“Kad augustā ierados parakstīt līgumu par baznīcas fasādes atjaunošanas darbiem, kurus veic pilsētas būvnieki, vietējiem ļaudīm teicu, ka negrasos te nākt ne par deputātu, ne mācītāju… Tomēr esmu dziļi pārliecināts, ka paies vēl 100, 200 un vairāk gadu, bet šī baznīca joprojām būs manas dzimtās pilsētas dominante – balta un cēla kā cilvēka dvēsele, kas tiecas debesīs pēc mūžīgā un dievišķā pieskāriena,” saka A.Grūtups un turpina: “Kad šajā pavasarī man atsūtīja skaisti ierāmētu Dobeles centra foto, kā pateicību par sniegto finansiālo atbalstu, par ko tika atjaunota mūzikas skolas zāle un skatuve, sapratu, ka īstenībā viss te vēl nav nemaz tik skaisti, jo par Eiropas naudu atjaunotais centrāls tirgus laukums, glīti izbruģētie celiņi, restaurētie nami disonē ar pelēcīgo, vecajos kokos ieaugušo un apdrupušo izcilā arhitektūras pieminekļa – Dobeles baznīcas fasādi. Tad arī pieņemu lēmumu, ka jārīkojas, jo par Eiropas naudu var atjaunot daudz, bet ne visu, tai skaitā mūsu ticību, gara skaidrību un spēku, ko lielā mērā simbolizē baznīcas.”

Ņemot vērā, ka spektrs.com e-pastā spektrszurnals@gmail.com joprojām tiek saņemti jautājumi ebreju organizācijas sabiedrisko celtņu īpašumu pieprasīšanas sakarā, tad piedāvājam interviju ar bijušo tieslietu ministru Gaidi Bērziņu (Nacionālā apvienība), un advokātu Andri Grūtupu un  deputātu Aleksandru Kiršteinu– par ebreju restitūciju jautājumu. Abas intervijas sagatavojusi “Neatkarīgā rīta avīze”

«Lai tagad ebrejiem sāktu kaut ko atdot izņēmuma kārtā, Saeimai ir jāatceļ vismaz kādi 30 pašas pieņemtie īpašumu reformas likumi, kas pieņemti laikā no 1990. līdz 1993. gadam ieskaitot, sākot ar likumu par valsts īpašuma konversijas principiem. Tur bija definētas gan denacionalizācijas, gan privatizācijas pamatnostādnes. Tad būtu jāatceļ visi pilsētu un lauku zemju privatizācijas likumi, visi namīpašumu, banku, tirdzniecības un rūpniecības uzņēmumu privatizācijas likumi,» teic advokāts Andris Grūtups, pie reizes atgādinādams, ka šie likumi nebalstījās uz principu: latviešiem dot, bet krieviem vai ebrejiem – nedot.

Juceklis šobrīd ir pamatīgs: jau trešo reizi ir aktualizēts t.s. ebreju īpašumu jautājums, taču nedz Saeimas deputāti, nedz valdības locīklas (ar dažiem izņēmumiem) nesteidz uz paplātes nest šos īpašumus apšaubāmas ticamības īpašniekiem.

Atguvuši īpašumus

Grūtups uzskata: «Lai atdotu ebrejiem t.s. viņu īpašumus, vajag pieņemt jaunu likumu, kas paredz, ka ebreji ir izredzētā tauta un ka viņiem ir lielākas tiesības nekā latviešiem, krieviem vai jebkurai citai tautai, kas te dzīvo. Tad tiešām ir jāpieņem tas, ka ebrejiem ir eksteritoriālas tiesības.» Advokāts gan brīnās, ka ebreju organizācijām tomēr jau esot atdoti kādi 30 īpašumi. «Zināju tikai viena īpašuma likteni: zinot Mavrika Vulfsona revolucionāros nopelnus, Ivars Godmanis (pirmais atjaunotās Latvijas premjers – E.V.) ar valdības lēmumu izņēmuma kārtā ebrejiem atdeva Ebreju biedrības māju Skolas ielā. Taču izņēmums jau izmantots reizes trīsdesmit. Tas nozīmē, ka jāsāk ar izvērtēšanu: uz kāda pamata šie īpašumi ir atdoti? Ja arī to ir izdarījusi Saeima, tad, draugi mīļie, atceliet visus Augstākās Padomes pieņemtos likumus un lēmumus! Bet apetīte aug ēdot, un tagad ebreji pieprasa jau 270 īpašumus. Šis īpašumu saraksts skaitās slepens,» piebilst Grūtups.

Skaidrību mēģina ieviest bijušais LR Augstākās Padomes deputāts Aleksandrs Kiršteins, kas piedalījies daudzu ar ebreju īpašumiem saistītu likumu radīšanā. «Pēdējā laikā no dažiem Vienotības frakcijas deputātiem ir izskanējuši pilnīgi bezatbildīgi paziņojumi, ka Latvijā neesot risināti ebreju īpašumu restitūcijas jautājumi,» Kiršteins iesāk, «bet patiesībā īpašumu atdošana likumīgajiem mantiniekiem Latvijā sākās ar 1991. gada 19. marta Augstākās Padomes likumu Par Latvijas nacionālo un etnisko grupu brīvu attīstību un tiesībām uz kultūras autonomiju, kura izstrādāšanā aktīvi piedalījās Ruta Marjaša un citi Ebreju kultūras biedrības pārstāvji. Likums tika līdz galam izstrādāts 5. un 6. Saeimas laikā. Jau 1991. gada beigās tika pieņemts likums Par namīpašumu atdošanu likumīgajiem īpašniekiem un 1992. gadā likums Par īpašumu atdošanu reliģiskajām organizācijām. 1996. gadā papildus tika pieņemts likums Par nekustamo īpašumu atdošanu akadēmiskajām mūža organizācijām.»

Viņš atceras, ka ļoti aktīvi ebreju reliģisko un sabiedrisko īpašumu tiesību atjaunošanā piedalījās Rīgas ebreju draudzes rabīns Natans Barkāns un kopienas vadītāja Esfīra Rapiņa, ar kuriem AP komisijās jau galīgajā variantā rūpīgi tika izskatīti saraksti par katra konkrēta īpašuma mantiniekiem un iespējām atjaunot īpašumtiesības.

Taču ar to nepietika. Kiršteins izstāstīja, ka valsts uzņēmās finansēt arī ebreju reliģisko izglītību un ebreju kopienas centienus pētīt savu vēsturi. Līdztekus jau esošajai Simona Dubnova vidusskolai 1995. gadā Rīgā atvēra hasīdu reliģiskā virziena Habad Lubavič pamatskolu, ko finansē valsts. 1998. gadā Latvijas Universitātē tika nodibināts Jūdaistikas studiju centrs.

2001. gadā akreditēja muzeju Ebreji Latvijā, kas sāka saņemt valsts finansējumu.

Ebreji varēja būt visai apmierināti ar savu status quo. Taču problēmas sākās 2003. gadā, pateicoties tajā laikā dibinātās Latvijas ebreju draudžu un kopienu padomes priekšsēdētājam Arkādijam Suharenko, kurš uzsāka principiālu cīņu par šodienas ebrejiem it kā piederošajiem īpašumiem.

Taisnīgums vai nekaunība?  Pilnu interviju lasiet nra.lv