Vēstules autors Juris Kravalis, taču sarakstē ar autoru, kuru spektrs redakcija uzskatīja par Latvijas Bankas Starptautisko attiecību un komunikācijas pārvaldes vadītāju, izrādījās, ka ar bankas darboni nav nekāda sakara. Tas acīmredzot ir pseidonīms. Kā paskaidroja autors, tad viņš esot krievu tautības cilvēks. Dievs esot uzrunājis vērsties ar brīdinājumu latviešu tautai. Par cik zināšanas latviešu valodā neesot, vēstule tika pārtulkota. Vēstule, kā paskaidroja autors, tikusi nosūtīta 80 latviešu draudzēm Latvijā. 

Jāpiebilst, ka sazinoties ar vēstules autoru, lai veiktu precizējumus un noskaidrotu faktus, attiecībā par kādu „melu vēsturi” un „latviešu patiesību” vai „Dieva brīdinājumiem” ir runa, lai pilnvērtīgi varētu atbildēt uz izteiktiem pieņēmumiem, vai arī „Dieva brīdinājumiem” un salīdzināt ar vēsturiskiem vai Bībeliskiem avotiem, tad vēstules autors atbildēja, ka viņam nav ko pievienot un aicinājis lūgt Dievu, lai Viņš atklāj. Tāpēc spektrs publiski izsaka Jurim pateicību par lūgšanu un sniedz atbildi.

Cik šajā vēstījumā latviešu tautai ir „brīdinājums no Dieva” un cik no aizvainota krievu tautības cilvēka, spriediet paši. Taču SPEKTRS patur tiesības komentēt vēstules saturu, kā to arī bija aicinājis vēstules autors.

„Juris Kravalis” uzskata, ka Latvijai būs jāpieņem lēmumi, kuri izlems tās nākotni. Tāpēc aicinot atteikties no nacionālisma ar nosaukumu „latviešu patiesība”, kas spēcīgi iesakņojusies mūsu sabiedrībā un pat Kristus miesā. Juris Kravalis saka: „Paliekot vienaldzīgam pret šo grēku, mēs ļaujam lāstam un nāvei valdīt pār šo zemi. Dievs ir licis mums piepildīt Viņa prātu uz šīs zemes un šajā tautā un par tiem procesiem, kas norisinās šajā tautā, Dievs prasīs atbildību no draudzes un tiem kalpotājiem, kurus Viņš aicinājis nest Dieva Vārdu šai tautai.”

„Juris Kravalis” balstās Bībeles Vecās Derības vēstījumā. Tajā teikts, ka Dievs ar kalpa starpniecību vērsies pie tautas, kas jāpamāca un jābrīdina Dieva Vārdā. “Kad Es saku bezdievim: tev jāmirst! – un tu to nepamāci un nebrīdini, lai bezdievis atgrieztos no sava ļaunā ceļa un tas paliktu dzīvs, tad bezdievis gan nomirs savos grēkos, bet viņa asinis Es prasīšu no tavas rokas. Bet, kad tu bezdievi būsi pamācījis un viņš tomēr neatstājas no savas bezdievības un sava ļaunā ceļa, tad viņš nomirs savos grēkos, bet tu izglābsi savu dzīvību. Kad taisnais nogriežas no savas taisnības un dara ļaunu un Es nostāšos pret viņu, viņš mirs. Kad tu viņu nebūsi pamācījis, viņš nomirs savos grēkos. Viņa taisnību, ko tas darījis, vairs nepieminēs. Bet viņa asinis Es prasīšu no tavas rokas. Bet, kad tu pamācīsi taisno negrēkot un viņš negrēkos, tad viņš paliks dzīvs, tādēļ, ka pieņēma pamācību, un tu būsi izglābis savu dzīvību.”  (Ecehiēla 3:16 21)

Kopīgā un individuālā svētība vai lāsts 

J: Lasot Bībeli, redzam, ka Dievs attiecas pret katru tautu kā vienu veselu. Tauta var saņemt kopēju svētību, bet tā var saņemt arī kopēju nosodījumu un sodu. To ļoti labi ilustrē pravieša Jeremijas grāmata no 46. līdz 51.nodaļai un pravieša Amosa grāmatas 1. un 2. nodaļa. Šāda attieksme pret tautu kā vienu veselu ir pretrunā humānismam, jo no cilvēkiem ļoti bieži var dzirdēt, ka nav sliktas tautas, ir tikai slikti cilvēki katrā no tautām. Bet cilvēka skatupunkts nav patiesība. Pirmkārt, tāpēc, ka ir pretrunā Dieva Vārdam. Un otrkārt, izvēlēties starp labo un slikto cilvēki var izvēlēties ne tikai individuāli, bet arī kopā. Visa tauta var būt iesaistīta kādā konkrētā grēkā –[„latviešu patiesība”].  Tas nozīmē, ka tauta var saņemt vienu kopēju sodu.

Vēsturiskās mācības: Cariskā Krievija: Tas labi redzams Cariskās Krievijas piemērā, kur lielais vairums cilvēku atsacījās no Dieva gribas un vadības savā dzīvē, kā rezultātā, tautas, kas apdzīvoja šo valsti, piedzīvoja I Pasaules karu, pēc tam – pilsoņu karu, masveida politiskās represijas un vēl vienu pasaules karu.

SPEKTRS: Arī mūsdienu Krievijā joprojām lielais vairums cilvēku atsakās no Dieva gribas un vadības savā dzīvē. Ārī mūsdienu Krievijā piekopj represijas politiskā līmenī paši pret saviem tautiešiem. Vienalga kāda opozīcijas aktivitāte arī nenotiktu, Krievijas prezidenta Putina padotie panāks visu, lai tās apslāpētu, pat politiskos darboņus – deputātus iesēdinot cietumos. Par ko? Gan jau vienmēr atradīsies iemesls par ko. Vai arī, jebkādas tautas pretestības spēku līderiem atņemt brīvību. Piemēram,  „Pussy Riot”, jā, jāpiekrīt, ka pretestības metodei izvēlētā vieta baznīcā, nebija no tām labākajām, taču dziesmas saturs bija lūgšana Dievmātei, kur gan to dziedāt, ja ne baznīcā? Vai meitenes bijušas pelnījušas 2 gadus cietumsoda? Nē, administratīvais pārkāpums-noteikti, samaksājot naudas sodu, taču vai bija iemesls sodīt krimināli? Diez vai… Vai patiesi tika aizskartas kristiešu jūtas, dziedot lūgšanu Dievmātei, par to, lai viņa „novāc” Putinu? Kaut gan neskaitāmu reižu vairāk  ir gadījumu Krievijā, kad patiesi tiek aizskartas kristiešu jūtas, bet tās netiek aizstāvētas!.. Visticamāk šādā veidā tika aizskartas tieši politiskās, proti, Putina goda jūtas.

 J: Vācija: Tāpat uzskatāms piemērs ir Vācija 30. un 40.gados. 1945.gadā visa Vācija bija sagrauta. Vācieši kā tauta cieta politisku, ekonomisku krahu un zaudēja karā. Miljoniem cilvēku gāja bojā. Miljoni nokļuva nežēlīgā gūstā. Daudzi cilvēki zaudēja piederīgos, savu veselību un īpašumu. Desmitiem tūkstošu vācu sieviešu tika izvarotas. Vācijas valdība zaudēja savu neatkarību. Visi šie procesi, kas notika ar Vācijas tautu, bija pļauja no viņu pašu sētām sēklām! Lieta tāda, ka pirms tam lielais vairums vāciešu izdarīja vienotu izvēli par to, kā izturēties pret citām tautām. Viņi paverdzināja, iznīcināja, aplaupīja, izvaroja un nogalināja citas tautas. Un to darīja ne tikai Hitlers un citi „sliktie puiši”. To darīja vācu tauta! Tāpēc arī sodīta tika vācu tauta.

SPEKTRS: Praktiskā Vācija. Pēc II Pasaules kara Vācija paziņoja visai pasaulei, ka vairs nekad nebūs agresors. Tā atzina savu vainu un kļūdu. Vācija joprojām maksā kompensācijas Izraēlai par holokaustu pret ebrejiem. Tagad Vācija, kas jāpiebilst pēc II Pasaules kara bija gandrīz noslaucīta līdz ar zemi, šajā diezgan īsajā laika periodā spējusi uzcelt Vāciju no jauna un pacelt ekonomiku tik augstā līmenī, ka šodienas skatījumā nosaka savas pozīcijas ES kārtībā, atšķirībā no uzvarētājas- Krievijas Federācijas. Krievija joprojām nav atvainojusies Baltijas valstīm un izmaksājusi kompensāciju par Baltijas reģiona okupāciju, lai tādējādi arī praktiskā veidā saņemtu Dieva piedošanu, žēlastību un mieru visai Krievijas tautai, lai tā beidzot varētu dzīvot civilizētā un demokrātiskā, kā arī uzplaukumu pilnā valstī.

J: Latvija: Latviešu attieksme pret krieviem atgādina to, kā poļi 20. – 30.gados  attiecās pret baltkrieviem un ukraiņiem, kurus tie uzskatīja par nacionālām minoritātēm, kam „jākļūst!” par poļiem.

SPEKTRS: Juri, ko nozīmē vārdi „jākļūst!” par poļiem?” Kļūstot par poli var tādā gadījumā, ja viens no vecākiem ir polis un otrs krievs, tad arī jaunietis var izvēlēties, vai viņš vēlas būt pilsonis – krievs- vai pilsonis – polis. Arī jautājumā par to, ka viens no vecākiem ir pilsonis, bet otrs nepilsonis, arī tādā gadījumā jaunietim ir izvēles tiesības. Tāpēc vārds „jākļūst!” ir absolūti nevietā.

J: Polijā tika slēgtas ukraiņu un baltkrievu skolas. „Nepoļiem” bija grūti iekārtoties darbā, kāpt pa karjeras kāpnēm un daudzas citas problēmas, caur kurām viņiem nācās iet nacionālās atšķirības dēļ.

SPEKTRS precizējums: Vispirms jāatgādina, ka sabrūkot Padomju Savienībai bijušās okupētās teritorijas atguva neatkarību un valstsnācijām radās tiesības atjaunot savu valsts teritoriju. Ņemot vērā, ka pirms Padomju Savienības izveides okupētajās teritorijās, lietoja noteiktās valsts valodu, tad arī pēc tās sabrukuma valstis varēja atteikties no okupētājvalsts vardarbīgi ieplūdinātās tautas uzstādījumiem un noteikumiem, kuras bija uzspiestas valstīm okupācijas laikā, tostarp lietot okupētājvalsts valodu. Tāpēc neatkarību ieguvušās valstis laika gaitā bija tiesīgas slēgt krievu skolas. Tāda ir priekšvēsture, taču šodienas skatījumā ierobežojumi ir nevis nacionālās atšķirības dēļ, bet gan gadījumos, ja pretendents nezin valsts valodu. Jāatgādina, ka pēc Padomju Savienības sabrukuma periods ir pagājis diezgan liels un cittautiešiem ir bijusi iespēja iemācīties vietējo valodu apmeklējot valsts apmaksātus valodas kursus.

Saprotiet, lūdzu, pareizi, ka Polijā poļu etniskā grupa sastāv no 96,7% un cittautiešu ir 3,3%. Turklāt valsts valoda Polijā ir poļu, tas taču ir loģiski, ka poļi savā etniskajā zemē vēlas, lai cittautieši publiskā telpā runātu poliski. Kā arī pretendējot uz darbu publiskā sektorā, saprotams, ka darba devējs ir tiesīgs pieņemt darbā tādu darbinieku, kurš pārvalda valsts valodu.

J: Saucot lietas īstajos vārdos, var teikt, ka poļi apspieda baltkrievus, ukraiņus un citas tautas, kuras apdzīvoja pirmskara Polijas teritoriju. Mūsdienu Polijā no daudziem politiķiem un arī vienkāršiem ļaudīm var dzirdēt, ka Polija kļuva par nacistiskās Vācijas un komunistiskās Padomju Savienības upuri, ka tās bez iemesla apspieda Poliju. Taču tā ir „poļu patiesība”, kas nav īstenība.

SPEKTRS: Tad kāda ir jūsuprāt „patiesība?” Diemžēl par to Jūs klusējat. Juri, patīkami, ka  esat lasījis SPEKTRS iepriekš rakstīto „Vai Latvijā nepieciešama multikulturālisma politika?” un piemērojat rakstā pieminētos piemērus savā vēstulē, taču ir palaists garām raksta būtība. Rakstā bija runa par citu zemju iekarošanas sekām, taču, pieminēt piemēru par Latviju  nav gluži taktiski un precīzs vēstures vai Bībelisks atspoguļojums.

Latvija, kopš savas pastāvēšanas laikiem, nekad nav uzbrukusi un okupējusi citas valstis, lai tās apvienotu ar Latviju!

No Jūsu piemēra par Carisko Krieviju un Poliju izriet, ka Latvijā, proti, latvieši kādreiz savā vēsturiskajā pagātnē ir apspiedusi kādu tautu un tāpēc tagad vai drīzā nākotnē par to atbildēs. Tādā gadījumā nākas atgādināt Latvijas vēsturi. Latviešu tautas senči-balti ieradās Latvijas teritorijā otrā gadu simtenī, svarīgi atzīmēt, ka balti neienāca teritorijā iekarojot to! Visdrīzāk kā uzrāda statistika mūsdienās tiek apspiesta tieši latviešu tauta.

J: Ļoti svarīgi saprast, ka nav tādas poļu, vācu, krievu, amerikāņu, latviešu vai kādas citas tautas patiesības. Ir tikai viena patiesība un tā nāk no Dieva!

SPEKTRS pretjautājums: Kuram gan būtu labāk zināma pagātne, kā vien tam uz kuru tas tieši attiecams un ir iesaistītā persona, proti, pamatnācijai. Tā atrodas dotajā teritorijā ar vēsturisku nozīmi, nevis ienācējam.

Iedomājieties situāciju ģimenē. Notiek strīds starp vecākiem. Vēcāki paskaidro saviem bērniem strīda iemeslu, taču kaimiņš pienāk pie bērniem un saka: „Nē, tā ir „ģimenes (latviešu) patiesība”, bet es jums pateikšu Jūsu vēcāku īsto „kaimiņa (krieva) patiesības” strīda iemeslu.”

Vai Jums, Jura kungs, nešķiet, ka no šāda imperiālisma, vai liberālisma, kā Jūs sakāt „grēka” krieviem Latvijā vajadzētu atbrīvoties?

J: „Jo Dievs ir patiess, bet ikviens cilvēks melkulis, gluži kā ir rakstīts: lai Tev būtu taisnība Tavos vārdos un Tu uzvarētu, kad ar Tevi iet tiesā.” (Romiešiem 3:4)

SPEKTRS: Tātad no vēstules  izriet, ka arī Jūs- „Juris Kravalis”, kurš runā par „krievu patiesību” arī melo, jo tikai Dievs ir patiess.

J: Poļi nokļuva ļaunu un bezdievīgu totalitāru režīmu varā tāpēc, ka paši bija ļauni apspiedēji! No taisnības viedokļa, tas bija godīgi!

SPEKTRS komentārs: no Jums- Jura Kravaļa viedokļa var saprast, ja poļi Polijas pamatnācija savā etniskajā zemē prasa runāt poļu valodā cittautiešus, kuri nākuši no citām zemēm, politiska, ekonomiska vai cita apsvēruma dēļ, tad tas nozīmē, ka poļi ir apspiedēji.

Jāatzīst, ka SPEKTRS redakcija uzskata, ka tas īpatnēji skan no „Dieva brīdinātāja” mutes. Ņemot vērā, ka Dievs pats ir teicis, ka tautas un teritorijas nodala ar robežām, par to vairāk: „Latvijas nacionālā bagātība un kristīgā valdība (Nr.2)” kurās tām būs dzīvot. Vai Dievs pēkšņi ir mainījis savus likumus un licis Jura Kravaļa mutē teikt brīdinājumu, ka Viņš mainījis savu Vārdu? Nekad! Dieva Vārdā teikts, ka Dievs ir nemainīgs!

(Tālāk Juris Kravalis balstās uz neskaitāmām rakstu vietām par pārgalvību, lepnību, augstprātību, zobošanos, ņirgāšanos. Par cik autors nemin kādā sakarā rakstvietas pieminētas, tad spektrs tās nepublicē.)

 Latvijas problemātika

J: Dieva Vārdā teikts, ka visi mūsu vārdi un darbi ir sēkla. Un cilvēks vai tauta savā dzīvē saņem to, ko pats iesēj (Galatiešiem 6:7). „Juris Kravalis piemin, it kā latviešu kļūdu savas valodas aizstāvībā Tēvu zemē: „Latvijā notikušais referendums par krievu valodas statusu parādīja, ka naidu pret krieviem izjūt ne tikai ultralabējie radikāļi, bet arī lielais vairums „mēreno” latviešu politiķu un vienkāršo latviešu. Lai referendums nenotiktu, pietiktu ar to, ja neviens uz to neatnāktu. Bet cilvēki atnāca un nobalsoja. Un šis balsojums parādīja īsto ainu par to, kā latviešu tauta attiecas pret citām tautām šajā valstī.

Daudzi uzskata, ka viņiem ir likumīgas tiesības bojāt krieviem dzīvi, jo krievi, viņuprāt, ir vainojami visās Latvijas nelaimēs un Latvija pieder latviešiem. Sāksim ar to, ka Latviju nekad nav apdzīvojuši tikai latvieši! Latvieši šodien sēj tās pašas sēklas, ko vācieši un poļi 20., 30. un 40.gados. Tas nozīmē, ka, ja latvieši nenožēlos grēkus, viņus sagaida tāds pats liktenis, tā pati pļauja, tā pati tiesa, ko saņēma vācieši un poļi.

SPEKTRS: Latvijas problēmas saknes un risinājums „Nepopulāru jautājumu risinājums”, kā arī „Vai pilsoņu karš?”

Attiecībā par referendumu šajā rakstā: Latvijas inteliģence: Referendums ir izvēle starp godu un kaunu Turklāt Latvijas Satversmē ir teikts, ka valsts valoda ir latviešu valoda, tātad pret to vērstas darbības ir antikonstitucionālas!

Cilvēks vai tauta savā dzīvē saņem to, ko pats iesēj

SPEKTRS: „Un cilvēks vai tauta savā dzīvē saņem to, ko pats iesēj.” Ieskatīsimies „sēšanas laikus” Latvijā netālā pagātnē, proti, PSRS.

Kravaļa kungs, Jūs piemināt, ka PSRS bija politisks nevis nacionālas dabas jautājums. Diemžēl nevar tam piekrist. PSRS laiki okupētajās zemēs bija labi pārdomātas un pārņemtas visās sfērās! Sākot no politiskās, nacionālās, sociālās, saimnieciskās līdz pat dzimstības un miršanas pašregulācijā, lemjot kurš dzīvos un kurš mirs. Nelaimes gadījums „Ņešjasnij slučij” metode bija ierasta lieta.

Tagad ieskatīsimies, nacionālajā sfērā. PSRS viens no galvenajiem uzdevumiem jau okupētajās teritorijās bija panākt vietējo tautu samazināšanu (represijas un izvešanas) pakļaujot  ar Krievijas krievu tautas ievešanu okupētajās zemēs, tādējādi ar tās pārsvaru nospiežot un iznīcinot pamatnācijas, kā arī rusificējot tās.

Pēc nacionālās pazīmes

1)       viena valoda (krievu): Tās oficiālā propaganda un koncepcija –internacionālisms. Visā PSRS okupētajā teritorijā faktiskās priekšrocības gan politiskajā karjerā gan izglītības un kultūras dzīvē bija vienai etniskai grupai –krieviem un tā saucamajiem „krieviski runājošajiem”, respektīvi, apzinātas, noziedzīgas valsts politikas rezultātā pārtautotajiem citu etnosu pārstāvjiem. Jāatzīst, ka ne latviešiem, ne lietuviešiem, ne igauņiem nebija iespējas uz valsts rēķina piedāvāti bezmaksas krievu valodas apmācības kursi!. Sabiedriskā telpā bija jārunā krieviski.

2)       Viena tauta; okupētajās teritorijās ieviesa lepošanās zīmi -piederību „padomju tautai” vai krieviem. Abi šie uzvedības veidi bija līdzvērtīgas, oficiāli atļautas padomju patriotisma izpausmes veidi. Turpretī nekrievu tautām noliegt savu tautu bija padarīts par godu.

3)       Padomju varas gados bija īstenots genocīds-plānveida veselu etnosu iznīcināšanas politika valstiskā līmenī. Vispirms tā tika īstenota pret latviešiem un igauņiem.

Mūsdienas. Tagad parunāsim par „žēlastības pilno pļauju.” Latvija ieguva neatkarību un šķiet, ka divdesmit trīs gadu laikā arī latviešu tauta varētu īstenot atmaksu pret apspiedējiem. Taču tik žēlastības pilnu nāciju kā latviešus nevarētu ieraudzīt nevienā citā nācijā. Latvija atļavusi agresorus atstāt savā zemē. Neveic de-kolonizāciju pilnībā. Neveic un neveicina repatriāciju. Dod intergrēšanās un naturalizācijas iespējas. Bet attiecībā par valsts valodu, latviešu tautas nodokļu maksātāji apmaksā un sniedz bezmaksas valsts valodas apmaksātus kursus. Bet kur tad ir tā solītā „pļauja?” Var tikai atzīt, ka latvieši ir žēlastības pilna un lēnprātīga nācija, vienīgi citiem to vajadzētu jau spēt pa šiem gadiem novērtēt un pateikties par neierobežotām attīstības iespējām šajā valstī. Nevis pelt pamatnāciju, kura uz saviem pleciem savā zemē tik daudz izcietusi.

No tā izriet, ja valsts nācija savā etniskajā zemē prasa, lai cittautieši runātu valsts valodā publiskajā telpā, tas nozīmē, ka tieši krieviem un ne citām etniskām minoritātēm tiek bojāta dzīve. Lēmums par valsts valodas zināšanām nav bijis pēkšņs, par to tiek runāts 23 gadu laikā. Un tagad teikt, ka krieviem tiek bojāta dzīve ir ne tikai aplami, bet arī bezkaunīgi.

Bet attiecībā par referenduma rīkošanu par divvalodību no krievu puses ir bijis nekrietns žests.

Jāsaprot, ka Latvijā ir pamatnācija latvieši un lībieši, tāpat kā jebkurā valstī ir pamatnācija. Kā tas ir jebkurā valstī. Tā arī nosaka primāri savu likteni! Tieši uz pamatnācijas pleciem gulstas atbildība un tai jāuzņemas pienākumi, turpretī nepilsoņiem ir tiesības, bet no tiem netiek prasīta atbildība politikā līmenī. Piemēram, ģimene atrodas pie ārsta un ārsts iesaka terapiju, kas var atstāt sekas ģimenes locekļu organismā un ar izšķiršanās lēmumu būtu jādzīvo visu atlikušo mūžu. Tas nozīmē, ka atbildība-pienākums gulstas uz ģimenes pleciem, nevis uz ārsta, kurš šodien iesaka, taču rīt viņa vietā var atrasties cits un ieteiks citu ārstēšanās terapiju.

Tāpēc rodas pretjautājums, kas tieši latviešu tautai būtu jānožēlo? Pēc Jūsu teiktā šķiet, ka sēja un pļauja attiecama uz to, ka latvieši ir izdarījuši to pašu ko savulaik krievi. Latvieši iebrukuši Krievijas Federācijā okupējuši valsti un tagad piespiež runāt latviešu valodā. Ja tā būtu, tad gan Jūsu teiktais būtu precīzs, ka Latvieši agresori apspiež Krievijas iedzīvotājus Krievijas Federācijā.

Latviju nekad nav apdzīvojuši tikai latvieši

Ja tas ir Jūsu mājiens attiecībā, ka Latvijā latvieši vienmēr ir dzīvojuši ar krieviem, tad tie ir meli! Sāksim ar to, ka sākotnēji, Latvijas teritoriju kopš otrā gadu simteņa apdzīvoja balti- latviešu tautas senči. Savukārt balti sadalījās tautībās- lībieši, latvieši, kurši, senprūši, latgaļi, zemgaļi. Vairums no tām ir izmirušas, mūsdienās palikuši –latvieši, latgaļi un lībieši. Sāksim ar to, ka krievu šajā sastāvā nebija. Taču tagad ieskatīsimies no kurienes mūsdienu Latvijā ir tik liels skaits krievu.

Vēsturiski krievi Latvijā ienākuši kā karotāju tauta! XV gadsimtā Krievija atbrīvojās no mongoļu-tātāru jūga un lūkojās pēc jaunu teritoriju iegūšanas. Krievu cara sūtītais karaspēks vairākkārt iebruka Latvijā-Livonijā. 1476. gadā Krievija Latviju okupēja. 1502. gadā pie Pleskavas tika izcīnīta asiņaina kauja ar krievu pulkiem. Latvija –Livonija ieguvu atelpu.

1558. gadā Krievijas cars Ivans Bargais ar karaspēku iebruka Livonijā. No 1558-1583 gadam turpinājās nežēlīgs kara periods Latvijā-Livonijā. 1583. gadā Ivans Bargais cieta sakāvi pēc sakāves, tā rezultātā atteicās no pretenzijām pret Latviju-Livoniju. 1721. gadā Krievija no jauna iebruka Latvijā. Nekad LATVIEŠU tauta nav bijusi tik apspiesta, beztiesīga un izkalpināta, kā cariskās Krievijas valdīšanas laikā. 1920. gadā Latvija tika atbrīvota. 1945-1990 gadam Krievija no jauna okupēja Latviju.

J: Tas, kas šodien tiek pārdots kā Latvijas vēsture, ir meli!

SPEKTRS: Ja Jūs uzskatāt, ka Latvijas vēsture, cik saprotu, runa par PSRS okupācijas laikiem Latvijā, ir meli, tad piedāvāju ieskatīties statistikā.

Nacionālais sastāvs Latvijā: 1937. gada līdz 1939. gadam tomēr bija nemainīgs 75,5% latviešu Latvijā. Taču starp dažādām nacionalitātēm krievu bija 11% (sakarā ar iepriekšējiem ilggadīgiem Krievijas okupācijas kariem Latvijā) no kopējā iedzīvotāju skaita.

Laikposmā no 1940. gada līdz pirmajai pēckara tautas skaitīšanai 1959. gadā latviešu skaits Latvijā samazinājās no 1,5 miljoniem līdz 1,3 miljoniem, kas ir apmēram par 200 000 mazāk nekā pirms kara.

Vēlāk 1949. gada marta deportācijās Latvijā uz Sibīriju tika izsūtīti vairāk nekā 42 000 cilvēku. Izsūtīto vietā tika veicināta iedzīvotāju imigrācija no Krievijas. Faktiska tautas (pēc nacionālās piederības latviešu pret krieviem) nomaiņa.

Pēckara deportācijas un imigrācija no citām padomju republikām būtiski ietekmēja etnisko situāciju Latvijā. Latvija starp Eiropas valstīm izcēlās ar ļoti augstu imigrācijas līmeni un augstu ārvalstīs dzimušo iedzīvotāju īpatsvaru (26 procenti 1989. gadā). Latviešu kopskaits pakāpeniski palielinājās no 1 298 000 1959. gadā līdz 1 387 000 1989. gadā, bet tas joprojām bija par 79 tūkstošiem mazāks nekā 1935. gadā. Latviešu īpatsvars kopējā iedzīvotāju skaitā samazinājās no 62 procentiem 1959. gadā līdz 52 procentiem 1989. gadā. Ļoti strauji pieauga slāvu tautības iedzīvotāju skaits: ukraiņi – 3,1 reizes, baltkrievi – 1,9 reizes un krievi – 1,6 reizes.

Latvijas problemātika

Runājot par Latvijas problemātiku tad jāteic, ka Jūsu uzskats ir PSRS laikā ieaudzinātā viena no „potēm”, bet ja skatāmies problēmas saknē globālā mērogā, no politiskā viedokļa, tad domājams Latvijas galvenā problemātika ir tāda, ka tā ārpolitiski un iekšpolitiski tiek rauta uz divām pretējām pusēm un tai nav iespēja pēc neskaitāmu karu postījumiem gan Latvijas zemē, gan arī latviešu tautas apziņas līmenī, aklimatizēties savā teritorijā un pašai nolemt kādu politisku virzienu izvēlēties.

Pasaulē pastāv divi atšķirīgi valsts modeļi un divas koncepcijas par valsts tipu. No nacionālās politikas viedokļa nacionāla valsts, kur valstī dominē viena valoda un viena nācija uzņemas politisko atbildību par valsti, savukārt no otras puses „tautu sakausēšanas katla” modelis viens, no kuriem tika īstenots PSRS laikos –komunisms, Latvijas teritorijā, līdz ar to nonivelētas latviešu tautas pamatnācijas vajadzības un pašnoteikšanās un uzspiesta svešas „lielā brāļa” tautas dzīves un politiskais modelis.

Taču pēc Latvijas neatkarības iegūšanas Latvija tika momentāli ierauta ES sastāvā, kurā principā darbojas tas pats „tautu sakausēšanas katla” modelis-liberālisms un multikulturālisms, līdz ar to atstājot novārtā pamatnāciju vajadzības. Tiek uzspiestas svešu „lielo tautu” dzīves un politiskais modelis.

J: Politiķi, kas pasludināja Latvijas valsts neatkarību un atjaunošanu, visiem Latvijas iedzīvotājiem apsolīja pilsonību un vienlīdzīgas tiesības, neatkarīgi no nacionalitātes. Bet tiklīdz Latvija kļuva neatkarīga, latviešu politiķi sadalīja sabiedrību pilntiesīgos latviešos un „nelatviešos”, kas kļuva par otrās šķiras cilvēkiem paši savā zemē! Saucot lietas īstajos vārdos, latviešu politiķi vienkārši piemānīja krievu cilvēkus, kuru lielākais vairums balsoja referendumā par Latvijas neatkarību!

SPEKTRS: Nav skaidrības par kādiem tieši politiķiem un solījumiem Jūs runājat, jo konkrētus vārdus nemināt. Pēc Pilsonības un imigrācijas departamenta datiem 1994. gada 5. janvārī Latvijā bija 99 tautību pārstāvji- 2 473 098 iedzīvotāji, no tiem 1 743 754 ir pilsoņi, bet no nepilsoņiem 670 201 izteikuši vēlmi naturalizēties!

Runājot par apgalvojumu „sava zeme”, tad par cik Jūs apelējat ar Dieva Vārdu, tad atgādinu, ka Dieva tauta- ebreji Izraēlā pieņem cittautiešus kā līdzvērtīgus pēc trešās paaudzes un arī tad, ja tiek pildīti visi ebreju tautas uzstādījumi, paražas un reliģija, proti, pilnībā integrējušies.

Tāpēc uzstādījums „sava zeme” tāpēc, ka krievu senči ieradušies ar „sirpi un āmuru” Latvijā kara vai pēc kara laika periodā un šajos neatkarības gados bērns piedzimis Latvijā, vēl nenozīmē, ka „sava zeme” ir Latvija! Latvija šajā gadījumā ir Dzimtene, bet „sava zeme”-Tēvzeme ir Krievija!

Jāpiebilst, ka Latvijā dzīvojošie cittautieši paši bija ieinteresēti Latvijas neatkarībā, tādējādi pārstājot ciest no PSRS visatļautības Latvijā. Jo kā pirmskara pieredze pierāda, ka PSRS rupji pārkāpa visus ar Baltijas valstīm noslēgtos miera, neuzbrukšanas un savstarpējās drošības līgumus. Ir jāsaprot, ka primārais okupācijas norietā Latvijas mērķis bija visus resursus mērķēt uz Latvijas neatkarības atgūšanu.

Savstarpēja izlīguma vārdā cittautiešiem jāsamierinās ar to, ka Latvija ir latviešu un lībiešu valsts.

J: “Sirdsšķīstība vadīs tiklos, bet nelietīga ļaunprātība nievātājus galīgi sagraus.” (Sālamana pam. 11:3).

Krieviem Latvijas skolās un augstskolās neļauj mācīties dzimtajā valodā. Apmācību latviešu valodā grib ieviest pat bērnudārzos. Citiem vārdiem sakot, krieviem Latvijā grib aizliegt būt krieviem. Valodas un nacionalitātes atšķirību dēļ daudziem krieviem ir problēmas ar iekārtošanos darbā un kāpšanu pa karjeras kāpnēm. Latvieši norobežojuši krievus no politiskās dzīves pat pilsētās, kur krievu ir vairākums. Tas viss ir sēkla, kas noteiktā laikā dos pļauju! Ja latvieši nenožēlos savus grēkus, mēs kā tauta nokļūsim tādā pašā situācijā, kādā esam ieveduši krievus.

SPEKTRS: Vienīgais reālistiskais Latvijas etniskās attīstības modelis ir- latviešu un lībiešu nacionālā valsts, kas balstās uz nacionālās valstīs starptautisko tiesību un nacionālo valstu prakses pieļaujamas t.i. „pozitīvās diskriminācijas”, kura noteic savā vēsturiskajā teritorijā dzīvojošajām tautām neatņemamas prioritātes; – citu valstisku etnisku integrācija, ne tikai nepieprasot no tiem atteikties no savas identitātes, bet pat sekmējot to kultūras izkopšanu; – civilizēta daudzkultūru sabiedrība, nepieļaujot latviešu un lībiešu kultūras degradāciju un jebkuras importētas sub-vai popkultūras pārsvaru.

J: „Ko tad cilvēks tik daudz sūdzas, kamēr viņš dzīvo? Lai ikkatrs sūdzas par saviem grēkiem!” (Jeremijas Raudu dziesmas 3:39). Ļoti nepatīkams mūsdienu fakts ir tas, ka ļoti daudz latviešu, kas ir no augšienes dzimuši ticīgie, atrodas „latviskās patiesības” varā, kas pēc būtības ir pretrunā ar 1.un 2.bausli par mīlestību. Mūsu Kunga un Glābēja Jēzus Kristus Svaidījums ir tas, kas mūs dziedina, atbrīvo, sargā, piepilda mūsu vajadzības (Lūkas ev. 4:18,19). Bet Svaidījums darbojas ticībā, kas, savukārt, nav aktīva bez mīlestības.

„Jo Kristū Jēzū nedz apgraizīšana ko spēj, nedz neapgraizīšana, bet ticība, kas darbojas mīlestībā.” (Galatiešiem 5:6) Ja mēs pārkāpjam bausli par mīlestību, mēs paši apturam pārdabiskā Dieva spēka darbību mūsu dzīvē. Kāds var teikt – es neesmu pret krieviem un viņiem neko sliktu nedaru. Bet, ja jūs neatbalstījāt viņus referendumā, tad jūs atbalstījāt tos, kas viņus apspiež! (Ko tas nozīmē? Jūs iestājaties par divvalodību Latvijā?) Es no sirds ticu, ka no augšienes dzimušiem latviešiem jābūt pirmajiem, kas aizstāvēs krievus šajā netaisnībā, kas notiek mūsu valstī, tāpēc, ka tā saka Dieva Vārds!

„Atdari savu muti par labu tiem, kas paši ir it kā mēmi un savā labā runāt nespēj, un visu to lietas labā, kas ir atstāti! Atdari savu muti, spried taisnu tiesu un atrieb nelaimīgos un nabagus!” (Sālamana pam. 31:8,9).

SPEKTRS: Kā Jūs domājat, kāpēc Dievs ir iedibinājis 10 baušļus? Lai arī tas varētu skanēt paradoksāli, bet tas tika darīts, lai aizsargātu Dieva tautu. Tautas labad. Tas ir Dieva mīlestības žests. Kāpēc valstīs ir iedibināti Likumi? Tas ir valsts mīlestības žests pret savu tautu. Kāpēc māte savu bērnu māca, lai tas nedarītu aplamības uzstādot noteikumus un aizliegumus? Tas ir mīlestības žests.

Taču attiecībā par rakstvietu no (Sālamana pam. 31:8,9). Tajā ir runa par tiem, kuri patiešām nespēj par sevi iestāties, tie ir- bāreņi, sērdieņi, atraitnes, nabagi, ubagi, kurlmēmie, invalīdi iespējams, ka arī flora un fauna. Šo sociālo grupu ir mūsu pienākums un gods aizstāvēt un apsargāt.

J: Nacionālisma grēks. Gan draudzēs, kurās runā latviski, gan krievvalodīgajās draudzēs mācītājiem jāatklāj šis grēks un daudz jāmāca par šo tēmu, jo nacionālisma grēks ir viens no galvenajiem velna instrumentiem, ar kuriem viņš mēģina atbrīvot savu varu kā Latvijā, tā Kristus miesā Latvijā. Neviens „ģeniāls” politiķis un nekāda “pārmoderna” ekonomiska programma nenesīs Latvijai pārticību, ja šajā zemē plaukst grēks! Tieši grēks rada valstī un zemē to, kas zog, iznīcina un nogalina (5.Mozus 28:15-68, Jāņa ev. 10:10) Ja jūsu draudzē nesludina pret nacionālismu, tad patiesībā jūsu draudzē nesludina Dieva Valstības evaņģēliju Latvijai!

Ja jūsu draudzē sludina „latviešu patiesību”, bēdziet no šīs draudzes, jo šīs draudzes kalpotāji atrodas tiešā nepaklausībā Dieva Vārdam, Svaidījums tur nedarbosies, jo Svaidījums ir mīlestības, nevis naida izpausme.

Mūsdienās no iebraukušajiem rietumu sludinātājiem nereti var dzirdēt „atbalsta vārdus” tam, cik ļoti mūs visi apspieduši. Šie sasmakušie „pravietojumi”, kas, iespējams, arī bija aktuāli padomju laikā vai vācu, zviedru, poļu okupācijas laikā, bet ne tagad. Latvija jau vairāk kā divdesmit gadus ir apspiedēju zeme, nevis apspiešanas upuris. Latvieši paši jau vairāk kā divdesmit gadus rāda piemēru apspiešanā un ir kļuvuši par ļoti priekšzīmīgiem apspiedējiem! Latviešiem vajag atklāt grēkus, nevis liet mums uz sirds „nacionālo pravietojumu eļļu”, kas nedziedina mūsu pagājušo gadu sāpes, bet attaisno nepareizu attieksmi pret citu tautu.

SPEKTRS: Jūsu teiktais atgādina PSRS propagandu okupētajās valstīs pagātnē un mūsdienās zaudētajās teritorijās „Kremlis atjauno kontroli pār bijušajām padomju republikām un pastiprina kontroli ES”

Aicinājums bēgt no draudzes tāpēc, ka tajā māca mīlēt savu tautu, māca nacionālo identitāti-pašnoteikšanās attīstību un patriotisma jūtas pret savu Dzimteni un Tēvzemi atgādina rakstvietas no Bībeles par farizejiem, kuri sēdēja pilsētu vārtos un nesaprata Dieva Vārdu un neļāva to saprast arī pērējiem. Piemērs „Garīgā konfrontācija”.

Aicinājumā bēgt no draudzes ir kaut kas dēmonisks. Dievs aicina uz draudzi, bet sātans nes nesaskaņas un atdala no draudzes. Ja arī pastāv kāda problēma draudzes dzīvē, tā ir jārisina nevis jābēg.

Sakarā par pārticību Latvijā ieteiktu palasīt rakstu,
Latvija bez Dieva atziņas-cik tālu tiks? kuras centrālā doma ir par to, ka, ja tautā mazinās Dieva bijība un tiekšanās pēc Dieva tuvuma, tad palielinās morālais pagrimums un attīstības lejupslīde.

J: Gribu īpaši pasvītrot, ka šī vēstule rakstīta ne tāpēc, lai uzvarētu „krieviskā patiesība”, bet tāpēc, lai glābtu latviešus no katastrofas, kas noteikti notiks, ja latvieši nenožēlos grēkus! Dot krieviem tiesības Latvijā daudz svarīgāk ir tieši latviešiem, nevis krieviem, jo pilnīgais garīgais likums saka, lai cilvēki attiektos pret citiem tā, kā grib, lai citi attiektos pret viņiem (Mateja ev.7:12) un to, ko cilvēks sēj, to viņš pļaus (Galatiešiem 6:7). Latviešiem pašiem jāstāsta citiem latviešiem par nepareizu attieksmi pret krieviem, jo liela latviešu sabiedrības daļa ir norobežojusi sevi no krieviem ar naida sienu. Un viņiem ir nepieņemams viss, par ko krievi runā, pat ja tas ir pareizi un nāk par labu Latvijai. Mūsu mazā zeme ir aicināta spēlēt ļoti svarīgu lomu Dieva plānā par pēdējo atmodu pirms Jēzus Kristus atnākšanas.

Nacionālisms, kas parādās „latviešu patiesībā”, ir velna uzbrukums pret Latviju, lai paturētu šo tautu un zemi lāstos un neļautu Dieva svētībai dziedināt šo zemi un visas tautas, kas to apdzīvo. Tiem, kas atrodas naida varā, to jāatstāj. Tiem, kas bijuši vienaldzības un bezdarbības varā, arī jānožēlo grēkus. Šodien ir laiks mainīt situāciju Latvijas sabiedrībā! Atlikt nedrīkst, citādi mēs to ļoti nožēlosim!

SPEKTRS: Grēka būtība un risinājums: „Dieva bērna identitāte’

Nobeigumā: „Jeb kā tu vari sacīt uz savu brāli: laid, es izvilkšu skabargu no tavas acs, – un redzi, baļķis tavā paša acī? Liekuli, izvelc papriekš baļķi no savas acs un tad lūko izvilkt skabargu no sava brāļa acs.” (Mat 7:4)

Jums un krievu tautai, kā arī krievu ticīgajiem ieteiktu sniegt Dieva mīlestības evaņģēliju latviešu tautai. Ar to Jūs domājams, daudz vairāk iegūsiet, nekā nostājoties pret latviešu tautas pašnoteikšanās tiesībām savā Tēvu zemē.

Vēstījums latviešu tautai!

Nedomāju, ka Dieva griba caur Jūsu vēsti ir –pazemot, sabārt un noniecināt latviešu tautu. Domājams, ka piešķirot latviešiem savu apsolīto zemi, kā ar tās apsaimniekošanas saistītām problēmām, līdz ar to radīto latviešu tautas sāpi, ciešanas un pārdzīvojumus, Dievs pārzina labāk par Juri Kravali un līdzīgi domājošajiem. Dievs ir ieinteresēts dziedēt latviešu tautu, savā garajā verdzības un neskaitāmo karu laikā, no jauna uzrautās rētas. Dievs ir ieinteresēts pacelt latviešu tautas pašvērtējumu savā zemē. Dievs ir ieinteresēts, lai latviešu tauta iepazītu Viņu kā Glābēju, žēlastības pilnu Tēvu. Bet Tēvam rūp un sāp savu bērnu liktenis. Dievs redz latviešu tautu, kuru rausta uz visām pusēm un tai joprojām nav miera. Latviešu tauta, kurai sveši kungi joprojām liek samierināties ar apstākļiem un padoties. Taču latviešu tauta no jauna sirdī nes Latvijas Atmodas sapni. Dievam sāp par stūrgalvīgo tautu, kas izklīdināta svešās zemēs klaušu darbos, bet nav spējusi pastāvēt par savām interesēm Tēvzemē-Latvijā. Latviešu tauta redz, ka palīdzība nav, ne aiz trejdeviņām jūrām un, ne trejdeviņiem kalniem, bet kaut kur dziļi sirdī nojauš, ka ir jābūt kaut kam daudz lielākam par to, ko pārmet Krievija, ES un visa pasaule. Spēks, kas atbrīvo no apspiešanas. Spēks, kas dziedina rētas. Spēks, kas dara laimīgu.

Nāk laiks, kad Dievs savu tautu sauc atkal mājās, bet tauta svešās zemēs iegūstot pazemību, dzirdēs Tēva balsi un atgriezīsies. Tā būs brīva no savas pašas grēkiem. Verdzības plīvurs nokritīs no tautas acīm un tā redzēs skaidri. Tā būs brīva savā apziņā. Tā padzīs ienaidnieku no savas zemes, lai atgūtu savas pirmdzimtības tiesības. Jo ATMODA nāk! Atmoda drīz nāk! Atmoda jau notiek! Latviešu tauta mostas.

Nāc Dievs drīz! Lai Tavs prāts notiek kā debesīs tā arī virs (Latvijas) zemes! Āmen!

Lūgšana par latviešu tautu

„Es arī nebeidzu pateikties Dievam par jums, pieminēdams jūs savās lūgšanās, aizlūgdams, lai mūsu Kunga Jēzus Kristus Dievs un godības pilnais Tēvs jums dotu gudrības un atklāsmes garu, lai jūs labāk Viņu izprastu, apgaismota gara acis, lai jūs zinātu, kādu cerību dod Viņa aicinājums un kādu godības bagātību Viņš savējiem liek iemantot, un cik pārlieku liels ir Viņa spēka mērs, kas parādās pie mums, ticīgajiem, darbodamies tādā pašā visspēcības varenībā, kādu Viņš parādījis Kristū, To uzmodinādams no miroņiem un sēdinādams pie Savas labās rokas debesīs, augstāk par ikvienu valdību, varu, spēku, kundzību un ikvienu vārdu, kas tiek minēts vai nu šinī laikā, vai nākamajā. Un visu Viņš ir nolicis zem Viņa kājām, bet Viņu pašu pāri visam iecēlis par galvu draudzei, kas ir Viņa miesa, pilnība, kas visu visur piepilda. „ (Ef. 1: 16)

Šis ir viens no politikas pamatprincipiem “Atvērtā latvietība”, kas iekļauts Nacionālās identitātes un integrācijas vadlīniju ievada projektā, ko sagatavojusi Sarmītes Ēlertes vadītā Kultūras ministrija.

Nacionālā identitāte un sabiedrības integrācija – problēmas un mērķi

Ievads

Ikviens latvietis un Latvijas pilsonis (arī tie, kas dzīvo svešumā), ikviens Latvijas iedzīvotājs ir vajadzīgs Latvijai.

Pēctecība un jauni izaicinājumi

Latvijas valsts nacionālās identitātes un integrācijas politikai ir jāatbild gan uz jauniem XXI gadsimta izaicinājumiem, gan jāturpina pagājušā gadsimta deviņdesmitajos gados sāktais sabiedrības saliedēšanas darbs.

Latvija ir daļa no Rietumu politiskās un ekonomiskās telpas. Iestāšanās Eiropas Savienībā pavēra jaunas iespējas Latvijas cilvēkiem. Vienlaikus tas liek plašāk raudzīties uz nacionālās identitātes un integrācijas politikas uzdevumiem. Daudzi Latvijas iedzīvotāji ir devušies strādāt uz ārzemēm, gan apmetoties mītnes zemēs uz īsu laiku, gan plānojot tur palikt ilglaicīgi. Latvijas jaunieši devušies izglītoties Eiropas un pasaules skolās un augstskolās. Nacionālās identitātes un integrācijas valsts politikai, tajā skaitā pilsonības politikai, ir jārūpējas par to, lai nosargātu nacionālo identitāti, piederības sajūtu Latvijai, piesaistītu katru latvieti, katru pilsoni neatkarīgi no tā, kur viņš atrodas, kā arī veicinātu atgriešanos Latvijā.

Mazākumtautības ir tradicionāla Latvijas sabiedrības daļa. Tās paaudzēm ilgi dzīvojušas Latvijā, uzskata sevi par piederīgām Latvijas valstij un sabiedrībai, vienlaikus saglabā savu atšķirīgo nacionāli kulturālo identitāti. Tās ir neatņemama Latvijas daļa, to dažādība bagātina Latvijas kultūrtelpu, to savpatnības saglabāšanu garantē Satversme. Nacionālās identitātes un integrācijas politikai jāveicina sabiedrības atvērtība pret mazākumtautību pienesumu, jāstiprina to piederība Latvijai.

Atjaunotās Latvijas divās dekādēs ir daudz paveikts, lai pārvarētu divu “paralēlu sabiedrību” realitāti, kas izveidojās Latvijas okupācijas laikā. Padomju Savienības apzināti veicinātās rusifikācijas politikas rezultātā ar mērķi nostiprināt Latviju kā neatņemamu PSRS daļu Latvijā piecdesmit gadu laikā ieradās 1,5 miljoni PSRS iedzīvotāju, no kuriem aptuveni puse palika Latvijā dzīvot. Pēc Padomju Savienības sabrukuma pēkšņā “nonākšana” citā, neatkarīgā valstī radīja sabiedrībā spriedzi, kuru veido gan pamatā krieviski runājošo cilvēku pēcpadomju “zaudētās dzimtenes” trauma un nedrošība par savām nākotnes perspektīvām Latvijā, gan latviešu nedrošība par izredzēm atjaunot, saglabāt un attīstīt latvisko kultūrtelpu. Šīs “traumas” būtiska sastāvdaļa ir konfliktējoša sociālā atmiņa, kas balstās uz padomju ideoloģijas interpretācijām par Latvijas okupāciju, Latvijas likteni Otrā pasaules kara laikā un dzīvi padomju režīmā.

Latviešu valodas kursi, skolu pāreja uz latviešu valodu 60/40%, vienota skolu programma, pasākumi, kas veicināja pilsonības iegūšanu, ir ļāvuši lielai padomju laika iebraucēju daļai, jo īpaši jaunajai paaudzei, sekmīgi iekļauties Latvijas nacionālajā valstī, papildināt pilsoņu kopumu. Tomēr okupācijas gadu desmitos veicinātā Latvijas iedzīvotāju nacionālā sastāva maiņa liek apzināties, ka sabiedrības integrācijas uzdevums būs ilglaicīgs, tam jābūt valsts politikas prioritātei daudzu gadu un gadu desmitu garumā. Vienlaikus nepieciešama aktīva un neatliekama valsts politika, lai saliedētu Latvijas sabiedrību, sekmētu cilvēku savstarpējo uzticēšanos un kopējo piederības apziņu, kas ir sabiedrības solidaritātes pamats, un stingri vērstos pret sašķeltas divkopienu sabiedrības veidošanās iespēju.

Latvijā uz dzīvi apmetušies arī Eiropas Savienības pilsoņi un jaunie imigranti. Integrācijas politikai savlaicīgi jāparedz un jādod iespējas šiem cilvēkiem apgūt latviešu valodu, iepazīt kopīgas vērtības un latvisko kultūrtelpu, lai neveidotos jaunas etniski nošķirtas sabiedrības grupas un nesaskaņas starpkultūru dialogā.

Latvija – eiropeiska nacionāla valsts

Latvieši XX gs. sākumā, izmantojot tautas pašnoteikšanās tiesības, izveidoja savu valsti, lai nodrošinātu latviešu nācijas pastāvēšanu un ilgstošu, demokrātisku pašnoteikšanos. Latvijā līdzīgi kā citās Eiropas nacionālajās valstīs valstsnācijas nacionālā un kultūrvēsturiskā identitāte nosaka valsts nacionālo un kultūrvēsturisko identitāti. Nācija ir tauta, kurai ir sava nacionāla valsts, tā balstās uz kopīgu valodu, kultūru un sociālo atmiņu. Latvijas kultūrtelpa ir bijusi atvērta, to dažādos gadsimtos ir bagātinājusi citu kultūru ietekme, tomēr tikai savienojums ar latviešu kultūru nosaka tās unikalitāti, padara Latviju atšķirīgu no jebkuras citas vietas pasaulē.

Mūsdienu globalizācijas procesi rada jaunas, nepieredzētas iespējas. Tie nodrošina plašu dažādu kultūru dialogu, sociālo mobilitāti, ekonomiskās iespējas. Vienlaikus globalizācija nes sevī vienādošanas draudus, nivelē atšķirības starp dažādām zemēm. Tādēļ lokālās, reģionālās un nacionālās unikalitātes izkopšana prasa aktīvāku valsts politiku, tas nepieciešams, lai veidotu noturīgu, apzinātas piederības sajūtu. Valsts veido ietvaru, kurā demokrātija var darboties, un demokrātija nevar funkcionēt bez cilvēkiem, kas jūtas piederīgi attiecīgajai valstij un jūt atbildību par to.

Tādēļ piederības sajūta Latvijai, atbildība par to ir demokrātiskas Latvijas valsts un latviešu nācijas ilgtspējīgas pastāvēšanas priekšnoteikums. Latvija ir vienīgā vieta pasaulē, kur var pilnvērtīgi attīstīties latviešu valoda un kultūra. Latviešu valoda un kultūra ir pašvērtība un vienlaikus resurss, lai cilvēkus piesaistītu Latvijai, tas ir Latvijas valsts pamats. To saglabāt, nostiprināt un attīstīt ir Latvijas sabiedrības un valsts atbildība un pienākums gan nākamo paaudžu priekšā, gan arī lai dotu savu ieguldījumu pasaules daudzveidībā. Valstis, kas saglabā un attīsta savu nacionālo un kultūrvēsturisko identitāti, iegūst vērā ņemamas salīdzinošas priekšrocības globālajā pasaulē.

Latvija ir Eiropas valstu saimē. Tās tagadne un nākotne ir cieši saistīta ar Eiropas tradīcijām, vērtībām, principiem. Katrai Eiropas valstij ir atšķirīga nacionālā identitāte, to saglabāt ir katras Eiropas valsts uzdevums.

Latvijā, tāpat kā katrā Eiropas valstī, ir valstsnācija, kas nosaka valsts nacionālo un kultūrvēsturisko identitāti, kā arī mazākumtautības un imigranti. Latviešu valstsnācija kopā ar mazākumtautībām veido Latvijas tautu. Latviskā identitāte – latviešu valoda, kultūra, sociālā atmiņa – ir kopēja visai Latvijas tautai. Tā ir kopējais pamats, kas saista kopā visu Latvijas tautu, padarot to par demokrātiskās līdzdalības kopienu. Tādēļ Latvijas valsts un tautas interesēs ir gan padziļināt sabiedrību vienojošo latvisko identitāti, spēcinot to mūsdienu globalizācijas apstākļos, gan arī paplašinot to, lai tajā varētu iekļauties arī mazākumtautības un imigranti. Vienlaikus Latvijas interesēs ir arī saglabāt mazākumtautību savpatnību, jo tādējādi tiek saglabāta Latvijas tautas kulturālā daudzveidība.

Latvijā, tāpat kā citās Eiropas valstīs, ir imigranti, par kuru iekļaušanos Latvijas sabiedrībā rūpēties ir valsts pienākums. Līdz šim tika pieņemts, ka “imigrantu identitātes” saglabāšanās ir īslaicīgs fenomens, bet arvien vairāk Eiropas valstīm nākas apzināties, ka segregētas grupas var dzīvot savā “paralēlā pasaulē” vairāku paaudžu garumā. Latvija šajā ziņā nav unikāla, līdzīgi kā citās Eiropas valstīs, vairākums imigrantu šeit ieradās XX gadsimta 50. – 80. gados. Daudzi no viņiem ir sekmīgi iekļāvušies sabiedrībā un pievienojušies Latvijas pilsoņu kopumam, tomēr vērā ņemama imigrantu daļa vēl aizvien norobežojas no šā procesa.

Par nepieciešamību nacionālās valsts ietvaros nostiprināt kopīgu pamatu saliedētai sabiedrībai – valodu, nacionālo identitāti, kultūru, vērtībām – iestājušies vairāki Eiropas valstu līderi. Imigrantu grupas, kas reizēm paaudzēm ilgi dzīvo norobežoti “paralēlajā pasaulē”, atšķirīgā vērtību un informācijas laukā, negatīvi ietekmē demokrātijas labu funkcionēšanu. Tas rada spriedzi sabiedrībā, radikālisma un labējā ekstrēmisma riskus. Valsts pienākums ir mazināt šo izolāciju, piedāvājot iespējas un prasmes iekļauties nacionālās valsts demokrātiskajā kopienā. Tam jābūt ilglaicīgam integrācijas politikas uzdevumam. Tādējādi nacionālās identitātes un integrācijas politikas sekmes vai neveiksmes vistiešākajā veidā ietekmē demokrātijas kvalitāti Latvijas valstī.

Politikas mērķis

Latvijas nacionālās identitātes un integrācijas programmas mērķis ir stipra, saliedēta Latvijas tauta – nacionāla un demokrātiska kopiena, kas nodrošina tās vienojošā pamata – latviešu valodas, kultūras un nacionālās identitātes, eiropeisko demokrātisko vērtību, unikālās kultūrtelpas saglabāšanu un bagātināšanos Latvijas nacionālās valsts līdzsvarotai attīstībai.

Politikas principi

Atvērtā latvietība

Latviešu valstsnācija ir iekļaujoša. Tai ir pienākums nostiprināt savu identitāti un vienlaikus būt atvērtai tiem, kas vēlas iekļauties. Tas nozīmē, ka par latvieti var ne tikai piedzimt, bet arī kļūt. Katra cilvēka izvēle nosaka, vai blakus latviskajai identitātei, kas ir kopēja, viņš vēlas saglabāt arī savu nacionālo savpatnību, mazākumtautības identitāti.

Piederība Eiropai

Latvija ir Eiropas valstu saimes locekle, un tās tagadne un nākotne ir cieši saistīta ar Eiropas tradīcijām, vērtībām un principiem. Latvijas valsts vērtību sistēmas pamatā ir uzticība fundamentālajām Eiropas vērtībām – demokrātijai, likuma varai, cilvēktiesībām. Eiropeiskā identitāte ir vērtību identitāte, kas ir daļa no dažādo Eiropas nāciju nacionālās identitātes.

Sabiedrības integrācijas politikai jāstiprina saikne starp latvisko un eiropeisko identitāti, jāstiprina Eiropas kopējā sociālā atmiņa Latvijā.

Mazākumtautību savpatnības saglabāšana

Mazākumtautības un to kultūra ir neatņemama un svarīga Latvijas sabiedrības un kultūrtelpas sastāvdaļa. Latvijā jebkuram mazākumtautību pārstāvim ir tiesības saglabāt un attīstīt savu valodu, etnisko un kultūras savdabību, valsts to atbalsta.

Katra cilvēka brīvā izvēle tiek respektēta, cilvēktiesības ievērotas

Sabiedrības integrācijas jomā ikviens indivīds ir brīvs un tiesīgs izvēlēties savu identitātes taktiku. Jebkura izvēle ir brīvprātīga un tiek respektēta. Valsts pienākums ir mijiedarboties un sadarboties ar visiem iedzīvotājiem neatkarīgi no viņu izvēles. Latvijas valsts pienākums ir saliedēt sabiedrību uz kopīgo vērtību pamata, veicinot šo procesu demokrātiskiem līdzekļiem.

Identitātes ir papildinošas, nevis izslēdzošas

Latvijas sabiedrības nacionālās identitātes un integrācijas politika uzsver identitāšu papildināšanās principu, saskaņā ar kuru dažādas identitātes nevis izslēdz, bet gan bagātina viena otru. Mazākumtautību identitātes pastāv un attīstās līdzās latviskajai identitātei. Vienam indivīdam vienlaikus var būt divas vai vairākas identitātes (etniskā, latviskā, eiropeiskā, globālā u.c.).

Jēdzieni un lietotie termini

Tauta – kopiena, kas, balstoties uz objektīviem nacionāli kulturāliem kritērijiem (valoda, apdzīvotā teritorija, dzīvesveids, kultūra), sevi uzskata par patstāvīgu nacionāli kulturālu kopienu. Latvieši kļuva par tautu 19. gs. vidū, kad sāka apzināties sevi kā kopumu noteiktā teritorijā, ko vieno kopīgi nacionāli kulturāli kritēriji, it sevišķi valoda un vēsture.

Nācija – tauta, kurai ir sava nacionāla valsts (vai kura cīnās, lai to iegūtu). Latvieši ir nācija kopš 20. gadsimta sākuma, kad latviešu tautā sāka izplatīties latviešu valstiskās pašnoteikšanās ideja, kas īstenojās 1918. gadā, kad, izmantojot tautu pašnoteikšanās tiesības, tika dibināta latviešu tautas nacionālā valsts – Latvija.

Nacionāla valsts – valsts, kuras nacionālo un kultūrvēsturisko identitāti noteikusi tajā tradicionāli dzīvojošā nācija, nācija, kas pašnoteikšanās ceļā šo valsti izveidojusi. Valstij ir viena valsts valoda – kopēja visu iedzīvotāju saziņas un demokrātiskās līdzdalības valoda, šīs nācijas kultūra, dzīvesveids, sociālā (vēsturiskā) atmiņa būtiski nosaka valsts identitāti. Katrā (vai gandrīz katrā) nacionālajā valstī ir mazākumtautības un imigranti.

Valstsnācija – nācija, kas attiecīgajā nacionālajā valstī nosaka tās nacionāli kulturālo identitāti. Latvieši ir valstsnācija Latvijā. Ir valstis, kur noteiktu vēsturisku apstākļu dēļ ir vairākas valstsnācijas, kas atspoguļojas arī šo valstu teritoriālajā dalījumā. Beļģijā ir divas valstsnācijas, Šveicē – attiecīgi katrā no trim valsts daļām sava valstsnācija. Katrā no šo valstu daļām līdztekus valstsnācijai dzīvo arī tradicionālās mazākumtautības un imigranti.

Latvietis – cilvēks, kurš pēc (vismaz dažiem) objektīviem kritērijiem (it sevišķi valoda, arī izcelsme, kultūra) un subjektīvās piederības izjūtas identificē sevi kā latviešu nācijai piederīgo. Jēdzieni “latvietis” un “latviešu nācija” ir plašāki nekā jēdziens “Latvijas pilsonis”, jo latviešu nācijai piederīgais var arī nebūt Latvijas pilsonis.

Latvijas pilsonis – persona, kurai saskaņā ar likumu ir Latvijas pilsonība. Latvijas pilsoņu kopums Satversmes 1. panta izpratnē veido Latvijas tautu.

Nacionālā identitāte – personas identitātes daļa, kas vieno to ar citām personām ar tādām pašām nacionāli kulturālajām pazīmēm. Valodas, vērtību, uzvedības modeļu, kultūras simbolu kopums, sociālās (vēstures) atmiņas ir pamats, uz kura tiek veidota, uzturēta, izteikta cilvēka piederība nācijai, nācijas locekļu savstarpējā vienotība. Nacionālā identitāte ietver ideju par katras nācijas unikalitāti un atšķirību no citām nācijām, ideju par nācijas locekļu savstarpējo kopību un ideju par nācijas nepārtrauktību.

Sabiedrības integrācija – visu Latvijā dzīvojošo cilvēku iekļaušana sabiedrībā, neraugoties uz viņu nacionālo piederību un pašidentifikāciju. Integrācijas kopīgais pamats ir latviešu valoda, piederības sajūta Latvijas valstij, cieņa pret Latvijas unikālo kultūrtelpu, kopīgas sociālās atmiņas veidošana, pilsoniskā līdzdalība. Integrācija vienlaikus nozīmē valstsnācijas atvērtību un cieņu pret mazākumtautību savpatnību un to pārstāvju tiesībām saglabāt savu atšķirīgo identitāti. Integrācijas uzdevums ir arī veicināt imigrantu iekļaušanos sabiedrībā, piedāvājot motivējošus līdzekļus un iespējas apgūt saliedētas sabiedrības kopējos pamatus.

Mazākumtautības – Latvijas pilsoņi, kuri kultūras, reliģijas vai valodas ziņā atšķiras no latviešu valstsnācijas, paaudzēm ilgi tradicionāli dzīvojuši Latvijā, uzskata sevi par piederīgiem Latvijas valstij un sabiedrībai, vienlaikus vēlas saglabāt un attīstīt savu valodu, kultūru, reliģiju.

Latviskā kultūrtelpa – latviešu valoda, vide, materiālā un nemateriālā kultūra, sociālā atmiņa un dzīvesveids (tradīcijas, simboli, vēsturiskie notikumi, vēstures personāži, kopīgie priekšstati, svinamās dienas, mākslas mantojums un jaunrade, komunikācijas veids, daba un attieksme pret dabu, gadsimtos veidotā materiālā vide, ģeogrāfiskie nosaukumi, būvniecības tradīcijas, krāsu izjūta utt.). Latvisko kultūrtelpu dažādos gadsimtos ir ietekmējušas arī citu tautu kultūras, tajā papildinot latviešu nācijas pienesumu, piedalās mazākumtautību pārstāvji. Unikālā kultūrtelpa sekmē nacionālās identitātes nostiprināšanu, globalizācijas apstākļos stiprina piederības sajūtu Latvijai.

Divkopienu sabiedrība – valsts, kuru raksturo nošķirtība starp divām kopienām. Atšķirībā no nacionālas valsts divkopienu sabiedrībā nav vienas kopīgas valsts valodas, sabiedrības integrācija nenotiek uz kopīgu vērtību, kultūrtelpas, sociālās atmiņas pamata. Latvijā, okupācijas laikā izveidojoties lielai krievu valodā runājošai iebraucēju kopienai, ir vērojamas divkopienu sabiedrības pazīmes: nošķirtas informācijas telpas, politiskajā vidē vērojama sašķeltība pēc nacionālajām pazīmēm, atšķirīgas sociālās atmiņas, lingvistiska nošķirtība darba kolektīvos, skolās, bērnudārzos.

Imigranti – ārvalstnieki (izņemot kādas ES dalībvalsts, Eiropas Ekonomikas zonas valsts vai Šveices konfederācijas pilsoņi) un bezvalstnieki, kas Latvijā uzturas ar termiņuzturēšanās vai pastāvīgas uzturēšanās atļauju. Jaunie imigranti ir Latvijā ieradušies pēc neatkarības atjaunošanas. Ilglaicīgie imigranti – bijušās PSRS pilsoņi, kas nonāca Latvijā okupācijas laikā, ilgstoši dzīvo valstī, nav ieguvuši Latvijas pilsonību vai ir kļuvuši par trešās valsts pilsoņiem – Lisabonas līguma kontekstā ir imigranti. Latvijas nepilsoņu statuss šai imigrantu grupai ir piešķīris īpašas privilēģijas: nepilsoņu pases dod tādas pašas pārvietošanās tiesības kā pilsoņu pases, nepilsoņiem ar likumu ir piešķirtas pastāvīgās, nevis termiņuzturēšanās atļaujas, un pastāvīgās darba atļaujas; tās nav individuāli jāpieprasa kā jaunajiem imigrantiem.

Kopīgās vērtības – latviešu valoda un latviskā kultūrtelpa, uzticība Rietumu demokrātiskajām vērtībām: indivīda brīvība un atbildība, iecietība pret atšķirīgo, pilsoniskā līdzdalība; ticība no apgaismības laikmeta mantotajām idejām par progresu un cilvēka spējām uzlabot pasauli.

Sociālā atmiņa – izpratne par vēsturiskiem notikumiem, sociālpolitiskiem procesiem, to interpretācija. Latvijas sabiedrību šķeļ vēstures faktu interpretācija gan attiecībā uz Latvijas okupāciju 1940. gadā, gan laiku, kad Latvija bija inkorporēta PSRS, gan Latvijas starpkaru neatkarības laiku. Atšķirīgas sociālās atmiņas ir sabiedrību šķeļošs faktors.

Krieviski runājošie – dažādu tautību cilvēki, kuri ikdienas saziņā pārsvarā lieto krievu valodu, kas ir viņu primārā identifikācija. Dodot specifiskas tiesības šai kopienai, patiesībā tiktu likti šķēršļi mazākumtautību nacionālo identitāšu izkopšanai. Latvijā 2011. gadā dzīvo 27,4% krievu, bet krievu valodu par savu dzimto valodu uzskata 39,6% iedzīvotāju, tajā skaitā 79,1% ebreju, 72,8% baltkrievu, 67,8% ukraiņu, 57,7% poļu. Integrācijas politikai jāievēro vienlīdzības princips attiecībā uz visu Latvijas mazākumtautību identitātēm un kultūrām.

Savukārt otra ir Austrālija. Saprazdama, ka tālāk pašplūsmā palaist valsts grožus integrācijas jomā vairs nevar atļauties, sākusi rīkoties uzstādot jaunu noteikumu.

Par Bronzas kareivja pārvietošanu Igaunijas premjeram piešķir ordeni

Igaunijas premjers Andruss Ansips no Kanādas igauņiem saņēmis ordeni par Bronzas kareivja pārvietošanu, ziņo “PM Online”.

Bronzas kareivja pārvietošana aprīlī prasīja izcilu drosmi. Mēs noliecam galvu tādas drosmīgas rīcības priekšā. To izdarīja valdība, kura rīkojās veikli un pārliecināti,” sacījis goda konsuls Lāss Leivats.

Viņš norādījis, ka Igauņu Centrālā padome Kanādā nolēmusi pateikties premjerministram par Bronzas kareivja novākšanu un viņu apbalvot ar Kanādas igauņu ordeni.

Līdz ar ordeni izdotajā diplomā rakstīts: “Premjerministram Andrusam Ansipam ir piešķirts Kanādas igauņu ordenis par nopelniem cīņā par Igaunijas brīvību un “igaunības” virzīšanu”.

Kā, saņemot ordeni, sacījis Ansips, viņš neuzskata, ka būtu izdarījis kādu varoņdarbu, kas būtu ordeņa vērts. Viņaprāt, valdība nav veikusi nekādus varoņdarbus, bet gan izpildījusi savu pienākumu.

Premjers arī pie viena pateicies Kanādas igauņiem par Igaunijas prezidenta audzināšanu. “Bez jums un bez Jēkēru nometnes Igaunijai šobrīd nebūtu ļoti laba prezidenta,” sacījis Ansips.

Austrālija imigrantiem pieprasīs integrēties

Austrālijā uz dzīvi apmesties gribošajiem cilvēkiem būs jāizrāda vēlme integrēties tās sabiedrībā, paziņoja imigrācijas ministrs Kevins Endrūss.

Bez pilsonības eksāmena nokārtošanas un apliecinājuma parakstīšanas, ka viņi ir uzticīgi liberālajai demokrātijai, topošajiem pilsoņiem būs jāizrāda arī vēlme iekļauties sabiedrībā, pirms viņi tiks atzīti par jaunajiem Austrālijas pilsoņiem.

“Papildus pilsonības eksāmenam un paziņojumam par vērtībām valdība arī nolēmusi likt lielāku uzsvaru uz potenciālo migrantu spējām iekļauties mūsu sabiedrībā,” sanāksmē Sidnejā pavēstīja Endrūss.

Viņš sacīja, ka potenciālajiem pilsoņiem būs jāizrāda vēlme mācīties angļu valodu un uzticība austrāliešu dzīvesveidam.

“Šo dzīvesveidu ietekmējusi vēsture, kas ietver jūdu-kristiešu ticības un britu kolonistu atnestās tradīcijas,” norādīja Endrūss.

Pēc viņa teiktā, Austrālija, padarot stingrākus vīzu nosacījumus, seko Lielbritānijas un Nīderlandes piemēram.