Atbilde: Paldies par jaukiem vārdiem. Skaisti teikts „lūgšanu un atbilžu dimensija.” Nav runāts par to. Taču, kādā no dievkalpojumiem mācītājs teica: „Kā man zināms, tad mēs dzīvojam trešajā dimensijā.” Viņš to runāja cilvēka uztveres kontekstā, aicinot draudzes locekļus domāt plašāk un ticēt vairāk. Kā jau minēts rakstā par līdzīgu tēmu no garīgā viedokļa raugoties ir sarakstīta grāmata „Ceturtā dimensija”. Tās autors Korejas mācītājs Jongi čo. Par cik ir aktualizējusies interese par tēmu, tad paturpināsim to arī šajā mēnesī. Ieskatīsimies nedaudz Korejas Atmodas gaitā un ko tieši par ceturto dimensiju saka Korejas mācītājs Davids Jongi Čo (DavidYonggi Cho).

Viens no spilgtākajiem piemēriem kristīgās draudzes straujai izaugsmei ir Koreja ar tās unikālo devumu Dieva Valstības darbā. Sākot no pirmajiem Kristus sekotājiem pirms vairāk nekā 200 gadiem, Korejas draudze izaugusi līdz daudzu miljonu lielai Dieva armijai. Gandrīz 30% valsts iedzīvotāju ir kristieši,- teikts laikmetazimes.lv

Ar kristīgo mācību korejieši pirmoreiz saskārās 1592. gadā, kad japāņu okupācijas iestādes atļāva spāņu priesterim Gregorio de Kaspedam sludināt šajā zemē.

1794. gadā Ķīnā tika kristīts pirmais korejietis Sjungs Hūns Lī. Ticīgo skaitam pieaugot, radās nesaskaņas ar Konfūcija mācības piekritējiem. Konfliktā iesaistījās valdošās aprindas, kas kristiešus izmantoja grēkāžu lomai savu politisko mērķu sasniegšanai. Sākās vajāšanas, daudzus piemeklēja mocekļu nāve.

Karu un politisko intrigu nogurdinātā tauta bija izslāpusi pēc garīgas atjaunotnes. Bībele jau bija tulkota korejiešu valodā.

1884. gada septembrī, ASV Ziemeļu prezbiterāņu padomes sūtīts, valstī ieradās H. N. Alens, bet 1885. gada aprīlī viņam sekoja prezbiterānis H. G. Andervuds un metodists H. G. Apencellers. Protestantu misionāriem bija ievērojama loma korejiešu sabiedrības modernizācijā – viņi dibināja slimnīcas, bāreņu namus, skolas. Prezbiterāņiem un metodistiem sekoja anglikāņu, baptistu un pareizticīgo misionāri.

Lielā atmoda

1903. gadā Vonsanā sākās notikumi, kas savu kulmināciju sasniedza 1907. gadā Phenčanas apkārtnē un vēsturē iegājuši ar Korejas Lielās atmodas nosaukumu. Šai atmodai bija raksturīgi agri rīta lūgšanu dievkalpojumi un nopietnas Bībeles studijas. Atmoda strauji izplatījās visā Korejas pussalā un pāri tās robežām – Mandžūrijā un Ķīnā. Draudžu skaits strauji auga, valstī darbojās dažādu konfesiju misionāri un evaņģēlisti.

Pēc Korejas okupācijas 1910. gadā japāņi represēja patriotiski noskaņotos kristiešus un padzina ārzemju misionārus. Okupācija veicināja izteiktu pretjapāņu noskaņojumu tautā, un 1919. gada 1. martā sākās pretestības kustība, kurā ar savu garīgo un morālo potenciālu iesaistījās arī kristieši. Pretestības kustība tika apspiesta, tomēr korejieši ieraudzīja kristietības patriotisko šķautni, kas vēlāk bija liels atbalsts Evaņģēlija vēsts izplatīšanā. 20. gados draudze piedzīvoja gan japāņu represijas un okupācijas varas antikristīgo politiku, gan ekonomiskās depresijas sekas un sociālistu ideju izplatīšanos.

30. gados, uzplaukstot japāņu militārismam, korejiešiem tika uzspiests imperatora dievināšanas kults. Daudzi šo spiedienu neizturēja, citi ticības cīņu turpināja pagrīdes apstākļos.

1928. gadā Korejā ieradās amerikāņu misionāre Mērija Ramsija un nodibināja neatkarīgu vasarsvētku misiju. 1932. gadā ar Korejas Pestīšanas armijas sekretāra Hjunga Hū palīdzību viņa nodibināja pirmo vasarsvētku draudzi Korejā.

1937. gadā Korejā bija jau sešas vasarsvētku draudzes ar 10 kalpotājiem un 173 locekļiem. 1938. gadā tika ordinēti pirmie trīs vietējie mācītāji.

1945. gadā Koreja atguva neatkarību. Pussalas ziemeļos komunisti nežēlīgi apspieda draudžu atjaunošanas centienus, bet dienvidi bija amerikāņu kontrolē un te valdīja ticības brīvība.

1950. gadā Ziemeļkorejas komunistu kliķe iebruka Dienvidkorejā. Karš cirta smagas brūces – draudzes tika izpostītas, cilvēki nogalināti. Pēc kara draudžu darbs atjaunojās, valstī ieradās daudzas misijas organizācijas.

1960. gadā sākās liela apjoma evaņģelizācijas darbs – tika rīkotas atmodas sapulces, sākta evaņģelizācija Korejas armijā. Šī kustība deva neatsveramu ieguldījumu dažādu konfesiju kristiešu apvienošanā. Kopdarba priekšgalā izvirzījās Svētā Gara (vasarsvētku) kustība.

70. gados vasarsvētku kustība apvienoja visas konfesijas liela mēroga atmodas dievkalpojumos.

Dr. Dāvids Jongi Čo

Starp daudzām draudzēm, kas radās atmodas laikā, īpašu uzmanības vērta ir  Joido Pilna Evaņģēlija draudze Seulā ar mācītāju Dr. Dāvidu (Paulu) Jongi Čo.

Čo dzimis 1936. gadā, jaunībā bijis pārliecināts budists, taču pēc lūgšanā saņemtās dziedināšanas no tuberkulozes, kļuvis par kristieti. Dāvids gribēja būt ārsts, bet Jēzus viņu piepildīja ar Svēto Garu un kādā vīzijā aicināja sludinātāja kalpošanai. Pēc Bībeles skolas pabeigšanas Čo 1958. gadā nodibināja telts draudzi Seulā. 1962. gadā viņa vadībā uzbūvēja Atmodas centru, kas vēlāk pārtapa Pilna Evaņģēlija centrālajā draudzē. 1966. gadā Jongi Čo tika ievēlēts par Korejas Dieva Asamblejas vadītāju. 1968. gadā viņš Korejas Nacionālajā koledžā ieguva grādu jurisprudencē, vēlāk praktiskās teoloģijas doktora grādu Betānijas koledžā ASV. Joido Pilna Evaņģēlija draudze reģistrēta kā lielākā vietējā draudze pasaulē. 1973. gadā tai bija 10 000 locekļu, 1979. gadā 100 000, 1987. gadā 500 000, bet šodien draudzes locekļu skaits tuvojas miljonam. Vadīt šo milzīgo draudzi mācītājam Čo palīdz 100 palīgmācītāju un 1000 mājas grupu līderu.

Atmodas atslēga – lūgšana

Ja korejiešiem jautātu, kas, viņuprāt, ir atmodas atslēga, atbilde viennozīmīgi skanētu – lūgšana. Dr. Jongi Čo par savas draudzes fenomenālās izaugsmes pamatu uzskata pozitīvas domāšanas un apliecināšanas mijiedarbību lūgšanā. Liela uzmanība tiek pievērsta lūgšanā ietverto vajadzību vizualizācijai lūdzēja iztēlē un konkrētībai sarunā ar Dievu. Čo ieteikums katram kristīgam kalpotājam ir ik dienas lūgšanai veltīt ne mazāk kā trīs stundas. Viņš ir pārliecināts, ka tad panākumi neizpaliks. Īpašs fenomens, kas raksturīgs tikai Korejai, ir tā sauktie lūgšanu kalni. Tie ir pakalni, kuru nogāzēs izcirstas daudzas alas, kur tūkstošiem ticīgo sarunājas ar Dievu. Cilvēki šeit ierodas saulei lecot un pavada vairākas stundas vai pat dienas. Nereti lūgšanu cellēs ļaudis piedzīvo atklāsmes, vīzijas un īpašu Svētā Gara pieskārienu. Cilvēki te saņem brīnumainas dziedināšanas, savu problēmu veiksmīgu atrisinājumu. Lūgšanu kalniem ir nenovērtējama loma Korejas atmodas kustībā.

90. gados sākās jauns posms Korejas draudzes vēsturē. Skaitliskā pieauguma vietā lielāka uzmanība tika pievērsta draudžu garīgajai izaugsmei. Šo posmu kristieši uzskata par sagatavošanās laiku, lai vēlāk ieņemtu vadošo lomu Korejas atkalapvienošanās procesā. Savā īsajā pastāvēšanas vēsturē, ejot cauri grūtībām un vajāšanām, Korejas draudze turpina augt un attīstīties. Tā iemantojusi paliekošu vietu korejiešu sirdīs. No kristiešiem gaida, lai tie nākotnē spēlētu vadošo lomu apvienotās Korejas dzīvē.

>>Vairāk par Korejas atmodu <<

Davids Jongi Čo/ Ceturtā dimensija

Lai nodrošinātu pareizu ticības attīstību, nepieciešams veikt noteiktus soļus tās virzienā. Vienlaicīgi jāapgūst arī pamatsoļi ticības dabas iepazīšanā. Tāpēc mums jātiek skaidrībā, lai saprastu un pieaugtu un varētu veiksmīgi izmantot Dieva dotās iespējas.

Lai saprastu ticības sfēras būtību, man nācās saņemt nozīmīgu mācību. Parasti mācības maņemam nepatīkamā un pat sāpīgā veidā. Ārī es. Pasaulē pastāvot starpvalstu kultūras atšķirības, kuras, piemēram, Amerikā, nepastāv, bet austrumos, gan. Korejā ir reālas grūtības saistībā ar sludināšanu par brīnumaino Dieva spēku, jo, lūk, budistu mūki arī veic fantastiskus un pārdabiskus brīnumus.

Nesen Korejā, viena sieviete sirga ar vēzi, un neviens ārsts viņai nevarēja palīdzēt. Viņa meklēja palīdzību daudzās baznīcās, bet bez rezultātiem. Izmisusi un zaudējusi ticību, viņa meklēja palīdzību pie budistu mūka. Viņš ieveda sievieti kādā alā, kurā uzturējās lūdzēji. Alā meditējot viņa bija pilnīgi dziedināta no jebkādiem vēža simptomiem.

Korejā daudz cilvēku aizraujas ar jogu, bet slimie nereti dziedinās pielietojot jogas vingrojumus. Piedzīvojot tāda veida dziedināšanas brīnumus, mums kristiešiem grūti izskaidrot tās parādību, jo ir līdzīgas ar to, ko dara Dieva brīnumainā Roka.

Jūs nevarat tā vienkārši noraidīt tādas parādības, paskaidrojot to saistību ar ļaunā spēka iejaukšanos. Taču, ja dēmoniski spēki spēj darīt tādus brīnumus, tad kāpēc gan Jēzus miesa-draudze nespēj darīt vairāk par to?

Es norūpējos šajā jautājumā, jo daudzi kristieši neapzinājās Dieva brīnumu īpašu svarīgumu un nozīmi.

Kristieši jautāja: „Kā mēs varam ticēt, ka ir vienīgais un absolūtais Dievs? Mēs redzam brīnumus budistu starpā un jogas brīnumaino spēku. Tad kāpēc mums ir jātic, ka ir viens vienīgs Dievs un cita nav?”

Es zinu, ka ir viens Dievs un Viņš ir Visuma Radītājs, taču kā atbildēt, ja pat Bībelē lasītais nelīdz? Tāpēc es pazemojos un noliecos Dieva priekšā. Es lūdzu palīdzību, lai spētu atbildēt uz šo jautājumu skaidri un cilvēkiem saprotamā valodā. Es alku saņemt atbildi Dieva spēkā nevis paļaujoties uz sausu runu un to, ko zinu pats. Es gavēju, lūdzu un meklēju atbildes. Kādā lūgšanas reizē sagaidīju vienkāršas un skaidras atbildes. No tā laikā es droši sludinu par dažādām pārdabiskām parādībām.

Ceturtā dimensija

Pasaulē eksistē trīs veida gari: Dieva Gars, cilvēka gars un dēmoniskais gars.

Ja Jūs esat mācījušies ģeometriju, tad noteikti zināt, ka vienu punktu un otru var savienot ar taisni. To mēs saucam par pirmo dimensiju. Ja jūs starp punktiem vilksiet līnijas ar brīvu roku, tad papildus iepriekšējam Jūs iegūsiet jaunu plaknes-otro dimensiju. Ja Jūs novietosiet vienu plakni virs otras, tad iegūsiet kubu, kuru sauc par trešo dimensiju.

Materiālā pasaule uz zemeslodes eksistē trešajā dimensijā.

Pirmā dimensija-taisne ir savienota ar otro dimensiju-plakni, kura kontrolē pirmo. Taču otro dimensiju kontrolē trešā – kubs.

Kas tad kontrolē un uztur visu šo kuba pasauli, proti, trešo dimensiju? Atbilde: „Bet zeme bija neiztaisīta un tukša, un tumsa bija pār dziļumiem, un Dieva Gars lidinājās pār ūdeņiem.”  (Moz. 1: 2)

Ja šos vārdus lasītu oriģinālvalodā, tad tas nozīmētu, ka „Svētais Gars veica virs ūdens inkubācijas procesu.”

Haotiskā pasaule bija trešās dimensijas varā, bet Svētais Gars, kas nēsājās virs ūdeņiem – no ceturtās dimensijas.

Tas nozīmē, ka garīgā pasaule –ceturtā dimensija, kontrolē trešo materiālo dimensiju. Tā veica Radīšanas procesu uz zemes. Jauna Dievišķa kārtība mainīja iepriekšējo-haosa pilno pasauli. Dzīvība cēlās no nāves. Necilo nomainīja skaistums. Tīrība nomainīja netīrību un bagātība – nabadzību. Pateicoties ceturtās dimensijas radīšanas procesam, viss kļuva skaists un brīnišķīgs. Pētot šo jautājumu Dievs man paskaidroja, ka GARS ir ceturtā dimensija.

Cilvēks iekļauts fiziskā ķermenī, bet viņš ir arī garīgi iedvesmots. Cilvēkiem piemīt ceturtās dimensijas spējas, taču piederīgs trešajai dimensijai.

Tāpēc, cilvēki izpētot savu ceturtās dimensijas garīgo sfēru, attīstot savā prātā koncentrētus redzējumus, spēj valdīt, ietekmēt un mainīt trešo dimensiju. Lūk, ko man iemācīja Svētais Gars.

Tāpēc tas ir pilnīgi dabīgi, ka jogas laikā, vai arī ticīgi budisti spēj izzināt un attīstīt savu ceturto dimensiju, savu garīgo sfēru.

Pārvaldot skaidru un tieši nomērķētu redzējumu, kā arī saglabājot prātā veselības un labklājības garīgo tēlu, viņi spēj valdīt par savu ķermeni.

Pateicoties dabiskai kārtībai, ceturtā dimensija spēj valdīt par trešo, tāpēc arī cilvēka garam, kaut arī ierobežots, piemīt spēja valdīt par noteiktu kārtību un pielietot radošas spējas.

Dievs dāvāja cilvēciskām, būtnēm varu kontrolēt un izmantot materiālo pasauli, taču licis arī atbildību, kuru apzinās, izmantojot ceturtās dimensijas iespējas. Tāpēc arī neticīgi cilvēki izpētot un attīstot savu iekšējo garīgo būtību, spēj realizēt un valdīt pār trešo dimensiju, kas raksturojams ar vājībām un slimībām.

Tālāk Svētais Gars man teica: „Paskaties uz Sōka Gakkai (budistu organizācija). Viņi pieder sātanam. Cilvēka gars savienojas ar dēmonisko pasaules garu ceturtajā dimensijā, tādējādi valdot par savu ķermeni un apstākļiem.”

Svētais Gars uzrādīja, ka tieši tādā veidā burvji Ēģiptē realizēja savu varu un dominēšanu pār dažādiem notikumiem un izpausmēm, līdzīgi kā to darīja Mozus Dieva iedvesmots.

Dievs man parādīja, ka tādā pašā veidā, arī mums būtu jāvirza savu garu ceturtajā dimensijā, lai savienotos ar Svēto Garu, Tēvu – Visuma Radītāja un valdītu par dzīves apstākļiem.  Slava Dievam!

Mēs esam pilnībā spējīgi attīstīt fantastisku radošuma iniciatīvu, lai varētu kontrolēt un valdīt pār trešo dimensiju.

Saņemot atklāsmi no Kunga, es sāku vienkārši izskaidrot brīnumus un notikumus, ko rada  citas reliģijas. Pie manis nāca cilvēki un apliecināja: “Mēs varam darīt to pašu!” Man nācās atbildēt: „Jā, es zinu to. Tas viss ir iespējams, jo arī Jūs apzināties savā garā ceturtās dimensijas ietekmi. Taču Jūsu garam nav nekā kopēja ar Pestīšanas Garu, turklāt arī neesat spējīgi radīt Dievišķus brīnumus. Jūs esat savienoti ar ļauno-dēmonisko garu.”

Papildus video dievkalpojums ar Davidu Jongi Čo

Atmoda Dienvidkorejā

Sākot ar 2008. gadu, katru gadu katoļticīgo skaits pieaug par aptuveni 3%. Ja pirms 50 gadiem šajā valstī bija vien 250 priesteru, tad šodien to skaits pārsniedz 5000, un ik gadu tiek iesvētīti 130–150 jauni priesteri. Gada laikā katrā draudzē no 200 līdz 400 budistu pieņem kristību katoļticībā. Seulas arhibīskaps, kardināls Nikolas Čeongs Džinsuks (Nicholas Cheong Jin-suk) norāda, ka pēdējo desmit gadu laikā katoļu Baznīcā ticīgo skaits ir audzis no 3 miljoniem līdz vairāk nekā 5 miljoniem.

Dienvidkorejas katoļu Baznīca ir visstraujāk augošā visā Āzijā. Sākot no 1986. gada, korejieši ļoti lielā mērā sāka pievērsties kristietībai, jo tās pamatā ir ideja, ka visi Dieva radītie cilvēki ir vienlīdzīgi. Turklāt tieši protestanti un katoļi piedalījās tautas kustībā pret militāro diktatūru laikā no 1961. līdz 1987. gadam, kad konfuciānisma un budisma piekritēji propagandēja ideju par paklausību autoritātēm.

Korejas Baznīcu raksturo liela laju iesaistīšanās evaņģelizācijas darbā. Korejas Baznīca dzima, pateicoties vairākiem korejiešu filosofiem un diplomātiem, kuri konvertējās Pekinā, bet vēlāk dzimtenē sludināja ticību. 18. –19. gs. kristietība izpaltījās, pateicoties franču misionāriem, vēlāk sekoja vajāšanas, bet ideja par aktīvu sadarbību starp Baznīcu un ticīgo tautu nezuda. Arī šodien katrs katolis Dienvidkorejā zina, ka, kļūstot par Baznīcas locekli, jāiesaistās dažādās Baznīcas kustībās vai kopienās, jo pasīvs katolicisms te netiek pieļauts.

Atmoda Honkongā

Līdzīga situācija ir Honkongā, kur šā gada Lieldienu naktī 3500 katehumēni saņēma Kristību, Pirmo Svēto Komūniju un Iestiprināšanas sakramentu. Lieldienu pastorālajā vēstulē kardināls Džons Tongs īpaši pateicās priesteriem, diakoniem, klostermāsām un daudzajiem lajiem, kas iegulda savu laiku un enerģiju, piedāvājot katehisma studijas. Saskaņā ar diecēzes statistiku 2011. gadā te bija 39 apmaksāti katehēti un vairāk nekā 1500 brīvprātīgo katehētu uz 363 tūkstošiem diecēzes ticīgo. Kardināls atzīst, ka ticīgo skaits ir ievērojami audzis, tomēr, pēc viņa domām, ļoti svarīga ir viņu ticības kvalitāte, tāpēc nepieciešams turpināt strādāt evaņģelizācijas laukā.

Grēka vergs

„Un Jūs atzīsit patiesību un patiesība darīs Jūs brīvus.”(Jāņa 8: 32)

Kādi ir bieži vien cilvēku motīvi sekot Jēzum un Viņa mācekļiem? Tāda ticība, kas tiek praksē pārbaudīta, kas nes īstu brīvību. Jūdi un farizeji runāja par politisko brīvību, bet viņi par augstu novērtēja savu stāvokli. Patiesībā viņiem nemaz tās brīvības nav bijis.

Gluži kā šodienas Latvijā. Kaut gan jūdi un mūsdienu Latvijā dzīvojošie ļaudis apgalvo, ka viņiem šajā jomā nemaz neklājoties slikti. Jūdi un farizeji atspēkoja, ka esot Abrahama dzimums un nekad nav bijuši neviena cilvēka vergi. Kaut kur dzirdēti vārdi arī mūsdienu sabiedrībā, kad runa ir par ticību Dievam. Un var pat teikt, ka kaitinoši ir kristiešu vārdi par to, ka Dievs var darīt brīvus.
Brīvus no pornogrāfijas. Brīvus no okultisma. Brīvus no alkoholisma. Brīvus no nedziedināmām slimībām, piemēram, vēzis. Brīvus no jebkuras citas vainas.
Par kādu brīvību un patiesības vēsti runā Jēzus? No kā Viņš mudina atbrīvoties? Viņš saka: „Kas grēku dara, ir grēka vergs.” (Jāņa 8: 34)
Tā pieņemts teikt: „Es nevienu noslepkavojis neesmu, alkoholu nelietoju un vispār esmu labs cilvēks.” Tā runāja arī jūdi un farizeji toreiz, tā runā arī mūsdienu Latvijā. Ne jūdi, ne arī mūsdienu demokrātijā augušie nesaprot, par ko, tad Jēzus vispār ir runājis. Turpinot lepoties ar savu stāvokli sabiedrībā. Bet, ja toreiz un mūsdienās būtu garīgā brīvība, vai Jēzum vajadzētu teikt: „Jūs darāt sava tēva (Abrahama) darbus.” Taču jūdi atkal argumentē, ka neesot netiklībā dzimuši un, ka viņiem esot tikai viens Tēvs, Dievs. Taču Jēzus apliecināja, ka ja viņu Tēvs būtu Dievs, tad nemeklētu veidus, kā Jēzu pieķertu vārdos, darbos un galu galā nemeklētu iespēju kā Viņu apklusināt, vai kā paturēt ieslodzījumā, vai pat nogalināt. Jēzus runā skaidri – Tu esi grēka vergs! Taču kāpēc gan cilvēkiem ir tāda reakcija, kas uzrāda grēka darbus, piemēram, ka homoseksuālisms ir grēks, kā arī laulības pārkāpšana – grēks un tt. Ja tā, tas nebūtu, tad nevajadzētu tik ļoti pretoties, aizstāvēties un slēpties ar cilvēktiesībām, demokrātiju un Likumu grozījumiem. Vai būtu vajadzīgs tik ļoti atrunāties un veikt tik sīvas un atklātas demonstrācijas sabiedrībā, sava izvēlētā dzīvesveida propagandēšanai? Kaut gan jebkurš skolotājs skolā par pusaudžiem teiktu, ka izrādīšanās, pašnoteikšanās un pašapmierināšanās (cigaretes, alkohols, narkotikas) ir iekšējais kliedziens pēc palīdzības.
Bet no šīs verdzības pats nevar atbrīvoties, tāpēc Jēzus piedāvā risinājumu: „ikviens, kas grēku dara, ir grēka vergs. Bet vergs nepaliek visu mūžu mājās; Dēls gan paliek visu mūžu. Ja nu Dēls jūs darīs brīvus, jūs patiesi būsit brīvi.” (Jāņa 8: 34-36)
Taču meli tik dziļi un ērti iesūkušies cilvēka dabā, ka tas jau gandrīz netiek pamanīts. Garīgos senčus godinot, jūdu gadījumā Abrahamu un Mozu, bet Latvijā Kārli Ulmani, pat neiedziļinoties vadoņu teiktajā. Nevis burtu kalpību, bet gan to, ko Mozus sludināja par Jēzu un Viņa atnākšanu. Nevis ticēšanu dievturībai, bet gan, kā pats K.Ulmanis daudzkārt bija uzsvēris, ticība Dievam jeb baznīcai un darba mīlestībai.
Dažkārt vēlamais tiek dēvēts par īsteno. Kaut gan Jēzus saka godīgi, ka tāda pieeja dzīvei ir (tēva) velna rokraksts. „Jūs esat no sava tēva – velna, un jums gribas piepildīt sava tēva kārības.” (Jāņa 8: 44) Un cilvēki pie kārībām ir tik ļoti pieraduši, ka nevar pieņemt lietas, kas tiek sauktas īstajos vārdos. Cilvēki kļuvuši tik divkosīgi un dalīti savos uzskatos, ka nespēj ticēt, ka Jēzus bez grēka var runāt patiesību. Cik, grūti ir atzīt Jēzus vārdus par patieso brīvību. Garīgo brīvību. Brīvību, kas atbrīvo no grēka. Atbrīvo no lāsta un slimības.
Bet Jēzus ir nācis, lai palīdzētu ikvienam saņemt garīgu brīvību un iegūt Dieva bērna identitāti.

Dieva bērna identitāte

Kāda ir Dieva bērna identitāte? Jēzus saka: „Patiesi, patiesi Es jums saku: kas Manus vārdus dzird un tic Tam, kas Mani sūtījis, tam ir mūžīgā dzīvība, un tas nenāk tiesā, bet no nāves ir iegājis dzīvībā. (Jāņa 5: 24)

„Patiesi, patiesi Es jums saku: kas Man tic, tas arī tos darbus darīs, ko Es daru, un vēl lielākus par tiem darīs, jo es noeimu pie Tēva. [Golgātas krusts] (Jāņa 14:12)

Dieva bērna  sūtība

„Akli redz, tizli iet, spitālīgi top šķīsti, kurli dzird, miroņi ceļas augšām un nabagiem tiek sludināta prieka vēsts.” (Mat. 11: 5)
„Un akli un tizli nāca pie Viņa Templī, un Viņš dziedināja tos. (Mat.21: 14)

Akli – redzīgi

Un redzi, divi akli sēdēja ceļmalā; kad tie dzirdēja Jēzu garām ejam, tie brēca un sacīja: “Kungs, Tu Dāvida dēls, apžēlojies par mums!”
Bet ļaudis apsauca tos, ka tie klusu ciestu; bet tie brēca vēl vairāk un sacīja: “Kungs, Tu Dāvida dēls, apžēlojies par mums!”
Un Jēzus apstājās, pasauca tos un sacīja: “Ko jūs gribat, lai Es jums daru?”
Tie saka Viņam: “Kungs, ka mūsu acis tiktu atdarītas.”
Jēzum palika viņu žēl, un Viņš aizskāra to acis, un tie tūdaļ kļuva atkal redzīgi un Viņam sekoja. (Mat. 20:30)

Apsēstais – brīvs

„Kad Viņš izkāpa malā, Viņam nāca no pilsētas pretī kāds vīrs, kas bija ļaunu garu apsēsts; jau ilgu laiku viņš nebija apģērbis drēbes un viņš neuzturējās mājās, bet dzīvoja kapenēs. Viņš, ieraudzījis Jēzu, iebrēcās un nometās Viņa priekšā ceļos un sacīja skaļā balsī: “Ko Tu gribi no manis, Jēzu, Tu visuaugstākā Dieva Dēls? Es Tevi, lūdzu, nemoki mani.”
Jēzus bija nešķīstam garam pavēlējis atstāt šo cilvēku, jo tas bieži bija viņu plosījis, un, kaut gan to bija sējuši važām un dzelžiem un turējuši zem uzraudzības, tas tomēr bija važas pārrāvis, un ļaunais to bija dzinis uz tuksnesi.
Tad Jēzus viņam jautāja: “Kā tevi sauc?” Viņš sacīja: “Leģions.” Jo daudz ļaunu garu bija viņā iegājuši.
Un ļaunie gari, no cilvēka izgājuši, iegāja cūkās, un ganāmais pulks nogāzās no kalna ezerā un noslīka.” (Lūk 8:27)

Mēnessērdzīgais -brīvs

“Kungs, apžēlojies par manu dēlu, viņš ir mēnessērdzīgs, un viņam daudz jācieš, jo viņš bieži krīt ugunī un bieži ūdenī. Un Jēzus viņu apdraudēja, un ļaunais gars izgāja no viņa; un zēns kļuva vesels tanī pašā stundā. (Mat. 17: 15-18)

Asinsēdzīgā – brīva

Un kāda sieva, kas divpadsmit gadus sirga ar asiņošanu un kuru neviens nebija varējis dziedināt, piegājusi no mugurpuses, aizskāra Viņa drēbju vīli, un tūdaļ asins tecēšana nostājās. Viņš [Jēzus] tai sacīja: “Mana meita, tava ticība tev ir palīdzējusi, ej ar mieru!” (Lūk. 8: 43:48)

Mirusi – cēlās no mirušajiem

Un, Viņam vēl runājot, nāk kāds sinagogas vecākā sūtīts cilvēks un saka: “Tava meitiņa ir mirusi, neapgrūtini Mācītāju.”
Bet Jēzus, to dzirdējis, tam teica: “Nebīsties, tici tikai, un viņa taps izglābta.”
Un, namā iegāja.
Un visi to [meiteni] apraudāja un nožēloja; bet Viņš sacīja: “Neraudiet, viņa nav mirusi, viņa guļ.”
Viņš satvēra tās roku un sauca: “Meitiņ, celies augšā!”
Un viņas gars atgriezās, un viņa tūdaļ uzcēlās. (Lūk. 8: 49:55)

Miris – cēlās no mirušajiem

Jēzus mīlēja Lācaru, un Viņš sauca viņu par draugu. Lācars saslima un nomira..Viņš gulēja kapā jau četras dienas. Jēzus skaidri apliecināja, ka Lācars „celsies augšā”(Jāņa 11: 23)

Noslēpumainā patiesība

„Es esmu augšāmcelšanās un dzīvība; kas man tic, dzīvos, arī ja tas mirs, Un ikviens, kas dzīvo un tic man nemirs ne mūžam.”(Jāņa 11: 25-26)

Jēzus pavēles
„Noņemiet akmeni!” (Jāņa 11:29)

,, Lācar, nāc ārā! Un mironis iznāca.,, .”(Jāņa 11: 43)

Pagātne, tagadne un nākotne

Jēzus valda par pagātni, tagadni un nākotni. Viņš ir Alfa un Omega, sākums un gals. Taču Jēzus ir atstājis kādu noslēpumu. NOSLĒPUMS – atstāts saviem mācekļiem un Dieva bērniem, ar kura palīdzību arī mums ir pieeja Jēzus atstātajam mantojumam.
„Vai tas būtu Pāvils, vai Apolls, vai Kēfa, VAI PASAULE, VAI DZĪVĪBA, VAI NĀVE, VAI TAGADĒJĀS VAI NĀKAMĀS LIETAS, VISS JUMS PIEDER!
Bet jūs piederat Kristum un Kristus Dievam. (1. Kor. 3: 22)

„Dzīvība vai nāve.”
Kā šos vārdus saprast? Atbilde rodama citviet rakstītajā: „Nāve un dzīvība stāv mēles varā; kas mīl savas mēles māku, tas baudīs no tās augļiem.”

„Tagadējās vai nākamās lietas.”
Jēzus noteica tagadējās un nākamās lietas. Tātad tas saistāms ar tagadni un nākotni. Kā tas iespējams? „Tas notiks pēdējās dienās, saka Dievs, Es izliešu no Sava Gara pār visu miesu, un jūsu dēli un jūsu meitas PRAVIETOS, un jūsu jaunekļi REDZĒS PARĀDĪBAS, un jūsu sirmgalvji SAPŅOS SAPŅUS.
Un arī pār Saviem kalpiem un Savām kalponēm Es tanīs dienās izliešu no Sava Gara, un tie PRAVIETOS!
Un Es došu BRĪNUMUS augšā pie debesīm un ZĪMES apakšā virs zemes.
UN IKVIENS, KAS TĀ KUNGA VĀRDU PIESAUKS, TIKS IZGLĀBTS. (Ap.d. 2:17)

Kas traucē ieiet nākamajās lietās?

Galvenokārt mūsu mēle. „Tukšā mēles trīšanā”, kā arī „negāciju un darvas liešana”.
Ienaidnieks izmanto iznīcināšanai to, ko Dievs ir devis, lai svētītu, liecinātu, saistītu ļaunā darbus un pravietotu. Vēl ir kādi svarīgi traucēkļi –neticība un grēks.

Dzīvot nākotnē

Dzīvot nākotnē ir Dieva bērnu privilēģija. Nākotne galvenokārt ir saistāma ar pravietisku vārdu.
Kaut arī tas varētu skanēt neiedomājami, taču kāpēc gan nepamēģināt? Iedomājies, kādu Latviju Tu vēlies redzēt? Vizualizē to un pravieto, apliecini vārdiem, ka Tu redzi, piemēram: jaunas rūpnīcas, fabrikas, uzņēmumus. Jaunas un ar interesantu darbu nodrošinātas darba vietas. Augstu apmaksu mūsu Latvijā. Pravieto un iedomājies, kā nokrīt baiļu un atkarību važas no mūsu valsts vīriem, kas atsakās izdabāt svešajiem kungiem, un atveras „gara acis” un ierauga patieso valsts problēmu saknē. Spējīgus ar savu varu un autoritāti to izraut un pasargāt tautu no kārtējiem draudiem. Pravieto, ka valsts vīri nezog un nav vairs vienaldzīgi, jo algu tāpat jau saņem, bet sāk risināt pamatiedzīvotāju pastāvošās problēmas.
Iedomājies, ja kaut saviem vārdiem, kā vien mācēdams teiktu to, katrs Latvijā dzīvojošais kristietis, bet tie, kuri netic Dievam, pārstātu ar mēli „liet darvu”, vai neparādītos izmaiņas mūsu Latvijā? Domājams, noteikti! Un mēs varētu ne tikai pasludināt, bet arī ieraudzīt, ka ATMODA nāk drīz!
Varbūt pamēģinām kopā?

„Lai, nāk mūsu zemei liela ATMODA
Lai, nāk mūsu zemei liela atmošanās.
Un ikviens, kas piesauks Jēzus vārdu, būs GLĀBTS!”

Ir pagājis gads, kopš “arābu pavasaris” satricināja Tuvos Austrumus. No Marokas līdz Bahreinai arābu ielas piedzīvoja vēl nepieredzētus nemierus. Tika gāzta valdība Tunisijā, Ēģiptē un Lībijā. Izskatās, ka šim scenārijam sekos arī Sīrija un Jemena. Citas arābu valstis, piemēram, Jordānija, Alžīrija un Maroka ātri ieviesa reformas, lai novērstu masu nekārtības.Arābu sacelšanās nāca negaidīti. To izraisīja arābu jaunieši – Facebook paaudze, studenti un intelektuāļi, kuri vēlējās labāku dzīvi. Tādēļ daudzi Rietumu novērotāji saskatīja cerību “arābu pavasarī.” Taču viss strauji mainījās. Sākumā radikāli noskaņotā “Musulmaņu brālība” nepiedalījās demonstrācijās, bet vēlāk saprata, ka var palaist garām zelta iespēju izmantot pūļu saucienus pēc apvērsuma un demokrātijas. Kopš tā brīža Brālība ir izmantojusi savu tīklu, lai uzvarētu vēlēšanās Tunisijā, Marokā un Ēģiptē. “Arābu pavasaris” ir pārvērties “arābu ziemā.”

Vai arābu kristietībai pienācis gals?
“Musulmaņu brālībai” gūstot lielāku ietekmi, Ēģiptē par pirmajiem uzbrukuma objektiem kļuva kristieši un ebreji.

Saniknoti pūļi uzbruka arī Izraēlas vēstniecībai Kairā, kā rezultātā tika evakuēts Izraēlas vēstnieks un citas amatpersonas. Vairākas draudzes ir tikušas nodedzinātas vai saspridzinātas. Koptu kristieši atkal piedzīvo pret viņiem vērstu naida izvirdumu.

Kristiešu masveida aizplūšana no nemieru pārņemtā reģiona pamudinājusi pat vadošo Izraēlas ziņu portālu Ynet paziņot, ka arābu kristietībai pienācis gals. Tikmēr Bagdādes arhibīskaps Benjamins Sleimans brīdināja par kristietības izzušanu Tuvajos Austrumos.

Tā ir patiesība, ka lielākajā daļā Tuvo Austrumu reģiona ir notikušas sliktas izmaiņas un ir pamats pesimismam. Tomēr, neskatoties uz vajāšanām, ir vērojama arī citu notikumu attīstība, kas dod cerību par kristietības uzplaukumu Tuvajos Austrumos. Tās ir pirmās atmodas pazīmes arābu pasaulē.

Atmodas uguns Irānā
Musulmaņu zemēm tuvojas unikāla Dieva kustība. Misija “Mocekļu balss” (Voice of the Martyrs), kas darbojas Irānā, nesen laidusi klajā grāmatu “Irāna ir izmisusi pēc Dieva.” Tajā autors apgalvo, ka visstraujāk pieaugošā kustība arābu zemēs, kur musulmaņi pāriet kristietībā, pašlaik norisinās Irānā. Grāmatā teikts, ka pēc 30 gadu pavadītas dzīves ajatoliešu apspiestībā, lielākā daļa irāniešu ir noguruši no nežēlīgās, paverdzinošās un aukstasinīgās uzticības Allāham, ko pieprasīja viņu valsts.

Saskaņā ar irāniešu mācītāju teikto, evaņģēlisko draudzi Irānā pirms islāma revolūcijas 1979. gadā sastādīja tikai daži simti ticīgo. Šodien evaņģēliskie kristieši ir vairāk par vienu miljonu. 2006. gadā pat Irānas prezidents Mahmuds Ahmadinedžads dusmīgi nosodīja savas valsts musulmaņu pieaugošo pāriešanu kristietībā. Irānas pagrīdes draudžu skaits pieaug par divdesmit procentiem gadā – procentuāli augstākais pieaugums pasaulē, (kam seko Afganistāna ar sešpadsmit procentiem gadā).

Iepriecinošas ziņas no Alžīrijas
Kāds Alžīrijas mācītājs, kurš pagājušā gada rudenī bija atbraucis uz Jeruzalemi Lieveņu svētku laikā, pastāstīja, ka pirms desmit gadiem vietējās draudzēs bija tikai daži simti cilvēku. Neskatoties uz to, ka pastiprinājās vajāšanas no kareivīgā islāma puses, šodien evaņģēliskās draudzes Alžīrijā sastāda ap 200 000 cilvēku. Atmoda aizsākās Berberu ciltīs un pārņēma citus sektorus. Joprojām tiek dibinātas jaunas draudzes. Tikpat iepriecinošs ir fakts, ka šie jaunie arābu kristieši pauž dedzīgu mīlestību uz Izraēlu. Mācītājs sacīja: “Mūsu brāļiem mājās patīk tas, ko jūs darāt Izraēlas labā. Vai mēs varētu dibināt Starptautiskās kristiešu vēstniecības filiāli Alžīrijā?”

Arī Lībijā ir pārsteigumi. Vairākus gadu desmitus Lībijā valdīja Gadafi diktatūras režīms. Tā bija viena no grūtāk aizsniedzamajām tautām, lai pasludinātu evaņģēliju. Tomēr misiju ceļvedis “Pasaules operācija” (“Operation World”) ziņo savā jaunākajā 2010. gada izdevumā, ka garīgais klimats Lībijā ir ievērojami mainījies pēc Gadafi krišanas. Dievs dara jaunu darbu šajā zemē. Ir novērojams garīgais izsalkums tautā, taču Bībeles nepietiek visiem, kuri tās vēlas lasīt.

Šis pats avots ziņo par Maroku: “Marokas draudzes strauji pieaug briedumā, kā arī daudzumā.”
Par Tunisiju: “Pēdējo gadu laikā ir aizsāktas jaunas draudzes un palielinājies jauno ticīgo skaits.”
“Jordānijā evaņģēliskā draudze piedzīvo pieaugumu. Laika posmā no 1995. līdz 2010. gadam ticīgo skaits pieaudzis divkārt.”

Līdzīgi ziņojumi lasāmi arī no Sīrijas un Libānas. Bet Irākā, – lai gan tradicionālie asīriešu kristieši masveidā bēg, evaņģēlisko kristiešu skaits ir palielinājies līdz 50 000 cilvēku dažu gadu laikā.
Pēdējos gados ir saņemts neiedomājams daudzums liecību arī no Arābu pussalas, kur musulmaņi sastopas ar augšāmcēlušos ebreju Mesiju sapņos un vīzijās.

Pagājušajā rudenī Ēģiptē pielūgšanas sanāksmēs zem atklātām debesīm pulcējās desmitiem tūkstošu koptu, katoļu un evaņģēlisko kristiešu, lai kopīgi lūgtu par vienotību un atmodu savā zemē.

Arī šeit, Jeruzalemē, mēs dzirdam no arābu kristiešiem brīnišķīgas liecības par jaunu Dieva kustību viņu draudzēs Izraēlā un palestīniešu teritorijās. Nesen mēs uzzinājām par jaunas Bībeles studiju grupas atvēršanu Jeninā – Rietumu krasta kādreizējā pašnāvnieku spridzinātāju galvaspilsētā. Pirmajā sapulcē astoņpadsmit cilvēku atklāti apliecināja ticību Jēzum.

Tas viss liecina par to, ka lielu politisko apvērsumu vidū arābu pasaulē notiek arī garīgā revolūcija. Tas, ko mēs šodien redzam, nav kristīgās arābu draudzes beigas, bet tikai sākums, iespējams, vēsturiskai atmodai.

Lai gan sākumā solu rindas nav pārpildītas, vidējais draudžu pieauguma rādītājs arābu zemēs ir starp pieciem un desmit procentiem. Tas ir augstāks nekā jebkurā Rietumu valstī šodien. Starp citu, viena no noturīgākajām atmodām pašlaik norisinās Indonēzijā, kurā ir lielākais musulmaņu iedzīvotāju skaits un ap trīsdesmit procentiem kristiešu.

Pagājušā gada janvārī mūsu kolektīvs uzsāka lūgšanu kampaņu. Pirmajā sapulcē mēs lūdzām par katru arābu valsti atsevišķi – par atmodu un par arābu draudzi, kurai būtu raksturīga mīlestība uz Izraēlu. Laika gaitā mēs sapratām, ka Dievs dara it kā apslēptu darbu arābu zemēs, pat milzīgu politisko nemieru vidū. Neskatoties uz to, ka nākotnē Tuvo Austrumu reģionā iespējamas lielas izmaiņas, kas skars arī Izraēla tautu, mums jātic, ka Dievs darbosies varenā veidā caur tiem, kurus Viņš ir aicinājis.

Milža krišana

Mēs varam secināt, ka pat arābu zemēs, kuras ārēji ir naidīgas pret ebreju valsti, pastāv kristiešu pieaugošais atlikums, -cilvēki, kuri mīl Izraēlu un lūdz par mieru Jeruzalemē. Es neaizmirsīšu labi pazīstama Izraēlas rabīna un Kneseta pārstāvja lūgumu, kurš reiz skubināja mūs: “Lūdzu, pasakiet saviem kristiešu draugiem sūtīt vairāk misionāru uz arābu zemēm!” Es nebiju pārliecināts, vai es pareizi viņu sapratu. Tad viņš izskaidroja: “Ja mūsu kaimiņi ticēs tāpat kā jūs, tad Tuvajos Austrumos būs miers.”
Pirms pāris nedēļām sarunā ar šo pašu rabīnu es jautāju, ko viņš domā par faktu, ka “arābu pavasaris” ir pārvērties ziemā. Viņš atbildēja: “Jurgen, es esmu ļoti optimistisks. Es ticu, ka tas, ko mēs šodien redzam, ir islāma milža pēdējais izmisuma kliedziens. Mēs redzēsim viņu krītam un Dieva godība apspīdēs visu šo reģionu.”
Pievienojies mums lūgšanās, meklējot Dieva vaigu par Izraēlu un Tuvajiem Austrumiem! Lūgsim un sagaidīsim Dieva godību izlejamies Izraēlā un arābu zemēs! Un atcerēsimies, ka Dieva Vārdā ir brīnišķīgi apsolījumi arī Izraēlas apkārtējām kaimiņu valstīm (Jes.19:23-25).
Būsim pateicīgi arī par Jūsu atbalstu ICEJ kalpošanā arābu tautai. Sadarbībā ar vietējiem arābu mācītājiem mēs vēlamies paplašināt kalpošanas robežas arābu sektorā Izraēlā un palestīniešu teritorijās.

© WFJ Februāris 2012
Raksta autors – ICEJ direktors Jurgens Bjulers
tulkoja Ilze Saulīte
lv.icej.org@hotmail.com
www.icej.org

Kristiešu centra „Prieka Vēsts” mācītāja Līga Gleške vakar, svētdienas dievkalpojumā izteica pateicību vēlētājiem un Dievam par panāktiem vēlēšanu rezultātiem,-ziņo spektrs.com

„Paldies, Tev, Debesu Tēvs, par to, ka Tavs Vārds saka, mēs saņemam tādus valdītājus, kādus esam pelnījuši. Pateicos, Tev, par labiem vadītājiem, par mieru mūsu zemei. Paldies, par žēlastību un tiem procesiem, kuriem vēl ir jānotiek. Paldies, Dievs, ka Tu esi devis mums šo mazo zemīti un palīdzējis atgūt tai brīvību. Paldies, ka esi devis šai zemei brīnišķīgu Vārdu un apsolījumus par Atmodu. Paldies, ka uz mūsu Zemi ir braukuši misionāri un pravietojuši, ka no mūsu vidus nāks misionāri, kuri svētīs Baltiju, Skandināviju un būsim par svētību arī Eiropai, saskaņā ar vārdu par Izraēlu. Paldies, ka Tu vadi visus procesus valstī un kontrolē tos. Paldies, ka Tu dod mums jaunu Atmodu un tā nenāks no augšas-valdības, bet gan caur draudzēm un ticīgajiem un Tu esi tas, kas izlej pār mūsu Zemi Lūgšanas Garu un Svēto Garu. Mēs Tevi lūdzam, neļauj mums iestigt pašapmierinātībā. Pasargā mūs no dzīšanās pēc pašu labumiem un komforta, lai nepadodamies velna viltībām. Jo, ja Tu neatklāj mums lietas ar Svēto Garu, tad mēs esam pagalam. Paldies, ka Tu esi Glābējs, labais Gans, tāpēc mēs Tevi lūdzam, lai Tu vadi mūs arī tālāk. Vadi tos, kuri Tevi nepazīst un vadi mūs visus uz to kas ir labs, tīkams un pilnīgs. Glāb mūs no mums pašiem. Lai mēs neieslīgstam dubļos, bet lai Svētais Gars skaidro lietas un atver mūsu gara acis. Lai mēs redzam savu rītdienu, sargi mūs no ļaunā un no kārdinājumiem, lai mēs caur grūtībām izejam uzvarā. Āmen!”-teica Līga Gleške.

Lasijums_no gramatas_Azusa_iela_Frenks_Bartlemans

Azusa ielas atmoda meklējama 19. gadsimta nogalē. Tā bija garīga kustība ASV protestantu draudzēs, kur dažādu konfesiju un denomināciju cilvēki nāca kopā, lai meklētu personiskākas un tuvākas attiecības ar Dievu. Kādā no tāda veida kopā sanākšanas brīžiem naktī Bēteles Bībeles skolā Topekā, Kanzasā notika Svētā Gara kristības starp lūdzējiem.

Pirmo reizi Amerikas vēsturē dievkalpojumos kopā sēdēja baltie un melnie, vīrieši un sievietes, bagātie un nabagie. Notika dažādi brīnumi – cilvēki runāja jaunās mēlēs, tika dziedināti no slimībām, atbrīvoti no dēmonu varas, bija Dieva svaidījuma ietekmē un mainījās viņu dzīve. Par šiem notikumiem rakstīja prese, ziņas strauji izplatījās un uz Azusa ielu sāka braukt cilvēki no visas pasaules.

Atbilde: Nav šaubu, ka tā tas ir. Vienīgi atklāts jautājums vai I Pasaules karu un II Pasaules karu latviešiem ir palīdzējusi apjausma par Māru un Laimu? Par to gan māc šaubas. Kas ir bijis tas, kas palīdzējis latviešu nācijai izdzīvot un pastāvēt un noturēt līnijas fronti ar ienaidnieka pārspēku? Ieskatīsimies vēsturē.

Spektrs.com_Atmoda_Latvijaa_mp3

Mācītāja un evaņģēlista Pētera Krieva dzīves memuāri. Autora dzīves stāstā ietverti arī viņa laika-biedru garīgie piedzīvojumi no pirmā pasaules kara līdz nesenajām mūsu dienām.

“Tautas lūgšana” intervija ar Jāni Sadovski mp3

No 26. – 28. maijam Ropažu novadā, kristīgo nometņu centrā “Norkalni”, notiks starpkonfesionāls 3 dienu mācītāju gavēnis „Slāpes pēc DIEVA”

>>Video apskats un sīkāka informācija<<

Saimnieks

„Kurš saimnieko mūsu mājās, tas saimnieko mūsu valstī!”

Daudzviet Bībelē lasām, ka Dievs koncentrē savu uzmanību uz kādu svarīgu detaļu, jeb pamatnostādni „Ja tu turēsi Manus baušļus, tad Es tevi paaugstināšu”.
Vai latviešu tauta kopumā tur Dieva baušļus? Nē! Latviešu tauta tic dievekļiem un sava paša „gudrībai” vairāk, nekā Dievam. Bieži vien saņemu, vēl vienu jautājumu: „Kāpēc Dievs neko nedara manā (Latvijas) labā?” Atbildēju tad un atbildu no jauna ar pretjautājumu : ”Vai Tu (Latvija) turi Dieva baušļus?”
Latviešu tauta, Tu pati atsakies no Dieva, bet vēlāk atbildību no Viņa prasi, bet ar kādām tiesībām? Kurš tiek ielaists par saimnieku savās (Latvijas) mājās, lai pēc tam prasītu atbildību? Vai mājās valda Dievs? Nē! Mēs viņu izmantojam tad, kad mums tas ir izdevīgi, sagrozām faktus, paši „ savārām putru” un no tās darvas garšas spļaudamies un atbildību par to prasām nevis no sevis, bet no kāda cita, vai arī no Dieva.
Ieva Akurātere reiz dziedāja „Palīdzi Dievs, palīdzi Dievs, visai latviešu tautai!” Mūsu himna skan „Dievs svētī Latviju!” dziedot patriotiskas un garīgas dziesmas barikāžu laikā latvieši raudāja no visas sirds, bet vai ar to bija viss? Saņēmām savu loloto brīvību un cīņa beigusies? Nē, mīļīši, viss tikai sākās, vienīgi ieroči nolikti istabas kaktā un pārklājušies ar zirnekļu tīkliem. Un, lūk, rezultāti šodien.

Valdībā – zagļu banda

Mēs vainojam valdību Latvijas izzagšanā jeb izsaimniekošanā. Jā, piekrītu viņu vajag vainot, nu, ja tā gribas un sakrājies uz sirds, bet varbūt vaina ir jāmeklē kaut kur arī dziļākos zemes dzīļu slāņos? Paraksim kopā! Ko tad mēs esam palaiduši garām, vai arī nespējam sasniegt?
Ko var gribēt no valdības? Kādi paši, tāda arī attiecīgi valdība. Pirms tieksies mani apmētāt akmeņiem, izlasi līdz galam. Tātad ieskatīsimies netālā vēsturē.

Otrais Pasaules karš. Kāds bija Krievu valdības mērķis Latvijā? Ja ņem vērā, ka sabiedrība turas uz „gaišiem prātiem” tad vajag izskaust tos- ganus un aitu bars izklīdīs. Savukārt „vilki” var ietērpties „aitu drēbēs” un izlikties par avīm-līderiem, tas ir, jauniem ganiem. Un medības var sākties.
Sibīrijas koncentrācijas nometnēs tika izvesti daudzi, bet sākotnēji tika izvesti vai arī noslepkavoti Latvijas inteliģence, neskatoties pēc nacionalitātes . Visi bija „Vrag naroda” – tautas ienaidnieks. Tikai tie, kuri bija Dieva gudrībā, tika brīdināti un tādējādi pasargāti un Dieva virsvadībā slēpti, bet tie bija uz pirkstiem saskaitāmi.. Latvijā ienāca jauni svešzemes saimnieki, no tās saucamās „darba tautas slāņa”. Viņi savu postulāta praktisko izplatīšanu uzskatīja par vienlīdzību, bet vai gluži tāda tā ir? Šaubos..

Uzskatu, ka līdzīga „vienlīdzība” – post-komunistiskais iedīglis, arī dziļi iespiežas kristietības diasporā. Visus esošos pielīdzinot vienlīdzības statusā sakot: „Visi mēs vienādi Dieva priekšā.” Vai, no tā izriet, ka viens darīs Dieva darbu un nokļūs debesīs tajā pašā līmenī, kādā nokļūs tie, kuri neko nedara, bet toties ir Pestīti, turpina grēcīgo dzīvīti un mūža baigās cer, ka paspēs Dievam palūgt piedošanu un nokļūt debesīs, pie Jēzus labās rokas? Arī par to māc šaubas, vai tā ir gluži kristietiska pieeja.

Slēptā afēra

Kāds krievu draudzes mācītājs no sava „stikla troņa” sauc: „Priecājieties, ka nav kara.” Jā, var priecāties, un turpināt pūst miglu acīs, bet nedomāju, ka apzīmējums -„karš” var būt vienīgi kodolkarš. Latvijā karš turpinās vēl joprojām, slēptā formā. „Jo ne pret miesu un asinīm mums jācīnās, bet pret valdībām un varām, šīs tumsības pasaules valdniekiem un pret ļaunajiem gariem pasaules telpā”. (Ef. 6:12) Bet ko lai dara, ka ticības ieroči atstāti istabas kaktā un latvieši palikuši infantili, bet paši pēc tam brīnās par „rezultātiem”.

Ja ierocis nav uzlādēts un neesi sardzē, tad veltīgi domāt, ka ienaidnieks neuzglūnēs. Kamēr latvieši guļ, tikmēr pa Latviju siro ienaidnieks tērpies avju drēbēs.
Latviešu tauta! Cīņa nav beigusies ar barikādēm. Pārāk agri Tu esi nomierinājusies. Var jau būt, Tu domā, ka dzīvojam neatkarīgā Latvijas zemē un caurmērā viss ir kārtībā. Un ja citiem nav ko darīt, tad lai jau tur „plēšās”. Bet plēšanās ne vienmēr var būt fiziskā un redzamā formā. Tā var būt rūpīgi izplānota, pārdomāta un veicināta daudzu gadu garumā, ietērpjot savu ideju pat kristietiskā formātā un pamazām piepildot savu paša mērķi.
Iepriekš pieminētais mācītājs, kad tuvojas latviešu tautai zīmīgi datumi, tad bieži vien dievkalpojumos uzsver, ka arī viņš ir bijis barikādēs un redzējis īsto ainu. Nu, labi, ka biji, bet vai nesanāk tā, ka Tu tur biji, lai pēc tam to bāztu kā skabargu latviešu tautas acīs, lai to pie izdevības atgādinātu un pārmestu? Tad kāda tam ir vērtība? Vai Tu pats, mācītāj, ienes Latvijā mieru? Kāda Gara Tu pats esi pildīts? Nodarbojoties ar krievu tautas musināšanu un iešanu cīņā pret pamatiedzīvotājiem un viņu vērtībām?! Uzskatot, ka krievu tauta Latvijā ir līdzīga kā Izraēlas tauta, kura izgāja no Ēģiptes zemes un iegājusi „apsolītajā zemē” Izraēlā! Un pēc tam lūgt Dievu pret latviešu nacionālajām vērtībām nodēvējot tās par „nacionālo garu” kas viņaprāt ir dēmoniska padarīšana. Starp citu, pret latviešu „nacionālo garu,, lūdz daudzas krievu un baltkrievu plūsmas draudzes.

Viss šeit notiek pamazām, tā, ka tu pat neko nepamani, kad esi nokļuvis slazdos. Slazdos savā zemē, toties brīvajā..

Šim mācītājam tika uzdots jautājums, vai nebūtu vieglāk iemācīties latviešu valodu un izprast latviešu tautas tradīcijas un ienākt svešā zemē ar mīlestību? Atbilde sekoja, ka šis cilvēks esot „buntarj”- dumpinieks! Un, ka šādam cilvēkam viņa draudzē vairs nav vietas! Bet līdz brīdim, kad bija izdevīgs, tad vieta vienmēr atradās..
Lepna garīgās autoritātes sirds, padara trulu savu ideju pamatos. Par ko es runāju? Tu teiksi, ka man nav cieņas pret garīgu autoritāti. Tad ieskatīsimies lielākā autoritātē, tas ir Bībelē, tajā teikts:  ”Sākāt garā, beidzāt miesā!” (Gal.3:3)

Skarbi, bet patiesi vārdi. Sākums labs! Ideja – Atmoda! Bet par ko tā jau sen ir pārvērtusies?
Protams, žēl, ka raugoties uz tādām lietām, tauta uz kristietību raugās ar skepsi. Bet mums jāņem vērā arī cilvēka psiholoģija, ka cilvēks ir tendēts uz salīdzināšanu, līdz ko viņš atrod sev piemērotu atbildi, jeb attaisnojumu savam uzskatam, viņš pie tā uzreiz pieķeras kā pie salmiņa un turas pie tā, visiem spēkiem.

Mūsu saknes

Kāds redzot cita problēmu, kurš nesājas pa dzīvi „vēja spārniem” nesaprazdams, ka kādreiz vajag tos spārniņus arī atpūtināt un nolaisties uz kādas klints, dod padomu sakot: „Tev vajag iesakņoties!” Tajā brīdī varbūt spēji, kā vien atkārtot viņa teikto vārdu „iesakņoties”, bet nākamais jautājums skan „Kur?” Un ir labi, ja tā ir pareiza augsne un palaistās saknītes spēj aizsniegt pazemes ūdens avotus.

Kādā augsnē mēs sakņojamies? Vai mēs pietiekami izpētām pirms to darām? Bieži vien kopīgā masas sindroma iespaidā, mēs iesakņojamies tajā augsnē, kas ir pa rokai. Un tad, arī smeļam rezultātus „tukšuma sajūtu”. Bībele saka:„pārbaudiet viņu augļus!” Vai pārbaudām?
Cik ir tādu, kuri apdedzinājušies, tā arī neatrod sev vietu. Un, kad uzpūš vējš, augs bez saknēm tiek mētāts no viena grāvja otrā. Viens pats, nesaprasts. Viens. Cīņā par uzvaru, bet viens. Cik ilgi noturēsies viens? Un ko tu panāksi viens? Jā, sabiedrotie vajadzīgi, bet kādi? Augsne ir vajadzīga, bet kāda?

Rainis reiz teica „Vējš augstākās priedes nolauza, kas kāpās pie Jūrmalas stāvēja…
tu vari mūs liegt, tu vari mūs lauzt, mēs tāles sniegsim kur saule aust.” Vai mēs tiecamies pēc tās vietas, kur saule aust?

KRISTĪNE SOLOVJOVA – izredzēta sieva savam vīram, gādīga māte diviem maziem bērniem un drosmīga, mērķtiecīga, dievbijīga slavēšanas grupas vadītāja vasarsvētku draudzē “Patiesības Vārds”. Kāds ir viņas ceļš pie Dieva un kalpošanas? Kā viņa no kautrīgas meitenes pārtapa par slavēšanas grupas vadītāju? Kā spējusi iet līdzi laikam, kurā jāpārkāpj sev pašai un jāpieņem Dievs? – lasi tālāk!