāvīgi dzīvo Latvijā, ka viņi vairs nevarēs saņemt sabiedriskā transporta atvieglojumus un jāatrod starpvalstu juridiskais formāts, kā viņu pilsonības valsts viņiem tos apmaksātu, ja uzskatītu par nepieciešamu par saviem pilsoņiem tādā veidā rūpēties. Lielās līnijās tāds varētu būt modelis situācijas risinājumam. Taču tam jāatrod vieta un laiks starp citiem jautājumiem, kas Latvijas ārpolitikā noteikti par prioritāriem.

Kā situācija risināsies Rīgā? Tas ir atkarīgs no opozīcijas aktivitātes, Rīgas domes valdošo arogances līmeņa un lielā mērā no Rīgas pilsoniski rosīgo ļaužu drosmes un mediju atbalsta.

Valsts prezidents J. Čakste atklāj VI dziesmu svētkus 1926

“Pūšat taures, skanat, zvani, saule plašu gaismu lej! Karogs sarkanbaltisarkans vējos atraisījies skrej.” Edvarts Virza klausās, kā viņa dzejas vārdi Jāzepa Vītola dziesmā “Karogs” pāršalc Rīgas centru Sesto latvju vispārējo dziesmu svētku koncertā Esplanādē 1926. gada 20. jūnijā. Edvarts Virza atskārst, ka vēl nākamais gads un tad jau Latvija svinēs savas neatkarības desmitgadi. Prezidents Jānis Čakste pēc uzrunas tautai aizdomājas: “Kāda būs mūsu Rīga un Latvija, kad mūsu mazmazbērni sagaidīs Latvijas simtgadi? Vai mūsu stiprajai tautai būs tas gara pacilājums un prieks par savu valsti? Par spīti ikdienas grūtībām un darba sūrumam.”

2017. gads ir sācies, un šis ir gads, kad mūsu valstī sāksies Simtgadei veltītie pasākumi.  Latvijas Simtgades svinības sāksies 4. un 5. maijā, atzīmējot Latgales latviešu kongresa simtgadi. Rēzeknē pie Gora – Latgales vēstniecības – plīvos Latvijas un Latgales novada karogi – tā apliecinot valstisko un novada pašapziņu. Bet kādā noformējumā valsts simtgades sākumu sagaidīs Rīga? Ja nu notiktu tā, ka Jānis Čakste šodien brauktu pēc Ziemassvētku brīvdienām Zemgalē uz Latvijas galvaspilsētu pa ceļu A8? Kur viņš kā pirmo Rīgā ieraudzītu plīvojam Latvijas karogu?

Foto: Jurģis Klotiņš

Jau nāk Rīgas robeža un iztālēm var pamanīt zili baltos rotājumus pie lampu stabiem. Jau redzama baltā zīme un trīs zili balti Rīgas karogi. Latvijas karogu pagaidām neredz. “Ā, re!”, neviļus sadrūmusī seja atplaukst vieglā smaidā. Pirmie Latvijas valsts galvaspilsētā Rīgā pamanāmie Latvijas valsts karogi ir uzstādīti pie ārvalstu uzņēmumu ēkām Vienības gatves sākumā.  Tie ir “Onninen Express”, “Scania” un “Sanistål”. “Vismaz somi un zviedri mūsu valsts karogu tur cieņā”, Čakste atzinīgi nodomā. “Būs jāaizsūta kompliments Somijas prezidentam Relanderam, kuru toreiz 1926. centos pārliecināt, lai investē Latvijā. Bet kas gan ir pašreizējais Rīgas mērs, ka nevar nodrošināt, lai Latvijas karogi pastāvīgi plīvo pie pilsētas robežas un sagaida pilsētas viesus? Vai tad viņš nezina, ka šogad sāk atzīmēt Latvijas Simtgadi!”

2016. gada 20. decembrī RD koalīcijas deputāti pašvaldības budžeta sēdē neatbalstīja priekšlikumu, ko bija iesniedzis deputāts Jurģis Klotiņš (VL-TB/LNNK): piešķirt 8685 eiro, lai, sagaidot Latvijas Simtgades svinēšanas sākumu 2017. gadā, pie A klases ceļiem, pie Rīgas robežas līdzās esošajiem trīs Rīgas karogiem uzstādītu trīs Latvijas valsts karogus. Rīgas domes Pieminekļu padome šo priekšlikumu bija atbalstījusi.

Foto: Jurģis Klotiņš

Ir prieks redzēt, ka Latvijas valsts simtgades pasākumiem 2017. gadā Rīgas pašvaldības budžetā ieplānots 1 354 907. Taču Latvijas simtgade ir to vērta, lai pie galvaspilsētas Rīgas robežas valsts karogi parādītos ne tikai ap 4. maiju un 18. novembri, bet būtu izvietoti pastāvīgi. Jautājums nav par to, kas nāk ar iniciatīvu un iesniedz priekšlikumu. Jautājums ir par to, ka Latvijas galvaspilsētai Rīgai ir cienīgi jāsagaida Latvijas Simtgades atzīmēšanas sākums 2017. gada maija sākumā. Zināms, ka Rīgas pašvaldības rīcībā ir atbilstoša izmēra Latvijas karogi. Vajag tikai uzstādīt papildus trīs mastus. Vai pašreizējā Rīgas domes vadība spēs atkāpties no sava līdzšinējā kursa, kuru raksturo centieni ar pilsētvides simboliku un saimnieciskiem līdzekļiem nodalīt Rīgu no pārējās Latvijas? Vai nodalīt Latviju no Rīgas? Katrā ziņā nekādi neakcentēt pilsētvides simbolikā to, ka Rīga ir Latvijas valsts galvaspilsēta.

Vizualizacija Edgars Sims

Latvijā ir vērojama tendence, ka Latvijas pašvaldības – pilsētas un novadi – tiecas aktualizēt vietējo novada vai pilsētas identitāti un ar to celt iedzīvotāju lokālpatriotismu, piederības apziņu pilsētai vai novadam. Tie ir labi centieni un pilsētu un novadu karogiem ir jābūt pamanāmiem pilsētās un ciemos. Taču, ceļot lokālpatriotismu, nevar un nedrīkst aizmirst par kopējo patriotismu, kas vieno Latvijas valsti un tās tautu. Šī patriotisma simbols gandrīz jau simts gadus ir Latvijas valsts karogs. Jā, valsts, novada un pilsētas karogs nav tikai dekoratīvs elements. Tas ir simbols ar komunikācijas uzdevumu un misiju – vēstīt: “Es esmu Latvija. Latvija esmu es.”

Cienītie un godātie Latvijas vietvaru deputāti un deputātes, pilsētās un novados! Aicinu Jūs nodrošināt, ka 2017. gada maija sākumā līdzās Jūsu pilsētas vai novada karogiem, kur tie grezno Jūsu pilsētu, plīvo tikpat liels skaits mūsu Latvijas Republikas karogu.

PREZENTĀCIJA LV-100_Riga

Dievs, svētī Latviju!

Jurģis Klotiņš
Rīgas domes deputāts
VL – TB/LNNK

Iestāšanās par mieru un izlīgumu ir Tezē kopienas aicinājums jau daudzus gadu desmitus. Rīgas ļaudis ir aicināti parādīt viesmīlību un kļūt par “viesģimenēm”, jo jāatrod nakts mājas teju 15 000 jauniešu.

Rīgas Domes deputāts Jurģis Klotiņš no “Nacionālā apvienība” pieņēma lēmum būt par viesģimeni un uzņemt 3 jauniešus #TaizeRiga2016 dalībniekus!

Kad deputāts pats tādu lēmumu pieņēmis, viņš ar prieku var aicināt cien. un god. pilsoņus Rīgā un netālu arī uzņemt Tezē tikšanās jauniešus viesģimenēs.

Seko deputāta piemēram un kļūsti par viesģimeni. 

Līdzīga ziņa:

Latvijas valsts dzimšanas dienā deputāts Jurģis Klotiņš: Ceļā uz Latvijas simtgadi 

Deputāts Jurģis Klotiņš. Foto: spektrs.com

Rīgas Domes deputāts “Nacionālā apvienība”; Latvijas Nacionālā Simfoniskā orķestra mūziķis; Latvijas Kultūras akadēmijas vieslektors; ar kristīgu pārliecību.

Latvijai aprit 98 gadi, un mūsu valsts simtgade ir ļoti tuvu. Jau nākamgad maija sākumā ar Latgales kongresa simtgadei veltītiem pasākumiem Rēzeknē un Daugavpilī sāksies Latvijas valsts simtgades svinības. Ir īstais laiks pārdomāt, kādus (iz)aicinājumus mums Latvijas simtgade izvirza.

Simtgade ir aicinājums pateikties un būt priecīgiem par mūsu valsti Latviju, tās neatkarību – to, ka latviešu tautai uz zemes Baltijas jūras krastos no Zilupes līdz Liepājai, no Ainažiem līdz Neretai ir sava valsts, kur latviešu valoda vienīgos 500 kilometrus uz zemes var būt vadošā, galvenā valoda, kur varam justies savā zemē, kopt kultūru, veidot savas dzīves. Simtgade ir aicinājums svinēt. Svinēt dziļi, patiesi un ar sirdi. Latvieši prot svinēt svētkus.

Patiesums – dzinējspēks

Latvija

Bet simtgade ir arī aicinājums kļūt arvien patiesākiem pret sevi un to, ko redzam kā nepatīkamu savā apkārtnē, mūsu valstī. Pasaulē visvairāk izdotajā grāmatā ir tādi vārdi: “Jūs atzīsiet patiesību un patiesība darīs jūs brīvus.” (Jāņa 8:32)

Patiesums ir dzinējspēks, kas virza personību pa Raiņa “mainies uz augšu” un palīdz nostiprināties godīgumam – tādam godīgumam, ko angliski runājošās zemēs apzīmē ar īpatno vārdo integrity. Tas ir altruistisks godīgums, kas kļūst par personas esības kvalitāti un aptver visas viņas darbības jomas.

Kādēļ arvien tik lēni sokas ar Latvijas tautai, viņas labklājībai un galu galā valsts stiprumam svarīgu jomu sakārtošanu, kā veselības aprūpe, izglītība, sociālais atbalsts ģimenēm ar bērniem un mazaizsargātajiem? Var vainot “sistēmu”, valsts nodokļu politiku (kura ir jāpārkārto progresīvā virzienā!), piesaukt “tā dara visi”. Taču nevis “sistēmai” jānosaka indivīda rīcība, bet gan indivīdam jānosaka tas, kā darbosies “sistēma”. Ticu, ka Latvijai būs gaiša nākotne tad, ja katrs vadītājs un darbinieks (un sākot no politiskajiem vadītājiem!) sev uzticēto varu un atbildību uzlūkos kā aicinājumu kalpot kopējam labumam. Latvijas kopējā labuma definīcija ir ietverta mūsu valsts Satversmes ievadā.

Eiropas Savienības atjaunotne

Nereti var dzirdēt pārdomu graudu: “Kas ar mums būtu, ja mēs nebūtu Eiropas Savienībā…” Eiropa ir Latvijas mājas. Kā būtu, ja viens no Latvijas simtgades saturiskajiem virzieniem būtu veltīts Latvijai Eiropas kopienā un Eiropas Savienības atjaunotnei?

Tolaik 1950. gadā, apzinādamies pastāvošos draudus mieram un kalpodami kopējam labumam Francijas un Vācijas valstsvīri Robērs Šūmans un Konrāds Adenauers spēja pārvarēt domstarpības un ielikt pamatus Eiropas vienotībai. Tas bija tikai piecus gadus pēc Otrā pasaules kara beigām.

Tagad pēc vairāk nekā 60 gadiem Eiropas Savienība pārdzīvo grūtus laikus, ko raksturo ES politiskās elites arogance un nedemokrātisks rīcības plānu un lēmumu pieņemšanas stils. Kā un ko mainīt? Vai padoties eiroskepticismam un uzskatīt ES tikai par naudas avotu? Bet Robēra Šūmana, Konrāda Adenauera, Alčide de Gasperi un Žana Monē iestādītais Eiropas dārzs ir pārāk vērtīgs, lai tam ļautu aizaugt ar nezālēm. Tā vietā jādomā par to, kāds mēslojums šobrīd dārzam nepieciešams, kādi jauni augi tajā jāiestāda.

Kā būtu, ja Eiropas Savienības nākotnes redzējums mūsu laikā nāktu no valstīm, kuras kopienai pievienojās 2004. gadā un vēlāk? Tas ir pārāk slinki tikai “turēties Merkeles brunčos” un gaidīt, ko izlems politiķi vecajās ES valstīs un Briselē, kuriem nav gribas pienācīgā mērā strādāt jauno dalībvalstu interesēs. 2017. gada 5. februārī būs 130 gadu kopš Zigfrīda Annas Meierovica dzimšanas. Ir laiks atgriezties pie viņa iecerētā par Baltijas valstu, Somijas un Polijas sadarbību un meklēt tajā praktiskas idejas Eiropas Savienības atjaunotnei.

“Mieru pasaulē nevar saglabāt bez radošiem pūliņiem, kas būtu samērojami ar draudošajām briesmām,” tā ir atziņa, ar kuru iesākās Robēra Šūmana 1950. gada 9. maija deklarācija – tātad visa Eiropas vienotības iecere. Ir svētīgi to atcerēties pirmkārt politiskajiem vadītājiem, bet arī visiem pilsoņiem mūsu dienās, kad tuvu un tālu no Latvijas robežām ir karadarbība un pastāv neziņa par politisko procesu virzību.

Rīga šogad no 28. decembra līdz 1. janvārim būs Eiropas miera galvaspilsēta, jo tieši pie mums notiks gadskārtējā Tezē kopienas jauniešu tikšanās. Iestāšanās par mieru un izlīgumu ir Tezē kopienas aicinājums jau daudzus gadu desmitus. Rīgas ļaudis ir aicināti parādīt viesmīlību un kļūt par “viesģimenēm”, jo jāatrod nakts mājas teju 15 000 jauniešu.

Latvijas tuvā simtgade aicina arvien noteiktāk apzināties to, ka Latvija esam mēs visi kopā un katrs no mums personīgi. Latviju stipru ir veidojušas un uzturēs mūsu nācijas gara vērtības – augsti morāli ētiskie principi, apņēmība kalpot kopējam labumam un radīšanas gars. Šajā laikā Latvijai un tās tautai palīdzēt varam ar pilsonisku aktivitāti, uzņēmību, atbildību un patiesu patriotismu. Novēlu to Latvijai saņemt caur mūsu domām, vārdiem un darbiem. Ticību saviem spēkiem un Dieva palīdzībai, cerību grūtās dienās, mīlestību uz dzīvi, tuvāko un latvisko!

Dievs, svētī Latviju!

Līdzīga ziņa:

Rīgas Domes deputāts Jurģis Klotiņš uzņems 3 jauniešus TaizeRiga2016 dalībniekus

Jurģis Klotiņš – Mūziķis, lasa lekcijas un piedalās kultūras projektu vadībā. Rosīgs, kristīgi domājošs Latvijas patriots.

“Es jums novēlu: pamēģināt jaunajā gadā iemontēties kombinācijās pa trīs.

Ģimene – tauta – valsts. Dievs – Daba – Darbs. Ticība – cerība – mīlestība.” Tā vēlēja dzejnieks Imants Ziedonis Jaunā gada apsveikumā “Radio Eiropa” 1997. gadā.[1] Latvijas Republikas neatkarības proklamēšanas diena 18. novembris ir jauna gada sākums Latvijas mūžā. Šoreiz no Imanta Ziedoņa ceļavārdiem es vēlos izcelt kombināciju “Ticība – cerība – mīlestība.”

Ticība Latvijas neatkarībai. Ticība, ka tieši neatkarīga un nacionāla valsts ir mūsu tautas nākotnes pamats. Tā bija pārliecība, kurai ticēja Latvijas valsts dibinātāji. Kādu ticību esam aicināti dot mūsu valstij šodien? Tā ir ticība, ka Latvija mums ir “svēts mantojums”, kā skan dzejnieka Leonīda Breikša vārdi Jāņa Norviļa dziesmā “Vakarjunda”. Nelielai tautai – gan vadītājiem, gan ikvienam cilvēkam – ir svarīgi dzīvot un strādāt ar pārliecību, ka ikviens cilvēks ir nozīmīgs. Tādēļ praktiski Latvijai katrs varam dot to, ka dzīvē un darbā noticam sev, uzticamies tuvākajiem un labas gribas cilvēkiem mums apkārt.

Tagad ir laiks, kad ļoti svarīgi ir stiprināt ticību vērtībām, kas ir nesušas mūsu tautu cauri gadsimtiem. Es novēlu ticēt, ka mūsu nacionālā identitāte – latviešu valoda, kultūras un garīgās vērtības, nacionālā pašapziņa – ir mūsu vienotības pamatvērtības. Es novēlu ticēt, ka ģimenei Latvijā arvien ir jābūt savienībai starp vīrieti un sievieti, un valstij kopā ar nevalstiskajām organizācijām ir jārosina laulību noslēgšana, nevis jātērē spēki alternatīvu regulējumu izstrādei. Lai ir ticība Latvijas neatkarībai katrā “jūtīgā jautājumā”. Arī tādos brīžos, kad iespējams daudzu politiķu nostāju varēs raksturot ar grupas “Labvēlīgais tips” dziesmas vārdiem “Eiropa mūs nesapratīs, Eiropa mūs nepazīs…”. Nepieļausim arī, ka mūs maldina zināmi spēki, uzdodot Vācijas traģēdijas vaininiekam līdzīgā Krievijas prezidenta galma ideoloģiju par tradicionālo un konservatīvo vērtību aizstāvi. Ukrainas austrumos notiekošais ir atbilde uz jebkuru “Krievija – tradicionālo vērtību aizstāve” apgalvojumu.

Ticēsim sev un meklēsim garīgo un morāles vērtību atjaunotni mūsu tautas garīgajā mantojumā. Latviju grezno daudz dievnamu ar vienu, ar diviem torņiem, bez torņiem tikai ar krustiem, un tad vēl ir pa kādam senam brāļu draudzes namam, kas atpūšas simtgadīgu ozolu paēnā. Dievnami ir mūsu priekšteču ticības liecinieki. Liecinieki tam, kas bija mūsu senču garīgais un morālais spēks. Tā bija ticība Dievam, kas radījis cilvēkus, arī latviešus un dāvājis viņiem zemi un valsti Latviju, un Dieva Dēlam, kura Mīlestībai nav robežu. Es nerosinu domāt, ka kādreiz latvieši dzīvoja skaisti un saskanīgi bez garīgu un morālu cēloņu izraisītām problēmām, ko pazīstam šodien. Tomēr tas ir objektīvi, ka kristīgā ticība un vērtības kopā ar tautas dainu apdziedātajiem tikumiem radīja mūsu tautas un valsts pastāvēšanas garīgos pamatus. Es aicinu būvēt Latvijas nākotni uz šiem pamatiem. Nav dziļi jārok, lai nonāktu pie tiem.

Cerība ir praktiska lieta. Cerība ir nesaraujami saistīta ar rīcību, un tā ir viens no demokrātiskas sabiedrības stūrakmeņiem gan cilvēka, gan pārvaldes institūciju līmenī. Minēšu piemēru. Kristofers, kas tikko iegādājies pirmo auto (BMW) un viņa kaimiņiene Maiga, kura bieži dodas uz tramvaja pieturu, lai dotos apciemot mazbērnus, vēlas lai Rīgas dome salabo ielu Āgenskalnā. Kristoferam un Maigai ir apnicis šķendēties, un viņi nolemj uzrakstīt iesniegumu Satiksmes departamentam. Viņi cer. Cerība rada cerības attieksmi pret realitāti un optimismu, kas rosina darboties – uzrakstīt iesniegumu par ielas remontu. Bet, vai tas ko dos? Kristofers sastopas ar domām: “Tāpat Rīgas dome ielu neremontēs, jo ir citi svarīgāki projekti, un tā jau pilsētas parāds ir milzīgs.” Taču Maiga, kura grūtajā pēckara bērnībā iemantojusi spītu, viņu pārliecina, ka neatkarīgi no Rīgas domes rīcības, šis iesniegums būs maza pilsoniska uzvara. Pats svarīgākais ir tas, ka tā ir uzvara pār maldinošo iekšējo balsi “nav vērts, tāpat nekas nemainīsies”. Es novēlu nākamajā Latvijas gadā arvien vairāk cerības uzvaru pār “nav vērts” ieradumu. Lai izdodas domāt un rīkoties kompozīcijā: cerība => rīcība => uzvara pār “nav vērts”. Lielas pārmaiņas sastāv no maziem labiem darbiņiem.

Mīlestība. Mīlestības, patiesas mīlestības attieksme pret sevi, citiem un mūsu kopīgo valsti Latviju ne vienmēr nāk viegli. Liekas, ka dažreiz tieši tā ir īstas mīlestības pazīme, ka nākas “pārkāpt sev pāri”, upurēt savu egoismu un labsajūtu, lai palīdzētu citam. Ticu, ka neatkarīga un brīva Latvija mūsu tautai radās, pateicoties mīlestībai. Bez mīlestības uz neatkarīgas Latvijas ideju nebūtu politisko spēku apvienošanās un neatkarības proklamēšanas 18. novembrī. Mīlestība uz savu tautu un zemi ir bijusi tā, kas dod drosmi Latvijas vīriem un sievām cīnīties par Latvijas neatkarību militārajās un diplomātijas frontēs visos izšķirošajos laikos.

Taču, ko nozīmē mīlestība uz Latviju mūsu laikā? Latvija – tie ir cilvēki. Ir vērts atcerēties pasaulē visvairāk izdotajā grāmatā[2] rakstīto: “Mīli savu tuvāko kā sevi pašu”. Jo vairāk kādā valstī cilvēki izrāda mīlestību sev, tuviniekiem un cilvēkiem apkārt, jo labāka top sabiedrība. Mīlestībā uz Latviju ļoti svarīgas ir arī trīs vērtības un attieksmes: patiesība, atbildība un drosme. Tās visas kopā ir nesaraujami saistītas ar godprātības attieksmi. Ko tas nozīmē dzīves praksē? Minēšu dažus piemērus, kuri attiecas uz vairāku Latvijas sabiedrībai šodien nozīmīgu izaicinājumu risināšanu.

Indivīda līmenī mīlestības un patiesības attieksme mudina rūpēties par veselību – aiziet pie ārsta, sākt ēst veselīgāk, nodarboties ar veselīgu sportu un atmest kaitīgus ieradumus.

Ģimenes un dzimtas lokā mīlestība un atbildība aicina dāvāt laiku kopā, kas ir viena no lielākajām mīlestības dāvanām, ko daudzu Latvijas ģimeņu bērni un tuvinieki sirds dziļumos visvairāk sagaida. Lai izdodas upurēt kādu daļu darba vai vaļasprieku laika, lai būtu kopā ar tuvāko.

Sabiedrības līmenī mīlestība un drosme bieži ir vajadzīga, lai Latvijas tauta kļūtu vienotāka. Piemēram, drosme runāt latviski. Latviešiem tā ir drosme nepāriet sarunā uz krievu valodu. Krieviem un visiem, kam krievu valoda ir “automātiskā valoda”, tā ir drosme runāt latviski. Drosme uzņēmējiem izdot reklāmu tikai valsts valodā un neprasīt darbiniekiem nepamatotas svešvalodu zināšanas. Būtu tikai labi, ja Rīga krievu tūristiem būtu vieta, kur viņi var kaut nedaudz uzlabot savas angļu valodas zināšanas restorānā, veikalā vai viesnīcā.

Attieksmē pret valsti mīlestība un godaprāts ir apliecināms, godīgi samaksājot nodokļus un tiecoties aizvien labāk darīt profesionālā darba pienākumus.

Politikā patiesības, atbildības un drosmes attieksme ir tā, kas dāvā politiķim – tautas kalpam – skaidrību  par to, kādiem ir jābūt lēmumiem, lai tie sekmētu Satversmes Preambulā izteikto Latvijas valsts mērķi: “garantētu latviešu nācijas, tās valodas un kultūras pastāvēšanu un attīstību cauri gadsimtiem, nodrošinātu Latvijas tautas un ikviena brīvību un sekmētu labklājību.”[3] Atbildība palīdz atcerēties katram savu pienākumu nozīmīgumu un garīgi neattālināties no cilvēkiem, kas ir uzticējušies, balsojot vēlēšanās. Drosme palīdz pastāvēt situācijās, kad jāaizstāv tautas intereses pret iespējamiem interešu grupējumu lobijiem – pašmāju vai starptautiskiem.

Godaprāts ir tas, kas liek rīkoties vienoti ar personīgo sirdsapziņu un atbildību visu cilvēku priekšā. Lai Latvijas politiskajām partijām ir vadītāji, kam mērķis ir strādāt šo vērtību kombinācijā. Lai Latvijas valstij un tautai ir arvien vairāk politiķu un valsts darbinieku, kuri prātā un sirdī strādā ar šīm vērtībām un māca tās saviem kolēģiem.

“Es jums novēlu: pamēģināt jaunajā gadā iemontēties kombinācijās pa trīs.

Ģimene – tauta – valsts.

Dievs – Daba – Darbs.

Ticība – cerība – mīlestība.”

Dievs,svētī Latviju!

[1] No Imanta Ziedoņa raksta “Jaunā gada apsveikums „Radio Eiropa””. Tas publicēts ir atrodams: Ziedonis, Imants. Raksti 12 sējumos. Nordik. Rīga, 1999. 10. sējums 505. – 507. lpp.

[2] Bībele

[3] Latvijas Republikas Satversme: http://likumi.lv/doc.php?id=57980

Katoļu Baznīcai šis notikums ir svarīgs arī tāpēc, ka viens no Memoranda parakstītājiem bija bīskaps Jāzeps Rancāns. Viņš bija arī 1., 2., 3. un 4. Saeimas deputāts no Latgales Kristīgo zemnieku partijas,-ziņo spektrs.com/katolis.lv

Bīskaps šajā situācijā bija īpaši svarīga figūra, jo 1934. gadā pirms Kārļa Ulmaņa apvērsuma bija Saeimas priekšsēdētāja otrais biedrs, līdz ar to brīvās, demokrātiskās, parlamentārās Latvijas Republikas viena no visaugstākajām leģitīmi ievēlētajām amatpersonām – skaidro vēstures doktore, Bīskapa Jāzepa Rancāna stipendiju fonda valdes priekšsēdētāja Inese Runce. „Katoļu Baznīcai būtu jālepojas, ka tai bija bīskaps, kurš ne tikai ieņēma augstu amatu, bet arī parakstījās zem Memoranda, kas aicināja tautu šajā sajukuma brīdī būt uzticīgai demokrātijas vērtībām: brīvībai, neatkarībai,” teica I. Runce.

Konstantīna Čakstes vadītā LCP nesadarbojās ne ar vienu no Latvijas ienaidniekiem – Nacistiskās Vācijas un PSRS okupācijas varām. Konstantīns Čakste mēģināja pulcināt tautu, uzsverot, ka ir jāpretojas visiem okupantiem. Viņš uzrunāja bijušos politiķus, intelektuāļus, kuri vēl tobrīd bija dzīvi un nebija izsūtīti.

LCP mērķis bija informēt Rietumu sabiedrotos par Latvijas tautas traģisko situāciju un sekmēt Latvijas neatkarības atjaunošanu ar Rietumvalstu palīdzību. LCP izveidotais Memorands bija ideālisma paraugstunda visai nācijai, Latvijas demokrātijas ideāliem, atzīst I. Runce. Memorandu parakstīja dažādu nozaru pārstāvji – augstskolu profesori, juristi, ārsti, lauksaimnieki, bijušie Saeimas deputāti, kultūras darbinieki, kristīgo konfesiju vadītāji, neatkarīgās Latvijas armijas virsnieki un citu nozaru darbinieki. Viņu vidū bija tādas personības kā komponists Jāzeps Vītols, valodnieks Jānis Endzelīns, arhitekts Eižens Laube un daudzi citi.

Memorands tika adresēts Latvijas leģiona ģenerālinspektoram Rūdolfam Bangerskim. Kā pastāstīja pasākuma idejas autors Jurģis Klotiņš (foto), R. Bangerskis bija tolaik vācu okupācijas pārvaldei vistuvāk stāvoša latviešu amatpersona. LCP vēlējās Memorandu iesniegt vācu varas iestādēm ar Bangerska starpniecību. Ģenerālis Bangerskis sākotnēji bija apsolījis oficiāli pieņemt šo dokumentu, taču vēlāk savas domas mainīja un to nepieņēma.

LCP Memorandu sarakstīja vairākos eksemplāros un pārfotografēja, un mēģināja iesniegt arī sabiedrotajiem, izmantojot Latvijas brīvvalsts sūtņus Zviedrijā, Lielbritānijā un ASV. Taču arī ārvalstīs jūtamas sekas LCP deklarācija neizraisīja, jo sabiedrotie jau bija pieņēmuši domu par Baltijas iekļaušanu PSRS sastāvā.

Ilgu laiku bija zināmi tikai dažādi Memoranda teksta varianti un pretrunīgas ziņas par tā parakstītājiem. Taču tagad Latvijas Kara muzeja īpašumā ir Memoranda oriģināls. Tas bija paslēpts Rīgā, Peldu ielā 19 – 15 zem grīdas dēļiem, kur to 2001. gadā atrada, veicot remontdarbus. Šajā dzīvoklī bija pierakstīta Lāčplēša Kara ordeņa kavaliere un nacionālās pretošanās kustības dalībniece Valija Vaščuna – Jansone, kuras vīrs inženieris Vilhelms Jansons bija Memoranda parakstītāju vidū.

Jurģis Klotiņš 17. marta pasākuma idejas rašanos pamato, sakot, ka tautai ir svarīgi atcerēties savus varoņus: „Informācijas telpa ir ļoti aizņemta ar 16. martu. LCP darbība līdz šim ir parādījusies epizodiski. Ļoti daudzi latvieši un vēl jo vairāk mazākumtautības par šo vēsturisko notikumu nezina. Svarīgi arī kristiešiem zināt, ka Memorandu tolaik parakstīja visu lielāko konfesiju vadītāji. No otras puses Memoranda parakstīšanas piemiņa var kalpot par pamudinājumu mums šodien ieņemt pilsoniski aktīvāku stāju un vairāk iemīlēt ne tikai Latviju kā zemi, bet arī kā valsti. Vecākus mīlēt ir vieglāk, ja pārdomājam, cik daudz viņi mūsu labā darījuši. Līdzīgi ar valsti. Ja zinām, ko mūsu priekšgājēji ir darījuši, tad jādomā, ka cieņa un mīlestība pret savu valsti mūsos pieaugs.”

2009. gada 30. novembrī LCP Memorands tika iekļauts UNESCO programmas „Pasaules atmiņa” Latvijas nacionālajā reģistrā. Vairāk par parakstītājiem uzzināt un Memoranda pilnu tekstu izlasīt var UNESCO Latvijas Nacionālās komisijas mājas lapā.

“Es gan esmu pilnīgi pārliecināts, ka Latvija atkal būs…” Ir pagājuši 70 gadi kopš Konstantīns Čakste teica šos vārdus, un 1944. gada 17. martā 189 Latvijas patrioti parakstīja viņa vadītās nacionālās pretošanās organizācijas “Latvijas Centrālās Padomes” Memorandu. Toreiz pirms 70 gadiem Nacistiskās Vācijas un draudošās  PSRS okupācijas apstākļos Memorandā tika izteikta prasība atjaunot neatkarīgu Latvijas Republiku,-spektrs.com ziņo pasākuma organizators Jurģis Klotiņš

PIRMDIEN 17. MARTĀ pulksten 18.00 ikviens labas gribas cilvēks būs aicināts atnākt pie Brīvības pieminekļa un piedalīties Memoranda parakstītājiem veltītā piemiņas pasākumā. Sanākušie ļaudis Brīvības pieminekļa pakājē atcerēsies LCP Memoranda parakstīšanas faktu un iedegs 189 sveces, kas katra būs veltīta viena Memoranda parakstītāja piemiņai.

PASĀKUMA MĒRĶIS ir atcerēties un godināt Memoranda parakstītāju drosmīgo patriotisko rīcību. Pasākums būs neliels, bet sirsnīgs notikums, kas aicinās latviešus un Latvijas mazākumtautības vienoti vārdos un darbos sekmēt to, ka Latvija ir droša valsts, kurā latviešu nācija, tās valoda un kultūra var pastāvēt un uzplaukt cauri gadsimtiem un kurā ir nodrošināta ikviena cilvēka un visas tautas atbildīga brīvība un labklājība. Šis mērķis bija sirdī tiem Latvijas vīriem un sievām, kuri parakstīja Memorandu. Tas ir Latvijas mērķis arī šodien.

MEMORANDU PARAKSTĪJA dažādu nozaru pārstāvji – LU un LLU profesori, juristi, ārsti, lauksaimnieki, bijušie Saeimas deputāti, kultūras darbinieki, kristīgo konfesiju vadītāji, neatkarīgās Latvijas armijas virsnieki un citu nozaru darbinieki. Viņu vidū bija tādas personības kā komponists Jāzeps Vītols, valodnieks Jānis Endzelīns, arhitekts Eižens Laube un daudzi citi. Vairāk par parakstītājiem uzzināt un Memoranda pilnu tekstu izlasīt var UNESCO Latvijas Nacionālās komisijas mājas lapā – http://www.atmina.unesco.lv/page/memoranda_teksts_tulkojumi.

Konstantīna Čakstes vadītā LCP nesadarbojās ne ar vienu no Latvijas ienaidniekiem – Nacistiskās Vācijas un PSRS okupācijas varām. Tās mērķis bija informēt Rietumu sabiedrotos par Latvijas tautas traģisko situāciju un sekmēt Latvijas neatkarības atjaunošanu ar Rietumvalstu palīdzību.

Pasākums ir pilsoniska iniciatīva. Tā idejas autors ir Jurģis Klotiņš un īstenotāji neatkarīga patriotiski domājošu domubiedru grupa. Dalībnieki uz pasākumu ir aicināti ņemt līdzi Latvijas karogus glītā noformējumā.

Līdzīga ziņa

18.03.2014. „Latvijas Centrālās Padomes Memorandam – 70”: Ideālisma paraugstunda visai nācijai