Atbilde: Paldies par jaukiem vārdiem. Skaisti teikts „lūgšanu un atbilžu dimensija.” Nav runāts par to. Taču, kādā no dievkalpojumiem mācītājs teica: „Kā man zināms, tad mēs dzīvojam trešajā dimensijā.” Viņš to runāja cilvēka uztveres kontekstā, aicinot draudzes locekļus domāt plašāk un ticēt vairāk. Kā jau minēts rakstā par līdzīgu tēmu no garīgā viedokļa raugoties ir sarakstīta grāmata „Ceturtā dimensija”. Tās autors Korejas mācītājs Jongi čo. Par cik ir aktualizējusies interese par tēmu, tad paturpināsim to arī šajā mēnesī. Ieskatīsimies nedaudz Korejas Atmodas gaitā un ko tieši par ceturto dimensiju saka Korejas mācītājs Davids Jongi Čo (DavidYonggi Cho).

Viens no spilgtākajiem piemēriem kristīgās draudzes straujai izaugsmei ir Koreja ar tās unikālo devumu Dieva Valstības darbā. Sākot no pirmajiem Kristus sekotājiem pirms vairāk nekā 200 gadiem, Korejas draudze izaugusi līdz daudzu miljonu lielai Dieva armijai. Gandrīz 30% valsts iedzīvotāju ir kristieši,- teikts laikmetazimes.lv

Ar kristīgo mācību korejieši pirmoreiz saskārās 1592. gadā, kad japāņu okupācijas iestādes atļāva spāņu priesterim Gregorio de Kaspedam sludināt šajā zemē.

1794. gadā Ķīnā tika kristīts pirmais korejietis Sjungs Hūns Lī. Ticīgo skaitam pieaugot, radās nesaskaņas ar Konfūcija mācības piekritējiem. Konfliktā iesaistījās valdošās aprindas, kas kristiešus izmantoja grēkāžu lomai savu politisko mērķu sasniegšanai. Sākās vajāšanas, daudzus piemeklēja mocekļu nāve.

Karu un politisko intrigu nogurdinātā tauta bija izslāpusi pēc garīgas atjaunotnes. Bībele jau bija tulkota korejiešu valodā.

1884. gada septembrī, ASV Ziemeļu prezbiterāņu padomes sūtīts, valstī ieradās H. N. Alens, bet 1885. gada aprīlī viņam sekoja prezbiterānis H. G. Andervuds un metodists H. G. Apencellers. Protestantu misionāriem bija ievērojama loma korejiešu sabiedrības modernizācijā – viņi dibināja slimnīcas, bāreņu namus, skolas. Prezbiterāņiem un metodistiem sekoja anglikāņu, baptistu un pareizticīgo misionāri.

Lielā atmoda

1903. gadā Vonsanā sākās notikumi, kas savu kulmināciju sasniedza 1907. gadā Phenčanas apkārtnē un vēsturē iegājuši ar Korejas Lielās atmodas nosaukumu. Šai atmodai bija raksturīgi agri rīta lūgšanu dievkalpojumi un nopietnas Bībeles studijas. Atmoda strauji izplatījās visā Korejas pussalā un pāri tās robežām – Mandžūrijā un Ķīnā. Draudžu skaits strauji auga, valstī darbojās dažādu konfesiju misionāri un evaņģēlisti.

Pēc Korejas okupācijas 1910. gadā japāņi represēja patriotiski noskaņotos kristiešus un padzina ārzemju misionārus. Okupācija veicināja izteiktu pretjapāņu noskaņojumu tautā, un 1919. gada 1. martā sākās pretestības kustība, kurā ar savu garīgo un morālo potenciālu iesaistījās arī kristieši. Pretestības kustība tika apspiesta, tomēr korejieši ieraudzīja kristietības patriotisko šķautni, kas vēlāk bija liels atbalsts Evaņģēlija vēsts izplatīšanā. 20. gados draudze piedzīvoja gan japāņu represijas un okupācijas varas antikristīgo politiku, gan ekonomiskās depresijas sekas un sociālistu ideju izplatīšanos.

30. gados, uzplaukstot japāņu militārismam, korejiešiem tika uzspiests imperatora dievināšanas kults. Daudzi šo spiedienu neizturēja, citi ticības cīņu turpināja pagrīdes apstākļos.

1928. gadā Korejā ieradās amerikāņu misionāre Mērija Ramsija un nodibināja neatkarīgu vasarsvētku misiju. 1932. gadā ar Korejas Pestīšanas armijas sekretāra Hjunga Hū palīdzību viņa nodibināja pirmo vasarsvētku draudzi Korejā.

1937. gadā Korejā bija jau sešas vasarsvētku draudzes ar 10 kalpotājiem un 173 locekļiem. 1938. gadā tika ordinēti pirmie trīs vietējie mācītāji.

1945. gadā Koreja atguva neatkarību. Pussalas ziemeļos komunisti nežēlīgi apspieda draudžu atjaunošanas centienus, bet dienvidi bija amerikāņu kontrolē un te valdīja ticības brīvība.

1950. gadā Ziemeļkorejas komunistu kliķe iebruka Dienvidkorejā. Karš cirta smagas brūces – draudzes tika izpostītas, cilvēki nogalināti. Pēc kara draudžu darbs atjaunojās, valstī ieradās daudzas misijas organizācijas.

1960. gadā sākās liela apjoma evaņģelizācijas darbs – tika rīkotas atmodas sapulces, sākta evaņģelizācija Korejas armijā. Šī kustība deva neatsveramu ieguldījumu dažādu konfesiju kristiešu apvienošanā. Kopdarba priekšgalā izvirzījās Svētā Gara (vasarsvētku) kustība.

70. gados vasarsvētku kustība apvienoja visas konfesijas liela mēroga atmodas dievkalpojumos.

Dr. Dāvids Jongi Čo

Starp daudzām draudzēm, kas radās atmodas laikā, īpašu uzmanības vērta ir  Joido Pilna Evaņģēlija draudze Seulā ar mācītāju Dr. Dāvidu (Paulu) Jongi Čo.

Čo dzimis 1936. gadā, jaunībā bijis pārliecināts budists, taču pēc lūgšanā saņemtās dziedināšanas no tuberkulozes, kļuvis par kristieti. Dāvids gribēja būt ārsts, bet Jēzus viņu piepildīja ar Svēto Garu un kādā vīzijā aicināja sludinātāja kalpošanai. Pēc Bībeles skolas pabeigšanas Čo 1958. gadā nodibināja telts draudzi Seulā. 1962. gadā viņa vadībā uzbūvēja Atmodas centru, kas vēlāk pārtapa Pilna Evaņģēlija centrālajā draudzē. 1966. gadā Jongi Čo tika ievēlēts par Korejas Dieva Asamblejas vadītāju. 1968. gadā viņš Korejas Nacionālajā koledžā ieguva grādu jurisprudencē, vēlāk praktiskās teoloģijas doktora grādu Betānijas koledžā ASV. Joido Pilna Evaņģēlija draudze reģistrēta kā lielākā vietējā draudze pasaulē. 1973. gadā tai bija 10 000 locekļu, 1979. gadā 100 000, 1987. gadā 500 000, bet šodien draudzes locekļu skaits tuvojas miljonam. Vadīt šo milzīgo draudzi mācītājam Čo palīdz 100 palīgmācītāju un 1000 mājas grupu līderu.

Atmodas atslēga – lūgšana

Ja korejiešiem jautātu, kas, viņuprāt, ir atmodas atslēga, atbilde viennozīmīgi skanētu – lūgšana. Dr. Jongi Čo par savas draudzes fenomenālās izaugsmes pamatu uzskata pozitīvas domāšanas un apliecināšanas mijiedarbību lūgšanā. Liela uzmanība tiek pievērsta lūgšanā ietverto vajadzību vizualizācijai lūdzēja iztēlē un konkrētībai sarunā ar Dievu. Čo ieteikums katram kristīgam kalpotājam ir ik dienas lūgšanai veltīt ne mazāk kā trīs stundas. Viņš ir pārliecināts, ka tad panākumi neizpaliks. Īpašs fenomens, kas raksturīgs tikai Korejai, ir tā sauktie lūgšanu kalni. Tie ir pakalni, kuru nogāzēs izcirstas daudzas alas, kur tūkstošiem ticīgo sarunājas ar Dievu. Cilvēki šeit ierodas saulei lecot un pavada vairākas stundas vai pat dienas. Nereti lūgšanu cellēs ļaudis piedzīvo atklāsmes, vīzijas un īpašu Svētā Gara pieskārienu. Cilvēki te saņem brīnumainas dziedināšanas, savu problēmu veiksmīgu atrisinājumu. Lūgšanu kalniem ir nenovērtējama loma Korejas atmodas kustībā.

90. gados sākās jauns posms Korejas draudzes vēsturē. Skaitliskā pieauguma vietā lielāka uzmanība tika pievērsta draudžu garīgajai izaugsmei. Šo posmu kristieši uzskata par sagatavošanās laiku, lai vēlāk ieņemtu vadošo lomu Korejas atkalapvienošanās procesā. Savā īsajā pastāvēšanas vēsturē, ejot cauri grūtībām un vajāšanām, Korejas draudze turpina augt un attīstīties. Tā iemantojusi paliekošu vietu korejiešu sirdīs. No kristiešiem gaida, lai tie nākotnē spēlētu vadošo lomu apvienotās Korejas dzīvē.

>>Vairāk par Korejas atmodu <<

Davids Jongi Čo/ Ceturtā dimensija

Lai nodrošinātu pareizu ticības attīstību, nepieciešams veikt noteiktus soļus tās virzienā. Vienlaicīgi jāapgūst arī pamatsoļi ticības dabas iepazīšanā. Tāpēc mums jātiek skaidrībā, lai saprastu un pieaugtu un varētu veiksmīgi izmantot Dieva dotās iespējas.

Lai saprastu ticības sfēras būtību, man nācās saņemt nozīmīgu mācību. Parasti mācības maņemam nepatīkamā un pat sāpīgā veidā. Ārī es. Pasaulē pastāvot starpvalstu kultūras atšķirības, kuras, piemēram, Amerikā, nepastāv, bet austrumos, gan. Korejā ir reālas grūtības saistībā ar sludināšanu par brīnumaino Dieva spēku, jo, lūk, budistu mūki arī veic fantastiskus un pārdabiskus brīnumus.

Nesen Korejā, viena sieviete sirga ar vēzi, un neviens ārsts viņai nevarēja palīdzēt. Viņa meklēja palīdzību daudzās baznīcās, bet bez rezultātiem. Izmisusi un zaudējusi ticību, viņa meklēja palīdzību pie budistu mūka. Viņš ieveda sievieti kādā alā, kurā uzturējās lūdzēji. Alā meditējot viņa bija pilnīgi dziedināta no jebkādiem vēža simptomiem.

Korejā daudz cilvēku aizraujas ar jogu, bet slimie nereti dziedinās pielietojot jogas vingrojumus. Piedzīvojot tāda veida dziedināšanas brīnumus, mums kristiešiem grūti izskaidrot tās parādību, jo ir līdzīgas ar to, ko dara Dieva brīnumainā Roka.

Jūs nevarat tā vienkārši noraidīt tādas parādības, paskaidrojot to saistību ar ļaunā spēka iejaukšanos. Taču, ja dēmoniski spēki spēj darīt tādus brīnumus, tad kāpēc gan Jēzus miesa-draudze nespēj darīt vairāk par to?

Es norūpējos šajā jautājumā, jo daudzi kristieši neapzinājās Dieva brīnumu īpašu svarīgumu un nozīmi.

Kristieši jautāja: „Kā mēs varam ticēt, ka ir vienīgais un absolūtais Dievs? Mēs redzam brīnumus budistu starpā un jogas brīnumaino spēku. Tad kāpēc mums ir jātic, ka ir viens vienīgs Dievs un cita nav?”

Es zinu, ka ir viens Dievs un Viņš ir Visuma Radītājs, taču kā atbildēt, ja pat Bībelē lasītais nelīdz? Tāpēc es pazemojos un noliecos Dieva priekšā. Es lūdzu palīdzību, lai spētu atbildēt uz šo jautājumu skaidri un cilvēkiem saprotamā valodā. Es alku saņemt atbildi Dieva spēkā nevis paļaujoties uz sausu runu un to, ko zinu pats. Es gavēju, lūdzu un meklēju atbildes. Kādā lūgšanas reizē sagaidīju vienkāršas un skaidras atbildes. No tā laikā es droši sludinu par dažādām pārdabiskām parādībām.

Ceturtā dimensija

Pasaulē eksistē trīs veida gari: Dieva Gars, cilvēka gars un dēmoniskais gars.

Ja Jūs esat mācījušies ģeometriju, tad noteikti zināt, ka vienu punktu un otru var savienot ar taisni. To mēs saucam par pirmo dimensiju. Ja jūs starp punktiem vilksiet līnijas ar brīvu roku, tad papildus iepriekšējam Jūs iegūsiet jaunu plaknes-otro dimensiju. Ja Jūs novietosiet vienu plakni virs otras, tad iegūsiet kubu, kuru sauc par trešo dimensiju.

Materiālā pasaule uz zemeslodes eksistē trešajā dimensijā.

Pirmā dimensija-taisne ir savienota ar otro dimensiju-plakni, kura kontrolē pirmo. Taču otro dimensiju kontrolē trešā – kubs.

Kas tad kontrolē un uztur visu šo kuba pasauli, proti, trešo dimensiju? Atbilde: „Bet zeme bija neiztaisīta un tukša, un tumsa bija pār dziļumiem, un Dieva Gars lidinājās pār ūdeņiem.”  (Moz. 1: 2)

Ja šos vārdus lasītu oriģinālvalodā, tad tas nozīmētu, ka „Svētais Gars veica virs ūdens inkubācijas procesu.”

Haotiskā pasaule bija trešās dimensijas varā, bet Svētais Gars, kas nēsājās virs ūdeņiem – no ceturtās dimensijas.

Tas nozīmē, ka garīgā pasaule –ceturtā dimensija, kontrolē trešo materiālo dimensiju. Tā veica Radīšanas procesu uz zemes. Jauna Dievišķa kārtība mainīja iepriekšējo-haosa pilno pasauli. Dzīvība cēlās no nāves. Necilo nomainīja skaistums. Tīrība nomainīja netīrību un bagātība – nabadzību. Pateicoties ceturtās dimensijas radīšanas procesam, viss kļuva skaists un brīnišķīgs. Pētot šo jautājumu Dievs man paskaidroja, ka GARS ir ceturtā dimensija.

Cilvēks iekļauts fiziskā ķermenī, bet viņš ir arī garīgi iedvesmots. Cilvēkiem piemīt ceturtās dimensijas spējas, taču piederīgs trešajai dimensijai.

Tāpēc, cilvēki izpētot savu ceturtās dimensijas garīgo sfēru, attīstot savā prātā koncentrētus redzējumus, spēj valdīt, ietekmēt un mainīt trešo dimensiju. Lūk, ko man iemācīja Svētais Gars.

Tāpēc tas ir pilnīgi dabīgi, ka jogas laikā, vai arī ticīgi budisti spēj izzināt un attīstīt savu ceturto dimensiju, savu garīgo sfēru.

Pārvaldot skaidru un tieši nomērķētu redzējumu, kā arī saglabājot prātā veselības un labklājības garīgo tēlu, viņi spēj valdīt par savu ķermeni.

Pateicoties dabiskai kārtībai, ceturtā dimensija spēj valdīt par trešo, tāpēc arī cilvēka garam, kaut arī ierobežots, piemīt spēja valdīt par noteiktu kārtību un pielietot radošas spējas.

Dievs dāvāja cilvēciskām, būtnēm varu kontrolēt un izmantot materiālo pasauli, taču licis arī atbildību, kuru apzinās, izmantojot ceturtās dimensijas iespējas. Tāpēc arī neticīgi cilvēki izpētot un attīstot savu iekšējo garīgo būtību, spēj realizēt un valdīt pār trešo dimensiju, kas raksturojams ar vājībām un slimībām.

Tālāk Svētais Gars man teica: „Paskaties uz Sōka Gakkai (budistu organizācija). Viņi pieder sātanam. Cilvēka gars savienojas ar dēmonisko pasaules garu ceturtajā dimensijā, tādējādi valdot par savu ķermeni un apstākļiem.”

Svētais Gars uzrādīja, ka tieši tādā veidā burvji Ēģiptē realizēja savu varu un dominēšanu pār dažādiem notikumiem un izpausmēm, līdzīgi kā to darīja Mozus Dieva iedvesmots.

Dievs man parādīja, ka tādā pašā veidā, arī mums būtu jāvirza savu garu ceturtajā dimensijā, lai savienotos ar Svēto Garu, Tēvu – Visuma Radītāja un valdītu par dzīves apstākļiem.  Slava Dievam!

Mēs esam pilnībā spējīgi attīstīt fantastisku radošuma iniciatīvu, lai varētu kontrolēt un valdīt pār trešo dimensiju.

Saņemot atklāsmi no Kunga, es sāku vienkārši izskaidrot brīnumus un notikumus, ko rada  citas reliģijas. Pie manis nāca cilvēki un apliecināja: “Mēs varam darīt to pašu!” Man nācās atbildēt: „Jā, es zinu to. Tas viss ir iespējams, jo arī Jūs apzināties savā garā ceturtās dimensijas ietekmi. Taču Jūsu garam nav nekā kopēja ar Pestīšanas Garu, turklāt arī neesat spējīgi radīt Dievišķus brīnumus. Jūs esat savienoti ar ļauno-dēmonisko garu.”

Papildus video dievkalpojums ar Davidu Jongi Čo

Pierādi, ka Dievs ir. Pierādi, ka eņģeļi eksistē. Pierādi, ka dēmoni un sātans ir reāli. Pierādi, ka garīgā pasaule eksistē. Tā šo domu varētu turpināt bezgalīgi. Taču dažkārt rodas arī pretjautājums, vai pierādījuma meklētājs patiesi vēlas zināt to, ko iepriekš nav zinājis, redzēt to, ko iepriekš nav redzējis, vai dzirdēt to, kas nav bijis dzirdēts? Biežākos gadījumos šķiet, ka atbilde netiek gaidīta, bet gan tādējādi ir iespēja izrādīt savu pārākumu attiecībā pret to, kuram uz vienkāršu jautājumu jāsagatavojas. Atbildes sniegšana sarežģījas, jo materiālā veidā jāpierāda tas, kas ir garīgs.

Pārdabisku lietu pierādīt dabiskā veidā nav vienkāršs uzdevums. Turklāt, lai atbilde būtu efektīva abām pusēm jātic un jāvēlas, lai atbilde varētu būt sasniedzama neierastā veidā- lūdzot Dievu. Jautājums ir par to, vai jautājuma meklētājs ir gatavs atbildes saņemšanā? Vai ir gatavs spert soli pārdabiskā redzēšanā, dzirdēšanā vai iepazīšanā?

Dažkārt piedaloties diskusijas ar oponentiem rodas sajūta, ka pretējā puse nemaz nevēlas pat iejusties, izprast, kur nu vēl iedziļināties lietas būtībā. Diemžēl dažkārt diskusijas jāpārtrauc, jo tām nav seguma un jēgas. Kamēr sirdi no krūtīm neizraut un neuzlikt uz galda, tikmēr neticēs, ka sirds ir. Bet ja arī ir, tad kā pierādīsi, ka tā spēj arī just? Kad Jēzus augšāmcēlās un pēc tam parādījās mācekļiem, Toms teica: „Neticēšu, kamēr savas rokas neielikšu Viņa rētās.”

Protams, ticības un neticības vai garīgās un materiālās dimensijas tēma vijās cauri laikmetiem. Iepriekš esam arī runājuši par “Piektā dimensija”.

Kopš Dekarta laikiem Eiropā valdošais „obligātais” racionālisms radīja mākslīgu barjeru starp zinātni un ticību jeb reliģiju. Protams, mēģinājums racionāli analītiskā pieejā izskaidrot ticības norises beidzas ar fiasko. Ne velti Svētais Augustīns teicis: „Es ticu tāpēc, ka tas ir absurds.”

Slēptā dimensija

Viens no galvenajiem iemesliem, kāpēc cilvēks neredz neredzamo un nespēj pierādīt kā darbojas dziedināšana, atbrīvošana no atkarībām, grēku piedošana un miroņu augšāmcelšanās ir tā, ka ceturtā dimensija ir nepieejama cilvēka fiziskam skatam ar racionālu pieeju. Par cik spējam dzīvot un uztvert tikai trīs dimensijas, nav pat jēgas skaidrot, kā darbojas ceturtā, jo pat trešo dimensiju izzināt joprojām nespējam. Tas nav mūsu kompetencē. Radīt paši no jauna, kas jau ir radīts bez mums, nespējam. Zīmīgi vārdi: „Kas ir jau bijis, tas atkal būs, un, kas ir jau noticis, tas atkal notiks, jo nekā jauna nav zem saules. Vai kaut kas kādreiz notiek, par ko varētu sacīt: redzi, tas ir kaut kas jauns! – Tas jau sen ir bijis laikos, kas ir bijuši ilgi pirms mums.” (Sal. māc. 1 : 8) Tātad viss tas, ko mēs lietojam ir kādreiz jau sen radīts. „Kas tagad ir, tas jau sen ir bijis, un, kas vēl būs, tas arī jau sen ir bijis, jo Dievs nereti atjauno arī jau sen pagājušo.” (Sal. māc. 3: 15)

Par zinātni

A. Einšteins darbā „Par zinātni”(On Science) runājot par ticību un reliģiju kā tādu, saka: „Es skatos uz gleznu, bet mana iztēle nespēj veidot tās radītāja tēlu. Es aplūkoju pulksteni, bet nespēju iedomāties, kāds izskatās pulksteņmeistars. Kā gan lai viņš izprastu Dievu, kas tūkstoš gadus un tūkstoš dimensijas uztver kā vienu veselu?” Jāpievieno arī izteiktā doma no Bībeles: „viena diena Tam Kungam ir kā tūkstoš gadi un tūkstoš gadi kā viena diena.”(2.Pēt. 3: astoņi)

Vēlāk kādā intervijā Einšteins Dieva esamību attēlojis zīmīgā līdzībā: „Mēs esam kā mazi bērni, kas iegājuši milzīgā bibliotēkā, kuras plaukti līdz pat grieztiem pilni ar grāmatām dažādās valodās. Bērns zina, ka šīs grāmatas kāds ir uzrakstījis. Viņš nezina, kas un kā. Viņš nesaprot valodas, kurās tās rakstītas. Bet bērns atskārst, ka eksistē kāds plāns, pēc kura grāmatas sakārtotas, kāda mistiska kārtība, kuru viņš neizprot, bet neskaidri apjauš. Tāds, manuprāt, ir cilvēka prāts – pat visgudrākais un pieredzējušākais – attiecībā pret Dievu.”

Meistars un Margarita

Neparastā raksturā Dieva esamības pierādījumus izgaismojis krievu rakstnieks Mihails Bulgakovs darbā „Meistars un Margarita. Literāts ateists Berliozs pie Patriarhu dīķiem tiek iesaistīts it kā nejaušā sarunā par pašu Volandu. Saruna ievirzās par pieciem Dieva esamības pierādījumiem Pašpārliecinātais Berliozs deklarē, ka nekādi saprātīgi Dieva esamības pierādījumi vispār nevar eksistēt, ka arī sestais Kanta pierādījums ir nepārliecinošs. Dieva nav. Uz Volanda jautājumu, kas tad Pasaulē nosaka lietu kārtību, Berliozs strauji atcērt: „Cilvēks pats!” Te Volands norāda, ka cilvēks var gan plānot, bet visus plānus var izjaukt slimība, piemēram, neārstējama sarkoma, cilvēks var pakļūt zem tramvaja, viņš ir mirstīgs – tā vel pusbēda, bet viņš var mirt pēkšņi un negaidīti, lūk, kur tas joks. Vai tas neliek domāt, ka cilvēka likteņus nosaka kāda cita vara? Un tūlīt pajautā Berliozam, vai viņš droši var pateikt, ko darīs šovakar?. Berliozs, protams, zina, ka šovakar piedalīsies literātu sanāksmē. „Tas nenotiks,”pārsteigtajam Berliozam paziņo Volands. „Jums tramvaja riteņi nogriezīs galvu!” Un vēl jautājums jau šoka stāvoklī novestajam literātam ateistam: „Vai Velna arī nav? Tūlīt Jums uzrādīsšu septīto pierādījumu!” Pārbiedētais Berliozs, kas tagad Volandu notur par vājprātīgu, metas bēgt, paslīd uz nejauši izlijušas saulespuķu eļļas, pakrīt zem tramvaja, un riteņi viņam patiešām nogriež galvu, kātika pareģots.

Šis Bulgakova izdomātais paradoksālais Dieva eksistences pierādījums atgādina apgrieztās ģeometriskās teorēmas pierādījumu.

Nobeigumā: Divas paralēlas dimensijas materiālo-racionālo un garīgo diemžēl nav iespējams izprast cenšoties atdalīt vienu no otras un pētīt tikai vienu no tām. Dimensijām jāsavienojas un jāsaplūst Vienā Garā, jākļūst par Vienu Miesu. Tikai sadarbojoties un apvienojoties rodas atklāsme par Lielo Patiesību.

Atbilde: Vispirms ieskatam piedāvāju ielūkoties arī šajā rakstā „Paralēlā pasaule eksistē?!” Izrietot no tā mēģināsim kopā paanalizēt. Taču jāņem vērā, ka piedāvājums nav absolūtā patiesība, bet gan pārdomas par to, kā varētu būt izrietot no informatīvā avota Bībele, ko Dievs mums ir atstājis un arī prāta spējas, zinātniskos atklājumus, tehnoloģiskos sasniegumus, kā arī progresijas attīstību citās jomās, kas sasaucas ar Bībelē rakstīto.

Zinātnieki nepārtraukti izgudro dažādus modeļus, lai raksturotu savus zinātniskos atklājumus pēc iespējas saprotamāk. Piemēram, lai ilustrētu atoma kodolu. Tas ir ļoti mazs, centimetra viena miljona no miljoniem daļa (1012). Taču, lai saprastu kodola struktūras būtību, zinātnieki veido uzskatāmus, piemēram, želejveidīgam pilienam līdzīgus modeļus. Vai arī medicīnā, lai sapratu smadzeņu funkcionēšanu, tiek izgatavoti modeļu paraugi, kas tiek salīdzināti ar kompjūtera funkcijām. N t.t. Tāda veida modeļu paraugi tiek lietoti arī teoloģiskajā arsenālā. Piemēram, Jēzus savās izteiktajās līdzībās lieto Debesu valstības modeli. Viņš stāsta par sējēju, vai sinepju graudiņu, Debesu valstību salīdzina ar pērles pircēju, laukā apslēptu dārgumu vai zvejnieka tīklu.

Balstoties arī uz teoloģiskās bāzes zinātnieki ir mēģinājuši meklēt zinātnisku pamatu teoloģiskajam modelim, lai dziļāk saprastu un aprakstītu Dieva garīgo mijiedarbību ar materiālo pasauli. Piemēram, rodas visai lielas grūtības, kad ir runa par Dieva esamības vietu. Kādreiz bērnībā mēs katrs noteikti esam dzirdējuši, ka Dievs ir kaut kur tur augstu debesīs. Taču pieaugot, kā arī zinātniskajā jomā, tāds uzskata modelis ir nepieņemams. Vai zinātne ir spējusi atrast kādu citādāku un labāku modeļa piedāvājumu? Pamēģināsim ieskatīties.

Ģeometriskajā Visuma modelī ir iekļautas četras dimensijas: trīs ir telpas, tas ir garums, platums un augstums. Ceturtā- laika dimensija. Tās pamatā ir telplaika liekums - (curvature of space-time). Lielums, kas vispārīgajā relativitātes teorijā raksturo četrdimensiju telpas metrisko īpašību atšķirību no Eiklīda telpas metrikas.

Mēs dzīvojam trīsdimensiju pasaulē. 1912. gadā Einšteins laiku sāka dēvēt par ceturto dimensiju. Vienā vārdā sakot ceturtā dimensija ir laiks. Starp citu Korejas mācītājs Pauls Jongi Čo ir sarakstījis lielisku grāmatu „Ceturtā dimensija”Taču par cik, kā jau Jūs lasījāt rakstā ”Kas notiek ārpus laika?”, tad noskaidrots, ka Dievs atrodas ārpustelpas, kā arī laika robežām, tad pieņemsim domu, ka Dievs atrodas citā dimensijā, proti, piektajā dimensijā.

Lai skaidrāka būtu jaunā modeļa „Piektā dimensija” koncepcija, ieskatīsimies mums saprotamākā lietas būtībā, tas ir divdimensiju pasaule. 1880. gadā Oksfordas universitātes matemātiķis Edvins Abots (Edwin Abbott)  sarakstīja neierasta tipa grāmatu ar nosaukumu „Plaknes-zeme” (Flatland) Grāmatā viņš apraksta pasauli plaknes dimensijā. Divdimesiju eksistence iespējama kustēties plaknē. Divdimensiju iemītniekiem nav nekādas sapratnes par to, kas notiek ārpus tās robežām.

Divu dimensiju pasaulē visas būtnes ir kā plakanas figūras – trijstūri, daudzstūri un apļi – kas dzīvo mājās, kuru sienas sastāv no līnijām. Divu dimensiju pasaulē norisinās dažādas attiecības. Viss ir labi līdz brīdim, kad aiz horizonta parādās sfēra, kas ierodas no „telpas zemes”. Sfēra traucas cauri līniju sienām, un neviens nespēj to apturēt. Tās īsto apveidu laukuma zemes iedzīvotāji nespēj pat aptvert, jo tie saprot tikai to, kas notiek uz līdzena laukuma jeb plaknē. Kad sfēra nonāk uz laukuma, tie redz tikai apmēros pieaugošu apli, kas sasniedzis savu lielāko caurmēru, sāk atkal mazināties, līdz vienā punktā pazūd. Plaknes-zemes iemītnieki pasauli kā telpu nespēj saprast, kaut gan tā ir daudz bagātāka par viņu pašu pasauli.

Plaknes zemē dzīvojošā sfēra varēja atrasties ārpus divdimensijas pasaules robežām, taču novēroja visus tajā notiekošās norises. Plaknes-zeme tai bija pārskatāmas kā uz delnas. Bez tam tā varēja uzrasties un atrasties jebkurā divdimensiju pasaules vietā.

Līdzīgā veidā, taču iespējams, ka arī līdzības būtība ir pārāk niecīga, lai mēs spētu noprast Dieva nodomus un Viņa eksistenci, tomēr velkot paralēles ar to, kas mums būtu skaidrs, proti, trīsdimensiju pasaule, mēs varētu iedomāties, ka Dievs atrodas piektajā dimensijā, jeb garīgā pasaulē, kā to piemin daudzkārt Bībele. Jēzus Kristus to sauc par Debesu Valstību.

Tādējādi atbildot uz jautājumu „Vai mūžīgo Dievu neietekmē ienākot mūsu dzīves laikā un telpā?” Nekas nevar ietekmēt Viņu, kā vien Viņš pats kādu.

Kaut arī mums grūti izzināt mūsu Visuma apmērus tā plašuma dēļ, taču Dievs ir visur esošs un visur klātesošs. Kā tas iespējams? Tas ir iespējams esot piektajā dimensijā, taču Bībelē tas teikts liriskāk.

Kaut arī mums grūti izzināt mūsu Visuma apmērus tā plašuma dēļ, taču Dievs ir visur esošs un visur klātesošs. Kā tas iespējams? Tas ir iespējams esot piektajā dimensijā, taču Bībelē tas teikts liriskāk.

Visu redzošais un visur klātesošais Dievs

Dievs visu redzošs

„Un nav radījuma, kas Viņa priekšā apslēpts, bet viss ir atsegts un atklāts Viņa acīm.” (Ebr. 4: 13) „ Vai tad Es esmu tāds Dievs, kas redz tikai tuvumā,” saka Tas Kungs, “vai ne arī tālumā?
Vai var kur kas paslēpties kādā slepenā vietā, ka Es to neredzētu, saka Tas Kungs, vai ne Es tas esmu, kas piepilda debesis un zemi? – saka Tas Kungs.” (Jer. 23: 23-24)

Dievs visur klātesošs

„Kurp lai es aizeju no Tava Gara, un kurp lai es bēgu no Tava vaiga? Ja es kāptu debesīs, Tu tur esi, ja es nokāptu ellē, Tu esi arī tur. Ja man būtu rītausmas spārni un es nolaistos jūras malā,  tad arī tur mani vadītu Tava roka un Tava labā roka mani turētu.” (Ps. 139: 7-10)

Transcendentālais un imanentais Dievs

Transcendents (no lat. transcendens eksistē ārpus Visuma), kā arī Dievs ir imanents – (immanens atrodas mūsu pasaules iekšienē)

Dievs Mozum atklājās noslēpumainā veidā. Krūms dega tomēr nesadega. (2.Mozus 3:2).Mozus iespējams saprata, ka Dievs ir ne tikai kaut kur augstu debesīs (Transcendentāls), bet arī degošā krūmā (imanents). Bet par sevi izteica vēl noslēpumainākus vārdus: „ES ESMU! KAS ES ESMU!” (2. Moz.3:14) Ko tieši Dievs ar to gribēja pateikt? Iespējams, Dievs, kas atrodas ārpus laika un telpas, tādā veidā pateica, ka Viņš ir mūžīgs. Bet vārds, mūžīgs, nozīmē –tagad. Respektīvi, tagadnes formā. Tas, kas notiek šobrīd. Jo Dievs neteica: „Es esmu vakar.” Vai arī: „Es esmu rīt.”

Gluži kā sfēra varēja atrasties vienlaikus jebkurā vietā divdimensiju pasaulē, tā arī Dievs, kas ir ārpus mūsu trīsdimensiju pasaules spēj atrasties vienlaikus jebkur mūsu pasaulē. Varētu tiekt, ka Dievs attiecībā uz laiku un telpu ir ārpus tās un var atrasties arī iekšpus tās. Tas nozīmē, ka Dievs vienlaikus ir transcendents un imanents.

Transcendentāls Dievs: „Viņš ir tas, kas sēž augstībā pār zemi, un tās iedzīvotāji ir niecīgi kā siseņi. Viņš ir tas, kas izklāj debesis kā segu un tās izpleš kā dzīvojamu telti.” (Jes. 40:22)

„Paceliet savas acis uz debesīm un raugait: kas to visu radījis? Viņš ir tas, kas izved visu viņu pulku pēc skaita un visus sauc vārdā pēc Sava lielā spēka un varas, un tur netrūkst neviena.” (Jes. 40:26)

Imanentais Dievs: „Jo tā saka tas Augstais un Varenais, kas mūžīgi dzīvo, Viņa vārds ir Svētais: “Es dzīvoju augšā un svētnīcā un pie tiem, kam sagrauzts un pazemīgs gars, lai atdzīvinātu garu pazemotiem un spirdzinātu sirdi sagrauztiem.”

Pāvils sludinādams Atēnās redzēdams, ka tur izplatīta elku kults piekopšana, viņš teica: „Dievs, kas radījis pasauli un visu, kas tanī, būdams debess un zemes Kungs, nemājo rokām celtos tempļos. „(Apustuļu darbi 17: 24) lai tie meklētu Dievu, vai tie Viņu varētu nojaust un atrast, jebšu Viņš nav tālu nevienam no mums.  Jo Viņā mēs dzīvojam un rosāmies„ (Apustuļu darbi 17: 27-28)

Režisors un mazā aktrisīte

Varbūt, ka tāds modelis kādam uzskatamāk attēlo, ko nozīmē transcendentālais un imanentais. Piemērs no stāsta par teātra režisoru un kāda aktiera mazmeitiņu.

Teātrī mazo aktrisīti zināja visi un viņa arī. Viņa pa retam ieņēma kādu lomu arī uz skatuves, pēc kuras tēlošanas ātri aizmirsa norises uz skatuves, jo pati lielākā viņas loma bija dzīvē.

Ik reizi pirms jaunas izrādes sezonas sākuma, viņa skrēja pie režisora, iesēdās viņam klēpī un centās izdibināt lielāko noslēpumu. Kā vienmēr izskanēja viņas leģendārais jautājums: „Ar ko tad tur viss beigsies?” Režisors: „Pagaidi, vēl nav pienācis vakars.” Taču mazā aktrisīte nerimās, jo ziņkāres dzirksts actiņās dega aizvien vairāk. Viņa sāka raustīt režisoru aiz piedurknēm, ņurcīt viņa drēbes un dīkt pie auss jau sen visiem zināmo dziesmiņu: „Saki, saki, saki!’ Režisors zināja, ko tas nozīmē. Kamēr nepateiks vismaz kaut ko, miera taču tāpat nebūs. Visbeidzot noslēpums tika atklāts. Režisors teica: „Labi, es Tev pačukstēšu to, kā lielu noslēpumu,” Atslēgas vārds teiktajā bija – noslēpums. Tas nozīmēja, ka tas jāatklāj visiem. Tā nu, viņa domāja. Režisors turpināja: „Beigās, viss būs labi!” Tad, kad mazā aktrisīte uzzināja gaidīto vēsti, viņa atstāja režisora klēpi un skrēja ārā pa teātra zāles durvīm, lai vestibilā paziņotu prieka vēsti, protams, savā interpretācijā. Viņa katram garāmgājējam vēstīja aptuveni šādu noslēpuma būtību: „ Tur viss beigās būs labi! Tur konfektes no debesīm kritīs un beigās visiem saldējumu dalīs. Visi aiz laimes atkal aplaudēs.” Bet, ja kāda teātra izrāde beidzās ar pārdomām pilnu filozofisku domu, tad režisors mazajai aktrisītei atklāja savādāku noslēpumaino vēsti. Viņš teica, ka izrāde esot ar filozofisku domu. Taču aktrisīte nezināja, ko nozīmē vārdi, filozofiska doma, tāpēc kārtējo reizi vēsts izplatīšanā pielietoja savu interpretāciju. Ziņa bijā aptuveni šāda: „Ak, šausmas, ak, šausmas, tur mājas brūk un meži deg. Glābjas kas var!” Par tādu ziņnesi aktieri uzjautrinādamies teica, ka mazo aktrisi biļešu kasēs jānosēdina, reklāma garantēta. Protams, neviens neriskēja to darīt, jo taču, kā tu vari ierādīt vietu harizmātiskajai būtnei? Viņa vienā brīdī ir uz skatuves, bet citā, jau teātra otrā galā un atkal kādam kaut ko stāsta.

Neskatoties uz to, ka izrādes uzvedumā gadi tiek izspēlēti pāris stundās, taču skatītājiem izrādes sižets attīstās pakāpeniski un pat beigas paredzēt ir visai grūti, līdz pat izrādes beigām, kad priekškars jau aizveras.

Būtībā izrādes nodomu pilnā mērā zin tikai režisors. Viņš paredz katru nākamo darbības soli. Kaut arī režisors nodrošina katru izrādes posma atveidošanu, pirmizrādes laikā sēžot skatītājiem pilnā zālē, lai arī izjustu un novērotu skatītāju attieksmi pret izrādi, taču mazajai ziņnesei iespējams bija gluži vienalga ar ko sākās vai beidzās izrāde, galvenais, lai būtu procesa centrā, tagadnes formā. Kamēr režisors atradās procesa iekšpusē, jo iepriekš ārpusē jau sagatavojis, lai viss būtu vislabākajā kārtībā, tikmēr mazā aktrisīte iedomājās, ka atrodas arī divās laika-telpas dimensijās vienlaicīgi. Viņa taču arī zināja, kas notiek zālē, uz skatuves un procesus ārpus zāles durvīm, proti, kafejnīcā baudot savu iemīļoto šokolādes desertu ķīselī.

Dievs ir līdzīgs režisoram, kurš visu paredz, sakārto, izdara, bet Dieva radījums, šajā gadījumā mazā aktrisīte, droši tipina pa režisora iestrādāto un gatavo pasauli, lai vienkārši noplūktu laurus uz dārza skatuves un savāktu ienākošo ražu kafejnīcā. Bet taču Kāds to augsni ir sagatavojis, lai mazā aktrisīte justos droša savā vidē un laimīga atrodoties procesa centrā. Kurš gan var vainot mazo aktrisīti, kā vien baudīt viņas klātieni un priecāties par to, ka viņa vispār ir. Savukārt viņa – saviļņota no savas dzīves režisora tuvuma tā, ka no pateicības, jau nezin kā vēl izrādīties, lai tikai būtu pamanīta, novērtēta un mīlēta.

Režisors zināja, kāpēc mazā aktrisīte uzzinot gaidīto vēsti, vienalga ik pēc brīža atgriezās, lai piezagtos un negaidīti ielekt viņa klēpī un no jauna uzdotu savu leģendāro jautājumu. Viņa bija mīlēta. Iespējams, ka viņa pat nenojauta, bet tikai bija tur, kur jūtās laimīga.

Kā Dievs sargājas no dēmonu un novecošanas ietekmes ieejot mūsu Zemes atmosfērā?

Par cik atbildot uz iepriekšējo jautājumu, par to, ka nekas nevar ietekmēt Dievu, vien Viņš pats kādu, tad šajā gadījumā jāatbild Bībeles vārdiem „Dievs ir gaisma un Viņā nav it nekādas tumsības.” (1.Jāņa 1: 5) un „Tur kur Dieva Gars tur ir brīvība.” Tas nozīmē, ka nevis visi dēmoni kopā ņemot var kaut kādā veidā ietekmēt Dievu, bet gan Viņš dēmonus, piemēram, kā tas notika Dieva dēla Jēzus dzīvē, kad viņš izdzina ļaunos garus no cilvēkiem.

Kā arī ņemot vērā, ka Dievs spēj atrasties ārpus laika telpas, tad ieejot mūsu Zemes atmosfērā, tad drīzāk atmosfēras daļa, kura saskaras ar mūžības Dievu var ietekmēties un  novecošanas lāsts pārvērsties atjaunojošajās molekulās, bet nekādi nav iespējams otrādi. Jāpatur prātā, ka Dievs radījis zemi un debesis, nevis zeme un debesis Dievu.