Iepriekš priekšlikumu, kas paredz partnerattiecību legalizāciju Latvijas Civillikuma Ģimenes tiesību sadaļā, iesniedza deputāts Veiko Spolītis „Vienotība”, kuru atbalstīja ārlietu ministrs Edgars Rinkēvičs „Vienotība. „Mūsu valstij ir jārada tiesisks regulējums visu veidu partnerattiecībām, cīnīšos par to,” tā pēc sava paziņojuma par homoseksuālo orientāciju savā mikrobloga vietnē uzsvēra Rinkēvičs.

Saeimā par lēmuma noraidīšanu atbalstīja 48 deputāti, pret bija 18, četri parlamentārieši balsojumā atturējās, bet vēl 12 deputāti balsojumā nepiedalījās. Kopdzīves likuma ieceri noraidīja „Nacionālās apvienības”, „Zaļo un zemnieku savienības” un „Latvijas reģionu apvienības” deputāti. Iniciatīvu atbalstīja “Vienotības” un “Saskaņas” deputāti, lai arī vairāki abu partiju politiķi izvēlējās nebalsot vai atturēties.

“Partneris, kura nelaulātais dzīvesbiedrs cietis negadījumā, nedrīkst pieņemt nepieciešamos medicīniskos lēmumus sava dzīvesbiedra vietā. Nelaulāts dzīvesbiedrs nesaņem sava partnera kopšanas tiesības invaliditātes gadījumā. Nelaulāti dzīvesbiedri nesaņem nodokļu atvieglojumus, nevar mantot, nesaņem atbalstu no valsts vai pašvaldības dzīvesbiedra bojāejas gadījumā. Šo un līdzīgu apstākļu iespaidā valsts nedrīkst radīt šķēršļus Latvijas pilsoņiem tikai tāpēc, ka tie nav izvēlējušies vai šobrīd nemaz nevar laulāties ar saviem dzīves partneriem,” iniciatīvas pieteikumā pauda Pūce.

Gaidis Bērziņš: Kopdzīves likums – nevis “vienlīdzība”, bet sociālais eksperiments mākslīgai sabiedrības modifikācijai

Tēvijas sargi  uzskata, ka daudziem ir skepse pret protesta akcijām, taču šoreiz burtiski izšķiras Latvijas liktenis. Gluži kā Atmodas gados. Tāpēc neviens nedrīkst palikt malā.

Igaunija:

Līdzīga protesta akcija tika sarīkota arī Igaunijas galvaspilsētā Tallinā. Protesta dalībnieki aicināja rīkot referendumu par bēgļu uzņemšanu valstī.

Igauņi nav naidīgi noskaņoti pret citu tautību vai rasu cilvēkiem, taču Igaunija šobrīd neesot gatava uzņemt nevienu imigrantu uzskatot, ka imigranti var apdraudēt valsts labklājību un veidot pamatiedzīvotājiem bīstamas sociālās grupas. Jau ziņots, ka Igaunijas valdība apņēmusies uzņemt 200 patvēruma meklētāju.

Igaunijā ap 3000 cilvēku protestē pret bēgļu uzņemšanu, pieprasa referendumu. Pasākumu veidoja Igaunijas Konservatīvā tautas partija.

Ziņas papildinājums: Protesta akcijā ir pievienojusies arī Nacionālā Savienība Taisnīgums.

AUDIO

Veiko Spolīša ierosinājums paredz tiesību un pienākumu ziņā partnerību pielīdzināt laulībai.

„Man ātrais vērtējums, ka Spolīša kunga ierosinājums grozīt vienu Civillikuma normu ir pretrunā ar Satversmē noteikto ģimenes jēdzienu, ģimenes izpratni,” norāda Bērziņš. Komisijas priekšsēdētājs pauž, ka Spolīša ierosinājumā nav norādīts, par kādām partnerattiecībām ir runa: dažāda vai viendzimuma.

Savukārt Spolīša ieskatā, Satversmes 110.panta piesaukšana attiecībā uz minētajiem priekšlikumiem esot nevietā.

Turklāt iniciatīvai nav pievienota anotācija, kurā būtu aprakstīts likumprojekta mērķis. Iniciatīva iesniegta ar nokavēšanos un netiks virzīta tālākai izskatīšanai.

„Spolīša kunga priekšlikums, kas, cita starpā, ir iesniegts gandrīz mēnesi pēc tam, kad ir priekšlikumu iesniegšanas termiņš grozījumiem Civillikumā, kurā šobrīd mēs plānojam skatīt ļoti būtiskus jautājumus, kas ir saistīti ar bērnu tiesību nodrošināšanu. Konkrēti: saskarsmes tiesības, aizgādnība, audžu ģimenes. Mums būs noteikti arī plaša diskusija.

Es ļoti ceru, ka ar šo priekšlikumu Spolīša kungs nav vēlējies kaut kādā veidā ietekmēt šo bērnu tiesību nostiprināšanu šobrīd Civillikumā kontekstā ar regulējumu, ko ir izstrādājusi arī Tieslietu ministrija.

Ņemot vērā, ka šis priekšlikums ir iesniegts pēc termiņa, man nav nekādu tiesību to iekļaut šobrīd arī šajā likumprojekta priekšlikumu sarakstā,” skaidro Bērziņš. Iniciatīva paredz partnerattiecību legalizāciju Latvijas Civillikuma Ģimenes tiesību sadaļā.

Satversmes 110.pants

Valsts aizsargā un atbalsta laulību — savienību starp vīrieti un sievieti, ģimeni, vecāku un bērna tiesības. Valsts īpaši palīdz bērniem invalīdiem, bērniem, kas palikuši bez vecāku gādības vai cietuši no varmācības.

Igaunijas politiskā opozīcija ierosināja likumprojektu nodot tautas nobalsošanai. Taču  Igaunijas parlamenta (Rīgikogu) vairākums nosprieda, ka tautu šo jautājumu izlemšanā labāk neiesaistīt, un vakar notika galīgais balsojums par likumprojektu. Par bija 40 parlamentārieši, pret 38, bet 10 atturējās.

Pēc likuma pieņemšanas Igaunijas sabiedrībā turpinās asas debates. Notiek protesti.

Latvijas prezidents Andris Bērziņš Igaunijas kontekstā paziņoja, ka ir zvērējis ievērot Satversmi un stingri ievēros Satversmes 110. pantu.

Raksta autore Līga Ādamsone

Gaidis Berziņš. Foto: Konference "Dzimtsarakstu loma tiesu sistēmā"

Atklājot konferenci “Dzimtsarakstu loma tiesu sistēmā”, Tieslietu ministrs Gaidis Bērziņš (VL-TB/LNNK) paziņoja: “Latvijas Satversmē ir skaidri definēts, kā valstī tiek saprasta laulība, proti – vīrieša un sievietes savienība. Un tikai šāda savienība, kurā dzimst bērni, veido ģimeni”.

Tieslietu ministrs atzina, ka fakts, ka daudzās Eiropas Savienības valstīs tiek atzītas viendzimuma laulības, ir satraucošs, īpaši ņemot vērā dažādo attieksmi pret Partneru regulu, kuru Eiropas Komisija ir izstrādājusi, lai regulētu to pāru attiecības, kuri dzīvo nereģistrētā ģimenē:

Partnerattiecību regula ir viltīgs solis ceļā uz viendzimuma laulību atzīšanu!

„Ņemot vērā to, ka Latvijā nav pazīstami šādi personu savienību institūti, proti, nepastāv ne viendzimuma laulību institūts, ne arī reģistrētu partnerattiecību institūts, Nacionālās apvienības vadībā Tieslietu ministrija negatavojas šādus institūtus ieviest.”

Ministrs pauda pārliecību, ka mazajai Latvijai, lai tā attīstītos un plauktu, ir stingri jāiestājas par tradicionālas laulības un ģimenes aizsardzību.

G.Bērziņš pozitīvi atzīmēja Dzimtsarakstu sistēmas kolēģu darbu, kuri patlaban strādā pie tieši tradicionālās laulības institūta popularizēšanas un pirmslaulību mācību programmas ieviešanas.

Ir notikušas vairākas būtiskas izmaiņas:

• Tagad – laulību nevajag izsludināt, kā tas bija agrāk, izliekot uz vienu mēnesi sludinājumu dzimtsarakstu nodaļā
• Iesniegums laulības noslēgšanai iesniedzams vienīgi dzimtsarakstu nodaļā, neatkarīgi no paredzamās laulības noslēgšanas vietas (nodaļa vai baznīca)
• Dzimtsarakstu nodaļā laulās nodaļas telpās vai jebkurā citā piemērotā vietā (piemēram, pils, viesu nams, brīvdabas muzejs u.tml.)

Foto: Konference "Dzimtsarakstu loma tiesu sistēmā"

Šobrīd civilstāvokļa aktu reģistrāciju veic 123 dzimtsarakstu nodaļas. Ministraprāt Latvijā dzimtsarakstu nodaļu darba specifika nemainīsies un, plašinoties darbam pie ģimenes institūta popularizēšanas, darbs pieaugs – „jau tagad redzam – šī gada 1.pusgadā, salīdzinot ar pagājušā gada attiecīgo periodu, laulību skaits pieaudzis par 411.”

Bērziņš pozitīvi atzīmēja Dzimtsarakstu departamenta ieguldījumu vienotas civilstāvokļa aktu reģistrācijas informācijas sistēmas izveidē un ieviešanā.

Tieslietu ministrs izteica dzimtsarakstu sistēmas kolēģiem lielu pateicību par veikumu valsts valodas stiprināšanā: „Novērtējams dzimtsarakstu nodaļu un departamenta ieguldījums latviešu valodas saglabāšanā un aizsardzībā, konsekventi atbalstot bērna vārda un uzvārda rakstību, kā arī citvalodu cilmes personvārdu atveidi atbilstoši latviešu valodas normām.”

„Pēdējos gados daudzi – arī es pats, mani radi un draugi – pēta savu dzimtas koku, daudzas jaunas ģimenes meklē savu dzimtu ģērboņus, karogus vai izveido tos paši no jauna.

Mēs vēlamies zināt savas saknes, jo uz tām balstīts tiek mūsu dzimtas koks. Mums kopīgi jābūt lepniem, ka valstī pozitīvā gultnē risinās demogrāfijas jautājumi – šī gada pirmajā pusgadā, salīdzinot ar pagājušā gada attiecīgo periodu, mūsu valstī dzimuši par 656 bērniem vairāk, tiek domāts par atbalstu daudzbērnu ģimenēm un par bērnu – bāreņu iekļaušanu stiprās ģimenēs”, ģimeņu vērtību uzsvēra Gaidis Bērziņš.

Lai stiprinātu tradicionālu ģimeņu institūtu, ministrs uzrunas noslēgumā novēlēja vērtīgām atziņām bagātu konferences darbu: „Stipras tradicionālas ģimenes, kuras audzina valstiskā garā savus bērnus, stiprinās mūsu Latviju. Audzināsim stipru un latvisku Latviju!”

No vēstures

Latvijā līdz 1921. gadam laulības, dzimšanas un miršanas reģistrus mūsu valstī veda baznīca. Un dzimtu vēsture tika glabāta baznīcas grāmatās.

Pirmais Latvijas Valsts prezidents Jānis Čakste 1921. gadā izsludināja likumu „Par civilstāvokļu aktu reģistrāciju”:
„Es likšu šo likumu visā visumā uz balsošanu un lūdzu piecelties tos, kas par šī likuma pieņemšanu.” Toreiz savu nostāju deputāti paauda pieceļoties. „Un šis likums visā visumā ar visām balsīm – pret 7- tika pieņemts.”

Kā lasām arhīvā: 1921. gadā „Latvijā tika veidotas dzimtsarakstu nodaļas, kas „Vakareiropā” darbojās jau sen”.

Pirmo dzimtsarakstu nodaļu – Rīgas pilsētas dzimtsarakstu nodaļu, kura atradās Šķūņu ielā 11 – atklāja tieslietu ministrs Rūdolfs Benuss 1921.gada 2.maijā. Jau kopš dibināšanas pirmsākumiem uzraudzība pār dzimtsarakstu nodaļām piederēja tieslietu ministram.

Termins „Dzimtsarakstu nodaļas” ir cēlies no termina „Dzimtu saraksti”. Zināms, ka šādi Dzimtu saraksti ir bijuši Francijā jau kopš Napoleona laikiem, savukārt Vācijā ir bijušas Ģimenes grāmatas. Šādi dzimtu saraksti tika veidoti grāmatās, kur visa dzimta tika ierakstīta. Jo kuplāka dzimta, jo lielāka un biezāka grāmata.

25. septembrī notika pētījuma un grāmatas prezentācija, kurā analizēts publiskās diplomātijas jēdziens un tā attīstība, īpašu uzmanību pievēršot Krievijas specifiskajai izpratnei par šo jēdzienu. Pētījums analizē vairākas Krievijas publiskās diplomātijas dimensijas – mediju vēstījumus, valodas un pilsonības tēmu aizskaršanu un specifiskas vēstures interpretācijas popularizēšanu, secinot, ka šādas publiskās diplomātijas īstenošana Latvijā rada spriedzi Latvijas sabiedrībā un veicina tās šķelšanos.

Pētījumā piedalījās APPC pētnieki Andis Kudors, Māris Cepurītis, Ainārs Lerhis, Rinalds Gulbis, komunikācijas speciālisti Mārtiņš Kaprāns un Anda Rožukalne, politologs Artūrs Kvesko, teologs Valdis Tēraudkalns un starptautisko jautājumu eksperts Aleksejs Grigorjevs.

Tieslietu ministrijas parlamentārais sekretārs Jānis Iesalnieks atklāja konferenci ar rakstisku vēstuli no Latvijas Republikas tieslietu ministra Gaida Bērziņa, tajā teikts, ka mēdiju telpa Latvijā nav sakārtota, Krievijas mediju klaja melu propaganda par notikumiem Ukrainā rada mūsu sabiedrībā spriedzi, īpaši Latgalē. „Mēs redzam, kā mūsu pilsoņi gatavi doties palīdzēt Krievijas karā pret Ukrainu, mēs redzam pretestību izglītības ieguvei latviešu valodā, mēs redzam darba sludinājumos nepamatoti pieprasīto krievu valodu, mēs esam jau pieredzējuši vēlmi Latvijā ieviest arī otru valsts valodu. Bet daudzi mūsu politiķi nevēlas redzēt šo acīm redzamo patiesību un rūpējoties par valsts iekšējo drošību, pārtraukt Krievijas pilsoņiem izpārdot mūsu nekustamos īpašumus, saņemot par to uzturēšanās atļaujas mūsu valstī,” -vēstī Tieslietu ministrs.

Vēstulē secināts, ka mūsu valsts pilsoņus sanaido Krievijas mediju ietekme, un, mēs paši neradām šķēršļus valstī ienākt šiem agresorvalsts pilsoņiem! Šādā vidē arī plānotie 2% no IKP nacionālai aizsardzībai nebūs pietiekami. Taču Gaidis Bērziņš arī pauž gandarījumu par pētījumu: ”Tādēļ mums ir jādara viss iespējamais, lai tas mainītos! Un jūsu grāmata ir svarīgs solis šai virzienā.”

Vineta Poriņa, pētījuma projekta idejas iniciatore un virzītāja Saeimā Valsts budžeta likumā, konferencē izklāstīja savus novērojumus par Krievijas taktiku, savā diplomātijā izmantojot nevalstisko sektoru ārvalstīs.

“Šobrīd Latvijas valsts drošība ir apdraudēta un par to arī ir ziņojuši pētnieki. Pirms gada es piedalījos cilvēktiesību jautājumiem veltītā Eiropas Drošības un sadarbības organizācijas (EDSO) Demokrātisko institūciju un cilvēktiesību biroja (ODIHR) rīkotajā konferencē Varšavā. (Vineta Poriņa: „EDSO cilvēktiesību konferencē Varšavā izskan nepamatoti pārmetumi Latvijai”) Šāda veida konference notiek katru gadu. Tajā pulcējas EDSO dalībvalstu nevalstiskās organizācijas un Eiropas Savienības vadošo institūciju politiķi. Pagājušā gada tikšanās reizē es redzēju kā tās saucamās Latvijas nevalstiskās organizācijas, par kurām ir pamatotas aizdomas saistībās ar Krieviju, publiskās runās diskreditēja Latviju. Asimetriski pretēju viedokli šīm organizācijām izteica tikai viena, proti, Latvijas Nacionālo kultūras biedrību asociācija un tās priekšsēdētājs Rafi Haradžanjans, daloties ar objektīvu viedokli par to, kas notiek Latvijā. Savukārt pārējās aptuveni 10 organizācijas pauda savu viedokli par neciešamo nepilsoņu dzīvi Latvijā un, ka, lai saņemtu pilsonību ir jāapgūst valsts valoda. Runāja arī par to, cik tas esot netaisnīgi, ka uzvārdiem latviešu valodā tiek pievienotas galotnes. Izskanēja arī kritika par pilsonības politiku un par valodas politiku kopumā. Vienkārši izsakoties tika lieti dubļi pār Latvijas valsts iekšpolitiku un ārpolitiku,” -par notikušo stāsta Poriņa. Taču deputāte centusies ieviest skaidrību, paužot vērtējumu par nacisma atdzimšanu tieši Krievijā. Viņa uzskata, ka šādas nevalstiskās organizācijas nemaz nav tādas, par kādām uzdodas, jo patiesībā tās ir Krievijas valdības sankcionētas organizācijas. Šajā gadījumā Latvijā reģistrētās nevalstiskās organizācijas, kas tiek finansētas no austrumu kaimiņvalsts valdības puses. Poriņai nācās apmeklēt arī organizācijas „Pasaule pret nacismu” rīkoto pasākumu ar tās redzamāko pārstāvi Josifu Korenu. „Tajā tika piedāvāts it kā pētījums par nacisma atdzimšanu Baltijas valstīs. Pētījums bija demagoģiska satura safabricējums. Jautājot par pētījumā izmantoto respondentu skaitu, tā arī nesaņēmu konkrētu atbildi. Atgriežoties Latvijā es sapratu, ka šajās nevalstiskajās organizācijās piedalās arī kāds no Latvijas politiskiem spēkiem, piemēram, Rīgas domes deputāts Ruslans Pankratovs (SC) kurš Varšavas konferencē pārstāvēja vienu no minētajām nevalstiskajām organizācijām. Piemēram, es pasākumā biju ieradusies kā Saeimas deputāte un nemaskējos ar kādas NVO palīdzību. Domāju, ka tā arī politiķim ir jādara,”- stāsta Poriņa. Pozitīvais moments attiecībā par pasākumu Poriņai bijis tas, ka uz šāda veida apmelojumiem reaģēja Latvijas Tiesībsargs atbildot rakstiski par Latvijā nepilsoņu stāvokļa pieņemamo stāvokli. „Runājot EDSO sesijā Baku par Krievijas jaunā tipa karu un iesniedzot ASV rezolūcijā priekšlikumu par to, ka mums – miermīlīgām dalībvalstīm būtu jābūt gatavām reaģēt uz Krievijas agresiju, es izjutu neizpratni no rietumvalstu parlamentāriešiem. Krievijas realizēto jaunā tipa jeb hibrīdkaru, ar ko tagad saskaramies Ukrainā un arī Baltijas valstīs, rietumvalstu dalībnieki to nosauca par lingvistisko ekvilibristiku, nesaprotot kādu politiku Krievija vērš pret Moldovu, Gruziju, Ukrainu un citām valstīm. Tas apliecina, ka šim pētījumam par Krievijas diplomātiju Latvijā ir jābūt pieejamam arī angļu valodā.”-secina Poriņa.

Austrumeiropas politikas pētījumu centra direktoram Andrim Kudoram izstrādājot projektu nācās secināt, ka Krievijas publiskā diplomātija Latvijā bieži vien veicina spriedzi, satraukumu un sabiedrības šķelšanu vai tās uzturēšanu sabiedrībā un, ka Krievijas publiskā diplomātija ir saistīta ar propagandu un reālo ārpolitikas mērķu noklusēšanu izmantojot savstarpēji saistītus elementus. Andris Kudors stāsta: „Krievijas Ārlietu ministrijai pakļautās aģentūras Rossotrudņičestvo vadītājs Konstantīns Kosačovs vienā no intervijām saka, ka Krievijas reputācija ārvalstīs ir saistīta ar trīs elementiem. 1. Daudzi Krieviju uztver kā PSRS otrreizēju uzlējumu. 2. Krievija veido neatkarīgu iekšējo un ārējo politiku, tāpēc tas ārvalstīm nepatīk. 3. Notiek negodīga ārvalstu konkurence, kas diskriditē Krieviju. Tas ir gāzes projekts. Eirāzijas intigrācija. Krievijas leksikā skan arī frāze, ka rietumi ir sazvērējušies pret Krieviju. Zīmīgi, ka Kosičovs nemin nevienu Krievijas iekšējo problēmu, kas arī galvenokārt veido Krievijas negatīvo tēlu.” Kudors atklāj arī psiholoģisku faktoru, kuru veiksmīgi izmanto Krievijas valdība- iekšējās bailes kultivēšana Krievijas sabiedrībā, paralizējot demokrātiju.

„Publiskā diplomātijas būtība ir dialoga uzturēšana starp valstīm, taču Krievijas diplomātijā nepastāv dialoga veicināšana, ja Krievija arī tā turpinās, tad tā plašo mērķauditoriju sašaurinās līdz konkrētai cilvēku grupai, savukārt tas ir signāls sabiedrības šķelšanai, jo ja vienā un tajā pašā valstī, divās dažādās etniskajās grupās ir radikāli atšķirīgs skatījums uz vieniem un tiem pašiem vēstures notikumiem, tas kavē sabiedrības saliedētību. Ja Krievija ar nevalstisko organizāciju un grantu palīdzību šeit izplata savu specifisko vēstures skaidrojumu, tad tā kavē Latvijas sabiedrības saliedētību,” norāda Kudors.

Rīgas Stradiņa universitātes (RSU) Komunikācijas studiju katedras vadītāja Anda Rožukalne secina, ka Latvijas mediju vidē pietrūkst krievvalodīgajiem iedzīvotājiem adresēta daudzpusīga, no žurnālistikas kvalitātes viedokļa profesionāli veidota satura, kas spētu uzrunāt lielas nelatviešu auditorijas grupas, jo esošās ir tādas, kas izceļ noteiktas personības un to viedokļus, atbalstot Krievijas nostāju, atkārtojot Krievijas politiskās propagandas klišejas un interpretējot šādu rīcību kā auditorijas pieprasījumu. Kaut arī mediju kanālu daudzveidība ir pietiekama, daļa Latvijas iedzīvotāju, kas patērē tikai atsevišķus medijus krievu valodā, nesaskaras ar faktiem un viedokļiem, kas liktu šaubīties par Krievijas politikas un mediju satura atbilstību Latvijas sabiedrības un valsts drošības interesēm, kā arī mūsdienīgas demokrātijas tradīcijām.

LU Filozofijas un socioloģijas institūta pētnieks Mārtiņš Kaprāns uzskata, ka Krievijas plašsaziņas līdzekļi ir kultivējuši opozicionāru diasporiskuma apziņu Latvijas krievvalodīgajos iedzīvotājos. Proti, krievvalodīgā kopiena tiek pozicionēta kā patstāvīgs un no Latvijas tautas izolēts politisks faktors.

Pētnieks Aleksejs Grigorjevs konferences izskaņā piedāvāja alternatīvu risinājumu paužot uzskatu, ka Rīgai jākļūst par krievu demokrātijas centru. Viņš teica: „Cīņā ar Krievijas maigo varu jeb propagandu Rīgai vajadzētu kļūt par nozīmīgu krievu demokrātijas centru, kurā krievu demokrāti un liberāļi veidotu propagandai vajadzīgo alternatīvu, parādot cittautiešiem, ka krievu patriotam nav jābūt Latvijas nīdējam. Ņemot vērā, ka šim mērķim būs nepieciešams vairāk laika, bet pretspars Latvijas sabiedrību šķeļošajai propagandai vajadzīgs jau tagad, uz laiku vajadzētu pārraukt nevēlamo Krievijas televīzijas kanālu retranslāciju Latvijā.”

A.Grigorjevs uzskata, ka ilgtermiņā Krievijas propaganda zaudētu varu pār krievvalodīgajiem Latvijas iedzīvotājiem, ja Latvijā izveidotu vienotu Latvijas skolu ar latviešu valodu kā galveno mācību valodu. Tajā pašā laikā mazākumtautībām (ne tikai krieviem) ir jādod iespēja skolā papildus padziļināti apgūt arī dzimto valodu un kultūru.

Pētījuma autori atzinuši, ka Krievijas agresija Ukrainā ir ietekmējusi arī krievu pasaules koncepcijas attīstību. Ja līdz konfliktam Ukrainā Krievu pasaule tika skatīta kā pievilcību vairojošs maigās varas projekts, tad pēc Krimas aneksijas šīs koncepcijas jēga ir mainījusies. Ar krievu pasaules apvienošanu tiek attaisnota militāra agresija.

V. Krustiņš: – Premjers Valdis Dombrovskis atkāpjoties sacīja, ka vajadzīga valdība, kurai ir “skaidrs Saeimas vairākuma atbalsts un kura ar jaunu uzticības mandātu spēs risināt valstī esošās problēmas”. Tomēr tagad redzam, ka jauno valdību mēģina taisīt no “veciem produktiem”. Vai politiskie apstākļi pēc Dombrovska demisijas ir mainījušies? Un kā tas attiecas uz Nacionālo apvienību?

R. Dzintars: – Viens no jaunumiem, kas izskanēja tūlīt pēc Dombrov-ska atkāpšanās – koalīcijas paplašināšana ar Zaļo un zemnieku savienību, pamatojot, ka tā valdībai būs vieglāk pieņemt lēmumus un nevajadzēs uztraukties, ka kāds no koalīcijas partneriem varētu “iespītēties”. Acīmredzot tas ir tēmēts uz Nacionālo apvienību. Man gan labticīgi gribas domāt, ka Ministru prezidenta demisijas iemesls bija atbildības uzņemšanās par Zolitūdes traģēdiju, nevis valdības pārkārtošanas manevri. Diemžēl pats Dombrov-skis ar saviem izteikumiem rada šīs neskaidrības. Ja runā par ZZS iesaistīšanu valdībā, katrai situācijai ir plusi un mīnusi. Tīri proporcionāli tas nozīmē, ka NA ietekme valdībā kļūst mazāka, taču tas varētu būt tālredzīgs solis, domājot par 12. Saeimas vēlēšanām. ZZS rīcība pēc nākamajām Saeimas vēlēšanām ir liela jautājuma zīme, un es esmu gatavs derēt, ka viņi neteiks kategorisku “nē” koalīcijai ar “Saskaņas centru”. Tāpēc, protams, labāk, ja mēs jau tagad ieskicējam pēcvēlēšanu valdības modeli.

G. Bērziņš: – Ja runā par līdzšinējiem strīdiem koalīcijā, domāju, ka premjers varēja rast risinājumu, ja viņš to būtu ļoti gribējis, un tāpēc nebija jāatkāpjas.

R. Dzintars: – Ja “Vienotība” ar “stabilitāti” saprot to, ka NA turpmāk valdībā būs klusa un nemanāma, neiestāsies par saviem vēlētājiem būtiskiem principiem, tad to mēs nevaram solīt.

M. Antonevičs: – Kādu jūs redzat nākamo Ministru kabinetu – tā atkal būs “tiesiskuma un reformu valdība” vai vajadzīgi citi akcenti?

– Mēs nekad neesam stingri turējušies pie šiem apzīmējumiem, jo būtiskāk ir tas, kā tie atspoguļojas darbos. Līdzšinējā valdība arī demogrāfijas uzlabošanu bija nosaukusi par prioritāti, bet zinām, kādas cīņas NA bija jāizcīna, kad vajadzēja atbalstīt konkrētus pasākumus.

G. Bērziņš: – Veidojot jauno valdību, būtu svarīgi visiem tās dalībniekiem apsēsties pie viena galda un vienoties par būtiskākajiem darāmajiem darbiem līdz Saeimas vēlēšanām. NA prioritātes ir Satversmes preambulas pieņemšana, uzturēšanās atļauju izsniegšanas ierobežojumi, arī vairāki jautājumi no sociālekonomiskā bloka. Mēs gribētu rast atbildes no nākamajiem koalīcijas partneriem arī par “Citadeles” bankas pārdošanas procesu, “Lattelecom” un LMT apvienošanu, mikrouzņēmuma nodokļiem un vēl vairākiem citiem jautājumiem.

– Ja runā par Satversmes preambulu, jāteic, ka Valsts prezidents Andris Bērziņš jau devis mājienu, ka tā, viņaprāt, nav nepieciešama. Bet tieši prezidents ir tas, kurš nosauc valdības vadītāju…

R. Dzintars: – Nedomāju, ka tas būs nosacījums jaunajam valdības vadītājam. Tiekoties ar Valsts prezidentu, gribētu dzirdēt, kādi būs viņa kritēriji, pēc kuriem, piemēram, nav pieņemams “Vienotības” izvirzītais kandidāts Artis Pabriks. Katrā ziņā mums ir pozitīva attieksme pret Pabrika kunga kandidatūru un viņš līdz šim ir atbalstījis Satversmes preambulas pieņemšanu.

G. Bērziņš: – No malas raugoties, prezidenta un “Vienotības” attiecības izskatās pēc spēles, kur viss līdz galam netiek pateikts. Tomēr es ceru, ka nevienam no iesaistītajiem neradīsies doma “spēlēties smilškastē” ar Latvijas valstij būtiskajām vērtībām, kas ir ierakstītas preambulā.

V. Krustiņš: – Pēdējā laikā jūs politiski esat cīnījušies galvenokārt ar “Saskaņas centru” un Nilu Ušakovu. Bet vai tuvumā nav daudz “indīgāki” ienaidnieki? Piemēram, Ainārs Šlesers veido partiju, kuras rindās redzami arī bijušie nacionālisti – Jānis Straume un Vents Balodis. Daudziem varētu rasties jautājums – kas te īsti notiek?

R. Dzintars: – Nacionālā apvienība ir radusies, apvienojoties “Visu Latvijai” un “Tēvzemei un Brīvībai”/LNNK, taču tas ir jauns politiskais spēks ar jauniem ideoloģiskajiem standartiem. Ne visiem līdzšinējiem biedriem šī latiņa ir pārvarama. Ja kādam tas nav pieņemami, bet viņš grib palikt politikā, tad ir jāmeklē citas iespējas. Vai tas ir Šlesers, Repše vai kāds cits, pie kura doties, – tas ir gaumes jautājums.

– Ne tikai, tas ir principu jautājums. Tiek solīta “nacionālā izlīguma” valdība. Un par to nerunā tikai Šlesers, bet arī daudzi citi – Saeimas komisija ar Ilmāru Latkovski priekšgalā, Valsts prezidents Andris Bērziņš, “tautas kustības” veidotāja Ingūna Sudraba un tā tālāk.

R. Dzintars: – Esmu pārliecināts, ka Šleseram tāpat kā “Saskaņas centram” tas ir tikai lozungs, lai novestu mūs labi zināmas kaimiņvalsts ietekmes sfērā. “SC” balsojums referendumā par krievu valodu kā valsts valodu bija skaidrs apliecinājums, ko šis politiskais spēks pārstāv un kādas ir tā intereses. Ja saukļi par “izlīgumu” un “tautu draudzību” ir nepieciešami, lai piesegtu “SC” ņemšanu valdībā, tad tā ir vāja maskēšanās. “SC” no tā sauktajām latviskajām partijām šobrīd ir vajadzīga divu veidu palīdzība. Pirmkārt, jāatrod partneris, kas kopā ar viņiem varētu dalīt ministru krēslus un, otrkārt, jāatrod dažādas mazas organizācijas, kas varētu sašķelt latviešu vēlētāju balsis un mazināt to pārstāvniecību nākamajā parlamentā.

G. Bērziņš: – Man gan šķiet, ka nevis NA cīnās ar Ušakovu, bet viņš cīnās pats ar sevi. Tie argumenti, kas parādās publiskajā telpā par Rīgas domes un Rīgas būvvaldes darbu, ir nepatīkami pašam Ušakovam, un viņš par tiem ļoti nevēlas runāt. Tas parādās arī komunikācijā ar žurnālistiem. Bet, runājot par jauniem politiskiem “projektiem”, jāņem vērā, ka aiz tiem stāv ne tikai politiskās, bet arī ekonomiskās intereses.

– Jautājums – ko jūs liksiet pretī? Pēdējā laikā rodas iespaids, ka tieši nacionāļi ir tie, kuri saņem visvairāk uzbrukumu. Tostarp no jūsu partneriem, ar kuriem tagad gatavojaties atkal strādāt kopā.

R. Dzintars: – Mēs uz valdību nekad neesam skatījušies kā uz “draugu klubu”. Mums tas ir “cīņas lauks”, kur aizstāvēt savas idejas. Var mainīties partiju proporcija, ministru amatu sadalījums, bet ne principi.

– Vai būs konkrētas prasības ar konkrētiem termiņiem? Piemēram, Satversmes preambula jāpieņem līdz nākamā gada oktobrim un tā tālāk.

R. Dzintars: – Jā, noteikti! Ne jau velti NA sauc par “izspiedējiem”, jo mēs savās prasībās esam konkrēti un neatlaidīgi. Un tieši Satver-smes preambulas pieņemšana ir iespēja dot pretsparu Šlesera sludinātajām internacionālisma idejām.

G. Bērziņš: – Es jau minēju, ka nākamās valdības veidotājiem vajadzētu apsēsties pie galda un šos jautājumus izrunāt. Taču vispirms ir jāsagaida, lai prezidents nosauc nākamā premjera vārdu. Lai gan Latvijā gadu gaitā ir izveidojušās tradīcijas, kā parasti notiek jaunas valdības veidošanas process, šķiet, prezidenta kungs savu lomu šoreiz redz nedaudz citādu – jau viņa paša rosināto, bet vēl nepieņemto Satversmes grozījumu gaismā. Kā zināms, tie paredz paplašināt prezidenta tiesības.

M. Antonevičs: – Kā jūs vērtējat izmesto ideju par tehnisko “profesionāļu” valdību?

– Tas ir “Saskaņas” piedāvājums, un es to uztveru kā mēģinājumu ar šāda veidojuma palīdzību palielināt savu ietekmi. Mūsu politiskajā vēsturē tāda tehniskā valdība nav bijusi, un es nevaru iedomāties, kurš par to uzņemtos politisko atbildību.

V. Krustiņš: – Būtiskāks jautājums būs – kā uz šī politiskā fona jūs pārliecināsiet vēlētājus, ka viņiem jābalso tieši par NA?

R. Dzintars: – Latvijā nav nevienas citas partijas, izņemot NA, par kuru vēlētāji varētu justies droši, ka jebkādos apstākļos tā iestāsies par latvisku Latviju. Nevis deklaratīvi, pēc formas, bet pēc satura. Par latviskumu un patriotismu runā daudzi, bet nav citas partijas, kas to ņem kā galveno vadmotīvu un no kuras nevar sagaidīt nepatīkamus pārsteigumus. Tieši tas pats par “Saskaņas centru” – šobrīd to kritizē un kā pretmetu vēlas izmantot daudzi, bet, izņemot NA, nav nevienas citas partijas, kas agrāk kādā posmā nav paudušas gatavību ar saskaņiešiem sastrādāties. Atcerēsimies, ka arī “Vienotība” ar Dombrovski priekšgalā pēc 10. Saeimas vēlēšanām bija gatava veidot “izlīguma valdību”. Ja vēlētājs grib, lai valdība aizstāv latviešu kā valstsnācijas intereses, tad NA ir drošākais ieguldījums.

M. Antonevičs: – Ja atskatāmies pagātnē, tad arī pret Pabriku kā premjera kandidātu jums vajadzētu būt iebildumiem. Viņš taču bija klāt pie Abrenes “atdošanas”. Tiesa, viņš ir mainījies…

R. Dzintars: – Nav ideālu kandidātu, bet jāskatās, kura politiķa uzskati ir salīdzinoši tuvākie NA idejām.

G. Bērziņš: – Mēs vēl nezinām, kā virzīsies notikumi ar jaunās valdības sastādīšanu, taču, ja tiks izvirzīts Pabriks, tad tas ir labs iemesls atgriezties pie jautājuma par izglītību latviešu valodā. Pabrika kungs ir izteicies labvēlīgi par šo ideju.

R. Dzintars: – Bet jāprasa paraksts, jo runā daudzi, bet, kad nonāk pie lemšanas, tad apņēmība kaut kur pazūd.

Mūsu senči, audzinot savus bērnus un mazbērnus, vienmēr īpaši ir mācījuši svarīgu latviešu tautas tikumu – laulība ir ne tikai juridiskas saiknes starp vīrieti un sievieti, bet arī mūsu nākotnes vērtība. Teiktais daudziem ir saprotams un, iespējams, raisa jautājumu, kāpēc par to šobrīd būtu jārunā.

Tomēr esošā situācija rāda, ka Eiropā notiekošo globalizācijas procesu ietekmē laulība starp vīrieti un sievieti kā sabiedrības pamatvērtība sāk zaudēt savu nozīmi. Šajās dienās arī Latvijai bija jāpauž sava nostāja par nepieciešamību Eiropas līmenī paredzēt vienotu normatīvo regulējumu partneru (tajā skaitā viendzimuma) pārrobežu mantisko attiecību jautājumiem.

Latvijas valdība un Saeima, iebilstot Nacionālās apvienības ministriem un deputātiem Eiropas lietu komisijā, ir spērusi soli pret tradicionālo laulības institūtu, pieļaujot latviešu tautai neizprotamas attiecības, tajā skaitā starp viena dzimuma cilvēkiem. Šāda rīcība ir uzskatāma par Satversmē un Civillikumā nostiprinātā laulības institūta likvidācijas uzsākšanu.

Par šādu, atsevišķu ministru īpaši aizstāvēto un virzīto pozīciju valdības sēdē gribētos dzirdēt mūsu sabiedrības viedokli. Uzskatu, ka latviešu tauta nevienam politiskajam spēkam nav devusi tiesības klusiņām, pamatojoties uz Latvijā neraksturīgu un nesamērīgi plašu cilvēktiesību interpretāciju, uzsākt ģimenes tiesību institūta likvidāciju. Iespējams, ka šāds apgalvojums kādam var šķist pārāk skarbs, tomēr šobrīd valdības un Saeimas atbalstītais Latvijas oficiālais viedoklis Eiropas Padomes regulai par jurisdikciju, piemērojamajiem tiesību aktiem, atzīšanu un izpildi reģistrēto partneru mantisko attiecību lietās faktiski nozīmē to, ka šādas regulas pieņemšanas gadījumā Latvijai iespējams būs jāveic izmaiņas normatīvajā regulējumā, paredzot īpašu regulējumu mantisko attiecību strīdos starp personām, kuras nav stājušās laulībā (tajā skaitā viena dzimuma personām).

Esošais mudina mūs visus paust savu viedokli ne tikai Eiropas Komisijai, bet arī tiem valdības un Saeimas pārstāvjiem, kuri uzskata, ka liberalizācijas procesā ir pieļaujama visatļautība, kas ir klaji pretēja mūsu tautas vēsturiskajām pamatvērtībām.

– Politologi runā, ka galvenais jūsu demisijas iemesls nebija t.s. ebreju jautājums, ar ko tagad pilni mediji, bet gan kaut kas cits un šo citu parādīšot Nacionālās apvienības (NA) tālākā rīcība,-ziņo spektrs.com/nra.lv

– Nē, galvenais iemesls ir ebreju restitūciju jautājums, mūsu un Vienotības atšķirīgā izpratne par šo jautājumu. Neslēpšu, ka demisijas lēmuma pieņemšanu ir veicinājusi arī komunikācija starp Vienotību un Nacionālo apvienību.

– Jūsu partijas biedrs Roberts Zīle teica, ka NA ir pietiekami daudz cilvēku, kas varētu kandidēt uz tieslietu ministra amatu. Bet NA taču ir vienots viedoklis par ebreju restitūcijām, proti, NA ir pret to, ka tas tiek risināts tādā veidā, kā to piedāvā pēcatmodas periodā dibinātās ebreju organizācijas – atdodot tām īpašumus, kas it kā piederējuši līdzīgi nosauktajām organizācijām, kuras beigušas eksistēt padomju okupācijas sākumā. Vai tad nākamais tieslietu ministrs, kas nāks no NA rindām, varētu piekrist šādam jautājuma risinājumam?

– Mums ir NA valdes un frakcijas lēmums attiecībā uz restitūcijas jautājumu, tas ir spēkā esošs, tas ir attiecināms uz mani kā uz bijušo ministru – tāpat kā uz jebkuru nākamo. Līdz ar to pirmais jautājums, ko risināsim sarunās ar premjeru, būs par to, kas notiek ar rezolūcijām, kas joprojām ir spēkā esošas. Es runāju par rezolūcijām gan attiecībā uz darba grupas veidošanu, gan uz īpašumu saraksta veidošanu. Šajos jautājumos mums ir domstarpības. Pēdējā rezolūcijā bija paredzēts sagatavot kopīgu viedokli ar ārlietu ministru Rinkēviču, taču mums ar viņu ir atšķirīgi viedokļi. Mēs vēlamies, lai mūsu uzstādījumu respektē.

– Piedodiet, bet saraksts ar ebreju kopienai it kā piederošajiem īpašumiem jau bija izveidots.

– Jā, tas tika izveidots 2010. gada 21. maijā un tika nosūtīts Ministru prezidentam Valdim Dombrovskim. To izdarīja toreizējais tieslietu ministra pienākumu pildītājs Lieģa kungs.

– Tad jau Dombrovska kungs varēja pats nodarboties ar šiem sarakstiem un šo jautājumu risināšanu.

– Kāpēc viņš to nedarīja – nezinu.

– Kas iniciēja ebreju jautājuma aktualizāciju? Kādu laiku taču bija klusums.

– 1. jūnijā saņēmu Ministru prezidenta rezolūciju, kurā bija rosināts izveidot darba grupu Tieslietu ministrijas vadībā, un tās uzdevums būtu sagatavot īpašumu sarakstus. Es informēju valdi un frakciju, pēc tam sekoja mūsu viedoklis par šo jautājumu. Arī sadarbības padomē mēs lūdzām premjeru, lai viņš izstāsta savu viedokli par to, kāds ir šīs rezolūcijas mērķis. Atbildi mēs nesagaidījām. Es aizsūtīju viedokli premjeram ar saviem argumentiem, kāpēc šāda darba grupa nav jāveido. Pēc kāda laika sekoja otrā rezolūcija.

– Atgādiniet, kas tajā bija.

– Otrā bija par to, ka jāizveido savstarpēji saskaņots viedoklis ar ārlietu ministru un jānosūta saraksti ebreju kopienai. Klāt pievienotajā vēstulē ebreju kopiena diezgan precīzi norādīja, ka viņi paši gatavo likumprojektu par ebreju reliģisko un sabiedrisko organizāciju īpašumu restitūciju.

– Kopiena? Tai ir piešķirta likumdošanas iniciatīva?

– Nē, nav. Tas, kas nepārprotami bija skaidrs no pirmās rezolūcijas: ja Tieslietu ministrija būtu uzņēmusies vadīt šo darba grupu, tieslietu ministram būtu jāvirza šis likumprojekts valdībā un Saeimā. Mēs runāsim ar Vienotību, ka šis jautājums jānoņem no darba kārtības. Lai premjers pats veido šo darbu vai arī uzdod to veidot ārlietu ministram, kas piekrīt viņa nostājai. Diskusijai par šo jautājumu jānotiek Saeimā politiskā līmenī. Ja kāds grib pārskatīt denacionalizācijas procesu, tad kādam tas ir jāpasaka. Un tad jābūt par to diskusijai. Un mūsu viedoklis ir tāds: ja denacionalizācijas process tiek pārskatīts, tad tas jādara plašākā griezumā: tad tas attiecas ne tikai uz ebreju kopienu, bet arī uz visām citām sabiedriskajām un reliģiskajām organizācijām, kā arī uz citām nacionālajām kopienām – uz krievu, lietuviešu, čigānu utt.

– Protams, citādi sanāk tā savādi: ebreju kopiena izrādās augstāka un vienlīdzīgāka par citām kopienām.

– Jā, tādā gadījumā varētu būt pretruna ar Satversmē noteikto vienlīdzības principu. Ja man kā pilsonim, juristam un bijušajam tieslietu ministram kāds, piemēram, lietuviešu biedrības pārstāvis, uzdotu jautājumu, kāpēc viņš nevar pretendēt uz īpašumu, kuru viņam savulaik neizdevās atgūt, man nebūtu atbildes uz šo jautājumu.

– Vai denacionalizācijas procesa laikā īpašumus varēja atgūt arī sabiedriskās un reliģiskās organizācijas?

– Jā, bija kārtība, kādā tās varēja atgūt īpašumus. Ja runājam konkrēti, ebreju biedrība ir dibināta 2003. gadā, un ir jautājums, vai to var uzskatīt par iepriekšējo, pirms kara dibināto, organizāciju saistību pārņēmēju.

– Kas to var izlemt vai novērtēt?

– Tiesa vai likumdevējs.

– Kāpēc NA ir tieši tāda nostāja, kāda tai ir?

– Jautājums loģiski ir par denacionalizāciju – pārskatām to vai ne. Nākamais jautājums – kāpēc tikai attiecībā uz vienu kopienu, nevis uz visām? Ja tas viss tā notiek, tad sabiedrībai tas jāizskaidro. Šos īpašumus atņēma nacistiskais un komunistiskais režīms, Latvija kā valsts tai laikā bija iznīcināta. Pēc neatkarības atgūšanas Latvija visiem deva iespēju atgūt savus īpašumus. Latvijas valsts un latviešu tauta nav kolektīvi atbildīga par holokaustu mūsu valsts teritorijā.

– Nav dzirdēts, ka sabiedrībai kāds kaut ko skaidrotu.

– Diemžēl jums taisnība.

– Ja pareizi saprotu, denacionalizācija ir beigusies – gan privātpersonām, gan sabiedriskajām un reliģiskajām organizācijām.

– Jā, denacionalizācijas process ir beidzies. Arī ebrejiem. Bet šobrīd nosacīti eksistē likumdošanas sprauga. Piemēram, ja ir kāda sabiedriskā organizācija, kura tiesiski var pierādīt savu pēctecību un kurai, viņasprāt, pieder kāds īpašums. Šī organizācija var iet uz Saeimu un lobēt konkrētu likumu par konkrētu īpašumu. Reizēm tādas lietas notiek: uz Saeimu tiek virzīti ugunsdzēsēju, ārstu biedrības īpašumu restitūcijas jautājumu likumprojekti. Tas vēl tagad ir iespējams. Bet nevis tā: paņemt kaut kādu sarakstu un pieprasīt tajā esošo īpašumu atdošanu.

– Spiediens šajā jautājumā esot ļoti liels. Pastāstīsiet, no kuras puses?

– Nu, kaut vai šīs pašas rezolūcijas. Ja mēs jau pēc pirmās rezolūcijas pasakām savu viedokli, ja tai seko otrā rezolūcija, kas būtībā nav izpildāma, tas rada ažiotāžu un līdz ar to arī spiedienu.

– Ceturtdien Latvijā ieradīsies ASV valsts sekretāre Hilarija Klintone. Vai pieļaujat, ka viņa varētu risināt sarunas par ebreju restitūciju jautājumu?

– Es to neizslēdzu. Kas attiecas uz ebreju restitūciju jautājumu, es savu un apvienības nostāju esmu paudis gan ASV vēstniecei, gan ebreju organizāciju pārstāvjiem. Mēs katrs palikām pie sava viedokļa.

– Vietējā ebreju organizācija Arkādija Suharenko vadībā arī spiež risināt ebreju restitūciju jautājumu?

– Ja saliekam visus faktus dokumentāli, premjera pirmā rezolūcija tapa, balstoties uz Suharenko vēstuli.

– Vai šāds spiediens, jūsuprāt, Latvijā neveicina antisemītismu?

– Šajā situācijā mani biedē tas, ka tiek izcelta viena kopiena. Tas var pasliktināt situāciju sabiedrībā. Domāju, ka pati ebreju kopiena arī apzinās, ka tas nav labi.

Jautājums: Gaidis Bērziņš demisionēja ebreju dēļ?

Atbilde: Ebreju īpašumu jautājumā ministra preses sekretāre Līga Ādamsone paskaidroja, ka Ministru prezidenta Dombrovska rīcība – divas rezolūcijas, kas bija pretrunā ar koalīcijas partneru uzskatiem, apgrūtināja Bērziņa darbu un līdz ar to bija apdraudētas arī viņa kā ministra izvirzītās tieslietu nozares prioritātes.

Ebreju īpašumu jautājums bijis pēdējais piliens, jo tas nav bijis vienīgais nesapratnes avots. Līga Ādamsone kā piemēru minēja Saeimas Budžeta un finanšu (nodokļu) komisijas lēmumu neatbalstīt TM sagatavoto budžeta pārdali ministrijai un Ieslodzījuma vietu pārvaldei, kā arī Saeimas Tautsaimniecības, agrārās, vides un reģionālās politikas komisijas lēmumu “izbrāķēt” ministrijas sagatavoto likumu grozījumu paketi reiderisma izskaušanai uzņēmumos.

Gaidis Bērziņš ticies ar Latvijas Ebreju draudžu un kopienu padomes pārstāvjiem

Ministrs trešdien ticies ar Latvijas Ebreju draudžu un kopienu padomes pārstāvjiem, taču lēmums par demisionēšanu absolūti neesot saistīts ar šo tikšanos. “Tikšanās bija sen plānota un saistīta ar vēlmi tikties frakcijā,” sacīja ministra preses sekretāre Līga Ādamsone.

“Ministrs ar ebreju kopienas pārstāvjiem apsprieda traģiskās vēstures kopējo izpratni un kopējās vērtības, kas vieno ebrejus un latviešu tautu. Kopienas pārstāvji izteica vēlmi tikties arī ar nacionālās apvienības frakciju,” atstāstīja Bērziņa preses sekretāre, piebilstot, ka abas puses beigās vienojās par šādas tikšanās nepieciešamību.

Bērziņš arī esot uzsvēris, ka Latvija nosoda holokaustu, uzskata to par traģēdiju un jūt līdzi ebreju tautai, tādēļ viņš aicinājis ebreju kopienu saprast arī milzīgos latviešu tautas zaudējumus no totalitārajiem režīmiem Otrajā pasaules karā.

Kāpēc jautājums par ebreju īpašumiem aktualizēts tieši pēdējo nedēļu laikā, Ādamsone atbildēja, ka tas jāprasa premjeram. “Bērziņš bija spiests spert šo soli sakarā ar abām Ministru prezidenta rezolūcijām,” viņa sacīja.

Jautājums: „antisemītisms” ir birka? Vai tad Bērziņš ar savu rīcību neparāda, ka ir pret ebrejiem? 

Atbilde: runa ir nevis par holokausta vai genocīda neatzīšanu, visiem taču skaidrs, ka tā tas ir bijis un ebreju sāpes un ciešanas nespēs noslāpēt, ne ar kādām naudas kompensācijām, vai valsts īpašumu ar nacionālu un sabiedrisku vērtību atdošanu,-ziņo spektrs.com Jo ebreju sāpes remdēt spēj tikai un vienīgi Vienpiedzimušais Dieva Dēls Jēzus Kristus. Tas ir pirmais un galvenais remdējošais avots, pie kura būtu jāgriežas vispirms. Taču runa ir par konkrēta jautājuma domstarpībām. Gaidis Bērziņš nav pret ebrejiem! Acīmredzot tieslietu ministrs ir pret metodēm, kādā veidā 30 miljonu kompensējami vērtais jautājums tiek lobēts.

Gaidis Bērziņš ticies ar Latvijas Ebreju draudžu un kopienu padomes pārstāvjiem

Ministrs trešdien ticies ar Latvijas Ebreju draudžu un kopienu padomes pārstāvjiem, taču lēmums par demisionēšanu absolūti neesot saistīts ar šo tikšanos. “Tikšanās bija sen plānota un saistīta ar vēlmi tikties frakcijā,” sacīja ministra preses sekretāre Līga Ādamsone.

“Ministrs ar ebreju kopienas pārstāvjiem apsprieda traģiskās vēstures kopējo izpratni un kopējās vērtības, kas vieno ebrejus un latviešu tautu. Kopienas pārstāvji izteica vēlmi tikties arī ar nacionālās apvienības frakciju,” atstāstīja Bērziņa preses sekretāre, piebilstot, ka abas puses beigās vienojās par šādas tikšanās nepieciešamību.

Bērziņš arī esot uzsvēris, ka Latvija nosoda holokaustu, uzskata to par traģēdiju un jūt līdzi ebreju tautai, tādēļ viņš aicinājis ebreju kopienu saprast arī milzīgos latviešu tautas zaudējumus no totalitārajiem režīmiem Otrajā pasaules karā.

Kāpēc jautājums par ebreju īpašumiem aktualizēts tieši pēdējo nedēļu laikā, Ādamsone atbildēja, ka tas jāprasa premjeram. “Bērziņš bija spiests spert šo soli sakarā ar abām Ministru prezidenta rezolūcijām,” viņa sacīja.