1. maijā, Rīgā, Lielajā Ģildē, Pilsoņu Kongresa delegāti uzstājās ar runām, stāstot par Pilsoņa Kongresa darbību, sasniegumiem un neveiksmēm.

Pilsoņu Kongress, Pavils Bruvers: Foto Ieva Bērziņa

Latvijas Evaņģēliski Luteriskās Baznīcas (LELB) arhibīskapa vietnieks Pāvils Brūvers, PK dalībnieks. Aicināts kandidēt un tika ievēlēts no Skujienes apgabala. Latvijas Evaņģēliski Luteriskās Baznīca bija stiprs garīgais un materiālais Pilsoņa Kongresa balsts. Baznīca sniedza arī pieeju savām telpām atbalstīja ar padomu un lūdza Dieva svētību nozīmīgajam darbam.

“Toreiz tas bija sarežģīts un grūts laiks Latvijas valstī, jo sāka izjukt skaidras robežas starp to, kurš ir savējais un kurš ir pretinieks. Viens otrs šādā situācijā nespēdams noorientēties sanaidojās ar draugiem, bet to labi izmantoja mūsu tautas ienaidnieks pievienojoties mums ar skaļām un nacionālām runām ienesot vēl lielāku konfliktu un nesaprašanos,” -ar nožēlu atskatoties pagātnē atzīst arhibīskapa vietnieks. Kaut arī tobrīd Brūvers bija Minhenē, viņš atrada iespēju palīdzēt Pilsoņa Kongresam. Strādājot radio “Brīvā Eiropa” izmantoja iespēju runāt par Latvijai nozīmīgo laiku, kas ienesa arī redakcijā zināmu spriedzi. Saistībā ar PK Brūvers atzīst, ka iepazīstoties ar PK ideju un vēršoties pie latviešu organizācijām, kaut arī tās pirmajā brīdī nebija atsaucīgas, jo cerības lika uz LTF, tomēr iepazīstoties ar ideju tuvāk, pārliecinājās par tās nepieciešamību. Ideja par pilsoņu reģistrāciju aizrāva latviešus rietumos un tāpēc arī piedalījās reģistrējoties. Pāvils Brūvers izteica nožēlu, ka PK neizdevās realizēt visus nospraustos mērķus, taču iedrošināja atzīstot, ka vēl nekas nav zaudēts, jo atceroties latviešu tautas drosmi un spēku, kas atspoguļojas PK delegātos, ievieš ticību. “Lai Dievs dod uzpūst jaunas liesmas un nenolaist rokas, sakot, ka viss ir pagalam. Lai Dieva un mūsu kopīgiem spēkiem tiktu panākts, ka mūsu valsts Saeima kļūtu par visas tautas cienītu un mīlētu, kā arī darbotos visas tautas interesēs. Lai Dievs dod, ka šī sanāksme un PK atsvaidzināšana un pastāvēšana nestu labus augļus mūsu tautai. Lai Dievs svētī PK, katru no Jums un, lai Dievs svētī mūsu dzimteni Latviju!” -savu runu noslēdza Pāvils Brūvers.

Saeimas priekšsēdētājas Ināras Mūrnieces uzrunu nolasīja Nacionālās Apvienības deputāts Ilmārs Latkovskis. Uzrunā tika akcentēts, ka PK ieguldījums Latvijas neatkarības veidošanā ir augsti vērtējams, PK ir milzīga nozīme, jo Latvijas neatkarības deklarācijas pieņemšana, vēl nenozīmē neatkarību. “Laikā, kad bija dažādi viedokļi, kādai jābūt neatkarīgai Latvijas valstij, tieši PK rādīja ceļu uz savas valsts atjaunošanu, nevis post-koloniālās iekārtas iedibināšanu. PK centās nepieļaut atteikšanos no 1918. gada 18. novembra Latvijas valsts tiesiskajiem pamatiem. PK bija garants tam, lai mēs nenovirzītos no neatkarības ceļa. PK delegātu mandāta darbības laikam nav ierobežojuma. PK nav pieņēmis lēmumu par darbības izbeigšanu. Paldies, ka Jūs bijāt, kad visvairāk bija nepieciešams Latvijas valstij. Pašaizliedzīgi, gudri un dedzīgi cilvēki vienmēr ir un būs vajadzīgi mūsu Tēvzemei. Ticu, ka nākotnē tiks ierakstīta neviena vien spilgta PK vēstures lapaspuse. Jūsu uzdrīkstēšanās un atklātība mums ir un būs vajadzīga.” -Ināra Mūrniece.

Pilsoņu Kongress, Zigurds Strīķis: Foto Ieva Bērziņa

Zigurds Strīķis par galveno Pilsoņu Kongresa mērķi uzskata -Latvijas deokupāciju, dekolonizāciju un deboļševizāciju, lai pēc tam savas pilnvaras nodotu likumīgi ievēlētai Saeimai. Kad krievu politiķi noliedz Latvijas okupācijas faktu, tas izraisa sašutumu. Taču Zigurds Strīķis atzīst, ka latviešu sabiedrība nav vienota savā vēstures izpratnē par trešās atmodas notikumiem, un, ka šobrīd Latvijas sabiedrība ir sašķelta. Risinājumu Zigurds Strīķis redz, ka kopīgo izpratni jāveido balstoties uz notikumu dalībnieku atmiņām, dokumentālām liecībām un vēsturnieku pētījumiem. Kā izdevies īstenot Pilsoņu Kongresa nospraustos mērķus, Zigurds ar nožēlu stāsta: „Deokupācija. Padomju armija it kā tika izvesta. Bet Latvijā palika liels daudzums bijušo Krievijas armijas virsnieku kopā ar ģimenēm. Nav izpildīts pat noslēgtais starpvalstu līgums par 14 000 padomju armijas virsnieku un to ģimenes locekļu izvešanu. Tā ir valsts drošību destabilizējoša piektā kolonna, kura gatava jebkurā brīdī kļūt par „zaļajiem cilvēciņiem” kā noticis Krimā.

Arī dekolonizācija nav veikta. Valsts nav darījusi neko, lai dabūtu prom no Latvijas kaut pusprocentu no tiem, kuri ir nelikumīgi iebraukuši Latvijā PSRS okupācijas laikā un nav izrādījuši ne mazāko vēlēšanos integrēties.Tieši tādēļ Rīgā pie varas ir prokremliskais „Saskaņas centrs”.

Kā izdevies veikt deboļševizāciju – atstādināt no varas komunistiskās partijas funkcionārus un VDK darbiniekus? Tas pat formāli nav veikts. Nav publicēti „čekas maisi”. Toties redzam, ka privatizācijas gaitā ekonomika ir nonākusi to personu rīcībā, kuras saskaņā ar PK plāniem vajadzēja deboļševizēt un dekolonizēt.” PK uzstādītie mērķi tika Augstākā Padomes viltīgiem manerviem apieti.

1990. gada 4. maija neatkarības deklarāciju, kurā bija noteikts pārejas periods valsts varas de facto atjaunošanai. Tomēr Augstākā Padome pēc savas iniciatīvas faktiskas okupācijas apstākļos sāka izdot likumus jau 1918. gada 18. novembra valsts vārdā, pieņēma lēmumu rīkot 5. Saeimas vēlēšanas un uzsākt Latvijas valstij un pilsoņiem piederošo īpašumu pārdali, jeb tā dēvēto privatizāciju. Turklāt ar 1991 gada 21. augusta konstitucionālo likumu „Par Latvijas Republikas valstisko statusu” Augstākā padome .pārtrauca šo pārejas periodu un, uzdodot vēlamo par esošo, būtībā pasludināja, ka Latvijas valsts atjaunošana ir pabeigta. Līdz ar to AP ignorēja PK 1. sesijas lēmumu, „Par likumīgās valsts varas atjaunošanu Latvijas Republikas teritorijā”, kurā teikts, ka „Latvijas Republikas neatkarība jāatjauno pārejas periodā starptautiski nosakot okupētas valsts statusu, izvedot okupācijas karaspēku, likvidējot okupācijas sekas un nododot valsts varu Latvijas Republikas konstitucionālajai tautas pārstāvībai Saeimai”.

Augstākā padome ne tikai pārņēma varu, bet arī savā tālākajā attīstībā radīja Latvijas teritorijā citu valsti ar citiem valsts elementiem. Visi 18. novembra Latvijas Republikas konstituējošie elementi – pilsoņu loks, teritorija un valsts varas organizācija – ir izmainīti.

Latvijas pilsonība tika piešķirta agresorvalsts PSRS pilsoņiem, kas okupācijas gados iepludināti Latvijas teritorijā. Pēdējo divdesmit piecu gadu laikā noraidīti visi priekšlikumi okupācijas laikā iebraukušo personu brīvprātīgas repatriācijas veicināšanai, gluži pretēji – tika radīti mīti par viņu iespējamo integrāciju Latvijas sabiedrībā.

Ņemot vērā, ka Augstākā padome ne tikai patvaļīgi pārstāvēja 18. novembra Latviju, bet savā turpinājumā izmainīja tās pamatelementus, pašlaik nevaram apgalvot, ka 18. novembra Latvija būtu atjaunota.

Pilsoņu Kongress 2015

Zigurds Strīķis asi kritizē valdošās aprindas, kuru kodolu veidoja partija „Latvijas ceļš”, pēc varas pārņemšanas īstenoja politiku, kas bija pretrunā ar Latvijas tautas interesēm. Deviņdesmito gadu sākums iezīmējās ar cenu brīvlaišanu, inflāciju, privātbanku attīstību. „Latvijas ceļa” valdības īstenotais ultraliberālais ekonomikas attīstības modelis, kam raksturīga alkatība un bezatbildība, radīja smagas sociālās sekas visai sabiedrībai. Valsts nevis veicināja kooperāciju, akciju un krājaizdevu sabiedrību veidošanos, bet sekmēja privātbanku attīstību, apgalvojot, ka „tirgus noregulēs visu”. Tie bija gadi, kad Latvija strauji izmira, zaudējot iedzīvotāju skaita ziņā katru gadu pa mazpilsētai. Tautas politisko aktivitāti noslāpēja rūpes par izdzīvošanu. Šādos apstākļos tika veikta privatizācija, vērtīgus, tautsaimniecībai svarīgus objektus nododot nepilsoņu un ārzemnieku rokās.

Šķēles pirmās valdības laikā tika pieņemts likums par brīvu zemes tirgu, kas vēlākajos gados radīja priekšnosacījumus nekustamo īpašumu burbuļa attīstībai.

Latvijas Komiteja 2009. gada 18. martā saistībā ar 4. maija Latvijas valdības nodomu aizņemties 7,5 miljardus eiro paziņoja, ka neviens Latvijas okupācijas administrācijas pārstāvis nav pilnvarots ņemt aizņēmumus 1918. gada 18. novembrī proklamētās Latvijas Republikas vārdā. Šobrīd Latvijas valdības parāds jau ir 9 miljardi eiro un vismaz 300 000 iedzīvotāju pārcēlušies uz dzīvi ārzemēs. Tās ir bezatbildīgas saimniekošanas sekas. Jāpiebilst, ka Igaunijā, kur Igaunijas Kongresu iesaistīja pirmskara valsts atjaunošanā, ilgus gadus ir budžets bez deficīta vai pat ar pārpalikumu, bet valsti atstājuši procentuāli divreiz mazāk iedzīvotāji un tie bijuši galvenokārt bijušās PSRS pilsoņi.

Par ārējiem apdraudējumiem:

Ar zemu militārās aizsardzības potenciālu draudošas Krievijas agresijas apstākļos mēs esam atstāti Dieva varā un lielvalstu politiķu ziņā. Taču uzliekot vēl lielāku sociālo slogu Latvijai, Eiropas parlamenta prezidents Oto Šulcs ir paziņojis, ka Latvijai katru gadu vajadzēs uzņemt 1000 imigrantus no Āfrikas. Zigurds Strīķis uzskata, ka grupējums „Islama valsts” aktīvi darbojas Eiropā un nosaka procesus tajā. Rūpīga islama tradīciju izpēte liecina, ka islams un tradicionālās Eiropas vērtības nevar pastāvēt līdzās.

Pagājušajā gadā Parīzē un Lionā pusmiljons franču demonstrācijā pauda atbalstu tradicionālajai laulībai, iestājoties pret viendzimuma laulību leglizēšanu.

No kurienes rodas šīs eiropiešus un Eiropas vērtības apdraudošās tendences?

Faktiski šī puve ir ieperinājusies sociālo zinātņu nozarē. Eiropas universitātēs ir izaudzis tradicionālā marksisma atzars – kultūrmarksisms. Ja klasiskais marksisms pievērsās galvenokārt ekonomikai, tad kultūrmarksisma darbības lauks ir tradicionālās kultūras un dzīvesveida sagraušana. No kultūrmarksisma ir atvasināts politkorektums, multikulturālisms, nerietumu reliģiju pārākuma sludināšana pār rietumu reliģijām, runas kodi un cenzūra, pretdabiskas seksuālās normas, juvenālā justīcija, pret vīriešiem vērsts agresīvs feminisms, balto eiropiešu aizstāšana ar trešās pasaules imigrantiem. Kultūrmarksisti sludina starprasu laulības un starprasu adopciju. Kultūrmarksisma izcelsme saistīta ar tā dēvēto Frankfurtes filozofijas skolu.

Faktiski kultūrmarksistu ideoloģijas iespaidā ir izglītība, mediji, politika, finanses, bet konservatīvajiem spēkiem visā pasaulē trūkst finansējuma un to iespējas paust savu viedokli ir ierobežotas.

Risinājums: sociālajās zinātnēs strādājošajiem vajadzētu sargāt mūsu sabiedrību no ļaunprātīgām teorijām un mācībām.

Pilsoņu Kongress, Einārs Cilinskis: Foto Ieva Bērziņa

Kultūras ministrijas parlamentārais sekretārs Einārs Cilinskis (NA): “Latvijas simtgades kontekstā, kuru mēs svinēsim pēc neilga laika, varētu noslēgt ar Satversmes sapulces Pilsoņu Kongresa trīsdesmit gadi. Līdz tam laikam Latvijas vēsturnieki varētu daudz precīzāk un labāk izpētīt Pilsoņa Kongresa procesus.”

Einārs Cilinskis klātesošos brīdināja, ka riski, no kuriem, domājams, esam atbrīvojušies, nav pazuduši. „Austrumu kaimiņa teritorijā ir izveidojies nacistisks režīms, kura apdraudējums ir pieaugošs. Šādos apstākļos mums ir jādomā par valsts gribas nostiprināšanu un gatavību valsts aizstāvēšanā. Tāpēc mums būtu ļoti bīstami liet ūdeni uz kaimiņvalsts dzirnavām, veidojot teoriju, ka Latvija ir neizdevusies valsts, kā mūsu Saeimas priekšsēdētāja Ināra Mūrniece minēja kādā intervijā, tādēļ būtu atmetama kā nederīga. To arī vēlas panākt austrumu kaimiņš,” -sacīja Einārs Cilinskis.

Domājot par pilsoņa kongresa dibināšanu un nelielās grupas koordinēšanas spējām paš-organizējot lielu pilsoņu skaitu bez valsts varas atbalsta Einārs Cilinskis uzskata, ka liela nozīme bijusi sabiedriskā gribā un valsts procesu izmaiņu nepieciešamībā, jo ne vienmēr idejas saņem tautas atbalstu un atsauci.

Einārs Cilinskis iedziļinājās analoģiskā raksturojumā par to, ka šis nav vienīgais tautas atsaukšanās piemērs Latvijas vēsturē. “Ne mazāk izpētes vērts ir vēl kāds nozīmīgs moments Latvijas vēsturē, tā ir brāļu draudžu dibināšana,” -teica Kultūras ministrijas parlamentārais sekretārs. Viņš stāstīja arī par Pilsoņa Kongresa diviem svarīgākajiem mērķu sasniegšanām. 1) Pilsoņu reģistrēšanas process. 2) Latvija atgūstot neatkarību panāca, ka tā ir uzskatāma 1918. gadā 18. novembrī dibinātās valsts turpinājums.

Vienu no galvenajiem jauno mērķu uzstādījumiem Latvijā, Cilinskis uzskata, ka steidzamā kārtā pašorganizēšanās veidā jāpanāk Latvijas valsts gribas nostiprināšanu un mobilizēt sabiedrību gatavībai austruma kaimiņa apdraudējumam, nostiprinot Latvijas valsts drošību.

Antons Mikoss: Uzskata, ka gan toreiz atgūstot Latvijas neatkarību, gan arī šodien valsts vīri turpina kultivēt mītus saistībā ar PK. Mikoss kritizēja LTF (Latvijas Tautas Fronte) par padošanos Krievijas spiedienam daudzos jautājumos saistībā ar Latvijas valsts neatkarības iegūšanu, tostarp par nesekmīgu Latvijas deokupāciju, dekolonizāciju un deboļševizāciju.

Jānis Maurītis. Foto: Ieva Bērziņa

Jānis Maurītis: Savā runā centās atmaskot PK apmelošanas kampaņu, kuru toreiz izteica LTF (Latvijas Tautas Fronte), Diemžēl 10. jūnija LTF Domes sēde, kas atbalstīja 31. maija Aicinājumu, LTF priekšsēdētājs D. Īvāns kritizēja un neatbalstīja tās ideju. LTF priekšsēdētājs konsekventi nostājās pret pilsoņu kustību, nevairoties pat no apsūdzībām tās aktīvistu sadarbībā ar čeku (Valsts drošības komiteju). Tikai LTF III kongresā 1990. gada oktobrī jaunievēlētais priekšsēdētājs R. Ražuks atzina, ka “nepiedalīšanās Latvijas pilsoņu tiesību aizstāvības orgāna izveidē” bija kļūda. Jānis Maurītis pauda arī nožēlu, ka PK apmelošana notiek arī šodien.

Andris Pauls-Pāvuls: Enerģijas pilnais Andris Pauls-Pāvuls stāstīja par brīnumainiem piedzīvojumiem Pilsoņu kongresa dibināšanas laikā. Brīnumainā kārtā kārtojās lietas, lai drīzumā varētu nodrošināt nepieciešamo Pilsoņu kongresa procesa nodrošināšanai.

Pilsoņu Kongress, Roberts Zile: Foto Ieva Bērziņa

Roberts Zīle (NA) Eiropas parlamentārietis dalījās ar savu piedzīvoto PK laikā. Roberts Zīle uzskata, ka lielākais ieguvums ir nepakļaušanās ārējam spiedienam par jaunas valsts veidošanu. Īpašumu tiesību pārdales jautājumā, Latvijas pilsoņi varēja atgūt savus PSRS laikā atņemtos īpašumus.

Visvaldis Brinkmanis klātesošiem uzdeva jautājumu saistībā ar šodienas politisko nozīmīgo brīdi Latvijas Prezidenta vēlēšanām. Kuriem ir jāvēl Latvijas Prezidents latviešu tautai vai Latvijas tautai? Visvaldis Brinkmanis secina, ka Latvijas tauta ir piesārņota ar PSRS laikā nelikumīgi Latvijā ieplūdinātiem migrantiem, kuri palikuši Latvijā un saņēmuši pilsonību, taču ir pret Latvijas valsti noskaņoti neizprotot Latvijas patieso vēsturisko nozīmi un tās būtību.

Valdis Rožukalns uzrunāja klātesošos par 1989. gada 18. novembra Latvijas Republikas tiesisko pārstāvību padomju okupācijas apstākļos.

Pilsoņu Kongress, Egils Levits: Foto Ieva Bērziņa

Egils Levits paskaidroja, ka par cik PSRS okupēja Latviju, tas vēl nenozīmēja, ka Latvijas valsts piederēja Padomju Krievijai, kura to kontrolēja. Latvija, kā arī citas okupētās valstis neizbeidza savu pastāvēšanu, bet turpināja dzīvot okupācijas apstākļos. Taču, kad okupanti tiek padzīti valsts atjauno savu varu vienīgi atšķirībā no citām valstīm Baltijas valstīs šis atbrīvošanās ceļš ieilga.

PK izmantoja laiku, kad astoņdesmito gadu beigās norisinājās pilsoniskā sakustēšanās un apzinājās iespēju par valsts neatkarības atgūšanu. Valsts neatkarības atgūšana nav iespējama bez valsts pilsoņiem. Tāpēc grūtākais ceļš bija pilsoņu apzināšanās. Tomēr pilsoņu kustība spēja noteikt Latvijas tālāko eksistenci. PK izdevās apzināt 700 000 pilsoņus. Jāņem vērā, ka noorganizēt tik lielu skaitu uz sabiedrisku aktivitāti ir reta parādība Latvijā. 1990. gada 30. aprīlī 700 000 pilsoņi piedalījās PK vēlēšanās. Egils Levits uzskata, ka PK apstiprina un ir dzīva liecība Latvijas valsts gribai.

Par Pilsoņu Kongresu: Pilsoņu Kongresa vēlēšanas notika laikā no 1990. gada 8. aprīļa līdz 23. aprīlim. Tajās ievēlēja 259 delegātus. Pilsoņu Kongresa vēlēšanas bija pirmās vispārējās demokrātiskās un tiesiskās vēlēšanas Latvijā kopš 1931. gada 4. Saeimas vēlēšanām. Pilsoņu Kongress bija pirmā vēlētā institūcija okupētajā Latvijas Republikā ar plašu un nepārprotamu Latvijas tautas pilnvarojumu atjaunot 1918. gada 18. novembrī proklamēto Latvijas Republiku.

PK izsaka pateicību visiem, kas atbalstīja sanāksmes rīkošanu – Nacionālajai Apvienībai, Kultūras ministrijai, Lielās ģildes darbiniekiem. Pateicas visiem saviem kolēģiem, kuri palīdzēja sanāksmes rīkošanā.

AUDIO/RADIO

Līdzīga ziņa:

LGBT ideoloģijas „Trojas zirgs” pie Latvijas vārtiem

Viņš norāda – šo abu jēdzienu iekļaušana preambulā nav obligāta, taču vēlama. “Es domāju, ka Zenta Mauriņa ir tieši uzrādījusi to, ka kristīgā kultūra ir veidojusi Eiropu. Un ja mēs piederam pie Eiropas, tad, es domāju, arī latvieša identitāti kristīgā kultūra ir veidojusi. Un pilnīgi neatkarīgi no tā, vai kāds personiski uzskata sevi par kristieti vai nē, tas ir pilnīgi nesvarīgi. Objektīvi tas ir fakts,” norādīja Levits.

“Bet latviešiem ir otra identitātes sakne. Tā ir šī latviskā dzīvesziņa, kas nāk vēl no pirmskristīgā laikmeta un kā maza urdziņa visu laiku ir tecējusi cauri un nonākusi līdz mūsdienām. Tas ir ļoti unikāli. Es domāju, ka to arī vajadzētu uzsvērt,” viņš skaidroja. Viņš piebilst ka, par šo jautājumu vēl var diskutēt, taču būtu vēlams to preambulā atstāt.

______________

Diskusiju par preambulu paredzēts uzsākt 25.oktobrī ar konferenci, ko Saeimas Juridiskā komisija rīkos kopā ar Latvijas Universitāti, uzaicinot arī konstitucionālo tiesību ekspertus no Igaunijas un Lietuvas. Abās kaimiņvalstīs pamatlikumā ir preambula, kurā ir atspoguļoti valsts izveidošanas apstākļi, mērķi, darbības pamatprincipi, kā arī sabiedrības pamatvērtības.

Satversmes preambulā iekļautas “kristīgās vērtības” 

Latviešu tautai ilgi gaidītā Satversmes preambula ievieš ticību, ka ar tās palīdzību tiktu nostiprināts: latviešu tauta -pamatnācija; valsts valoda- latviešu valoda, kā tas arī bija paredzēts 1818. gadā 18. novembrī. Papildus iepriecina, ka preambulā tika iekļautas arī kristīgās vērtības. Nacionālās Pretošanās kustības dalībnieks Jānis Rožkalns zīmīgi uzsvēris trīs svarīgas pamatdomas, kurās ir vērtīgi ieklausīties. Pirmkārt: „Latviešu tautas mūsdienu kultūras pamats ir kristīgās pamatvērtības. No kurām 16-17.g.s. sāka pilnvērtīgi veidoties mūsu identitāte .” Otrkārt : Latvija ir Eiropas dalībvalsts, kuras pamati ir veidoti uz kristīgām vērtībām.” Treškārt: „Tas ir īpaši nozīmīgi redzot islamizācijas plašo invāziju pasaulē, kas draud pilnībā iznīcināt gan Eiropas tautu, gan mūsu kultūras.”

10.jūnijā “4.maija Deklarācijas kluba” rīkotajā diskusijā Eiropas Savienības tiesas tiesnesis un Valsts prezidenta Konstitucionālo tiesību komisijas priekšsēdētājs Egils Levits sacīja: „pieņemot jaunu Satversmes preambulu, var tikt vislabāk atspoguļots neaizskaramais Satversmes kodols. Egils Levits par Saeimas preambulu neskaitāmas reizes publiski uzstājās dažādās auditorijās, tostarp arī pavisam nesen Bīriņu pilī vairāku dienu seminārā.

Viņš norādīja, ka preambulā uzrādīts, ka valsts dibināta 1918.gadā, pamatojoties uz nāciju pašnoteikšanās tiesībām un Satversmes varu. Tāpat jāpiemin okupācija un valsts atjaunošana, tāpat Preambulā jāatsaucas uz latviešu nāciju, pauda Levits.

10.jūnijā “4.maija Deklarācijas kluba” rīkotajā diskusijā Parādījies arī jautājums, vai Satversmes preambulā būtu jāatsaucas uz kristīgām vērtībām. “Dažās valstīs konstitūcijās ir minēts Dievs vai reliģija, bet sekulārā, nevis reliģiozā kontekstā,” teica E. Levits.

Pēc SKDS 2012. gada sabiedriskās domas aptaujas datiem, Latvijā sevi par piederīgiem kādai no kristīgajām konfesijām uzskatījuši 60,7 procenti cilvēku, citai reliģijai – 0,8 procenti.

Latvijas Evaņģēliski luteriskās baznīcas viedoklis

Šo jautājumu apspriedusi arī Latvijas Evaņģēliski luteriskās baznīcas (LELB) Sinode, uzticot baznīcas viedokli turpmākajās diskusijās pārstāvēt arhibīskapam Jānim Vanagam un mācītājam Guntim Kalmem. LELB rosināja Satversmes ievadu formulēt tā: “Latvijas valsts pamatuzdevums ir nodrošināt latviešu tautas kā tās pamatnācijas izdzīvošanu un attīstību cauri laiku laikiem, jo Latvija ir vienīgā vieta pasaulē, kur pilnvērtīgi var pastāvēt un uzplaukt latviešu nācija, tās kultūra un valoda.

Lai to īstenotu, Latvijas valstij ir stingri jāstāv uz sava garīgā mantojuma pamata, kas īsi izteikts valsts himnā “Dievs, svētī Latviju!”. Ar to mēs atzīstam, ka gan kristīgās, gan latviešu un līvu tautas garīgās un materiālās vērtības ir būtiski veidojušas mūsu identitāti. Šo vērtību unikāls apvienojums Latvijas valsti dara piederīgu Eiropas kultūrtelpai.”

NA atbalsta Satversmes preambulā iekļautās “kristīgās vērtības”.

Apakškomisiju Satversmes preambulas izveidē, pārstāvēja arī nacionālās apvienības “Visu Latvijai”-”Tēvzemei un brīvībai”/LNNK Saeimas frakcijas priekšsēdētājs Einārs Cilinskis, sniedza komentāru sakarā par preambulā iekļautām kristīgām vērtībām.

„Nacionālās Apvienības” frakcijas priekšsēdētājs Einārs Cilinskis jūtas gandarīts par to, ka varējis piedalīties Satversmes preambulas sastādīšanas darba procesā.

Einārs Cilinskis jautāts par to, kāda ir „Nacionālās Apvienības” attieksme, ka Satversmes preambulā ir iekļautas arī “kristīgās vērtības”, viņš teica: “NA pārstāvji par to vienmēr ir iestājušies, tāpēc arī šī redakcija šobrīd ir tāda.” Vai darba grupā kādam dalībniekam bija negatīva nostāja par šādu vārdu iekļaušanu preambulā, Cilinskis paskaidroja: “ Es nedomāju, ka bija kāds īpaši darba grupā pret.” Kad preambula būs gatava un piedāvāta izskatīšanai plašai sabiedrībai, vai „Nacionālā Apvienība” atbalstīs šo nostāju arī turpmāk, Einārs Cilinskis atbildēja: “Mēs noteikti turpināsim to uzturēt.”

Jānis Rožkalns: Latvijas valstij ir stingri jāstāv uz sava garīgā mantojuma pamata

Diskusijā par LR Satversmes Preambulas saturu Nacionālās Pretošanās kustības dalībnieks, Triju Zvaigžņu ordeņa lielvirsnieks, Latvijas Ordeņu brālības valdes loceklis Jānis Rožkalns uzsvēris četras pamatdomas.

1. Latviešu tautas mūsdienu kultūras pamats ir kristīgās pamatvērtības. No kurām 16-17.g.s. sāka pilnvērtīgi veidoties mūsu identitāte, tādēļ to piesaukšana Premabulā būtu obligāta. Tas ir īpaši nozīmīgi redzot islamizācijas plašo invāziju pasaulē, kas draud pilnībā iznīcināt gan Eiropas tautu, gan mūsu kultūras.

2. Konkrēts teksts garīgo pamatvērtību punktam, manuprāt, ir ļoti veiksmīgi formulēts LELB Sinodes nobalsotajā priekšlikumā, kuru nedrīkst igonrēt jau tādēļ vien, ka aiz tā stāv apm. 700.000 latviešu:

“Lai to īstenotu, Latvijas valstij ir stingri jāstāv uz sava garīgā mantojuma pamata, kas īsi izteikts valsts himnā „Dievs, svētī Latviju!”.
Ar to mēs atzīstam, ka gan kristīgās, gan latviešu un līvu tautas garīgās un materiālās vērtības ir būtiski veidojušas mūsu identitāti. Šo vērtību unikāls apvienojums Latvijas valsti dara piederīgu Eiropas kultūrtelpai.”

3. Kristīgo pamatvērtību iekļaušana ir kardināli svarīga arī tādēļ, lai tiktu pārtraukta Padomju ateistiskā režīma idejiskā ietekme sabiedrībā un lai soladarizētos ar citām Eiropas tautām(ungāriem, poļiem), kuras stipri stāv pret neoliberālisma un globalizācijas iznīcinošo politiku.

4. Šai garīgo vērtību pieminēšanai ir arī jāstimulē mūsu kultūras vēstures patiesa mācīšana skolās un universitātēs, tā veidojot svarīgo izdzīvošanas platformu latviešu tautas vienotībai.

Preambulā iekļautās “kristīgās vērtības” skan šādi:

” –   apzinoties, ka latviešu tautas dzīvesziņa un kristīgās vērtības ir būtiski veidojušas mūsu identitāti, ka sabiedrības pamatvērtības ir brīvība, godīgums, taisnīgums, solidaritāte, ka ģimene ir sabiedrības pamatvienība un darbs ir katra cilvēka un visas tautas izaugsmes un labklājības pamats”.

Teksta autors: Egils Levits, konstitucionālo tiesību speciālists

Demokrātiska valsts nav un nedrīkst būt bezpalīdzīga – tāda ir vienīgā atbilde uz jautājumu “Vai demokrātijā pieļaujama arī pretvalstiska darbība?”.

Demokrātiska valsts – kā Latvija – ir ne vien tiesīga, bet tai ir pienākums gādāt par to, lai valsts pamati netiktu apdraudēti vai pat grauti,-ziņo spektrs.com/la.lv 

Tas ir tā sauktais pašaizsargājošās demokrātijas princips. To pirmo reizi teorētiski izvirzīja un pamatoja valstszinātnieki Lēventāls (1937) un Manheimers (1943) pēc tam, kad pasaule redzēja, ka Hitlers varēja sagrābt varu un izraisīt pasaules katastrofu, jo toreizējā Vācijas demokrātiskā iekārta sevi neaizsargāja. “Pašaizsargājošās demokrātijas” princips ir atbilde uz Gēbelsa apsmieklu gļēvai demokrātijai: “Demokrātijas lielākais joks ir tas, ka tā saviem nāvīgākajiem ienaidniekiem pati ielika rokās tos līdzekļus, ar kuriem tā tika iznīcināta” (1935).

Man ir vaicāts – “kā reaģēt, ja pretvalstiska darbība tiek veikta aiz cilvēktiesību lozunga?” Nav nozīmes tam, aiz kāda lozunga šāda darbība tiek veikta.

Pēc Otrā pasaules kara “pašaizsargājošās demokrātijas” princips kļuva par visu nopietnu demokrātiju satura elementu. To ir atzinusi arī Eiropas Cilvēktiesību tiesa savā slavenajā spriedumā Fogtas lietā (1995). Šo principu ir atzinusi arī Satversmes tiesa.

Ja organizācija vai indivīds tikai izplata pretvalstiskas, antidemokrātiskas idejas, tad valstij šāda darbība ir jāuzrauga, taču tai vēl nav obligāts pienākums tās tūlīt aizliegt. Tas ir taktikas jautājums. Bieži ir tā, ka atklātu darbību ir vieglāk uzraudzīt. Turklāt jāņem vērā, ka demokrātijā darbojas visai tālejošs tolerances princips, kas līdz noteiktai robežai pieļauj arī pretvalstisku, antidemokrātisku ideju paušanu. Šādu ideju paušana ir aizliedzama tikai tad, ja tā valsti sāk jau nopietni apdraudēt. Ir arī zināmas idejas, kuras jau pašas par sevi var tikt uzskatītas kā demokrātisku valsti apdraudošas. Principiāli apsvērumi par šo jautājumu atrodami Augstākās tiesas 30.4.2013. spriedumā (publicēts: “Jurista Vārds”, 14.5.2013.), kā arī virknē Eiropas Cilvēktiesību tiesas spriedumos. Katrā ziņā te darbojas samērīguma princips. Šāda aizlieguma nepieciešamību un samērīgumu izvērtēt ir valdības un attiecīgo drošības iestāžu, bet beidzamā instancē – tiesas uzdevums.

Taču, ja pretvalstiskie spēki jau ķeras pie reāliem darbiem, tādā gadījumā valdības un drošības iestāžu uzdevums un pienākums ir tos nepieļaut un vērsties pret tiem ar visu likuma bardzību. Te nekāda tolerance nav pieļaujama. Demokrātijā valstij ir jābūt absolūtam varas monopolam, ar kura palīdzību tiek īstenota likumība.

Sabiedrībai ir jāpaļaujas uz savu valsti, ka tā sevi un mūs visus aizsargās.

Diskusijās ir uzdoti dažādi jautājumi, piemēram: “Vai okupācijas un Latvijas valsts nepārtrauktības noliegums ir pretvalstisku ideju paušana?”

Kā to atzinusi arī Sa-tversmes tiesa, valsts nepārtrauktības doktrīna 1990. gada 4. maija Deklarācijā ir noteikta konstitucionālā līmenī. Tā pieder pie Latvijas valsts pamatiem. Tā ir obligāta jebkurai valsts amatpersonai, ne tikai pildot savus uzdevumus, bet arī savā privātajā darbībā. Piemēram, ja kāds ierēdnis vai valsts darbinieks noliedz okupāciju, tas tūdaļ ir atlaižams.

Citādi tas ir ar privātpersonām. Lai arī šī doktrīna pieder pie valsts pamatiem, privātpersonas var paust arī citādas domas. Vārda brīvība aizsargā arī pavisam nejēdzīgas un absurdas domas.

Taču tādām domām ir jādod pienācīgs pretspars sabiedriskas diskusijas līmenī. Protams, ne uz jebkuru muļķību vienmēr ir jāreaģē. Taču ir situācijas, kad gļēva klusēšana ne vienmēr ir labākā taktika. Atbildīgam pilsonim, un vēl jo vairāk politiķim, ir jābūt principiālam un drosmīgam, lai vērstos pret savas demokrātiskās valsts un tās pamatvērtību noliegumu.

Red. piebilde. Šo rakstu autors atsūtīja kā pretvalstiskas darbības tolerances problēmas vispārēju konstitucionāli tiesisko apskatu saistībā ar redakcijas jautājumu par “Nepilsoņu kongresa” rīkoto paralēlo “vēlēšanu” juridisko vērtējumu.

“Mums ir tā saucamā procedurālā Satversme, kas nosaka, kādas ir valsts lēmumu pieņemšanas procedūras: kā tiek pieņemti valsts lēmumi, likumi, tiek sastādīta valdība un tā tālāk. Bet Satversmes tekstā nekas nav teikts par to, kas ir valsts pamati, sabiedrības pamatvērtības,” skaidro E. Levits.

Preambulās ir arī dažādi vēstures stāstījumi, jo valsts nav radīta tukšā vietā.

“Preambula mēģina sasiet kopā nācijas un valsts vēsturi, šodienu ar tagadni un nākotni, tātad uz laika ass noteikt nācijas un valsts pozīciju, norādot uz mezgla punktiem šajā laika asī. Piemēram, cīņu pret ienaidniekiem, cīņu par neatkarību,” sacīja E. Levits. Piemēram, Ungārijas konstitūcija nosoda komunistisko režīmu.

Parādījies arī jautājums, vai Satversmes preambulā būtu jāatsaucas uz kristīgām vērtībām. Pēc SKDS 2012. gada sabiedriskās domas aptaujas datiem, Latvijā sevi par piederīgiem kādai no kristīgajām konfesijām uzskatījuši 60,7 procenti cilvēku, citai reliģijai – 0,8 procenti. “Dažās valstīs konstitūcijās ir minēts Dievs vai reliģija, bet sekulārā, nevis reliģiozā kontekstā,” teica E. Levits. “Latvijā jau ir vienā valststiesiskā dokumentā Dievs pieminēts, un tā ir Latvijas himna; cits jautājums, vai tas ir vajadzīgs vēl preambulā.”

Šo jautājumu apspriedusi arī nupat notikusī Latvijas Evaņģēliski luteriskās baznīcas (LELB) Sinode, uzticot baznīcas viedokli turpmākajās diskusijās pārstāvēt arhibīskapam Jānim Vanagam un mācītājam Guntim Kalmem. LELB rosina Satversmes ievadu formulēt tā: “Latvijas valsts pamatuzdevums ir nodrošināt latviešu tautas kā tās pamatnācijas izdzīvošanu un attīstību cauri laiku laikiem, jo Latvija ir vienīgā vieta pasaulē, kur pilvērtīgi var pastāvēt un uzplaukt latviešu nācija, tās kultūra un valoda.

Lai to īstenotu, Latvijas valstij ir stingri jāstāv uz sava garīgā mantojuma pamata, kas īsi izteikts valsts himnā “Dievs, svētī Latviju!”. Ar to mēs atzīstam, ka gan kristīgās, gan latviešu un līvu tautas garīgās un materiālās vērtības ir būtiski veidojušas mūsu identitāti. Šo vērtību unikāls apvienojums Latvijas valsti dara piederīgu Eiropas kultūrtelpai.”

Satversmes 110. pantā jau ir teikts, ka valsts aizsargā un atbalsta laulību – savienību starp vīrieti un sievieti, ģimeni un bērna tiesības, bet LELB vēlētos, lai Satversmē papildus būtu noteikts valsts pienākums aizsargāt bērna dzīvību no tās ieņemšanas brīža.

Informācijai: Pilsonības likuma grozījumu izstrādei Saeimā izveidota īpaša apakškomisija, kas patlaban strādā pie likumprojekta otrā lasījuma redakcijas.
„Pilsonības jautājumus Latvijā joprojām regulē likuma 1998.gada redakcija, kas neatspoguļo sabiedrības aktualitātes un vērtības. Likumā ir jāveic grozījumi, ņemot vērā pārmaiņas, ko izraisījusi Latvijas dalība Eiropas Savienībā un migrācijas procesi. Konference palīdzēs noskaidrot gan ekspertu, gan sabiedrības viedokļus par to, kādai jābūt Latvijas pilsonībai 21.gadsimtā,” uzsver Saeimas Pilsonības likuma grozījumu apakškomisijas priekšsēdētājs Ingmārs Čaklais.

Būtiskākie jautājumi, ko risinās likuma grozījumi, būs dubultpilsonības iegūšana ārvalstīs dzīvojošajiem latviešiem un pilsonības piešķiršana Latvijā dzimušu nepilsoņu bērniem.

(AUDIO ieraksti tiks pievienoti vēlāk)

Solvita Āboltiņa

„Pilsonība nav tikai juridisks akts. Būt pilsonim nozīmē būt lojālam pret savu valsti, paust cieņpilnu attieksmi pret tās tradīcijām, vēsturi, kultūru un valodu.
Tiesiskā valstī pilsonības juridiskajai dabai līdzi nāk arī tās politiskā un emocionālā vērtība. Šiem principiem būtu jākalpo kā izejas punktam jebkuru jauninājumu ieviešanā attiecībā uz pilsonības jautājumiem Latvijā. Valsts politikai ir jābūt vērstai uz savu pilsoņu skaita saglabāšanu, rūpēm par viņu pēcnācējiem un saiknes spēcināšanu starp valsti un tās pilsoņiem. Tas ir Latvijas valsts un latviešu nācijas, mūsu kultūras un identitātes pastāvēšanas jautājums. Tā patiešām ir problēma, ka pašreiz spēkā esošais likums liedz iegūt dubultpilsonību tiem tautiešiem, kuri jau ilgstoši strādā ārvalstīs un var pretendēt uz mītnes zemes pilsonību. Nav brīnums, ka šos ļaudis reizēm pārņem izmisums un doma, ka māju vairs nav. Tomēr arī viņi būtu gatavi celties un nākt, ja vien redzētu, ka viņus gaida.”

„Latvijas valstij jārīkojas gudri un tālredzīgi. Spēkā esošās likuma normas, kas liedz dubulto pilsonību, vairs neatbilst mūsdienu pasaules dinamiskajiem procesiem. Dubultpilsonība būtu jauna iespēja motivēt tautiešus un viņu bērnus atgriezties savā vai vecāku dzimtenē un ļautu saglabāt piederību savai valstij.”
„Grozījumu veikšana Pilsonības likumā būs viens no Saeimas šīs sesijas svarīgākajiem jautājumiem,” teica Saeimas priekšsēdētāja, norādot, ka jāvērtē dubultpilsonības piešķiršanas iespējas gan trimdā dzīvojošiem pilsoņiem, gan mūsu valsts pilsoņu bērniem, kas dzimuši ārvalstīs.

Satversmes tiesas priekšsēdētājs Gunārs Kūtris

Konferences atklāšanā uzsvēra, ka tauta, kas savā teritorijā dibina valsti, ir tiesīga arī noteikt ļaužu grupu, kurai būs ciešākas saites ar šo valsti. „No cilvēktiesību viedokļa tautai ir tiesības pateikt, kurus uzņems un kurus izslēgs no pilsonības. Taču ir vajadzīgi skaidri kritēriji. Ja tie ir noteikti un nav pretrunā ar starptautiskajiem likumiem, tad tie ir jāatzīst par labu esam,” teica G.Kūtris.

Latvijas pilsonības jautājumiem veltītā konference „Latvijas pilsonība 21.gadsimtā” Rīgā pulcē augsta līmeņa pilsonības jautājumu ekspertus un akadēmiskās vides pārstāvjus. Konferenci rīko Saeima sadarbībā ar Latvijas Universitāti. To atbalsta Pasaules brīvo latviešu apvienība, Amerikas Latviešu apvienība, Daugavas Vanagi Amerikas Savienotajās Valstīs, bet informatīvo atbalstu sniedz žurnāls „Jurista Vārds”.

Tieslietu ministrs Gaidis Bērziņš

Latvijas pilsonības atņemšana nākotnē varētu būt politisks lēmums un tad pastāvētu iespēja vieglāk pierādīt atsevišķu pilsoņu nelojalitāti pret Latvijas valsti, uzskata tieslietu ministrs Gaidis Bērziņš (VL-TB/LNNK).
Kā informēja Bērziņa preses sekretāre Līga Ādamsone, ideja par to, ka nākotnē Latvijas pilsonību personām varētu atņemt ar politisku, nevis tiesas lēmumu, izskanējusi šodien notikušajā konferencē “Latvijas pilsonība 21.gadsimtā” no Ministru kabineta pārstāves starptautiskajās cilvēktiesību institūcijās Ingas Reines.
Tieslietu ministrs šo ideju atbalsta.
Bez šaubām, tādā gadījumā būtu izšķirams, kā persona Latvijas pilsonību ir ieguvusi – naturalizējoties vai pēctecībā, uzskata Bērziņš.
Lūgts komentēt kultūras ministres Žanetas Jaunzemes-Grendes (VL-TB/LNNK) “Latvijas Avīzei” pausto viedokli par to, ka jāapspriež jautājums, vai klaju nelojalitāti un naidu valstij izrādījuši cilvēki ir cienīgi būt tās pilsoņi, tieslietu ministrs ar savas preses sekretāres starpniecību atzina, ka pagaidām pilsonību ir vieglāk piešķirt, nekā atņemt.
Juridiski visā pasaulē pēc pilsonības piešķiršanas atņemt to šim pašam cilvēkam ir ļoti grūti. Ar dubultpilsoņiem situācija ir vienkāršāka, bet, ja personai ir vienas valsts pilsonība, tad atstāt to bez jebkādas pilsonības nevar.
Tomēr Bērziņš ir vienisprātis ar Jaunzemi-Grendi, proti, arī viņš domā, ka vajadzētu būt iespējamam atņemt personai pilsonību, ja tā izrādījusi klaju nelojalitāti un necieņu pret valsti.

Saeimas Juridiskās komisijas vadītāja Ilma Čepāne

„Latvija var izvēlēties dažādu valstu gadījumā lietot atšķirīgu dubultpilsonības piešķiršanas sistēmu un, tā kā tas ir politisks jautājums, tad tam nav nekāda sakara ar diskrimināciju.” sacīja Ilma Čepāne(V).
Viņa skaidroja, ka Saeima dubultpilsonību varētu piešķirt Eiropas Savienības, NATO un Eiropas Brīvās tirdzniecības asociācijas valstīs dzīvojošajiem Latvijas piederīgajiem, jo ar šīm valstīm Latviju saista īpašas ekonomiskas, politiskas un militāras saites.
Politiķe pieļāva iespēju, ka dubultpilsonības piešķiršanu tāpat varētu attiecināt uz Latvijas piederīgajiem, kuri dzīvo arī, piemēram, Austrālijā un Brazīlijā.
Čepāne uzvēra, ka viens no dubultpilsonības ieviešanas mērķiem ir novērst netaisnību pret tiem cilvēkiem, kuriem bija jābēg no Latvijas okupācijas, kā arī novērst netaisnību pret viņu pēcnācējiem.
Ministru kabineta pārstāve starptautiskajās cilvēktiesību institūcijās Inga Reine piektdien konferencē norādīja, ka ir ļoti svarīgi Pilsonības likumā skaidri noteikt, kam un pie kādiem apstākļiem ir tiesības iegūt pilsonību. Jo pilsonības atņemšana ir juridiski sarežģītāks process. Viņa skaidroja, ka pilsonības iegūšana netiek tieši saistīta ar tiesībām uz to, jo tā pamatojas cilvēka emocionālajā saiknē un arī pienākumos pret valsti.

Tieslietu ministra Gaida Bērziņa „Dubultās pilsonības nepieciešamība” (pilns teksts)

Savu uzstāšanos vēlos sākt ar vakardien saņemtu vēstuli no Dienvidkalifornijas Latviešu biedrības:

„Cienījamie „Latvijas pavalstniecība 21. gadsimtā” konferences dalībnieki!

Rakstu, pārstāvot Dienvidkalifornijas latviešu biedrības biedrus. Dienvidkalifornijā dzīvo daudz latviešu, kuri paši vai viņu vecāki dažādu iemeslu dēļ nepieprasīja Latvijas pavalstniecību aizritējušā gadsimta 90. gados, kad tas bija iespējams.

Vairākiem bijis jāatsakās no Latvijas pavalstniecības, jo viņi paši vai viņu bērni pieņēmuši ASV pavalstniecību. Latvijas pavalstniekiem šeit dzimuši bērni, kuŗi automatiski kļuva par ASV pavalstniekiem. Daudzi šejienes latvieši vēlas kļūt pat Latvijas pavalstniekiem, lai viņi un viņu bērni būtu piederīgi Latvijai. Īpaši tas bija jūtams tautas nobalsošanas dienā 18. febuārī, kad tik daudzi vēlējās balsot un būt aktīvi Latvijas pavalstnieki.

Dienvidkalifornijas latvieši pieprasa un atbalsta grozījumus likumā par pavalstniecību.

Ar cieņu,

Dienvidkalifornijas latviešu biedrības valdes priekšsēdis
Ivars Mičulis”

Tieslietu ministrija ir devusi savu atzinumu un pašlaik Saeima veic darbu pie grozījumiem Pilsonības likumā, lai ietvertu tajā principus, pēc kādiem būtu pieļaujama dubultpilsonība.

Taču šis jautājums ir tik svarīgs, ka tam vajadzētu būt nozīmīgai Latvijas prioritātei. Tas ir nacionāls un valstisks jautājums.

Ir būtiski dubultpilsonības jautājumu izlemt pēc iespējas racionālā un saprātīgā termiņā, jo tieši šobrīd tas var ietekmēt konkrētu cilvēku likteņus. Mēs varam zaudēt veselas dzimtas, ģimenes. Mēs novilcinām vienu, otru, trešo mēnesi, gadu, un tie jau ir ne vairs desmiti, bet simti ģimeņu, kas Latvijai ir vai nu piederīgi, vai tiek nošķirti. Cilvēkiem rodas tīri cilvēcisks aizvainojums un arī neiespējamība kaut ko šajā jautājumā darīt. Loģiski, ka tas atsvešina no Latvijas.

Mūsdienās, globalizācijas apstākļos, kad cilvēki kļuvuši mobilāki, novērojama tendence, ka aizvien vairāk valstu pārdomā un lemj par labu dubultās pilsonības institūta ieviešanai. Tāpat Eiropā samazinās to jurisdikciju skaits, kuras paredz automātisku pilsonības zaudēšanu labprātīgas citas valsts pilsonības iegūšanas gadījumā. Jo sevišķi dubultpilsonību atzīst tās valstis, kuras piedzīvojušas plašu emigrāciju.

Latvijas situācija ir īpaša – vairāk nekā 20% pilsoņu – inteliģence, militārpersonas, politiskā vadība, rūpnieki, un daudzi jo daudzi citi – tika izdzīti no savas zemes un nedz viņi, nedz viņu pēcteči 50 gadus nevarēja tajā atgriezties. Tas automātiski nozīmē arī to, ka viņi tika saistīti stiprām saitēm ar savu mītnes zemi. 1994.gada Pilsonības likums ierobežoja dubultpilsonības iegūšanu šiem trimdiniekiem, nosakot īsu pieteikšanās termiņu, iepretim tam, ka viņu vietā Latvijā iebraukušiem cilvēkiem naturalizācijas tiesības nav ierobežotas ne ar kādiem termiņiem.

Latviešu emigrācija, kas Rietumvalstīs apmetās pēc 2.pasaules kara, un kuriem atbilstoši 1994.gadā pieņemtajam Pilsonības likumam vajadzēja Latvijas pilsonībai pieteikties līdz 1995.gadam, bet kas dažādu apstākļu dēļ šo termiņu nokavēja, ir svarīgi atcelt šos ierobežojumus un ļaut jebkuram Rietumvalstīs dzīvojošajam kara bēglim atgūt zaudēto Latvijas Republikas pilsonību. Tas būtu tikai godīgi pret tiem, kuriem kara dēļ nācās zaudēt savu dzimteni uz pusgadsimtu.

Latvijas valstij ir svarīgs katrs tās pilsonis, tāpēc Pilsonības likumā esošā norma, ka pēc brīvprātīgas citas valsts pilsonības iegūšanas ir jāzaudē Latvijas pilsonība, šobrīd jau ir pretrunā ar Latvijas interesēm. Ir skumji, ka mūsdienu Latvijā jānotiek tiesas prāvām par Latvijas pilsonības atņemšanu etniskajiem latviešiem tikai tādēļ, ka viņi kļuvuši arī par Zviedrijas, Somijas vai kādas citas Eiropas valsts pilsoņiem. Gadījums, kad zinātniekam- latvietim- gadu garumā jātiesājas par to, lai viņam neatņemtu Latvijas pilsonību, izraisa nožēlu. Šāda situācija vairs nav normāla un šogad Pilsonības likuma izmaiņām, kas atļauj dubultpilsonību, noteikti jāstājas spēkā.

Dubultpilsonības pieļaušanu gaida visi aiz Latvijas robežām dzīvojošie latvieši. Ir pietiekami daudz tādu, kas šo 20 neatkarības gadu laikā ir izveidojuši ģimenes ārpus Latvijas robežām. Ir valstis, kur iemācoties vietējo valodu, nodzīvojot noteiktu gadu skaitu un esot laulībā ar vietējo pilsoni, iespējams ne pārāk sarežģītā ceļā kļūt par šīs valsts pilsoni. Šīm personām visu laiku ir bijis jāslēpj un jābaidās, vai Latvijas iestādes to neuzzinās un nesāks tiesvedību par Latvijas pilsonības atņemšanu. Tajā pašā laikā mēs Latvijā esam steidzinājuši naturalizācijas procesu un par jaunajiem pilsoņiem padarījuši arī pietiekami daudz Latvijai nelojālus un latviešu valodu slikti pārvaldošus indivīdus. Tikmēr Latvijas vārdu un talantu pasaulē nesošiem latviešiem mēs Latvijas pilsonību atņemam.

Dubultpilsonības jautājums ir svarīgs tiem bērniem, kuri aug ģimenēs, kur viens vecāks ir Latvijas pilsonis, bet otrs ir kādas citas valsts pilsonis. Ja šī ģimene dzīvo ārpus Latvijas un kaut kādā brīdī tā tiek šķirta, un ja bērni ir citas valsts pilsonībā, un pēc šobrīd spēkā esošā regulējuma, viņi nevar vienlaicīgi atrasties Latvijas pilsonībā, tad Latvijas valsts ir bezspēcīga konfliktu un strīdu gadījumos iestāties par šiem bērniem. Lai gan šie bērni Latvijas valstij ir svarīgi, šādi tie tiek zaudēti. Ja viņi būtu arī Latvijas pilsoņi, tad saikne ar otru vecāku un tā dzimteni viņiem nepārtrūktu, un arī Latvijas institūcijas starptautiski varētu aizstāvēt šo bērnu intereses.

Vienas no lielākajām latviešu viesstrādnieku kopienām mūsdienās ir izveidojušās tieši Lielbritānijā un Īrijā. Abas valstis pilsonības ziņā ir raksturīgas ar to, ka pilsonības jautājumos vadās no jus soli principa. Tas nozīmē, ka ikvienam, kurš dzimis uz Lielbritānijas un Īrijas zemes, pienākas attiecīgās valsts pilsonība. Tātad, arī tad, ja abi vecāki ir Latvijas Republikas pilsoņi, viņi savu Īrijā vai Lielbritānijā dzimušo bērnu var piereģistrēt Īrijas vai Lielbritānijas pilsonībā. Viņi, protams, var doties uz Latvijas vēstniecību Dublinā vai Londonā un noformēt savu bērnu arī Latvijas pilsonībā, taču ir nelegāli bērnam vienlaicīgi atrasties Lielbritānijas un Latvijas pilsonībā, jo Pilsonības likums to šobrīd nepieļauj. Latvijas valstij ir vajadzīgi šie Īrijā un Lielbritānijā dzimušie bērni, Latvijas valsts nedrīkst tos zaudēt, arī šo bērnu dēļ pēc iespējas ātrāk jāmaina Pilsonības likums un jāatļauj dubultpilsonība.

Vēl viena ārzemēs dzīvojoša latviešu grupa ir to latviešu pēcteči, kas Latviju bija pametuši vēl pirms Latvijas valsts nodibināšanas 1918.gadā, līdz ar to viņi nevar mantot Latvijas pilsonību. Atzīstot jus sanguinis principu etniskajiem latviešiem, mēs atrisinātu Brazīlijas un Venecuēlas latviešu vēlmi nokārtot Latvijas pilsonību, iespējams tāpēc, ka kādi no viņiem varētu savu nākotni saistīt tieši ar Latviju.

Jautājums, par ko ir bijušas plašas diskusijas, ir par to valstu loku, ar kurām noteikt dubultās pilsonības iespējamību. Manuprāt, neapšaubāmi vispirms tām jābūt valstīm, ar kurām dzīvojam vienā politiskā un ekonomiskā savienībā – Eiropas Savienībā. Tajās latviešu skaits palielinājies tieši kopš mūsu dalības Eiropas Savienībā. Neapšaubāmi, daudzi latvieši dzīvo arī ASV un Kanādā, un ieliekot Pilsonības likumā normu, ka atļaujam dubultpilsonību ar NATO dalībvalstīm, mēs šo problēmu atrisinām. Svarīgs jautājums ir arī Austrālijā un Jaunzēlandē dzīvojošie latvieši. Austrālijā latvieši uz dzīvi pārcēlušies ne tikai uzreiz pēc 2.pasaules kara, bet arī mūsdienās. Likumdevējiem Saeimā jāizlemj, kā Austrāliju piepulcināt to valstu skaitam, ar kurām nākotnē atļausim dubulto pilsonību – vai ierakstot to Pilsonības likumā, kopā ar Eiropas Savienības un NATO valstīm, vai arī Latvijai slēdzot speciālu līgumu ar Austrāliju par dubultpilsonības atļaušanu.

Latvija ir maza valsts – pēdējā tautas skaitīšanā mūsu skaits uzrādījās tikai pavisam nedaudz virs 2 miljoniem. Latvijas iedzīvotāju skaits pastāvīgi samazinās. Šajos apstākļos mēs nedrīkstam zaudēt nevienu Latvijas pilsoni. Aicinu politiķus būt valstiski atbildīgiem un jau pavisam drīz vienoties par Pilsonības likuma izmaiņām, kas pieļautu dubultpilsonības principu, jo –uzsveru atkārtoti- mums ir svarīgs katrs Latvijas pilsonis.

Vienlaicīgi – jāapzinās, ka Latvijas pilsonība nevar būt kā dāvana, ko izdāļāt par kādiem nopelniem, vai pat bez tiem. Latviešiem svešumā bija jānosargā un jākopj sava valoda un kultūra, jo viņi negribēja zaudēt savu saikni ar Latviju un latvietību, vienlaicīgi viņi spēja adaptēties dzīvei citās valstīs. Tikmēr mūsdienās daudzi, kas ieceļojuši Latvijā no Padomju Savienības un viņu pēcteči, uzskata, ka viņiem Latvijas pilsonība pienākas tāpat vien – tikai tāpēc, ka viņi šeit dzīvo, pat nemākot valodu, un aizmirstot, ka pilsonība nozīmē lojalitāti pret savu valsti, pret tās satversmi, kultūru un valodu. Šiem cilvēkiem ir jāsaprot, ka viņiem Latvijas pilsonība dāvināta netiks.

Paldies visiem, kas piedalījās referendumā, balsojot par mūsu valodu, līdz ar to parādot savu pilsonisko lojalitāti Latvijai! Vēlos ar gandarījumu paust: Mēs esam uzvarējuši! Tauta referendumā ir skaidri pateikusi savu nostāju un mums turpmāk jāvelta visi spēki latviskās identitātes stiprināšanai un tautas drošības sajūtas radīšanai! Mēs pašlaik gaidām no mūsu tiesību sargājošām iestādēm viņu darba rezultātu, lai tauta būtu pasargāta no līdzīgiem pazemojošiem uzbrukumiem. Parasti konferencēs mēs citējam pagātnes domātājus, es šoreiz vēlos Jums nolasīt citātu no man adresētas Dundagas sirmgalvja vēstules: „vēršos pie Jums ar lūgumu noskaidrot, kā nepilsonim pieļāva izprovocēt referendumu, kas pazemoja mūs – latviešus – un izmaksāja no mūsu valsts maksimāli konsolidētā budžeta 1,7 miljonus? Kādas ir garantijas, ka tuvākā nākotnē mūsu valstij atkal nebūs jāpiedzīvo līdzīgs aizvainojums?”- šādi savu uztraukumu pauž 81 gadus vecs Latvijas patriots, kurš ir apbalvots ar 1991. gada barikāžu piemiņas zīmi. Vēlos publiski pateikties par šo vēstuli un uzsveru vēlreiz: šādi jautājumi vairs nedrīkst būt mūsu valsts un nācijas dienaskārtībā!

Pilsonības iegūšanas priekšnoteikums ir saikne ar Latvijas valsti – tādu Latvijas valsti, kādu to ir dibinājuši mūsu tēvi un vectēvi, paužot savu gribu, un kādu mēs to esam atjaunojuši – nacionālu valsti, kurā ir viena valstsnācija – latvieši un kas atrodas latviešu vēsturiski apdzīvotā teritorijā. Diez vai būs daudz tādu, kas vēlēsies uzturēt savu pilsonību ar valsti, kurai būs izskaloti tās pamati. Stiprinot tautas saikni ar valsti, vienlaicīgi jāstiprina arī pašas valsts un tās nācijas identitāte.

Un par to mums ir jābūt drošiem! Drošā valstī ar stipru identitāti pilsonība ir vērtība! Paldies!

Ingmārs Čaklais, Saeimas Pilsonības likuma grozījumu apakškomisijas priekšsēdētājs (pilns teksts)

Latvijā šobrīd spēkā ir Pilsonības likums, kuru Saeima pieņēma 1994.gada 22.jūlijā. Pēdējie grozījumi izdarīti 1998.gada 22.jūnijā. Tātad bija jāpaiet trīspadsmit gadiem, lai Latvijas parlaments uzsāktu darbu pie Pilsonības likuma grozījumiem.
Šodien jārunā par vairākām lietām, kas liek grozīt Pilsonības likumu un par pamatojumiem paredzētajai Pilsonības likuma reformai.
Visiem ir zināms fakts, ka Latvijas Republikas nepārtrauktības doktrīna uzliek par pienākumu Latvijas valstij rūpēties un nezaudēt saikni ar tiem Latvijas pilsoņiem un viņu pēcnācējiem, kuri laikā no 1940.gada 17.jūnija līdz 1990.gada 4.maijam, glābdamies no PSRS un Vācijas okupācijas režīmu terora, ir atstājuši Latviju kā bēgļi, tikuši deportēti vai minēto iemeslu dēļ nav varējuši atgriezties Latvijā.
Kristīne Krūma rakstā «Dubultā pieeja dubultpilsonībai» portālā www.politika.lv (http://ej.uz/dbyy) norāda, ka Pilsonības likuma pārejas noteikumu 1.punkts nespēj nodrošināt efektīvu tiesiskās saiknes saglabāšanu starp Latvijas valsti un šiem pilsoņiem un viņu pēcnācējiem. Pilsonības likums balstās uz dubultās pilsonības aizlieguma principu, taču mūsdienās valstu praksē dominē pretējais princips, proti, persona var iegūt vai saglabāt vairāku valstu pilsonības.
Jāņem vērā fakts, ka Satversmes tiesa pozitīvi novērtējusi dubultpilsonības pieļaujamību, taču norādījusi, ka «dubultpilsonības jautājums pamatā ir politisks, nevis tāds, kas būtu izšķirams, balstoties uz juridiskiem apsvērumiem». Šī iemesla dēļ Satversmes tiesa atzinusi, ka «pilsonības jautājumu tiesiskā regulējuma pieņemšanai piemīt politiskais aspekts», proti, tieši «likumdevējs, izšķiroties par labu dubultpilsonības pieļaušanai, nosaka arī to, kurām personām un kādos gadījumos dubultpilsonība ir pieļaujama, ņemot vērā valsts intereses, politisko situāciju un pilsonības politiku». (Satversmes tiesas 2010.gada 13.maija sprieduma lietā Nr.2009-94-01 16. – 17.punkts).
Lai nostiprinātu Latvijas pilsoņu kopumu un paplašinātu Latvijas valsts tiesiskās saiknes ar tai piederīgajiem pilsoņiem, jāpieļauj dubultpilsonība savas valsts pilsoņiem, lai Latvija nezaudētu savu pilsoņu kopumu un identitāti globalizācijas, eiropeiskās integrācijas un ekonomiskās migrācijas procesos.
Latvijas pilsonību jāiegūst arī bērniem, kuriem viens vai abi vecāki ir Latvijas pilsoņi un kuri dzimuši ārpus Latvijas. Tādā veidā Latvijas valsts uzņemtos atbildību un tiesisko aizsardzību arī par tiem Latvijas pilsoņu bērniem, kas dzimst ārvalstīs.
Svarīgi būtu paredzēt tiesības reģistrēt adoptēto bērnu kā Latvijas pilsoni, ja adopcijas brīdī viens vai abi adoptētāji ir Latvijas pilsoņi.
Pilsonības likumā kā spēkā esošas pastāv nevajadzīgas vai neefektīvas likuma normas, tādēļ likums jāmaina arī tehniski un redakcionāli.
Visi minētie fakti un likuma nepilnības liek rīkoties.
Ierosmi šim darbam 10. Saeimā deva vairākas frakcijas un deputāti. Rezultātā 2011.gadā izskatīšanai Saeimā tika iesniegti divi likumprojekti – viens no Politisko partiju apvienības «Vienotība» frakcijas, otrs no Politisko partiju apvienības «Visu Latvijai!–Tēvzemei un Brīvībai/LNNK» frakcijas. Saeima saņēma arī toreizējā Valsts prezidenta Valda Zatlera vēstuli ar priekšlikumiem grozījumiem Pilsonības likumā.
10.Saeimas Juridiskā – kā atbildīgā komisija, izvērtējot iesniegtos dokumentus lēma tālāk virzīt Politisko partiju apvienības «Vienotība» frakcijas izstrādāto likumprojektu. Jāsaka, ka daudzas likumprojekta normas sakrita ar otra ierosinātā likumprojekta normām un Valsts prezidenta ierosinājumiem. Atšķirīgās normas vienojāmies debatējot izvērtēt un nepieciešamības gadījumā vēlāk iekļaut likumprojektā.
2011.gada 31.martā 10. Saeima apstiprināja likumprojektu grozījumus Pilsonības likumā 1. lasījumā, nosakot garu priekšlikumu iesniegšanas termiņu – 2011.gada 1.septembris. Pamatojums šim termiņam ir viens – šis ir viens no Latvijas fundamentālajiem likumiem, kuram izmaņas jāizdara lielā apjomā. Tas skars Latvijas valsts pamatelementu – pilsoņu kopumu, par ko bieži un karsti diskutēts, tātad likuma pieņemšanas gaitu nedrīkst sasteigt. Likuma izmaiņas publiski jāapspriež, par tām jādebatē un jāpanāk, lai rezultāts būtu Latvijas valsts un latviešu nācijas interesēs. Saeimas darbs būtu kvalitatīvs tad, ja Pilsonības likums netiktu vairs būtiski grozīts 21.gadsimtā.
Nopietnību un nozīmību kādu 10. Saeima pievērsa šim jautājumam pierāda fakts, ka atbildīgā – Juridiskā komisija, uzskatot, ka šī likumprojekta grozījumi ir īpaši nozīmīgi, izmantojot Saeimas Kārtības rullī 155.pantā noteiktās tiesības, veidot ne vairāk divas apakškomisijas, vienu no tām izveidoja tieši apakškomisiju darbam ar grozījumiem Pilsonības likumā. Man tika uzticēta tās vadība un komisija sāka aktīvu darbu.
Apakškomisijas deputāti, jau pirmsākumā vienojās, ka plaši jādebatē par grozījumu pamattēmām, tādas saredzot četras. Savā iekšējā lietošanā mēs tās nosaucām: «trimdinieku pilsonība», tātad tie pilsoņi, vai viņu pēcnācēji, kas Latviju pameta pēc 1940.gada un nosacīti, vai reāli naturalizējās ārzemēs; «nepilsoņu bērni», Pilsonības likuma 3. prim panta izpratnē, «jaunaizbraucēji un viņu pēcnācēji», viņu problēmas un saiknes ar Latviju saglabāšana, un, visbeidzot, ceturtā daļa – tehniskie un redakcionālie labojumi.
Pilsonības likums savas izmaiņas pirmkārt un galvenokārt gaida viena iemesla dēļ – ir kardināli mainījusies situācija, kur uzturas un kur dzīvo mūsu valsts pilsoņi. Viena liela daļa izbrauc, bet demogrāfiskā situācija liecina, ka Latvijas pilsoņu skaits samazinās. Mums katrs latvietis, katrs pilsonis ir svarīgs, bet brīdī, kad mūsu cilvēks iegūst citas valsts pilsonību, mūsu likums paredz viņa «atteikšanos», vai pilsonību atņemt.
Saskaņā ar Pilsonības un Migrācijas lietu pārvaldes publiski sniegto informāciju šī iemesla dēļ vidēji gadā tiek zaudēti 400 pilsoņi – 100 gadījumos pilsonība tiek atņemta, 300 pilsoņi atsakās paši. Pie kam tendence ir šiem skaitļiem palielināties, tāpēc primārais šo grozījumu jautājums ir pilsoņu skaita saglabāšana un palielināšana, vispirms – dubultpilsonība.
Šobrīd spēkā esošais likums ir aizgājušā gadsimta likums. Sliktākajā nozīmē. Likuma normas ir tā novecojušas, ka kalpo studentiem par darba materiālu mācībās, kur trenēt savas prasmes kļūdu, neprecizitāšu un pretrunu meklēšanā. Kad Saeimā sākām debatēt par likumā grozāmajām normām, tika aicināti gan tiesību eksperti, gan deputāti, kas 90-ajos gados strādāja pie likuma pirmās reakcijas izstrādes, pieņemšanas gaitas un būtības.
2011.gada pavasarī apakškomisijas darbu nācās pārtraukt pēc Valsts prezidenta rīkojuma Nr. 2, kam sekoja 10. Saeimas atlaišana un 11. Saeimas ārkārtas vēlēšanas. Pirms vēlēšanām gan bija atsevišķu deputātu un frakciju politiski piedāvājumi veikt likumā grozījumus atsevišķās jomās, taču apakškomisijā atbildīgi lēmām nedalīt ierosinājumus un Pilsonības likumā visus grozījumus izdarīt tikai un vienīgi vienlaicīgi. Aicinājām visas frakcijas likumprojektu «neskaldīt», ļaut apakškomisijai aktīvu darbu pārtraukt un atsākt tikai 11. Saeimā.
11. Saeima sanākot uz savu darbu 2011. gada oktobrī, uzreiz lēma turpināt darbu pie likumprojekta, pārņemot to no 10. Saeimas. No jauna tika izveidota apakškomisija, šoreiz to nosaucot par Juridiskās komisijas Pilsonības likuma grozījumu apakškomisiju. Katra frakcija var deleģēt darbam apakškomisijā ne vairāk kā divus deputātus.
Uzsākot darbu mainītā sastāvā, jaunā apakškomisija pārņēma jau 10. Saeimas iestrādes. Tika apkopoti visi 10. Saeimā izmantotie materiāli, jaunpienācējus iesaistīja komisijas darbā, iepazīstinot ar protokoliem, pētījumiem un komisiju sēžu audio ierakstiem.
11. Saeima uz pirmo sēdi sanāca 2011.gada 17.oktobrī, bet jau 10. novembrī jaunā Saeima pieņēma 1. lasījumā likumprojektu Grozījumi Pilsonības likumā, nosakot par priekšlikumu iesniegšanas termiņu 2012.gada 1.janvāri.
Visu novembri un decembri apakškomisija turpināja debates. 2012.gada 1.janvārī bija saņemti 69 priekšlikumi. Daži no tiem ļoti konkrēti un attiecīgi noformēti, daži – idejiskā un ieteikumu līmenī. Ar priekšlikumu tabulu ikviens var iepazīties Saeimas mājas lapā (http://ej.uz/6fr9).
Janvārī atsākot debates, apakškomisijas deputāti nolēma pārtraukt diskusijas par atsevišķām Pilsonības likuma tēmām, bet sākt izskatīt visus priekšlikumus, likuma pantu secībā.
Likumā plānots veikt tehniskus un redakcionālus labojumus, piemērām, termins «ārvalstnieks» tiek aizstāts ar «citas valsts pilsonis», tiek paredzēts izslēgt likuma terminu skaidrojumus, jo tie skaidroti speciālajos likumos.
Viens no vislielākajiem apakškomisijas līdzšinējiem sasniegumiem ir jau panāktā vienošanās, tā saucamajā, «nepilsoņu bērnu jautājumā». Situācijā, kad gandrīz katra 11.Saeimas frakcija nāca ar savu kardināli pretēju šī jautājuma uzstādījumu vai formulējumu, saucot argumentus un debatējot, komisija nonāca pie vienota un visām frakcijām pieņemama kompromisa.
Šobrīd no spēkā esošā Pilsonības likuma 3. prim panta un tā apakšpunktiem izriet, ka bezvalstnieku vai nepilsoņu bērns, kurš dzimis Latvijā pēc 1991. gada 21. augusta, ir atzīstams par Latvijas pilsoni, ja līdz brīdim, kad viņš sasniedz 15 gadu vecumu abi bērna vecāki ir iesnieguši iesniegumu par pilsonības iegūšanu.
Pēc Pilsonības un migrācijas lietu pārvaldes (PMLP) datiem šobrīd 13500 bērnu, kuriem pienāktos Latvijas pilsonība pēc spēkā esošā likuma, nav reģistrēti kā Latvijas pilsoņi. Pēc PMLP rīcībā esošās aptaujas var spriest, ka par iemeslu ir procedūras sarežģītība, tajā skaitā, ka abi vecāki šo piekrišanu nevar vai negrib dot. Tas veido situāciju, kas ir nelabvēlīga bērnam, jo Latvijas valsts likumā ir piešķīrusi šim bērnam tiesības būt Latvijas pilsonim, bet nosacīti «tehnisku iemeslu dēļ» šis bērns nevar realizēt savas tiesības. Tātad bērna tiesības iegūt Latvijas pilsonību ir nevajadzīgi apgrūtinātas un formalizētas.
Pieņemot, ka šī norma jau ir spēkā, visu Saeimas frakciju pārstāvji apakškomisijā piekrita labot situāciju, paredzot, ka bezvalstnieku vai nepilsoņu bērns, brīdī, kad tiek reģistrēts viņa dzimšanas fakts, ir tiesīgs iegūt Latvijas pilsonību uz viena no vecākiem izteiktās vēlmes pamata.
Turklāt tiek vienkāršota arī procedūra. Brīdi, kad bērnu reģistrē, vienā no ailēm māte vai tēvs atzīmē vai vēlas, lai bērns ir Latvijas pilsonis vai nepilsonis.
Līdz ar šo lēmumu apakškomisija ir pilnībā noraidījusi debates par kādu iespējamu «automātisko pilsonību» vai līdzīgu formulējumu parādīšanos mūsu likumdošanā.
Un visbeidzot – par svarīgāko. Dubultpilsonība.
Ja paskatās uz visu dubultpilsonības institūciju kā tādu, mēs, pirmkārt, runājam par vēsturisko netaisnību. Pilsonības likuma Pārejas noteikumos noteikts, ka «Latvijas pilsoņi un viņu pēcnācēji, kuri laikā no 1940. gada 17. jūnija līdz 1990. gada 4. maijam, glābdamies no PSRS un Vācijas okupācijas režīma terora, ir atstājuši Latviju kā bēgļi, tikuši deportēti vai minēto iemeslu dēļ nav varējuši atgriezties Latvijā un šajā laikā naturalizējušies ārvalstīs, saglabā tiesības reģistrēties Iedzīvotāju reģistrā kā Latvijas pilsoņi un pēc reģistrācijas pilnā apjomā bauda pilsoņa tiesības un pilda pilsoņa pienākumus, ja reģistrācija notiek līdz 1995. gada 1. jūlijam. Ja šīs personas reģistrējas pēc 1995. gada 1. jūlija, tām jāatsakās no citas valsts pilsonības (pavalstniecības).»
Tātad šobrīd pastāv Latvijas pilsoņi, kuriem ir pieļauta dubultpilsonība. Pēc PMLP ziņām uz 2010.gadu tādas bija aptuveni 20000 personas. Pēc medijos publiskotās informācijas, 2006. gadā ASV dzīvoja 60000 -70000 ASV pilsoņi, kas sevi uzskata par latviešiem vai līviem, vai viņu pēctečiem, bet tikai 15000 no tiem bija Latvijas un ASV dubultpilsonība.
Uzklausot visus faktus un viedokļus, apakškomisijā vienojāmies, ka Pilsonības likumā nav jāsaglabā šis 1995 gada 1. jūlija datums un nav jāuzliek kāds jauns, tādejādi paredzot, ka jebkuram pilsonim vai tā pēcnācējam, kas atbilst minētās normas ierobežojumiem, ir tiesības atjaunot Latvijas pilsonību, nezaudējot savas mītnes zemes pilsonību.
Debates par dubultpilsonību, dažādiem tās aspektiem un iespējamiem risinājumiem, kā arī ierobežojumiem ir ikdienas Pilsonības likuma apakškomisijas darbs. Vairāku jautājumu diskusijas esam apzināti atstājuši atvērtas. Tai skaitā gaidot mūsu šīsdienas konferenci «Latvijas pilsonība 21. gadsimtā».
Strādājot pie Pilsonības likuma grozījumiem komisija, vai es personīgi esmu saņēmis vairāk kā sešdesmit vēstules, daudzus tālruņa zvanus, bijušas neskaitāmas tikšanās ar cilvēkiem, kam šie jautājumi aktuāli. Visa šī komunikācija, galvenokārt, saistīta ar konkrētiem dzīves stāstiem un cilvēku likteņiem. Sākot ar cilvēku, kas joprojām dzīvo Amerikas Savienotajās Valstīs ar vienīgo PSRS pasi kabatā un ikdienas bailēm, turpinot ar cilvēkiem, kuriem savulaik Latvijas diplomāti kļūdaini skaidrojuši situāciju, mudinot vecākus pieteikties, bet nepaskaidrojot, ka anketas jāizpilda arī par bērniem. Tāpat latviešu meitene, kas ikdienas darba gaitās nevar pierunāt savu otru pusi piereģistrēt savu bērnu par Latvijas pilsoni, jo «darba laikā nav tam laika». Un, protams, mums vienlīdz svarīgi ir visu mūsu diasporas dažādu organizāciju aicinājumi, gan no Latviešu apvienības Austrālijā un Jaunzēlandē, gan Maskavas Latviešu kultūras biedrības un Krievijas Latviešu kongresa, gan Pasaules Brīvo Latviešu apvienības un citiem.
Dubultpilsonībai ir daudz plusu un mīnusu, tai ir daudz šķautņu un tās nebūt nav ne izvērtētas, ne izprastas. Ne tikai sabiedrībā kopumā, bet arī tiesību ekspertu un politiķu vidēs.
Tā piemēram, ļoti svarīgi ikreiz debatēs par dubultpilsonību izšķirt divus jautājumus – vai persona bija Latvija pilsonis un tad ieguva citas valsts pilsonību, vai otrādi – persona ir citas valsts pilsonis un tad ieguvis Latvijas pilsonību. Un katra no šīm situācijām veido citu tiesību normu piemērošanas kārtības iespēju. Lai gan ir līdzība, bet atšķirības pastāv gan tīri sadzīviski, gan pēc būtības.
Tajā pat laikā mums ir jārēķinās ar ārkārtīgi daudz jautājumiem, uz kuriem šī likuma ietvaros ir vai būs jāatbild. Tā, piemēram:
Vai ikvienam bijušajam Latvijas pilsonim vai viņa pēcnācējam ir tiesības uz Latvijas pilsonības iegūšanu?
Vai pilsonības iegūšanu var ietekmēt valsts valodas prasme, Latvijas vēstures zināšanas vai fakts, ka arī turpmāk nav paredzama viņa tieša saikne ar Latviju?
Vai dubultpilsonis, kas nedzīvos Latvijā, baudīs visas Satversmē un Latvijas likumos noteiktās tiesības?
Vai dubultpilsoņi varēs piedalīties Saeimas vai pašvaldību vēlēšanās, ja viņi nedzīvo, neplāno dzīvot vai vispār Latvijā nav bijuši?
Vai dubultpilsoņiem paredzēti kādi atšķirīgi pienākumi attiecībā uz nodokļu maksājumiem, ņemot vērā pakalpojumus, ko valsts sniedz veselības aprūpes un citās jomās?
Vai dubultpilsonis var saņemt sociālo nodrošinājumu un citu aizsardzību, ko Latvijas likumdošana paredz Latvijas pilsonim?
Ja ir izveidojies pārrāvums vairākās paaudzēs, vai šīs tiesības saglabājas? Ja jā, tad cik paaudzēs saglabājās?
Vai dubultpilsonības iegūšanai ir nozīme pretendenta apliecinājumam atgriezties Latvijā vai kāda cita saikne ar valsti?
Noteikti jārunā par situāciju, ka šobrīd Latvijas pilsonis iegūst citas valsts pilsonību. Cik dubultpilsonības pieļaujamas vienam Latvijas pilsonim?
Un daudzi citi nozīmīgi jautājumi.
Protams, galvenais, kāpēc runājām par dubultpilsonību – ikviens Latvijas pilsonis, viņa pēcnācējs, kas ir lojāls mūsu valstij un protams ikviens latvietis vai līvs jebkur pasaulē ir Latvijas valstij ļoti nozīmīgs un svarīgs.
Mums ir svarīgi arī visi tie Latvijas pilsoņi, kam tiesas ceļā atņemta pilsonība vai kas attiekušies «labprātīgi». Pieņemot likumprojektu, mums ne tikai jādod iespēja viņiem atgūt Latvijas pilsonību, paredzot tam īpašu procedūru, bet arī valsts vārdā jāatvainojas par izdarīto pārestību. Bez nosodījuma, bet ar patiesu velmi atgūt «savējos»!
Pilsonības likuma reforma patiesi ir ļoti apjomīga. Tāpēc pats svarīgākais debatēt ne tikai Saeimā, apakškomisijā vai partiju frakcijās, ne tikai ekspertiem, tiesību speciālistiem, bet svarīgi šo sarunu pārnest uz publisko telpu, arī aktualizēt šo jautājumu katram sabiedrības loceklim, lai to pārspriestu interešu kopās, darba vietās vai ģimenē. Tad šis likums pēc būtības 21. gadsimtā vairs nebūtu grozāms. Ar šādu attieksmi strādā gan frakcijas, gan apakškomisijas deputāti, gan arī konstitucionālo tiesību eksperti, kam lūgts palīdzēt likuma grozījumu izstrādes gaitā.
Valstij ir jāpieņem šie būtiskie grozījumi, bet tie nevar palikt tikai oficiālā laikraksta lappusēs. Valstij aktīvi jāskaidro šie grozījumi, jānodrošina informācijas pieejamību visām interesentu grupām viņām pieejamā valodā, jāizglīto valsts pārvalde, diplomātiskās pārstāvniecības un tiesas, lai nebūtu aplamību likuma piemērošanā.
Valstij ir jāaicina zinātniekus veltīt plašāku uzmanību pilsonības jautājumiem un dod savus skaidrojumus gan par likumu, gan tā piemērošanu. Jo sevišķi nodrošinot, lai likuma piemērošana atbilstu likumdevēja mērķiem un gribai.
Pats personīgi esmu ticies ar latviešu diasporas pasaulē pārstāvjiem, uzrunājis sabiedrību ar mediju, preses un sociālo tīklu starpniecību, aicinot rakstīt vēstules ar ierosinājumiem, aprakstīt dzīves stāstus. Tā rezultātā atsaukušies daudzi, saņemts plašs klāsts ieteikumu, piemēru un skaidrojumu. It sevišķi gribu uzteikt Austrālijas tautiešus par nesavtīgo dalību ar idejām un ierosinājumiem.
Pilsonības likuma grozījumu normas nevar būt jautājums, par ko notiek strīdi, tas var būt jautājums, par kuru notiek tikai sarunas.
Šobrīd daudzās Eiropas savienības valstīs kļūst aktuālas debates par katras valsts Pilsonības likumiem, Latvija ar savu redzējumu var palīdzēt šai jautājumā un dalīties pieredzē.
Apakškomisija jau ir tikusi galā aptuveni ar pusi no iesniegtajiem priekšlikumiem un ir apņēmības pilna strādā tālāk. Ceru, ka ar visu mūsu kopīgajiem spēkiem, likums tiks pieņemts jau vasarā.
Vienlaicīgi paslavējot par racionālu darbu katru, kas strādā apakškomisijā, gribu pateikties gan valsts prezidentam Andrim Bērziņa kungam par interesi Pilsonības likuma izmaiņu procesā, paldies arī Saeimas juridiskajam birojam un tā vadītājam Gunāram Kusiņa kungam, pieaicinātajiem ekspertiem, Saeimas darbiniekiem, kas palīdz mums sagatavoties ikdienas darbā. Ne velti kāds ļoti augstas raudzes tiesību eksperts šīs apakškomisijas darbu vērtējot teicis «Šis ir pareizais ceļš kā Latvijas Republikas Saeimā būtu jāpieņem ikviens nozīmīgs likums».
Uz to arī tiecamies!

Fragmenti no intervijas ar Egilu Levitu žurnālā “Rīgas Laiks”

Rīgas Laiks: Kam vajadzīga nacionāla valsts?

Egils Levits: Nacionāla valsts ir vajadzīga attiecīgajai nācijai, jo nacionālā valstī nācija var vislabāk realizēt savu pašnoteikšanos.

- Ja pieņem, ka Latvija ir nacionāla valsts, tas paredz arī, ka latvieši ir nācija.

- Jā, protams.

- Ir tāda sajūta, ka tas nav tik pašsaprotams un caurspīdīgs apgalvojums, kā varbūt tas šķiet valststiesību izpratnē. Lasot jūsu tekstus, es saskāros ar tādu vienkāršu definīciju, ka nācija ir tauta, kurai ir nacionāla valsts vai kura cīnās par nacionālu valsti, un attiecīgi nacionālā valsts un nācija ir savstarpēji viens otru paskaidrojoši jēdzieni. Sanāk tāds aplis, no kura netiek ārā līdz kaut kādam skaidrojumam. Uz ko balstīts jūsu pieņēmums, ka latvieši ir nācija?

- Pieņēmums balstīts uz to, ka latviešu nācija, sākot ar 20. gadsimta pašu sākumu, virzījās uz savas nacionālas valsts izveidošanu. Tas ir politisks jēdziens, politiskās gribas jautājums. Latvijas valsts nav kaut kāda nejaušība. Mēs varētu jautāt, kādēļ tieši šīs robežas – Kurzeme, Zemgale, Vidzeme, Latgale? Šīs robežas jau pašas paskaidro – tur dzīvoja latviešu tauta, latviešu nācija, šī nācija izveidoja savu valsti šajās pašas apdzīvotajās robežās.

- Jūs teicāt, ka Latvijas nacionālas valsts tapšana nav bijusi nejaušība. Man ir radies iespaids, ka to varētu uzskatīt par vēsturisku nejaušību, jo sakrita dažādi politiskie spēki un politiskās spēlītes tajā laikā tā, ka tāda izdevība bija.

- Tāda izdevība bija, un latvieši to izmantoja. Latvijas valsts izveidošanās ir politiskās gribas akts, un šis politiskās gribas akts ir veidojies vēsturiski. Latvieši varēja arī nemaz negribēt savu valsti – tas arī ir iespējams.

- Cik tad to latviešu ir, kuriem ir šī pašapziņa un vēlēšanās? [..]

- Politiskā procesā vienmēr piedalās tāda kā piramīda: vislielākā iedzīvotāju daļa piedalās samērā maz, mazāka daļa piedalās jau aktīvāk, un ļoti aktīvi piedalās samērā neliela daļa. Toreiz latviešu nācija, kuru reprezentēja dažādi politiski spēki, kuri, starp citu, pat ļoti disciplinēti apvienojās divās pārstāvniecībās – Latviešu Pagaidu Nacionālā padome Latvijas ziemeļu daļā, Pēterpilī un vēlāk Valkā un Demokrātiskais bloks vācu okupētajā daļā –, ka notika to apvienošanās Tautas padomē, lai izveidotu Latvijas valsti. Katras valsts izveidošanās nav tikai kāda ķīmijas vai fizikas likumsakarība. Tā ir politiska likumsakarība, un lielā mērā tas ir gribas moments. Latviešu nācija veidoja savu gribu caur šīm pārstāvniecībām, un šī griba īstenojās tādēļ, ka zināmu brīdi pastāvēja piemēroti apstākļi šīs gribas realizācijai. [..]

- Jūs minējāt ekonomisko neatkarību. Tātad jāmēģina izprast, ar juridiskās metodes palīdzību nonākt pie atbildes, vai Satversmes 1. pantā minētais vārds “neatkarība” nozīmē arī ekonomisko neatkarību. Vai neatkarība, piemēram, nozīmē priekšstatu par to, ka mēs paši saražojam visus produktus: automašīnas, lampas un tā tālāk? Es domāju, ka mēs nonāksim pie secinājuma, ka nē, vārds “neatkarība” nenozīmē ekonomisku neatkarību. Citādi mēs ekonomiski noslīdētu ļoti zemu, ja tagad divi miljoni cilvēku paši visu sāktu ražot. Mēs to nevarētu izdarīt.

- Ekonomisko neatkarību es nedomāju tik primitīvā nozīmē, ka mēs paši sev šūsim kurpes, bet, piemēram, to, ka budžets jāsaskaņo ar Briseli – Latvija tomēr parādnieks….

- Labi, tātad šis ir jau būtisks jautājums – vai tas, ka Latvija ir aizņēmusies naudu, nozīmē, ka ir zaudēta neatkarība Satversmes 1. panta izpratnē?

- Nevis tas, ka aizņēmusies naudu, bet ka aizdevēji diktē noteikumus. Vai šis ekonomiskās neatkarības trūkums nenoved vismaz pie politiskās neatkarības ierobežojuma, un tātad vai var runāt par pilnīgu politisku neatkarību?

- Tiešām, pirms 200 gadiem katrs teiktu, ka šādā situācijā valsts vairs nebūtu neatkarīga.

- Kurš teiktu?

- Katrs. Katrs, kas nodarbojas ar valsts tiesībām. Tiešām, toreiz valdīja priekšstats, ka neatkarība nozīmē pilnīgu un absolūtu autonomiju visās jomās. Starplaikā šī izpratne ir mainījusies, un tagad ne tikai Latvija, bet visas valstis saka, ka neatkarība nenozīmē to, ka mēs neatrodamies kontaktā ar citām valstīm un neizmaināmies ar tiesībām un pienākumiem, bet, ka šīs tiesības un pienākumi ir brīvprātīgi. Neviens mums neuzspieda kredītu, tāpat kā arī privātpersonām neviens neuzspieda kredītu. Mēs paši to lūdzām, jo valdība to uzskatīja par labāku alternatīvu nekā iespējamo valsts bankrotu, un mēs kredītu saņēmām uz zināmiem noteikumiem. Katra griba ir jāņem nopietni, vismaz valststiesiskā izpratnē. Ja mēs nopietni pieņēmām šo piedāvājumu, tas nozīmē, ka mēs uzņēmāmies saistības, kas mums ir jāizpilda. [..]

- Man ļoti gribētos, lai jūs vēl pašifrētu šo vārdu salikumu “latviska valsts”. Es atceros, ka Imantam Ziedonim gribējās visiem mācīt, kas ir latvisks smaids, latviska gaita, latvisks viskautkas. Jūs uzsvērāt, ka centrā šim latviskumam ir latviešu valoda. Vai latviskumu līdzās valodai konstituē vēl kaut kas?

- Identifikācija kā latviešiem.

- Jūs esat latvietis?

- Jā, protams. Identifikācija kā latvietim, kur centrālais, lai arī ne vienīgais elements ir latviešu valoda. Tas, ka citi cilvēki runā arī citās valodās – mājās vai ģimenē, tas to nekādā ziņā nemazina un netraucē. Tas varbūt ir personīgs bagātinājums un ir veicināms, bet tas, ka latviešu valoda tiek nobīdīta… Ja turpinātos šis otrais valstiskais modelis, ilgākā laika posmā tā droši vien kļūtu par ķēķa valodu, publiskā telpā spēlētu arvien mazāku lomu, un, protams, viena daļa cilvēku, kuriem tas ir svarīgi, šajā valstī nejustos komfortabli. Piemēram, dzīvojot kā minoritātei Anglijā, dzīve droši vien ir komfortablāka, bet tur nav šī latviskā elementa. Tas ir vienīgais, ar ko patlaban Latvija var konkurēt. Ja neviens vairs neteiks, ka viņš ir latvietis, tad man ir jāsaka, ka Latvijas valstij kā latviskai valstij nav jēgas. Tad viņa arī izzudīs, dabiskā ceļā. Mūžīgi nodrošināt…

- …latviskas valsts kontinuitāti nevar?

- Tas ir politiskās gribas jautājums – vai mēs gribam vai negribam šo valsti – tieši šo, tātad neatkarīgu, demokrātisku, latvisku, nevis citu, kuras robežas pat sakristu ar pašreizējām, bet kurai būtu cita identitāte. Valststiesībās pastāv jēdziens – valsts identitāte. Tieši par to ir runa.

- Un šeit ir svarīgi, kas ir tie “mēs”, kas grib, cik viņu ir daudz un kā viņi šo gribu pauž. Kā kāds cilvēks, kurš saka “es esmu latvietis”, var paust to, ka viņš grib šo valsti? Kā tas notiek?

- Viņš pauž tādā veidā, ka piedalās demokrātiskā procesā. Kas ir absolūti vienkāršākais veids un kas tā kā būtu obligāts – reizi četros gados piedalīties vēlēšanās.

- Tas, jūsuprāt, ir pilsoņa pienākums?

- Tas nav juridisks pienākums, bet es uzskatu, ka tas ir demokrātiskas valsts pilsoņa apziņas absolūti minimālā pakāpe. Ir divi atšķirīgi iemesli, kāpēc vēlēšanās nepiedalās. Viens ir tas, ka cilvēks saka: “Man šī valsts galīgi neinteresē, es vienkārši dzīvoju savu dzīvi.” To var teikt gan neitrāli, gan ar noraidošu attieksmi pret valsti. Otra iespēja ir tas, kas lielā mērā notiek ASV – viņš saka: “Es principā esmu apmierināts ar valsts politiku. Es daudz tur nesaprotu, nezinu, kurš politiķis labāks vai sliktāks. Lai rīkojas tie, kas to zina, es viņiem uzticos.” Latvijā cilvēki neuzticas. Es teiktu, ka tieši tādēļ šiem cilvēkiem tomēr vajadzētu vēlēšanās piedalīties, kas ir demokrātiskas valsts pilsoņa minimālais pienākums. Un pie tam – piedalīties, izvēloties pareizi. Ko nozīmē pareizi? Tas nozīmē, ka tev vispirms ir jāskatās, ko tu nedrīksti vēlēt, būdams apzinīgs savas valsts pilsonis. Piemēram, tu nedrīksti vēlēt par korumpantiem – apzinīgs pilsonis to nedara. Starp pārējiem ir izvēle saskaņā ar tavām interesēm un preferencēm. “Pareizi” nozīmē atšķirt demokrātiskā spektra piedāvājumu, kas ir samērā plašs, no tā, par ko tu nedrīksti balsot, jo tas ir pretrunā ar pašas valsts demokrātijas eksistences jēgu un būtību. Piemēram, par vienu ekstrēmi labēju partiju kādā Rietumeiropas valstī neviens atbildīgs vēlētājs nedrīkstētu balsot – tas būtu demokrātiskās morāles jautājums.

- Tātad trīs vaļi: neatkarība, demokrātija un latviskums. Patiesībā vēlētājs šobrīd var balsot vai nu par tiem, kuri ir vairāk par neatkarību, vai tiem, kuri ir vairāk par demokrātiju, vai tiem, kas par latviskumu. Visi trīs kopā viņam kaut kā nesanāk.

- Es jums piekrītu, ka pašreizējais piedāvājums vēlētājam nav optimāls, bet tas ir tāds, kāds tas ir, un vēlētājam jāizvēlas, kas viņam ir vispiemērotākais. Es vēl gribētu pieminēt vienu interesantu paradoksu saistībā ar vēlētāju izvēli – lielākā daļa iedzīvotāju ir trūcīgi, bet viņi balso par miljonāriem. Un tas man šķiet diezgan dīvaini, jo līdz ar to sociālas intereses politikā tiek diezgan minimāli pārstāvētas. Latvijas politikā ir iezīme, ka uzņēmēji uzskata par savu “biznesu” dibināt partiju. Savukārt citi slāņi ir samērā pasīvi partiju veidošanā.

Visa sakne ir paša apziņas griesti. Ja mēs visus šos jautājumus pietiekoši neapzināmies – tas ir izglītības un prasmes jautājums – tādā gadījumā mēs rīkojamies kā pa miglu. Un tiešām, Latvijas politikā cilvēki rīkojas kā pa miglu, sākot no vēlētājiem līdz politiskām partijām. Brīvība ir grūta. Ja tev nav brīvības, tādā gadījumā tev tiek atņemtas pūles un grūtības pieņemt pareizo lēmumu – gan ikdienā, gan arī sabiedrības dzīvē. Mēs nevaram pateikt, kas ir labāk un kas ir sliktāk, tikai, ka tā ir aksioma – ka viena ievērojama cilvēku daļa grib būt brīvi. Ir arī daudz tādu cilvēku, kuri atzītu, ka grib būt brīvi, bet saprot, ka ar brīvību ir saistīta zināma atbildība un zināmi pienākumi, kas nav vienkārši, un tāpēc viņi grib, lai te nāk saimnieks un saimnieko. Tas nozīmē, ka šāds cilvēks faktiski negrib būt brīvs. Demokrātija ir izaicinājums gan valstij, gan sabiedrībai, gan katram indivīdam. [..]

- Šis racionālais jau tā kā sliecas uz kaut kādu ekonomisku attaisnojumu. Man šķiet, ka tieši ekonomiska attaisnojuma tādai vienībai kā Latvijas valsts nav nekāda.

- Nē, tīri ekonomiska attaisnojuma nav. Tā var dzīvot materiāli labāk, ja iekļaujas lielā tirgus saimniecībā. Tāpēc arī, piemēram, iestāšanās Eiropas Savienībā, spēcīgā ekonomiskā vienībā ar 500 miljoniem iedzīvotāju, latviešiem nāk par labu, un tā ir racionāli pareiza izšķiršanās, ja mēs uzskatām, ka dzīves līmenis ir vērtība pati par sevi. Bet jāapzinās – valsti uzturēt ir dārgi. Tā tas ir. Tas ir apmēram tā, kā Ievai ir smuka somiņa, taču ekonomiskāk būtu, ja Ieva staigātu ar plastmasas maisiņu, jo tur to pašu var ielikt iekšā, bet viņa grib, lūk, šādu somiņu un izdod naudu, kas no ekonomiskā viedokļa ir neracionāli…

Pat no tīrā racionālisma viedokļa mazu valsti uzturēt ir dārgi. Jo, piemēram, likumdošana, tiesību sistēma ir tikpat vajadzīga vienam francūzim kā latvietim. Nevar teikt, ka mums ir maza valsts – un tāpēc mums vajag maz likumu… Un, proporcionāli tas, protams, iznāk dārgāk. Uz vienu iedzīvotāju latvietis par savu valsti maksā dārgāk nekā krievs vai francūzis. Un tā vienmēr būs. Bet latvietis to atļaujas. Tāpat kā Ieva saka: es atļaušos šo somiņu, tāpēc ka tas man dod zināmu morālu vai estētisku apmierinājumu. Jo, ja tu būtu tikai, kā sakot,homo economicus, tad tu to nedarītu, bet tu esi kaut kas vairāk kāeconomicus. Sava valsts ir luksuss, ko mēs atļaujamies, lai justos labāk, ērtāk, lai dzīve būtu jēgpilnāka, lai mēs labāk varētu paši to veidot, sevi pārvaldīt…

>>Papildus>>