Par „dievišķo daļiņu” dēvētais bozons, kas veido matērijas masu un apvienojumā ar gravitācijas spēkiem objektiem un vielām piešķir svaru, atklāts, analizējot neskaitāmu datu kopumu, kas iegūta divu protonu kūļu sadursmes rezultātā Lielajā hadronu paātrinātājā.

Jau vēstīts, par Visuma un “Dievišķās daļiņas” noslēpumu. Taču pēc ilgiem pētījumiem Eiropas Kodolpētījumu organizācijas (CERN) zinātnieki paziņojuši par Higsa bozonu atrašanu, kas pierāda, ka priekšstati par elementārdaļiņām ir visnotaļ pareizi.

Atklājot tā sauktos Higsa bozonus, ir iegūtas zināšanas par iztrūkstošo, tā saucamajā Standarta modeļa teorijā, posmu, kas izskaidro elementārdaļiņas un to uzbūvi. Un kas sniedz pilnīgu izpratni par to kā veidojies Visums.

Eiropas Kodolpētījumu organizācijas (CERN) zinātnieku paziņojums ir jau gadu gaidīts un prognozēts notikums fiziķu aprindās, jo bija zināms, ka CERN ar mainīgiem panākumiem un atkārtoti bija veicis vairākus eksperimentus, lai nonāktu līdz šim rezultātam. Higsa bozoni jeb tā dēvētās Dieva daļiņas, kas piešķir matērijai masu, bija vienīgās līdz šim neatklātās elementārdaļiņas

Jāatzīmē gan, ka bozons pats vēl nav ieraudzīts, taču datu analīzē parādījušās liecības par daļiņu, kuras masa ir 125 miljardi elektronvoltu (GeV). Tas apmēram atbilst līdzšinējam pieņēmumam, ka Higsa bozons sver 125,3 ± 0,6 GeV.

Lielais hadronu paātrinātājs

Higsa bozona meklēšana notiek Lielajā hadronu paātrinātājā, kas izmaksājis desmit miljardus Šveices franku (4,41 miljardulatu) un atrodas zem zemes (uz Šveices un Francijas robežas) izbūvēts riņķa formas tunelis27 kilometrugarumā. Tā izveide vien ilgusi gandrīz divdesmit gadus. Pie tā atrodas divi neatkarīgi detektori – ATLAS un CMS – un tie abi pēc protonu kūļu sadursmes uzrādīja jaunu daļiņu.

Pītera Higsa ģeniālā ideja

83 gadus vecais britu fiziķis profesors Pīters Higss 1964. gadā izvirzīja hipotēzi par bozona eksistenci (Higsa bozons ir viena no elementārdaļiņām, tādām pašām, kā vairāk pierastie elektrons, protons, neitrons.) , kas piešķir matērijai masu, eksistenci, atrisinot vienu no sarežģītākajiem uzdevumiem teorētiskās fizikas -standarta modelī. Šajā standartmodelī joprojām ir viena lieta, kas ir neizskaidrota- kāpēc daļiņām ir masas, kāpēc tām ir svars? Higsa bozons ir tā daļiņa, kas piešķir visām pārējām daļiņām masu. Tagad ar Higsa bozona palīdzību, iespējams daudz labāk saprast, kāpēc daļiņām ir noteiktas masas un kāpēc tām ir svars.

Higss uzskata, ka Visumu caurvij neredzams lauks, kas sastāv no bozoniem – daļiņām, ar kuru palīdzību matērija iegūst masu un līdz ar to eksistē formā. Kad elementārdaļiņas virzās caur šo lauku, bozoni faktiski „pielīp” pie dažām no tām, palielinot to masu, kamēr citu daļiņu kustība tiek nepamanīta. Piemēram, fotonus – gaismas daļiņas, kurām nav masas, – Higsa lauks neietekmē. Līdz šim Higsa bozons eksistēja tikai teorijās, bet praksē pētnieki šo elementārdaļiņu nebija spējuši konstatēt.

Fiziska Higsa bozona atklāšana palīdzēs saņemt atbildes uz daudziem neskaidriem teorētiskās fizikas jautājumiem. Piemēram, kas tieši notika šķietamajā Lielā sprādziena laikā? Kā Visumā parādījās gaisma? Un kāpēc matērijai ir masa? Kā arī ar paātrinātāja palīdzību veiktais eksperiments varētu palīdzēt atklāt vēl neatklātos elementārdaļiņu fizikas noslēpumus.

Preses konferencē par godu atklājumam CERN ģenerāldirektors Rolfs Heiers teica: „Mēs esam atraduši bozonu, tagad mums ir jāuzzina tā īpašības. Tas ir ceļa sākums, pa kuru mēs iesim.”

Hokings derībās zaudējis 100 dolāru

Slavenais britu zinātnieks Stīvens Hokings paziņojis, ka līdz ar Higsa bozonu atklāšanu derībās zaudējis 100 ASV dolāru.

Viņš arī paudis pārliecību, ka Pīteram Higsam, kurš 1964.gadā izvirzīja hipotēzi par tā dēvētās Dieva daļiņas pastāvēšanu, pienākas Nobela prēmija.

„Tas ir nozīmīgs rezultāts un Pīteram Higsam vajadzētu pienākties Nobela balvu,” intervijā britu raidorganizācijai BBC norādīja Hokings.

„Bet savā ziņā žēl, jo diži sasniegumi fizikā nākuši no eksperimentiem, kas devuši rezultātus, ko mēs negaidījām. Šī iemesla dēļ es saderēju ar Gordonu Keinu no Mičiganas Universitātes, ka Higsa daļiņas netiks atrastas. Izskatās, ka tikko esmu zaudējis 100 dolāru,” viņš piebilda.

Higsa bozoni, kas matērijai piešķir masu, tiek saukti arī par Dieva daļiņām. „Ja šo daļiņu sairšana un cita mijiedarbība būs tāda, kā mēs gaidām, tas būs spēcīgs pierādījums tā dēvētajam daļiņu fizikas standarta modelim, teorijai, kas izskaidro visus mūsu līdzšinējos eksperimentus,” atzīmēja Hokings.

Kā radies nosaukums „dievišķā daļiņa”?

Nosaukums „Dievišķā daļiņa’ radās Nobela prēmijas laureātam fizikā Leonam Ledermanam (Leon M. Lederman), , kurš 1993. gadā sarakstīja grāmatu ar nosaukumu „Dieva nolādētā daļiņa” („Goddamn particle”). Nosaukums bija izvēlēts vadoties no tā, ka „dievišķo daļiņu” zinātnieki meklēja ļoti ilgu laika periodu un jau šķita, ka tās noslēpumu neatklās vairs nekad. Taču grāmatas izdevējs acīmredzot ticēja, ka ar tādu nosaukumu grāmatai uzliek krustu arī pašam ilglaicīgajam eksperimentam, tādējādi izlabojot grāmatas nosaukumu „Dievišķā daļiņa” (“The God particle”).

Neticīgie

Zinātnieku aprindās uzskata, ka Higsa bozonu atklāšana būs pamats jaunu fizikas teoriju veidošanai. Taču viens no amerikāņu zinātnieku apsvērumiem, kas viņiem liek apšaubīt CERN zinātnieku atklājumu, ir bozona svars. Tas izrādījies nedaudz mazāks kā sākotnēji domāts, tādēļ esot pamats uzskatīt, ka patiesībā ir atklāta bozonam līdzīga daļiņa, nevis pats Higsa bozons.

Kāds labums?

Zināmā mērā šāds pavērsiens, ļautu tikt skaidrībā ar virkni dažādiem noslēpumiem, piemēram, par to, kur un kas ir melnā matērija, kas teorētiski veido vairāk nekā ceturto daļu Visuma.

Zinātnieku aprindās ir arī pārdroši secinājumi, piemēram, ka ar „Dieva daļiņas” palīdzību var atklāt vēl kādu telpas dimensiju, vai arī, ka ar tās palīdzību iespējams valdīt par laiku, masu un enerģiju. Jāpiebilst, ka ar „Dieva daļiņas” palīdzību ir radies gan Visums, gan arī cilvēks. Ņemot vērā, ka Higsa bozons tiek dēvēts par „dievišķo daļiņu”, bet Higsa lauks – par Dieva izpausmi, jo tas rada visu mūsu Visuma masu, bet Higsa daļiņas atklāšanai ir ārkārtīgi liela loma mūsu pasaules izpratnē, tad kāpēc gan nevarētu būt tā, ka Dievs radījis Visumu un cilvēku, zināmā mērā, līdzīgā veidā un ,protams, arī atšķirīgā?

Domājams, par cik Dievs ir transcendentāls un imanents, tad arī cilvēkam, kā viņa radības kronim radīšanas laikā bija piešķirtas arī līdzīgas iespējas, taču, pēc aizliegtā augļa skaršanas un pastiprināti arī pēc grēku plūdu laikiem tās ir zaudētas. Jo taču sātana vārdos bija kāda nozīme, ne tikai saistītā ar Dieva likuma pārkāpšanu. Kad sātans teica ”Jūs nemirsiet viss, jūs būsiet kā Dievs” (1.Moz. 3:4) spekulēdams ar šiem vārdiem, tas vēlējās, lai arī Ādams un Ieva pieļautu to pašu kļūdu- paaugstināšanās un lepnums. Ādamā un Ievā bija ieliktas dažādas neparastas un ekstra-neordināras spējas, par kurām mēs pat iedomāties nespējam. Ar viņu zināšanām, spējām un iespējām varēja panākt sacelšanās uguns iedegšanos, kura liesmas vairs nevarētu tik vienkārši apslāpēt. Un ko var zināt, ko ar apzinātu varu un spēku būtu panākams. Tas viss tikai tādēļ, ka Dievs cilvēkam radīšanas laikā bija piešķīris vislielāko varas atslēgu-brīvo gribu. Sātans apskauda pirmos cilvēkus uz zemes, jo viņiem Dievs piešķīra neiedomājami lielāku varu un spēku, nekā savulaik sātanam, kad viņš bija Dieva eņģelis un arī eņģeļiem garīgajā pasaulē. Teiktajam ir arī apliecinoši vārdi no Vecās Derības: „Kas ir tā Kunga Garam noteicis tā apjomu?”(Jes. 40: 13) Bet Jaunajā Derībā: „Jūs esat Dieva nams un Dieva Gars jūsos mājo.”(1.Kor.3:16), liek domāt, ka mēs esam Dieva daļa, protams, ka vairs ne tādā veidā, kā tas bija radīšanas laikā.

Attieksme

Iespējams, garīgiem līderiem varētu nepatikt, ka nosaukums „Dieva daļiņa” varētu veicināt maldīgus priekšstatus, par Dieva radīšanu. Kas varētu raisīt pārdomas, ka radīšanas noslēpums iespējami daļēji vai pilnībā atklāts ar zinātnisku vai cilvēciska prāta palīdzību.

Sapratne par „Dieva daļiņu” var rast iespaidu, ka ar zinātnisku palīdzību eksperimentālā, laborotoriskā veidā vai uz anatomiskā galda varētu izzināt Dieva īpašības, kā arī raksturīgo radīšanas veidu, vai pat radīšanas principus.

Saprotams, ka Radīšanas noslēpu nevar ierobežot ar elementāro daļiņu palīdzību. Taču, likteņa ironija ir tāda, ka pateicoties nosaukumam „Dieva daļiņa”, cilvēkus visā pasaulē veicina pārdomāt Radīšanas tēmu, un tas gan varētu priecēt. Tādējādi pārliecinoties, ka Radīšana ir tik ļoti noslēpumaina un neizskaidrojama, gluži kā bērna rašanās no spermas, kaut arī iespējams novērot visa embrija attīstības stadiju periodu. Vai arī X un y hromosomas, vai arī DNS veidošanos. Iespējams novērot attīstību un tā pastāvēšanu ar vislabākajām tehnoloģijām, taču kādā veidā tas viss radies, nespēj atklāt pat visattīstītākais intelekts.

Higsa Bozona atklāšana arī apliecina, ka Dievs pasauli radījis „no nekā”.

Taču „Dievišķās daļiņas” pastāvēšanu, nevajadzētu uztvert arī tā, ka it kā fiziķi radījuši Dievu, taču pēc sekundes daļas, Dievs mirst un Dieva mirstīgās atliekas sadalās divos fotonos. Un, nu, Dieva vairs nav.

Bībelē teikts: „Ar ko jūs salīdzināsit Dievu, un kur jūs atradīsit Viņam ko līdzīgu?”(Jes 40: 18) Taisnīgi vārdi ja ņem vērā, ka pat Visuma funkcionalitāti zinātnieki apguvuši vien 4%, vēl priekšā 96% no Visuma pārzināšanas. Tad ko nu, teikt par paša Dieva īpašību apzināšanos.

Iedrošinājuma vārdi: „Paceliet savas acis uz debesīm un raugait: kas to visu radījis? Viņš ir tas, kas izved visu viņu pulku pēc skaita un visus sauc vārdā pēc Sava lielā spēka un varas, un tur netrūkst neviena. ”(Jes 40: 21)

Attieksme Vatikānā

Romas Pāvesta Akadēmijas rektors un bīskaps Marčello Sančes Sorando (Marcelo Sanchez Sorondo)

Par Higsa bozonu komentējot apsveica zinātniekus ar atklājumu.

“Higsa bozons, saukts arī par Dieva daļiņu, apliecina radīšanas brīnumu.” Un to, ka pasaulē ir kaut kas brīnišķīgs. Tajā pašā laikā bīskaps uzsvēra, ka “zinātnieki atklāj likumus, kurus paši neraksta, viņi tikai apliercina to, kas sen jau bija rakstīts ar Dieva Roku. Zinātnieki ir ierobežoti tikai ziņot par to, kas jau sen ir atklāts. Higsa bozona atklāšanā ticīgie ļaudis saskata Dieva radīšanas augļus.”

Nobeigumā:

Ja reiz Dievs pārzina Visumu, tad kāpēc gan šaubīties par to, ka „mans ceļš ir Tam Kungam apslēpts, manu tiesu Dievs neievēro.” (Jes. 40:27)

„Mūžīgais Dievs ir Tas Kungs, kas radījis zemes galus. Viņš nepiekūst un nenogurst, Viņa gudrība ir neaptverama.  Viņš nogurušajiem dod spēku un vairo stiprumu nespēcīgajiem. Jaunekļi piekūst un pagurst, un jauni vīri sabrūk, bet, kas paļaujas uz To Kungu, tie dabū jaunu spēku, tā ka viņiem aug jaunas spārnu vēdas kā ērgļiem, ka viņi skrien un nepiekūst, ka viņi iet un nenogurst.”(Jes. 40: 28-31).

Dievs saka eņģelim: „Es neticu Stīvenam Hokingam!”
(The Times)

Kaut arī cilvēku domas ir mainīgas un pat pasaulē gudrākie prāti, piemēram, slavenais britu astrofiziķis Stīvens Hokings (Stephen Hawking), kurš savulaik savā 1998. gada izdotajā bestsellerā „Īsā laika vēsture” (A Brief History of Time), bija uzskatījis, ka Visums nebūtu iespējams radies bez augstākā saprāta (Dieva) iejaukšanās, tad tagad viņš nonācis pie pilnīgi pretējas atziņas, ka Dievs neeksistē, jo Visums radies vadoties pēc objektīviem fiziskiem likumiem un tā rašanos nevajadzētu saistīt ar augstākā saprāta darbību, taču lai arī ko Hokings  neteiktu, Visumu šāda veida atziņa nespēj ietekmēt, jo Dievs taču ir nemainīgs.

Tā autors ir pievīlis savus uzticamos lasītājus ar savu jauno grāmatu „Diženā iecere” (The Great Design), kura pārdošanā parādījusies 9. septembrī.
Grāmatā zinātnieks apgalvo:„Saskaņā ar vispasaules gravitācijas likumu Visums varēja rasties, no nekā,” Interesanti, ka tieši Bībelē ir teikts, ka Dievs Zemi radījis no nekā… Tādējādi rodot pretjautājumu, interesanti zināt, no kurienes Hokings ir saņēmis šādu atklāsmi, ja ne no Bībeles?

Hokinga pierādijums: par vienu no augstākā saprāta neesamības pierādījumiem viņš dēvē eksoplanētu (debesu ķermeņi, kas riņķo ap zvaigznēm aiz Saules sistēmas robežām) atklāšanu. „Planetāro apstākļu nejaušais savienojums mūsu sistēmā – vienīgās Saules klātbūtne un saules masas veiksmīgā kombinācija ar distanci no Saules līdz Zemei – tagad kļuvis daudz mazāk nozīmīgs un vairs nevar kalpot par svarīgu pierādījumu tam, ka Zeme tikusi radīta tikai cilvēku vajadzībām,” uzskata Hokings.

Pirmo eksoplanētu, kuras eksistenci astronomi uzskatīja par pierādītu, atklāja 1994. gadā. Tas nozīmē, ka par šp parādību Hokings jau zināja pirms pirmās grāmatas uzrakstišņas, bet tikai tagad tiek minēts šāds piemērs kā kaut kas sensacionāls.

Bībelē teikts: Dievs radīja divus lielus spīdekļus: lielāko spīdekli, lai valdītu dienu, un mazāko spīdekli, lai valdītu nakti, un zvaigznes radīja. (1. Moz. 1:16)

Nav minēts zvaigžņu skaits, lielums un to attālums. Dievs apliecina to kā faktu, bez komentāriem. Vēlak gan ir neliens paskaidrojums, attiecībā sarunā ar Abrahamu:

„Es tevi svētīdams svētīšu un vairodams vairošu tavus pēcnācējus kā debesu zvaigznes, kā smiltis jūras malā.” Kurš gan var saskaitīt smiltis jūras krastā? Kāpēc gan, lai tas neattiektos arī uz zvaigznēm debesīs?

Dievišķās daļiņas noslēpums

2008. gadā 10. septembrī Eiropas kodolpētījumu centrā CERN (Conseil Européen pour la Recherche Nucléaire) tika iedarbināts Lielais hadrona kolaiders (Large Hadron Collider, LHC), ko varētu dēvēt par pašu jaudīgāko zinātnisko laboratoriju cilvēces vēsturē.

LHC mērķis — izprast pašus slēptākos matērijas noslēpumus, atjaunot ainu, kāda atgadījās pirms 14 miljardiem gadu, kad dzima Visums, un atšifrēt nākotni.

Viens no galvenajiem uzdevumiem ir pierādīt Dievišķās daļiņas jeb Higsa bozona eksistenci. Pīters Higss, kura vārdā nosaukta šī elementārdaļiņa uzsvar, ka, ideju par to, ka pastāv daļiņas, kas pilnībā sastāv no masas un ir spējīgas šo masu piešķirt citām daļiņām, izvirzīja vēl 1964. gadā. Sākotnēji zinātniskā sabiedrība par Higsa bozoniem un Higsa lauku (neredzams lauks, kas sastāv no šiem bozoniem un kurā atsevišķas daļiņas iegūst masu, tikai pasmējās. Taču pēc tam, kad līdzīgu secinājumu par masas rašanos izdarīja beļģu fiziķi Roberts Brū un Fransuā Englers, šī teorija kļuvusi par vienu no iecienītākajām. Dievišķās daļiņas noslēpumu joprojām meklē, tagad izveidojot jaunu piegājienu lietai.

Zinātnieki ir izveidojuši Higsa bozona jeb Dievišķās daļiņas skaņas simulāciju. Doktore Lilija Askvita izmantoja Atlass eksperimenta datus no Lielā daļiņu paātrinātāja (LHC). Viņa cer, ka CERN fiziķi “ieklausīsies” iegūtajos rezultātos un tas palīdzēs viņiem atrast hipotētisko daļiņu.

Doktora Askvita sadarbojās ar skaņas inženieriem, lai LHC sadursmēs iegūtos datus pārvērstu skaņas formātā.

“Ja enerģija ir tuvu jums, dzirdēsiet zemu toni, ja tālāk – augstāku toni,” pastāstīja Askvita. “Ja tai piemīt vairāk enerģijas, tā būs skaļāka, ja mazāk – klusāka.”

Zinātnieki cer, ka Lielais daļiņu paātrinātājs varētu ieviest skaidrību daudzos fizikas un astronomijas pamatjautājumos. 27 kilometrus garajā tunelī protoni ieskriesies, lai sasniegtu ātrumu, kas tuvs gaismas ātrumam. Šie protonu kūļi sadursies blakus četriem “eksperimentiem”, kas novēros sadursmes un reģistrēs datus. Tiek prognozēts, ka šajās sadursmēs tiks atklātas daudzas jaunas, šobrīd hipotētiskas daļiņas, kas palīdzēs atminēt Visuma noslēpumus.

Ārčers Endričs uzskata, ka sonifikācija ir ne tikai jauns veids, kā analizēt datus, bet arī unikāla iespēja klausīties Visuma harmoniskajās skaņās. Viņš tic, ka daļiņu sadursmes atklās kaut ko jaunu un svarīgu par Visumu. Endričs atzīst, ka projektā iesaistītie jutuši kaut ko līdzīgu reliģiskai aizrautībai, klausoties šajās skaņās.

“Slavēts lai ir Dieva Vārds no mūžības uz mūžību, jo Viņam pieder gudrība un vara!
Viņš liek mainīties laikiem un dzīvei, Viņš atceļ un ieceļ ķēniņus, Viņš dod gudriem gudrību un sapratīgiem saprašanu;
Viņš atklāj to, kas bija apslēpts un neziņā tīts; Viņš zina, kas slēpjas tumsā, pie Viņa mīt gaisma.
Tevi, Tu manu tēvu Dievs, es teicu un slavēju, ka Tu man esi devis gudrību un spēku un esi darījis zināmu, ko mēs no Tevis izlūdzamies.” (Dan. 2:19)

Kas to lai zina, varbūt arī zinātniekiem pienācis laiks Dievišķās daļiņas noslēpuma atklāšanai palūgt Dievam to pašu, ko lūdza savulaik Daniels?!..

________Līdzīga ziņa_________

Higsa bozons- „Dievišķā daļiņa” atklāta