Jaunā Latvijas pase. FOTO: Publicitātes foto.

Kristietis Raitis Evamois lūdzis Pilsonības un migrācijas lietu pārvaldi atļaut pagarināt viņa rīcībā esošo pasi, jo jaunā parauga pases un personas apliecības dizains ietver zīmes un attēlus, kuri ir pretrunā ar reliģisko pārliecību.

Raitis Evamois raksta: „Aplūkojot tuvāk abus jaunizveidotos Latvijas pilsoņu identifikācijas dokumentus, skaidri atklājas tendence pastiprināti uzsvērt tajos simbolus, kas Bībelē – Dzīvā Dieva Vārdā – ir nosodīti un no kuriem ticīgie cilvēki ir brīdināti atturēties. Dokumentu dizainā ir iestrādātas zīmes ar okultu nozīmi un ” Līgo” karogs, uz kura, spriežot pēc apraksta, “attēlotais sirmais vīrs ir gudrais zintnieks jeb burvis un dziesmu zinātājs Vaidelotis. Karogā redzams, kā viņš ieradies svētajā birzī pie altāra, lai lūgtu dievieti Līgu aizstāvēt latvju tautu.”
Gan uz LR pilsoņa pases, gan uz ID kartes tiek uzspiesta „zalkša” zīme. Arī šī zīme nes sevī nozīmi no senajiem okultajiem rituāliem, kas saistīti kā ar seno laiku Māras un Veļu kultiem (tātad saistīšanos ar mirušo gariem), tā arī ar mūsdienu ezoterisko sektu mācībām. Šie simboli ir arī dievturības kā reliģijas atribūti.

Valsts dokumentos rakstīts, ka “Satversme paredz ticības brīvību, arī citos likumos un politikas dokumentos tiek atbalstīta vispārēja reliģiskās prakses brīvība. Likums visos līmeņos pilnībā aizsargā šīs tiesības pret to pārkāpšanu no valsts vai privātpersonu puses. Nevienai reliģijai nav oficiāla statusa…”, tādēļ arī man nav pieņemama pase ar citas reliģiskās sistēmas – dievturu – simboliku.

Bībelē skaidri šāda veida darbība ir nosaukta par negantību, lai kā mums to negribētos dzirdēt un piešķirt šīm zīmēm un simboliem tikai kultūras vērtību. 5. Mozus grāmatā 18:10-13) skaidri atrodam brīdinājumu, lai mums nebūtu nekā kopēja ar zintniekiem, burvjiem un to, kas tiek izmantots okultās praksēs: „Lai tavējo starpā neatrastos neviens pats, kas savu dēlu vai savu meitu liktu sadedzināt ugunī, nedz arī, kas zīlē nākotni, nedz laika zīmju taujātājs, nedz čūsku apvārdotājs, nedz burvis, nedz vārdotājs, nedz garu izsaucējs, nedz pareģis, nedz mirušo izaicinātājs, jo visi, kas dara šīs lietas, Tam Kungam ir negantība, un šīs negantības dēļ Tas Kungs, tavs Dievs, tos dzen ārā, tev ienākot. Tev ir jābūt bezvainīgam Tā Kunga, sava Dieva, priekšā.”

Uzskatu, ka situācija, kad esmu spiests izņemt jaunā parauga un dizaina LR pasi, kurā mani personas dati un fotogrāfija būs kopā ar okultām zīmēm un burvi, kurš izpilda okultu rituālu, un tad tas būs mans personu apliecinošs dokuments, pārkāpj manas LR pilsoņa tiesības uz reliģijas brīvību, kas ir garantētas Latvijas Satversmes 99. Pantā “Ikvienam ir tiesības uz domas, apziņas un reliģiskās pārliecības brīvību”. Šīs manas tiesības garantē arī ES Pamattiesību Hartas 10. pants, Eiropas Cilvēktiesību Konvencijas 18. pants un ANO Starptautiskās Cilvēktiesību Deklarācijas 18.pants.

Man nebūtu jāvēršas pie Jums, ekselences, ar šādu lūgumu, ja man būtu dota izvēles iespēja attiecībā uz dokumentu dizainu – vai nu pagarināt jau veco, vai izņemt jaunā parauga pasi. Tā kā šoreiz – apzināti vai neapzināti – man kā Latvijas Republikas pilsonim, šāda izvēle tomēr netiek piedāvāta, lūdzu Jūsu līdzdalību netaisnības un cilvēktiesību pārkāpuma novēršanā.”

Atbilde

Pilsonības un migrācijas lietu pārvalde (turpmāk – Pārvalde) izskatot Raita Evamoisa Latvijas Valsts Saeimas priekšsēdētājai adresēto vēstuli, atbild, ka personu un to tiesisko statusu apliecinošus dokumentus, to veidus, lietošanas, nodošanas un izņemšanas kārtību, kā arī personu apliecinoša dokumenta turētāja tiesības un pienākumus nosaka Personu apliecinošu dokumentu likums (turpmāk – Likums).

Savukārt personu apliecinošu dokumentu (pase un personas apliecība) paraugus, saturu, izsniegšanas kārtību un nosacījumus, kā arī derīguma termiņus nosaka Ministru kabineta 2012.gada 21.februāra noteikumi Nr.134 “Personu apliecinošu dokumentu noteikumi” (turpmāk – Noteikumi).

Līdz ar to Pārvalde nav tiesīga izsniegt personu apliecinošu dokumentu, kura paraugs neatbilstu Likumā un Noteikumos noteiktajam, kā arī tehniski tas nav iespējams.
Pārvalde informē, ka saskaņā ar Likuma 2.panta otro daļu personu apliecinošs dokuments ir Latvijas Republikas īpašums, kas personai tiek izsniegts, lai tā varētu apliecināt savu identitāti un tiesisko statusu.

Likuma kontekstā termins “identitāte” nav tulkojams paplašināti un nav attiecināms, piemēram, uz personas reliģisko identitāti vai pārliecību, bet tikai uz to personu apliecinošā dokumentā iekļauto ziņu kopumu, kas ļauj viennozīmīgi atšķirt vienu personu no citas.

Latvijas Republikas Satversmes 99.pants nosaka: “Ikvienam ir tiesības uz domas, apziņas un reliģiskās pārliecības brīvību. Baznīca ir atdalīta no valsts.” Jūsu vēstulē minētie tiesību normu pārkāpumi atspoguļo reliģisko pārliecību, un tiesību normas ir tulkotas atbilstoši tai. Pārvalde pieņem zināšanai vēstulē pausto viedokli, bet nekomentēs jautājumus, kas saistīti ar personu reliģiskās pārliecības brīvību.

Jaunās pases dizaina koncepcijas uzdevums bija atrast vislabāko raksturojumu vārdiem “identitāte” un “ceļošana”, kas atbilst šī dokumenta funkcijām. Šādā veidā par galveno tēmu jaunās pases dizaina izstrādei tika izvēlēti Vispārējie latviešu Dziesmu un deju svētki, kas ir būtiska nacionālās identitātes sastāvdaļa un reizi piecos gados liek tautiešiem no tuvām un tālām zemēm doties ceļā, lai vienotos kopīgā dziesmā un dejā.

Jaunās pases pirmajā atvērumā attēlots motīvs no Līgo karoga, kas cauri gadsimtiem un svešām varām sekojis līdzi mūsu tautas nozīmīgajai tradīcijai jau no pirmajiem Dziesmu svētkiem 1873.gadā, kā arī fragments no Latvijas himnas pirmiespieduma un Latvijas Republikas ģerbonis. Pases lapās redzams motīvs no Dziesmu un Deju svētku gājiena, kas simbolizē dzīvesprieku un virzību uz kopīgu mērķi, bet pases pēdējā atvērumā – motīvs no svētku noslēguma koncerta, kas simbolizē tautas vienotību un gara spēku.

Latvijas pase. Tuvplāns. Lielvārdes josta ar latvju zīmēm

Kā vienojošais grafiskais elements, kas caurvijas visām pases lapām, izmantota Lielvārdes josta, bet vairāku pases aizsarglīdzekļu dizainā (piemēram, ūdenszīmē) attēloti arī: tautas deju pāris, tautas mūzikas instruments kokle, Latvijas Republikas himnas vārdi un nošu raksts, auseklis – viens no zvaigznes zīmes atvasinājumiem latvju rakstos.

Papildus Pilsonības un migrācijas lietu pārvalde norāda, ka Latvijas Republikas Augstākās tiesas Senāta Administratīvo lietu departaments 2004.gada 30.marta lietā Nr.SKA-5 norādījis, ka tiesiskuma princips nedod tiesības personai vienkārši nepildīt un neievērot tiesību normas, ja tā apšauba to konstitucionalitāti. Šāda indivīdu rīcība nevar pelnīt aizsardzību. Pretējs uzskats apdraudētu likuma varas jeb likuma ievērošanas principa pastāvēšanu – mudinātu neievērot spēkā esošās tiesību normas. Tiesiskās drošības labad personai ir jāpakļaujas arī tādiem likumiem, kurus tā pati uzskata par netaisnīgiem. Kamēr tiesību norma ir spēkā, tā ir jāievēro.

Līdz ar to Pilsonības un migrācijas lietu pārvalde aicina nekavējoties iesniegt dokumentus personu apliecinoša dokumenta saņemšanai, pārtraucot pārkāpt Likuma 9.panta pirmajā daļā noteikto, ka personas apliecība vai Latvijas pilsoņa pase ir obligāts personu apliecinošs dokuments Latvijas pilsonim, kurš sasniedzis 15 gadu vecumu.

Ainārs Šlesers. Foto:ng.lv

Vai atceramies, kas pirms 15 gadiem Ainaram Šleseram palīdzēja iegūt kāroto varu un deva iespējas piedalīties Latvijas īpašumu sadalē? Tās bija kristīgās baznīcas. Mācītāju partija – tā neformāli žurnālisti nosauca Latvijas Pirmo partiju, kuras priekšgalā kopā ar Šleseru nostājās vairāki pazīstami mācītāji,-ziņo spektrs.com/blogs.adventistiem.lv

Kristiešu pienākums ir iesaistīties politikā un ietekmēt likumu pieņemšanu no iekšpuses – tas bija moto, ar kuru šī partija uzrunāja baznīcēnus visdažādākajos veidos. Latvijas Kristīgajā radio partijas pārstāvji bija dalībnieki gandrīz vai visās nedēļas diskusijās, un LKR atbalsts partijai tika demonstrēts visdažādākajos veidos. Tāpat aicinājumi skanēja no baznīcu kancelēm un saietos.

Foto: ng.lv

Atceros ziņas par neafišētajām tikšanām mācītāju mājās, piemēram, pie Ļedjajeva Garkalnē, kur devās dažādu konfesiju pārstāvji. Protams, bija redzamais tandēms – Šlesers nāca uz Mateja baznīcu, bet tās mācītājs Ainārs Baštiks kļuva par ministru un ir politikā vēl šodien. Presē daudz tika runāts par Jāni Šmitu, protams, Ēriku Jēkabsonu.

Atceros, kā Šlesers centās pierunāt mani. Kad 2002.gadā viņu ievēlēja 8.Saeimā un viņš kļuva par Einara Repšes vadītās valdības vicepremjeru, viņš zvanīja un piedāvāja kļūt par preses sekretāru un palīgu. Acīmredzot, bija uzzinājis, ka esmu aktīvs kristietis, un nolēma, ka es varētu būt viņam noderīgs. Tās bija divas telefonsarunas. Viņi ar Repši turpmāk būšot tandēms līdz pat mūža galam, nekas viņus nespēšot šķirt- tā viņš atbildēja uz manu jautājumu, kas notiks pēc tam, kad valdība kritīs. Pirmajā reizē viņš mani mudināja apdomāt un solīja piezvanīt pēc dažām dienām. Un izklausījās ļoti pārsteigts, kad es teicu „nē”. Vairāk nekā 15 minūtes viņš mani atkārtoti centās pārliecināt pievienoties komandai. Atminos, pēc sarunas sievai sacīju, ka pirmo reizi saskaros ar politiķi, kuram mani argumenti nešķiet derīgi (jāpiebilst, ka esmu vairakkārt uzrunāts no dažādiem politiķiem).

Es tolaik politiskajā žurnālistikā biju darbojies jau pietiekami ilgi, lai zinātu aizkulises, kā Latvijā tiek īstenota politika. (Starp citu, kādiem no jauntapušajiem kristīgajiem politiķiem tajās dienās jautāju, vai viņi apzinās, ka, paši nezinot, būs atbalstījuši kādus tumšos darījumus.) Tobrīd topā bija Aivars Lembergs un Andris Šķēle, viņu aizmugurējās vienošanās un ietekmes sadalīšana. Šlesers sākotnēji nešķita svarīgs spēlētājs, daudz lielāka uzmanība bija pievērsta Einaram Repšem. Taču Ainars Šlesers darbojās mērķtiecīgi. Viņš zvejoja kristiešu balsis. Pats devās uz baznīcu, tika organizētas Lūgšanu brokastis. Luterāņi, baptisti, harizmāti – patiesībā Šleseram izdevās ne tikai iegūt atklātu draudžu atbalstu, bet sašķelt baznīcēnus pretējās nometnēs. Viņš izvēlējās kā karogu pacelt emocionāli jūtīgu tematu – ģimeniskās vērtības. Tas bija veiksmīgi. Cīņa pret homoseksuālajām attiecībām sabangoja emocijas, un viņa biznesa darījumi daudzus vairs neuztrauca – „cīņa pret grēku” bija kļuvusi svarīgāka par visu pārējo.

Šajās dienās publiskotās Rīdzenes sarunas rāda, cik ļoti Ainaram Šleseram izdevās cilvēkus piekrāpt. Un ko gan mēs varam pārmest paši sevi? To, ka bijām pārāk labticīgi? Lētticīgi? Vai esam kaut ko no notikušā mācījušies?

Bībelē daudz rakstīts par gudrības nozīmi. Sakāmvārdi būtībā ir oda gudrībai. „Vai gudrība nesauc, vai sapratne neceļ balsi?- ..ņemieties jūs, vientieši, prātu un jūs, muļķi, gūstiet saprašanu.. jo gudrība labāka par pērlēm.” (Sak. 7:1-11) Ja Dievs ir gudrības avots, kā to atklāj Raksti, kādēļ gan kristieši to tik maz vērtē? Mēs ļoti viegli ļaujamies „savējo” sindromam. Viņš taču nāk uz baznīcu, viņš runā par kristīgām vērtībām (vai mēs droši zinām, kas ir kristīgās vērtības?)! Un ja vēl klāt ir cīņa par tādām labām lietām kā bērnu tiesības, tad pārējo mēs vairs nepamanām.

Es, protams, priecājos, ka Adventistu baznīcas tā brīža vadība spēja saredzēt riskus un no politiskajām aktivitātēm norobežojās. Taču kopumā jāatzīst, ka kristīgā baznīca ir ļāvusi negodīgiem cilvēkiem sevi izmantot, lai viņi varētu piekrāpt un aplaupīt.

Ko es sagaidu no baznīcas šodien? Baznīcu vadītājiem ir iespēja vienoties zem kopēja paziņojuma, atzīstot savas kļūdas un nosodot to politiku, kādu atklāj publiskotās sarunas. Pat ja vadītāji paši nejūtas vainīgi, tomēr viņu mācītāju un draudzes struktūru kaut arī netiešs, bet atbalsts ļāva zagt. Patiesa kristietība māca šādās reizēs lūgt piedošanu!

Savukārt visiem pārējiem mums ir iespēja izvērtēt, kam mēs uzticamies un kāpēc? Kas ir mūsu vērtības? Jēzus dzīve atklāj, ka ne jau atklātie grēki vai dzīvesveids Viņu uztrauca. Viņu pazina kā tādu, kurš uzturas „muitnieku un grēcinieku” sabiedrībā. Jēzus no tā nevairījās. Taču galvenā cīņa viņam bija ar tiem, kas izlikās, kala slepenus plānus un rīkoja slepenas sanāksmes, kurās sprieda, kā nodrošināt savu ietekmi un tikt vaļā no Kāda, kurš to viņiem apdraudēja. Kā pusē būsim mēs, Jēzus vai farizeju pusē?

Akcijā “Gaismas ceļš – Grāmatu draugu ķēde” no Latvijas Nacionālās bibliotēkas (LNB) pašreizējās mītnes vietas Krišjāņa Barona ielā līdz Gaismas pils ēkai Pārdaugavā piedalījušies vairāk nekā 14 000 cilvēku, kuri akcijas ietvaros jaunajā bibliotēkas mājvietā no rokas rokā nogādājuši apmēram 2000 grāmatas.

Pirmā grāmata jaunajā bibliotēkas ēkā tika nogādāta pēc 1 stundas un 16 minūtēm kopš grāmatu ķēdes nostāšanās. Pirmā grāmata, kas nonāca Gaismas pilī, bija 1825.gadā latviešu valodā Pēterburgā izdotā Lambsdorfu dzimtas Bībele. To 19.gadsimtā nopirkuši zemnieki un kuri pēc tam uzdāvinājuši fon Lambsdorfu  dzimtai, savukārt tā – precīzāk, Vācijas vēstnieks Latvijā Hāgens fon Lambsdorfs – mūsdienās to uzdāvinājusi Latvijas Nacionālajai bibliotēkai.

Pie Gaismas pils grāmatas sagaidīja Eiropas kultūras galvaspilsētas patrons, Valsts prezidents Andris Bērziņš, kā arī Latvijas un ārvalstu amatpersonas, tostarp kultūras ministre Dace Melbārde, Eiropas Savienības izglītības, kultūras, daudzvalodības un jaunatnes komisāre Andrula Vasiliu (Androulla Vasiliou). Taču tālāk ķēdes posmā bija nostājušies arī virkne grāmatu apgādu, arī Latvijas Bībeles biedrība.

“Šai zemei ir nepieciešama cerība, un vienīgā cerība, ko var saņemt, ir Kungs Jēzus Kristus,” saka Skots. Viņa izliktās zīmes pāris vārdos atklāj evaņģēliju, piemēram, “Jēzus Kristus nomira par pasaules grēkiem”, “Dzīve bez Dieva ir bezvērtīga” vai “Mans Dievs, es nožēloju savus grēkus pret Tevi un manu tuvāko.” Tāpat ir izmantoti dažādi citāti no Bībeles, piemēram, “Tici uz Kungu Jēzu, tad tu un tavs nams tiksit pestīti.” Līdz šim gandrīz visas zīmes bijušas Viskonsīnas štatā. Skots cer, ka arī citi sekos viņa piemēram, un šādas zīmes būs redzamas visā Amerikā.

Vācijā dzimušais Nobela balvu saņēmušais fiziķis un viņa sieva 1932.gadā parakstīja Bībeli un uzdāvināja to savai draudzenei Amerikā Herietai Hamiltonei.
Izsoļu nams atsaucas uz Einšteina Bībelē ierakstu: “Šis ir lielisks gudrības un mierinājuma avots, kas ir jālasa regulāri.” Pirms izsoles izskanēja prognozes, ka Bībeli varētu nopirkt par $1500 – $2500, bet šīs prognozes tika krietni pārsniegtas. Izsoļu nams neatklāj, kas ir iegādājies Einšteina parakstīto Bībeli.

Tāpēc, lai palīdzētu un atgādinātu nomaldījušies politiķiem, latviešu tautas būtību un par cik pāri laicīgajai dominē garīgā vara, tad diskutējot ar Ilmāru Latkovski, Saeimas Sabiedrības saliedētības komisijas priekšsēdētāju jautājumos par sabiedrības saliedēšanu un integrāciju, ielūkosimies ko par šo tēmu teiktu Dievs jeb Svētie Raksti.

SPEKTRS: Teritoriālais jautājums. Bībeles pirmajās lapaspusēs ir aprakstīts radīšanas stāsts. Tajā arī stāstīts, ka Dievs Ādamam un Ievai radīja mājas Ēdenes dārzā, taču Dievs pavēlēja Ēdenes dārza teritoriju kopt un apsargāt no draudiem. Savas Tēvu zemes nosargāšanas pozīciju Dievs nav atcēlis līdz pat mūsdienām.

Nācās redzēt Abrenes robežu starp Latviju un Krieviju. Latvija atdeva Krievijai Abreni  pēc Latvijas un Krievijas robežlīguma ratifikācijas 2007 gadā, tādējādi cerot par savstarpēju valstu attiecību uzlabošanos un robežas noslēgšanu. No 2007. līdz 2012. gadam robežu atdala pāris metru izcirsta meža līnija. Pat elementārs žogs, kaut vai Latvijas teritorijas robežā nav uzstādīts. Nav absolūti nekādas aizsardzības no nelabvēļu vai teroristu draudiem. Nav arī kontrolējams nelegālo nokļūšana no Krievijas Latvijas teritorijā. Robežnieki vien plāta rokas un sūdzas par cilvēku un finansiālo resursu nepietiekamību. Nestādos priekšā, cik liels skaits nelegālo ir nokļuvuši Latvijā 5 gadu laikā. Robežnieki to neatklāj, jo esot slepena informācija.

Kāds ir Jūsu vērtējums vai šāda bezatbildīga situācija, kas attaisno nelegālo ieplūšanu neapdraud latviešu tautas pastāvēšanu?

Ilmārs Latkovskis: Jūsu aprakstītais robežas stāvoklis raisa bažas. Vēl jo vairāk tāpēc, ka tā ir arī Eiropas Savienības robeža. Tas noteikti ir „caurums” Latvijas drošībā. Taču to nevajadzētu uztvert kā izšķirošu draudu latviešu tautas pastāvēšanai. Ar mums nav tik slikti, ka tautas pastāvēšana atkarīga no viena nesakārtota robežas posma.

SPEKTRS: Bet cik tādu nesakārtotu „caurumu” vispār pastāv. Ja, saliek šo piemēru ar daudziem citiem, tad tomēr salasās..

Bībelē vēstīts, ka Dievs nospraudis noteiktus laikus un robežas, kur cilvēkiem dzīvot. (Ap.d. 17: 26) Dievs tautām ir iedalījis savu teritoriju- Tēvzemi, kurā dzīvot. Savukārt teritorijas izvietojums un dzīvesveids ir piemērots atbilstoši tautas mentalitātei. Dievs ir iekārtojis, ka cilvēks vislabāk var attīstīties un pastāvēt savā Tēvzemes teritorijā. Protams, tas nenozīmē, ka cilvēks nevar ceļot vai strādāt ārpus valsts, bet viņš vienmēr alkst atgriezties mājās. Tāda ir cilvēka daba, tās Dievišķā iedīglī. Ņemot vērā Jūsu politisko pieredzi, kā Jūs redzat, vai tas ir saprotams Latvijas politiķiem?

Ilmārs Latkovskis: Zinu politiķus, kuri to ne tikai saprot, bet arī daudz dara, lai veicinātu tautiešu atgriešanos Latvijā. Ministrs Daniels Pavļuts Ekonomikas ministrijā enerģiski ķēries klāt reemigrācijas plānam. Ceru, ka viņam izdosies iedzīvināt virkni ar pasākumiem, kuri motivēs cilvēkus atgriezties. Ārlietu ministrijā Rolands Lappuķe daudz dara, lai uzturētu latviešu saikni ar savu Dzimteni. Mums nevajag censties par katru cenu visus izceļojušos dabūt atpakaļ Latvijā. Svarīgi, lai viņiem nezūd Latvijas māju sajūta. Tad viņi līdzēs Latvijai arī būdami svešumā. Latvija viņiem vienmēr būs mājas, kur atgriezties.

SPEKTRS: Izskatās, ka šī jautājuma risināšana ir šķietama un ar laiku atkritīs pati no sevis, turklāt Jūs jau gatavojat tautu par to apliecinot ar vārdiem: „Mums nevajag censties par katru cenu visus izceļojušos dabūt atpakaļ Latvijā”, turklāt turpinot Jūsu domu varētu teikt tā, vajadzība pēc latviešu tautas trūkuma Latvijā piepildīsim ar jaun-latviešiem, jaun-lilpsoņiem, migrantiem un bēgļiem, kas bez nekādas pretestības Latvijā un cietokšņa nosargāšanas brīvi iejāj Trojas zirgā.

Globalizācijas laikmetā ir izveidojušies nedabiski centieni izārdīt un nolīdzināt pastāvošās robežas-(teritorija, valoda, kultūra un garīgā, kā arī morālā saikne.) Politiķiem, kuri auguši vai atbalsta totalitāro, kā arī koloniālo varu nav izteiktas Tēvzemes saiknes un izkoptas nacionālā, kā arī patriotiskā pašapziņa. Tie plēš sevi, līdz ar to arī tautu, starp nācijas mūžsenām vērtībām un mūsdienās nepastāvīgām tendencēm.

Viens no tādiem pēdējiem izteiktiem centieniem vērojami jautājumā par brīvprātīgo tautības ierakstu pasē. Gluži kā nesen iecerei par dubultpilsonību no Zatleriešiem tika pievienoti neizprotami papildinājumi un paplašinājumi. Arī tagad Vienotība un Zatlera partija uzreiz iepin paplašinājumu tautības piešķiršanu „latvietis” cittautiešiem, kuri saņēmuši pilsonību un dzīvo Latvijā15 gadus. Nav saprotams, kā cilvēks pēkšņi var pārtapt par hamiljonu, ar citas tautas identitāti, mentalitāti, un t.t. Hamiljons maina krāsas, bet iekšējais saturs taču ir nemainīgs. Manuprāt, tāds cilvēks kļūst par kropli, hibrīdu vai pat klonu. Kāda ir Jūsu nostāja šajā jautājumā?

Ilmārs Latkovskis: Tautība ir ļoti būtiska cilvēka identitātes sastāvdaļa. Par piederību kādai noteiktai tautībai varam spriest pēc divām pazīmēm. Viena ir „asinspiederība”, otra ir piederība kādai kultūrai šā vārda plašākā nozīmē. Laikos, kad cilvēki mazāk pārvietojās pa pasauli un arī mazāk bija jaukto ģimeņu, šīs abas pazīmes vairumā gadījuma sakrita. Pēdējā pusgadsimtā situācija strauji mainās. Varam pieņemt, ka cilvēka tautība strikti nosakāma pa „mātes līniju”. Bet iedomāsimies cilvēku cilvēks, kurš visu savu dzīvi kopš pirmajām dienām pavadījis latviskā vidē, izcili pārvalda latviešu valodu un kultūru, viņa tēvs ir latvietis, māte arī visu laiku augusi un izglītojusies latviešu vidē, taču pēc pases ir krieviete. Pēc „mātes līnijas” principa tādam cilvēkam pasē būtu jāraksta – krievs. Vai viņam ir tiesības būt latvietim? Domāju, ka tas būtu pieļaujams. Taču esmu pret tautības maiņu bez pietiekama pamata.

SPEKTRS: Nevaru piekrist šādam uzstādījumam par piederību kādai kultūrai, kā Jūs sakāt, plašākā nozīmē. Kā izkontrolēt šo plašāko nozīmi?

Ilmārs Latkovskis: Tad pateikšu vēlreiz ar piemēru. Latvietim un igaunietei piedzimst Latvijā bērns. Vecāki, saskaņā ar patlaban esošajiem noteikumiem izvēlas viņam ierakstīt dzimšanas apliecībā „igaunis”. Arī, kad bērns saņem pasi, paliek ieraksts „igaunis”. Šis „igaunis” visu laiku ģimenē ir runājis latviski, mācījies latviešu skolā, visu laiku dzīvojis Latvijā, izcili pārvalda latviešu kultūru. Ap 30 gadiem viņš izsaka vēlmi mainīt tautības ierakstu pasē. Jūs viņu gribat saukt par hibrīdu, klonu un hameleonu. Es – nē. Ja gribat ieņemt tik kategorisku nostāju tautības izmērīšanā, tad mums būtu jālūko daudziem atņemt latvietību. Un tur par upuri kristu ne viens vien latviešu patriots un nacionālists, kura māte nav tīra latviete. Es tam nepiekrītu. Nav mums mērinstrumentu, ar ko precīzi noteikt vai izkontrolēt tautību.

SPEKTRS: Būsim patiesi, ir runa par neintegrēto krievu tautības pārsvaru Latvijā. Runa par vecākiem latvietis un krieviete, jo īpaši par plašo parādību Latvijā – šķirtās ģimenes, kad atšķirīgās mentalitātes dēļ, tomēr nespēj sadzīvot kopā. Tad šķirtenes savus bērnus audzina ar naidu pret pretējo dzimumu un naidu pret valsti, kā arī bērns runā latviski, bet māte viņu audzina Krievijas Federācijas domāšanas virzienā, bērns kļūst par pilsoni un jaun-latvieti un Trojas zirgā sēžot realizē Krievijas propagandas misiju Latvijā. Ar šāda plāna realizēšanu mēs arī saskaramies šodien redzamā formā 18 novembrī un 16 martā. Jo spilgti tas ir redzams 9 maijā, kuras „svinēšana” ar katru gadu pieaug ģeometriskā progresijā. Krievijas karogi, PSRS karogi , georgu lentītes, kā arī „atbrīvotāju” vienota naida kurināšana pret savulaik „okupētajiem”. To realizē ne tikai padomju laikā „iesprūdušie”, bet arī mūsu Latvijas jaunieši jaun-pilsoņi! Bet Latvijas valsts varai ar to nepietiek, kaļot jaunus plānus kā pilsonības piešķiršanai, papildus dāvāt tautību-latvietis. Toties gada pārskatā varēs ierakstīt, ka krievu tautības pārstāvju skaits samazinās, bet latviešu tautas pārstāvju skaits palielinās. Taču kādā kārtējā vardarbīgā veidā šāda korelācija veidojas, lai Eiropu neuztrauc.

Latkovska kungs, sakiet, lūdzu, kas ir “tautības maiņas” autors? Kurš izdomājis šo nepieciešamību?

Ilmārs Latkovskis: Patiešām, lai publiski diskutētu un izteiktu kategoriskus viedokļus tautības ieraksta maiņas jautājumā, vēlams iepazīties ar pirmavotiem. Es nezinu, kas ir patlaban spēkā esošā likuma (pieņemts) 2009. gadā iniciatori. Likums saucas “Vārda, uzvārda un tautības ieraksta maiņas likums”. Tātad ideja par tautības ieraksta maiņu nav nekāds pēdējā laika jaunizgudrojums. Jauninājums ir vienīgi Vienotības iesniegtie grozījumi šim likumprojektam.
Tātad, jautājums par tautības ieraksta maiņu nav nekas jauns, un to pieļauj likumi visu laiku.
Pirmo ierakstu par tautību nosaka MK noteikumi nr. 225.

SPEKTRS: Nu, redziet Jūs jau arī pats sakāt: „Jauninājums ir vienīgi Vienotības iesniegtie grozījumi”. Par to jau arī iepriekš teicu. Atkārtoju, gluži kā tas bija nesen dubultpilsonības jautājumā, tad vēl iepriekš pilsonības jautājumā. Salīdziniet taču, kādi šie likumprojekti bija sākotnēji un kādā veidā tie pārvērtās (jauninājumi). Lūk, par to ir runa!

Turpinājumā ieskatīsimies vērtējot šāda veida projektus no citādākas puses. Saprotams, ka ar ieiešanu Eiropas saimē robežas ir atvērtākas, nekā iepriekš un ar to ir jārēķinās, bet ne tādā veidā, ka tāpēc tagad mums ir jāiedomājas cittautieša stāvoklis tāpēc, ka piedzimis Latvijā. Manuprāt, akcents jāliek vispirms uz pamatnācijas stāvokļa iedomāšanos. Ņemt vērā, ka Latvijas gadījums Eiropā ir unikāls. Pēc 50 gadu okupācijas, kuras rezultātā latviešu tauta bijusi burtiski rusificēta spiestā formā un kad Latvijas liela daļa latviešu tauta bija izskausta no savas Tēvzemes un Latvijā vardarbīgi ieplūdināta cita tauta, un kad latviešu tautai mūsdienās arvien vajadzīga atdzimšana un savas identitātes izkopšana un nostiprināšana burtiski no jauna, runāt šādās kategorijās ir nevērība pret savas tautas stāvokli.

Ja runā par kārtējo citu tautu žēlošanu uz pamatnācijas rēķina, tad padomājiet, cik tas jau ir bijis neskaitāmu reižu. Cik daudz atkāpšanos latviešu tauta jau ir pieļāvusi, piemēram, jauno pilsoņu pieņemšanas jautājumā. Cik daudz jaunpilsoņi runā latviski? Par kādu tautības maiņu mēs te vispār varam runāt? Vai kāds vispār varētu iedomāties situāciju, ka „pilsonis” pieprasītu autonomiju Latgalei? Vai kāds vispār varētu iedomāties, ka valstsvīri noklusē? Vai kāds vispār varētu iedomāties, ka valsts drošības dienestam nav nekādas teikšanas? Vai kāds varētu iedomāties, ka cilvēktiesības varētu pielīdzināt visatļautībai? Tad, kas gaidāms, ka sāksim dāvināt ne tikai pilsonību, bet arī tautību?

Ilmārs Latkovskis: Es piekrītu Jūsu viedoklim. Vienīgi savus uzskatus par iespējamo tautības ieraksta maiņu izklāstīju atbildot uz iepriekšējo jautājumu. Uzsveru, ka runa ir par tieši par tautības ieraksta maiņu.

SPEKTRS: Latviešu tauta nepārtraukti tiek „ielikta” apgrūtinātās situācijās. Tāpēc, ka nav noteiktas striktas robežas. Piemēram, Jūsu minētie gadījumi ir iekļaujami Tēvzemes un Dzimtenes jēgas formulēšanā. Nav vajadzības izdomāt kārtējos mākslīgos piekāpšanās soļus.

Kā Jūs domājat, kāpēc mazā Izraēla iekšēji ir tik vienota un mobila? Kāpēc mazā Izraēla spēj pretoties lielvarām? Tāpēc, ka ebrejiem ir savs nemainīgs un nelokāms kodols, kas stiprinās uz ebreju tautas identitātes un Dieva bijāšanas. Taču runājot par integrēšanos Bībelē runāts, ka tā ir iespējama trešajā augumā (5.Moz. 23:9) Izraēlā tas tiek ņemts vērā. Tiek uzskatīts, ja cittautietis ir veiksmīgi integrējies ebreju sabiedrībā trešajā paaudzē, tas tiek pieņemts ebreju sabiedrībā, taču tas neattiecas uz valdīšanu valdībā jeb ksenatā.

Bet Latvijas gadījumā latviešu tauta joprojām nespēj atgūties no rusifikācijas ietekmes. Krievija joprojām nav atvainojusies un samaksājusi sāpju naudu Baltijas valstīm, bet mūsu tautas augstākās amatpersonas tik ļoti cenšas izpatikt un izkalpoties lielvarām. Man nav skaidrs uz ko jūs, politiķi, cerat ar šādām rīcībām?!.. Pēc okupācijas gadiem runājiet par tautības maiņu tik vieglā formā.. Un ziniet, Jūs sakāt, ka esat pret tautības maiņu bez pietiekama pamata. Taču pamats vienmēr atradīsies iedodiet tikai kaut mazāko iespēju.

Ilmārs Latkovskis: Vispirms par ebrejiem. Vai dodot padomus, ka latviešiem vajadzētu mācīties no ebrejiem, jūs gribētu, lai latvieši arī piedzīvo ebreju likteni? Domāju, ka nē. Ar to gribu teikt, ka tādi padomi ir visnotaļ nosacīti. Par izpatikšanu un izkalpošanos neko jums nevaru atbildēt citu vietā. Savā darbībā to nesaskatu. Par tautības ieraksta maiņu jau izklāstīju iepriekš.

SPEKTRS: Es runāju nevis par ebreju likteni, bet par piemēriem, kā saglabāt un stiprināt pamatnāciju savā Tēvzemē. Jūs runājat par divām atšķirīgām lietām. Paturpināšu Jūsu teikto, atdalot domu divās daļās. Vispirms par ebrejiem. Pirmkārt, ebreji ir Dieva izredzēta tauta. Par savu izredzētību ebrejiem nākas maksāt. Tas ir bijis visos laika periodos, jo kādas nācijas pārstāvji cenšas apšaubīt to, ka ebreju tauta varētu būt atdalīta un izredzēta. Tauta, kas visādās nozīmēs ir pirmā vietā. Tā veidojas nesapratne, kas pārvēršas naidā. Spilgts piemērs, Hitlera gadījumā, kāpēc viņš ienīda tieši ebrejus? Hitlers uzskatīja, ka vācieši ir izredzētā tauta. Arī mūsdienās pret ebreju izredzētību nostājas musulmaņi, kuri gluži kā Hitlers uzskata, ka nevis ebreji ir izredzētā tauta, bet musulmaņi un nevis ebreju tautas Dievs ir visas pasaules Radītājs un Pestītājs, bet musulmaņu Muhameds. Un tas nav jautājums par to, kāda starpība kā sauc Dievu, jo Viņš visās tautībās ir viens un tas pats. Tā gluži nav. Bet gan dažādas ideoloģijas un dažāda sapratne par Dievu un elkdievību. Dievs, kas pasaulei nes mīlestību, mieru un prieku, bet elka kults- iznīcību, savu „taisnību” pierādot ar zobenu un naida attaisnošanu ideoloģijā, ieraujot bezjēdzīgos dažāda veida karos arī savus sabiedrotos. Tādai ideoloģijai, kura it kā Dieva dēļ atņem citiem dzīvību, nevar būt nekāda sakara ar patieso Dievu, Kurš bauslī pavēlējis: „Tev nebūs nokaut!”. Tāpēc arī neizprotot Izraēlas tēmu antisemītisms pieņemas spēkā visā pasaulē.

Tagad paturpināšu domu par tiem, kā Jūs uzskatāt, nosacītajiem padomiem. Jā! Ar to arī es gribu teikt, ka padomus par ebreju tautu un piemērus no Bībeles par valstiskajiem jautājumiem varu minēt par atbilstošiem. Jā, Izraēlas zemes valdīšanas mākslu, nācijas gudrību un prasmi izdzīvot, varētu droši likt par piemēru mūsu Latvijai. Ja Latvijā notiktu kaut daļa no tā, kā rīkojās Izraēlas Valsts pret savu tautu un tauta pret savu valsti, mums jau sen būtu labklājība un uzplaukums.

Pirmkārt, patriotisms un gods kalpot valstij arī militārajā izpratnē ebrejiem ir patiess, neviltots un prioritārs.

Otrkārt, tāda vienotība, saliedētība, savstarpējā cieņa un saikne starp tautu un valsti kā Izraēlā, nav nevienā citā valstī.

Treškārt, tāda kāda ir morālā tīrība un veselīgā pašapziņa Izraēlā, nav nevienā citā valstī.

Ceturtkārt, Izraēlā nevarētu iedomāties pacelt pat balsi un nostāties pret pamatnācijas interesēm.

Arī par ekonomikas jautājumiem un labklājību varētu minēt pieckārt, sestkārt un tam nebūtu ne gala, ne malas.

Uzskatu, ka, ja mūsu valdība necenšas nostiprināt savu nāciju divdesmit gadu laikā nostādot uz savām kājām, neuzstādot nacionālās bagātības un latviešu tautas intereses pirmajā vietā, neradot apstākļus, lai tautai nevajadzētu doties trimdā un tādējādi to vēsā veidā nomainīt ar jaun-pilsoņiem, jaun-latviešiem un centieniem veidot jaunu nāciju nomainot veco, tad var tikai pievienoties prognozēm, ka latviešu tauta drīzumā izmirs.

Mums nesasniegt ne iecietību, ne lojalitāti, ne integrāciju, ne saliedētību, ne toleranci un cilvēktiesības, ceļot to uz pamatnācijas interešu kauliem. Ja garīgie pamatprincipi ir nonivelēti, tad laicīgajā pasaulē mums neredzēt labklājību un uzplaukumu. Tas jau tika pierādīts „treknajos” gados. Vienalga ir jāatgriežas pie pamatnostādņu ievērošanas. Vispirms jāsāk ar pamatiem, kas ceļami rēķinoties ar latviešu tautas interesēm. Tad arī izzudīs vajadzība Ķīnas mūra celšanā starp tautu un valsti. Bet pašreiz redzams, ka notiek tik vien kā parazītiska Eiropas fondu apgūšana. Šādu jautājumu virspusēja apskatīšana programmu ietvaros, kas atbalstāmas ar Eiropas Fondu līdzfinansēšanu, nav nekāda reāla seguma un risinājuma. Jo pirmā vietā nav pamatnācijas interešu nostādīšana, bet gan Eiropas interešu apmierināšana Latvijā.

Taču runājot par ebreju un latviešu tautu likteņiem. Ebreju tauta piedzīvojusi holokaustu un antisemītismu, taču latviešu tauta genocīdu. Tāpēc abām pusēm, veidotos laba sadarbības saikne. Ja, Jūs uzskatāt Izraēlas piemērus par nevērtīgiem, tad rekomendēju ieskatīties šajā jautājumā no citādākas šķautnes. Ieskatieties vēstures lapaspusēs un salīdziniet, ko piedzīvojusi 2. Pasaules kara laikā ebreju tauta un ko piedzīvojusi latviešu tauta. Un, tad salīdziniet, kāds dzīves līmenis šodien ir Izraēlā un kāds tas ir Latvijā. Manuprāt, tas ir ļoti pat uzskatāms piemērs.

Nedomāju arī, ka mums būtu jāseko nesenajam piemēram piedaloties mākslīgā Dānijas eksperimentā, attiecībā par Latvijas bērnu dzimumaudzināšanas mācīšanu. Vai Latvijā ir problēmas ar dzimumaudzināšanu? Kāds sakars Latvijai ar Dānijas zemo morālo līmeni, kas būtu liekams par piemēru un jāpielāgo Latvijai? Manuprāt, būtu jābūt otrādi, Latvijai kas pamācāms Dānijai par veselīgu dzimumaudzināšanu izlaižot dāņu valodā psihoterapeita J.Zālīša grāmatu „Mīlestības mācība. Dzimumaudzināšana”, kuru LU Medicīnas fakultātes profesors U. Vikmanis novērtējis kā pasaules mērogā izcilu. Tas tikai liecina par kārtējo piemēru par Eiropas fondu apgūšanu. Nauda izmesta vējā, bet kas izdarīts Latvijas interesēs? Latvijas valsts vara uzvedās tā, it kā latviešu tautai nebūtu nekādas pozitīvās vēstures bagāžas un kultūras mantojuma, kuru celt un attīstīt, bet tikai kaut kas pārņemams no citām valstīm un nebūt ne tas kvalitatīvākais un augsta līmeņa. Nu, jā cits jautājums, kā tad būtu ar to Eiropas fondu apzināšanu..

Bet tagad ieskatīsimies jautājumā par saliedēšanu vienotā kultūrā. Šķiet interesanta sakritība 2007. gada kultūras kanons atstats putēšanai plauktā, tad Latvijā ienāk garīga un kultūras vērtību devalvācijas ietvarā ekonomiskā  krīze. Vai Jums ir zināms kāpēc kultūras kanons toreiz netika ieviests?

Ilmārs Latkovskis: Kultūras kanona izveide bija laba toreizējās kultūras ministres Helēnas Demakovas iniciatīva. Kad ministri mainījās, tad arī Kultūras kanons apstājās. Tas patiešām sakrita ar ekonomiskās krīzes laiku. Varbūt tika nolemts, ka kultūra ir nevajadzīga izšķērdība.

SPEKTRS: Tagad Jūs strādājat pie kultūras kanona uzlabošanas darbiem. Kas tieši tiek uzlabots?

Ilmārs Latkovskis: Jau līdz šim paveikto darbu nevajadzētu noniecināt. Darbs ir vienkārši apstājies. Patlaban kultūras kanons ir sastindzis saraksts. Svarīgi, lai kultūras kanons ir iedarbīgs līdzeklis valsts kultūras, izglītības, sabiedrības saliedētības un Latvijas tēla veidošanas politikā. Kultūras ministrijas uzdevums ir līdz 1. februārim izstrādāt koncepciju tālākai kultūras kanona darbībai.

SPEKTRS: Kāda komanda pie uzlabošanas darbiem strādā?

Ilmārs Latkovskis: Galvenā atbildība ir Kultūras ministrijai. Viņi rīkojas sadarbībā ar Izglītības ministriju un dažādiem kultūras nozares cilvēkiem.

SPEKTRS: Kā Jūs domājat, kāpēc Dievs radījis 10 baušļus? Lai ierobežotu? Lai uzspiestu savu suverēno varu? Nē! Dievs radījis 10 baušļus tautas ērtībai, labklājībai un attīstībai. Mūsdienās kristieši raduši teikt „garā un patiesībā” taču ja nezin patiesību- 10 baušļus, Tēvreizi, Dieva Vārdu, tad kādā „brīvības garā” viņi ietu? Tā viegli var nomaldīties neceļos. Nepareiza gara (dēmonu) maldināti ietu ātrā iznīcības ceļā.

Manuprāt, iedvesmojošs ir Igaunijas prezidenta ieviestais politiskais kanons vēstures ietvarā. Katram politiķim bija izdalīts palīgmateriāls Igaunijas valsts nozīmīgos jautājumos, tādējādi liedzot atsevišķiem politiķiem „piešķilt špicku” kā Jūs sakāt, lai neizraisītu ugunsgrēku un neapstādinātu Igaunijas uzņemto politisko kursu.

Kā Jūs domājat, vai nevajadzētu izvaidot arī kādu kopīgu un vienojošu politisko kanonu jeb baušļus? Tādējādi, lai politiķiem pašiem būtu skaidra Latvijas virzība un pārtrūktu tautu plēst ar nejēdzīgām, nedabiskām mūsdienu tendencēm, ierobežojot pamatnācijas pamatnoteikšanās tiesības un attīstību.

Ilmārs Latkovskis: Politiķiem jāievēro visi tie paši principi, kas visiem pārējiem cilvēkiem. Arī desmit baušļi ir attiecināmi uz politisko darbību. Deputātiem saistošs ir Saeimas kārtības rullis, kas regulē ne tikai likumdošanas kārtību, bet nosaka arī deputātu ētiskās uzvedības principus. Neuzskatu, ka tagad būtu izšķiroši ieviest vēl kaut kādus īpašus politiķu uzvedības kodeksus. Ja visus jau esošos priekšrakstus politiķi ievērotu, tad jau būtu gana labi.

Secinājums pēc intervijas: Īpatnēja valdības attieksme pret savu tautu. Liedzot brīvprātīgu tautību – latvietis ierakstu pasē, taču atverot jautājumu par cittautiešu tautības maiņu- latvietis. Ar šādām un jau iepriekš līdzīgām metodēm valsts aicina pamatnāciju būt solidārai, lojālai un vienotai. Ar jaun-pilsoņu un jaun-tautības piešķiršanas Trojas zirgu turpinās latviešu tautas sarūgtināšana, atgrūšana un noniecināšana, tādējādi pastiprinot neticību savai valstij. Tā ir mazohizma paveida vairošana. Un jaunas rases mākslīga izveide, kā Rīgas mērs Ušakovs saka: „Latvijici” Jaušams, ka politiķi tautu uz to gatavo. Nav jautāts, vai pamatnācija, to vēlas, piemēram, aptaujas vai referenduma formā. Vai tautai ir teikšanas tiesības, jautājums paliek neatbildēts.

Nav vairs jābrīnās, ka it kā latviešu tauta bija lēmusi, ka Abrene jāatdod. Vai arī, ka 60% no Latgalē dzīvojušajiem vēlas Latgales autonomiju.

Nav vairs jābrīnās, ka drīz Trojas zirgā jaun-latvieši, pievienosies tam skaitam Trojas zirgā jaun-pilsoņu, kuri vēlēsies Rīgas atdalīšanu no Latvijas un tad varēs teikt, ka to vēlas LATVIEŠI! Bet Latkovska kungs droši vien arī attiecībā par to vien atkārtotu: „Par tautības ieraksta maiņu jau izklāstīju iepriekš.”

______________________________________________

Kāpēc vajadzīgs Latvijas Kultūras kanons?

Raksta autors: Ilmārs Latkovskis, Saeimas Sabiedrības saliedētības komisijas priekšsēdētājs

Nekaunīgi izvirtuļi! Kaut kā tamlīdzīgi nesen kāds enerģisks opozicionārs no Saeimas tribīnes nokrustīja Kultūras kanona gribētājus. Tikmēr Saeimā un ministrijās aizvien pieņemas spēkā ideja par Latvijas Kultūras kanona atjaunināšanu.

Savulaik Nīderlandē Kultūras kanons ticis radīts, lai karalistes koloniju migrantu pieplūduma dezintegrētajai sabiedrībai radītu priekšstatu, ko nozīmē būt nīderlandietim. Tieši no sabiedrības integrācijas jeb saliedētības viedokļa pie Kultūras kanona atjaunināšanas idejas esam nonākuši arī Latvijā. Saliedētības sabiedrības būtība ir piederības sajūta vienotai kultūras tradīcijai. Dažādu integrācijas projektu biznesā tas regulāri tiek jaukts ar krievu un latviešu mākslotu sajaucēšanu.

Efektīvi funkcionējošs Kultūras kanons, manuprāt, ir prātīgākā alternatīva gūzmai ar it kā sabiedrību saliedējošiem virspusēji sagramstītiem pasākumiem. Ja ir ugunsgrēks, tad gan tas ir jādzēš. Ugunsgrēks bija, piemēram, valodu referenduma laikā, kad dominēja populistiski saukļi un aicinājums uzrādīt skaidru plānu, lai rīt uz pusdienlaiku sabiedrība būtu saliedēta. Lai gan starp sasteigtiem bezjēdzīgiem projektiem bija arī ne mazums labu ideju, taču reti kura no tām skar mūsu sabiedrības sašķeltības pamatcēloņus. Virspusējie saliedētības projekti negādā ugunsdrošību starpnacionālajās attiecībās. Vienā vietā nodzēsīsi, bet atliek kādam plindermanam uzraut špicku citā vietā, un atkal ies vaļā.

Līdz tam nostabilizējusies Latvijas kultūrvēsturiskā telpa padomju varas gados masveidā un strauji piepildījās ar pavisam citas kultūras cilvēkiem. Viņiem nebija nekādas vajadzības apgūt tās zemes, kurā viņi ieradās, gadsimtiem uzkrāto kultūras tradīciju. Viņiem nebija nekādas vēlmes te integrēties. Latvieši un ieceļotāji no paaudzes paaudzē atražoja kultūras, kurām nebija nekā kopīga. Savā dziļākajā būtībā viņi palika svešinieki. Piedodiet, patiešām sāka veidoties kopīgas padomju tradīcijas, kuras dažviet dzīvas joprojām. Taču tām nav nekāda sakara ar kultūru.

Puskrievija

Jauki krievu jaunieši, labu gribēdami, nekādi nesaprot, kāpēc latviešiem kā godīgs sabiedrības saliedētības risinājums nav pieņemami sajaukt krievu un latviešu kultūras, un tad izdalīt ar divi? Viņu nesapratni tikai vairotu jautājums, par kādu krievu kultūru viņi runā – Krievijas vai Latvijas krievu? Ak, jā, kas tā tāda Latvijas krievu kultūra vispār ir? Ļoti labs jautājums. Tas nav jautājums par Puškinu. Tas ir jautājums par tām kultūras vērtībām, kuras krievi radījuši dzīvodami Latvijā. Tas ir jautājums par tām Latvijas krievu kultūras vērtībām un tradīcijām, kuras būtu iekļaujamas mūsu kopīgajā kultūras kanonā. Vecticībnieki? Varbūt.

Latvijas valstij nav jēgas, ja to uztveram kā kaut kādu Puskrieviju. Latvija ir zeme ar savu gadsimtiem veidojušos kultūrvēsturisko tradīciju, kurā dominējošā ir latviešu etniskā tradīcija, taču tajā ir vieta īpatniem vācu, ebreju, krievu u.c. kultūru akcentiem. Tas ir mūsu kopīgās Latvijas kultūras pamats, kuram aicināti pievienoties visi ienācēji un viņu pēcnācēji. Integrēties nozīmē radoši iekļauties gadsimtu gaitā pastāvošajā Latvijas kultūras tradīcijā, nevis paģērēt tiesības atražot savu Krievijas daļu šeit.

Lai iekļautos kādā kultūras tradīcijā, nepieciešams to izzināt, apgūt. Kultūras kanons ir kā tāds kultūras vērtību grozs, kurā atrodam to buķeti, kas raksturo Latvijas kultūru. Tas ir grozs ar dažādiem augļiem, kuri kopumā dod savdabo Latvijas garšu. 2007. gadā ar Kultūras ministrijas gādību tika izveidots Latvijas kultūras kanons. Diemžēl labi iecerētais un izveidotais Latvijas kultūras kanons jau vairākus gadus atstāts papuvē.

Šovasar nepieciešamību pēc Latvijas kultūras vērtību groza atkal uzjundīja Lielbritānijas latvieši. Viņi vaicāja, kuras latviskās kultūras pamatvērtības jāapgūst latviešu diasporas bērniem, lai viņi saglabātu piederības sajūtu Latvijai? Saeimas Sabiedrības saliedētības komisija Kultūras kanona jautājumu aktualizēja no vienotas nācijas stiprināšanas nepieciešamības skatījuma. Taču Kultūras kanonam ir plašāka nozīme. Tas ir jāsaista ar kultūras finansējuma un izglītības programmu prioritātēm. Kultūras kanona zināšanām jāieņem būtiska vieta pilsonības pārbaudījumu eksāmenos. Zinot dāņu pieredzi, mūsu Kultūras kanona atdzīvināšana lieti noderētu arī Latvijas institūtam.

Šobrīd Kultūras ministrija strādā pie Kultūras kanona atjaunināšanas un iedarbināšanas koncepcijas. Politiķi būtu turami pa gabalu no Kultūras kanona satura noteikšanas un ietekmēšanas. Taču viņu uzdevums ir sadarbībā ar ekspertiem radīt stabilu, bet vienlaicīgi arī dinamisku un modernu Kultūras kanona sistēmu. Kultūras kanonam jākļūst par valsts kultūras, izglītības, sabiedrības saliedētības un Latvijas tēla veidošanas politikas ietekmīgu instrumentu.

Vanags uzskata, ka tagad būs vieglāk. Jaunā tulkojuma valoda ir lakoniska, tieša, izteiksmīga. Vairs nav jālaužas pa Veco Derību pāri daudzvārdības celmiem, valoda pati nes uz priekšu.
Studēšana: Bībele nav „Tūkstoš derīgu padomu“ grāmata, nedz arī Dieva lietošanas pamācība. Nevar vienkārši durt ar pirkstu lappusē un teikt: „Ahā, lūk, ko māca Svētie Raksti! Lūk, kam kristieši tic!“ Lai saprastu, ko Bībele māca, ir jāizpēta, kas par interesējošo tēmu teikts Bībelē kopumā.
Meditācija:  Studijās cilvēks uzzina, ko Bībeles teksts nozīmē vispār. Meditācijā viņš tiecas satvert, „ko tas nozīmē man“. Studijas ir analītiskas, meditācijai ir pielūgsmes raksturs. Studijas izskaidro vārdu, meditācija to izbauda un izgaršo. Mūsdienās par meditāciju sauc ļoti atšķirīgas lietas. Luters ar to saprata Bībeles apceri, ko salīdzināja ar govi, kas atgremo barību:
“Atgremot nozīmē uzņemt Vārdu ar prieku un meditēt ar vislielāko čaklību, lai neļautu tam kā sakāmvārdā pa vienu ausi ienākt un pa otru iziet, bet lai turētu to cieši sirdī, norītu un uzsūktu savās iekšās.”

Vēstules autors Juris Kravalis, taču sarakstē ar autoru, kuru spektrs redakcija uzskatīja par Latvijas Bankas Starptautisko attiecību un komunikācijas pārvaldes vadītāju, izrādījās, ka ar bankas darboni nav nekāda sakara. Tas acīmredzot ir pseidonīms. Kā paskaidroja autors, tad viņš esot krievu tautības cilvēks. Dievs esot uzrunājis vērsties ar brīdinājumu latviešu tautai. Par cik zināšanas latviešu valodā neesot, vēstule tika pārtulkota. Vēstule, kā paskaidroja autors, tikusi nosūtīta 80 latviešu draudzēm Latvijā. 

Jāpiebilst, ka sazinoties ar vēstules autoru, lai veiktu precizējumus un noskaidrotu faktus, attiecībā par kādu „melu vēsturi” un „latviešu patiesību” vai „Dieva brīdinājumiem” ir runa, lai pilnvērtīgi varētu atbildēt uz izteiktiem pieņēmumiem, vai arī „Dieva brīdinājumiem” un salīdzināt ar vēsturiskiem vai Bībeliskiem avotiem, tad vēstules autors atbildēja, ka viņam nav ko pievienot un aicinājis lūgt Dievu, lai Viņš atklāj. Tāpēc spektrs publiski izsaka Jurim pateicību par lūgšanu un sniedz atbildi.

Cik šajā vēstījumā latviešu tautai ir „brīdinājums no Dieva” un cik no aizvainota krievu tautības cilvēka, spriediet paši. Taču SPEKTRS patur tiesības komentēt vēstules saturu, kā to arī bija aicinājis vēstules autors.

„Juris Kravalis” uzskata, ka Latvijai būs jāpieņem lēmumi, kuri izlems tās nākotni. Tāpēc aicinot atteikties no nacionālisma ar nosaukumu „latviešu patiesība”, kas spēcīgi iesakņojusies mūsu sabiedrībā un pat Kristus miesā. Juris Kravalis saka: „Paliekot vienaldzīgam pret šo grēku, mēs ļaujam lāstam un nāvei valdīt pār šo zemi. Dievs ir licis mums piepildīt Viņa prātu uz šīs zemes un šajā tautā un par tiem procesiem, kas norisinās šajā tautā, Dievs prasīs atbildību no draudzes un tiem kalpotājiem, kurus Viņš aicinājis nest Dieva Vārdu šai tautai.”

„Juris Kravalis” balstās Bībeles Vecās Derības vēstījumā. Tajā teikts, ka Dievs ar kalpa starpniecību vērsies pie tautas, kas jāpamāca un jābrīdina Dieva Vārdā. “Kad Es saku bezdievim: tev jāmirst! – un tu to nepamāci un nebrīdini, lai bezdievis atgrieztos no sava ļaunā ceļa un tas paliktu dzīvs, tad bezdievis gan nomirs savos grēkos, bet viņa asinis Es prasīšu no tavas rokas. Bet, kad tu bezdievi būsi pamācījis un viņš tomēr neatstājas no savas bezdievības un sava ļaunā ceļa, tad viņš nomirs savos grēkos, bet tu izglābsi savu dzīvību. Kad taisnais nogriežas no savas taisnības un dara ļaunu un Es nostāšos pret viņu, viņš mirs. Kad tu viņu nebūsi pamācījis, viņš nomirs savos grēkos. Viņa taisnību, ko tas darījis, vairs nepieminēs. Bet viņa asinis Es prasīšu no tavas rokas. Bet, kad tu pamācīsi taisno negrēkot un viņš negrēkos, tad viņš paliks dzīvs, tādēļ, ka pieņēma pamācību, un tu būsi izglābis savu dzīvību.”  (Ecehiēla 3:16 21)

Kopīgā un individuālā svētība vai lāsts 

J: Lasot Bībeli, redzam, ka Dievs attiecas pret katru tautu kā vienu veselu. Tauta var saņemt kopēju svētību, bet tā var saņemt arī kopēju nosodījumu un sodu. To ļoti labi ilustrē pravieša Jeremijas grāmata no 46. līdz 51.nodaļai un pravieša Amosa grāmatas 1. un 2. nodaļa. Šāda attieksme pret tautu kā vienu veselu ir pretrunā humānismam, jo no cilvēkiem ļoti bieži var dzirdēt, ka nav sliktas tautas, ir tikai slikti cilvēki katrā no tautām. Bet cilvēka skatupunkts nav patiesība. Pirmkārt, tāpēc, ka ir pretrunā Dieva Vārdam. Un otrkārt, izvēlēties starp labo un slikto cilvēki var izvēlēties ne tikai individuāli, bet arī kopā. Visa tauta var būt iesaistīta kādā konkrētā grēkā –[„latviešu patiesība”].  Tas nozīmē, ka tauta var saņemt vienu kopēju sodu.

Vēsturiskās mācības: Cariskā Krievija: Tas labi redzams Cariskās Krievijas piemērā, kur lielais vairums cilvēku atsacījās no Dieva gribas un vadības savā dzīvē, kā rezultātā, tautas, kas apdzīvoja šo valsti, piedzīvoja I Pasaules karu, pēc tam – pilsoņu karu, masveida politiskās represijas un vēl vienu pasaules karu.

SPEKTRS: Arī mūsdienu Krievijā joprojām lielais vairums cilvēku atsakās no Dieva gribas un vadības savā dzīvē. Ārī mūsdienu Krievijā piekopj represijas politiskā līmenī paši pret saviem tautiešiem. Vienalga kāda opozīcijas aktivitāte arī nenotiktu, Krievijas prezidenta Putina padotie panāks visu, lai tās apslāpētu, pat politiskos darboņus – deputātus iesēdinot cietumos. Par ko? Gan jau vienmēr atradīsies iemesls par ko. Vai arī, jebkādas tautas pretestības spēku līderiem atņemt brīvību. Piemēram,  „Pussy Riot”, jā, jāpiekrīt, ka pretestības metodei izvēlētā vieta baznīcā, nebija no tām labākajām, taču dziesmas saturs bija lūgšana Dievmātei, kur gan to dziedāt, ja ne baznīcā? Vai meitenes bijušas pelnījušas 2 gadus cietumsoda? Nē, administratīvais pārkāpums-noteikti, samaksājot naudas sodu, taču vai bija iemesls sodīt krimināli? Diez vai… Vai patiesi tika aizskartas kristiešu jūtas, dziedot lūgšanu Dievmātei, par to, lai viņa „novāc” Putinu? Kaut gan neskaitāmu reižu vairāk  ir gadījumu Krievijā, kad patiesi tiek aizskartas kristiešu jūtas, bet tās netiek aizstāvētas!.. Visticamāk šādā veidā tika aizskartas tieši politiskās, proti, Putina goda jūtas.

 J: Vācija: Tāpat uzskatāms piemērs ir Vācija 30. un 40.gados. 1945.gadā visa Vācija bija sagrauta. Vācieši kā tauta cieta politisku, ekonomisku krahu un zaudēja karā. Miljoniem cilvēku gāja bojā. Miljoni nokļuva nežēlīgā gūstā. Daudzi cilvēki zaudēja piederīgos, savu veselību un īpašumu. Desmitiem tūkstošu vācu sieviešu tika izvarotas. Vācijas valdība zaudēja savu neatkarību. Visi šie procesi, kas notika ar Vācijas tautu, bija pļauja no viņu pašu sētām sēklām! Lieta tāda, ka pirms tam lielais vairums vāciešu izdarīja vienotu izvēli par to, kā izturēties pret citām tautām. Viņi paverdzināja, iznīcināja, aplaupīja, izvaroja un nogalināja citas tautas. Un to darīja ne tikai Hitlers un citi „sliktie puiši”. To darīja vācu tauta! Tāpēc arī sodīta tika vācu tauta.

SPEKTRS: Praktiskā Vācija. Pēc II Pasaules kara Vācija paziņoja visai pasaulei, ka vairs nekad nebūs agresors. Tā atzina savu vainu un kļūdu. Vācija joprojām maksā kompensācijas Izraēlai par holokaustu pret ebrejiem. Tagad Vācija, kas jāpiebilst pēc II Pasaules kara bija gandrīz noslaucīta līdz ar zemi, šajā diezgan īsajā laika periodā spējusi uzcelt Vāciju no jauna un pacelt ekonomiku tik augstā līmenī, ka šodienas skatījumā nosaka savas pozīcijas ES kārtībā, atšķirībā no uzvarētājas- Krievijas Federācijas. Krievija joprojām nav atvainojusies Baltijas valstīm un izmaksājusi kompensāciju par Baltijas reģiona okupāciju, lai tādējādi arī praktiskā veidā saņemtu Dieva piedošanu, žēlastību un mieru visai Krievijas tautai, lai tā beidzot varētu dzīvot civilizētā un demokrātiskā, kā arī uzplaukumu pilnā valstī.

J: Latvija: Latviešu attieksme pret krieviem atgādina to, kā poļi 20. – 30.gados  attiecās pret baltkrieviem un ukraiņiem, kurus tie uzskatīja par nacionālām minoritātēm, kam „jākļūst!” par poļiem.

SPEKTRS: Juri, ko nozīmē vārdi „jākļūst!” par poļiem?” Kļūstot par poli var tādā gadījumā, ja viens no vecākiem ir polis un otrs krievs, tad arī jaunietis var izvēlēties, vai viņš vēlas būt pilsonis – krievs- vai pilsonis – polis. Arī jautājumā par to, ka viens no vecākiem ir pilsonis, bet otrs nepilsonis, arī tādā gadījumā jaunietim ir izvēles tiesības. Tāpēc vārds „jākļūst!” ir absolūti nevietā.

J: Polijā tika slēgtas ukraiņu un baltkrievu skolas. „Nepoļiem” bija grūti iekārtoties darbā, kāpt pa karjeras kāpnēm un daudzas citas problēmas, caur kurām viņiem nācās iet nacionālās atšķirības dēļ.

SPEKTRS precizējums: Vispirms jāatgādina, ka sabrūkot Padomju Savienībai bijušās okupētās teritorijas atguva neatkarību un valstsnācijām radās tiesības atjaunot savu valsts teritoriju. Ņemot vērā, ka pirms Padomju Savienības izveides okupētajās teritorijās, lietoja noteiktās valsts valodu, tad arī pēc tās sabrukuma valstis varēja atteikties no okupētājvalsts vardarbīgi ieplūdinātās tautas uzstādījumiem un noteikumiem, kuras bija uzspiestas valstīm okupācijas laikā, tostarp lietot okupētājvalsts valodu. Tāpēc neatkarību ieguvušās valstis laika gaitā bija tiesīgas slēgt krievu skolas. Tāda ir priekšvēsture, taču šodienas skatījumā ierobežojumi ir nevis nacionālās atšķirības dēļ, bet gan gadījumos, ja pretendents nezin valsts valodu. Jāatgādina, ka pēc Padomju Savienības sabrukuma periods ir pagājis diezgan liels un cittautiešiem ir bijusi iespēja iemācīties vietējo valodu apmeklējot valsts apmaksātus valodas kursus.

Saprotiet, lūdzu, pareizi, ka Polijā poļu etniskā grupa sastāv no 96,7% un cittautiešu ir 3,3%. Turklāt valsts valoda Polijā ir poļu, tas taču ir loģiski, ka poļi savā etniskajā zemē vēlas, lai cittautieši publiskā telpā runātu poliski. Kā arī pretendējot uz darbu publiskā sektorā, saprotams, ka darba devējs ir tiesīgs pieņemt darbā tādu darbinieku, kurš pārvalda valsts valodu.

J: Saucot lietas īstajos vārdos, var teikt, ka poļi apspieda baltkrievus, ukraiņus un citas tautas, kuras apdzīvoja pirmskara Polijas teritoriju. Mūsdienu Polijā no daudziem politiķiem un arī vienkāršiem ļaudīm var dzirdēt, ka Polija kļuva par nacistiskās Vācijas un komunistiskās Padomju Savienības upuri, ka tās bez iemesla apspieda Poliju. Taču tā ir „poļu patiesība”, kas nav īstenība.

SPEKTRS: Tad kāda ir jūsuprāt „patiesība?” Diemžēl par to Jūs klusējat. Juri, patīkami, ka  esat lasījis SPEKTRS iepriekš rakstīto „Vai Latvijā nepieciešama multikulturālisma politika?” un piemērojat rakstā pieminētos piemērus savā vēstulē, taču ir palaists garām raksta būtība. Rakstā bija runa par citu zemju iekarošanas sekām, taču, pieminēt piemēru par Latviju  nav gluži taktiski un precīzs vēstures vai Bībelisks atspoguļojums.

Latvija, kopš savas pastāvēšanas laikiem, nekad nav uzbrukusi un okupējusi citas valstis, lai tās apvienotu ar Latviju!

No Jūsu piemēra par Carisko Krieviju un Poliju izriet, ka Latvijā, proti, latvieši kādreiz savā vēsturiskajā pagātnē ir apspiedusi kādu tautu un tāpēc tagad vai drīzā nākotnē par to atbildēs. Tādā gadījumā nākas atgādināt Latvijas vēsturi. Latviešu tautas senči-balti ieradās Latvijas teritorijā otrā gadu simtenī, svarīgi atzīmēt, ka balti neienāca teritorijā iekarojot to! Visdrīzāk kā uzrāda statistika mūsdienās tiek apspiesta tieši latviešu tauta.

J: Ļoti svarīgi saprast, ka nav tādas poļu, vācu, krievu, amerikāņu, latviešu vai kādas citas tautas patiesības. Ir tikai viena patiesība un tā nāk no Dieva!

SPEKTRS pretjautājums: Kuram gan būtu labāk zināma pagātne, kā vien tam uz kuru tas tieši attiecams un ir iesaistītā persona, proti, pamatnācijai. Tā atrodas dotajā teritorijā ar vēsturisku nozīmi, nevis ienācējam.

Iedomājieties situāciju ģimenē. Notiek strīds starp vecākiem. Vēcāki paskaidro saviem bērniem strīda iemeslu, taču kaimiņš pienāk pie bērniem un saka: „Nē, tā ir „ģimenes (latviešu) patiesība”, bet es jums pateikšu Jūsu vēcāku īsto „kaimiņa (krieva) patiesības” strīda iemeslu.”

Vai Jums, Jura kungs, nešķiet, ka no šāda imperiālisma, vai liberālisma, kā Jūs sakāt „grēka” krieviem Latvijā vajadzētu atbrīvoties?

J: „Jo Dievs ir patiess, bet ikviens cilvēks melkulis, gluži kā ir rakstīts: lai Tev būtu taisnība Tavos vārdos un Tu uzvarētu, kad ar Tevi iet tiesā.” (Romiešiem 3:4)

SPEKTRS: Tātad no vēstules  izriet, ka arī Jūs- „Juris Kravalis”, kurš runā par „krievu patiesību” arī melo, jo tikai Dievs ir patiess.

J: Poļi nokļuva ļaunu un bezdievīgu totalitāru režīmu varā tāpēc, ka paši bija ļauni apspiedēji! No taisnības viedokļa, tas bija godīgi!

SPEKTRS komentārs: no Jums- Jura Kravaļa viedokļa var saprast, ja poļi Polijas pamatnācija savā etniskajā zemē prasa runāt poļu valodā cittautiešus, kuri nākuši no citām zemēm, politiska, ekonomiska vai cita apsvēruma dēļ, tad tas nozīmē, ka poļi ir apspiedēji.

Jāatzīst, ka SPEKTRS redakcija uzskata, ka tas īpatnēji skan no „Dieva brīdinātāja” mutes. Ņemot vērā, ka Dievs pats ir teicis, ka tautas un teritorijas nodala ar robežām, par to vairāk: „Latvijas nacionālā bagātība un kristīgā valdība (Nr.2)” kurās tām būs dzīvot. Vai Dievs pēkšņi ir mainījis savus likumus un licis Jura Kravaļa mutē teikt brīdinājumu, ka Viņš mainījis savu Vārdu? Nekad! Dieva Vārdā teikts, ka Dievs ir nemainīgs!

(Tālāk Juris Kravalis balstās uz neskaitāmām rakstu vietām par pārgalvību, lepnību, augstprātību, zobošanos, ņirgāšanos. Par cik autors nemin kādā sakarā rakstvietas pieminētas, tad spektrs tās nepublicē.)

 Latvijas problemātika

J: Dieva Vārdā teikts, ka visi mūsu vārdi un darbi ir sēkla. Un cilvēks vai tauta savā dzīvē saņem to, ko pats iesēj (Galatiešiem 6:7). „Juris Kravalis piemin, it kā latviešu kļūdu savas valodas aizstāvībā Tēvu zemē: „Latvijā notikušais referendums par krievu valodas statusu parādīja, ka naidu pret krieviem izjūt ne tikai ultralabējie radikāļi, bet arī lielais vairums „mēreno” latviešu politiķu un vienkāršo latviešu. Lai referendums nenotiktu, pietiktu ar to, ja neviens uz to neatnāktu. Bet cilvēki atnāca un nobalsoja. Un šis balsojums parādīja īsto ainu par to, kā latviešu tauta attiecas pret citām tautām šajā valstī.

Daudzi uzskata, ka viņiem ir likumīgas tiesības bojāt krieviem dzīvi, jo krievi, viņuprāt, ir vainojami visās Latvijas nelaimēs un Latvija pieder latviešiem. Sāksim ar to, ka Latviju nekad nav apdzīvojuši tikai latvieši! Latvieši šodien sēj tās pašas sēklas, ko vācieši un poļi 20., 30. un 40.gados. Tas nozīmē, ka, ja latvieši nenožēlos grēkus, viņus sagaida tāds pats liktenis, tā pati pļauja, tā pati tiesa, ko saņēma vācieši un poļi.

SPEKTRS: Latvijas problēmas saknes un risinājums „Nepopulāru jautājumu risinājums”, kā arī „Vai pilsoņu karš?”

Attiecībā par referendumu šajā rakstā: Latvijas inteliģence: Referendums ir izvēle starp godu un kaunu Turklāt Latvijas Satversmē ir teikts, ka valsts valoda ir latviešu valoda, tātad pret to vērstas darbības ir antikonstitucionālas!

Cilvēks vai tauta savā dzīvē saņem to, ko pats iesēj

SPEKTRS: „Un cilvēks vai tauta savā dzīvē saņem to, ko pats iesēj.” Ieskatīsimies „sēšanas laikus” Latvijā netālā pagātnē, proti, PSRS.

Kravaļa kungs, Jūs piemināt, ka PSRS bija politisks nevis nacionālas dabas jautājums. Diemžēl nevar tam piekrist. PSRS laiki okupētajās zemēs bija labi pārdomātas un pārņemtas visās sfērās! Sākot no politiskās, nacionālās, sociālās, saimnieciskās līdz pat dzimstības un miršanas pašregulācijā, lemjot kurš dzīvos un kurš mirs. Nelaimes gadījums „Ņešjasnij slučij” metode bija ierasta lieta.

Tagad ieskatīsimies, nacionālajā sfērā. PSRS viens no galvenajiem uzdevumiem jau okupētajās teritorijās bija panākt vietējo tautu samazināšanu (represijas un izvešanas) pakļaujot  ar Krievijas krievu tautas ievešanu okupētajās zemēs, tādējādi ar tās pārsvaru nospiežot un iznīcinot pamatnācijas, kā arī rusificējot tās.

Pēc nacionālās pazīmes

1)       viena valoda (krievu): Tās oficiālā propaganda un koncepcija –internacionālisms. Visā PSRS okupētajā teritorijā faktiskās priekšrocības gan politiskajā karjerā gan izglītības un kultūras dzīvē bija vienai etniskai grupai –krieviem un tā saucamajiem „krieviski runājošajiem”, respektīvi, apzinātas, noziedzīgas valsts politikas rezultātā pārtautotajiem citu etnosu pārstāvjiem. Jāatzīst, ka ne latviešiem, ne lietuviešiem, ne igauņiem nebija iespējas uz valsts rēķina piedāvāti bezmaksas krievu valodas apmācības kursi!. Sabiedriskā telpā bija jārunā krieviski.

2)       Viena tauta; okupētajās teritorijās ieviesa lepošanās zīmi -piederību „padomju tautai” vai krieviem. Abi šie uzvedības veidi bija līdzvērtīgas, oficiāli atļautas padomju patriotisma izpausmes veidi. Turpretī nekrievu tautām noliegt savu tautu bija padarīts par godu.

3)       Padomju varas gados bija īstenots genocīds-plānveida veselu etnosu iznīcināšanas politika valstiskā līmenī. Vispirms tā tika īstenota pret latviešiem un igauņiem.

Mūsdienas. Tagad parunāsim par „žēlastības pilno pļauju.” Latvija ieguva neatkarību un šķiet, ka divdesmit trīs gadu laikā arī latviešu tauta varētu īstenot atmaksu pret apspiedējiem. Taču tik žēlastības pilnu nāciju kā latviešus nevarētu ieraudzīt nevienā citā nācijā. Latvija atļavusi agresorus atstāt savā zemē. Neveic de-kolonizāciju pilnībā. Neveic un neveicina repatriāciju. Dod intergrēšanās un naturalizācijas iespējas. Bet attiecībā par valsts valodu, latviešu tautas nodokļu maksātāji apmaksā un sniedz bezmaksas valsts valodas apmaksātus kursus. Bet kur tad ir tā solītā „pļauja?” Var tikai atzīt, ka latvieši ir žēlastības pilna un lēnprātīga nācija, vienīgi citiem to vajadzētu jau spēt pa šiem gadiem novērtēt un pateikties par neierobežotām attīstības iespējām šajā valstī. Nevis pelt pamatnāciju, kura uz saviem pleciem savā zemē tik daudz izcietusi.

No tā izriet, ja valsts nācija savā etniskajā zemē prasa, lai cittautieši runātu valsts valodā publiskajā telpā, tas nozīmē, ka tieši krieviem un ne citām etniskām minoritātēm tiek bojāta dzīve. Lēmums par valsts valodas zināšanām nav bijis pēkšņs, par to tiek runāts 23 gadu laikā. Un tagad teikt, ka krieviem tiek bojāta dzīve ir ne tikai aplami, bet arī bezkaunīgi.

Bet attiecībā par referenduma rīkošanu par divvalodību no krievu puses ir bijis nekrietns žests.

Jāsaprot, ka Latvijā ir pamatnācija latvieši un lībieši, tāpat kā jebkurā valstī ir pamatnācija. Kā tas ir jebkurā valstī. Tā arī nosaka primāri savu likteni! Tieši uz pamatnācijas pleciem gulstas atbildība un tai jāuzņemas pienākumi, turpretī nepilsoņiem ir tiesības, bet no tiem netiek prasīta atbildība politikā līmenī. Piemēram, ģimene atrodas pie ārsta un ārsts iesaka terapiju, kas var atstāt sekas ģimenes locekļu organismā un ar izšķiršanās lēmumu būtu jādzīvo visu atlikušo mūžu. Tas nozīmē, ka atbildība-pienākums gulstas uz ģimenes pleciem, nevis uz ārsta, kurš šodien iesaka, taču rīt viņa vietā var atrasties cits un ieteiks citu ārstēšanās terapiju.

Tāpēc rodas pretjautājums, kas tieši latviešu tautai būtu jānožēlo? Pēc Jūsu teiktā šķiet, ka sēja un pļauja attiecama uz to, ka latvieši ir izdarījuši to pašu ko savulaik krievi. Latvieši iebrukuši Krievijas Federācijā okupējuši valsti un tagad piespiež runāt latviešu valodā. Ja tā būtu, tad gan Jūsu teiktais būtu precīzs, ka Latvieši agresori apspiež Krievijas iedzīvotājus Krievijas Federācijā.

Latviju nekad nav apdzīvojuši tikai latvieši

Ja tas ir Jūsu mājiens attiecībā, ka Latvijā latvieši vienmēr ir dzīvojuši ar krieviem, tad tie ir meli! Sāksim ar to, ka sākotnēji, Latvijas teritoriju kopš otrā gadu simteņa apdzīvoja balti- latviešu tautas senči. Savukārt balti sadalījās tautībās- lībieši, latvieši, kurši, senprūši, latgaļi, zemgaļi. Vairums no tām ir izmirušas, mūsdienās palikuši –latvieši, latgaļi un lībieši. Sāksim ar to, ka krievu šajā sastāvā nebija. Taču tagad ieskatīsimies no kurienes mūsdienu Latvijā ir tik liels skaits krievu.

Vēsturiski krievi Latvijā ienākuši kā karotāju tauta! XV gadsimtā Krievija atbrīvojās no mongoļu-tātāru jūga un lūkojās pēc jaunu teritoriju iegūšanas. Krievu cara sūtītais karaspēks vairākkārt iebruka Latvijā-Livonijā. 1476. gadā Krievija Latviju okupēja. 1502. gadā pie Pleskavas tika izcīnīta asiņaina kauja ar krievu pulkiem. Latvija –Livonija ieguvu atelpu.

1558. gadā Krievijas cars Ivans Bargais ar karaspēku iebruka Livonijā. No 1558-1583 gadam turpinājās nežēlīgs kara periods Latvijā-Livonijā. 1583. gadā Ivans Bargais cieta sakāvi pēc sakāves, tā rezultātā atteicās no pretenzijām pret Latviju-Livoniju. 1721. gadā Krievija no jauna iebruka Latvijā. Nekad LATVIEŠU tauta nav bijusi tik apspiesta, beztiesīga un izkalpināta, kā cariskās Krievijas valdīšanas laikā. 1920. gadā Latvija tika atbrīvota. 1945-1990 gadam Krievija no jauna okupēja Latviju.

J: Tas, kas šodien tiek pārdots kā Latvijas vēsture, ir meli!

SPEKTRS: Ja Jūs uzskatāt, ka Latvijas vēsture, cik saprotu, runa par PSRS okupācijas laikiem Latvijā, ir meli, tad piedāvāju ieskatīties statistikā.

Nacionālais sastāvs Latvijā: 1937. gada līdz 1939. gadam tomēr bija nemainīgs 75,5% latviešu Latvijā. Taču starp dažādām nacionalitātēm krievu bija 11% (sakarā ar iepriekšējiem ilggadīgiem Krievijas okupācijas kariem Latvijā) no kopējā iedzīvotāju skaita.

Laikposmā no 1940. gada līdz pirmajai pēckara tautas skaitīšanai 1959. gadā latviešu skaits Latvijā samazinājās no 1,5 miljoniem līdz 1,3 miljoniem, kas ir apmēram par 200 000 mazāk nekā pirms kara.

Vēlāk 1949. gada marta deportācijās Latvijā uz Sibīriju tika izsūtīti vairāk nekā 42 000 cilvēku. Izsūtīto vietā tika veicināta iedzīvotāju imigrācija no Krievijas. Faktiska tautas (pēc nacionālās piederības latviešu pret krieviem) nomaiņa.

Pēckara deportācijas un imigrācija no citām padomju republikām būtiski ietekmēja etnisko situāciju Latvijā. Latvija starp Eiropas valstīm izcēlās ar ļoti augstu imigrācijas līmeni un augstu ārvalstīs dzimušo iedzīvotāju īpatsvaru (26 procenti 1989. gadā). Latviešu kopskaits pakāpeniski palielinājās no 1 298 000 1959. gadā līdz 1 387 000 1989. gadā, bet tas joprojām bija par 79 tūkstošiem mazāks nekā 1935. gadā. Latviešu īpatsvars kopējā iedzīvotāju skaitā samazinājās no 62 procentiem 1959. gadā līdz 52 procentiem 1989. gadā. Ļoti strauji pieauga slāvu tautības iedzīvotāju skaits: ukraiņi – 3,1 reizes, baltkrievi – 1,9 reizes un krievi – 1,6 reizes.

Latvijas problemātika

Runājot par Latvijas problemātiku tad jāteic, ka Jūsu uzskats ir PSRS laikā ieaudzinātā viena no „potēm”, bet ja skatāmies problēmas saknē globālā mērogā, no politiskā viedokļa, tad domājams Latvijas galvenā problemātika ir tāda, ka tā ārpolitiski un iekšpolitiski tiek rauta uz divām pretējām pusēm un tai nav iespēja pēc neskaitāmu karu postījumiem gan Latvijas zemē, gan arī latviešu tautas apziņas līmenī, aklimatizēties savā teritorijā un pašai nolemt kādu politisku virzienu izvēlēties.

Pasaulē pastāv divi atšķirīgi valsts modeļi un divas koncepcijas par valsts tipu. No nacionālās politikas viedokļa nacionāla valsts, kur valstī dominē viena valoda un viena nācija uzņemas politisko atbildību par valsti, savukārt no otras puses „tautu sakausēšanas katla” modelis viens, no kuriem tika īstenots PSRS laikos –komunisms, Latvijas teritorijā, līdz ar to nonivelētas latviešu tautas pamatnācijas vajadzības un pašnoteikšanās un uzspiesta svešas „lielā brāļa” tautas dzīves un politiskais modelis.

Taču pēc Latvijas neatkarības iegūšanas Latvija tika momentāli ierauta ES sastāvā, kurā principā darbojas tas pats „tautu sakausēšanas katla” modelis-liberālisms un multikulturālisms, līdz ar to atstājot novārtā pamatnāciju vajadzības. Tiek uzspiestas svešu „lielo tautu” dzīves un politiskais modelis.

J: Politiķi, kas pasludināja Latvijas valsts neatkarību un atjaunošanu, visiem Latvijas iedzīvotājiem apsolīja pilsonību un vienlīdzīgas tiesības, neatkarīgi no nacionalitātes. Bet tiklīdz Latvija kļuva neatkarīga, latviešu politiķi sadalīja sabiedrību pilntiesīgos latviešos un „nelatviešos”, kas kļuva par otrās šķiras cilvēkiem paši savā zemē! Saucot lietas īstajos vārdos, latviešu politiķi vienkārši piemānīja krievu cilvēkus, kuru lielākais vairums balsoja referendumā par Latvijas neatkarību!

SPEKTRS: Nav skaidrības par kādiem tieši politiķiem un solījumiem Jūs runājat, jo konkrētus vārdus nemināt. Pēc Pilsonības un imigrācijas departamenta datiem 1994. gada 5. janvārī Latvijā bija 99 tautību pārstāvji- 2 473 098 iedzīvotāji, no tiem 1 743 754 ir pilsoņi, bet no nepilsoņiem 670 201 izteikuši vēlmi naturalizēties!

Runājot par apgalvojumu „sava zeme”, tad par cik Jūs apelējat ar Dieva Vārdu, tad atgādinu, ka Dieva tauta- ebreji Izraēlā pieņem cittautiešus kā līdzvērtīgus pēc trešās paaudzes un arī tad, ja tiek pildīti visi ebreju tautas uzstādījumi, paražas un reliģija, proti, pilnībā integrējušies.

Tāpēc uzstādījums „sava zeme” tāpēc, ka krievu senči ieradušies ar „sirpi un āmuru” Latvijā kara vai pēc kara laika periodā un šajos neatkarības gados bērns piedzimis Latvijā, vēl nenozīmē, ka „sava zeme” ir Latvija! Latvija šajā gadījumā ir Dzimtene, bet „sava zeme”-Tēvzeme ir Krievija!

Jāpiebilst, ka Latvijā dzīvojošie cittautieši paši bija ieinteresēti Latvijas neatkarībā, tādējādi pārstājot ciest no PSRS visatļautības Latvijā. Jo kā pirmskara pieredze pierāda, ka PSRS rupji pārkāpa visus ar Baltijas valstīm noslēgtos miera, neuzbrukšanas un savstarpējās drošības līgumus. Ir jāsaprot, ka primārais okupācijas norietā Latvijas mērķis bija visus resursus mērķēt uz Latvijas neatkarības atgūšanu.

Savstarpēja izlīguma vārdā cittautiešiem jāsamierinās ar to, ka Latvija ir latviešu un lībiešu valsts.

J: “Sirdsšķīstība vadīs tiklos, bet nelietīga ļaunprātība nievātājus galīgi sagraus.” (Sālamana pam. 11:3).

Krieviem Latvijas skolās un augstskolās neļauj mācīties dzimtajā valodā. Apmācību latviešu valodā grib ieviest pat bērnudārzos. Citiem vārdiem sakot, krieviem Latvijā grib aizliegt būt krieviem. Valodas un nacionalitātes atšķirību dēļ daudziem krieviem ir problēmas ar iekārtošanos darbā un kāpšanu pa karjeras kāpnēm. Latvieši norobežojuši krievus no politiskās dzīves pat pilsētās, kur krievu ir vairākums. Tas viss ir sēkla, kas noteiktā laikā dos pļauju! Ja latvieši nenožēlos savus grēkus, mēs kā tauta nokļūsim tādā pašā situācijā, kādā esam ieveduši krievus.

SPEKTRS: Vienīgais reālistiskais Latvijas etniskās attīstības modelis ir- latviešu un lībiešu nacionālā valsts, kas balstās uz nacionālās valstīs starptautisko tiesību un nacionālo valstu prakses pieļaujamas t.i. „pozitīvās diskriminācijas”, kura noteic savā vēsturiskajā teritorijā dzīvojošajām tautām neatņemamas prioritātes; – citu valstisku etnisku integrācija, ne tikai nepieprasot no tiem atteikties no savas identitātes, bet pat sekmējot to kultūras izkopšanu; – civilizēta daudzkultūru sabiedrība, nepieļaujot latviešu un lībiešu kultūras degradāciju un jebkuras importētas sub-vai popkultūras pārsvaru.

J: „Ko tad cilvēks tik daudz sūdzas, kamēr viņš dzīvo? Lai ikkatrs sūdzas par saviem grēkiem!” (Jeremijas Raudu dziesmas 3:39). Ļoti nepatīkams mūsdienu fakts ir tas, ka ļoti daudz latviešu, kas ir no augšienes dzimuši ticīgie, atrodas „latviskās patiesības” varā, kas pēc būtības ir pretrunā ar 1.un 2.bausli par mīlestību. Mūsu Kunga un Glābēja Jēzus Kristus Svaidījums ir tas, kas mūs dziedina, atbrīvo, sargā, piepilda mūsu vajadzības (Lūkas ev. 4:18,19). Bet Svaidījums darbojas ticībā, kas, savukārt, nav aktīva bez mīlestības.

„Jo Kristū Jēzū nedz apgraizīšana ko spēj, nedz neapgraizīšana, bet ticība, kas darbojas mīlestībā.” (Galatiešiem 5:6) Ja mēs pārkāpjam bausli par mīlestību, mēs paši apturam pārdabiskā Dieva spēka darbību mūsu dzīvē. Kāds var teikt – es neesmu pret krieviem un viņiem neko sliktu nedaru. Bet, ja jūs neatbalstījāt viņus referendumā, tad jūs atbalstījāt tos, kas viņus apspiež! (Ko tas nozīmē? Jūs iestājaties par divvalodību Latvijā?) Es no sirds ticu, ka no augšienes dzimušiem latviešiem jābūt pirmajiem, kas aizstāvēs krievus šajā netaisnībā, kas notiek mūsu valstī, tāpēc, ka tā saka Dieva Vārds!

„Atdari savu muti par labu tiem, kas paši ir it kā mēmi un savā labā runāt nespēj, un visu to lietas labā, kas ir atstāti! Atdari savu muti, spried taisnu tiesu un atrieb nelaimīgos un nabagus!” (Sālamana pam. 31:8,9).

SPEKTRS: Kā Jūs domājat, kāpēc Dievs ir iedibinājis 10 baušļus? Lai arī tas varētu skanēt paradoksāli, bet tas tika darīts, lai aizsargātu Dieva tautu. Tautas labad. Tas ir Dieva mīlestības žests. Kāpēc valstīs ir iedibināti Likumi? Tas ir valsts mīlestības žests pret savu tautu. Kāpēc māte savu bērnu māca, lai tas nedarītu aplamības uzstādot noteikumus un aizliegumus? Tas ir mīlestības žests.

Taču attiecībā par rakstvietu no (Sālamana pam. 31:8,9). Tajā ir runa par tiem, kuri patiešām nespēj par sevi iestāties, tie ir- bāreņi, sērdieņi, atraitnes, nabagi, ubagi, kurlmēmie, invalīdi iespējams, ka arī flora un fauna. Šo sociālo grupu ir mūsu pienākums un gods aizstāvēt un apsargāt.

J: Nacionālisma grēks. Gan draudzēs, kurās runā latviski, gan krievvalodīgajās draudzēs mācītājiem jāatklāj šis grēks un daudz jāmāca par šo tēmu, jo nacionālisma grēks ir viens no galvenajiem velna instrumentiem, ar kuriem viņš mēģina atbrīvot savu varu kā Latvijā, tā Kristus miesā Latvijā. Neviens „ģeniāls” politiķis un nekāda “pārmoderna” ekonomiska programma nenesīs Latvijai pārticību, ja šajā zemē plaukst grēks! Tieši grēks rada valstī un zemē to, kas zog, iznīcina un nogalina (5.Mozus 28:15-68, Jāņa ev. 10:10) Ja jūsu draudzē nesludina pret nacionālismu, tad patiesībā jūsu draudzē nesludina Dieva Valstības evaņģēliju Latvijai!

Ja jūsu draudzē sludina „latviešu patiesību”, bēdziet no šīs draudzes, jo šīs draudzes kalpotāji atrodas tiešā nepaklausībā Dieva Vārdam, Svaidījums tur nedarbosies, jo Svaidījums ir mīlestības, nevis naida izpausme.

Mūsdienās no iebraukušajiem rietumu sludinātājiem nereti var dzirdēt „atbalsta vārdus” tam, cik ļoti mūs visi apspieduši. Šie sasmakušie „pravietojumi”, kas, iespējams, arī bija aktuāli padomju laikā vai vācu, zviedru, poļu okupācijas laikā, bet ne tagad. Latvija jau vairāk kā divdesmit gadus ir apspiedēju zeme, nevis apspiešanas upuris. Latvieši paši jau vairāk kā divdesmit gadus rāda piemēru apspiešanā un ir kļuvuši par ļoti priekšzīmīgiem apspiedējiem! Latviešiem vajag atklāt grēkus, nevis liet mums uz sirds „nacionālo pravietojumu eļļu”, kas nedziedina mūsu pagājušo gadu sāpes, bet attaisno nepareizu attieksmi pret citu tautu.

SPEKTRS: Jūsu teiktais atgādina PSRS propagandu okupētajās valstīs pagātnē un mūsdienās zaudētajās teritorijās „Kremlis atjauno kontroli pār bijušajām padomju republikām un pastiprina kontroli ES”

Aicinājums bēgt no draudzes tāpēc, ka tajā māca mīlēt savu tautu, māca nacionālo identitāti-pašnoteikšanās attīstību un patriotisma jūtas pret savu Dzimteni un Tēvzemi atgādina rakstvietas no Bībeles par farizejiem, kuri sēdēja pilsētu vārtos un nesaprata Dieva Vārdu un neļāva to saprast arī pērējiem. Piemērs „Garīgā konfrontācija”.

Aicinājumā bēgt no draudzes ir kaut kas dēmonisks. Dievs aicina uz draudzi, bet sātans nes nesaskaņas un atdala no draudzes. Ja arī pastāv kāda problēma draudzes dzīvē, tā ir jārisina nevis jābēg.

Sakarā par pārticību Latvijā ieteiktu palasīt rakstu,
Latvija bez Dieva atziņas-cik tālu tiks? kuras centrālā doma ir par to, ka, ja tautā mazinās Dieva bijība un tiekšanās pēc Dieva tuvuma, tad palielinās morālais pagrimums un attīstības lejupslīde.

J: Gribu īpaši pasvītrot, ka šī vēstule rakstīta ne tāpēc, lai uzvarētu „krieviskā patiesība”, bet tāpēc, lai glābtu latviešus no katastrofas, kas noteikti notiks, ja latvieši nenožēlos grēkus! Dot krieviem tiesības Latvijā daudz svarīgāk ir tieši latviešiem, nevis krieviem, jo pilnīgais garīgais likums saka, lai cilvēki attiektos pret citiem tā, kā grib, lai citi attiektos pret viņiem (Mateja ev.7:12) un to, ko cilvēks sēj, to viņš pļaus (Galatiešiem 6:7). Latviešiem pašiem jāstāsta citiem latviešiem par nepareizu attieksmi pret krieviem, jo liela latviešu sabiedrības daļa ir norobežojusi sevi no krieviem ar naida sienu. Un viņiem ir nepieņemams viss, par ko krievi runā, pat ja tas ir pareizi un nāk par labu Latvijai. Mūsu mazā zeme ir aicināta spēlēt ļoti svarīgu lomu Dieva plānā par pēdējo atmodu pirms Jēzus Kristus atnākšanas.

Nacionālisms, kas parādās „latviešu patiesībā”, ir velna uzbrukums pret Latviju, lai paturētu šo tautu un zemi lāstos un neļautu Dieva svētībai dziedināt šo zemi un visas tautas, kas to apdzīvo. Tiem, kas atrodas naida varā, to jāatstāj. Tiem, kas bijuši vienaldzības un bezdarbības varā, arī jānožēlo grēkus. Šodien ir laiks mainīt situāciju Latvijas sabiedrībā! Atlikt nedrīkst, citādi mēs to ļoti nožēlosim!

SPEKTRS: Grēka būtība un risinājums: „Dieva bērna identitāte’

Nobeigumā: „Jeb kā tu vari sacīt uz savu brāli: laid, es izvilkšu skabargu no tavas acs, – un redzi, baļķis tavā paša acī? Liekuli, izvelc papriekš baļķi no savas acs un tad lūko izvilkt skabargu no sava brāļa acs.” (Mat 7:4)

Jums un krievu tautai, kā arī krievu ticīgajiem ieteiktu sniegt Dieva mīlestības evaņģēliju latviešu tautai. Ar to Jūs domājams, daudz vairāk iegūsiet, nekā nostājoties pret latviešu tautas pašnoteikšanās tiesībām savā Tēvu zemē.

Vēstījums latviešu tautai!

Nedomāju, ka Dieva griba caur Jūsu vēsti ir –pazemot, sabārt un noniecināt latviešu tautu. Domājams, ka piešķirot latviešiem savu apsolīto zemi, kā ar tās apsaimniekošanas saistītām problēmām, līdz ar to radīto latviešu tautas sāpi, ciešanas un pārdzīvojumus, Dievs pārzina labāk par Juri Kravali un līdzīgi domājošajiem. Dievs ir ieinteresēts dziedēt latviešu tautu, savā garajā verdzības un neskaitāmo karu laikā, no jauna uzrautās rētas. Dievs ir ieinteresēts pacelt latviešu tautas pašvērtējumu savā zemē. Dievs ir ieinteresēts, lai latviešu tauta iepazītu Viņu kā Glābēju, žēlastības pilnu Tēvu. Bet Tēvam rūp un sāp savu bērnu liktenis. Dievs redz latviešu tautu, kuru rausta uz visām pusēm un tai joprojām nav miera. Latviešu tauta, kurai sveši kungi joprojām liek samierināties ar apstākļiem un padoties. Taču latviešu tauta no jauna sirdī nes Latvijas Atmodas sapni. Dievam sāp par stūrgalvīgo tautu, kas izklīdināta svešās zemēs klaušu darbos, bet nav spējusi pastāvēt par savām interesēm Tēvzemē-Latvijā. Latviešu tauta redz, ka palīdzība nav, ne aiz trejdeviņām jūrām un, ne trejdeviņiem kalniem, bet kaut kur dziļi sirdī nojauš, ka ir jābūt kaut kam daudz lielākam par to, ko pārmet Krievija, ES un visa pasaule. Spēks, kas atbrīvo no apspiešanas. Spēks, kas dziedina rētas. Spēks, kas dara laimīgu.

Nāk laiks, kad Dievs savu tautu sauc atkal mājās, bet tauta svešās zemēs iegūstot pazemību, dzirdēs Tēva balsi un atgriezīsies. Tā būs brīva no savas pašas grēkiem. Verdzības plīvurs nokritīs no tautas acīm un tā redzēs skaidri. Tā būs brīva savā apziņā. Tā padzīs ienaidnieku no savas zemes, lai atgūtu savas pirmdzimtības tiesības. Jo ATMODA nāk! Atmoda drīz nāk! Atmoda jau notiek! Latviešu tauta mostas.

Nāc Dievs drīz! Lai Tavs prāts notiek kā debesīs tā arī virs (Latvijas) zemes! Āmen!

Lūgšana par latviešu tautu

„Es arī nebeidzu pateikties Dievam par jums, pieminēdams jūs savās lūgšanās, aizlūgdams, lai mūsu Kunga Jēzus Kristus Dievs un godības pilnais Tēvs jums dotu gudrības un atklāsmes garu, lai jūs labāk Viņu izprastu, apgaismota gara acis, lai jūs zinātu, kādu cerību dod Viņa aicinājums un kādu godības bagātību Viņš savējiem liek iemantot, un cik pārlieku liels ir Viņa spēka mērs, kas parādās pie mums, ticīgajiem, darbodamies tādā pašā visspēcības varenībā, kādu Viņš parādījis Kristū, To uzmodinādams no miroņiem un sēdinādams pie Savas labās rokas debesīs, augstāk par ikvienu valdību, varu, spēku, kundzību un ikvienu vārdu, kas tiek minēts vai nu šinī laikā, vai nākamajā. Un visu Viņš ir nolicis zem Viņa kājām, bet Viņu pašu pāri visam iecēlis par galvu draudzei, kas ir Viņa miesa, pilnība, kas visu visur piepilda. „ (Ef. 1: 16)

Kaujas lauks

Kamēr uz redzamās-fiziskās platformas ir jaušams miers, tikmēr garīgajā-neredzamajā pasaulē notiek karš starp Dieva un sātana eņģeļiem par cilvēku dvēselēm. Taču kad redzamajā pasaulē parādās jebkāda veida apdraudējums, tas nozīmē, ka garīgā cīņa zaudēta.

Paradoksāli, bet par divu pasauļu karu vislabāk zināms tiem, kuri dažkārt par to aizmirst. Tiem, kuriem ir visciešākā saikne ar garīgās pasaules ietekmi fiziskajā. Ne gluži tā ir valsts valdība, kurai noteikti ir sava liela loma cilvēku dzīvēs. Tā arī nav sabiedrība, kura par garīgās pasaules eksistenci iespējams var tikai nojaust. Galvenā atbildība gulstas uz kristīgās saimes pleciem. Tieši kristieši zin (Ef.6:12) patieso nozīmi, tāpēc atrunas par to, kāpēc vairums neiestājas par Latvijas Atmodu, ir veltas. Neizbēgt no pienākumiem un atbildības. Nav iespējama garīga uzvara dzīvojot apziņā „No viena grāvja otrā” vai apziņā „Ne Dievam svece, ne velnam kruķis.”

Pats par sevi dzīvē nekas nenotiek, dzīvojot formālu kristieša dzīvi, nepiedzīvot izrāvienu un uzvaru, ne savā, ne arī sabiedrībā kopumā.

Kristieši zin patiesību, bet nenostājas konfrontācijā. Kristieši zin izeju no sarežģītām situācijām, bet klusē. Kristieši zin, kā iegūt garīgo brīvību citiem, bet ar to nedalās. Tā ir bezatbildīga, egoistiska un noziedziska rīcība. Bībelē brīdināts: „Jo, kas savu dzīvību grib glābt, tas to zaudēs; un, kas savu dzīvību zaudē Manis un evaņģēlija dēļ, tas to izglābs.” Saprotams, ka tāpēc nav jāmirst fiziski, bet gan savām iegribām un mietpilsoniskās dzīves vēlmei. Lūgt tikai par sevi un savas ģimenes pasargāšanu ir viena lieta, bet otra, lūgt ar plašāku skatu dzīvē. Bībelē teikts: „ jo jūsu Tēvs jau zina, kā jums vajag, pirms jūs Viņu lūdzat.” (Mat. 6:8)

Ja kristieši neieņem Jēzus armijas garnizona pirmās rindas, mūsu Latvijai nav izredžu un beigu beigās arī iegribām un mietpilsoniskās dzīves vēlmei arī reiz pienāk gals. Kristiešiem jāmobilizējas un jāiestājas Jēzus armijā, nav cita uzvaras ceļa.

Gatavojoties iebildumam: „Ko Tu no sevis iedomājies…” vispirms vēlos pievērst Jūsu uzmanību Bibliskajā vēsturē, kā rīkojās mūsu Pestītājs Jēzus Kristus.

Viltus plāns

Jēzus ieguva aizvien lielāku popularitāti tautas vidū. Viņš palīdzēja un ietekmēja sabiedrību. Atraisījis. Aizstāvējis. Dziedinājis. Augšāmcēlis. Atbrīvojis….

Cik daudz no tā spēj tie, kuri ieņem augstus amatus valstī? Tie, kuri kontrolē valsts procesus, atšķirību labi saprot. Izdevīgāk, ka tauta ir pakļāvīga, neuzdod liekus jautājumus, pilda valsts kasi, ir paklausīgi nodokļu maksātāji, no lēnprātīgajiem pārtop gļēvulīgos. Bez iebildumiem tautu ir vieglāk kontrolēt, taču ko darīja Jēzus dzīvojot zemes dzīvi? Viņš savu līdzību izklāstos aicināja tautai aizdomāties par to, kas ir augstāks par alkatīgu un varas kāro pasauli. Ne ar varu, ne ar spēku, bet ar mīlestības garu Jēzus ietekmējis planētu Zeme. Viņš aicināja nepakļauties netaisnībai, bet nostāties tai pretī ar Dieva Vārdu un Dieva vareno spēku, kas mājo mūsdienu kristiešos no pestīšanas brīža. Viņš aicināja cienīt citu uzskatus, bet nevis pakļauties svešu iegribām. Viņš mācīja nostāties savā pārliecībā un būt godājamām personībām.

Jēzus tautai kļuva par varoni, mesiju, dziedinātāju, skolotāju un atbrīvotāju. Taču tautas kontrolētājiem, garīgās dēmonizētās pasaules ietekmētajiem, tas nepatika.

Jēzus misija, par Debesu Valstību, pārprasta. Vietējie „valdnieki” domāja, ka Viņš nācis, lai atņemtu viņu kontrolējošo varu par tautu. To nedrīkstēja pieļaut. Kā cīnīties ar tik ātri tautā izplatītu labās vēsts nesēju? Kā cīnīties ar tādu, kurš tautā veicina domātprasmi, iedrošina bailīgos kļūt par drošsirdīgiem, vājiem dod spēju kļūt stipriem un slimos dziedina? Atklāti nokaut vairs nedrīkstēja. Pārāk populāra persona. Nolemts, ka jāveic viltīgs plāns. Apmelošana! Nomelnošana! Goda laupīšana!

Arī Latvijā „valdnieki” ir apmierināti, kad tauta ir paklausīga un krīzi „izvilkt” uzņemas maznodrošinātie, pensionāri un invalīdi, bet negodīgi sabalansētā elektroenerģijas tarifa dēļ, arī daudzbērnu ģimenes.

Kā arī „brīvība”; „garīga brīvība”; „nacionālā brīvība”; „ekonomiskā brīvība”; „pamatnācijas interešu pārstāvēšana” ir biedējoši un draudoši vārdi. Jo, lai iedziļinātos vārdu būtībā ir jāuzņemas riski, nepopulāru lēmumu pieņemšana un atbildības nešana par cēloņiem un sekām. Bet vieglāk, ievākt nodokļus un palikt malā, kad tautas intereses atkal apdraudētas. Tas ir labi pieprasts un tas līdz šim labi nostrādājis.

Izlaušanās

Tautas apspiešana notiek tik ilgi, kamēr tā ļaujas! Tautas apspiešana notiek tik ilgi, kamēr kristieši ļaujas velna viltībām!

Taču mūžīgais jautājums, ko darīt lietas labā?

Pirmkārt apzināties Efeziešiem sestās nodaļas nozīmi.

Otrkārt veicināt tautu „pamosties”. Lūgt Dievu par tautas Atmodu un iesaistīties sabiedrības procesos.

Treškārt mācīt tautu bezbailīgi celties konfrontācijā. No tautas jāceļas drosminiekiem-līderiem, kuri sāk celt tiltu starp valdību un tautu, starp tautu un Dieva Valstību un velt akmeņus barikāžu celšanai, jo pienāk brīdis, kad diplomātiska saruna vairs nelīdz. Cik ilgi diplomātiski var runāt ar sātana apsēstiem? Vienīgais risinājums-karš! Garīgais karš, ņemot visus Dieva ieročus un nostāties tautas dvēseļu aizstāvības pusē. Saistīt sātana nodomus, (Mat16: 16) un slavēt pateicībā Dievu par lūgšanu uzklausīšanu.

Jā, izlaušanās prasa piepūli. Izlaušanās prasa samaksu. Izlaušanās ir upurēšanās. Tautai ir jāvēlas un jābūt gatavai saņemt kolektīvo un individuālo brīvību. Galvenokārt brīvību no iepotētas verdziskas apziņas, kuras propagandas izplatīšanai ir izdevība visiem, tikai ne pašai tautai. Izlaušanās ir vajadzīga tautai, nevis kontrolējošajiem valdniekiem. Tautai jāuzņemas atbildība par izlaušanos, jo „valdniekiem” tā vienmēr būs neizdevīga.

Konfrontējošā saruna

Farizeji vēlējās noskaidrot Jēzus personību un izcelsmi. Viņš pārāk pārliecinoši runāja par to, ka ir Dieva Dēls un Tēva sūtīts. Taču Jēzus paskaidroja, ka nav īpašas nozīmes daudz stāstīt, jo neviens jau neklausās, lai saprastu, bet meklē vājās vietas. Cenšas pieķert vārdos, uzdot āķīgus jautājumus, kā arī izrādīt citiem savu „aso prātu”. Jēzus vaicāja: „Kādēļ jūs Manu runu nesaprotat? Tāpēc, ka jūs neesat spējīgi klausīties Manos vārdos.” (Jāņa 8: 32) Jēzus bieži vien runāja par attiecībām ar Tēvu un paklausību Viņa Vārdam. Jēzus runāja par mūžīgām vērtībām un Debesu Valstību, taču Viņš bija nemitīgi pārprasts.

Rakstu mācītāji, savu nepatiku pret Jēzu izteica, nosaucot Viņu par nīsto samarieti, turklāt ar pašu velnu saistītu. Jēzus atspēkoja šos apvainojumus. Lai gan Jēzum ne īpaši rūpēja aizstāvēt savu godu. Viņš nevarēja to nedarīt cita iemesla dēļ, savu sekotāju un mācekļu labad.

Bet mūsdienās runājot ar mācītājiem par to, ka mums Latvijā būtu nepieciešama lielāka konfrontācija un kristīgā mobilizācija dažādos varas līmeņos, sākot jau ar mēdijiem, tad skan, kā „iedresētas” frāzes, „Mums tas nav jādara.”; „Lai jau viņi runā ko vēlas.”; „Mums ir savs ceļš.; „Mums ir jāmīl, nevis jākonfrontē.” Mums jāpiedod, kā Jēzus teica pie krusta…” Un tamlīdzīgi reliģiozi formulējumi.

Tas viss ir labi, kad negribas neko darīt lietas labā, jo tas kaut ko maksā, bet paskatīsimies, ko, tad māca mums šajā jautājumā Bībele, proti, ko darīja pats Jēzus šādās situācijās?

Jāatzīst, ka Jēzus nenovērsa skatienu un nedomāja par to, lai jau viņi runā ko vēlas. Tikmēr lūdzot Dievu teikdams “Tēvs, piedod tiem, jo tie nezina, ko tie dara.”  (Lūk 23: 34) Jo tā bija pavisam cita situācija. Jēzus zināja kāpēc atradās toreiz pie krusta un teica tieši šādus vārdus. Viņš nevarēja nokāpt no krusta un konfrontēt ar rakstu mācītājiem, kārtējo reizi, izskaidrojot krustā sišanas nozīmi Viņa dzīvē. No tā brīža Jēzus piepildīja savu misiju  teikdams: “Viss piepildīts!” (Jāņa 19: 30) un turpināt Lielo Uzdevumu-evaņģēlija sludināšanu, uzticēja sekotājiem – kristiešiem. Tāpēc tik bēdīgi noraudzīties, kad kristieši nelasot Bībelē atklātās noslēpumainās nianses, atceras vien izdevīgi sev Jēzus teikto pie krusta. Kaut arī piedošana ir svarīga, taču aizsedzoties vien ar to, lai nekonfrontētu un neaizstāvētu savu pārliecību, kuras dēļ Jēzus mira pie krusta ir kristīgā gļēvulība. Savukārt kristiešu nekompetenci un zinādami, kristiešu vājās vietas jūt oponenti un izmanto to savā labā.  Bēdīgi, ka dažkārt aizmirstas par to, cik liels ir Dieva Vārda spēks. Aizmirstas, cik liels ir spēks, kad Jēzus armija nebaidās no tā, Kurš runā caur viņu mutēm un Kurš dod drosmi pretī stāties velna viltībām. Tāpēc jāatgādina, ka Dieva Vārdā ir spēks, nevis klusēšanā un savas „ādas glābšanā”. Cits jautājums, cik daudz no lasītā paliek prātā, vai tiešām tikai frāze „Tēvs, piedod tiem, jo tie nezina, ko tie dara”? Taču krustā tika sists Jēzus, nevis mūslaiku kristieši un mācītāji.

Jēzus no jauna konfrontēja, runājot skaidri, atklājot velna viltību oponentos: „Jūs esat no sava tēva – velna, un jums gribas piepildīt sava tēva kārības. Viņš no paša sākuma ir bijis slepkava un nestāv patiesībā, jo patiesības nav viņā. Melus runādams, viņš runā pēc savas dabas, jo viņš ir melis un melu tēvs.”  Kamēr rakstu mācītāji, kā arī mūsdienās dzīvojošie apmelotāji, un pārdarītāji cenšas atkal piepildīties ar viltīgām domām, tikmēr Jēzus sagatavojis jaunu konfrontējošo arsenālu cērtot ļaunumu saknē. Pārsteidzoši vārdi, atstājot oponentus nesagatavotus: „Kurš no jums Man var uzrādīt kādu grēku?” Kā lai pretī stājas tik pārdrošiem un patiesības pilniem vārdiem? Tik izaicinoši. Viss ko atliek farizejiem teikt, tik vien kā ierasto propagandas versiju ar nosaukumu „velns”. Viņi pārjautāja it kā nesaprotot par ko ir runa: “Vai mēs pareizi nesakām, ka Tu esi samarietis un ka Tevī ir velns?”  Vai tiešām viņiem ir tik „īsa atmiņa”? Pirms brīža Jēzus jau pateica. Bet viltus kārībās dzītās sirdis vēlas sasniegt savu galamērķi tā, lai pēc iespējas vairāk cilvēku to dzirdētu: „velns! Velns un vēlreiz velns!” Izaicinošas darbības, nestandarti situāciju pavērsieni un neierastas lietas, parasti mēdz pierakstīt ļaunajam spēkam. Neiedziļinoties lietas būtībā, jo mērķis taču pilnīgi pretējs, tikai panākt savu uzstādīto plānu. Nav vajadzības ieklausīties it īpaši tad, ja paši nevēlas to saprast un pieņemt un nevēlas mainīties. Tā kā viņi nevēlējās saprast, par ko tieši Jēzus ir runājis, tad atkal ķērās pie nomelnošanas taktikas. Viņi no jauna atkārtoja tos pašus vārdus: „Nu mēs zinām, ka tevī ir velns…”(Jāņa 8: 52) Turpinājumā rakstu mācītāji ironiski jautā, par ko gan Tu sevi uzskati?!..

Lai kā arī viltus pārpilnie centušies sevi uzskatīt pārāku par Jēzu, sevi iedzina strupceļā. Viņu arsenālā beidzies vārdu krājums. Turpretī Jēzus daiļrunība, dziļums un tiešums ir pārsteidzošs. Farizejus it kā varētu saprast, jo viņi uz Jēzu skatījās kā uz cilvēku – miesīgi, bet ne garīgi. Kā arī mūsdienās uz kristiešiem varētu skatīties gluži tāpat, kad tie saka kādam laicīgi domājošajam, ka Dievs vēlas, lai viņš iegūtu brīvību. Apliecina Dieva mīlestību, vai arī kāds uzdrošinās teikt kaut ko radikālāku, piemēram, pravietojot. Kad Dieva pamudināti vārdi trāpa viņu sirdīs, tad cenšas atspēkot sašutuma vārdos: „Par ko Tu sevi uzskati?!..”

Jēzus nemeklēja sev godu, bet pildīja Dieva norādījumus. Jēzus vienmēr atbild. Viņš neklusē, bet gan konfrontē pastāv par Dieva godu, tādējādi parādot farizejiem, ka viņiem nav tiesības runāt ko vēlas un nesaņemt atmaksu. Viņš teica tieši: „Ja Es pats Sevi ceļu godā, Mans gods nav nekas. Bet Tas, kas Mani ceļ godā, ir Mans Tēvs, ko jūs saucat par savu Dievu.”  Var jau būt, ka daudzi nav bijuši gatavi atstāt savu ierasto dzīvi, lai ieraudzītu, ka Jēzus Kristus patiešām ir nācis no Tēva. Grūti saprast arī mūsdienu kristiešus, kuri apliecina, ka nākuši no Tēva, jo ir pestīti pateicoties Jēzus upurim pie krusta Golgātā.

Mobilizācija un vienotība

Vieglāk ir no jauna apmelot Jēzu. Šādiem apgalvojumiem, ka „Tevī ir velns”, vai arī kā mūsdienās draudzes, kas droši nostājas pret sātana meliem un sauc lietas īstajos vārdos, piedzīvo apmelojoša vārda „sekta” lietošanu. Šāda vaida vārdiem sabiedrībā ir liels spēks. Neviens taču nedomā par to, ka Jēzus nācis, lai pasaule būtu glābta. Neviens taču nedomā, ka draudzes Latvijā dara tādus labdarības darbus, ko valsts ar drošiem finansējumiem un vislabākajiem psihologiem darbā ar sabiedrību nespēj. Taču tik viegli, kādam TV nekompetentajam garīgajos jautājumos komentētājam pateikt tikai kādu nomelnojošu, apmelojošu frāzi un dīvainā kārtā sabiedrībā dzirdamas atskaņas, par to, kā komentētājs ir atmaskojis „sektu”. Bet kādas atskaņas dzirdamas no kristīgās saimes? Žurnālists saņem ātru un nepelnītu slavas balvu, taču draudzes visā Latvijas teritorijā strādā gadiem, lai kalpotu sabiedrībai un maksājusi par to dārgu cenu, bet saņem nievāšanu un apmelošanu, tikai tāpēc, ka tāds komentētājs jūt, ka paliks neskarts, bet gluži otrādi, atbalstīts. Pamēģini tikai kaut ko tādu teikt pret musulmaņiem, komentētājs visu dzīvi atbildētu tikai par vienu neslavas vārda paušanu. Taču kristīgās saimes gļēvulīgā klusēšana ir baisa! Kāpēc, gan neapmelot? Kāpēc gan nelaupīt godu un cieņu? Protestējošas reakcijas taču nav. Draudzēs cilvēki atbrīvojas no alkoholisma, narkotisko vielu lietošanas, no prostitūcijas, no zagšanas, no nedziedināmām slimībām. Palīdz trūcīgiem, apmaksā vasaras nometnes bērniem invalīdiem, vai rīko zupas virtuves. Vai to spēj valsts? Vai to spēj izdarīt TV ironiski noskaņotais komentētājs? Vai to spēj sabiedrība kopumā? Cik vienkārši sagraut ar vārdu „velns” vai „sekta”, bet cik grūti celt, cienīt un godāt.

Kristieši sapulcējas Jāņu dienā, lai aizlūgtu par neprātīgajiem Jāņos piedzērušajiem šoferiem, kas izraisa pastiprinātas avārijas. Vai arī lūgt Dievu par jauniešu pasargāšanu no „papardes zieda” meklēšanu mežā, bet gan iegūtu patiesu mīlestību no Dieva un augtu pašcieņu. Vērojot, kā mēdiji pirms Jāņiem „uzbrūk” labas gribas darītājiem un tādējādi ceļ savus reitingus, nepatīkama ir citu draudžu vai kristīgās sabiedrības neitralitātes saglabāšana. Bieži vien –ēterā klusums. Iesaistoties diskusijās par „klusumu ēterā”, skan ierasta kristīga atbilde: „Mums ir jāparāda Kristus mīlestība.” Jā, piekrītu, bet kādā veidā? Vai ļaujot pazemot citas draudzes vai kristiešus, vai atsevišķus kalpotājus? Vai tāda ir mīlestības būtība? Šķiet, ka ir kaut kas pārprasts. Mīlestība nav tikai skaistas runas, bet arī tās pasargāšana un kopšana. Jā, mums jābūt lēnprātīgiem, vai arī kā kādā harizmātiskajā draudzē pieņemts citēt: „Suņi rej, bet karavāna iet uz priekšu.” Bet rodas pretjautājums, kāpēc gan karavānai vajadzīgi suņi, ja tie tikai rej, nevis apsargā karavānu? Kāds tad ir suņu galvenais uzdevums, vai riet un kost saimniekam? Vai tā ir mācījis Jēzus? Vai Jēzus mācījis būt nespējniekiem un ļāvis suņiem izlaisties? Suņiem ir jāzina sava vieta, ja nezin-jāierāda!

Jēzus nepārtraukti savā dzīvē konfrontējis! Jēzus saviem mācekļiem mācīja būt vienotiem un mobiliem, pastāvēt un iestāties citam par citu. Kristiešu pienākums ir parādīt pasaulei, ko nozīmē patiesa mīlestība. Nevis tā „viltus mīlestība” kas ļauj tuvāko nomelnot, apsaukt, izvārtīt pa dubļiem, bet gan iestāties un pateikt: „Pietiek! Mēs neļausim savus brāļus un māsas apmelot un izsmiet!” Jēzus teica konkrēti: “Manī nav velna! bet Es dodu godu Savam Tēvam! jūs turpretim laupāt Man godu!” (Jāņa 8: 49)

Nevienam nav tiesības laupīt kristiešu godu! Kristiešiem, tas būtu jāsaprot pirmām kārtām. Kristiešiem ir jāsaprot, ka tā nav nekāda lēnprātība klusējot, bet gan viltīga gļēvulība. Kristiešiem jāsaprot, ka ir jāmobilizējas un jāiestājas citam par citu un nedot velnam vietu, nedot velnam nevienu metru, centimetruno savas zemes, kur ienaidniekam plosīties. Dāvids neļāva savas „avis” šajā gadījumā kristiešus, vai kādu no draudzēm saplosīt, ne vilkam, ne lācim. Tas ir pašcieņas jautājums. Ja kristieši necienīs sevi un savus brāļus un māsas, kas tad viņus pašus cienīs?

Konfrontācijas plāns

Jēzus apmācījis konfrontēt. Tas ir pieejams visiem, kuri vēlas pieaugt Dieva Garā. Konfrontācijas plāns – Dieva Vārds!

Kristiešiem ir jāizcērt „papardes ziedu” mīts. Kristiešiem jāizcērt „sektas” mīts. Kristiešiem jāierāda jauns ceļš savās dzīvēs un mūsu Latvijai kopumā. Tas ir kristiešu tiešais pienākums!

Jēzus devis konfrontācijas plānu (Jāņa 8 nodaļā) apmācot un bruņojot savus sekotājus – kristiešus.(Ef 6: 10-18) Jēzus mācījis, kā staigāt uzvarā. „Uzvara caur mūsu Kungu Jēzu Kristu.” (1.Kor 15: 53:58) Uzvara nav sasniedzama klusējot. Uzvara negaida iestaigātās taciņas galā. Uzvara ir atbildības sekas. Uzvara ir cīņa upurējot un maksājot cenu. Uzvara ir drošsirdība, nevis bailes. Uzvara ir pārliecība par to, kurp iet pašam un vest pārējos.

Novēlējums: „Tad nu, mani mīļie brāļi, topiet pastāvīgi, nešaubīgi, pilnīgāki Tā Kunga darbā vienumēr, zinādami, ka jūsu darbs Tā Kunga lietās nav veltīgs.” (1.Kor 15: 58)

28 gadīgajai Kasandrai Tollejai (Cassandra Tolley) par braukšanu alkohola reibumā piespriests 8 gadu cietumsods, un papildus viņai ir jāizlasa Ījaba grāmata un jāuzraksta par to īss pārskats.

Pagājušā gada novembrī Tolleja, iebraucot pretējā braukšanas joslā, izraisīja avāriju, kurā nopietni tika ievainoti divi pretimbraucošā auto pasažieri. Šī negadījuma laikā alkohola līmenis Tollejas asinīs pārsniedza atļauto normu trīs reizes. Viņas advokāts Armijs Sikora (Amy Sikor ) apgalvo, ka Tolleja ir pateicīga par spriedumā iekļauto norādījumu lasīt Bībeli un jau ir ķērusies pie darba. Advokāts liecināja arī par Tollejas sarežģīto dzīvi aicinot izprast arī viņu. Kad Tollejai bija 11 gadi, Pateicības Dienā viņu ļaunprātīgi aplēja ar benzīnu un aizdedzināja. Laimīgā kārtā bija izdevies liesmas nodzēst. Joprojām degšanas rētas ir redzamas uz viņas sejas.

Dienvidkarolīnas Universitātes profesors Kenets Geins (Kenneth Gaines) atzīst, ka šāda veida spriedums tiek noteikts reti, taču tiesnesis ir rīkojies viņa kompetences robežās, jo tas paliek spēkā, ja apsūdzētājs piekrīt spriedumam. Dotajā gadījumā apsūdzētais piekrīt lēmumam. “Normālos apstākļos tiesnesis nebūtu tiesīgs kaut ko tādu piemērot. Tas ir patvaļīgi. Taču tas ir iespējams, ja soda mēram piekrīt, ” intervijā teica Geins.

Tiesas sēdē, Tolley trīcēja un raudāja. Bet kad ieraudzīja vienu no tiesas upuriem, viņa pagriezās un teica: “Es neesmu pelnījusi dzīvot.”

Mācītājs Dagets Dunkans (Daggett Duncan) paskaidroja, ka pirms negadījuma Tolleja apmeklējusi baptistu draudzi, taču pēdējā laikā novērsusies no ticības Kristum. Tolleja bija izvēlējusies iet savu ceļu, taču tagad viņa no sirds nožēlojusi padarīto un atgriezusies ticībā Jēzum Kristum. Mācītājs Dunkans ar sievu paņēmis aizbildniecību, par diviem Tollejas trim bērniem – 6 gadus vecu meiteni un 8 gadus veco zēnu – kamēr viņa izcietīs sodu. Trešais bērns, dzīvos kopā ar tēvu.

Vairāk par notikumu >>christianpost.com