Artuss Kaimiņš Foto apollo.tvnet.lv

Tas, ka politiķi kādos amatos mēdz apstiprināt labi izmantojamus ielikteņus, nav nekāds jaunums. Nav jaunums arī tas, ka reizēm lieti noder kāds no kolēģu vidus, kurš patiesībā negrib vai nespēj saprast, par ko vispār ir runa, bet ir gatavs parakstīties un par parakstīto cīnīties līdz galam.

Jaunākais un spilgtākais piemērs tādai „karstu ogļu” raušanai ar citu rokām ir deputāta Artusa Kaimiņa iesniegums par Nacionālās Elektronisko plašsaziņas līdzekļu padomes (NEPLP) atlaišanu. Diskusija LTV studijā parādīja, ka deputāts Kaimiņš nesaprot, ar ko atšķiras sabiedriskie un komercmediji, Valsts kontroles (VK) ziņojumā rakstīto skaidro pēc sava prāta un saprātīga saruna ar viņu vispār nav iespējama. Diskusija arī nepārprotami pierādīja, ka vēlmei atlaist NEPLP ir mazs sakars ar Padomes darba kvalitāti, bet tā ir milzu vēlme ieviest vismaz kaut ko valsts televīzijai līdzīgu. Zaļo un zemnieku savienība (ZZS) jau savējo nupat Padomē iedabūja, Dace Ķezbere varēs turpināt savu ierasto kalpošanu politiķiem. Tagad deputātiem acīmredzot gribas aši nomainīt atlikušo NEPLP, lai beidzot panāktu, ka žurnālisti dara tikai to, kas politiķiem netraucē.

Vēlme atlaist NEPLP ir izraisījusi krietni lielu troksni un, pat ja politiķiem iecerētais izdosies, tas nevarēs notikt klusiņām un nepamanāmi.

Kārtējā Rīgas brīvostas sāga

Leonīds Loginovs (no labās) un Rīgas vicemērs Andris Ameriks. Foto: Nora Krevneva, F64

Toties daudz klusāk un mierīgāk ir beigusies kārtējā Rīgas brīvostas sāga. Patiesībā tas ir bezgalīgais stāsts no 1998. gada, kad par Rīgas brīvostas pārvaldnieku kļuva Leonīds Loginovs, kurš lieti noderējis visiem valdošajiem un uz kuru neviens likums neattiecas.

Šķiet, ka ir pašsaprotami, ja kāds uzņēmums piedzen no sava darbinieka līdzekļus, kurus zaudējis šī darbinieka rīcības dēļ. Rīgas brīvosta par nodarīto konkurences kropļojumu velkoņu pakalpojumu biznesā valsts budžetā samaksās naudas sodu 622 363 eiro apmērā. Izrādās – Rīgas brīvostas pārvaldniekam Leonīdam Loginovam ar pārkāpumiem nav nekādas saistības, atbildības arī nav un par to, ka viņam varētu atvilkt kaut vienu eiro no viņa lielās algas, nevar būt ne runas.

Nebija tā, ka Brīvosta pēkšņi uzzina, ka kaut ko darījusi ne tā kā vajadzētu, pārkāpusi likumu, nepareizi to interpretējusi vai tamlīdzīgi. Rīgas brīvosta ilgstoši izmantoja savu administratīvo varu, lai nodrošinātu konkurences priekšrocības sev piederošās SIA „Rīgas brīvostas flote” velkoņiem un kavētu privāto velkoņu kompāniju iespējas strādāt ostā. Pirmo reizi šādu pārkāpumu Rīgas brīvostas darbībās Konkurences padome (KP) konstatēja jau 2009.gadā, atkārtoti līdzīgs pārkāpums tika konstatēts arī 2011.gadā. Abus šos KP lēmumus tiesa atzina par pamatotiem, tomēr nekas nemainījās. Brīvosta turpināja darīt, kā tīk, līdz valstij maksājamā soda nauda sasniedza jau 1,5 miljonus eiro, draudēja nopietni tiesu darbi, un beigu beigās Rīgas brīvostas pārvalde parakstījusi izlīgumu ar KP, kas paredz minētās soda naudas samaksu.

Kopš 1998. gada, kad L. Loginovs kļuva par Brīvostas pārvaldnieku, ik pa laikam kāds politiķis ir mēģinājis kaut ko mainīt Brīvostas darbā un ir kritizējis pārvaldnieku. Savulaik kāds žurnālists ironizēja – ja mēdz sacīt, ka amatpersonu krēsli reizēm tiek šūpoti, tad pēc šīs analoģijas droši varot teikt, ka Rīgas brīvostas pārvaldnieks Leonīds Loginovs teju kopš savas stāšanās amatā sēž šūpuļkrēslā. Gan Guntis Bojārs, gan Einars Repše, gan Ainārs Šlesers cerēja, ka Loginovu noņems no amata, divas reizes pat nonāca līdz balsojumam Brīvostas valdē, bet neviens Valsts kontroles vai Konkurences padomes ziņojums par likumu pārkāpumiem tā arī nopietni nav sašūpojis Loginova krēslu. Ne tad, kad laikā no 2009. līdz 2011. gadam pēc VK ieskata bija notikuši nelietderīgi un nelikumīgi tēriņi 41 miljona latu apmērā, ne tad, kad bija pamats apturēt Eiropas Savienības fondu līdzfinansējumu Krievu salas projektam, Loginovs par padarīto vai nepadarīto neatbildēja.

Skaidrojot situāciju par vairāk nekā sešsimt tūkstošu lielo sodu Brīvostai, KP pārstāve Inita Kabanova sacīja: „Parakstot izlīgumu, Rīgas brīvostas pārvalde ir atzinusi savu atbildību par šo pārkāpumu. Tā kā Konkurences likums un tajā noteiktie aizliegumi attiecas uz tirgus dalībniekiem, KP neizšķir atsevišķu amatpersonu atbildību, jo pārkāpums tiek konstatēts uzņēmumu darbībās”. Viņa arī skaidroja, ka amatpersonu vaina tiek vērtēta valstīs, kur par konkurences tiesību pārkāpumiem paredzēta kriminālatbildība, piemēram, Igaunijā vai Lielbritānijā: „Attiecīgi šādā gadījumā par līdzīgu pārkāpumu vainīgajai amatpersonai draudētu cietumsods vai naudassods, vai liegums uz konkrētu laiku ieņemt konkrētu amatu.”

Neviens „patiesības cīnītājs” likumdevēja rindās šajos gados, protams, nav pūlējies kaut ko kādā likumā mainīt, lai Brīvosta un tās pārvaldnieks beidzot atbildētu par savu darbu. Kamēr deputāts Kaimiņš vaiga sviedros nopūlas nobeigt viņa ieskatā noziedzīgo NEPLP, turklāt saceļot pamatīgu jezgu, Loginovs un viņa labvēļi var dzīvot mierīgi. Likumdevēja resursi un vēlētāju uzmanība piesaistīta viena aktiera teātrim un vajadzības gadījumā taču varēs ierosināt iestudēt nākamo lugu.

Foto: Džerijs Šterns

Ieva Brante, pilsoniski aktīva juriste

Jautājums var likties dīvains, jo Latvija, tāpat kā Eiropas Savienība, atbalsta Ukrainas valsts teritorijas nedalāmību un neatkarību. Tātad arī mūsu valsts pilsoņi individuāli, domubiedru grupās vai apvienojoties biedrībās to var darīt.

Protams, Biedrību un nodibinājumu likums nosaka, ka biedrības un nodibinājuma nosaukums un simbolika nedrīkst būt pretrunā ar normatīvajiem aktiem, tajā nedrīkst ietvert militāra formējuma vai tādas organizācijas vai grupas nosaukumu vai simboliku, kura atzīta par noziedzīgu vai antikonstitucionālu, nosaukums un simbolika nedrīkst radīt pozitīvu attieksmi pret vardarbību. Ar šo normu likumdevējs ir ierobežojis tādu biedrību darbību, kuras vēlas popularizēt jebkādus militārus formējumus, kā arī tādas organizācijas, kas var tikt atzītas par noziedzīgām un antikonstitucionālām. Turklāt arī Krimināllikuma 772.pants ierobežo finanšu līdzekļu vai citas mantas tiešu vai netiešu vākšanu vai nodošanu ārpus Latvijas Republikas teritorijas notiekošā bruņotā konfliktā iesaistītai pusei, kuras darbība vērsta pret valsts teritoriālo neaizskaramību vai politisko neatkarību vai citādi ir pretrunā ar Latvijas Republikai saistošām starptautiskajām tiesībām. Tik tālu vismaz teorētiski viss tā kā būtu skaidrs.

Atbalsts Ukrainas valsts cīņai par savu neatkarību un teritoriālo nedalāmību neatbilst ne vienā, ne otrā likumā ierakstītajiem nosacījumiem, kuru dēļ varētu atteiktis reģistrēt biedrību, kas vēlas palīdzēt Ukrainai. Taču prakse, izrādās, ir pavisam cita.

Savulaik izveidojām domubiedru grupu, kas joprojām vāc palīdzību Ukrainas armijai, sākot no jakām, zeķēm un cimdiem līdz marles saitēm un vatei. Protams, par jebkāda veida militāriem līdzekļiem, neatkarīgi no tā, vai tie ir vai nav letāli, neesam pat domājuši un neko tādu neesam mēģinājuši sagādāt. Darbojamies likuma ietvoros.

Šī gada februārī nolēmām dibināt biedrību „SOS PALĪDZĪBA UKRAINAS ARMIJAI”, iesniedzām pieteikumu un citus vajadzīgos dokumentus LR Uzņēmumu reģistrā. Dokumentu izskatīšanas termiņš tika pagarināts divas reizes. Uzņēmumu reģistrs izprasīja Latvijas Ārlietu ministrijas, Drošības policijas un citu iestāžu un ekspertu viedokli par biedrības dibināšanu. 14.maijā beidzot saņēmām atbildi un jāteic, ka es vairs nesaprotu, kādā valstī dzīvoju.

Biedrības ierakstīšana biedrību un nodibinājumu reģistrā ir atlikta, jo Ārlietu ministrijas viedoklī, kas izteikts 2015.gada 23.aprīļa vēstulē par biedrības mērķu atbilstību Latvijai saistošiem starptautiskajiem līgumiem, norādīts uz pastāvošu risku Latvijas valsts drošībai un reputācijai, reģistrējot biedrības, kuras saistītas ar bruņotā konflikta puses atbalstīšanu. Savukārt, ņemot vērā Drošības policijas 2015.gada 6.maija vēstulē norādīto informāciju, brīvprātīgo vienību darbība bruņota konflikta laikā Ukrainas dienvidaustrumos nav vērtējama viennozīmīgi.

Kaut gan biedrības izvirzītie mērķi neiekļauj konkrētu brīvprātīgo vienību nosaukumus un militārās vienības nav atzītas par antikonstitucionālām, un tā plāno sniegt atbalstu bruņotā konfliktā iesaistītajai pusei, kas iestājas par valsts teritoriālo nedalāmību, valsts institūcijas uzskata, ka pastāv risks, ka biedrība atbalstīs tādas militāras organizācijas, kuras darbojas pretēji Latvijai saistošajām starptautiskajām tiesībām.

Ar vārdu sakot, Ukrainas karavīru un brīvprātīgo cīņa par savas valsts neatkarību un teritoriālo nedalāmību nav vērtējama viennozīmīgi, un tiek pieļauta iespēja, ka mēs, Ukrainas atbalstītāji, kādā brīdī varētu sākt sadarboties ar tiem, kas ir pret neatkarīgu un vienotu Ukrainu. Kā šāda nostāja saskan ar Latvijas nostāju jautājumā par Ukrainu? Kurā brīdī mūsu domubiedru grupa ir kļuvusi neuzticama un aizdomīga? Esam saņēmuši pateicības par savu darbību, mūs pozītīvi vērtē vairākas valsts iestādes, tiekam aicināti uz dažādiem valstiski svarīgiem notikumiem, bet tagad izrādās, ka esam neuzticami, varam „pārmest kažoku” un darboties pret savu valsti? Uz kā pamatojas šādi Ārlietu ministrijas secinājumi? Kā varam graut Latvijas tēlu, atbalstot Ukrainas cīņu par savu valsti?

Tajā pašā laikā iekšlietu ministrs Rihards Kozlovskis vēl nesen publiski atzina, ka Latvijā šobrīd darbojas gandrīz 100 valstij nedraudzīgas organizācijas, piebilstot, ka daļa no šīm organizācijām darbojas nelegāli. Rodas pamatots jautājums – kā varēja reģistrēt tās valstij nedraudzīgās organizācijas, kuras tagad darbojas pavisam legāli? Vai šīs organizācijas reģistrējās, kā rokdarbnieču pulciņi un pīrādziņu cepēji un to darbību nav iespējams apturēt? Nemaz nerunājot par nereģistrētiem veidojumiem un nelegālajām organizācijām. Tām vispār nav likumu un kontroles?

Kā tas var būt, ka domubiedru grupai, kas atbalsta Ukrainas cīņu par savas valsts neatkarību un nedalāmību, tiek likti šķēršļi savas darbības reģistrēšanai? Mūsu darbs saskan ar Latvijas valsts ārpolitiku – atbalstīt Ukrainas nedalāmību. Mēs strādājam likuma ietvaros. Kāpēc esam kļuvuši nevēlami?

Foto: Marlēna Pirvica

Kolaboracionismam ir noteikta definīcija un, neiedziļinoties šī jēdziena niansēs pagājušā gadsimta trīsdesmitajos gados un šodien, īsi to var skaidrot, kā dzimtenes nodevēju sadarbību ar okupantiem, okupācijas režīmu. Savukārt par „lienošo okupāciju” lielāko tiesu runājam, ja kāda valsts grib pakļaut sev otru valsti, un netiek izmantoti armija un tanki, bet politisks un ekonomiskas ietekmes sviras. Tiesa gan, pēdējā laikā šo apzīmējumu lieto, runājot arī par to, kas notiek Ukrainā, tādēļ var teikt, ka „lienošā okupācija” nozīmē kādas valsts pakļaušanu, izmantojot arī militāru ietekmēšanu, bet oficiāli karu nepiesakot.

Uzskatu, ka šodien Latvijā mēs varam runāt par „lienošo kolaboracionismu”.

Vienmēr un visos laikos ir bijis tā, ka kāda cilvēku grupas vai sabiedrības daļa klusē, nepaužot savu attieksmi pret notiekošo, un tā parasti netiek uzskatīta par nodevību, ja nu vienīgi reizēm to sauc par muļķību, gļēvumu vai aprēķinu. Reizēm to sauc arī par izdzīvošanas instinktu. Vieniem gluži vienkārši nav viedokļa, otri baidās, trešie izmanīgi rēķina savu labumu un nodrošinās gadījumam, ja mainās, piemēram, režīms.  Jo vairāk tādu klusētāju ir sabiedrībā, jo lielāka iespēja, ka pie varas nokļūst apšaubāmas un negodīgas motivācijas cilvēki un ka valsts kļūst aizvien vājāka. Klusēšana Latvijā izpaužas visdažādākajos veidos, bet rezultāts vienmēr ir vienāds – mēs pamazām kļūstam par vājāko posmu Baltijas valstīs, par prokremliskāko sabiedrību Baltijā, pat, ja neuzskatām Putinu un viņa politiku par pieņemamu un atbalstāmu. Protams, katru atsevišķu gadījumu var izskaidrot gluži pieklājīgi. Atteikumu izvietot Ukrainas fotogrāfiju izstādi Stacijas laukumā pie tirdzniecības centra „Origo”, tāpat kā daudzu citu TV sižetā neminēto uzņēmumu un firmu atteikumu to darīt, pamatojot savu lēmumu ar politisku neitralitāti, visticamāk var skaidrot pavisam vienkārši – uzņēmumi un firmas nevēlas bojāt attiecības, piemēram, ar Rīgas domi. Nevienu uzņēmumu Rīgas dome gan nevar slēgt, bet padarīt biznesu par gaužām sarežģītu pašvaldība var gan. Un Rīgas mērs Nils Ušakovs vēl pavisam nesen publiski sacīja, ka „līgums ir līgums” un ka par attiecību iesaldēšanu ar Putina partiju „vienotā Krievija” nevar būt ne runas. Ja vēl pieskaita Krievijas Pareizticīgo baznīcas (kura ir Putina rupors un atbalstītājs) Ušakovam piešķirto balvu kā „viskristīgākajam kristietim”, tad jautājumu par Rīgas mēra un viņa partijas uzskatiem nav. Un „priekšnieku” labāk nekaitināt, veselīgāk ir būt „politiski neitrālam”. Līdzīgi droši vien ir arī ar vienu no redzamākajiem Zaļo un zemnieku savienības (ZZS) politiķiem, Jelgavas pašvaldības vadītāju Andri Rāviņu. Krievijas finansētie ražošanas projekti Jelgavā ir vai nu izgāzušies vai apturēti, bet vienmēr pastāv cerība, ka kaut kas var mainīties. Tādēļ iespējamos partnerus labāk nekaitināt. Protams, ukraiņu kultūras biedrību var atbalstīt un finansēt, bet tikai ar noteikumu, ka tā pārāk daudz nevicina Ukrainas karogu un izslēdz no biedrības Tatjanu Lazdu, kura uzdrošinājusies kopā ar daudziem citiem piketēt pie Krievijas vēstniecības, prasot atbrīvot no cietuma Krievijā ukraiņu lidotāju Nadju Savčenko un protestējot pret Krievijas agresiju Ukrainā. Neapšaubāmi, vēlmi redzēt Jelgavā biznesa partnerus no Krievijas var pamatot ar to, ka pilsētai vajadzīgas darba vietas, jo tās patiešām ir vajadzīgas. Par kādu cenu to mēģina darīt, vairs nav svarīgi. Arī sevi par latvisku un tautisku dēvējošā Saeimas koalīcija prot pareizi runāt par Latvijas informācijas telpas aizsardzību un informācijas karu, bet naudu budžetā gan tādiem mērķiem negrib piešķirt arī tad, ja to varētu darīt no ietaupītajiem līdzekļiem. Nesaprot? Baidās?

Līdzīgi ir arī ar daudziem citiem jautājumiem. Sociālajos tīklos brīžiem plosās pamatīgas kaislības, saistībā ar aizklāto Valsts prezidenta ievēlēšanas kārtību Saeimā un to, ka ZZS nu traki gribētos Andri Bērziņu ievēlēt uz vēl vienu pilnvaru termiņu. Tomēr tālāk par emocionāliem izvirdumiem to autori lielāko tiesu negrib iet. Protams, pie Saeimas varētu piketēt katru dienu, varētu vākt parakstus visā Latvijā par to, lai beidzot būtu redzams, kurš par ko balso, varētu neļaut tautas priekšstāvjiem aizmirst, ka viņus ir iecēlis nevis Dievs, bet gan ievēlējusi tauta. Jā, tas varētu nepatikt kādam priekšniekam, kaimiņam vai biznesa partnerim, tādēļ lielāko tiesu atbalsts protestiem vai kritikai tiek izteikts vārdos, bet ne apstiprināts ar darbiem.

Lūk, tas, manuprāt, ir lienošais kolaboracionisms, ja klusējam un gaidām, ka manā vietā darīs cits, kamēr paši ērti ieritināsimies savā midziņā. Jo neatkarīgi no tā, atbalstām vai neatbalstām Putina, Ušakova, Rāviņa un citu politiķu darīto, klusēšana un stāvēšana malā beigsies ar to, ka būsim pakalpojuši savas valsts ienaidniekiem.

Policists žņaudz Daini Rutenbergu. Foto - Timurs Subhankulovs

Juriste Ieva Brante aicina ar savu klātbūtni morāli atbalstīt rīdzinieku Daini Rūtenbergu tiesas sēdē, kas notiks pirmdien, 26. janvārī, Rīgas Centra rajona tiesā Abrenes ielā 3, plkst. 10.00, 16.telpā.

Tiesa pirmdien sāks skatīt Krievijas pilsoņa, Maskavas iedzīvotāja Staņislava Razumovska un Latvijā dzīvojošās Ksenijas Ovsjaņņikovas prasību pret Daini Rūtenbergu par Krievijas Federācijas karoga bojāšanu. Nodarītais zaudējums aprēķināts 15 eiro apmērā, bet Razumovskis uzskata, ka tiesai vēl jāpiedzen no Rūtenberga 60 eiro – transporta izdevumi no Maskavas uz Rīgu un atpakaļ, jo viņam esot bijis jābrauc pēc jauna karoga.

Kriminālprocess pret Rūtenbergu sākts par huligānismu, kas saistīts ar mantas tīšu bojāšanu – pēc Krimināllikuma 231. panta 2. daļas, kurā par minētajiem pārkāpumiem iespējamais sods ir brīvības atņemšana uz laiku līdz pieciem gadiem vai īslaicīga brīvības atņemšana, vai piespiedu darbs, vai naudas sods un policijas kontrole uz laiku līdz trim gadiem.

Kā zināms, pagājušā gada 10.martā, pa ceļam uz mājām, Dainis Rūtenbergs Rīgas centrā pie ieraudzījis piketētāju pūli pie Eiropas mājas Aspazijas bulvārī, kas ar Krievijas karogiem un Georga lentītēm rokās izkliedza saukli: „Rossija, Rossija!” Tas bija Latvijas Krievu savienības organizētais pikets „Krimas atbalstam”. Piketu bija atļāvusi Rīgas Dome (RD), tajā piedalījās arī minētais Krievijas pilsonis. Rūtenbergs, redzot notiekošo, bija ļāvies spontānām emocijām. „Man nav jāklausās šādi saukļi un jāpieņem Krievijas karogu un Georga lentīšu vicinātāji! Diemžēl Rīgas dome atbalsta šo cirku un visatļautību Rīgas ielās. Tāda pati bija krievu uzvedība Krimā un, brīvi pieļaudami to arī Latvijā, mēs ļaujam viņiem iedurt dunci sev mugurā,”, vēlāk žurnālistiem skaidroja Rūtenbergs. Viņa mērķis gan nav bijis karogu sabojāt, viņš tikai vēlējies izraut to no piketētāja rokām un aizvākt, bet karoga kāts izrādījies tik trausls, ka satverot pārlūzis.

Ieva Brante saka, ka sāp sirds un satrauc attieksme pret cilvēku, kas ļāvies mirkļa emocijām, bet nodarītajā nav noziedzīga nodarījums sastāva: ”Mēs ļaujam savā valstī rīkot demokrātiju graujošus piketus un vēlamies sodīt cilvēku par to, ka viņš nav spējis apvaldīt savas patriotiskās jūtas. Ar RD atbalstu „likuma ietvaros” notiek provokatīvs pasākums, kura drošai un netraucētai norisei tiek piesaistīti Rīgas pašvaldības policijas spēki. Protams, tas notika vārda brīvības aizsegā, lai it kā atbalstītu „tautas pašnoteikšanās tiesības”, lai gan jau tobrīd bija labi zināms, ka Krimas referendums notiks Krievijas okupācijas karspēka klātbūtnē.”

„Protams, lai vērotu tiesas sēdi, jāievēro zināmi noteikumi, tas nav pikets, kurā savu atbalstu var paust skaļi. Tiesas darbu traucēt nedrīkst. Tomēr domāju, ka klusējošu cilvēku klātbūtne ar piespraustām sarkanbaltajām lentītēm būs morāls atbalsts Dainim Rūtenbergam, kas pirmdien stāsies tiesas priekšā kā apsūdzētais”, skaidro juriste.

pilsoniski aktīva juriste

Šobrīd ir ļoti svarīgi prast neļauties emocijām, jo tās grauj ne tikai mūsu pašapziņu, bet arī mūsu Latviju. Augstākās tiesas (AT) spriedums iespējamā balsu pirkšanas lietā daudzos raisījis negatīvas emocijas un jau atskan balsis par nopirkto tiesu, bezcerīgiem mēģinājumiem Latvijā jebkad panākt taisnīgus tiesu lēmumus, jo vienmēr soda tikai “mazos cilvēkus”, bet gandrīz nekad politiķus un “lielos dūžus”. Ar vārdu sakot, uzticība valstij joprojām samazinās. Tādēļ medijiem būtu jāatceras ne tikai uzkurināt sabiedrību, bet arī cilvēcīgi paskaidrot, kādēļ tiesa lēma tā, nevis citādi. Lai to darītu, nav nepieciešams gaidīt AT sprieduma pilno tekstu, dažus secinājumus var jau izdarīt no AT plašsaziņas līdzekļiem paustā saīsinātā sprieduma publiskošanas dienā.

AT sprieduma mediju skaidrojums ir vajadzīgs ne tikai pāris ziņu sižetos vai rakstos. Latvijā ir ne mazums cilvēku, kas apzināti vai neapzināti palīdz Putinam īstenot viņa ideju – panākt, lai valstīs, kuru teritorijas viņš ir iekārojis, iedzīvotāji vērstos paši pret savu valsti, atteiktos to aizstāvēt pret jebkādu ārēju agresivitāti. Tāpēc AT sprieduma patieso motīvu precīzam atspoguļojumam ir ļoti liela nozīme. Aicinu medijus izmantot patiesus, nevis skaļus un skandalozus virsrakstus.

Vispirms, manuprāt, jāskaidro, ka AT nelēma par konkrētā cilvēka, Dzintara Zaķa, vainu balsu pirkšanā vēlēšanās, bet lēma par pašu balsu pirkšanas faktu – vai pierādījumi ļauj tiesai secināt, ka balsu pirkšana ir notikusi. Jāteic, ka liecinieku teiktais: “Man stāstīja”, “Es dzirdēju” neļauj izdarīt drošus secinājumus, ka balsu pirkšana ir notikusi, turklāt tādos apmēros, kas būtiski ietekmē vēlēšanu rezultātus. Arī masu medijos daudz pieminētā žurnāliste liecināja nevis par balsu pirkšanas faktu, ko viņa ir redzējusi, bet gan par to, kā tapis viņas sižets televīzijā un ko viņai ir stāstījuši sastaptie cilvēki.

Līdzīgi bija ar SKDS vadītāja, sociologa Arņa Kaktiņa liecību. No vienas puses, viņš stāstīja, ka 2013.gada decembrī Dzintars Zaķis nav bijis atpazīstams Latgalē, jo par to liecinot socioloģiskais pētījums. No otras puses, sociologs nevarēja noliegt, ka aptaujāto respondentu skaits Latgalē bijis tikai 126 cilvēki, kas nepavisam nav nopietna pētījuma skaitļi. Līdzīgi ir arī ar šī gada jūnijā izdarīto aptauju, par kuru SKDS vadītājs sākumā klusēja – tajā Latgalē aptaujāto respondentu skaits ir mērāms dažos desmitos. Ļoti iespējams, ka deputāta kandidāta Zaķa atpazīstamība Latgalē tiešām bija zema, bet piedāvātās aptaujas diemžēl neko neliecina, drīzāk liek vaicāt, cik daudz tām var uzticēties.

Neaizstāvu ne Dzintaru Zaķi, ne viņa pārstāvēto partiju. Ļoti iespējams, ka balsu pirkšana tiešām notika. Iespējams, to darīja kādas personas ar deputāta kandidāta ziņu, iespējams arī, ka tas tika darīts, lai nomelnotu gan deputāta kandidātu, gan partiju. Ir vairāki notikušā iespējamie scenāriji. Bet Augstākā tiesa, tāpat kā jebkura cita tiesa, nevar pieņemt lēmumu uz baumu pamata. Stāsts par to, ko viena tante teica, nav pierādījums.

Vēl varētu piebilst, ka lemt taisnīgu tiesu palīdz cilvēki jeb sabiedrība. Ja nav drošu liecinieku, nav arī lietas.

AT spriedums neliedz Drošības policijai (DP) tupināt izmeklēšanu un noskaidrot, vai 12.Saeimas vēlēšanās ir notikusi balsu pirkšana. Varbūt ilgākā laika posmā tomēr atradīsies liecinieki, kurus neizdevās atrast dažās dienās. Jāatgādina, ka ir ierosināti 7 kriminālprocesi, no kuriem tikai viens attiecas uz Dzintaru Zaķi. Piemēram, Vidzemē tiek noskaidrots, vai balsis nav pirktas par labu “Saskaņas” deputātam Ivaram Zariņam. Ja kādā DP kriminālprocesā ar pierādījumiem tiks noskaidrots, ka balsis tiešām ir pirktas, būs tiesas procesi.

Tādēļ aicinu žurnālistus būt objektīviem, atspoguļot informāciju precīzi un neļauties emociju vilnim. Pietiek jau ar vēlētāju vilšanos, saprotot, ka mīnusiņu likšana biļetenos, nenozīmē politiķa izsvītrošanu no politikas.

Andris Bērziņš. Foto: president.lv

Raksta autors: Ieva Brante, pilsoniski aktīva juriste

Valsts Prezidents Andris Bērziņš apgalvo, ka atbalsta to, ka jauno valdību veidotu Laimdota Straujuma, bet oficiāli viņas vārdu tomēr joprojām nenosauc. Savu vilcināšanos viņš skaidro ar to, ka nevar nominēt premjera amata kandidātu, jo to var darīt tikai tad, kad būs demisionējis pašreizējais Ministru kabinets. Turklāt viņš vēlas zināt, kādas ministrijas tiks uzticētas katrai no iespējamās koalīcijas partijām, kuri cilvēki būs amatos, valdības deklarācijas pamatnostādnes un vēl, un vēl.
Ar vārdu sakot, Valsts Prezidents vēlas daļēji uzņemties Saeimas funkcijas, kaut gan ne Satversme, ne arī kāds cits Latvijas likums to nenosaka. Vēl vairāk – sabiedrība tiek atklāti maldināta.
Satversmes 56.pants nosaka, ka Ministru kabinetu sastāda persona, kuru uz to aicina Valsts Prezidents. Satversme neparedz tiesības Valsts Prezidentam izvēlēties ministrus un to, kādu ministriju katra partija vadīs. To neparedz arī Ministru kabineta iekārtas likums.
Saskaņā ar Ministru kabineta iekārtas likuma 6.panta pirmo daļu Ministru prezidents vada Ministru kabineta darbu un nosaka tā galvenās politiskās vadlīnijas, kā arī nodrošina, ka tiek izstrādāta un īstenota Deklarācija par Ministru kabineta iecerēto darbību (Deklarācija) un rīcības plāns tās īstenošanai. Tātad Valsts Prezidents Deklarāciju neizstrādā, neapstiprina un arī neīsteno.
Tāpat Ministru kabineta iekārtas likuma 19.panta trešā daļa nosaka gadījumus, kad uzskatāms, ka Ministru kabinets ir atkāpies. Proti, tās pirmajā punktā noteikts, ka Ministru kabinets ir atkāpies līdz ar jaunievēlētās Saeimas sanākšanu uz pirmo sēdi. Tātad pašreizējai valdībai nav jādemisionē. Tas notiek automātiski. Un tas, savukāt, nozīmē, ka Valsts Prezidents Andris Bērziņš var Ministru prezidenta amata kandidātu nominēt kaut šodien.
Kāpēc tas nenotiek? Vai ZZS ir īpašas prasības un VARAM noteikti ir jānonāk viņu pārraudzībā? Vai Valsts Prezidents gaida garantijas par to, ka tiks pārvēlēts uz otru termiņu? Vai Prezidents grib būt drošs, ka viņa un ZZS, t.i., Aivara Lemberga prasības tiks izpildītas, bet gadījumā, ja Vienotība nebūs gatava šādiem kompromisiem, vēl varēs nominēt kādu no savējiem un valdību veidos ZZS, NA, LRA un NSL?

Daži pagājušās nedēļas notikumi kārtējo reizi lika vaicāt, kāda ir Latvijas cena? Vai tiešām cilvēkus un valsti var pārdot par 80 miljoniem eiro?

Latvijā pirms diviem gadiem ir reģistrēta sabiedriskā organizācija Ukraiņu kongress – ukraiņu un viņu draugu kopiena. Esmu šīs kopienas atbalstītāja, kopīgi esam piketējuši pret Krievijas agresiju Ukrainā, kopā ar domubiedru grupu esam vākuši humānās palīdzības sūtījumu un nogādājuši Lietuvā, lai pievienotu to humānai palīdzībai, kas tiek vākta visā Lietuvā un kuru uz Ukrainu nogādā Lietuvas armija. Humāno palīdzību turpinām vākt arī tagad.

19.septembrī zvanīju Ukraiņu kongresa pārstāvei Tatjanai Lazdai, lai apjautātos par gadatirgu Jelgavā, kur 20.septembrī kongress plānoja atbalsta akciju, lai vāktu līdzekļus Ukrainas karavīra ārstēšanai Latvijā. T.Lazda pastāstīja, ka Jelgavas dome telefoniski aizliegusi viņai lietot Ukrainas karogu šajā atbalsta akcijā gadatirgū. Pirmajā brīdī pat nespēju noticēt dzirdētajam, bet vēlāk, saliekot kopā vēstījumus twitter, ko saņēmu no domes twitter konta un portālā Jelgava 24.lv rakstīto, bilde kļuva skaidrāka. Un bēdīgāka arī.

Ukraiņu kongresa pārstāvei zvanīja Santa Sīle Ivetas Šurmas uzdevumā. Gadatirgu organizēja pašvaldības iestāde „Kultūra”. Tās sabiedrisko attiecību speciāliste Marta Zīverte Jelgava 24.lv sākumā skaidroja, ka gadatirgus nav domāts politikai: „Tad arī partijas nāks ar saviem karogiem.” Ukrainas karogs gan nav partijas karogs un Latvijā nav likuma, kas aizliegtu sabiedriskos pasākumos lietot kādas valsts karogu, ierobežojumi attiecas tikai uz nacistiskās Vācijas un totalitārās PSRS simboliem. To saprotot, Zīverte žurnālistei no Jegava 24.lv pēc brīža sacīja, ka lēmumu par aizliegumu pieņēmusi pašvaldības Sabiedrisko attiecību pārvaldes vadītāja Iveta Šurma. Taču vēlāk, sazinoties ar Jelgava24.lv atkārtoti, M.Zīverte jau sacīja, ka „kultūra” tikai konsultējusies ar I.Šurmu. Vēl pēc dažām dienām M.Zīverte žurnālistiem, kas interesējās par karoga izliegumu, jau skaidroja, ka noticis pārpratums, jo no organizatoru puses esot skaidrota vispārēja informācija, nevis konkrēts aizliegums un atvainojās ziedojumu vākšanas akcijas organizatorei.

Varētu domāt, ka viss ir tieši tik vienkārši, kā tagad apgalvo pašvaldības pārstāvji. Tiesa gan, pasākumā, kurā partijas ar savu aģitāciju it kā nedrīkstēja piedalīties, Zaļo un zemnieku savienības (ZZS) priekšvēlēšanu telts ar visiem aģitācijas materiāliem bija, ieskaitot arī 11. Saeimas ZZS frakcijas vadītāju Augustu Brigmani ar partijas baloniņu rokās. Bet par to laikam pat nav vērts brīnīties, jo Jelgava jau daudzus gadus „pieder” ZZS. Un, kā zināms, jau senie romieši saprata – kas atļauts Jupiteram, nav atļauts vērsim.

Tomēr tāds pārpratums (vai tiešām pārpratums?) pilsētā, kuras saimnieki priekšvēlēšanu klipos stāstīja, cik zaļi, latviski un savu Latviju mīloši viņi ir, liek domāt, ka tik nevainīgi viss nav, kā tiek pasniegts. Partija par savu premjera amata kandidātu ir izvirzījusi cilvēku, kuram NATO ir „okupācijas armija” un kura simpātijas acīmredzami nepieder Rietumu pasaulei. Bet galvenais – Jelgavā vērienīgu projektu sācis Krievijas valstij pilnībā piederošs koncerns, kura galvenā darbības joma ir militārās kaujas tehnikas un tanku ražošana – URALVAGONZAVOD. Militārie eksperti toreiz sacīja, ka pasaulē lielākajam tanku ražotājam, kāds ir URALVAGONZAVOD, ir arī modernākais drošības dienests starp visām Krievijas kompānijām. Tajā strādā gan esošie, gan bijušie specdienestu darbinieki, lai sargātu militāro noslēpumu. Eksperti toreiz brīdināja, ka šī rūpnīca, saasinoties krīzei Ukrainā un Putinam turpinot savu agresīvo politiku, lai veidotu „krievu pasauli”, var kļūt par Latvijas drošības apdraudējumu. ZZS to negribēja ne dzirdēt, jo rūpnīca Jelgavā taču ražošot kravas vagonus, būšot 300 jaunas darba vietas un – pats galvenais – tiks ieguldīti 80 miljoni eiro.

Protams, darba vietas ir vajadzīgas, investīcijas arī, bet paliek mūžīgais jautājums: par kādu cenu!? Nav grūti iedomāties, ka 80 miljonu ieguldītājam Ukrainas karogs varētu pat ļoti nepatikt, bet cilvēks, kuram Rietumi un NATO ir visa sliktā iemiesojums, premjera amata kandidātu sarakstā varētu šķist kā paša Putina sūtīta veiksme.

Jā, Lemberga uzvārds vēlēšanās varētu piesaistīt visus tos vēlētājus, kuri joprojām viņu uzskata par „nācijas sauli” un „labklājības garantu”. Tomēr, zinot Latvijā tik populāros uzskatus, ka galvenais ir paša kabata un ka ir vienalga, kādā valstī dzīvot, ka tikai kādu labumiņu gūt sev, neticu, ka 80 miljoni neietekmē un neietekmēs ZZS politiku.

Patiesībā uzskatu, ka ZZS, izvirzot Lembergu par savu premjerkandidātu, atteicās no dubultmorāles un dubultstandartiem, atzīstot vienīgo – Kremlim lojālo.

Foto: lvportals.lv

Lai nodrošinātu iespēju 12.Saeimas vēlēšanās balsot tām personām, kurām ir personas apliecība jeb elektroniskā identifikācijas karte (eID), bet nav derīgas pilsoņu pases, tiek virzīti grozījumi Saeimas vēlēšanu likumā, saskaņā ar kuriem īpaši šiem vēlētājiem tiks izgatavotas un izsniegtas vēlētāja apliecības. Persona savu vēlētāja apliecību varēs saņemt sākot ar 22.septembri Pilsonības un migrācijas lietu pārvaldē (PMLP), kur iepriekš saņēma savu eID.

Viss jau būtu labi, ja vien jau tagad nebūtu skaidrs, ka liela daļa cilvēku neies izņemt savu vēlētāja apliecību, jo, pirmkārt, tas prasa papildlaiku – cilvēkiem ir savi ikdienas pienākumi, un, otrkārt, papildizdevumi, piemēram, transportam, lai nokļūtu līdz PMLP. Diemžēl mūsu sabiedrība neizceļas ar īpaši augstu pilsonisku apziņu. Gandrīz pēc katrām notikušām vēlēšanām lasāmas ziņas, ka vēlētāju aktivitāte bijusi zema. Tāpēc pamatoti uzskatu, ka risinājums – aicināt personas vērsties PMLP, lai saņemtu vēlētāja apliecības – ir neveiksmīgs. Drīzāk tas ir Saeimas deputātu mēģinājums darīt vienalga ko, lai tik nesaņemtu pilsoņu pārmetumus par to, ka vispār nekas netiek darīts. Šāds situācijas risinājums neveicinās vēlētāju aktivitāti.

Kamēr twitterī izteicu domu, ka, iespējams, vēlētāja apliecību varētu sūtīt personai pa pastu – jo kāpēc gan nē, piemēram, tādi svarīgi dokumenti kā tiesas nolēmumi tiek sūtīti pa pastu ierakstītās vēstulēs – tikmēr deputāte Inga Vanaga twitterī izteica domu, izsniegt šīm personām pases. Ne viena, ne otra doma nav slikta un ir apspriežama. Tomēr, pirmajā gadījumā, nosūtot vēlētāja apliecību pa pastu, tiks risināta problēma tikai 12.Saeimas vēlēšanu ietvaros, kamēr otra sniedz garantiju tam, ka, ja 12.Saeimas deputāti neatrisinās problēmjautājumu līdz 13.Saeimas vēlēšanām, tad personai būs pase, ar kuru tā pavisam noteikti varēs balsot.

Deputātes Lolitas Čigānes komentāru par it kā plašākām iespējām 30 000 tūkstošiem pilsoņu un norādi, ka diemžēl vēlētāju kartes nebūs iespējams nosūtīt uz ārzemēm, kur atrodas 641 pilsonis ar e-ID karti, bet kuriem nav derīgas pases, jo tas prasītu pārāk lielu resursu ieguldījumu, uzskatu par cinismu. L.Čigāne faktiski pasaka, ka vēlētājiem ārzemēs nebūs tiesību vēlēt, taču tajā pašā laikā slēpjas aiz bloga nosaukuma „Plašākas iespējas 30 000 tūkstošiem pilsoņu”.

Piedalīšanās Saeimas vēlēšanās ir viena no svarīgākajām pilsoņu politiskās gribas izpausmes formām. Taču šobrīd pastāv reāla iespēja, ka daļa no +/- 26 000 personām, kurām ir eID, bet nav derīgas pilsoņu pases, neizmantos šīs svarīgās pilsoņu tiesības ne tāpēc, ka nevēlas vai negrib, bet gan tāpēc, ka to izmantošana Saeimas deputātu kļūdas dēļ ir apgrūtināta.

Ja saskaņā ar vienlīdzības principu visas personas ir vienādas likuma priekšā un atbilstoši Personu apliecinošu dokumentu likuma 2.panta trešajai daļai personu apliecinoši dokumenti ir gan pase, gan eID, tad šobrīd personas, kurām ir eID, bet nav derīgas pilsoņu pases, atrodas sliktākā stāvoklī nekā tie, kuriem ir derīgas pilsoņu pases. Viņu tiesības vēlēt, atšķirībā no personām ar derīgām pilsoņu pasēm, ir nepamatoti ierobežotas.

ANO Ģenerālās Asamblejas 1966.gada 16.decembrī pieņemtā Starptautiskā pakta par pilsoņu un politiskajām tiesībām 25.pantā uzsvērts, ka katram pilsonim bez nepamatotiem ierobežojumiem jābūt tiesībām un iespējai balsot. Satversmes tiesa savā 2002.gada 23.septembra spriedumā lietā nr.2002-08-01 norādīja, ka valstīm, kuras pievienojušās Paktam, jānodrošina, lai Paktā garantētās tiesības tiktu efektīvi īstenotas. Šobrīd eID īpašnieku tiesības vēlēt ir formālas un tāpēc nevar runāt par Paktā garantēto tiesību efektīvu īstenošanu.

Vēlēšanu tiesības ir ikvienas demokrātiskās valsts pamattiesības. Bez vēlēšanu tiesībām nav iedomājam demokrātiskā valsts. Tāpēc ierosinu apdomāt iespēju, kā personām, kurām ir eID, bet nav derīgas pilsoņu pases, maksimāli atvieglot vēlētāja apliecības saņemšanu vai arī apsvērt domu izsniedz šīm personām pases bez maksas

Ierosinājums nav iegriba, bet gan nepieciešamība, bez kuras demokrātiskā valsts nevar pastāvēt. Un nav svarīgi, cik viens vai otrs risinājums šajā gadījumā izmaksās, bet ir svarīgi, cik viens vai otrs risinājums būs efektīvi. Jādomā valstiski.

ZINĀŠANAI:

Derīga pase ir tā, kurai nav beidzies termiņš, kad tā ir jāatjauno.
Savukārt nederīga pase ir tā, kura jau ir jāmaina, jo ir beidzies termiņš.
eID karte ir pielīdzināta pasei, taču ar to nevar balsot.
PMLP var saņemt gan pasi, gan eID. PMLP neskaidro, ka ar eID nevar balsot un daudzi ņem šo karti to nezinot.

Līdzīgi raksti

Kad krīzes centrs kļūst par bērnu cietumu

Man prieks par „Bez tabu” darbu. Par viņu enerģiju un spēku, kas ieguldīts katrā sižetā. „Bez tabu” ir kā gaismas stariņš tiem iedzīvotajiem, kuri nav spējuši atrisināt savu jautājumu, vēršoties valsts vai pašvaldības iestādēs. Pēdējās nedēļas laikā „Bez tabu” ir iesaistījušies jau divās ģimenes lietās. Abas pēc savas būtības ir atšķirīgas, taču ar vienu kopīgu pazīmi – bērnu ciešanas.

Jau kuru reizi sabiedrību pāršalc ziņas par Bāriņtiesu visatļautību. Ja Latvijas uzņēmēju bieds ir Valsts ieņēmumu dienests, tad Latvijas ģimeņu – Bāriņtiesa. Z.Muktupāvels vakardienas „Bez tabu” raidījumā ziņojumus Bāriņtiesai salīdzināja ar vēstulēm „Stūra mājai”. Ziniet, precīzs salīdzinājums.

Kaimiņu un bērna radu ziņojumi Bāriņtiesai sastāda 1/6 daļu no visiem Bāriņtiesā saņemtajiem ziņojumiem. Tas nav daudz un reizēm pat gribētos, lai kaimiņi un bērnu radi būtu dzirdīgāki bērna palīgā saucieniem, tomēr vienlaikus tā ir arī kritiski vērtējama ziņojumu daļa. Ja pieņemam, ka valsts un/ vai pašvaldības iestāžu, piemēram, policijas, sociālo pakalpojumu sniedzēju, izglītības iestāžu u.c. ziņojumos parasti tiek norādīti objektīvie lietas apstākļi, tad kaimiņi un/ vai bērna radi var būt tie, kas, cenšas kārtot savas personīgas attiecības un tam izmanto likuma iespējas. Tādā veidā nepaklausīgā vedekla vai nelaipnā kaimiņiene tiek „nolikta pie vietas”.

Savā praksē ne reizi vien esmu saskārusies ar to, ka Bāriņtiesas sagatavo savus dokumentus, nevis pamatojoties uz pārbaudītiem un/ vai pierādītiem faktiem, bet pēc principa „viena tante teica”. Tā rezultātā Bāriņtiesas atzinumi top uz nepārbaudītiem faktiem, kas nedrīkst būt par pamatu tiesas nolēmumam, bet bieži vien ir.

Man nav zināmi nevienas „Bez tabu” atspoguļotās ģimenes lietas apstākļi, taču man ir zināms Bāriņtiesu likuma 17.panta pirmās daļas pirmais punkts, kas nosaka Bāriņtiesas pienākumu aizstāvēt bērna tiesības un intereses. Un, lai efektīvi aizstāvētu bērna tiesības, Bāriņtiesai ir jāizvērtē lietas apstākļi un jāizanalizē situācija.

Bāriņtiesai nav jāpilda tiesas funkcijas, taču tai ir jāizmanto likumā noteiktās iespējas tā, lai vislabāk nodrošinātu bērna intereses.

Saskaņā ar ANO Konvencijas par bērna tiesībām 3.panta 1.punktu[1] visās darbībās attiecībā uz bērniem prioritāri vislabāk jāievēro bērna intereses. Savukārt ANO Bērna tiesību deklarācijas 2.princips nosaka, ka bērnam ar likumu un citiem līdzekļiem (!) jānodrošina īpaša aizsardzība, kā arī jārada iespējas un labvēlīgi apstākļi veselīgai un normālai [...] attīstībai brīvības un cieņas apstākļos.[2] Minētais ir noteikts arī LR Satversmā [3] un Bērnu tiesību aizsardzības likumā[4].

Ģimene ir dabiska bērna attīstības un augšanas vide, un katram bērnam ir neatņemamas tiesības uzaugt ģimenē. [5] Valstij un pašvaldībai ir jāatbalsta ģimeni un jāsniedz tai palīdzību.

Kamēr starptautiskā līmenī Bērnu tiesību konvencija ir visplašāk ratificētais cilvēktiesību līgums,[6] nacionālā līmenī Bāriņtiesa izmanto likuma iespējas, lai nevis aizsargātu bērna intereses un atbalstītu ģimeni, bet gan, lai ievietojot bērnu krīzes centrā, gūtu peļņu un finansējumu, jo, kā zināms, krīžu centru finansēšana notiek pēc principa „nauda seko bērnam”. Kamēr vecāki un viņu bērni pēc ievietošanas krīzes centrā dzīvo mokošā neziņā par to, kās un kā būs tālāk, Bāriņtiesa atturas no savas rīcības skaidrojumiem un pie visa vaino vecākus bezatbildībā, ka neesot pratuši savstarpēji vienoties un atrisināt ģimenes strīdu. Likums Bāriņtiesai nodrošina plašas iespējas kā apmierināt savas savtīgās intereses tā aizsegā. Bāriņtiesa mazgā rokas nevainībā. Beztiesiskuma kalngals.

Bērns ir Dieva dāvana (1.Mozus gr. 4:1; 33:5). Turpinot Z.Muktupāvela noskaņojumā, vēlos teikt – Lai Bāriņtiesa nekļūtu par jūsu Dieva dāvanas „Stūra māju”, neļaujiet sevi iebiedēt. Esiet saviem bērniem labs un aktīvs piemērs vārdos un darbos (5.Mozus 6:6-7) – neklusējiet un nenolaidiet rokas arī tad, ja māc bezspēks un izmisums. Meklējiet palīdzību un atbalstu Juridiskās palīdzības administrācijā, Krīžu un konsultāciju centros, Valsts Bērnu tiesību aizsardzības inspekcijā, zvaniet Tiesībsargam – izmantojiet visas iespējas cīņā par savu bērnu un viņa tiesībām augt ģimenē kopā ar jums.

Ieva Brante

Juriste, aktīviste

Ikdienā aktīvi lietoju sabiedrisko transportu, tāpēc jau janvāra sākumā iegādājos e-talonu 50 braucieniem, lai varu to lietot 2-3 mēnešus. Interneta komentāros parādījās informācija, ka e-taloni, kas iegādāti līdz 2014.gada februārim, esot derīgi tikai līdz 28.februārim. Pārbaudīju informāciju Rīgas pašvaldības SIA „Rīgas satiksme” (RS) mājas lapā – https://www.rigassatiksme.lv/lv/biletes/bilesu-klasts-un-cenas/bilete-noteiktam-braucienu-skaitam/ un atradu, ka e-talonu ir jāizlieto 12 mēnešu laikā kopš iegādes. Tad kā īsti ir?

Zvanīju uz RS bezmaksas informatīvo tālruni 80001919. Klientu apkalpošanas operatore paskaidroja, ka tik tiešām visi braucieni, kas iegādāti līdz 2014.gada februārim, ir derīgi tikai līdz mēneša beigām. Pēc šī datuma šie e-taloni nebūs derīgi un tos jāatgriež RS. Ja līdz tam laikam ir uzsākts lietot e-talonu, tad atpakaļ atmaksās 75% no neizlietoto braucienu maksas, bet, ja vēl neuzsākts – 90%. Operatore nevarēja atbildēt, kādēļ e-talonu derīguma termiņš ir saīsināts un kur atrodama informācija par to, tāpēc ieteica zvanīt RS sekretariātam vai Rīgas domes Satiksmes departamentam (RDSD). Arī sekretariātā nespēja sniegt pamatotu atbildi. Zvanīju uz RDSD bezmaksas tālruni 80003600, kur man ieteica zvanīt RDSD Sabiedriskā transporta un komercpārvadājumu nodaļas vadītāja vietniecei. Jāsaka, ka Dana Ziemele-Adricka bija ārkārtīgi laipna skaidrojot situāciju. Un pat atrada iespējamo pamatojumu e-talonu derīguma termiņa saīsinājumam – „Mobilitātes programma” (nosaukums neprecīzs), taču nespēja sniegt skaidrojumu, kādēļ informācija par e-talonu derīguma termiņu tiek noklusēta, rīdzinieki maldināti un neviens neko nezina atbildēt par izveidojušos situāciju. Vai šobrīd iegādātie e-taloni būs vai nebūs derīgi lietošanai pēc 28.02.2014.? Vai Latvijas iedzīvotāju saņemtais/ nesaņemtais statuss (rīdzinieks/ nerīdzinieks) ietekmēs šo e-talonu derīguma termiņu? Un kādēļ iegādāto e-talonu atmaksa notiek nevis 100%, bet tikai 75% un/ vai 90%? D.Ziemele-Adricka solīja noskaidrot situāciju un lūdza mani piezvanīt trešdien, t.i., 29.01.

Jau atkal jāsaka, ka Rīgas dome apzināti maldina Latvijas iedzīvotājus un šoreiz arī par e-talona derīguma termiņu. Kā redzams, uzņēmuma mājas lapā joprojām ir pieejama informācija par to, ka e-talona derīguma termiņš ir 12 mēnešus kopš iegādes brīža, klientu apkalpošanas operatori nespēj atbildēt, vai tā ir vai tomēr nav un kāpēc, medijos informācija par to arī nav pieejama.

Latvijas iedzīvotāji turpina iepirkt e-talonus lielākā daudzumā cerībā, ka tie būs derīgi 12 mēnešus pēc to iegādes brīža, kā tas ir rakstīts ne tikai RS mājas lapā vai uz rīdzinieku kartēm, bet kā tas ir norādīts arī Rīgas domes 28.02.2012.g. saistošo noteikumu Nr.165 „Par Rīgas pilsētas sabiedriskā transporta lietošanu” 15.punktā, proti, datu nesējā ielādēto abonementa biļeti var izmantot 12 mēnešu laikā pēc tās iegādes.

Tātad rakstīts viens, bet patiesībā ir kaut kas pavisam cits un taloni derīgi tikai līdz 28. februārim!? Par 10 mēnešiem īsāku laiku, nekā paredz visi „papīri”?

Varētu jau teikt, ka neko nezinu, man uz rīdzinieka kartes uzrakstīts citādi, medijos nekas nav teikts u.t.t., tomēr nez vai šo argumentāciju ņems vērā RS kontrolieri, kad lūgs izkāpt no sabiedriskā transporta un samaksāt sodu. Protams, var tā arī darīt, paziņot, ka rakstīts citādi un nelikties par soda maksāšanu ne zinis. Iet līdz tiesai un panākt savu taisnību pēc gada, pusotra. Tomēr kuram no mums tam būs laiks, nauda un nervi?

Tā nu Latvijas iedzīvotāji ir kļuvuši par Rīgas domes ķīlniekiem un ir spiesti darīt to, kas tajā mirklī domei ienācis prātā – no sākuma stāv 4 stundas pēc rīdzinieka kartes, kas nav spēkā; tad nopērk e-talonus, kas būs nederīgi, tad stāvēs rindā, lai atgrieztu e-talonu un patiesībā vēl samaksās RD par šo visu ekstra piedzīvojumu 25% no savu neizlietoto e-talonu vērtības.

Rīgas mērs Ušakovs rotaļājas ar likumu un visiem Latvijas iedzīvotājiem pēc sirdspatikas. Mani aizvaino šāda nelikumīga N.Ušakova rīcība – negodīga un krāpnieciska. Un skumīgākais ir tas, ka visi to redz un saprot, bet daudzi joprojām uzskata, ka N.Ušakovs kaut ko dod bez maksas.