Ingunaribena.lv

Ingūna Rībena: «Kaut vairāk būtu latviešu, kas šajos Ziemasvētkos ar gara acīm ierauga tās lietas, par ko Kristus saka, ka Dievs tās ir apslēpis pasaules gudrajiem un darījis zināmas bērniem!»

Ingūna Rībena (NA), arhitekte, Saeimas deputāte kopš astotā Saeimas sasaukuma, bijusī kultūras ministre (2002.–2004.) sarunājas ar Neatkarīgo Rīta avīzi.

– Latvijā savulaik populārais franču rakstnieks Andrē Moruā ir teicis, ka «mācība par cilvēku jābūvē nevis no apakšas, no zemes, bet no augšas, no debesīm». Jums – Latvijas politiķiem – cilvēks esot pirmajā vietā. Kā jūs būvējat savus (politikas) priekšstatus par viņu, kā saistībā ar viņu veidojat politikas praksi?

– Ar Moruā es te esmu gluži vienisprātis, bet par svešiem priekšvēlēšanu saukļiem atbildību neuzņemos.

Pirmkārt, cilvēks pirmajā vietā, cilvēks visa centrā – tā ir ļoti diskutabla attieksme. Kad streļķi kāvās par Latvijas neatkarību, Tēvzeme bija svarīgāka par cilvēku – par jauna karavīra dzīvību, par viņa mātes un līgavas asarām. Kad pirmkristiešu mocekļi, mirdami lauvu bedrē, liecināja patiesību par Kristu, kad Džordāno Bruno dega uz sārta vai kad Gunārs Astra padomju tiesā runāja patiesību par Latviju – tad patiesība bija svarīgāka par cilvēka dzīvību. Un tieši tāpēc šie varoņi ir īstas cilvēcības etalons. Tagad mūsu civilizācijai draud reāla bojāeja – tieši tāpēc, ka mums vairs nav nekā, ko likt pirmajā vietā, izņemot pašiem sevi. Tas ir mūsu vājums.

Otrkārt – kas tad ir cilvēks? Kad Kristus stāvēja ērkšķu vainagā, Poncijs Pilāts rādīja uz viņu un teica: lūk, cilvēks! Cilvēks ir tas, kas upurē savu dzīvību aiz mīlestības pret citiem. Uz šāda cilvēka ideāla pamata ir veidojusies Eiropas civilizācija. Bet kas ir cilvēka ideāls mūsdienās? Kas ir cilvēka etalons mūsu sabiedrībai un izglītības sistēmai? Līdz matu galiem baudkārs, godkārīgs un ne pārāk tikumīgs veiksminieks. Un ja tāds kropls cilvēka etalons ir pirmajā vietā, tad mums nav nekādu cerību.

– Jūs esat rakstījusi, ka Latvijā nav ideoloģijas (ideju un ideālu vakuums sociālajā un kultūras telpā). Savukārt fizikas skolotāja no Lietuvas Irēna Stulpiniene apgalvo, ka «augšupeja bez ideāliem un idejām nav iespējama». Vai esam apstājušies – kā cilvēki un kā valsts?

– Apstāties – tā kādreiz ir liela veiksme. Piemēram, ja izdodas apstāties sekundi vai metru pirms katastrofas. Vispirms mums ir jāspēj apstāties ceļā uz bojāeju, tikai tad mēs varēsim domāt arī par augšupeju.

Es domāju, ka bez ideāliem un idejām nav iespējama laime. Laime ir kalpot tam, ko tu mīli vairāk nekā sevi pašu.

Taisnību sakot, pirms gadiem piecpadsmit kāds inteliģents postmodernās kultūras pārstāvis man teica, ka mani priekšstati par laimi esot novecojuši. Laime, viņš teica, ir bauda vai vismaz komforta izraisīta labsajūta. Par šiem vārdiem esmu daudz domājusi un pat diskutējusi ar saviem mājiniekiem. Interesanti, ka vienīgā, kuru šī postmodernā laimes formula pilnīgi apmierina, ir mūsu strīpainā kaķene Mija. Acīmredzot viņai mūsu ģimenē ir vismodernākā domāšana.

– Vismaz viņa ir laikmetīga. Piemēram, Latvijas intelektuālā, garīgā elite polemikā ar varu, ar politiku par cilvēku nepiedalās vai gandrīz nemaz nepiedalās (ir pētnieciskas konstatācijas, palaikam pat lieliski teksti, nav alternatīva, idejas apgarota uzstādījuma). Tā neformulē idejas, politikas «pasūtījumu» kā sabiedrības priekšstāvis. Iespējams, tas nozīmētu konfrontāciju, diskomfortu. Zināmā mērā var teikt, ka viņi ir solidāri ar kaķeni Miju. Tā atbilst viņu paštēlam. Nagi spilvenos. Vai tad ne?

– Atvainojiet, Viktor, kas ir mūsu intelektuālā, garīgā elite? Pirms gadiem divdesmit pieciem to zināja katrs latvietis, bet tagad arī es to nezinu, kaut gan mani tas tiešām interesē.

Nu labi, godājamo Alvi Hermani mēs respektējam arī tāpēc, ka viņu pazīst visa pasaule. Bet atcerieties – savulaik par Vācieti, Ziedoni, Belševicu un Peteru mums bija gluži vienalga, vai viņus vispār kāds pazīst ārpus Latvijas, toties mums šie cilvēki reprezentēja Latviju. Viņi nenesa Latvijas vārdu pasaulē, nē, viņi bija Latvijas jēdziens pašā Latvijā. Kuri viņu vietā ir tagad?

– Ja mēs neredzam tādas virsotnes, kādas jūs saucat, tad droši vien pamatnoskaņu šajā laukā veido ļaudis, kuri piekrīt tam, ko savulaik teica kāds no Gugenheima fonda cilvēkiem: «Kultūra ir izklaide ar izglītojošu funkciju.» Arī mūsdienīgi, bet vai pietiekami?

– Un kam tādā gadījumā vajadzīga tā «izglītojošā funkcija»? Lai pilnvērtīgāk izklaidētos? Kādreiz Eiropas kultūra veidojās kā ceļš uz mūžīgo dzīvību. Pat vēl Atmodas laikā mēs visi jūsmojām par citātu no gruzīnu režisora Tengiza Abuladzes filmas Grēku nožēlošana: «Kam vajadzīgs ceļš, ja tas neved uz templi?» Tagad mēs vairs nesaprotam, kam vajadzīgs templis.

– Jūs esat bijusi kultūras ministre. Taču kultūra īstenojas ne tikai «nozarē», ne tikai mākslās. Vai tiešām nav nekādi iespējams definēt un īstenot kultūrpolitiku kā visaptverošu vai vismaz pārnozaru procesu?

– Tieši tādi bija mani mērķi, esot kultūras ministres amatā. Es jau toreiz, 2002. gadā, sapratu, ka to cinismu, visatļautību, morāli ētisko pagrimumu, kas valda ne tikai Latvijā, bet arī visā pasaulē, nevar apturēt ne ar kādām augstajām tehnoloģijām, ne ar kādiem likumu kalniem. Ir atlikusi tikai viena iespēja — tā, kas var nākt no cilvēka paša, no sirds. Un sirdi uzrunā kultūra, izglītība un ticība. Kultūrai ir jākļūst par dienišķo maizi cilvēku dvēselēm. Kultūrai jābūt pieejamai. Gan tādā nozīmē, ka mākslai ir jārunā cilvēkiem saprotamā valoda, gan tādā, ka kultūrai jābūt pieejamai ikvienā Latvijas pagastā.

Par kultūras ministri es sabiju sešpadsmit mēnešus, un gluži bez sekmēm šis laiks nepagāja. Tomēr manai pēctecei bija gluži citas prioritātes. Viņa atcēla manus rīkojumus, nevirzīja tālāk manis sagatavotos likumprojektus. Kultūra ir ļoti lēns process, tai ļoti svarīga ir pēctecība. Bet vidējais valdības mūžs Latvijā ir pusotrs gads. Skaidrs, ka šāda situācija kultūrpolitikas veidošanai ir ārkārtīgi nelabvēlīga. Faktiski ne par kādu veidošanu nevar būt ne runas. Labi, ka mums vēl ir izdevies saglabāt labāko no tā, kas mums ir bijis – mūzikas skolas, izcilākos korus, dziesmu svētkus.

– Manā uztverē esošā kultūrpolitika pat definitīvi atzīst nozares hermetizāciju, kas arī notiek. Līdz ar to nav maģistrālā (nosacīti – ideoloģijas), tas saskaldās marginālajā, subkultūras top primitīvas. No vienas puses, vienotas kultūras loģikas, kas pakļāvās summēšanai, vairs nav (vai ir?). Ir tāda kā lēkāšana pa kultūras peļķēm. No otras puses – «dolāra kurss atspoguļo dzīvi labāk nekā mūsdienu literatūra» (J. Griškovecs). Manuprāt, tas «no vienas puses» tomēr ir labojams ar adekvātu kultūrpolitiku? Vai ir?

– Kultūrpolitika tagad ir kļuvusi par nemitīgu frontes joslu – te saduras gan politiķu ideoloģiskās intereses, gan kultūras darbinieku finansiālās intereses. Augstāki ideāli, kuru labad kāds varētu pacelties pāri personiskām ambīcijām – tie tagad nav aktuāli.

Tagad jau ir iegājies tā, ka politiķis ne par kādiem mākslas uzdevumiem vai kvalitātēm nedrīkst bilst ne pušplēsta vārda. Atcerieties, 2003. gadā kinonozares apaļajā galdā atļāvos pajautāt, kāpēc divpadsmit brīvvalsts gadu laikā par nodokļu maksātāju naudu Latvijā nav uzņemta neviena filma par mums būtiskiem vēstures notikumiem. Kāda brēka toreiz sacēlās! Sak, politiķi diktēšot māksliniekiem, kas tiem jādara!

Jeb nupat tas tracis ap Krivades dzejoli: lietā tika likta visa smagā artilērija – «cenzūra», «putinisms», «diktatūra»… Politiķi kropļojot dzeju – kaut gan neviens politiķis Krivades daiļradei nebija tuvojies ne lielgabala šāviena attālumā.

Tas viss ir pietiekami skaidrs mākslinieku vēstījums politiķiem: dodiet mums naudu un nejaucieties mūsu lietās!

Faktiski kultūras nozarei visvairāk pa prātam būtu tāds kultūras ministrs, kas par mākslu vispār neinteresējas, tikai rūdīta ierēdņa rutīnā dala budžeta naudu saskaņā ar iestrādātām shēmām. Taču te ir viens «bet». Politiķi jau nedala savu naudu, bet gan tautas naudu. Un gan jau šīs naudas pelnītāji reiz pajautās: ko jūs mums par mūsu naudu esat devuši?

Var jau smīkņāt par padomju laiku saukli «Māksla pieder tautai». Bet to nu gan nevar noliegt, ka tā nauda, ko dala Kultūras ministrija un Kultūrkapitāla fonds, pieder tautai.

– Bet man savukārt reizēm rodas iespaids, ka tas, kas nav politizējams, partijiskojams, te nemaz nav politikas uzmanības vērts. It kā aptverošus jēdzienus, tostarp kultūru, pat izglītoti ļaudis mēdz attiecināt tikai uz savai interesei tīkamām kultūras drumslām. Re, pat attieksme pret tikumību sadalīta pa partijām. Ļaudis vāc parakstus pret tikumībai pievērstajiem papildinājumiem Izglītības likumā. Ko nozīmē un ko vērta ir šāda publikas daļas reakcija?

– Nu, paši tikumības grozījumi jau ir reakcija. Tā ir reakcija uz centieniem agri iebojāt mūsu bērnu neaizsargāto morālo apziņu. Pēc manas pārliecības, aizsargāt bērnus ir svēts valsts varas pienākums. Ja šie grozījumi būtu kaut kāds pārpratums, kaut kāds paranoisks dažu politiķu untums, tad nevienu tie nebūtu uztraukuši un jau sen būtu aizmirsti. Bet tā pretestības histērija, tā klaju melu un demagoģiskas puspatiesības kampaņa, kas ir sacelta pret šiem grozījumiem un joprojām nerimst, tikai parāda, cik aktuāli un nepieciešami šie grozījumi ir bijuši. Tā parāda, cik demoralizācijas spēki ir ietekmīgi, cik labi tie ir organizēti un acīmredzot arī labi finansēti.

– Un kas tad īsti šajā fiksācijā neapmierina daļu politiķu? Vai pretruna starp varu un morāli ir neārstējama?

– Politiķu amoralitāte ir vismaz divējāda. Ja kāds politiķis gadījumā pats melo un zog, vai tas ir neārstējami? Ej nu sazini! Ja būtu zināms kāds izveseļošanās precedents…

Bet ir arī pavisam citāda amoralitāte – tie, kas tīšām un mērķtiecīgi grauj mūsu tautas morālās identitātes pamatus. Viņi paši ir infekcija. Viņi grib izraisīt tādu garīgu imunitātes deficīta sindromu, lai tauta vairs nepretotos pati savai bojāejai. Mēs, tā dēvētie tradicionālo vērtību aizstāvji, pārstāvam tautas imunitātes funkciju, mūsu tautas gribu dzīvot un pastāvēt, saglabājot savu nacionālo, morālo un reliģisko identitāti.

– Vai tiešām taisnība Harijam Tumanam, ka Eiropu līdzīgi kā Seno Romu neapdraud vis barbari, bet pašu barbarizācija? Pati savulaik esat atsaukusies uz rakstnieci Jurgu Ivanauskaiti, kura, citējot budistu teikto par Kalijugas norietu, arī mērīja Eiropas galu ar tās barbarizācijas pakāpi. Vai tiešām fatāls noriets bez kādām atjaunotnes iespējām? Bezizvēles situācija?

– Noriets – tas ir labs simbols! Bet noriets ir tikai ilūzija, acu apmāns. Izskatās, ka saule noriet. Un cik daudz gadsimtu cilvēki nespēja noticēt, ka patiesībā nevis saule noriet, bet gan zeme pagriežas no saules prom. Cilvēki maldījās tāpēc, ka viņi iedomājās sevi centrā, bet sauli perifērijā. Līdz nāca Koperniks un nolika sauli centrā, bet zemi perifērijā.

Līdzīgi ir ar mūsu civilizācijas norietu. Mēs nemākam atrast Dievu, tāpēc ka paši esam nostājušies viņa vietā. Mēs domājam, ka Dievs mūs ir pametis, kaut gan mēs paši viņu esam pametuši. Mēs sakām, ka Dievs ir miris, kaut gan mēs paši esam miruši savā drūmajā materiālismā un vājprātīgajā pašpārliecinātībā. Mums ir vajadzīgs tāds garīgs Koperniks, kas sakārto debesu stiprumus, kas atkal noliek Dievu centrā un cilvēku perifērijā. Ja mēs atgriezīsimies orbītā, tad pēc norieta atkal piedzīvosim jaunu rītausmu.

Es tiešām ceru, ka šis nav fatāls noriets bez atjaunotnes iespējām. Taču mēs dzīvojam tādā dīvainā laikmetā: patiesība vēl nekad nav bijusi tik viegli pieejama kā tagad, un tai pašā laikā cilvēki vēl nekad nav bijuši tik vienaldzīgi pret patiesību kā tagad. Un, ziniet, vienaldzība ir baigs spēks. Vienaldzība ir vienīgā, kas pavisam spēj apklusināt patiesību. Nekādi aizliegumi, nekāda cenzūra, nekādas represijas to nespēj, bet vienaldzība spēj. Patiesība apklust, kad to neviens vairs nemeklē.

Silēzijas Angelam ir skaisti vārdi par Bētlemes ganiem: «Apceriet, kas pazemība ir! Raugiet, ko vientiesība spēj! Gani ir paši pirmie, kas Dievu redz. Kas no visas sirds nekāro par ganu kļūt, tas Dieva neredzēs ne šai, nedz viņā saulē.» Kaut vairāk būtu latviešu, kas šajos Ziemsvētkos ar gara acīm ierauga tās lietas, par ko Kristus saka, ka Dievs tās ir apslēpis pasaules gudrajiem un darījis zināmas bērniem!

Ingunaribena.lv

Ingūna Rībena, 12. Saeimas deputāte, saeimas debašu laikā saistībā ar likumprojektu „Grozījumi Izglītības likumā”.

Godīgi sakot, es nebūtu varējusi iedomāties, ka vienkāršais priekšlikums ierakstīt Izglītības likumā vārdu “tikumība” ar atsauci uz Satversmi, izraisīs tādu pretestības lēkmi publiskajā telpā. Kļūst tīri neomulīgi, redzot, cik neadekvāti un histēriski zināma mūsu sabiedrības daļa reaģē uz tādiem vārdiem kā tikumība un Satversme.

Kaut arī lielākie kliedzēji šoreiz nepārstāv sabiedrības lielāko daļu, es tomēr raudzīšu īsi atbildēt uz viņu trim galvenajiem argumentiem jeb, pareizāk sakot, gluži neargumentētajiem apvainojumiem.

Pirmkārt. Aiz piedāvātajiem grozījumiem kritiķiem rēgojas Kremlis un Putins. Organizācijas “Papardes zieds” vadītāja savā rakstā pat jautā: “Vai Krievijas propaganda tur savā pavadā Saeimas deputātus?” – Un viņa nav vienīgā, kas tā saka.

Atbildēšu tieši. Cienījamie likuma grozījumu kritiķi, atšķirībā no jums, man tikumības jēdziens nebūt nesaistās ar Kremli un Putinu. Man tas saistās ar Mozus baušļiem, ar Kristus evaņģēliju, ar latvju dainām, ar latviešu tautas dzīvesziņu, ar Latvijā gadsimtiem dzīvojušo vecticībnieku un pareizticīgo morālajām tradīcijām un ētiskajiem imperatīviem. Kremlis un Putins man nekādi nenāk prātā, domājot par tikumību.

Bet cienījamie oponenti gan staigā ļoti īsā Kremļa propagandas pavadā, ja vairs nespēj domāt un spriest ārpus paradigmas “sakām tikumība, domājam – Putins; sakām Putins, domājam – tikumība”. Ar saviem muļķīgajiem un tukšajiem pārmetumiem tie paši lej ūdeni uz Kremļa propagandas sudmalām, stiprinot ļaužu apziņā Putina globālās monopoltiesības uz tikumības aizstāvja lomu.

Pretstatījums “demokrātija vai tikumība; tikumība vai demokrātija” ir ļoti aplams, ļoti tendenciozs un ļoti bīstams. Un tie, kas to kultivē, patiesībā veicina cilvēkos apzinātas vai neapzinātas simpātijas pret Putinu un viņa režīmu.

Kāpēc jūs tā darāt? Tāpēc, ka tikumības vārds ir pazudis no jūsu aktīvās leksikas. Tāpēc, ka tikumības kategorija ir pazudusi no jūsu intelektuālā arsenāla. Tāpēc, ka  tikumības jēdziens jūsu apziņā vairs neeksistē ārpus seklu un banālu ideoloģisku asociāciju konteksta.

Otrkārt. Likuma grozījumu kritiķi publiski pauž neziņu par to, kurš tad nu būs tas noteicējs, kas ir tikumīgs un kas ne.

Noteicējs saskaņā ar Satversmi ir Latvijas tauta. Jo tikumība nav vis kādas šauras konspiratoru grupas sazvērestība, bet gan gadu simtos ilgstoša visas sabiedrības konvencija. Kas ir tikumīgs un kas ne – normālā sabiedrībā to zina katrs melnstrādnieks un katra trauku mazgātāja; izrādās, ka mūsu sabiedrībā to nezina pat virkne sabiedrisku darbinieku un publicistu.

Ja mēs, latvieši, 21. gadsimtā nesaprotam, kas īsti ir tikumība un kas nav, tad acīmredzot mēs pasaules vēstures gaitā kaut ko ļoti svarīgu esam palaiduši garām.

Kritizējot ierosinātos grozījumus, dažādi publicisti savā starpā ir tīri vai sarīkojuši sacensības – kam izdosies ierosināto likuma normu pārvērst lielākā absurdā. Saskaņā ar jauno likumu, lūk, varēšot aizliegt dažādas Lindgrēnes, Šekspīra, Blaumaņa grāmatas, dainas un pat bībeli. Kā draudīgs piemērs tiek minēts precedents, ka kaut kur Sibīrijā esot aizliegta grāmata par Karlsonu, kas dzīvo uz jumta.

Ja tīšām grib, tad par absurdu var pārvērst visu. Bet tas, ka kaut ko var pārvērst par absurdu, vēl nebūt nenozīmē, ka kāds to arī tiešām taisās darīt. Teiksim, ar dakšiņu principā var izdurt aci – ja grib; bet vai tāpēc mēs baidāmies sēsties ar godīgiem cilvēkiem pie viena pusdienu galda?

Absurds, gar ko tīksminoties šausminās ierosinājuma pretinieki, mīt nevis likumprojektam piedāvātajā ierosinājumā, bet gan pašu pretinieku paranojiskajā fantāzijā. Pašam ierosinājumam ar to maz sakara. Neba velti kritiķi labprāt min gadījumu ar Karlsonu Sibīrijā, bet gudri noklusē gadījumu liberālajā Zviedrijā, kur nesen gluži nopietni tika izteikts ierosinājums cenzēt tās pašas Lindgrēnes grāmatu par Pepiju Garzeķi, jo kādam tanī bija izdevies atrast rasistiskus motīvus. Piedodiet,  bet pret idiotiem neviens likums nekā nevar garantēt.

Un treškārt. No visiem pārmetumiem radikālākais ir tas, ka šis ierosinājums nozīmējot atgriešanos totalitārisma ērā. Tā ir mētāšanās ar skaļiem vārdiem. Bet, ja kādam tomēr ļoti gribas grozījumu sakarā piesaukt totalitārismu – lai notiek!

Piemēram, Hitlera Vācijā, atskaņojot Baha garīgo mūziku, vārdi Izraēls un Ābrahāms tika aizstāti ar citiem. Padomju Latvijā Emīla Dārziņa dziesmu izdevumā Poruka dzejolī Kristus vārds tika aizstāts ar kaut ko citu. Savukārt mūsdienu Latvijā pirms dažiem gadiem bērnudārza vadītāja zaudēja amatu tāpēc, ka bērniem pirms ēdienreizes bija mācīts sacīt: “Mūsu dienišķo maizi dodi mums šodien!”

Mūsdienu Zviedrijā dzimumu līdztiesības pedagoģijas ietvaros tiek paredzēts aizliegt bērnudārzos tradicionālās pasakas, to vietā liekot stāstus par viendzimuma vecākiem, nepilnām ģimenēm un bērnu adopciju, kā arī aizstāt vietniekvārdus viņš un viņa ar nekatras dzimtes vietniekvārdu.

Lūk, tās ir totalitārisma izpausmes, kuru radikalitātes un absurduma priekšā nobāl pat fašistiskie un komunistiskie režīmi. Brežņeva laikos tēvreize bija iekļauta literatūras mācību grāmatā 4. klasei, bet mūsdienu Latvijā par tēvreizes fragmenta mācīšanu bērniem bērnudārza vadītāja zaudē amatu.

Tai pašā laikā Latvijas skolās 4. klases skolniecēm (tātad desmitgadīgām meitenītēm) 1. septembrī tiek dalītas grāmatas, kurās meitenes tiek mācītas, piedodiet, masturbēt.

2011.gadā Latvijas Valsts izglītības un satura centrs, kas mūsu valstī ir atbildīgs par vispārējās izglītības saturu, piedalījās Eiropas Komisijas projektā “EURIALO”, kura ietvarā iznāca rokasgrāmata “Crowsing  diversity - teorētiski un praktiski ieteikumi, lai mazinātu diskrimināciju seksuālās orientācijas un etniskās piederības dēļ”.

Rokasgrāmata paredzēta skolotājiem, sociālajiem un veselības darbiniekiem darbam vidusskolās ar jauniešiem vecumā no 14 līdz 20 gadiem. Tanī skolotājiem iesaka likt skolēniem apzināties, ka seksualitātes uztvere viņiem ir ieaudzināta, ka homoseksualitāte, biseksualitāte u. c. veida seksualitātes ir “viens no iespējamiem rezultātiem personas normālā emocionālā attīstībā”; skolotājam vajadzētu “demonstrēt homoseksuālu seksualitāti kā dabīgu un pareizu veidu, izpaužot jūtas un dzīvojot kopā ar citiem”.

Skolotājiem tiek ieteikts, ka “seksualitāti vajadzētu pasniegt kā dažādu seksuālās orientācijas un identitātes veidu apkopojumu, kurā heteroseksualitāte un homoseksualitāte ir tikai divi no daudziem”, lai nepamudinātu “jauniešus uzskatīt, ka ir kāda “normāla” seksuālā orientācija un pārējās ir “nepareizas”".

Ja mūsu valsts izglītības satura veidotāji piedalās projektos, kuru mērķis ir mazināt heteroseksuālās kultūras ietekmi uz bērnu un jauniešu apziņu, tad jau cenzūras draudu ēna klājas ne tikai pār Šekspīru un Blaumani, bet praktiski pār visu mūsu klasisko literatūru, tāpēc ka tā savos pamatu pamatos pauž kristīgu tikumības izpratni, kurā viena vīrieša un vienas sievietes savienība ir vienīgais laulības modelis. Un te nu mūsu likuma grozījumi patiesībā ir domāti nevis tam, lai tradicionālās kultūras vērtības apdraudētu, bet gan tieši tam, lai tās aizsargātu – un lai aizsargātu mūsu bērnus no jebkādiem bīstamiem sociālās inženierijas eksperimentiem.

Kam aiz piedāvātajiem likuma grozījumiem rēgojas totalitārisma draudi, tos ar drošu sirdi aicinu nomierināties un neuztraukties. Tieši tam šie grozījumi ir domāti, lai sargātu mūsu sabiedrību un īpaši bērnus no jebkādiem aktuāliem totalitāru ideoloģiju draudiem.

Jo mums jāredz ne tikai tas totalitārisms, kas draud no austrumiem ar tankiem un klajiem meliem, bet arī tas, kas draud no ziemeļiem un rietumiem ar šķietami nevainīgām bērnu grāmatiņām.

Atbalstot piedāvāto likuma grozījumu, mēs realizējam savas nācijas suverēno varu savā demokrātiskā valstī, kurā mums ir tiesības audzināt savus bērnus saskaņā ar savu tradicionālo izpratni par tikumību.

Mūsu tiesības rūpēties par savu bērnu tikumisko audzināšanu jeb, pareizāk sakot, mūsu pienākums rūpēties par savu bērnu tikumisko audzināšanu ir skaidri saistīts ar Satversmi.

Šī likuma norma mums lieti noderēs, lai turpmāk varētu veiksmīgi vairīties no tādiem absurda precedentiem kā ar Karlsonu Sibīrijā, Pepiju Garzeķi un tradicionālajām pasakām Zviedrijā, ar tēvreizi tepat Latvijā un ar Blaumani dažu mūsu publicistu uzbudinātajā fantāzijā.

Laiku pa laikam cilvēces vēsturē pienāk brīži, kad nākas uzrakstīt to, kas agrāk bijis pats no sevis saprotams arī nerakstīts. Ja cilvēce nekad nebūtu atkritusi no Dieva, arī Bībele nebūtu uzrakstīta. Un, ja desmit baušļi būtu ikviena cilvēka sirdsapziņā, Dievam nebūtu nācies tos ar burtiem uzrakstīt uz Mozus akmens galdiņiem.

Savukārt Barontēvs paguva pierakstīt latvju dainas laikā, kad tās sāka zust no lat­viešu tautas atmiņas, kur tās nepierakstītas bija glabājušās gadu simtiem.

Šie piemēri ilustrē to, kāpēc tieši tagad mums ir kļuvusi nepieciešama Satversmes preambula. Kad Satversmes tēvi lēma Latvijas pamatlikumu, šī preambula ar svaigām brīvības cīnītāju asinīm bija rakstīta mūsu zemes tīrumos, me­žos un purvos, un šinī nevis ar burtiem, bet ar asinīm rakstītajā preambulā bija iekļauti visi gadsimtiem lolotie latviešu tautas sapņi, cerības un centieni. Toreiz Satversmes autori nevarēja zināt, ka Latviju gaida pusgadsimtu ilga okupācija un kādas būs tās sekas, nedz to, kāda būs situācija pasaulē pēc simt gadiem.

Nākamgad apritēs septiņdesmit gadu, kopš ir apklusušas pēdējās kaujas, kurās lat­vieši kara laukā cīnījās par savas valsts brīvību. Vīriem, kas tajās palika dzīvi, tagad ir ap deviņdesmit gadiem. Mēs zinām, cik garš ir cilvēka mūžs, un labi sapro­tam, ka drīz uz pasaules nebūs vairs neviena cilvēka, kas kara laukā būtu lējis asinis par Latvijas valsti un tās brīvību.

Viņā saulē cits pēc cita aiziet arī izcilākie okupācijas laika disidenti. Šo cilvēku klātiene līdz šim ir bijusi dzīva, burtiem nerak­stīta Satversmes preambula, kas ar sirdsapziņas varu ir uzturējusi spēkā nesagrozītu un skaidru Latvijas valsts ideju. Šiem cilvēkiem aizejot, mums, kas neesam savas asinis par Latviju lējuši, ir pienākums viņu cīņas mērķus un ideālus formulēt skaidros un kodolīgos vārdos un piešķirt tiem valsts pamatlikuma spēku un svaru.

Preambulas uzdevums ir skaidri formulēt, ko mēs saprotam ar tiem diviem svēta­jiem vārdiem, kas ir iekalti Brīvības piemineklī: Tēvzemei un brīvībai, – lai neviens ārējs vai iekšējs ienaidnieks turpmāk nevarētu sagrozīt šo jēdzienu patieso nozīmi, tādējādi sagraujot Latvijas valsts pastāvēšanas pamatus.

Vispirms par Tēvzemi.

Kā labi zināms, liela daļa Latvijas iedzīvotāju un pat pilsoņu dzīvo agresīvas kai­miņu lielvaras informācijas telpā. Ideoloģisku cīņu ar Krieviju mēs jau esam zaudē­juši, tanī pat lāgā neiesaistoties. Īsi sakot, Latvija joprojām ir valsts vispār bez jel­ kādas ideoloģijas (ja vien par ideoloģiju neuzskata fiskālo discip­līnu un cīņu pret homzofobiju).

Visu Latvijas informācijas telpu pie­pilda politiķu savstarpēji kašķi un epikūriska labklājības ideālu pro­paganda, kura galu galā ir pilnīgs absurds vienā no nabadzīgākajām Eiropas valstīm. Godīgi sakot, tiem, kas nav latvieši, patiešām varētu būt grūti saprast, kāpēc jāizvēlas dzīvot Latvijas informācijas telpā, kur valda politiķu sīkie, savtīgie un nožēlojamie meliņi, ja no otras puses tiek piedāvāti vēsturiski vērienīgi un pro­fesionāli Krievijas meli.

Ja Kremļa mērķis ir bijis veicināt zināmas Latvijas iedzīvotāju daļas nelojalitāti Latvijas valstij, tad jāatzīst, ka te Kremlim nav bijis uzticīgāka un labāka palīga par politisko eliti, kas jau divdesmit gadu nav likusies ne zinis par mūsu valsts iedzīvotāju ideoloģisko pārliecību. Šai ziņā tā ir parazitējusi uz okupācijas gados rūdītā latviešu tautas patriotisma. Latvijā valda ideoloģisks vakuums.

Man, protams, var iebilst, ka Ulmaņa diktatūras laika spēcīgā ideoloģija nespēja pasargāt Latviju no 1940. gada okupācijas. – Taisnība. Toties Ulmanis spēja radīt ideoloģiju, kas okupācijas apstākļos veselu pusgadsimtu izdzīvoja tautas apziņā un parādīja savu spēku Atmodas un barikāžu laikā. Mēs galu galā dzīvojam valstī, kuras pašreizējā neatkarība ir izcīnīta nevis ar militāriem, bet ar ideoloģiskiem ieročiem.

Uzticēt iedzīvotājiem pilnīgu ideoloģisko pašapkalpošanos – to varbūt var atļauties lielas un bagātas valstis, kuru suverenitātei nedraud nekādas briesmas, un nācijas, kuru skaits ir mērāms desmitos miljonu. Mēs to atļauties nevaram.

Pirmkārt, vairāki simti tūkstošu latviešu jau ir, kā saka, nobalsojuši ar kājām, pamezdami Latviju, tāpēc ka mūsu valsts tos ir audzinājusi nevis patriotisma, bet gan labklājības ideālu garā, pati aiz nabadzības nespēdama nodrošināt šo ideālu reali­zāciju. Citiem vārdiem sakot, mūsu valsts šiem cilvēkiem pati ir parādījusi durvis. Bet Latvijas depopulācija kļūst par aizvien nopietnāku draudu valsts suverenitātei.

Skaidrs un Satversmē nostiprināts Latvijas valsts pastāvēšanas mērķa for­mulējums ir pirmais nepieciešamais solis virzienā uz tādu valsti, par kuru ikviens valstsnācijas pārstāvis var justies atbildīgs un kuru ikviens Latvijā dzīvojošs cit­tau­tietis var cienīt.

Otrkārt, nevar nepamanīt draudīgu tendenci, ka Latvijas jaunākās paaudzes intelek­tuāļu prātus aizvien agresīvāk pārņem tādas modernas sociālantropoloģiskas idejas, kas ir vērstas uz tautas nacionālās, morālās un reliģiskās identitātes iznīcināšanu. Spilgts piemērs tam ir viens no aktīvākajiem Levita preambulas teksta kriti­ķiem, alternatīva preambulas teksta autors, sociālantropologs Klāvs Sedlenieks.

Minēšu divus citātus no viņa rakstiem: “Neskatoties uz to, ka mums subjektīvi šķiet, ka latviešu tauta pastāv, sākot iedziļināties, precīzāk, mēģinot izdibināt, kā iespējams novilkt robežas starp to, kas pieder un kas nepieder šai tautai, neizbēgami nākas secināt, ka to nav iespējams izdarīt.” Un otrs citāts: “Būtu labi, ja mēs varētu apzināties, ka tauta, nācija, valoda, kultūra – tās ir zināma līmeņa metaforas, kuras mēs izmantojam kā ikdienā nepieciešamu vienkāršojumu, labi apzinoties, ka realitātē tās neeksistē.”

Tas nozīmē, ka pēc Sedlenieka domām Latvijas valsts pastāvēšana ir balstīta uz metaforām, kas realitātē nepastāv. Tie mūsu tautas dēli, kas dus Brāļu kapos, ir ziedojuši savu reālo dzīvību cīņā par metaforu, kas realitātē neeksistē. – Atliek tikai piebilst, ka Klāvs Sedlenieks ir Latvijas valsts angažēts docētājs vienā no Latvijas universitātēm, tātad par nodokļu maksātāju naudu izglīto nākamās Latvijas inteliģences paaudzes. To es nebūt nesaku tādēļ, lai aicinātu cenzēt Sedlenieka lekcijas un uzskatus, bet gan tādēļ, lai ilustrētu tās latviešu sabiedrībā novērojamās ideoloģiskās tendences, kas draudīgi lūkojas Latvijas kā nacionālas valsts pašlikvi­dācijas virzienā.

Ja te kāds grib teikt, ka preambulas projektā formulētie valsts idejas pamatprincipi ir saprotami paši no sevis, tad es domāju, ka patiesībā tie šobrīd turas uz ārkārtīgi nedroša un apdraudēta pamata un ir pienācis pēdējais laiks tos skaidri un nepārprotami nostiprināt.

Tiktāl par Tēvzemi. Tālāk par Brīvību.

Okupācijas režīmu nosodījums Egila Levita teksta projektā ir izteikts skaidri un komentārus neprasa. Es pievērsīšos citai ārkārtīgi svarīgai lietai, proti, kristīgo vērtību minējumam preambulas tekstā. Arī tā ir viena no lietām, pret ko ir vērsusies mūsu morālās identitātes skaudēju kritika.

Princips, ka baznīca ir šķirta no valsts, ir pareizs. Taču atšķirībā no pirmās brīvvalsts, mūsu atjaunotā valsts nav gribējusi ne ar mazo pirkstiņu kustināt to uzdevumu un pienākumu nastu, ko agrākos gadsimtos valsts bija deleģējusi baznīcai. Proti, mūsu valsts neliekas ne zinis par sabiedrības morālo deģenerāciju. Valsts izliekas to neredzam vai varbūt arī tiešām neredz, jo ir pakļauta tieši tam pašam deģenerācijas procesam. Skolēnu narkomānija un skārdeņu alkoholisms te ir tikai ledus kalna redzamā daļa.

Ja valsts, šķiroties no baznīcas, negrib uzņemties tās baznīcas funkcijas, kas rūpējas par sabiedrības tikumību, tad agri vai vēlu valstij nākas uzņemties Dieva funkcijas, un proti – tieši represīvās. Ar tādu nolūku tika nodibināts, piemēram, Korupcijas novēršanas un apkarošanas birojs, un par kādu farsu tas izvērties, to visi zina. Šī represīvā iestāde ir dārga un neefektīva, jo mēs nevaram gaidīt, ka sabiedrībā, kur ir atcelti jebkādi ētiski imperatīvi, pēkšņi izdosies nodibināt represīvu struktūru, kuras darbinieki nez kādēļ būs taisnīgāki un neuzpērkamāki par tiem, ko viņi taisās apkarot.

Spilgts piemērs ir nesenais skandāls, ar ko beidzās neveiksmīgais mēģinājums izveidot sabiedrisko “Maksimas” traģēdijas izmeklēšanas komisiju: izrādās, pa visu Latviju vairs nevar sameklēt ne piecus kompetentus un sabiedrībā cienījamus cilvēkus, kas bez savtīgām un melīgām ambīcijām būtu gatavi veikt svētīgu un vajadzīgu sabiedrisku darbu. Un pati “Maksimas” traģēdija jau parā­dīja, ka demoralizācijas puvums visos sabiedrības un valsts slāņos ir sasniedzis tādu stadiju, ka kļūst bīstams cilvēku dzīvībai.

Kristīgo vērtību minējums nebūt nenozīmē to, ka valstij būtu jāsaka cilvēkiem priekšā, kādā veidā un pēc kādas doktrīnas ticēt Dievam. Nē, – tas nozīmē, ka Latvijas valsts ir tapusi un pastāv saskaņā ar Rietumu pasaules lielo un patieso vērtību – proti, cilvēka individuālo brīvību, kādu to ģeniāli ir noformulējis Mārtiņš Luters savā darbā Par kristīga cilvēka brīvību: “Kristīgs cilvēks ir brīvs kungs pār visām lietu lietām un nevienam nav pakļauts. Kristīgs cilvēks ir labprātīgs kalps visām lietu lietām un ikvienam pakļauts.”

Atsaucoties uz kristīgām vērtībām, mēs norobežojamies no tādas klaji destruktīvas un ačgārnas, bet Rietumu pasaulē diemžēl aizvien agresīvāk dominējošas brīvības izpratnes, kādu ir formulējis sātanists un narkomāns Alisters Kroulijs: “Dari, ko gribi – tas lai ir tavs bauslis!” – Nav šaubu, ka šāda sagrozīta brīvības izpratne ir taisns ceļš uz elli – gan atsevišķam indivīdam, gan nācijai, gan valstij, gan veselai civilizācijai. Kristīgā izpratnē brīvība ir visaugstākā atbildības forma.

Tanī pašā laikā, piesaucot kristīgās vērtības, mēs norobežojamies arī no jebkādām totalitārisma idejām un izpausmēm, apliecinot ikviena cilvēka individuālās brīvības vērtību tādā izpratnē, kā tas teikts nupat minētajā Lutera citātā.

Piesaucot kristīgās vērtības, mēs sakām, ka mūsu valstiskās morāles pamats ir desmit baušļi un Kristus mīlestības evaņģēlijs.

Divdesmit gadu žurnālisti mūsu tautai stāsta par to, cik sarežģītas ir mūsu politbiznesa elites attiecības ar baušļiem “tev nebūs zagt” un “tev nebūs nepatiesu liecību dot”. Jautājums: vai tai paaudzei, kas pa šiem divdesmit gadiem ir uzaugusi nemitīgā valsts izzagšanas un melu gaisotnē, zagšana un melošana būtu jāuzskata par normālu vai nenormālu rīcību? Atbildēts šis jautājums tiktu tad, ja kāds no valsts izzadzējiem būtu notiesāts un sēdētu aiz restēm.

Bet uz to mūsu valstī laikam nav ko cerēt. Tāpēc kristīgo vērtību minējums preambulā, spītējot mūsu pašreizējai realitātei, nozīmē principiālu apliecinājumu, ka Latvijas valsts nav dibināta kā zagļu, blēžu un meļu valsts. Tā mēs izsakām savu cerību, ka varbūt vismaz mūsu bērni reiz dzīvos tādā Latvijā, kur sabiedrības un valsts varas rīcību noteiks mūsu tautas un visas cilvēces visaugstākie ētiskie principi.

Savukārt Kristus mīlestības evaņģelijs, kas māca mīlēt savu tuvāko kā sevi pašu, uni­versāli nosaka mūsu valsts sociālās atbildības principus pret visiem tās iedzīvotā­jiem, īpaši pret dzīves pabērniem – bāreņiem, nabagiem, slimniekiem, invalīdiem, nespējniekiem, bezpajumtniekiem un bēgļiem. Šis pats universālais mīlestības prin­cips galu galā ir vienīgais, kas var veiksmīgi atrisināt jebkādas starpnacionāla rakstura problēmas mūsu valsts iedzīvotāju starpā.

Tiem, kas negrib redzēt kristietības vārdu mūsu Satversmes tekstā, es gribu atgādināt kādu ļoti nopietnu vēstures faktu. Pēdējā gadsimta laikā Eiropā ir bijuši divi gadījumi, kad valsts vara oficiālas ideoloģijas līmenī ir atteikusies no kristietības vēr­tībām un aizstājusi tās ar citām. Pirmo reizi tas ir noticis 1917. gadā Krievijā, otru reizi – 1933. gadā Vācijā. Tieši šo divu valstu pretkristīgie režīmi bija tie, kas 1939. gadā vienojās izdzēst Latvijas Republiku no pasaules politiskās kartes. Nav uz pasaules valsts, kas no šiem režīmiem būtu cietusi vairāk nekā Latvija. Ko nozīmē valstiskā līmenī atteikties no kristīgām vērtībām, mums liecina mūsu vēsturiskā at­miņa par Baigo gadu, par Rīgas geto, par Rumbulu, par Krievijas nāves nometnēs nobendētajiem latviešiem.

Piesaukt Satversmes preambulā kristīgās vērtības nozīmē pateikt, ka Latvija nekad vairs nebūs tā vieta, kur kristīgais cilvēkmīlestības princips tiks aizstāts ar intelektuāļu kabinetos izdzimušām surogātideoloģijām, lai veiktu varmācīgus sociālantropolo­ģis­kus eksperimentus ar valsts iedzīvotājiem. Latvijas tauta nekad vairs negrib pie­dalīties tādos eksperimentos ne kā cietēja, nedz kā noziegumu dalībniece.

Ierakstot kristīgās vērtības Satversmes preambulā, mēs būsim principiāli fiksējuši Kristus cilvēkmīlestības mācībā balstīto brīvības izpratni – kā visaugstāko atbildības formu attiecībās starp valsti un visiem tās iedzīvotājiem neatkarīgi no viņu nacionālās un konfesionālās piederības.

Fiksēt mūsu nacionālās un morālās identitātes pamatprincipus valsts pamatlikumā – tā šobrīd ir mūsu vēsturiskā iespēja un pienākums, apzinoties visus ārējos un iekšējos draudus Latvijas kā nacionālas valsts pastāvēšanai. Tā būtu nepiedodama gļēvulība, ja mums pietrūktu dūšas piešķirt likuma svaru tiem ideāliem, par ko mūsu tautas dēli abos pasaules karos nebaidījās liet savas asinis.

Neizmantot mūsu vēsturisko iespēju – tā būtu nodevība pret mūsu valsts dibinātājiem, pret visiem, kas par Latviju kāvušies kara laukā, pret izsūtītajiem, pret tiem, kas okupāciju laikos nebaidījās pacelt balsi pret varas pārspēku; tā būtu nodevība pret visām nākamajām latviešu paaudzēm.

Tostarp ministre, komentējot šo uzmilzumu, augstprātīgi izteicās: “Iesīkstējusi izpratne par dzimuma lomām, kas, manā izpratnē, sakņojas ne vien viduslaikos, bet arī padomju laika tradīcijās, kur vīrietis ir tas, kurš strādā, kurš atgriežas mājās, reizēm iekausta sievu, reizēm iedzer, jo tās ir viņa, vīrieša, tiesības, un sieva dzīvo pēc tā, ko vīrietis viņai atļauj, manuprāt, ir degradējoši, aplami, stulbi un tumsonīgi.” “Tumsoņas” pieprasīja ministres demisiju. Premjers Valdis Dombrovskis (Vienotība) šajā prasījumā devīto vilni nesaskatīja, nosaucot to par “vētru ūdens glāzē”.

Vētru, protams, var gaidīt vēlāk – uz vēlēšanu laiku. Ja sabiedriskās domas (lasi – vēlētāju) ignorēšana, pat vēl vairāk – vīzdegunīga izsmiešana – turpināsies tādā pašā intensitātē kā līdz šim, tā Vienotību drīz novedīs līdz sabrukumam. Bet pirms šā trauksmainā notikuma daudziem noteikti būs interesanti pavērot, cik dziļi liekulības dūkstī var iegrimt viena savulaik labi iecerēta partija, piesaucot demokrātiju, to patiesībā ignorējot un demonstratīvi neredzot ciešo saikni starp diviem pagrimuma veidiem, kas patiesībā ir viena koka divi kalstoši zari: morālais un ekonomiskais.

Par latvisko vērtību sistēmas kolapsu, par liekulību un ceļu uz nekurieni – intervija ar Saeimas deputāti Ingūnu Rībenu (Vienotība).

Vairāk: 

„Ļaujiet mums palikt pie īstām un dabiskām vērtībām” turpinājums izskan 5.oktobra LKR raidījumā. Tas ir turpinājums sabiedrības reakcijai uz Labklājības ministrijas izdoto pirmskolas bērnu izglītošanas iestādēm paredzēto mācību materiālu par dzimuma lomu relatīvismu.

Raidījuma viesi:
Ingūna Rībena – 11. Saeimas deputāte
Ilona Bremze – Asociācijas „Ģimene” valdes priekšsēdētāja
Eva Lūse – Žurnāliste
Guntis Kalme – LELB Augšāmcelšanās draudzes mācītājs
un Lutera Akadēmijas pasniedzējs