Romas Katoļu Baznīcas Rīgas arhibīskaps-metropolīts

1)Vai piespiest ārsti pretēji savai reliģiskajai pārliecībai izdarīt abortu, t.i. nogalināt mazu neaizsargātu dzīvību nav vēl lielāka vardarbība?
2) Konvencija (14.p.) uzliek par pienākumu valstij visu izglītības līmeņu (arī bērnudārza) mācību programmās iekļaut mācību vielu par dzimumu sociālajām lomām neatkarīgi no bioloģiskā dzimuma (tātad uzskatu, ka mēs nepiedzimstam kā vīrietis un sieviete).
3) Konvencija (12. p.) paredz pakāpeniski izskaust gadu simtos iedibinātās ģimenes tradīcijas.
Arhibīskaps ir vērsies pie visiem šobrīd Saeimā pārstāvētajiem tautas pārstāvjiem ar aicinājumu neratificēt šo konvenciju.

Savukārt Tieslietu ministrs Dzintars Raksnačš (NA) sniedzis sabiedrībai plašu juridisko izklāstu saistībā par riskiem, ratificējot Stambulas konvenciju

Pilnībā atbalstot:

- Deklarācijas par Māra Kučinska vadītā Ministru kabineta iecerēto darbību (turpmāk – Deklarācija) 99. punktā doto uzdevumu – “turpināsim un attīstīsim vardarbībā cietušu bērnu rehabilitāciju, sniegsim atbalstu ģimenēm, kurās konstatēta vardarbība, sniegsim atbalsta pasākumus cietušajām personām“ un

- Eiropas Padomes Konvencijā par vardarbības pret sievietēm un vardarbības ģimenē novēršanu un apkarošanu (turpmāk – Konvencija) mērķi – izskaust vardarbību pret sievietēm un vardarbību ģimenē,

vienlaikus vēršu uzmanību,

ka Konvencijas atsevišķu pantu iespējamā interpretācija, piemēram, par viendzimuma laulībām, sociālo dzimumu (dzimtes) jeb genderu skaitu un to lomām, ir pretrunā ar Latvijas sabiedrības pamatvērtībām un dzīvesziņu, Latvijas Republikas Satversmē noteiktajiem pamatprincipiem, kā arī ir pretrunā vai maina citos starptautiskos dokumentos nostiprinātos jēdzienus un to izpratni.

Ievērojot minēto, kā arī to, ka Konvencija ir parakstīta un

Latvijas normatīvie akti jau šobrīd nodrošina Latvijā pietiekamu aizsardzības mehānismu pret vardarbību, uzskatu, ka Konvencijas ratifikācija nav nepieciešama ne no lietderības apsvērumiem, nedz arī ņemot vērā iespējamos riskus.

I. Lietderības apsvērumi

Latvija ir apliecinājusi politisko gribu mazināt vardarbību ģimenē un vardarbību vispār (t.sk. pret sievieti) –

ne tikai parakstot Konvenciju, bet arī veicot nepieciešamos grozījumus Latvijas normatīvajos aktos un pārņemot jau šobrīd Konvencijas prasības krimināltiesību jomā.

Tas ir pozitīvs signāls starptautiskajai sabiedrībai, tā ir nopietna attieksme un gatavība arī turpmāk konsekventi turpināt vardarbības novēršanas un apkarošanas politiku. Nepieciešamības gadījumā tiesisko regulējumu ir iespējams uzlabot, pārņemot no Konvencijas Latvijai “derīgo”, bet nepadarot par saistošām tās Konvencijā iestrādātās prasības un ideoloģiskās nostādnes, kam tradicionāli noskaņotā Latvijas sabiedrība neuzticas, kas paplašina, groza vai atceļ citos starptautiskos dokumentos definētos standartus un kas nonāk pretrunā arī ar Latvijas Republikas Satversmes ievadu, 91., 99., 100., 110. un 112. pantā noteiktajiem principiem un Latvijas sabiedrības pamatvērtībām.

II. Riski

Manipulācija ar sabiedrības apziņu – pamatvērtību maiņa

1. Latvijas sabiedrības vairākumam nepieņemama gendera identitātes ideoloģijas uzspiešana

Konvencija (14. p.) paredz, ka tās dalībvalstīm attiecīgos gadījumos ir jāveic vajadzīgie pasākumi, lai visu izglītības līmeņu mācību programmās (ieskaitot bērnu dārzus) iekļautu Latvijai netradicionālu mācību vielu par dzimumu sociālajām lomām neatkarīgi no bioloģiskā dzimuma.

Informācijai: Vācijas Konstitucionālā tiesa 2017. gada 10. oktobra spriedumā lēma, ka Vācijas civilstāvokļa aktos bērnu dzimšanas reģistrā jāparedz trešais dzimums – vai nu “starpdzimums” vai “dažāds”, vai arī likumā nenorādot konkrētus dzimumu veidus.

Vācijas likumdevējam līdz 2018. gada 31. decembrim ir uzdots veikt attiecīgus grozījumus likumos, kas nosaka personas statusa reģistrēšanu.

Pamatojums – trešā dzimuma neesamība likumos esot diskriminācija uz dzimuma pamata. Kā redzams, tāda ir Latvijas tuvākās nākotnes realitāte arī Stambulas konvencijas (3. p. “c” punkts) kontekstā.

Dažādā dzimuma identitātes izpratne

Konvencijā termins “sociālais dzimums (dzimte)” (angl. – gender) tiek skaidrots kā „sociāli konstruētas lomas, uzvedība, nodarbošanās un īpašības, ko konkrēta sabiedrība uzskata par atbilstošām sievietēm un vīriešiem” (turpmāk arī – genders).

Tas nozīmē, ka Konvencijas izpratnē dzimumu (dzimtes) jeb genderu identitāte ir tas, kā kurš jūtas vai sevi izjūt sociāli, piem., kā cits dzimums, ne bioloģiskais, vai dzimumu kombinācija, vai neviens bioloģiskais dzimums. Tādēļ genders ir sociāli konstruēts un var būt pilnībā atrauts no bioloģiskā dzimuma.

Šobrīd tiek piedāvāti vairāk nekā 70 genderi (t.sk. kā genderi ir arī sieviete, vīrietis [bet nesaistīti ar bioloģisko dzimumu] un virkne citu starpdzimuma genderu – pangender, agender, transgender, androgīns utt.).

Latvijā tradicionāli un juridiski dzimuma identitāte (gender identity) nozīmē bioloģisko dzimumu (sieviete vai vīrietis) un tā atbilstību cilvēka iekšējai sajūtai par savu dzimumu, proti, kad persona ir un jūtas atbilstoši savam bioloģiskajam dzimumam.

Tātad Latvijā jēdziens “dzimums” sakrīt ar jēdzienu “gender” (“sociālais dzimums (dzimte)”) un ir attiecināms tikai un vienīgi uz diviem dzimumiem – vīriešu un sieviešu un neietver sevī nevienu citu nozīmi, kā vien iepriekš definēto.

Minētā jēdziena izpratne Latvijā atbilst arī 1998. gada 17. jūlija Romas Starptautiskās krimināltiesas statūtu 7. panta trešajā daļā definētajam tāda paša nosaukuma jēdzienam.

Tāpat jēdzienu “sieviete“ Latvijā interpretē atbilstoši šī jēdziena parastajai nozīmei, tas ir, kā sievieti bioloģiskā nozīmē. Neviena vīriešu dzimuma persona bioloģiskā nozīmē neietilpst un nevar ietilpt jēdzienā “sieviete”.

Secinājums:

Tātad ir būtiskas atšķirības starp vispārpieņemto, tradicionālo dzimuma identitātes jēdzienu un netradicionālo dzimuma (dzimtes) jeb genderu identitātes ideoloģiju.

Konvencijā definētā gendera identitātes ideoloģija nav pieņemama sabiedrības vairākumam Latvijā.

Latvija juridiski atzīst tikai divus bioloģiskos dzimumus – sievieti un vīrieti. Latvija neatzīst sociāli konstruētas lomas, kad persona sevi identificē ar citu dzimumu, kas nav tās bioloģiskais dzimums.

2. Vecāku tiesību ignorēšana bērnu izglītībā

Ignorējot starptautiskajos cilvēktiesību dokumentos garantētās vecāku tiesības, Konvencija (14. p. 1. d.) uzliks Latvijai par pienākumu veikt pasākumus, lai visu izglītības līmeņu mācību programmās tiktu iekļauta obligāta mācību viela, kas ir pretrunā ar bērnu vecāku reliģisko pārliecību un filozofiskajiem uzskatiem.

No Konvencijas izpildes uzraudzības ekspertu grupas (turpmāk – “GREVIO”) ziņojumiem par konkrētām valstīm jau ir redzams, ka „GREVIO“ pieprasa skolu izglītības programmās vairāk iekļaut gendera jautājumus (angl. – gender mainstreaming) un seksuālo izglītību sabiedrības mazākuma izpratnē. Bērnu vecāki tiek pilnībā ignorēti, lai gan tieši bērnu vecāki ir tie, kuriem ir primāras tiesības izlemt, ko apgūs un kā mācīsies viņu bērni.

Ar Stambulas konvencijas ratifikāciju Latvija uzņemtos starptautiskas saistības visu līmeņu izglītības iestādēs mācīt seksuālo izglītību sabiedrības mazākuma izpratnē un tādas sociālā dzimuma (dzimtes) lomas (genders), kas neatbilst sabiedrības vairākuma izpratnei Latvijā.

Secinājums:

Latvija atbalsta starptautiskajos cilvēktiesību dokumentos garantētās vecāku tiesības bērnu izglītībā. Izglītības saturs ir katras valsts iekšējā lieta un to nevar uzspiest ar starptautiskiem līgumiem.

3. Latvijas sabiedrības vairākumam nepieņemamas izmaiņas ģimenes institūta veidošanā – dabiskās ģimenes tradīciju apkarošana

Konvencija (12. p.) paredz pienākumu dalībvalstīm veikt visus vajadzīgos pasākumus, lai veicinātu izmaiņas sociālās vides un kultūras noteiktajos sieviešu un vīriešu uzvedības tradicionālajos modeļos. Tas nozīmētu pakāpeniski izskaust gadu simtos iedibinātās ģimenes tradīcijas.

Tādējādi ratificējot Konvenciju, ir bažas, ka Latvijai būs pienākums grozīt normatīvos tiesību aktus, izmainot ģimenes institūta būtību.

Valstīm var tikt uzspiests atzīt dažādas ģimenes formas (divas mātes vai divi tēvi u.c.). Tajā pašā laikā dabiskā, tradicionālā ģimene (tētis, mamma, bērni) var tikt apkarota.

Taču Latvijā konstitucionāla vērtība ir ģimene, kas balstīta laulībā starp vīrieti un sievieti (Satversmes 110. p.).

Šāda ģimenes izpratne atbilst arī Vispārējās Cilvēktiesību deklarācijas 16. pantam, kur ģimeni veidojošais pāris ir vīrietis un sieviete un nevis pāris jebkurā dzimumu vai genderu kombinācijā.

Vienlaikus atgādinu, ka arī Eiropas Cilvēktiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijas 12. pantā ir skaidri un nepārprotami noteikta nacionālo valstu prioritārās tiesības ģimenes institūta regulējuma noteikšanā.

Secinājums:

Latvija aizsargā un atbalsta dabisko ģimenes institūtu kā savienību starp vīrieti un sievieti.

4. Demogrāfijas pasliktināšanās

Saistībā ar ES pievienošanos Konvencijai Eiropas Parlaments 2017. gada 12. septembrī pieņēma Rezolūciju, no kuras izriet, ka Konvencijas izpratnē par vardarbības veidu pret sievieti būs uzskatāma drošu un likumīgu (legālo) abortu ierobežošana sievietēm un meitenēm, proti, par vardarbību pret sievieti un meiteni tiks uzskatīts likumīgs un pamatots atteikums izdarīt abortu.

Konvencijas redakcija rada problēmas divos aspektos: 1) meiteņu vecāku piekrišana, visdrīzāk, netiks prasīta; 2) Latvijā var nākties palielināt abortu veikšanas gadījumus, t.i., no 12. grūtniecības nedēļas palielināt līdz, piemēram, 24. grūtniecības nedēļai (kā tas jau ir Nīderlandē un Apvienotajā Karalistē), tādējādi pēc Eiropas Parlamenta deputātu domām nodrošinot Konvencijā (piemēram, 6.p.) paredzēto “sieviešu tiesību un iespēju paplašināšanu”.

Tāpat arī Latvijas sabiedrības vairākumam nepieņemama sociālā dzimuma (dzimtes) jeb gendera identitātes ieviešana, veidojot vairākus desmitus jaunas starpdzimumu formas, radīs papildu riskus demogrāfijas stāvoklim.

Secinājums:

Ievērojot Latvijas demogrāfisko situāciju, minētais nav atbilstošs Latvijas interesēm. Turklāt šajā kontekstā aktuāls ir jautājums par tiesībām uz dzīvību, kas garantētas vairākos starptautiskajos cilvēktiesību dokumentos un Latvijas Republikas Satversmes 93. pantā.

5. Latvijas tradīcijām un kultūrai neatbilstošas valodas lietošanas uzspiešana (iejaukšanās valsts valodas politikā)

Eiropas Parlamenta pieņemtajā Rezolūcijā ir norādīts (9. punkta «m» apakšpunktā), ka Konvencijas ieviešanas kontekstā dalībvalstīs būtu jāievieš gender-neitrāla valoda (angl. – gender-neutral language). Tas nozīmē to, ka latviešu valodā esošie vietniekvārdi “viņš” un “viņa” varētu nebūt vairs pietiekami, jo vajadzēs ieviest arī neitrālus vietniekvārdus, kurus tad izmantotu transpersonas (transgender).

Secinājums:

Nacionālas un neatkarīgas valsts tiesības ir pašai noteikt savu valsts valodas politiku un valodas lietojumu. Turklāt Eiropas Cilvēktiesību tiesa un Eiropas Savienības Tiesa savā judikatūrā ir skaidri pateikušas, ka valsts valoda ir viena no konstitucionālajām pamatvērtībām, tāpat kā nacionālā teritorija un nacionālais karogs. ES tiesības neskar nacionālu valstu valsts valodas politikas jautājumus.

Citi riski Konvencijas piemērošanā

1. Konvencijas uzraudzība

Svarīgi atzīmēt, ka, lai gan Eiropas Savienība pievienojusies Konvencijai tikai tajās jomās, kas ietilpst ES kompetencē (patvēruma meklētāji un sadarbība krimināltiesību jomā), un pārējās jomas paliek katras ES dalībvalsts ziņā (piemēram, izglītība, veselība, valoda), taču Konvencijā tiek regulēti, kā jau minēts iepriekš,  dalībvalstu suverēnie jautājumi.

Turklāt tās uzraudzībā tiek iesaistītas neparasti daudzas institūcijas:

1)  dalībvalstu parlamenti;

2)  EP Parlamentārā asambleja (pirmais šāda veida noteikums, kas jebkad iekļauts kādā no EP konvencijām);

3)  EP Ministru komiteja;

4) Konvencijas dalībvalstu komiteja;

5) „GREVIO“.

Uzraudzības mehānisms ir izpēte (monitorings) un rekomendāciju sniegšana dalībvalstij – rekomendācijas var būt vispārīgas vai ārkārtas.

Secinājums:

Ratificējot Konvenciju, Latvijai būs pienākums ņemt vērā „GREVIO” vispārējos ieteikumus, kas attieksies uz visām Konvencijas dalībvalstīm un uz visiem šīs Konvencijas pantiem un tematiem (Konvencijas 66., 69. p.), kā arī Latvijai domātos ieteikumus (Konvencijas 68. p.12. d.), arī tādus, kas skar Latvijas suverenitātes jautājumus.

2. Negodīga finanšu līdzekļu sadale

Tāpat Konvencijā tiek prasīts, lai valstis piešķir vairāk finanšu līdzekļus tikai tām NVO, kas nodarbojas ar sieviešu kustību un sieviešu tiesībām, bet ne tām NVO, kas aizsargā ģimenes un bērnus.

No Konvencijas nosaukuma izriet, ka runa ir par vardarbību „ģimenē“, un tādēļ ir absurdi, ka NVO, kas nodarbojas ar ģimenes jautājumiem, tiek izslēgtas no Konvencijas kā nesvarīgas.

Secinājums:

Minētā prasība ir pretrunā ar valdības Deklarācijā doto uzdevumu (99.) sniegt atbalstu ģimenēm, kurās konstatēta vardarbība, tostarp vienreizējos pabalstus ārkārtas situācijās, kā arī atbalsta pasākumus cietušajām personām.

III. Konvencijas statuss dalībvalstīs

No 47 Eiropas Padomes dalībvalstīm Konvenciju ir parakstījušas 45 dalībvalstis – visas 28 ES dalībvalstis un Eiropas Savienība (13.06.2017.), gandrīz visas EP dalībvalstis (izņemot Krievijas Federāciju un Azerbaidžānu).

Raugoties ES kontekstā, no 28 ES dalībvalstīm šobrīd Konvenciju ir ratificējušas 17, savukārt 11 ES dalībvalstis Konvenciju ir tikai parakstījušas, bet nav ratificējušas (Bulgārija, Horvātija, Čehija, Grieķija, Ungārija, Īrija, Latvija, Lietuva, Luksemburga, Slovākija, Apvienotā Karaliste). Pēc mūsu rīcībā esošās informācijas, Slovākijā ratifikācijas process ir apturēts tautas protestu rezultātā.

Kopumā no 45 Konvenciju parakstījušām EP dalībvalstīm to šobrīd nav ratificējušas 17, tostarp arī Islande, Lihtenšteina, Moldova, Maķedonija un Ukraina.

ES parakstīja Stambulas konvenciju 2017. gada 13. jūnijā, taču nav vēl to ratificējusi. Tas, ka ES ir parakstījusi Konvenciju, no juridiskā viedokļa nenozīmē to, ka Latvijai vai kādai citai ES dalībvalstij ir pienākums parakstīt un/vai ratificēt Stambulas konvenciju.

Daudzas Konvencijas dalībvalstis izteikušas dažādas atrunas un pievienojušas deklarācijas, kā arī izteikušas iebildumus pret Polijas iesniegto deklarāciju. Piemēram, 18 EP dalībvalstis Konvencijas parakstīšanas brīdī paziņojušas par atrunu izdarīšanu (t.sk. arī Latvija – parakstot Konvenciju 2016. gada 18. maijā).

Trīs valstis – Polija, Lietuva un Latvija – ir iesniegušas vispārējas deklarācijas par Konvencijas normu interpretāciju saskaņā ar savu valstu konstitūcijām. No šīm trim valstīm tikai Polija ir ratificējusi Konvenciju, tādēļ pret tās iesniegto „konstitucionālo deklarāciju“ jau sešas valstis (Austrija, Somija, Nīderlande, Norvēģija, Zviedrija un 2017. gada 11. decembrī arī Šveice) ir izteikušas iebildumus, norādot, ka šī deklarācija patiesībā esot neatļauta atruna.

Līdz ar to mēs varam prognozēt ka, ratificējot Konvenciju ar Latvijas jau iesniegto deklarāciju, Latvija saņems analoģiskus iebildumus kā Polija, proti, deklarācija tiks uzskatīta par neatļautu atrunu, un tā nedos pilnīgi nekādas juridiskās garantijas.

Secinājums:

Lai novērstu iepriekš minētos riskus, ja Latvija tomēr izšķiras par konvencijas ratifikāciju, ratifikācijas dokumentiem ir jāpievieno Latvijas interpretatīvās deklarācijas.

Nav pieļaujami un ir pretrunā sabiedrības interesēm bez šāda “aizsargmehānisma” – interpretatīvajām deklarācijām – uzņemties tik kritiski vērtētas starptautiskas saistības, kas, ievērojamas sabiedrības daļas ieskatā, var apdraudēt Latvijā esošās tradicionālās ģimenes vērtības, t.sk. vecāku tiesības.

Noslēguma secinājums:

Atkārtoti uzsveru, ka, respektējot tradicionālās vērtības aizstāvošās Latvijas pilsoniskās sabiedrības lielākās daļas, vadošo reliģisko konfesiju, nevalstisko organizāciju un tiesību ekspertu paustās bažas par Konvencijas piemērošanu un interpretāciju Latvijā,

neatbalstu Konvencijas ratifikāciju,

jo atsevišķi tās panti un to interpretācija nonāk pretrunā ar Latvijas Republikas Satversmes ievadā, 91., 99., 100., 110. un 112. pantā noteiktajiem principiem, Latvijas pašreizējām starptautiskajām saistībām cilvēktiesību jomā un Latvijas sabiedrības pamatvērtībām.

Iespējas personām privātas vienošanās ceļā vienoties par dažādiem civiltiesiska rakstura jautājumiem
________________________________________
I Savstarpējo mantisko attiecību risināšana
Civillikums paredz dažādus tiesiskos mehānismus, kā divas kopā dzīvojošas personas var regulēt savstarpējās mantiskās attiecības:
1. Dāvinājums līgums – personas var slēgt ar citu personu dāvinājuma līgumu par jebkuru ķermenisku vai bezķermenisku lietu – nekustamu īpašumu, kustamu mantu, prasījuma tiesību.
2. Pirkuma un maiņas līgums – persona var citai personai atsavināt jebkuru ķermenisku vai bezķermenisku lietu.
3. Nomas, īres, patapinājuma līgumi – persona var nodot citai personai lietošanā bez atlīdzības vai par atlīdzību jebkuru tai piederošu lietu.
4. Uztura līgums – divas personas var noslēgt uztura līgumu, kur uztura devējs apmaiņā pret kādu mantisku vērtību apsolās dot uzturu uztura ņēmējam.
5. Aizdevuma līgums – persona ar ikvienu citu personu var noslēgt aizdevuma līgumu par zināma daudzuma atvietojumu lietu aizdošanu.
6. Pilnvarojums līgums – persona var noslēgt ar citu personu pilnvarojuma līgumu, ar kuru tā var pilnvarot šo personu vest atsevišķas lietas pilnvarotāja vārdā un uzdevumā vai pārzināt visas pilnvarotāja lietas.
7. Nākotnes pilnvarojuma līgums – persona var uzdot citai persona pārzināt visas savas lietas, ja veselības traucējumu dēļ vai citu iemeslu vai apstākļu dēļ tā kādā brīdī nākotnē nespēs saprast savas darbības nozīmi vai vadīt to.
Vienlaikus personām, kuras dzīvo kopā un kuras kopīgi atsavināšanas darījumu ceļā iegūst mantu (īpašumu), ir iespēja īpašumtiesības uz šo mantu nostiprināt kopīpašuma formā, tādējādi iegūstot tiesības rīkoties kopīgi ar attiecīgo īpašumu.
II Savstarpējo mantisko attiecību sakārtošana nāves gadījumam
Paralēli likumiskajai mantošanai, kad mantot ir aicināti tikai laulātais, radinieki un adoptētie, Civillikums pieļauj arī citus mantošanas veidus, kas nav tieši saistīti ar laulību vai radniecību.
1.Testamentārā mantošana – ikvienai personai ir tiesības taisīt publisku vai privātu testamentu, ar kuru tā dod rīkojumu rīcībai ar visu tās mantu, kādu mantas daļu vai atsevišķu lietu šīs personas nāves gadījumā.
2.Līgumiskā mantošana – mantojuma līgums, ar kuru viena persona citai personai vai divas personas savstarpēji viena otrai var piešķirt tiesības uz visu savu mantojumu, konkrētu tā daļu vai atsevišķu lietu.
III Savstarpējās vienošanās ģimenes lietās
Bērna vecāki, neatkarīgi no tā, vai viņi ir savstarpējā laulībā, var slēgt vienošanās par bērna uzvārdu un vienošanos par viena vecāka atsevišķas aizgādības nodibināšanu.
IV Citu normatīvo aktu regulējums:
1. Likums „Par apdrošināšanas līgumu” paredz, ka dzīvības un nelaimes gadījumu apdrošināšanas līgumā var norādīt vienu vai vairākas personas – labuma guvējus, kas saņems apdrošināšanas atlīdzību apdrošinātā nāves gadījumā;
2. Valsts sociālo pabalstu likums (14.pants) paredz, ka apbedīšanas pabalstu piešķir tai personai, kas uzņēmusies apbedīšanu;
3. Pacientu tiesību likums noteic, ka pacients var pilnvarot jebkuru citu personu viņa vietā piekrist ārstniecībai kopumā vai ārstniecībā izmantojamajai metodei vai atteikties no ārstniecības kopumā vai izmantojamās metodes, kā arī saņemt informāciju par viņa ārstniecību;
4. Seksuālās un reproduktīvās veselības likums noteic, ka medicīnisko apaugļošanu veic pēc heteroseksuāla pāra vai sievietes vēlēšanās.

asociacijagimene.lv

Desmit kristīgas un ģimeniskās vērtības atbalstošas nevalstiskās organizācijas (NVO) nosūtījušas vēstuli Ministru prezidentam Mārim Kučinskim (ZZS), kā arī valdības locekļiem, paužot atbalstu tieslietu ministram Dzintaram Rasnačam (VL-TB/LNNK) un aicinot neparakstīt Stambulas konvenciju.

Vēstulē ir uzsvērts, ka Latvijas NVO pauž atbalstu Latvijas kristīgo baznīcu vadītāju izteiktajam viedoklim, ka Stambulas konvencija nerisina vardarbības problēmu pēc būtības.

Piekrītot, ka vardarbība jebkurā tās izpausmē ir nosodāma un izskaužama parādība, NVO vērš uzmanību uz vairākkārtējiem Tieslietu ministrijas pierādījumiem, ka valsts un atbildīgās institūcijas vairāku gadu garumā ir veikušas virkni pasākumu vardarbības mazināšanai ģimenēs, tāpēc nebūtu atbalstāma šaubas radījuša dokumenta parakstīšana un ratificēšana Latvijā.

Vēstules autori izsaka aicinājumu valdības ministriem neatbalstīt un neparakstīt Stambulas konvenciju, bet turpināt strādāt pie tiem jautājumiem, kas veicina cilvēku cieņu, atbildību ģimenē, un savstarpēju uzticību.

Vēstuli parakstījis biedrības “Family Ecology Institute” valdes priekšsēdētājs Dainis Stikuts, ģimenes izglītības un attīstības fonda “Ābeļzieds” pārstāve Indra Tretjakova, biedrības “Svētās ģimenes māja” valdes priekšsēdētāja Andra Kravaļa vārdā valdes locekle Inese Švekle, biedrības “Krīzes grūtniecības centrs” valdes priekšsēdētāja Judīte Briede-Jureviča, biedrības “Psiholoģijas un attīstības centrs Mājas” valdes locekle Līga Ruttule, “Kustība par dzīvību” valdes priekšsēdētāja Dzintra Bušmane, nodibinājuma “Caritas Latvija” pārstāve Egita Volinska, Latvijas Kristīgās akadēmijas rektore Skaidrīte Gūtmane, Latvijas Kristīgo skolotāju asociācijas valdes locekle Elita Kleinhofa-Prūse un Latviešu identitātes atbalsta biedrības valdes locekle Ieva Bērziņa.

Intervija ar tieslietu ministru Dzintaru Rasnaču, par to, kāpēc Latvijai nevajadzētu pievienoties Stambulas konvencijai

Tieslietu ministrs Dzintars Rasnačs

Iespējas personām privātas vienošanās ceļā vienoties par dažādiem civiltiesiska rakstura jautājumiem

I. Savstarpējo mantisko attiecību risināšana

Civillikums paredz dažādus tiesiskos mehānismus, kā divas kopā dzīvojošas personas var regulēt savstarpējās mantiskās attiecības:

1.       Dāvinājums līgums – personas var slēgt ar citu personu dāvinājuma līgumu par jebkuru ķermenisku vai bezķermenisku lietu – nekustamu īpašumu, kustamu mantu, prasījuma tiesību.

2.       Pirkuma un maiņas līgums – persona var citai personai atsavināt jebkuru ķermenisku vai bezķermenisku lietu.

3.       Nomas, īres, patapinājuma līgumi – persona var nodot citai personai lietošanā bez atlīdzības vai par atlīdzību jebkuru tai piederošu lietu.

4.       Uztura līgums – divas personas var noslēgt uztura līgumu, kur uztura devējs apmaiņā pret kādu mantisku vērtību apsolās dot uzturu uztura ņēmējam.

5.       Aizdevuma līgums – persona ar ikvienu citu personu var noslēgt aizdevuma līgumu par zināma daudzuma atvietojumu lietu aizdošanu.

6.       Pilnvarojums līgums – persona var noslēgt ar citu personu pilnvarojuma līgumu, ar kuru tā var pilnvarot šo personu vest atsevišķas lietas pilnvarotāja vārdā un uzdevumā vai pārzināt visas pilnvarotāja lietas.

7.       Nākotnes pilnvarojuma līgums – persona var uzdot citai persona pārzināt visas savas lietas, ja veselības traucējumu dēļ vai citu iemeslu vai apstākļu dēļ tā kādā brīdī nākotnē nespēs saprast savas darbības nozīmi vai vadīt to.

Vienlaikus personām, kuras dzīvo kopā un kuras kopīgi atsavināšanas darījumu ceļā iegūst mantu (īpašumu), ir iespēja īpašumtiesības uz šo mantu nostiprināt kopīpašuma formā, tādējādi iegūstot tiesības rīkoties kopīgi ar attiecīgo īpašumu.

II Savstarpējo mantisko attiecību sakārtošana nāves gadījumam

Paralēli likumiskajai mantošanai, kad mantot ir aicināti tikai laulātais, radinieki un adoptētie, Civillikums pieļauj arī citus mantošanas veidus, kas nav tieši saistīti ar laulību vai radniecību.

1.Testamentārā mantošana - ikvienai personai ir tiesības taisīt publisku vai privātu testamentu, ar kuru tā dod rīkojumu rīcībai ar visu tās mantu, kādu mantas daļu vai atsevišķu lietu šīs personas nāves gadījumā.

2.Līgumiskā mantošana - mantojuma līgums, ar kuru viena persona citai personai vai divas personas savstarpēji viena otrai var piešķirt tiesības uz visu savu mantojumu, konkrētu tā daļu vai atsevišķu lietu.

III Savstarpējās vienošanās ģimenes lietās

Bērna vecāki, neatkarīgi no tā, vai viņi ir savstarpējā laulībā, var slēgt vienošanās par bērna uzvārdu un vienošanos par viena vecāka atsevišķas aizgādības nodibināšanu.

IV Citu normatīvo aktu regulējums:

1.       Likums „Par apdrošināšanas līgumu” paredz, ka dzīvības un nelaimes gadījumu apdrošināšanas līgumā var norādīt vienu vai vairākas personas – labuma guvējus, kas saņems apdrošināšanas atlīdzību apdrošinātā nāves gadījumā;

2.       Valsts sociālo pabalstu likums (14.pants) paredz, ka apbedīšanas pabalstu piešķir tai personai, kas uzņēmusies apbedīšanu;

3.       Pacientu tiesību likums noteic, ka pacients var pilnvarot jebkuru citu personu viņa vietā piekrist ārstniecībai kopumā vai ārstniecībā izmantojamajai metodei vai atteikties no ārstniecības kopumā vai izmantojamās metodes, kā arī saņemt informāciju par viņa ārstniecību;

4.       Seksuālās un reproduktīvās veselības likums noteic, ka medicīnisko apaugļošanu veic pēc heteroseksuāla pāravai sievietes vēlēšanās.

Līdzīga ziņa:

LGBT ideoloģijas „Trojas zirgs” pie Latvijas vārtiem 

Foto:Nacionālā Apvienība

Ceturtdien, 15.janvārī, tieslietu ministrs Dzintars Rasnačs tikās ar Eiropas Baznīcu konferences un Katoļu Baznīcas Eiropas Savienības Bīskapu konferenču komisijas vadību, kā arī Latvijas Baznīcu pārstāvjiem, lai aktualizētu jautājumus saistībā ar izaicinājumiem mūsdienu sabiedrībā – reliģiskās brīvības apdraudējumiem ES un ārpus tās robežām, kā arī imigrāciju no trešajām valstīm,-ziņo spektrs.com/Nacionālā Apvienība/Andris Vitenburgs. 

Tieslietu ministrs Dzintars Rasnačs sarunas laikā aicināja Baznīcu pārstāvjus aktīvi vērsties pie sabiedrības, lai mazinātu reliģisko neiecietību un veicinātu toleranci starp dažādu reliģiju pārstāvjiem.

Eiropas Baznīcu konferences, Katoļu Baznīcas Eiropas Savienības Bīskapu konferenču komisijas, Latvijas evaņģēliski luteriskās Baznīcas, Romas Katoļu Baznīcas un Latvijas Pareizticīgās Baznīcas pārstāvji uzmanību vērsa uz kristiešu vajāšanu arābu valstīs un aicināja ES pievērst uzmanību šim jautājumam un par to paust kopīgu nostāju.

Tikšanās laikā abas puses pārrunāja jautājumus, kas skar dažādu vispārējās brīvības izpausmju ierobežošanu un cieņu pret dažādām reliģijas grupām, ES iekšējo un ārējo drošību, bēgļu uzņemšanu un reliģiskās neiecietības mazināšanu.

Atbildē par viendzimuma pāru iespējām sakārtot mantiskās tiesības tieslietu ministrs pauž, ka konstitucionālā līmenī Latvija ir izšķīrusies par laulību kā savienību starp vīrieti un sievieti, taču jebkurai personai ir tiesības veidot savu privāto dzīvi pēc saviem ieskatiem. Saskaņā ar spēkā esošajiem normatīvajiem aktiem nepastāv šķēršļi kopā dzīvojošajām personām noregulēt savas mantiskās attiecības, slēdzot dažādus civiltiesiskus darījumus.

Likumdevējs ir paredzējis noteiktu mantisko attiecību un mantisko seku regulējumu un aizsardzību laulātajiem, bērniem, atsevišķos gadījumos arī plašākam radinieku lokam (piemēram, laulāto mantisko attiecību regulējums, mantošanas, uzturēšanas saistību regulējums, tiesības saņemt valsts pabalstus u.tml.). Tas tiek pamatots ar tradicionālo laulības un ģimenes izpratni Satversmes 110.pantā. Tieslietu ministrs atbildē apvienībai „Mozaīka” informē, ka Latvijas Republikas Satversmē laulība – vīrieša un sievietes savienība – ir nostiprināta kā viena no fundamentālām sabiedrības un valsts pastāvēšanas vērtībām un tai konstitucionālā līmenī ir piešķirts īpašs statuss un aizsardzība.

Pamatojot savu viedokli, tieslietu ministrs atsaucas gan uz konstitucionālo regulējumu un personu mantiskās attiecības regulējošajiem normatīvajiem aktiem, gan uz starptautiskajiem tiesību aktiem un Eiropas Cilvēktiesību tiesas spriedumiem.

Vēstule pielikumā:

Dzintara Rasnaca_atbilde_Mozaika

Līdzīga ziņa:

Dzintars Rasnačs: Vai jāveicina laulību reģistrēšana? 

Par laulību un ģimeni daudz teikts. Savos iespaidos dalās tauta kopumā un arī ik reiz izjūtot kādu apdraudējumu ģimenes vērtībām atskan baznīcas trauksmes zvans. Taču šoreiz ieklausīsimies, ko saka viens no tautas kalpiem un nevalstiskās organizācijas Asociācija „Ģimene”; Biedrība ,,Atver Acis” un Biedrība „Nepaliec Viens”, par kādu lasītāja atsūtītu vēstuli, kā arī papildus atspoguļojot pēdējā laika notikumus Latvijā. Sarunā ar pieredzējušu un ilggadēju Saeimas deputātu no Nacionālās apvienības frakcijas Dzintaru Rasnaču. Politiķis absolvējis Latvijas Universitātes Juridisko fakultāti. Tiesību zinātņu maģistrs. Ilgu laiku strādājis Saeimas Juridiskajā komisijā. Ir darbojies Cilvēktiesību un sabiedrisko lietu komisijas Bērnu tiesību aizsardzības apakškomisijā, kā arī Juridiskās komisijas Tiesu politikas apakškomisijā. Patlaban Dzintars Rasnačs ir 11.Saeimas sekretārs.

Vai jāveicina laulību reģistrēšana?

Viedoklis no vēstules: Konservatīvo vērtību aizstāvji runā par to, ka valstij būtu jāstiprina laulības institūcija, veicinot nereģistrēto pāru stāšanos laulībā. Pamatojoties uz statistiku, kas liecina par to, ka laulātās ģimenēs bērniem ir labāk. Proti, bērni jūtas drošāk un ģimenes ir stabilākas, jo precēti pāri šķiras retāk nekā tie, kuri rada bērnus nereģistrētā kopdzīvē.

Kādi no konservatīvo vērtību aizstāvjiem piedāvā risinājumu reģistrētās laulībās dzīvojošiem pāriem piešķirt papildu bonusu materiālu labumu veidā, lai mudinātu cilvēkus reģistrēt savas attiecības.

Korelācija nenozīmē cēloņsakarību. Nav pamata apgalvot, ka noteikti jāveicina laulību reģistrēšana, cerot, ka tā uzlabotos bērnu labklājība.

Pieņemsim, ka iecerētais panākts. Valsts laulātiem pāriem piedāvātu kādus būtiskus labumus, kuri nepienāktos neprecētiem pāriem ar bērniem. Tad jau viņi arī gribētu iegūt tos labumus, tāpēc būtu spiesti stāties laulībā. Vai cilvēki, kuri tāpat vien kādu laiku dzīvojuši kopā, neiesniegtu šķiršanās prasību tikpat ātri kā būtu pametuši viens otru, ja nebūtu laulības apliecinošs papīriņš? Vai alkoholiķis vīra statusā dzertu mazāk? Aborti mazinātos un t.t.?

Kāpēc neprecēties oficiāli?

Laulības likumiskā institūcija rada grūtības, nevis atvieglojumus. Interešu konfliktu ierobežojumi attiecas uz laulātajiem, bet neattiecas uz partneriem. Piemēram, ja kāds no valsts struktūrā esošajiem precas, tad vienam no abiem jāatstāj darbs vai amats, bet ja dzīvo kopā bez laulāšanās – viss notiek. Laulātie strādā kopā, bet SIF projektā kopīgi piedalīties nevar, finansēšanas noteikumi neatļauj. Var dzīvot kopā, bet, ja, kā Andra Bērziņa gadījumā, viens no partneriem kļūst par prezidentu, tad abiem jālaulājas piespiedu kārtā.

SPEKTRS: Rasnača kungs, kā Jūs vērtējat vēstules saturu?

Dzintars Rasnačs: Uz notiekošo raugos kopumā un daudz lielākā laika posma šķērsgriezumā. Tāpēc par atskaites punktu būtu jāņem Latvijas Neatkarības atjaunošanas laiks. Jāsaka, ka ir pagājuši vairāk nekā 20 gadi un ir darīts daudz, lai nostiprinātu konservatīvās vērtības gan kristīgās, gan arī pirms kristietības latviskās vērtības, kuras arī mēs uzskatām par konservatīvām vērtībām. Tās ir nostiprinātas atjaunojot Latvijas Civillikumu un ietvertas Satversmes 110. pantā, kurā teikts: “valsts aizsargā un atbalsta laulību – savienību starp vīrieti un sievieti, ģimeni, vecāku un bērna tiesības”. Notiek arī aktuāla sadarbība starp valsti un baznīcu nostiprinot to pamatus likumos. Likumiskā bāze ir. Manuprāt, tas ir spēcīgs vairogs pret uzbrukumiem no dažādām pusēm un pasargā no centieniem mākslīgi mainīt vērtību izpratni.

SPEKTRS: Vai Jūsu minētais vairogs ir pietiekami liels?

Dzintars Rasnačs: Es domāju, ka tas ir pietiekami liels. Tas arī turpmāk būs tiek liels, cik mēs paši neļausim sevi mainīt degradējošā  virzienā. Mūs mēģina ietekmēt, lai mēs atteiktos no tām vērtībām, kas veidojušās un nostiprinājušās gan pirms, gan arī kristietības laikā. Mūsu galvenais uzdevums ir to nepieļaut.

Runājot par vēstulē minētām niansēm interešu konfliktu ierobežojumiem. Ierobežojumi ir izveidojušies pēdējo padsmit gadu laikā. Konkurējot darba tirgū vai arī valsts sektorā strādājošos laulātos nostāda neērtā situācija. No vienas puses Satversmē ierakstītais ir ģimenes atbalstam un aizsardzībai, taču no otras puses pastāv arī šādi uzstādītie ierobežojumi. Tam ir savi iemesli. Ierobežojumiem ir jābūt, taču nevis formāliem un bezjēdzīgiem, bet pēc būtības.

Attiecībā par laulātiem, mēs varētu ieviest pakāpeniskas izmaiņas. Var meklēt atsevišķus mehānismus likumos.

SPEKTRS: Piemēram?

Dzintars Rasnačs: Piemēram, senākos laikos bija bezbērnu nodoklis, tas bija zināmā vērā pretimnākšana ģimenisko vērtību nostiprināšanai. Taču mūsdienās tādā formātā, tas nebūtu atbalstāms, bet, ja mēs runājam kaut vai par Iedzīvotāju Ienākuma nodokļa nepieliekamā minimuma politiku, tad varētu daudzas lietas pilnveidot, attiecībā par laulātām personām, kuru apgādībā ir nepilngadīgi bērni. Un te ir diezgan plašs lauciņš, kurā šādu mehānismu varētu veicināt un iestrādāt.

Manuprāt, būtu vērtīgs precedents, ja tie laulātie, kuri saskata kādu būtisku pretrunu spēkā esošajos likumos attiecībā pret Satversmes 110.pantu un uzstādītajos ierobežojumos kādā konkrētā publiskā vai privātajā darbībā, ja viņi apstrīdētu konkrētā likuma normas iesniedzot atbilstošu prasību Satversmes tiesā.

Pēdējo laiku aktualitāšu gaismā

S: Kāds ir Jūsu vērtējums par Labklājības ministrijas izdotajām dzimuma izglītojošām grāmatiņām?

Dz. R: Domāju, ka tas ir kārtējais no ārpuses vērstais spiediens ar mērķi grozīt mūsu vērtību izpratni. Taču nebūšu tik kategorisks, jo uztveru to kā maldīgu viedokli.

S: Bet tas taču tiek darīts valsts līmenī ar valstij pieejamiem resursiem?

Dz. R: Ja šāda uzspiešana būtu īstenota  slepeni un ar viltu, neinformējot sabiedrību, tad tas būtu cits jautājums.

S: Bet mēs taču par šāda projekta virzību iepriekš neko arī nezinājām..

Dz. R: Šajā gadījumā tas bija pieejams publiski. Tagad panākts, ka projekta virzītāji ir atkāpušies no ieceres piedāvāto literatūru ieviest izglītības iestādēs obligātā kārtībā. Tāpēc uzskatu, ka tā ir mūsu uzvara. Es domāju, ka tagad plašs vecāku loks daudz uzmanīgāk skatīsies, kādas vērtības pirmskolas iestādēs cenšas ieaudzināt bērnos un, lai tās nenonāktu pretrunā ar tām vērtībām, kas ir nostiprinājušās ģimenē. Kad bērns tiek audzināts konservatīvā vidē un pirmskolas iestādē vai skolā māca citādas vērtības, tad tas bērnā rada milzīgas pretrunas un tādējādi tiek veicināta liela garīgā trauma. Tas var veidot milzīgas problēmas tieši pusaudža gados. Kad bērns vēl nav pieaudzis, bet jau sāk skaidrāk redzēt pretrunas, kuras uzspiež  sociālajā vidē un ar tām pamatvērtībām, kuras audzinātas ģimenē. Nav sliktuma bez labuma, tā mēdz ļaudis teikt. Arī šajā gadījumā dzimuma pašapziņas noliedzēji ir panākuši pretējo – sociālajos tīklos šajās dienās ir publicēti daudzi izglītojoši un uz zinātniskām atziņām balstīti konservatīvās vērtības apstiprinoši raksti. Sabiedrība kļuvusi izglītotāka.

S: Par tautības ierakstu pasē. Izskan viedokļi no politiķu puses, ka ieraksts „Latvietis” nav nepieciešams, jo tautības iekļaušana neatbilst starptautiskajai praksei un t.t. Taču plašsaziņas līdzekļos nerimst komentētāju neapmierinātības paušana par šādu iespēju liegšanu. Saeimas komisija noraidīja Nacionālās apvienības deputātu virzīto priekšlikumu atjaunot kārtību, ka pēc pilsoņa vai nepilsoņa vēlēšanās viņa pasē ieraksta ziņas par tautību.  Vai tas tā arī paliks, nē un cauri?

Dz. R: Mēs esam par tiesībām saņemt tautības ierakstu pasē! Esam iesnieguši Saeimā prasību, tāpēc šis jautājums būs izskatīts neatkarīgi no komisijas lēmuma un iekļauts darba kārtībā. Ceturtdien, 18.oktobrī, Saeima par to lems. Mēģināsim pārliecināt deputātu vairākumu, ka tās ir katras personas tiesības un šis ieraksts ir jāsaglabā un šīs tiesības nevar atņemt pret indivīda gribu. [Papildinājums: Likumprojektā „Grozījums Personu apliecinošu dokumentu likumā” par 39, pret 38, atturas 4]

S: (Politiķis atver somu un no tās izņem pasi atverot to, redzams tautības ieraksts -LATVIETIS)

S: Vai Jūs, lūdzu, varētu īsi argumentēt kāpēc Latvijā būtu jāievieš eiro?

Dz. R: Ja reiz mēs esam Eiropas zonā, tad arī attiecīgā ģeopolitiskā telpā. Ja mēs neesam Eiropā, tad nonākam citā ģeopolitiskā telpā.

S: Jūs domājat Krievijas ietekmē?

Dz. R: Jā, tā arī ir teicis Igaunijas prezidents Tomass Hendriks Ilvess. [Jūnija vizītes laikā, rīkotajā preses konferencē ar Valsts prezidentu Andri Bērziņu Igaunijas prezidents sacīja, ka priecājas par Latvijas uzņemto kursu uz eiro.] Es viņa viedoklim pilnīgi piekrītu.

S: Izriet, ka cita ceļa mums nav..

Dz. R: Mums cita risinājuma nav. Jo mums jāizšķiras par vienu no šiem diviem ceļiem.

S: Lindermaņa izteiktā pozīcija par autonomijas piešķiršanu Latgalei varētu saukt par populistisku, taču neaizmirsīsim, ka pirms referenduma par divvalodību arī tā domājām, taču referendums notika un mēs esam ne tikai ieguvēji, bet arī zaudētāji, jo bija jāšķiras no 1,7 miljoniem Ls.

Kā ir vērtējama demokrātija šādā interpretācijā, vai nevajadzētu uzstādīt kādas robežas? Kā Jūs politiķi sakāt „sarkanās līnijas”. Šķiet dīvaini, ka Drošības Dienests joprojām vērtē. Cik ilgi būtu jāvērtē, lai rīkotos, bet ja rīkojas, tad kā?

Dz. R: Es negribētu, ka šādas un citas līdzīgas personas tiek īpaši izceltas un pat glorificētas, vai veidot no viņiem kādu īpašu sātana tēlu.

Tā ir mērķtiecīga Krievijas ārpolitikas sastāvdaļa – regulāri novājināt kaimiņvalstis Igauniju, Lietuvu, Latviju, Gruziju, jo īpaši Ukrainu. Scenāriji un metodes ir līdzīgi. Novājināšanas politikas viens no līdzekļiem ir tādu demokrātisko mehānismu izmantošana pret valsti, kas ir šo valstu likumos. Papildus jāmin, ka ļoti spēcīgs līdzeklis ir Kremļa ietekme plašsaziņā. Viens no galvenajiem virzieniem – valstsnācijas šķelšana. Otrs virziens – starptautiskajā telpā nacionālā valsts tiek regulāri nomelnota.

Runājot par Lindermanu, tad jāsaka, ka viņš ir tikai maza skrūvīte šajā lielajā mehānismā.

S: Vai nebūtu pienācis laiks šo skrūvīti izskrūvēt?

Dz. R: Es domāju, ka tas ir Drošības Policijas kompetencē un agri vai vēlu, bet Lindermaņa vietai vajadzētu būt cietumā.

Vai jāveicina laulību reģistrēšana?

Atbild nevalstisko organizāciju pārstāvji. Ilona Bremze - Asociācijas „Ģimene” valdes priekšsēdētāja; Biedrība ,,Atver Acis” priekšsēdētāja Eva Ālere un Biedrība „Nepaliec Viens”, kā arī bildespardzivi.lv pārstāvis Edmunds Rītiņš.

Ilona Bremze - Asociācijas „Ģimene” valdes priekšsēdētāja

Vispirms vienkāršos vārdos par to, kāpēc tad tiek veidotas ģimenes? Divu pretēja dzimuma cilvēku mīlestība saved viņus kopā un vieno. Dzimst bērni, veidojas kopīga pamatšūniņa – ģimene, kurā valda mīlestība, rūpes, uzticība, pienākumi, atbildība vienam par otru. Tas prasa lielu pašdisciplīnu, ziedošanos otra labā, cīņu ar savu ego, kārdinājumiem, mācīšanos piedot.

Protams, šodien mums līdzās ir arī tādas ģimenes, kurās pāri dzīvo nereģistrētās un oficiāli nenoslēgtās laulībās, kurās ir laba saskaņa un dzimst bērni. Tomēr būtu jāredz kopsakarības, kuras var saskatīt tikai ilgākā laika periodā. 2006.gadā Apvienotās Karalistes Pilsoniskās Sabiedrības Pētniecības Institūts publicēja socioloģisko pētījumu apkopojumu ”Vai laulība ir svarīga?” (Does Marriage Matter ?), kurš pārliecinoši pierāda laulības noslēgšanas nozīmīgumu sabiedrībai un indivīdu dzīvēs. Ar to iespējams iepazīties ieejot mājas lapā.

Ziņojumā minētas atsauces uz vairāk nekā 100 avotiem un tajā analizēti ilglaicīgi, zinātniski nopamatoti pētījumi, kuri veikti ASV, Apvienotajā Karalistē, Kanādā, Austrālijā, Jaunzēlandē un daudzās citās valstīs. Pētījumi parāda ne tikai korelāciju, bet arī dziļas cēloņsakarības – ģimenes, kuras ir balstītas laulībā, vidēji ņemot, ir daudz stabilākas, fiziski un emocionāli veselākas,   pakļautas  mazākam  riskam  lietot  alkoholu, narkotikas, piedzīvot nabadzību un jebkāda veida vardarbības izpausmes, nekā tās ģimenes, kurās pāri nedzīvo laulībā. Aizvien vairāk zinātnieku uzskata, ka laulības institūcija būtu jāstiprina valstiskā līmenī, jo tā aizsargā ģimenes, pozitīvi ietekmē ne tikai pārus un viņu bērnus, bet arī visas sabiedrības labklājību kopumā. Pie tam, ļoti svarīga ir sabiedrības izglītošana un jauniešu gatavošana atbildīgai ģimenes un laulības dzīvei, vecāku pienākumu pildīšanai, pozitīvas vērtību sistēmas veidošanai sabiedrībā, lai pēc iespējas vairāk veidotos stipras un stabilas ģimenes, kurās augtu mīlēti un laimīgi bērni.

Svarīgi uzsvērt, ka ģimenes saišu iziršana rada indivīdiem ļoti negatīvas konsekvences fiziskajā, emocionālajā un garīgajā līmenī. Šķiršanās un konflikti atstāj postošu ietekmi ne tikai uz pāri, bet arī viņu bērniem un bērnubērniem. Tieši šķiršanās, nereti ir alkoholisma, depresijas un dažādu slimību cēlonis.

Nobeigumā, lai aicinātu lasītājus –vīriešus aizdomāties, vai ir vērts precēties, Medicīnas zinātņu doktores Maria Kopp (Ungārija) pētījumos iegūtās atziņas par laulības svarīgumu viens aspekts – neprecētiem vīriešiem 30 – 64 gadu vecuma grupā ir vairāk nekā 3 reizes augstāks mirstības līmenis salīdzinot ar precētajiem šai pašā vecuma grupā.

Biedrība ,,Atver Acis” priekšsēdētāja Eva Ālere:

..Domāju, ka jāizveido kāda kristīgās morāles un ētikas akcija. Jāizmaina sabiedrības mietpilsoniskie prāti un jau pierastais dzīves veids, par to, ka tā dzīvot kopā civillaulībā ir izdevīgi.

Nedomāju, ka mazāk lietos alkoholu, ja oficiāli laulāsies. Piemēram, manā daudzdzīvokļu namā dzīvo ,,ģimene” ar 5 bērniem, kurā bērni ir laisti pasaulē, lai ,,vecāki” saņemtu kārtējo pabalstu un ,,tēvs” varētu staigāt ar alus pudeli rokās.

Kārtējo reizi piedāvājot kādu izdevīgumu, sarosīsies arī šis sabiedrības slānis. Būtu vajadzīgs cits kritērijs, kas nebūtu balstīts vienīgi uz materiālismu, bet teiksim bezmaksas bērnu izglītību kādās ārpus skolu nodarbību atbalstīšanā, lai šie ,,labumi” tiktu bērniem, nevis iztērēti nereģistrēto ,,vecāku”- marginālām vajadzībām.

Diemžēl arī abortu skaits nemazinātos, ja pāri precēti. Egoisti un karjeristi ir gan vienā, gan otrā grupā. Pirmā vietā ir jābūt morāles un svētdzīves jautājums un tās izplatīšana sabiedrības dzīves veidolā.

Lai Dievs svētī Latvijas ģimenes!

Biedrība „Nepaliec Viens” pārstāvis Edmunds Rītiņš:

Ir risinājums, neaiztiekot laulību, bet nodrošinot aizsardzību tā dēvētājām viendzimuma attiecībām.

Proti, viendzimuma partneri var noslēgt attiecību līgumu, līdzīgi, kā citi slēdz laulību līgumu. Tas nodrošinās abām pusēm juridisku aizsardzību, un nebūs jādeformē laulības, ģimenes iestatījumus, starp vīrieti un sievieti.

Iedziļinoties viedokļos bija jaušamas divas grāvī braukšanas metodes. Viena- opozicionāri argumentējot „pret” galvenokārt žēlojās, ka Latvijas valstī nevienam nav tiesības brīvi izvēlēties, kādai tautībai vēlas piederēt apjaušot savu pašidentificēšanos. Piemēram, ja cilvēks pārvalda latviešu valodu un „jūtas” piederīgs latviešiem, tad kāpēc gan viņam to liegt apliecinot tautību „latvietis” pasē?

Otra grāvī braukšanas metode arī starp pozīcijā esošajiem – pases būtību vienkāršojot līdz identifikācijas kartes jeb braukšanas biļetes uzrādīšanai ārvalstu robežu šķērsošanas laikā.

Vairāki deputāti uzskatīja, ka tautības apliecinājums pasē „latvietis” būtu uzskatāms par mazākumtautību diskriminējošu,-ziņo spektrs.com

Aizsardzības, iekšlietu un korupcijas novēršanas komisijas vārdā – (RP) deputāts Edmunds Demiters:

„Saeimas Aizsardzības, iekšlietu un korupcijas novēršanas komisija šā gada 2.oktobrī izskatīja likumprojektu „Grozījums Personu apliecinošu dokumentu likumā”. Grozījumu būtība ir atļaut pasu turētājiem iespēju ierakstīt pasē tautību. Komisija pieņēma lēmumu šo likumprojektu neatbalstīt un bija vairāki iemesli.

Pirmais – vēsturiskais. Jau tālajā 1927.gada 21.aprīlī Ministru kabinets pieņēma noteikumus „Par iekšzemes pasēm”, kuros bija rakstīts, ka šāda iespēja pasē minēt savu tautību nav. Iespēja tika atjaunota līdz ar Latvijas okupāciju, saskaņā ar Latvijas PSR Tautas komisāra padomes 1941.gada 20.marta lēmumu. Savukārt, 1992.gada parauga pasēs, pēc inerces, šāda iespēja saglabājās. Savukārt, jāmin vēl arī starptautiskie apsvērumi. Ja salīdzinām un paskatāmies, kas tad ir šajā jautājumā jebkurā citā valstī, tad Eiropas Savienībā šāda iespēja nav. Šāda iespēja pastāv  Kazahijā.

Ziņas par tautību mums jebkurā gadījumā ir saglabājamas Iedzīvotāju reģistrā. Tā kā komisijas vārdā es lūdzu šo likumprojektu neatbalstīt.”

(VL–TB/LNNK) deputāts Dzintars Rasnačs”:

„Šeit ir divas pases. Pilnīgi identiskas. Viena ir izdota pirms Ministru kabineta noteikumu pieņemšanas, otra – izdota pēc .Vienā trešā lapaspusē ir ieraksts – tautības ieraksts, otrā ir tukšums.

Vienā persona lūdz šo ierakstu veikt, otrā – arī lūdza veikt šo ierakstu. Pirmā gadījumā ierēdņi bija atsaucīgi un to izdarīja, otrā gadījumā – ierēdņi teica: „Mēs to nedarīsim.” Tātad tika liegta iespēja personai pēc brīvas gribas apliecināt savas tautības piederību pasē.

Jautājums. Vai šāda rīcība ir likumīga? Pirmā brīdī šķiet, ka likumīga, jo Saeima ir deleģējusi šīs tiesības Ministru kabinetam, un Ministru kabinets, protams, atjaunoja tiesības ierakstīt nepilngadīgos bērnus, taču atņēma mums visiem tiesības ierakstīt savu tautību.

Taču Ministru kabinets, pieņemot šādu lēmumu, ir aizmirsis, ka Latvijai saistoši ir arī gan ANO Vispārējā cilvēktiesību deklarācija, gan arī spēkā esošais likums „Par Latvijas nacionālo un etnisko grupu brīvu attīstību un tiesībām uz kultūras autonomiju”.

Kas tad ir rakstīts Apvienoto nāciju Cilvēktiesību deklarācijas 15.pantā? Katram cilvēkam ir tiesības uz tautību, nevienam patvaļīgi nedrīkst atņemt tā tautību.

Kas ir rakstīts minētajā likumā? Un tas būtu ļoti uzmanīgi jāpaklausās viskaismīgākajam tautības ieraksta noliedzējam kolēģim Judinam. Likumā ir rakstīts, spēkā esošajā, ka katram 16 gadus vecumu sasniegušam Latvijas Republikas pilsonim vai personai, kas nav Latvijas Republikas vai citas valsts pilsonis un kam Latvijā ir pastāvīga dzīvesvieta, ir tiesības saskaņā ar savu nacionālo pašapziņu, es uzsveru, saskaņā ar savu nacionālo pašapziņu, un nacionālo izcelšanos likumā noteiktajā kārtībā uzrādīt vai atjaunot savos dokumentos nacionālo piederību, 1994.gada norma. Toreiz – 5.Saeimā tika lemts šis jautājums.

Es aicinu palasīt 5.Saeimas stenogrammas, kā šis jautājums tika lemts. Gan Vispārējā cilvēktiesību deklarācija, gan šis likums mums ir saistošs. Mēs negribam iet cēlu caur Satversmes tiesu, mēs gribam to atrisināt normālā, likumīgā parlamentārā veidā.

Es uzsveru: tas ir brīv-prā-tī-gums! Mēs aicinām atbalstīt šīs izmaiņas.”

(VIENOTĪBA)deputāts Andrejs Judins:

„Jā! Varam ieskatīties tiešām vēsturē! Un, ja mēs tieši paņemsim pirmās Republikas pases, mēs varam redzēt, ka tiešām bija sākumā rakstīta tautība. Kāpēc? Tāpēc ka 20.gados, kad bija jānoteic tieši, kur tā robeža starp Lietuvu un Latviju, starp Igauniju un Latviju, bija svarīgi saprast, kādas tautības cilvēki dzīvo attiecīgajā zemē. Bet, ja mēs paņemsim 30.gados izdotas pases, mēs vairs neredzēsim to.

Bet, par pasēm runājot, es arī atnācu ar dokumentiem, ar kopijām tieši tad kad bija… tieši tās pasu kopijas, kas bija izsniegtas pirms 50–60 gadiem. Un tiešām bija ļoti interesanti redzēt, ka ne tikai par tautību tika rakstīts, bet arī par ticību. Arī par izglītību rakstīja! Piemēram, vienam cilvēkam tieši tā pasē rakstīts: „Uzdodas analfabēts.” Mēs gribam tādus ierakstus? Droši vien daži grib, jo pilnīgi atbilst tam!

Citos gadījumos… tieši tad cits piemērs. Tad rakstīts, ka „profesija”. Vai mēs to gribam rakstīt – nodarbošanos?

Jautājums ir kāds: kas ir pase? Un, nu, būsim tad… Paskatīsimies juridiski uz jautājumu! Pasē ir rakstīts, ka tas ir dokuments, kas apliecina personas identitāti. Un jautājums: vai visas identitātes ir jāuzskaita? Vai tiešām cienījamiem kolēģiem gribētos redzēt, lai viņu izglītība būtu atspoguļota pasē? Es domāju, tieši tad doktora grāda ieguvējiem – kāpēc gan nē? Varbūt tieši tiem, kas joprojām ar vidējo izglītību, negribas. Bet tā ir identitāte!

Cits cilvēks var būt lepns, ka viņš ir vīrs, citam ir tieši tad lepnums saistīts ar nodarbošanos. Cits varbūt tieši ir lepns, ka viņš ir makšķernieks… Mums ir vairākas identitātes. Jautājums: vai mēs gribam zīmēt, rakstīt visu, kas cilvēkam ir svarīgi?

Jautājums par nacionālo piederību ir ļoti svarīgs, un tiešām tad mēs varam būt lepni ar savu nacionāli etnisko izcelsmi. Bet te ir cits jautājums.

Darba devējiem ļoti gribētos redzēt un zināt, kādas tautības cilvēks grib strādāt attiecīgajā uzņēmumā, bet es uzskatu, mēs nedrīkstam pieļaut tādu situāciju. Ja cilvēks ir Latvijas pilsonis, viņš pieder Latvijai, un tas ir pietiekams, lai tieši risinātu visus jautājumus, kas saistīts ar viņu dzīvi un tie, kas nerakstīs, kas atstās tukšumu, viņi nebūs pareizi, viņi nebūs pietiekami patriotiski noskaņoti.

Es tiešām domāju, ka mums jāskatās uz šo jautājumu valstiski. Mēs pārstāvam Latvijas tautu. Un es atvainojos, ja kāds uzskata, ka viņš ir ievēlēts, lai aizstāvētu kādas etniskas intereses, es nevaru tam piekrist. Es saprotu, ka daži cilvēki uzskata, ka tiešām tad mums ir nacionālās minoritātes, tie pārstāvji var būt labi vai slikti. Bet viņi tiešām tad pieder minoritātēm. Bet mana pozīcija, mans viedoklis ir cits. Es aicinu balsot „pret”!”

(RP) deputāts Edmunds Demiters:

„Es saprotu, šeit vairs nav runa un nav jēgas minēt pragmatiskus argumentus, jo brīdī, kad runa iet par pašapziņu un identitāti, tad virsroku, protams, ņem jau emocijas. Bet šajā gadījumā man ir tomēr aicinājums saviem tautiešiem latviešiem nemēģināt uzvesties savā zemē kā mazākumtautības pārstāvjiem. Jo, ja ir runa par pašapziņu un vienīgais līdzeklis, lai viņu paceltu, ir iespēja ielūkoties pasē, tad patiešām laikam tomēr vairs nav labi. Jo, lai celtu savu latviešu pašapziņu, manuprāt, būtiskāk ir domāt kā latvietim, runāt kā latvietim un arī darīt darbus kā latvietim, nevis mēģināt savu latvietību apstiprināt kādā dokumentā.”

(VL – TB/LNNK) deputāts Raivis Dzintars:

„Kad es pirms kāda laika uzzināju, ka jautājums par to, vai Latvijas pilsoņiem savās pasēs ir iespējas brīvprātīgi izvēlēties ierakstīt tautību, šāda iespēja ir liegta. Tad man arī ir tiešām pilna pārliecība, ka tā ir kaut kāda kļūda, ka tas nevar būt apzināts lēmums.

Šobrīd, kad es saprotu, ka tā nav kļūda, kad ir idejiskas atšķirības, es pieļauju – varbūt tiesām atsevišķiem cilvēkiem varbūt, nu, kaut kāds sevišķs viedoklis, jo jebkādu viedokli, kā mēs zinām, var atrast argumentus un pamatot, taču tajā brīdī, kad es redzu, ka tik dedzīgi notiek mēģinājumi liegt iespēju cilvēkiem brīvprātīgi izvēlēties, vai tautība ir viņu pamatidentiāti raksturojošs lielums, vai nav, tad tas man šķiet gluži vienkārši jocīgi. Jo tie dzirdētie argumenti, vismaz līdz šim tie, kas ir izskanējuši, viņi tiešām šķiet jocīgi. Nu, piemēram, arguments, ko mēs tikko no iepriekšējā runātāja dzirdējām, vai tiešām tautības ieraksts pasē ir vienīgais veids, kā mēs varam apliecināt savu latvietību. Sekojot tādai loģikai, mēs varam teikt – vai tad tiešām valsts karogs ir vienīgais veids, kā mēs varam apliecināt savu valstiskumu, tad jau karogu nevajag. Lūdzu, sāksim no tā, ka Latvijas pilsoņi, gan krievi, baltkrievi, ukraiņi, latvieši ir pietiekoši dauzi, kas vēlas savā pasē un dokumentā savu tautību norādīt, tai skaitā es, tai skaitā mani ģimenes locekļi, mani draugi, viņi lepojās bankā rādot citiem cilvēkiem dažādas iestādēs, gan ar saviem bērniem, ar ierakstiem, ar savu tautību, jo tas raksturo viņi identitāti. Pase nav tikai tehnisks dokuments. Pase zināmā mērā ir arī simbolisks dokuments, kas raksturo mēs, kā cilvēku un pasaka to, kas mums ir nozīmīgs. Un, ja kādam pret šo izvēles iespēju ir tik dedzīgi iebildumi, tad man diemžēl šķiet, ka tie cēloņi meklējami ir dziļāk, ka kādam it īpaši vēl jo vairāk, ka dzirdam salīdzinājumus par analfabētismu, tātad, ja piederība tautībai tiek salīdzināta ar analfabētismu, tad šķiet, ka kāds gluži vienkārši kaunās no savas tautības un kaunās tik ļoti, ka nevēlas, lai vispār kāds šķirotu etniskajos dalījumos.

Tieši tāpat kā kāds varbūt jau šodien negrib, lai cilvēkus šķirotu vīriešos un sievietēs, ka ir jābūt bezdzimumu būtnēm ar vienādu „o” uzvārdu, ka ir bērnu rotaļu veikalos jānojauc sienas un jānojauc atsevišķie iedalījumi starp puišu rotaļlietām un meiteņu rotaļlietām. Mēs šo virzienu labi zinām, tāpēc lūdzu cienīsim savus pilsoņus, cienīsim tos, kas vēlas būt latvieši, kas vēlas būt Latvijas pilsoņi, kas vēlas būt sievietes vai vīrietis un kam ir lepnums par savu identitāti.”

(RP) deputāte Inese Lībiņa-Egnere:

„Manuprāt, mēs pieņemam likumus, mēs runājam par likumu kvalitāti, mēs runājam par to, ka katram normatīvajam regulējuma ir zināmas tiesiskās sekas.

Un es vēlētos arī runāt par šī konkrētā likumprojekta izstrādātāju kvalitāti, rūpību piedāvāt mums šeit, Saeimā, pieņemt, manuprāt, tiešām neprecīzi, nepietiekami izstrādātu likumprojektu.. Līdz ar to, kas nosaka un kura institūcija pieņem lēmumu par to, vai personai ir latviešu tautība vai personai ir cita tautība.

Civilstāvokļa aktu likums runā par bērna reģistrācijas apliecību, kurā norāda bērna vecāku tautību, ja viņi to vēlas, taču pašam bērnam tautību pie bērna reģistrācijas nenorāda.

Iedzīvotāju reģistra likums, kurš ir senāks likums, norāda, ka dažādos reģistros aile – tautība ir paredzēta, bet kurš tad galu galā pieņem lēmumu, kā tad šim bērnam šī tautība tiek noteikta. Tur ir zināms likuma robs Latvijas tiesībās.

Ir spēkā vārda, uzvārda un tautības maiņas likums, kurā ir noteikta tiesas kompetence. Sarežģīta procesuāli ietilpīga, ja reiz sev šī tautība kādā brīdī ir bijusi noteikta, kā tu vari pierādīt, lai šo tautību mainītu un dokumentāro ierakstu iepriekšējo varētu dzēst un izdarīt jaunu?

Bet jautājums par to, kā bērnam, kuram ir labākajā gadījumā zināmi abi vecāki, viens baltkrievs, otrs – igaunis, bērns dzimis šeit – Latvijā. Bērnudārzā runā latviski, skolā runā latviski, jūtas kā latvietis. Kurš pieņems lēmums? Viņš baltkrievs vai igaunis? Kura Latvijas institūcija izdarīs to pareizo DNS analītisko analīzi par to, vai ir, vai nav latvietis. Vai ādas krāsa, vai rase būs noteicošā šobrīd – 2012.gadā, kuri ir, kuri nav latvieši. Vai dzimtā valoda būs tā, kura, atbilstoši, nezinu, kādam normatīvajam regulējumam institūcija vēlreiz pārbaudīs neatkarīgi no personas pilsonības, vai viņš ir gana labs latvietis, vai nav gana labs latvietis? Vai varbūt ir arī tomēr, mēs zinām, ka ir dažas konfesijas, kuras ir latviskākas, ir dažas konfesijas, kuras ir vairāk mazākumtautību pārstāvjiem. Kurš pieņems lēmumu, vai šis bērns ir vai nav latvietis?

Kā tiks nodrošināta likuma izpilde? Likuma izpilde tiks nodrošināta ar esošo institūciju palīdzību. Es šeit no anotācijas neredzu, kura institūcija tad tik tiešām pieņems šo lēmumu par manis minēto situāciju, ka bērnam būs jānosaka tautība un tad vēl arī neaizmirsīsim, ka mēs šobrīd dzīvojam atvērtā sabiedrībā un Latvijas pilsonību ir iespējams iegūt arī naturalizējoties ne tikai tiem, kuri šobrīd ir nepilsoņi un ka varbūt likumprojekta izstrādātājiem nav tā mērķauditorija, ar kuru gribētu strādāt, bet arī ar tiem labajiem, citu Eiropas valstu pilsoņiem. Mēs šeit tik bieži piesaucam šodien Šveici. Demokrātijas citadeli. Pasakiet – šveicietis, kas tas ir? Tautība? Pasakiet vienam šveicietim, kuram dzimtā valoda ir vācu, ka viņš ir vācietis. Pasakiet, ka vienam šveicietim, kuram dzimtā valoda ir itāļu, viņš ir itālis. Un tad pasakiet, ka šveicietis ir tāda tautība? Vai ANO ved tautību reģistru, kurš pieņems lēmumu, kas ir pasaules tautība, kas nav pasaules tautība. Es nevaru likumprojektu atbalstīt.”

(VL–TB/LNNK) deputāts Jānis Dombrava:

„Pretargumenti ir bijuši ļoti kolorīti: gan piesaukti, ka pasēs tautības ieraksts ir tikai staļinisma laikā bijis, un tad – ups! – nē, izrādās, Latvijas laikā arī bija. Papētām tālāk. Izrādās, arī pat cariskās Krievijas laikā ir pastāvējuši šie tautību ieraksti… (Starpsaucieni.) Mainām argumentus, kā izdevīgāk konkrētajā situācijā. Nu, tā ir laikam dažu politiķu ikdienas darbība…

Es dzirdēju šeit tiešām kaunīgo tautiešu, kaunīgo cittautiešu uzstāšanos, un man tiešām ir skumji. Ne visi grib kaunēties par savas tautības ierakstu! Un, ja jūs minat kā argumentu darba devējus, nu, Judina kungs, nu, ja jūs aiziesiet pie ļoti, ļoti nacionālradikāli domājoša darba devēja pēc savu darba gaitu beigšanas Saeimā, viņš atvērs vaļā referendumu lapiņu, paskatīsies, vai jūs esat parakstījies par krievu valodu… nu, tad viņš var jūs nepieņemt. (Starpsaucieni.) Savukārt… Nē, nu, vienkārši… respektīvi, tautības ieraksts nenosaka politisko pārliecību. Tautības ieraksts ir mūsu identitātes jautājums. Un ir cilvēki, kas tiešām lepojas, un tā ir vienīgā forma, kā var savu tautību apliecināt. Piemēram, Krievijā ir vairāki simti tautas, daudzas no kurām ir uz izmiršanas robežas. Un mums arī Latvijā dzīvo šo tautību pārstāvji, kuri tieši šo tautību ierakstu pasē uzskata par savu vienīgo apliecinājumu, ka viņi ir piederīgi šai tautai.

Mums… Mēs zinām karēļu tautu… arī mums, ja es nekļūdos, Saeimā ir karēļu tautas pārstāvis… Ir arī citas tautas, kā udmurti, čuvaši, inguši un daudzas citas, kurām nav savas neatkarīgās valstis. Mēs ar šo soli liedzam viņiem apliecināt savu piederību savai tautai. Bet tie, kuri nevēlas to norādīt, viņi varētu, kā līdz šim, nenorādīt to. Tāpēc es aicinu atbalstīt šo priekšlikumu.”

(VIENOTĪBA) deputāts Ingmārs Čaklajs:

„Lūdzu, atļaujiet!” Ar šādiem vārdiem pēdējās divās nedēļās pilnīgi nopietni man zvana cilvēki un uzrunā cilvēki. Pie tam es viņiem saku: „Es atbalstu, es piekrītu, es arī lūdzu.”

Zinot, ka argumenti jau izskanēja gan pirms iepriekšējās Saeimas sēdes, kad šo jautājumu mēs ietvērām (kaut arī izņēmām pēc tam), zinot, ka tie argumenti skanēs šodien šeit, man arī trūka vārdu, ar kādiem jūs pārliecināt. Un tad es lūdzu cilvēkiem palīdzēt atrast literatūrā dažas lietas, ko es jums gribu pateikt un tā īsti pats nevaru noformulēt. Atļaujiet nocitēt latviešu literatūru par latviešu vēsturi.

Teodors Zeiferts (Teodors Zeiferts. „Latviešu rakstniecības vēsture”, par Krišjāni Valdemāru: „Valdemārs nonāk 1854.gada jūlijā Tērbatā, ierakstās augstskolā Tautsaimniecības fakultātē un uzsāk studijas. Bez tam viņš nododas sabiedriskam un literāriskam darbam. Savam sabiedriskajam darbam Valdemārs uzstāda programmu, kas pastāv no viena paša vārda:

LATVIETIS. Šo vārdu viņš raksta uz sava dzīvokļa durvīm, blakām savam ģimenes vārdam. Tā to atrod Krišjāns Barons, vēlāk nonākdams Tērbatā. Viņš ir viens no retajiem, kas šādu uzrakstu saprot. Citi studenti, ne vien vācieši, bet arī latvieši, Valdemāram to ņem ļaunā. Studenti neesot šķirojami pēc tautībām, sevišķi no Baltijas studējošie jaunekļi. Visi viņi baudījuši to pašu izglītību, visi viņi pacēlušies uz tā paša sabiedriskā līmeņa, izglītību saņemdami vācu valodā, viņi apvienojušies šajā tautībā, lai viņi arī cēlušies no kādas tautības celdamies. Bet Valdemārs domāja citādi. Viņš šķita laiku atnākuši, kad par latvieti neapzīmē vienīgi zemnieku, kad no latviešu zemnieka izaugusi tauta, kas ar saviem, pie dažādām šķirām piederīgiem, ciešā kopībā saistītiem locekļiem nostājas blakus citām tautām, savā dzimtenē un ārpus tās. Sevišķi blakus šejienes vāciešiem. Tas pēdējiem, protams, varēja nepatikt, un arī lielākai daļai latviešu studentu tā nostāties nebija ērti, jo tas nozīmēja saviem vācu studiju biedriem griezt krūtis pretī, doties ar viņiem cīņā. To zināja Valdemārs, to zināja Barons, tāpat Juris Alunāns. Un kad 1856.gadā 14 latviešu studenti stājās kopā, lai kā latvieši par latviešiem interesētos un viņu labā darbotos, tas bija notikums, uz kuru grieza vērību ne vien latviešu studenti. Ar to bija latvieši pārgājuši pāri tai robežai, ko viņiem vācieši kā saviem vadāmajiem apakšniekiem bija vilkuši. Bija nu gaiši redzams, ka tie vairs negribēja būt ne viņu apakšnieki, ne viņu vadībā. Tādu latviešu inteliģences virzienam viņi stājās pretī visiem līdzekļiem, bet tas nebija apturams. Visstiprāko atbalstu tas atrada Valdemārā, kas tanī bija spēris pirmo soli.” Tas bija citāts.

Atļaujiet arī man spert soli, atļaujiet ikvienam latvietim, kas to vēlas, spert šo soli, un rakstīt „latvietis”, ja viņš to vēlas, un arī līvam atļaujiet. Es atrodu to par pareizu esam, un mana pārliecība ir tā, ka ja tas nebūtu bijis, tad nebūtu arī Latvijas valsts.”

(VIENOTĪBA) deputāts Andris Buiķis:

„Es gribu nedaudz pastāstīt vēsturi. Šeit jau tika pieminēts, ka dažādās valstīs ir dažādi, un man bija tā iespēja, kad no 1990. līdz 1992.gadam es paralēli strādāju Latvijas Universitātē un Vācijā Kaizeršlauternes (?) universitātē. Un lasot speckurus, ka man bija vairāki mēneši jābūt Vācijā, es, protams, stājos šajā pilnīgajā uzskaitē, tur apdrošināšana un tamlīdzīgi, un vietējā latviešu ģimene, kas ļoti viesmīlīgi mani uzņēma otrajā gadā, lai man nebūtu jāmaksā par viesnīcu. Mājas īpašnieks gāja man līdzi uz policijas iecirkni un tur bija jāiesniedz dokumenti man un mājas īpašniekam, un attiecīgi divas lietas parādījās.

Pirmkārt, tur jāaizpilda samērā gara anketa, tai skaitā bija jāuzrāda reliģiskā pārliecība. Es uzrādīju, ka es esmu luterānis. Izrādījās, ka tas nozīmē to, ka es automātiski ieeju luterāņu draudzē un man jāmaksā nodoklis. Tajā laikā tas bija, kā teikt, man ne sevišķi patīkami.

Un otra lieta. Te pieminēja profesors. Vācijā, izrādās, ja tevi ievēl profesora amatā, to automātiski ieraksta pasē un man tas īpašnieks, zinot, ka es esmu profesors, bija ierakstījis „profesors”. Vācu ierēdnis skatās manā pasē, un tur nestāv „profesors”. Viņš saka – kā? Šis cilvēks šmaucas. Ja nav ieraksts „profesors”, tad viņš nevar profesors būt. Beigu beigās tas noskaidrojās un man to profesoru ierakstīja, un tamlīdzīgi.

Bet es gribu uzsvērt, ka Vācijā ir šādas īpatnības. Nu kādēļ nevar būt īpatnība, ja man ir vēlēšanās un es pagājušajā gadā, saņemot jauno pasi, šajā ailē ierakstīju – latvietis. Un, ja ir cilvēki, kuri vēlas to ierakstīt, kāpēc mums to aizliegt? Es esmu par to, ka šajā gadījumā cilvēkiem, ja viņi vēlas, viņiem tāda, nu, iespēja tiek dota.”

(SC) deputāts Igors Pimenovs:

„Es esmu krievu cilvēks un es gan gribētu, lai manā pasē tiktu ierakstīts, ka es esmu krievs. Vienlaikus es labi saprotu, ka mēs pieņemam lēmumu, kas nebūs attiecināmas uz konkrētiem simtiem cilvēku, kas šeit piedalās sēdē, bet uz visu Latviju. Un jāsaprot, ka mūsu nodomiem labiem nav nekādas vērtības, bet vērtība ir tikai lietderīgiem lēmumiem. Es uzskatu, ka šis konkrētais likumprojekts ir skatāms plašākā tiesiskajā kontekstā. Tas nav sagatavots pieņemšanai tāpēc, ka lai tiešām tas sasniegtu ne tikai to mērķi, kuru ļoti precīzi aprakstīja kolēģi no Nacionālās apvienības, bet arī lai tas neierobežotu iespējas mūsu Latvijas pilsoņiem, ir jādara attiecīgi grozījumi citos likumos, lai katrai personai būtu iespēja norādīt to etnisko piederību, kuru viņš vai viņa vēlētos. Patlaban tādas iespējas nav. Un līdz ar to es domāju, ka šobrīd vēl nav iestājies tas laiks, kad mēs varam attiecīgo likumprojektu, kuru tagad skatām.”

(RP) deputāts Valdis Liepiņš:

„Es gribu sākt ar to ar ko sāka pats pirmais runātājs. Viņš mums norādīja uz visādām starptautiskām normām un likumiem, un praksēm, kam nav nekāda sakara ar to, par ko mēs tagad runājam. Tā kā tas bija tādā veidā mēģināt nostādīt ierosinājumu, ko faktiski nevar atbalstīt, balstoties uz kādām starptautiskām normām.

Es sevi uzskatu par latvieti, vienmēr tāds esmu bijis, arī atgriezies Latvijā, kad es varēju ļoti labi palikt Rietumos, dzīvot kā niere taukos. Bet te mēs esam vairāki tādi cilvēki. Man šāds apliecinājums nav vajadzīgs pasē. Tāpat kā Inese Lībiņa saka, viņa ir latviete, es esmu latvietis. Man nav pasē tas jāieraksta. Man nav uz pieres tas jāieraksta.

Tad es domāju par to, kāds būs pielietojums šitam ierakstam, es neko labu tur nesaredzu. Es saredzu tikai to, ka to var izmantot diskriminācijas nolūkos.

Man liekas, tas ir vajadzīgs tieši tādiem cilvēkiem, kam faktiski ļoti lielas šaubas pašam par savu identitāti un par to, ko teiks cilvēki, ja viņam prasīs vai tu ierakstīji pasē latvietis, vai nē. Tad apšaubīs tavu latvietību. Es domāju, ka tā ir mazdūšība.”

(VL–TB/LNNK) deputāts Dāvis Stalts:

„Jau padomju laikā, izsūtot līvus no Ziemeļkurzemes uz lielākām pilsētām un iesūtot vietā citu novadu ļaudis, lībiešu tauta aizvien straujāk zaudēja savu identitāti, ko tik ļoti rūpīgi bijām sākuši kopt Latvijas brīvvalsts laikā. Pēc izsūtīšanām vai ikviens Ziemeļkurzemē palikušais līvs jutās apdraudēts tikai dēļ tā, ka var atšķirties no kopējās masas un tieši to arī vēlējās padomju vara – padarīt visus mūs, visus vienādus padomju tautas pilsoņus.

Cīņa ar lībiešu tautības… cīņa par lībiešu tautības ierakstu pasē bija lībiešu kultūras un nacionālās atmodas aizsākums. Toreiz – 1970to gadu beigās mans tēvs Dainis Stalts un māte Helmī Stalte kopā ar lībiešu aktīvisti Emmu Ernštreitu (?), vāca latviešu inteliģences parakstus, ka atbalsta līviem iegūt tiesības savu tautību ierakstīt pasē. Toreiz, nebaidoties padomju varas nosodījuma, parakstījās Ojārs Vācietis, Marina Kostaņecka, Raimonds Pauls, Visvaldis Lāms, Imants Ziedonis, Imants Zemzars, Jānis Liepiņš un arīdzan Jānis Peters, kurš gan beigās, nobīdamies no iespējamām čekas represijām savu parakstu atsauca. Kopā parakstījās ap 20 inteliģences un 20 līvu pārstāvji, kas bija ievērojama uzdrīkstēšanās priekš tiem laikiem.

Pēc tam, kad vēstule tika iesniegta Augstākajai padomei un partijas Centrālkomitejai, sekoja dažāda mēroga aktivitātes, lai vispār izskaustu lībiešu vārdu no aprites Latvijas PSR teritorijā.

Bija arī tādi lībieši, kas riskējot deportāciju un apcietināšanas, nepameta pasu galdu, iekams nebija pasē ieguvuši ierakstu – lībietis. Starp tādiem bija arī mans vecaistēvs – Oskars Stalts, tālbraucēju kapteinis, kurš vienmēr visiem ar lepnumu rādīja savu pasi un uzsvēra savu piederību Eiropas vismazākajai tautai.

Tagad atļaušos nolasīt jums lībiešu lielākās nevalstiskās organizācijas „Līvu savienība” vēstules fragmentu. Šī vēstule tika izsūtīta Saeimas Prezidijam tālākai izdalīšanai deputātiem un ļoti ceru, ka esat to jau arī saņēmuši.

Pēdējo gadu laikā otrā Latvijas Republikas pamattauta ir spējusi bagātināt mūsu valsts kultūru un nacionālās bagātības ar jūtamu pienesumu, izdotas grāmatas, mācību līdzekļi, lībiešu – latviešu – igauņu vārdnīca. Pārtulkota Latvijas Republikas Satversme lībiešu valodā, sarīkoti desmitiem kvalitatīvi paskumi Latvijas vietās ar mērķi apliecināt lībiešu kultūras mantojuma unikalitāti un ciešo saikni ar latviešu kultūru un valodu. Visu šo darbu veic cilvēki, kuru senči ir lībieši un būtu nesaprotami, pazemojoši liegt iespēju ļoti daudziem Latvijas pilsoņiem lepoties ar ierakstu savā pasē – lībietis, lībiete vai līvs, lai arī tas būtu tikai viens ieraksts personas apliecinošajā dokumentā. Tas ir emocionāli svarīgi lielas daļas mūsu valsts iedzīvotāju pašapziņas saglabāšanai.

Šoreiz tiešām aicinu likt pie malas partiju piederību un balsot pēc būtības, jo zinu, ka ikkatrā no Saeimas pārstāvētām partijām ir tādi cilvēki, kuri atbalsta šos priekšlikumus.

Aicinu deputātus ļaut tiem, kas to vēlas, būt lepniem par savu izcelsmi un nacionālo piederību. Atbalstīt šo priekšlikumu.”

(VIENOTĪBA) deputāts Atis Lejiņš:

„Es īsti nesaprotu, par ko ir strīds. Es sāku domāt par sevi. Mana ģimene pameta Latviju 1944.gadā saprotamu iemeslu dēļ. Tātad… un man ir bijis divu svešu pasu… Kas tad īstenībā es esmu? Tanīs pasēs nebija ierakstīts „latvietis”. Tātad es neesmu latvietis!

Nu padomājiet! Bija… Es biju… Man bija Austrālijas pase, tad – Amerikas. Un tur, starp citu, ja tu esi amerikānis, tad tas ir tas pats – tautība un pilsonība ir tas pats. Viņiem šitādas problēmas nav, un tāpat arī Austrālijā. Mani bērni tāpat… Viņiem bija citas pases. Visi ir atgriezušies Latvijā bez ieraksta pasē. Bez ieraksta!

jāsaprot, ka tas ir ceļošanas dokuments un var faktiski problēmas sagādāt. Gribētu jautāt arī. Ingmār, paklausies! 19.gadsimts, ja, Krišjānis Valdemārs ir viens no maniem varoņiem, ja, un to es iemācījos Austrālijā, bet vai viņš šodien sēdētu tavā vietā, kur tu tagad sēdi, ja, viņš būtu deputāts – Krišjānis Valdemārs… viņam būtu nepieciešams pie durvīm pienaglot zīmīti „Es esmu latvietis”? Nu, mums taču šodien tas vairs nav jādara. Mums taču nav jādara tas vairāk! Mēs taču esam 21.gadusimtā. Par ko mums uztraukties par mūsu identitāti? Nu, man ir pasē ierakstīts „latvietis”, man uzdeva to jautājumu, es dabūju jaunu pasi, es teicu: „Nu jā, es esmu latvietis, jā!” Bet, ja nebūtu, vai tad es uzreiz zaudējis savu latvietību, ja man nebūtu tāda iespēja?”

(VL–TB/LNNK) deputāts Raivis Dzintars:

„Te pieminēja starptautisko kontekstu. Un tad, kad izskan kaut kas par starptautisko kontekstu, tad es labprāt dodos pie kolēģes Ilmas Čepānes, jo zinu, ka vienmēr dabūšu juridiski korektāko un kompetentāko atbildi. Un es Ilmai Čepānes kundzei vaicāju: vai ir kaut kādas starptautiskas normas, kas aizliegtu Latvijas pilsoņiem… tātad, respektīvi, pieņemt mums kārtību, ka ir izvēles iespējas rakstīt savu tautību? Es ceru, ka Ilma Čepānes kundze apliecinās, ka šāda aizlieguma nav. Nav nekas, kas mums aizliegtu to darīt!

Ir, protams, prakses, ir prakse, un tas izskanēja, ka citās valstīs šāda ieraksta nav un tādā gadījumā šādas iespējas nav. Mums ir atklāti jāizdara izvēle: kas mums ir svarīgāks – prakse, kā rīkojas citi, vai pašu pilsoņu vēlme un griba? Es pieļauju, ka tie ir ļoti daudzi Latvijas pilsoņi, kas to vēlas. Un es domāju, ka, ja jūs pārmetat… ja kāds saka, ka apliecināt savu tautību ir nepieciešams tikai tad, kad ir šaubas par to… Es nedomāju, ka Krišjānis Valdemārs šaubījās par savu tautību, es nedomāju, ka viņš šaubījās par savu identitāti. Un, ja mēs skatāmies tos laikus un šodienu, tad šķiet, ka kopīgā ir diemžēl stipri, stipri vairāk.

Es tā domāju, ja cilvēkam ir daudzas identitātes, tad viņš… nu principā tad tas liecina par kaut kādām medicīniskām indikācijām. Un tad pēc viņa ilgojas patiesībā daža veselības aprūpes iestāde. Es ceru, ka šeit nevienam tāda personības dubultošanās nav un nebūs, un tāpēc es tomēr lūgšu, nu beigsim šāda veida skarbas debates, ļoti emocionālas debates, jo tā mēs patiešām drīz pie diagnozes tiksim.”

(SC) deputāts Boriss Cilvevičs:

„Šodien šeit tika minēti vairāki piemēri no vēstures un no starptautiskiem dokumentiem. Pirmkārt, tomēr jānoskaidro fakti.

Attiecībā uz Krievijas Impēriju pasēs tika fiksēta reliģiskā piederība. Piederība reliģiskai konfesijai nevis tautība. Un tas bija pamatots tāpēc, ka konfesijām bija nodotas diezgan svarīgas valstiskas funkcijas. Tieši baznīcas reģistrēja laulības, tieši baznīcas reģistrēja dzimšanu un izsniedza miršanas apliecības, tāpēc tas valstij bija jāzina. Tas bija pamatots, kura konkrēta konfesija, kā saka, uztur to Civilierakstu reģistru.

Attiecībā uz Rasnača kunga pieminēto vispārējo cilvēktiesību deklarāciju, tas arī ir diezgan interesants, jo… šķiet, ka Rasnača kungs vienkārši nepareizi pārtulkoja konvencijas 15.pantu. Oriģinālā angļu valodā ir vārds „nationality”, kas angliski nozīmē „pilsonība” nevis tautība. Un par to var viegli pārliecināties, izlasot, piemēram, 1961.gada konvenciju par bezpavalstniecības samazināšanu, kas tagad bieži tiek pieminēta arī Pilsonības likuma grozījumu apakškomisijas darbā. Tā kā tā vienkārši nevar būt, ka ANO dokumentos tiek izmantots tautības jēdziens. Patiešām, tā tas ir, ka tautība, tas ir Staļina izgudrojums, kas faktiski tika kodificēts viņa darbā par nacionālo jautājumu, un es ļoti labi sapratu, kāpēc to vajadzēja Staļinam. Mēs zinām, ka bija deportācijas, bija konkrēta diskriminācija gan praksē, arī likumos. Ja grozījumu iesniedzēji grib panākt to pašu rezultātu, tad es to saprastu. Bet es ceru, ka tomēr nē.

Un attiecībā uz starptautisko praksi. Tā tiešām tas ir, ka demokrātiskajās valstīs tautība netiek fiksēta ļoti vienkārša iemesla dēļ. Jo vispār jēdziens „tautība” vispār netiek izmantots. Tiek lietots jēdziens „etniskā identitāte” vai plašāk „kultūras identitāte” un kultūras identitāte ir mana dziļi personiska lieta. Piedodiet, bet no jums nav atkarīgs, kāds es esmu pēc tautības. Tā ir tikai mans lēmums.

Es gribu atgādināt, ka vēl 1995.gadā, kad Latvijas pasēs vēl pastāvēja obligāts tautības ieraksts, mēs saņēmām vēstuli no EDSO augstākā komisāra Van der Stūla ar rekomendāciju – svītrot šo ierakstu. Un es patiešām varētu ieteikt pārlasīt šo vēstuli, jo tur tie argumenti tika izklāstīti diezgan pārliecinoši. Es aicinu neatbalstīt šo priekšlikumu.”

(SC) deputāts Igors Pimenovs:

„Es nesaskatu neko sliktu tajā, ka padomju pasēs bija ierakstīta etniskā piederība, jo es gribētu atgādināt, ka tieši uz šā ieraksta pamata bija izveidotas kultūru autonomijas Krievijas ziemeļu tautās un tikai tāpēc viņi kļuva atpazīstami pasaulē.

Pavisam citi apstākļi bija Kanādas ziemeļos, tur bija pavisam sliktāka situācija un tieši tāpēc, ka politika bija virzīta uz to, lai vienkārši neatpazīst ziemeļu tautas – visus saucam par indiāņiem. Mēs tagad neatceramies tos nosaukumus, bet viņi sevi atceras. Kas tagad starp mums atceras, ka ir tādas tautas kā innu, odžibve, maimag, kri (?). Zināmā mērā tikai tāpēc, ka šie vārdi ir izsmelti no vārdnīcām. Es saprotu kolēģus no Nacionālās apvienības, arī šeit process, kas notika, ir visai līdzīgs tam. Nacionālā vai  etniskā pašidentifikācija tieši varbūt prasa pēc tādas piezīmes. Bet mūs valstī etniskā piederība piesit ar naglām mūsu likumos persona nevar izvēlēties to etnisko piederību, kuru persona vēlas. Bet etniskā piederība taču nav asins kvalitāte, tā ir drīzāk prāta stāvoklis, pašidentifikācijas atrisinājums. Tik tālu mēs neesam tikuši mēs joprojām esam latviešu revolūcijas procesā, kurš turpinās un lai turpinās. Tam es nekādā gadījumā negribu pretoties, bet tikai gribētu vecināt. Bet ar šādiem līdzekļiem mēs drīzāk varam saasināt attiecības mūs daudznacionālajā valstī.”

(RP) deputāte Inga Bite:

„Es personīgi balsošu par šo likumprojektu tāpēc man likās, ka man ir pienākums uzkāpt šeit un pamatot savu viedokli. Vienlīdzība noteikti nav vienādība. Tas, ka pret mums visiem ir jāizturas vienlīdzīgi, nenozīmē, ka pret mums ir jāizturas vienādi. Un tas, ka mums katram ir kāda tautība – latvietis, līvs, krievs – nenozīmē, ka mēs visi gribētu saukties par pasaules pilsoņiem, lai arī mēs tādi pēc būtības esam.

Cilvēkam ir svarīgi piederēt, cilvēkam ir svarīgi piederēt ģimenei, dzimtai, piederēt arī tautai. Šajā globalizācijas laikmetā visas robežas ir atvērtas, mēs varam dzīvot un strādāt, kurā pasaules valstī mēs vēlamies, tāpēc šī piederība kļūs arvien virtuālāka un arvien emocionālāka, tā vairs nav fiziska un šī piederība vairs nav materiāla, tāpēc, lai arī piekrītot, ka šī ir emocionāla izšķiršanās, tomēr es aicinu atbalstīt šo projektu, lai katrs varētu izvēlēties – norādīt vai nenorādīt savu piederību. „

(VIENOTĪBA) deputāts Aleksejs Loskutovs:

„Es nedaudz pārsteigts ar to dedzību, ar kuru diskusija notiek un ar to mājienu uz vairāku cilvēku vājo atmiņu, ja viņiem ir nepieciešams dokumentā ierakstīt, kas viņi ir, savādāk viņi to var aizmirst.

Man, runājot par diskutējamo problēmu, vislielākā sāpe ir esošā likuma vārda, uzvārda un tautības ieraksta maiņas likuma kvalitāte, jo ļoti daudzi kolēģi noteikti nepievērsa uzmanību gan šodien jau par to bija runāts, ka šis likums ir absolūti iegrožojošs. Persona, kura ir Latvijas pilsonis, nepilsonis vai kuram Latvijas Republika piešķir bezvalstnieka statusu, ir tiesīga vienu reizi mainīt tautības ierakstu pret savu tiešo augšupējo radinieku tautību divu paaudžu robežās, ja tā sasniegusi 15 gadu vecumu un var pierādīt savu radniecību ar minētajām personām.

Mums nav nevienam valstī tiesības brīvi izvēlēties… Mūsu valstī nevienam cilvēkam nav tiesības izvēlēties tautības ierakstu pēc pašas… pašidentificēšanās. Elementārs piemērs.

Ebreja un ukrainietes ģimenes bērns… pat, ja ģimene runā latviešu valodā, ja viņš gājis latviešu bērnudārzā, pabeidzis latviešu valodas augstskolu, pabeidzis latviešu filoloģijas specialitāti universitātē un tagad pēta latviešu folkloristiku, cilvēkam nekad, saskaņā ar šodien spēkā esošo likumu, nav un nebūs tiesību ierakstīt pasē to, ar ko viņš pats ne tikai sirdī, ne tikai dvēselē, bet ar visu dzīvesveidu identificē. Viņš nevar būt pieskaitīts pie latviešiem.

Ja mēs runājam joprojām dalām jēdzienus ‘latviešu tauta’ un ‘Latvijas tauta’. Tas nav vērsts uz vienotas tautas izveidi.

Pagājušā… kad beidza strādāt 10.Saeima, mūsu kolēģi no Nacionālās apvienības izveidoja dokumentu ar nosaukumu – „Latviskuma indekss”, kur vērtēja Saeimas frakciju balsošanas latviskumu. Ja jau pat savās sienās latvieši mūžīgi dalīsies labos vai sliktos, nekas labs nebūs.

Daugavpilī ir ļoti daudz cilvēku, kas paaudžu paaudzēs ir latvieši, bet kas nezin ne vārda latviski. Ir tādi cilvēki! Viņi ir sliktāki par mani? Un, ja mūsu mērķis ir veidot politisku tautu – Latvijas tautu, nu, vajadzētu laikam beigt šķirot cilvēkus un tāpēc, manuprāt, šodienas likumprojekts nu noteikti nav sagatavots pienācīgi.

Šajā ziņā es absolūti piekrītu kolēģim Pimenova kungam. Ja mēs gribam tomēr panākt, lai cilvēkam būtu tiesības ierakstīt tautību pasē, tad viņam jābūt brīvām tiesībām izvēlēties, kādu tautību viņš vēlas ierakstīt, izejot no viņa paša priekšstata, kāds viņš ir, izejot no viņa paša identitātes apzināšanās, nevis izejot no tā, kā uz viņu skatās ierēdņi.

(VL–TB/LNNK) deputāts Dzintars Rasnačs:

„Jā, godātie kolēģi, paldies par debatēm. Tiešām šīs debates bija ļoti vērtīgas – tāpēc vien, ka mēs, jūs, visi vēlētājiem savējiem parādījām, cik augstu mēs vērtējam savu nacionālo pašapziņu. Un es domāju, ka mūsu vēlētāji izdarīs secinājumus.

Tiek pārmesta šķirošana. Loskutova kungs, tad jums jāizslēdz no Satversmes 114.pants, jo 114.pants ir visīstākais Latvijas tautas šķirotājpants! Kas tad tur rakstīts? „Personām, kuras pieder pie mazākumtautībām, ir tiesības saglabāt un attīstīt savu valodu, etnisko un kultūras savdabību.” Jūs iebilstat pret mazākumtautību tiesībām, Loskutova kungs?!

Un visbeidzot. Kolēģi, protams, arī šis balsojums zināmā mērā ļaus mūsu vēlētājiem nākotnē varbūt stingrā mūs vērtēt nākamajās vēlēšanās. Vakar bija diskusija par to, kā tad to nosaukt. Jā nosaukt to, ka tiek noliegts, aizliegts indivīdam saņemt šo ierakstu – brīvprātīgi saņemt? Kā to nosaukt? Kas tas tāds ir: liberālisms, neoliberālisms, ultraliberālisms? Un vakar viens kolēģis ļoti precīzi pateica: „Tas ir totalitārais liberālisms.”

(VL–TB/LNNK) deputāts Dāvis Stalts:

„Lai nebūtu tikai emocijas, es arī paskaidrošu, kādā veidā pie mums, lībiešiem, tas notiek. Mēs motivējam mūsu jauniešus iesaistīties lībiešu kultūras dzīvē. Un tā motivācija ir gaužām grūta, jo nav pārāk daudz instrumentu, kā viņus motivēt. Un šī te paaudžu asimilēšanās latviešu tautā ir notikusi un mums ļoti grūti noturēt interesi par savu kultūru, par vēsturi un piederību savai tautai. Un tā vienu reizi gadā – Jaunajā gadā – mēs pulcējamies kopā un vēsturiski lielākā lībiešu organizācija „Līvu Savienība” tiem jauniešiem, un ne tikai jauniešiem, kas izsaka vēlmi iegūt ierakstu pasē, dod šādu apstiprinājumu arī tad, ja viņi tuvākajās divās līnijās uz augšu vai trijās pakāpēs uz augšu nevar pierādīt savu pēctecību, un tas ir ļoti svarīgi mums. Tas, ko jūs šeit šodien runājat, jūs runājat par to būtībā, ka jūs ierobežosiet mums šo iespēju to darīt. un te nav nekāda runa par tautības šķirošanām vai vēl kaut ko tamlīdzīgu. Te ir runa par to, ka iepriekšējo 20 gadu laikā Latvijas valsts Saeima ir smagi diskriminējusi lībiešu tiesības Latvijā, un tas turpinās vēl joprojām. Un tas, ko jūs šodien darāt, tas ne pie kā laba nenovedīs, ja mēs visi kaut kādu mistisku apsvērumu dēļ, domājot par kopīgo, vienoto, globālo kultūru, iznīcināsim mūsu pašu vērtības. Un līvi ir Eiropas mazākā tauta, un tāda viņa ir atzīta.”

(VIENOTĪBA) deputāts Dzintars Ābiķis:

„Man personīgi šī diskusija neliekas sevišķi auglīga, jo man īsti nav saprotams, kāds ir sakars lībiešu kultūras svētkiem ar dokumentu, kas ir domāts robežas šķērsošanai. Kāpēc es tā saku? Manuprāt, ir ļoti daudz veidu, kā apliecināt savu latvietību, savu nacionālo piederību. Tas ir – kopt valodu, kopt nacionālo kultūru, audzināt nacionālā garā savus bērnus, mazbērnus, godīgi strādāt, godīgi maksāt nodokļus, lai radītu apstākļus, lai mums būtu kārtīga opera, kurā dziedātu labākie latviešu solisti uz vietas, šeit pat Rīgā, nevis dziedātu ārzemēs, lai mums būtu lieliski teātri, lai mums būtu Dziesmu svētki, lai mēs sarunātos ar cittautieti, kurš prot latviešu valodu, nepārietu uz viņa valodu, bet lai mēs būtu pietiekami pārliecināti par savi.

Kas šodien mūsdienu pasaulē ir pase? Pase, tas ir dokuments robežu šķērsošanai. Iekšzemes lietošanai lielākā daļā civilizēto pasaules valstu, un drīz arī tepat Latvijā jau pases vairs vispār nelietos. Mums priekš tam ir identifikācijas apliecība,

mums ir tiesības, ar ko mēs… šofera tiesības, ko mēs parādam pases vietā un nav nekādu problēmu.

Es esmu diezgan daudz ceļojis. Un man tiešām ir bijušas situācijas, tiešām nedaudz, bet ir bijušas reizes, kad kādiem citiem mūs valsts piederīgajiem ir radusies robežas šķērsošanas reizē problēma, jo pasē vienā ailītē ir rakstīts – Nacionality – tātad mūsu izpratnē, pilsonība: latvietis un robežsargs pāršķir pasi un tur ir rakstīts pavisam kaut kas cits. Nu, stādieties priekšā, ka pārliecinātam Latvijas pilsonim pēc izcelsmes arābam būs jāieceļo Izraēlā, viņam būs ailītē galvenajā pases lapā rakstīts – latvian (latvietis), bet tanī pat laikā robežsargs pāršķirs pasi un tur būs rakstīts, teiksim, palestīnietis, ja, vai arābs.”

(VIENOTĪBA) deputāte Ilma Čepāne:

„Kolēģi! Es pateikšu, kāpēc es balsošu tomēr „par” šo likumprojektu. Es balsošu tikai tāpēc, lai gan man nepatīk šīs te atsevišķās runas, kur jūs viens vai otrs cenšaties sevi parādīt kā labāku vai sliktāku latvieti. Bet es balsošu tikai tāpēc, ka šeit pašlaik otrajā lasījumā Saeimā ir pieņemti grozījumi Pilsonības likumā. Un, ja jūs paskatītos šo grozījumu 2.pantu – piederību pie Latvijas pilsonības, tad viens no pierādījumiem ir, proti, tieši etniskā piederība. Un, proti, otrajā pantā ir teikts, ka Latvijas pilsonis ir latvietis vai līvs, kuru pastāvīgā dzīvesvieta ir Latvijā. 3.punktā pirmās daļas – latvietis vai līvs, kura pastāvīgā dzīvesvieta nav Latvijā un kurš ir apliecinājis, ka viņa priekštecim 1881.gadā vai vēlāk Latvijas teritorijā kāda tā pastāvēja līdz 1940.gada 17.jūnijam bija pastāvīga dzīvesvieta.

Tātad šai personai būs jāpierāda sava latvietība, iespējams, ka šie reģistri ir kaut kur juku laikos, kara laikā pazuduši, iespējams, ka arī vēl šie reģistri, kas tagad tiek sastādīti, arī kādreiz var kaut kādas kļūdas tur būt. bet, ja piemēram, mūsu bērniem, mazbērniem, mazmazbērniem radīsies kāda problēma, īpaši, kas būs izceļojuši, un gribēsies atgriezties un kļūt par Latvijas pilsoni, tad šajā gadījumā, iespējams, ka viņi būs saglabājuši mūsu pases vai mūsu bērnu pases. Un tas ir tikai viena iemesla dēļ, kāpēc es atbalstu pirmajā lasījumā, es domāju, ka otrajam lasījumam gatavojot, ir jāizvērtē, vai šeit ir samērīgums arī starp iespējamiem šiem valsts budžeta jautājumiem vai arī šis ieraksts neprasās, lai tas būtu ierakstīts identifikācijas kartēs.

Bet, protams, vēl otra šī te emocionālā lieta, kādēļ mēs par to visu runājam, latviešu tauta jūt, ka tā zaudē savu identitāti šajā kosmopolītisma laikā arī spiediens gan no Rietumiem, gan no Austrumiem un tieši cilvēku pat nevērtējot, visas tās pārējās konsekvences, par kurām es varu pilnīgi piekrist, arī ko runāja Judina kungs, cilvēki mēģina aizsargāt šo savu tautību un mums pietiek jau ļoti daudz dažādu nacionālo īpatnību, kas ir mūsu tiesiskajā regulējumā. Nu, vai tad jums žēl ir, lai tad ir vēl viena nacionālā īpatnība šajā te lietā. Es domāju, ja tas neprasa lielus finansiālus ieguldījumus, kāpēc ne?”

(SC) deputāts Andrejs Elksniņš:

Tiešām Eiropas Savienības prakse rāda, ka ieraksts par tautību, tā ir katra pilsoņa brīva izvēle. Bet kādas tendences es novēroju, klausoties pašreizējās debates? Man, piemēram, ir pazīstami lezgīnu tautības pārstāvji, kuri visnotaļ, kuriem ir Latvijas Republikas pilsoņu pase, kuriem pasē ir ierakstīta tautība – lezgīns un viņš priecājas par to, ka šāds… valsts ir piedāvājusi viņam iespēju šādu ierakstu veikt.

Šādas tendences ir novērojamas gan pie nacionālās apvienības arī pie mazākumtautībām. Ļoti daudz cilvēki vēlas uzsvērt savu etnisko piederību, bet debatēs šodien man nāca atmiņā tas, kas bija noticis debašu laikā un uzstāšanās laikā par referendumu, par otro valsts valodu, kad tika uzsvērts uz piederību nevis Latvijas tautai, bet latviešu tautai un diemžēl arī šodien parādījās tās etniskās izpausmes attiecībā uz šo ierakstu pasē, kad tiešām viens otrs sāka runāt par tādam lietām, ka nu, darba devējs jau ieskatīsies nacionāli orientēts uz to ierakstu un tu esi latvietis, ierakstījis savu identitāti, neesi un pēc tam tad sāks vērtēt, kas un kā.

Līdz ar ko es aicinātu varbūt atturēties par šo likumprojektu.

(VIENOTĪBA) Janīna Kursīte-Pakule:

„Ir dažāda līmeņa identitātes. Mēs nevaram droši vien aiziet no tā, ka mums ir Eiropas identitāte, ka mums neatkarīgi no tautības – vai mēs esam krievi, latvieši, ebreji, poļi – ir Latvijas identitāte, un diez vai tuvākā nākotnē mēs varam aiziet no tās identitātes, kas ir etniskā identitāte. Un, runājot par to, vai pase ir piezīmju grāmatiņa, jau kolēģis Andris Buiķis teica, kā ir Vācijas, ka pieraksta, vai ir profesors vai kas. Ir tradīcijas.

Un vēl viens. Tad jau patiešām tālāk ir jāpaskata, ko mēs pasē… Vai tas, kā Dzintars Ābiķis teica, ka pase ir vienkāršs robežšķērsošanas dokuments, tad – atvainojiet! – sieviete nešķērso savādāk robežu kā vīrietis. Nav gadījies redzēt! Priekš kam tad ir jāraksta „vīrietis” vai „sieviete”? Vai kam ir vajadzīga tā informācija „ir dzimis Valkā” vai… es nezinu… Kalupē vai Igaunis Ludzas rajonā? Tad ir jātaisa kardināli izņemt.

Bet tas, kas mani aizskāra visvairāk, ir tas, ka mēs sarunājāmies, ka Dāvis Stalts, viens no lībiešu pārstāvjiem – lībiešu, pret kuriem bija diskriminācija Latvijas pirmās brīvvalsts laikā, tā sauktos Ulmaņa laikos, pret kuriem bija diskriminācija, nedrīkstēja rakstīt pasē tautību „lībietis” padomju laikā… Ar jaunu netaisnību veco netaisnību nevar nolīdzināt. Un, kā Dzintars Ābiķis, kolēģis, rūpējas par… pirmām kārtām par arābiem, kas iebrauks Izraēlā… Es domāju, liegt iespēju lībiešiem… rūpēties pirmām kārtām par arābiem, nevis par lībiešiem, liegt iespēju tiem, kas vēlas, ierakstīt savu tautību, tas, manuprāt, ir absurds. Visu cieņu arābiem! Bet es domāju, ka mums ir vēsturiskā taisnība jāatjauno pirmām kārtām pret lībiešiem. Lai ir izvēle! Mums ir jābūt izvēlei, mēs nevaram sākt ar aizliegumu ierakstīt to, ko vēlas viena daļa sabiedrības!”

Balsošanas rezultāti:

http://titania.saeima.lv/LIVS11/SaeimaLIVS2_DK.nsf/Voting?ReadForm&parentID=194591ba-4042-41ab-9b69-335e67958c1a