Aleksandrs Kiršteins: „Cienījamā priekšsēdētāja! Godājamie deputāti! Man diemžēl jāiebilst pret šo apbrīnojami diletantisko un vēsturi neizprotošo priekšlikumu.
Pirmkārt, ebrejiem tika izmaksātas kompensācijas jau Augstākās padomes laikā. Es pats piedalījos kā Ārlietu komisijas pārstāvis. Notika vienošanās ar toreizējo Ebreju kultūras biedrība, kuru tai laikā pārstāvēja Ruta Marjaša, arī Mavriks Vulfsons. Toreiz tika atdoti pietiekami daudz īpašumu, kas ir piederējuši organizācijām, – sākot ar ebreju slimnīcu, beidzot ar dažādām ēkām Daugavpilī un Liepājā. Tas ir pirmais punkts.
Otrs. Tika parakstīta vienošanās, ka valsts finansēs ebreju skolu, un ka pie Latvijas Universitātes par valsts līdzekļiem tiks atvērts Jūdaikas izpētes centrs.
Tika atdota arī ēka, kur tagad atrodas Ebreju muzejs, kas nekad nav piederējis Ebreju biedrībai, jo nebija nokārtotas to īpašuma tiesības pirms kara, kur bija savā laikā teātris. Tika atdota vesela rinda īpašumu. Tātad tie ir meli, ka šie jautājumi netika nokārtoti.
Iepriekšējās Saeimas laikā atkal tika atdota rinda īpašumu, un mani izbrīna, ka tad toreizējais Ārlietu komisijas priekšsēdētājs teica, ka ar to šis jautājums ir nokārtots, jo argumentācija bija tieši tāda pati: mūsu draugiem amerikāņiem ir jāparāda, un tā tālāk. Un pēkšņi izrādās, ka mēs neko neesam atdevuši. Tātad tie ir skaidri meli!
Trešais jautājums. Vai tad Vācija, būdama atbildīga par šo lietu, savā laikā jau nav samaksājusi kompensācijas Ebreju kopienai? Jeb ir? Cik reizes vienai etniskai grupai būtu jāmaksā kompensācijas?
Vēl kāds jautājums. Vienīgā etniskā grupa Latvijā, kurai ir atņemti īpašumi un nav samaksātas kompensācijas, ir vācbaltieši. Agrārās reformas laikā tika nacionalizēta zeme, atstājot līdz 50 hektāriem. Šeit, Saeimā, notika ļoti asas debates par to, lai īpašniekiem samaksātu par konfiscētajiem mežiem. Ar vienas balss pārākumu Saeima nobalsoja, ka šī kompensācija netiek maksāta.
Mūsu stenogrammās var izlasīt, ka uzstājās rakstnieks Kārlis Skalbe un teica tā: “Ja mēs kādam atņemam īpašumu pretēji Eiropā pieņemtai praksei un nesamaksājam, tad pienāks laiks, kad mums šo īpašumu atņems tieši tādā pašā veidā.” Šie Skalbes vārdi piepildījās.
Tātad atgriezīsimies pie vācbaltiešiem. Es nerunāju par 1939. gada repatriāciju, bet par privātīpašniekiem, kuri nav saņēmuši kompensāciju, kuri faktiski ir šo valsti uzcēluši kā tādu… es runāju par visu Livonijas kultūru – mūsu pilsētas, mūsu gramatikas pamati, dziesmu svētki, mūsu izglītības sistēma, kas tika iedibināta jau Livonijā un tika turpināta autonomajās Baltijas provincēs, ar īpašo pārvaldes kultūru, kas atšķīrās no Latgales, kura tajā laikā bija Vitebskas guberņā. Tātad šeit mēs uzskatām, ka, ja mēs slepkavojam cilvēkus 1905. gadā vai 1919. gadā, liekam viņus koncentrācijas nometnēs, dedzinām viņu īpašumu, piemēram, mācītājam Bīlenšteinam, kurš vāca latviešu tautasdziesmas, divreiz tika nodedzināta bibliotēka ar latviešu kultūras vērtībām. Tas skaitās… par to var dziedāt dziesmas dziesmusvētkos, un tā skaitās varonība, ja? Pret citu etnisko grupu tas saucās holokausts.
Nu, uzlieciet brilles, Pavļuta kungs! Tādas, kas atšķir. Jūs jau neatšķiriet šīs lietas. Tātad, ja jūs gribiet kādam maksāt, tad sākam varbūt ar to etnisko grupu, kurai mēs neesam samaksājuši kompensācijas.
Nākošais. Nu vai var atdot īpašumus tiem, kam viņi nekad nav piederējuši, pretēji Latvijas likumdošanai?
Bieži tiek pieminēts Lietuvas piemērs. Viļņā bija vienota ebreju organizācija – kopiena, kurai Lietuva arī piešķīra un samaksāja tur kaut kādu kompensāciju. Latvijā šiem īpašumiem bija dažādi īpašnieki, savstarpēji naidīgi, sākot ar kreiso Bundu, dažādām marksistiskām organizācijām, ebreju arodbiedrībām, divām skolu sistēmām jidišā un ivritā. Un nevar atdot, piemēram, Latvijas cionista īpašumus, kuru komunisti izsūtīja, komunistam, kurš iebrauc no Baltkrievijas, nav pilsonis un vada tagad, teiksim, attiecīgo šo te kopienu organizāciju. Nu, tas taču ir kuriozs! Tas ir pretēji Latvijas Satversmei. Tātad mums vispirms ir jāmaina Satversme un jāpasaka, ka visas tautības ir vienlīdzīgas, bet dažas etniskās grupas ir vienlīdzīgākas par pārējām, kurā, piemēram… neietilpst vācbaltieši, kuriem īpašumi nav jākompensē…
Vajag drusciņ pašcieņu – izbeigt šo sunisko līšanu un mācīties no Polijas prezidenta Dudas, kurš pateica, ka amerikāņiem īpašumus atdod tikai īpašniekiem. Bezīpašnieku īpašumi pieder valstij, kur ietilpst visas etniskās grupas.
Paldies. Aicinu noraidīt.“

Pasākuma dalībnieku vidū bija vairāki “NA” pārstāvji, tostarop arī Saeimas deputāti Imants Parādnieks, Aleksandrs Kiršteins, Jānis Dombrava, Kārlis Krēsliņš un Rihards Kols, kurš dēļ savas nostājas bēgļu jautājumā zaudējis ministru prezidentes parlamentārā sekretāra amatu. Protestu atbalstīja arī Latvijas Nacionālo partizānu apvienība, Latvijas Nacionālo karavīru biedrība, Rīgas Politiski represēto biedrība, Latvijas Ordeņu brālība, vīru kopa “Vilki”, folkloras kopa “Vilkači” un citas organizācijas.

Cilvēkiem rokās bija dažādi plakāti, uz kuriem teikts: “Nē! Balto tautu genocīdam”, “Baltiju baltiešiem, Eiropu – eiropiešiem, Āfriku – afrikāņiem”, “SOS! Glābiet Latvijas pensionārus un bērnus”, uz citiem plakātiem protestanti prasīja – “Cik imigrantu izmitinās savās mājās Straujuma?”, “Uzņemšana nav risinājums, bet eskalācija!”, “Nē latviešu tautas genocīdam!”, “Pieprasām referendumu par nelegālo imigrantu uzņemšanu”,”Stop islam”, „Lēmums par bēgļu uzņemšanu ir jāpieņem referendumā”, „250 bēgļi – tas ir tikai sākums” un citi.
Protestētājiem rokās bija arī Latvijas, Lietuvas, Igaunijas, kā arī citu valstu karogi. Pasākumā piedalās arī pārstāvji no Lietuvas un Igaunijas, kurus sveic ar skaļiem aplausiem.

Pasākuma galvenā organizatora Biedrības “Tēvijas sargs” vārdā Jānis Sils: “Pirmkārt, ņemot vērā padomju laikā iebraukušos imigrantus, Latvijā jau tagad pamatnācijas īpatsvars ir zemākais Eiropā.
Otrkārt, plānots uzņemt cilvēkus ar radikāli citu mentalitāti, kultūru un reliģisko piederību. Rietumeiropas pieredze parāda, ka viņi neintegrējas, bet veido pamatnācijai naidīgas, graujošas kopienas. Turklāt nav iespējams izkontrolēt, kas ir šie cilvēki, vai viņu vidū nav ar terorismu vai organizēto noziedzību saistīti cilvēki.
Treškārt, statistika apliecina, ka imigrācijas rezultātā kāpj noziedzības līmenis. Piemēram, Itālijā imigranti ir 7% no iedzīvotāju kopskaita, bet veic 40% izvarošanas noziegumu. Norvēģijā, Oslo, visi 100% izvarošanas noziegumu ir uz imigrantu rēķina.”

Nacionālās apvienības deputāts Raivis Dzintars: „Lēmums par bēgļu uzņemšanu Latvijā nav pietiekami izdiskutēts. Pareizāks variants būtu bēgļiem atrast vietu, piemēram, Papua-Jaungvinejā, kur šos cilvēkus pārbaudītu, vai viņi ir bēgļi vai nē.”

Viktors Birze: „Vienalga kā to nosauc „kvotas” vai „brīvprātība”. Protams, „brīvprātība” skan labāk. Latvieši to jau zina, kopš 1940. gadā „brīvprātīgi” pievienojāmies Padomju Savienībai. Vai var ticēt valdībai, ka 250 imigrantu uzņemšana ir vienreizējs pasākums?”

Nacionālās apvienības deputāts Jānis Dombrava: „Tā vietā, lai Eiropas Savienības dalībvalstis pārrunātu vai tās vēlas, vai tām ir iespējas uzņemt ieceļotājus. Tika piedāvāts katrai dalībvalstij uzņemt konkrētu ieceļotāju skaitu. Tālāk sekoja diskusija par to cik uzņemt, nevis vai valsts var uzņemt. Šajās sarunās ļoti negatīvi sevi parādīja Latvijas atbildīgie ministri, kuri atkāpās no Saeimas pieņemtās pozīcijas un piekrita uzņemt ieceļotājus.”

Nacionālās apvienības deputāts Aleksandrs Kiršteins: “Latvija tikai pēdējos mēnešos jau ir uzņēmusi vairākus simtus nelegālo imigrantu no visas pasaules, kuru prasības par patvērumu tiek izskatītas. Nelegālo bēgļu centrs Daugavpilī ir pārpildīds, tos izvieto pat policijas īslaicīgās aizturēšanas izolatorā. Tas viss notiek papildus tiem 300 000 neintegrētiem imigrantiem no PSRS, kurus mums jau vienreiz uzspieda Rietumvalstis.”

Pikets ilga stundu un noslēdzās plānotajā laikā – plkst.19, taču piketa viens no organizātoriem piedāvāja noslēgt pasākumu ar gājienu pie Brīvības pieminekļa, lai nodziedātu Latvijas valsts himnu.

Pikets kopumā norisinājās mierīgi.

Latviešu nācijai tiek iegalvots, ka citas tautas ir nesušas tai izglītību, kultūru, prasmi un spējas, jo latvieši vienmēr bijuši tikai vergi, zemnieki un kungu kalpi. Saka, ka latvieši ir ar verga dvēselīti un lētticīgu saprašanu. Ja reiz tā ir, tad kādā veidā latviešu starpā dažādos vēsturiskos starplaikos uzrodas izcili zinātnieki, rakstnieki, spožas personības, kā arī karotprasme un augsti sasniegumi dažādās nozarēs? Latvieši nav bijusi tauta, bet vergu pūlis? Ja reiz tā ir, tad kādā veidā uzradās turīgie Kuršu ķoniņi? Kādā veidā 700 gadu laika posmā latvieši nemitīgi ar kādu karoja savas zemes aizsargāšanā, ja reiz bija vergi? Latvijā gadsimtiem dzīvojošie vācu kungi, tik un tā vēl 18. gadsimtā esot baidījušies no latviešiem, spītības un bezbailības dēļ, kā arī dēļ nepakļaušanos netaisnības priekšā. Kādā veidā izveidojās verga dvēselītei neatbilstošs raksturs? Zīmīgi, ka “1746. gada Brāļu draudzes sinodē Ceistā, Holandē, kur debatēs par iespējamu latviešu Brāļu draudzes patstāvību kā pretargumentu tai minēja apstākli, ka viņos [latviešos] vēl ir dzīvs seno valdnieku gars.” -raksta Gundars Ceipe grāmatā “Dieva tautas dzimšana latvieši”. Kā verdziski domājošie spējuši uzvarēt leģendārajā Bermontiādes kaujā? Kā panākami Kurzemes katlā  latviešu brīnumainie rezultāti, turoties pretī skaitliskam pārspēkam?

Varbūt nākošreiz dzirdot šādus vārdus vērts pavērot, kurš to saka un ar kādu mērķi.. Un izrādīsies, ka tās ir bailes no Latvijas īstajiem saimniekiem valsts nācijas-latviešiem, jo “kultūras nesēji” nejūtas tai piederīgi.

Nesen klajā nākusi mācītāja Gunta Kalmes grāmata „Latviešu karotprasme 1944-1945 desmit sarunas par Latviešu leģionu”. Grāmatas prezentācijas laikā, tika pārdots 300 eksemplāru. “Jāņa Rozes” grāmatnīca ir pasūtījusi 100 eksemplāru. “Latvju grāmata”- 60. Kara muzejam un okupācijas muzejam atvēlētas 400. Trīs dienās pārdotas puse no 1000 grāmatu tirāžas.

Zināms, ka aiz izcilām personībām stāv ne mazāk spožas zvaigznes, kuras palīdz iecerei izdoties. Tāpēc šoreiz stāsts par ēnā palikušo, kurš noteikti jāizgaismo. Stāsts par grāmatu izdevēju ilggadējo Latvijas politiķi Aleksandru Kiršteinu.

Aleksandra Kiršteina pārstāvētā biedrība “Domas spēks”  aizņem specifisku vietu izdevēju klāstā, jo tās mērķis saistāms ar latviešu pašapziņas atspoguļošanu vēsturiskajos laika posmos. Biedrības nākotnes plānos ietilpst rudenī izlaist grāmatas par prūšiem un Vidzemes  latviešu un igauņu  ķoniņiem, sauktiem par leimaņiem Vidzemē.

Jautājums: Kiršteina kungs, kādu grāmatu izdevāt pirmo reizi?

Aleksandrs Kiršteins: 2007. gadā radās ideja iztulkot Aleksandra Solžeņicina pazīstamo darbu  ”200 gadus kopā”. Grāmatā tiek aprakstīts boļševisma ģenēzes process. Arī par to, kā 1918. gadā radās pirmās koncentrācijas nometnes, par kurām Latvijā maz zināms. Kaut gan ir Jura Lina grāmata “Zem skorpiona zīmes”, taču to nevar salīdzināt ar Solžeņicina grāmatu. Mūsu biedrība “Domas spēks” bijām pirmie, kuri iztulkoja grāmatu latviešu valodā 2008.gadā. Taču faktiski biedrība tika izveidota ar mērķi aizpildīt robu, kuras lielās izdevniecības ir palaidušas garām. Proti, grāmatas par latviešu pašapziņu. “Nezināmais karš: Nacionālie partizāni cīņā pret  padomju okupantiem no 1944. līdz 1956. gadam” klajā nākusi divos izdevumos. Iztulkots arī angļu valodā un ir atrodams Amazon Kindle elektroniskajā grāmatnīcā. Roberts Gabris sarakstījis labu grāmatu “Latvju virsnieks Nr. 35473″,   Kurts Grīnups  sarakstīja partizānu atmiņu grāmatu „Cauri komunisma ellei”; 2009 gadā izdevām Arnolda Bērza sarakstīto grāmatu “Sarkanā migla”. Grāmatā apkopotas pretlatviskās organizācijas Latvijā, ne tikai par Interfronti. Uzskaitītas vairāk nekā 20 organizācijas, kuras aktīvi darbojās pret Tautas Fronti.

Jautājums: Kādās grāmatās bija jāiegulda vairāk darba?

Aleksandrs Kiršteins: Lielākais darbs bija veicams ar Agra Dzeņa grāmatu „Kuršu ķoniņi un citi lēņavīri Rietumlatvijā” un ar Gunta Kalmes grāmatu „Latviešu karotprasme 1944-1945 desmit sarunas par Latviešu leģionu”. Zināms, ka Eiropā nav praktiski nevienas valstis, kas nebūtu cīnījusies antikomunistiskā koalīcijā pret Staļina režīmu sākot ar Somiju un beidzot ar Itāliju.

Jautājums: Uzskaitiet, lūdzu, arī pārējās valstis.

Aleksandrs Kiršteins: Rumānija, Slovākija, Ungārija, Bulgārija, Baltijas valstis un pat tās valstis, kuras tika uzskatītas par neitrālām Dānija, Zviedrija, Norvēģija, arī flāmi piedalījās kā brīvprātīgie 4.SS tanku divīzijā. Viņus nepiespieda, armijā neiesauca. Praktiski nav neviena zināma valsts, kura nekarotu pret Staļinu un boļševismu. Piemēram, Spānija tiešā veidā nepiedalījās, taču sūtīja vienu divīziju uz austrumfronti. Dānijas karalis 1941.gada 22. jūnijā parakstīja rīkojumu par brīvprātīgās divīzijas dibināšanu. Pēc kara visiem bija jāmelo un jāizliekas, ka piedalījušies antihitleriskā koalīcijā.

Jautājums: Kāds bija melošanas iemesls?

A. Kiršteins: Jo karā uzvarēja Anglija un Amerika, nevis Krievija, kura pēc tam stāstīja, ka piedalījusies antihitleriskā koalīcijā. Krievija kā Vācijas sabiedrotā taču uzbruka Somijai, Polijai un iegāja arī Baltijas Valstīs un tikai pēc tam pārsviedās sabiedroto pusē, kad dabūja pa mizu no saviem nesenajiem draugiem vāciešiem. Un tagad Krievija stāsta, ka cīnījusies pret fašismu. Briti un amerikāņi gaisa uzlidojumos sagrāva 80% no Vācijas stratēģiskajiem mērķiem un pārējās valstis karoja pret boļševikiem. Tāpēc mūsu biedrība aizpilda šo vēsturisko robu. Jaunā grāmata “Latviešu karotprasme” domāta jaunsardzei un jauniešiem. Tā ir ar krāsainām ilustrācijām.  Attēloti ieroči, formas tērpi, dienesta pakāpju atšķirības zīmes. Lai jaunie cilvēki zina kā tas bija.

130 000 tūkstošu cilvēku piedalījās leģionā tiešā veidā, tas nozīmē, ka katra trešā ģimen, jo ,toreiz ģimenes bija lielas, saistīta ar leģionu. Praktiski katrā ģimenē bija kāds no radiniekiem iesaistīts leģionā, tā bija tautas kustība pret boļševikiem. Tāpēc ir apkaunojoši, ka 16. martā politiķi izliekas, ka viņiem nav nekādas saistības ar to. Tagad grib norobežoties un izpatikt Rietumvalstu politkorektajai pasaules interpretācijai. Bet mēs taču zinām par to, ka tagad jau publicētos dokumentos par 1943. gada apspriedēm Teherānā ir rakstīts, ka ASV prezidents Franklins Delano Rūzvelts Staļinam pateica: “Ja jūs pēc kara ieiesiet Baltijas valstīs mēs neiebildīsim.” Tātad mēs tajā laikā palikām bez sabiedrotajiem. Notika Baltijas valstu okupācija.

Jautājums: Kā Jūs domājat, kāpēc lielās izdevniecības Latvijā iespējams, ka nesaskata vajadzību aizpildīt robus latviešu nācijas pašapziņas laukā?

A. Kiršteins: Daudz kas notiek pēc inerces. LPSRS laikos nedrīkstēja tādas lietas atcerēties. Robu aizpildīja ar Garllība Merķeļa rakstīto par 700 gadu verdzības vēsturi. Taču tagad mēs zinām, ka Merķelis saņēma naudu no cara administrācijas, par rusifikācijas fakta noklusēšanu. Piemēram, tajā laikā neviens nezināja, ka Livonijā nebija dzimtbūšanas un apstākļi bija daudz labāki, nekā Rietumeiropā, kurā iedzīvotāji dzīvoja sliktākos apstākļos. Jāsaka, ka arī pirms kara bija sevišķa cīņa ar vācbaltiem, tāpēc nebija vēlmes daudz reklamēt patieso situāciju. Atcerēsimies, jaunlatvieši domāja, ka viņi varētu konkurences cīņā saimnieciski uzvarēt un parādīt savu pārākumu par vāciešiem. Tad vajadzēja netīši izpatikt Krievijas cara administrācijai. Piemēram, Kaspars Biezbārdis, Krišjānis Valdemārs un citi domāja, ka varētu orientēties uz Krieviju, lai izspiestu ekonomiskās sacensībās vāciešus, bet beidzās ar to, ka sākās rusifikācija un krievi viņus pašus izspieda. Vēlāk pēc inerces arī Latvijas laikā tā sistēma darbojās un turpinājās.

Jautājums: Tā bija toreiz, divu lielvaru attiecību kārtošana uz mazas valsts rēķina, bet kāpēc mūsdienās politiķi izliekas, ka nesaprot 16. marta nozīmi? It kā nesaprot arī valstiskās pašapziņas nostiprināšanas nepieciešamību? Neizprot pat jaunās Latvijas vēstures notikumus?

A. Kiršteins: Latvijas laika vēsturnieki ir citā saulē, bet viņu vietā nāca padomju laikā skolās apmācītie. Kaspars Kļaviņš par to labi raksta: “Jūs nevarat būt adekvāts Latvijas vēsturnieks, ja nezināt lejasvācu un latīņu valodu”. Jo dokumenti tika rakstīti latīņu vai lejasvācu valodā. Par Hanzu apraksti glabājas Ziemeļvācijā. Ir materiāli arī Anglijas arhīvos un Vatikānā. Starp citu, Kaspars Kļaviņš un Agris Dzenis zina lejasvācu valodu un tādēļ spēj uzzināt vēsturisko patiesību.

Jautājums: Bet padomju laika vēsturnieks zina krievu val. un rokās pa Krievijas arhīviem..

A. Kiršteins: Viņš zina krievu un varbūt arī angļu val. Tāpēc jēdzīgus materiālus arī no arhīviem dabūt nevar.

Jautājums: Runājot par mūsdienu politiķu attieksmi pret patieso Latvijas vēsturi, šķiet, ka tagad izlikties par to, ka neko nesaprot arī nebūtu adekvāti. Piemēram, bijušais deputāts Visvaldis Lācis uzrakstīja „ Īsa latviešu leģiona vēsture” un skaidroja Saeimas deputātiem 16. marta nozīmi. Kāpēc jāturpina V.V-Freibergas 2006. gada Brīvības pieminekļa žoga apvilkšana šajā datumā. Toreiz fiziskā veidā, bet tagad norunas veidā, ka ministri nedrīkst piedalīties gājienā pie Brīvības pieminekļa. Kas tas par farsu?

A. Kiršteins: Jānis Straume no “Tēvzemei un Brīvībai/LNNK” rakstīja un izdalīja grāmatiņas skolēniem par 16. martu. Taču nopietnu izdevumu nav bijis.

Jautājums: Droši vien Krievija jau saskata savas leģendas apdraudēšanu, jo nesen Krievijas ārlietu ministrs pārmeta Latvijai vēstures pārrakstīšanu.

A. Kiršteins: Varētu padomāt, ka Krievija reklamē un ir ieinteresēta, lai sabiedrībā izplatītos ziņa par to, ka pēc Parīzes ieņemšanas, Staļins nosūtīja apsveikuma kartiņu Hitleram. Lai viņi vispirms savā vēsturē ieskatās. Bet latviešiem ir tā lieta, par kuru Kaspars Kļaviņš uzsver, ir jāmaina latviešu cietēja oreols. Latvieši bija arī ļoti turīgi cilvēki. Piemēram, Šteinhauers viens no turīgākajiem rīdziniekiem.[No red. Viens no galvenajiem Rīgas apkārtnes latviešu hernhūtiešu vadītājiem] Viņam piederēja četras muižas. Pie viņa meitām baroni stāvēja garā rindā kā precinieki. Un neviens nespēja mēroties bagātības ziņā. Tāpēc iestāstītais par 700 verdzības gadiem bija lielvaru konkurences savstarpējā cīņa par mūsu teritoriju.

Jautājums: Vai tā ir galvenā problēma, kas iedzīta latviešu identitātē, kura nemaz neatbilst patiesībai un tādā veidā tiek smeltas sekas, jo šodien jaunieši Latvijā nevēlas strādāt un iedzīvotāji dzīvo uz pabalstiem?

A. Kiršteins: Ne tikai. Padomju laikos mums vairs nemācīja kristīgo ticību. Kļaviņš pareizi atklājis, mums iegalvots, ka šeit dziedāja laimīga tauta un tad ienāca krustneši un visus paverdzināja. Piemēram, Cēsu pilī dzīvoja četrpadsmit krustneši, sakiet kā viņi varēja 200 000 vidzemnieku paverdzināt? Tas nebija iespējams. Tas bija sadarbības Līgums, kuru noslēdza vietējie iedzīvotāji ar ordeņbrāļiem. Latvieši piesaistīja sabiedrotos un noslēdza sadarbības līgumus, lai pasargātu sevi no kaimiņu igauņu, leišu un krievu sirojumiem. Krustnešiem bija modernizēts aprīkojums. Viņi šāva ar arbaletiem, bet mūsējie šāva ar lokiem. Tā arī ir visa atšķirība. Turklāt mēs taču arī zinām, ka pastāvēja arī pāvesta bulla. Ja kāds latvietis pieņēma kristīgo ticību, tad automātiski nokļuva baznīcas aizsardzībā un viņu aiztikt nevarēja. Un tāpēc tādi vēsturnieki kā Šterns, sīki tos laikus apraksta. Tieši tāpēc par Kuršu ķoniņiem pat nevarēja iepīkstēties. Tas negāja kopā ar to, ka visi taču bija vergi un dzimtcilvēki.

Jautājums: Un tad izrādās, ka bija bagāti un ietekmīgi latvieši. To taču nedrīkst pieļaut, lai par to zinātu, savādāk latviešos celsies nacionālā pašapziņa..

A. Kiršteins: Jā, skolās nemācīja, ka mestra Pletenberga laikā Smoļinas kaujā livonieši Andreja Peniķa vadībā sakāva Ivanu III. Un tādēļ krievi 50 gadus šeit nevarēja iekļūt. Ja viņi būtu ieņēmuši Vidzemi, tad visus iedzīvotājus būtu uzsēdinājuši uz mietiem. Es domāju, ka galvenā kļūda sākās ar to, ka agrārās reformas laikā vācbaltiem zemi  un mežus konfiscēja nesamaksājot. Tā bija liela kļūda. Viņiem pie muižu centriem atstāja tikai 50 hektārus zemes, kas bija par maz, lai saimnieciski tās uzturētu. Un pat tie, kas karoja brīvības cīņās, piemēram, Līveni, zaud;eja savu Mežotnes muižu. Tas sabojāja attiecības starp vāciem un latviešiem. Un līdz šodienai mēs saskaramies ar situāciju, ka tagad Latvijā ir palikušas labi, ja kādas 20 muižu ēkas labā stāvoklī. Pārējās ir sabrukušas. Tas ir politiskās darbības rezultāts. Ja mēs saprātīgi būtu rīkojušies agrārā reformā, tad šodien nebūtu ne tāda Rībentropa-Molotova pakta ne arī PSRS laikā Latvijā sabraukušo krievu. Jo, ja tiek izspiesti 60 000 vācbaltu no Latvijas, kuriem ir sakari ar lieliem rūpniekiem un bankām, tad kas tiek saņemts pretī? To vietā nāca 600 000  aziātu no austrumiem.

Jautājums: Kāda ir jūsu attieksme saistībā ar centieniem pareizticīgo ziemassvētku padarīšanu par valsts svētkiem?

A. Kiršteins: Varu atbildēt tikai nenopietni. Kā var pēc Jaunā gada svinēt Ziemassvētkus? Un neiedomāties, ka tādā gadījumā vajadzētu pastumt arī Jauno gadu uz priekšu. Tā ir šizofrēnijas pazīme. Līdzīgi, kā var būt Sanktpēterburga Ļeņingradas apgabalā? Bet arī atsaukšanās uz vecticībniekiem ir aplama. Jauno kalendāru Latgalē ieviesa pēc Polijas karaļa Sigismunda Augusta rīkojuma 1584. gadā, bet vecticībnieki Latvijā parādījās vēlāk, kā bēgļi no Pētera I vajāšanām. Kad Jūs ienākat svešā zemē taču neuzspiežat visai valstij savus pātarus. Viņiem deva patvērumu zemē, kura lieto jauno kalendāru, viss!

Aleksandrs Kiršteins. Foto: f64

«Katrai Latvijā dzīvojošajai tautai ir jārēķinās ar zināmiem vēsturiskiem zaudējumiem. Bet vislielākie zaudējumi šeit, Latvijā, ir bijuši pamatnācijai. Mēs, latvieši, esam samierinājušies ar to. Latviešu organizācijām nav atdots gandrīz nekas, un tāds ceļš – lai pieprasītu atdošanu – mums nebija pieņemams,» savulaik teica advokāts Andris Grūtups,-ziņo nra.lv

Viņš uzskatīja, ka arī ebrejiem jāsamierinās ar vēsturiskiem zaudējumiem. «Nedrīkst sevi nostādīt ārpus valsts un likuma. Vienīgā tauta, kurai šajā teritorijā varētu piešķirt izņēmumus un privilēģijas, ir latvieši. Jo šī ir Latvijas valsts. Ja kādam šāds noteikums nepatīk, tas var izvēlēties citu valsti, kur dzīvot. Bet kopumā ebreju aktivitātes restitūciju jautājumā es vērtēju tikai ar diviem vārdiem: alkatība un nekaunība.»

Šodien nekas nav mainījies: atkal aktualizēts jautājums par «ebreju restitūcijām». Tiek pārkāpts Civillikums, lai apmierinātu kādas 2003. gadā dibinātas padomes iegribas, ievīstot tās «vēsturiskas netaisnības likvidēšanas» ērtajā sedziņā.

Par situāciju «ebreju restitūciju» jautājumā intervija ar Saeimas deputātu Aleksandru Kiršteinu (Nacionālā apvienība).

– Ar ko kārtējais Civillikuma revidēšanas gadījums atšķiras no pārējiem līdzīgiem gadījumiem, piemēram, 2012. gadā, kad domstarpību dēļ, nepiekrītot toreizējā premjera Dombrovska viedoklim «ebreju restitūciju» jautājumā, atkāpās tieslietu ministrs Gaidis Bērziņš (Nacionālā apvienība)?

– Vienīgi ar to, ka 2006. gadā šim procesam nebija Saeimas vairākuma piekrišanas, jo nebija pietiekams lobija darbs. Toreiz nevarēja uzspiest uz premjeru Aigaru Kalvīti tik spēcīgi kā vēlāk uz nākamo premjeru Dombrovski, kura dzīvesbiedrei bija viena miljona kredīts Hipotēku un zemes bankā, kā arī ziedojumi varas partijām.

– Kas ziedoja? Latvijas Ebreju draudžu un kopienu padomes (EDKP)  priekšsēdētājs Arkādijs Suharenko, kas līdztekus ir Rietumu bankas akcionārs?

– Ziedoja cilvēki, kas saistīti ar Rietumu banku.

– Atgādināsim, ka Rietumu banka no Hipotēku bankas ar ievērojamu atlaidi iegādājās Dombrovska  sievas, kā arī viņa kādreizējās padomnieces Sandras Bukanes neveiksmīgajam rindu māju biznesam izsniegtos kredītus vairāk nekā viena miljona latu apmērā. Dombrovsku ģimene kļuva atkarīga no Rietumu bankas īpašnieku labvēlības. Tāpēc skaidrs, ka Dombrovskim un Vienotībai visādi vajadzēja un arī tagad vajag atbalstīt Suharenko labi iecerēto biznesu ar nosaukumu «ebreju īpašumu atgūšana». Ne velti Suharenko ziedojumos politiskajām partijām (Vienotībai, ZZS un Saskaņai) 2014. un 2013. gadā iztērējis 32 000 eiro un 10 000 latu. Bet kāpēc šis «ebreju restitūciju» jautājums tiek akcentēts tieši tagad?

– Tāpēc, ka šis jautājums tagad ir daudz labāk sagatavots nekā, teiksim, 2012. gadā. Vairākas sūdzības ir iesniegtas Amerikas ebreju organizācijām, kuras caur savām lobistu grupām virza konkrētus jautājumus. Latvijā vairākas reizes parādījās ASV Kongresa īpašais šo jautājumu vēstnieks. Bet galvenais ir tas, ka ikvienas nākamās Saeimas deputāti Latvijas vēsturi zina mazāk, toties ir bezprincipiālāki. Nerunāsim nemaz par Latvijas likumu zināšanām. Tāpēc šis ir īstais brīdis, lai vietējie aktīvisti realizētu vērienīgu finanšu un materiālo afēru.

– Šobrīd EDKP pieprasa piecus īpašumus, un Saeima ir gatava pieņemt īpašus likumus, kas ļautu šai padomei tos pārņemt. Vai tas nenozīmē to, ka ar šiem pieciem ēstgriba netiks apmierināta un ebreji pieprasīs vēl  daudz ko citu?

– Jā, tas to nozīmē. Latvijas Avīzē bija publicēta Suharenko vēstule, kurā viņš noraida vientiesīgo Vienotības deputātu cerību, ka ar dažiem atdotiem īpašumiem pietiks. Vēstulē Suharenko raksta: «Restitūcijas problēmu arī neizdosies atrisināt, lietojot «salami taktiku» – sadalot sīkos gabaliņos un tādējādi padarot šo problēmu mazāk asu un aktuālu. Esmu pārliecināts, ka valdības locekļiem un Saeimas deputātiem beidzot ir jāsaņemas un jāpapūlas saprast un atzīt, ka pašreizējā situācija ne tikai draud Latvijai ar kādām neērtībām starptautiskajā arēnā, bet ir amorāla savā būtībā.»

– Piedodiet, bet kāds Suharenko ir sakars ar to ebreju kopienu, kas Latvijā bija pirms Otrā pasaules kara? Kāds pamats šeit kaut ko «regulēt» kaut kādai 2003. gadā dibinātai «padomei», kuras biedru vairākums ir cilvēki, kas Latvijā iebraukuši PSRS laikā no Krievijas, Baltkrievijas un citām «brālīgajām republikām»?

– Viņam ar pirmskara ebreju kopienu nav nekāda sakara. Bet, jāteic, gudrs vīrs, cepuri nost viņa priekšā: ja jūs nopērkat Dombrovska kunga viena miljona kredītu no Hipotēku un zemes bankas, bet pretim jums apsola ieguldīt teju 30 miljonus eiro – vai tad tas nav izdevīgs darījums? Tā tas šobrīd notiek. Dombrovska valdības laikā šo kredīta lietu bīdīja jau pieminētā Bukane, un tas viss notika saistībā ar Rietumu banku. Suharenko ir tas cilvēks, caur kuru bija paredzēts visu šo lietu nokārtot. Iepriekšējā Saeimā tas neizdevās, toties tagad ir atrasti divi vientiesīgi deputāti, kas nepārzina Latvijas vēsturi, toties ir no partijas Vienotība – Ojārs Kalniņš un Atis Lejiņš, kuri staigā apkārt un stāsta, ka Latvija ir vienīgā valsts pasaulē, kas neko nav darījusi restitūciju lietā.Viņi aizmirst, ka valsts uztur gan ebreju skolas, gan muzeju, gan Jūdaistikas studiju centru.

– Latvija ir atdevusi 36 īpašumus!

– Protams. Debatēs aizrādīju, ka viņi nezina vēsturi. Tas ir apkaunojoši, ka Ārlietu komisijas priekšsēdētājs Ojārs Kalniņš staigā apkārt, stāstīdams blēņas. Precizēsim: 90. gadu sākumā Ebreju kultūras biedrībai tika piešķirta ēka Skolas ielā 6. Daugavpilī ebreju sabiedriskās organizācijas atguva trīs ēkas. Liepājā draudze atguva pirmskara ēku Kungu ielā. 1992. gadā tika atjaunota medicīniskās aprūpes biedrība Bikur Holim, kurai Rīgas dome atdeva tai piederošo pirmskara slimnīcu. Tās filiālei Žēlsirdīgās māsas tika atdota bijušās sieviešu slimnīcas ēka. Valsts uzņēmās finansēt arī ebreju reliģisko izglītību un ebreju kopienas centienus pētīt savu vēsturi. Līdztekus jau esošajai Simona Dubnova vidusskolai 1995. gadā Rīgā atvēra hasīdu reliģiskā virziena Habad Lubavič pamatskolu, ko finansē valsts. 2001. gadā akreditēja muzeju Ebreji Latvijā, kas sāka saņemt valsts finansējumu. Bet problēmas sākās tad, kad Suharenko metās principiālā cīņā par šodienas ebrejiem it kā piederošiem īpašumiem.

– Varbūt Saeimai pieņemt likumu, ka ebreji ir izredzētā tauta un ka viņiem ir lielākas tiesības nekā jebkurai Latvijā dzīvojošai tautai?… 2011. gadā Ojārs Kalniņš stāstīja par «holokausta laikā ebrejiem atņemtajiem īpašumiem». Kā holokausta laikā tos varēja kādam atņemt, ja visu jau bija atņēmuši iepriekšējie – padomju – okupanti?

– Tagad Kalniņa kungs mazliet ir uzlabojis savas zināšanas, nu viņš saprot, ka visi īpašumi atņemti Latvijas PSR laikā. Taču viņš nezina to, ka Latvijā īpašumus neatdod atbilstoši tautībai, bet atbilstoši īpašumtiesībām. Viņam jūk etniskās un ģeogrāfiskās lietas. Ja mēs sakām «ebreji», tad karaīmi ir ebreji, tā ir reliģiska sekta, kas radās 8. gadsimtā un kas neatzīst jūdaisma rituālus un talmudu. Kalniņa kungam patīk atgādināt, ka Latvija 2009. gadā esot atbalstījusi Terezinas deklarāciju, kura paredz atdot nacistu nozagtās mākslas vērtības un īpašumus, bet deklarācijā politkorekti noklusēts, ko darīt ar komunistu nozagto, un to nav ratificējusi Saeima. Ebreju – karaīmu Latvijā vairs nav, tos iznīcināja padomju agresori. Nav mums vairs arī vācbaltu, kurus piespieda aizbraukt Staļina – Hitlera noslēgtā pakta rezultātā.

– Taču Suharenko uzstāj, ka «īpašumi jāatdod ebrejiem».

– Kāpēc gan neuzstāt un kādam kaut ko neuzspiest, ja viņu neviens neaptur un ja cilvēki pakļaujas šim spiedienam, nezinādami atšķirības starp tautām, kopienām un reliģiskām organizācijām? Šajā jautājumā neko nedara arī mūsu Ārlietu ministrija un tās ilgstošais ministrs Edgars Rinkēvičs, kurš nav izskaidrojis ASV pārstāvim holokausta jautājumos kādu interesantu lietu, proti, ka Latvija būtiski atšķiras no Lietuvas. Viļņā savulaik darbojās viena centrālā organizācija, kurai piederēja liela daļa no Viļņas zemes ar īpašumiem uz tās. Lietuvā ir atjaunota vienota organizācija, un Lietuvas valdība ar vienu lēmumu atdeva kaut kādus īpašumus. Savukārt Latvijā bija ļoti daudzas un savstarpēji karojošas organizācijas. Vai jūs varat iedomāties, ka konservatīvā ebreju deputāta Dubina, kuru krievi izsūtīja uz Sibīriju, īpašumus atdotu no Krievijas iebraukušam komunistam? Ja runājam par skolām, bija divas izglītības sistēmas: idišā un ivritā. Šīs sistēmas nebija draudzīgas. Bija ebreju studentu un skautu organizācijas. Bija organizācija BETAR, kas gatavoja jauniešus darbam Palestīnas kibucos. Viņi tika gatavoti Izraēlas valsts atjaunošanas vajadzībām. Kāds sakars tam visam ar cilvēku grupu, kas savulaik iebraukusi Latvijā no Padomju savienības?

– Tas nozīmē, ka Suharenko ir uzurpējis visu šeit dzīvojošo ebreju, jūdu, karaīmu utt. intereses?

– Suharenko vienkārši ir veikls zellis, kam ar Latviju nav nekāda sakara.

PILNU INTERVIJU LASIET ŠODIENAS NEATKARĪGAJĀ

Aleksandrs Kiršteins,foto: delfi.lv

Rīgas domes priekšsēdētājs Nils Ušakovs 3.aprīļa intervijā interneta portālam ,,TVNET” apgalvo, ka Krievijas rīcība, pievienojot Krimu, esot tas pats, kas latviešu nacionālistu prasība pēc Abrenes.

Ušakova kungs apgalvo, ka pēc lietas būtības un vietējo noskaņojuma Krima vienmēr esot bijusi krievu zeme, neskatoties uz Hruščova lēmumu 1954.gadā.

Te vietā nedaudz atgādināt vēsturi. Krievi nekad nav bijuši Krimas pamatiedzīvotāji. Krimā viņi parādījās tikai 1783.gadā, kad Krievijas karaspēks okupēja Krimu. Pēc Krimas ieņemšanas cara administrācija uzreiz sāka plašas represijas pret Krimas tatāriem, kā rezultātā 18. un 19.gs. bija vairāki masu emigrācijas viļņi uz Turciju, kurā tagad dzīvo ap pieci miljoni Krimas tatāru pēcnācēju.

Emigrējušo vietā ar Maskavas atbalstu Krimā sāka iespiesties slāvu kolonisti, un 1939.gadā krievi jau pārsniedza pusi no Krimas iedzīvotājiem. Pēc 1944.gada maija, kad izsūtīja visus Krimas tatārus, masveidīgi sāka ierasties armijas un čekas augstākie virsnieki kā arī kompartijas augstākās nomenklatūras pārstāvji. Viņi uzreiz ievācās Krimas tatāru vēl siltajos mājokļos ar iedzīvi, jo vietējiem iedzīvotājiem, tos izsūtot, atļāva paņemt tikai 20 kg personīgo mantu.

Lai pilnībā pabeigtu Krimas pārkrievošanu, 1944.gada jūnijā papildus vēl izsūtīja 41 854 no seniem laikiem mītošos grieķus, bulgārus un armēņus. Vietējo iedzīvotāju kapu vietas tika apgānītas, jo ienācēji izmantoja kapu pieminekļus jaunu mājokļu būvniecībai.

Brežņeva laikā no 1967. līdz 1976.gadam uz Krimu pārcēla vēl 500 000 krievvalodīgos no Voroņežas, Rostovas, Tambovas, Stavropoles un Krasnodaras apgabaliem. Tā Krima ar rāvienu kļuva krievu zeme ,,faktiski un pēc vietējo iedzīvotāju noskaņojuma”.

Krimas separātismu esot izraisījis bēdīgais autonomās republikas sociāli ekonomiskais stāvoklis, uzskata Ušakova kungs, aizmirstot pateikt, kas par to ir atbildīgs.

Prokrieviskā Krimas Augstākā Padome jau 1992.gadā pasludināja Krimu par neatkarīgu valsti un krievu valodu kā vienīgo valsts valodu. Jeļcins gan toreiz to neapstiprināja, tomēr Krima saglabāja stipru autonomiju un krievisku pārvaldi.

Rezultātā 20 gados Krima kļuva par viskriminālāko krievu apdzīvoto teritoriju pēcpadomju telpā. Alkoholisms, rekets, prostitūcija, zādzības un gaisā uzsprāgušo bandītu automobiļi kļuva par autonomās republikas ikdienu.

Tūristu skaits no 8-10 miljoniem sezonā 20 gados samazinājās līdz diviem miljoniem. Britu žurnāls ,,Economist” (1995.15.07.) konstatē: ,,Ļoti maz ir tādu krievu, kuriem būtu dziļas saknes Krimā, lai gan Krimu krievi iekaroja jau Katrīnas Lielās laikā un tā bija Krievijas sastāvdaļa līdz 1954.gadam”. Te ir daļēja līdzība ar Latviju, kurā arī daudziem iebraucējiem joprojām nav ne sakņu, ne vēlmes tādas iegūt.

Ušakova kungam varētu piekrist tikai vienā gadījumā par Abrenes un Krimas līdzību, ja viņš ar to būtu domājis Krievijas solījumu un parakstīto līgumu neievērošanu. Abos gadījumos redzam, ko vērti ir Kremļa diplomātu paraksti uz starptautiskiem līgumiem.

Latvijas Krievijas miera līgumā 1920.gadā Krievija uz mūžīgiem laikiem atteicās no jebkādām pretenzijām nākotnē pret Latviju, bet Ukrainas gadījumā 1994.gadā, parakstot Budapeštas vienošanos kopā ar ASV un Lielbritāniju, garantēja Ukrainas teritorijas nedalāmību apmaiņā pret Ukrainas atteikšanos no kodolieročiem.

Pavisam komiska izklausās Nila Ušakova taisnošanās par SC apkaunojošo sadarbības nepieciešamību ar Putina “Vienoto Krieviju”, jo tā nodrošinot tūrisma attīstību Rīgā un kravas ostā. Vai tiešām Ušakova kungs cer iestāstīt, ka tūristu skaitu nosaka Putina personīgā labvēlība, nevis rubļa kurss, kura kritums par 25% no gada sākuma strauji pārsvītro Krievijas vidusšķiras pārstāvju cerības uz ārzemju ceļojumiem?

Kas attiecas uz kravu attīstību Rīgas ostā, nopietnāk būtu analizēt, kā to ietekmēs straujā investīciju un iedzīvotāju naudas aizplūšana no Krievijas. Vai Rīgas brīvostas valdes loceklim tā vietā, lai attaisnotu sadarbību ar Putina partiju, nebūtu labāk meklēt citas alternatīvas kravu plūsmām Rīgā? Vai Ušakova kungs tiešām tic, ka Krimas okupācija un Krievijas pasu dalīšana Ukrainas iedzīvotājiem, ignorējot starptautiskās sabiedrības viedokli, neizraisīs jaunu sankciju vilni pret Krieviju?

Nila Ušakova amata pienākumi paredz viņam pārstāvēt Rīgas pašvaldību attiecībās ar valsti un starptautiskajām organizācijām, tāpēc mums visiem nopietni jāpārdomā, kādu signālu 21.gadsimtā sūta pasaulei cilvēks, kas atbalsta Krievijas valdības izplatītos vēstures viltojumus un nespēj nosodīt Ukrainas teritorijas prettiesisku pievienošanu Krievijai?

Līdzīga ziņa

VIDEO Kas notiek Ukrainā? „Atklāti par patiesību” raidījumā Einars Semanis un Aleksandrs Kiršteins

Raidījumu vada: Tālivaldis Tālbergs – LKR prezidents

Viesi:

Einars Semanis – LR Ārlietu Ministrijas
Ekonomisko un divpusējo attiecību
direkcijas vadītājs — vēstnieks
Aleksandrs Kiršteins – Rīgas domes deputāts

Aleksandra Kiršteina uzskati par Rīgas pārvaldi

Var jau būt – kādā jaukā dienā šī jaunā koalīcija “Saskaņas centrs” /”Gods kalpot Rīgai” sapratīs, ka Latvijā nevar būt divas valsts valodas, bet tikai viena, un tāpēc arī valsts izglītībai jābūt tikai latviešu valodā. Bet pagaidām tas izskatās mazticami.

Visi, kas iepazīsies ar mūsu programmu, sapratīs, ka mums ir ļoti pragmatiski un tālejoši uzstādījumi visos Rīgai svarīgajos jautājumos – transports, maģistrāles, tilti, ēku siltināšana, racionāla līdzekļu izlietošana un tā tālāk.

Nacionālisms jau nav pretrunā pragmatiskiem risinājumiem. Tā kā pēc izglītības esmu arhitekts un mans darbs ilgu laiku bija saistīts ar šo jomu, esmu diezgan pamatīgi iedziļinājies šajās problēmās. Piemēram, braucot caur Čiekurkalnu, mēs redzam ļoti labi izplānota, latviešu mentalitātei tuva pilsētas rajona degradāciju. Šie rajoni, tāpat kā Āgenskalns, Torņakalns, Teika, Mežaparks ar tiem raksturīgo apbūvi ir Latvijas vēsturisko pamatiedzīvotāju rajoni. Padomju laikā sākās to kropļošana. Starp vecajām mājām “iedētas” daudzstāvu paneļmājas. Es nerunāju par okupācijas laikā tapušajiem mikrorajoniem. Bet arī šobrīd, kad it kā apzināmies savas vēsturiskās vērtības, vienalga netiek darīts pietiekami to aizsargāšanai un atjaunošanai, tās pamazām iet bojā.

Pats sliktākais, ka pašreizējai domes vadībai pat trūkst izpratnes par šiem jautājumiem. Andris Ameriks radioreklāmā stāsta, ka paredzēts asfaltēt iekšpagalmus. Kuldīga un Ventspils jau desmit gadus neasfaltē iekšpagalmus, bet noklāj ar dekoratīvām plāksnītēm, kas izskatās daudz labāk un izmaksu ziņā nav dārgāk. Vai tad Rīga ir sliktāka?

Stāsts par Ķemeru sanatoriju

Ķemeri ir saistīti ar Rīgu. Mums programmā ir priekšlikums izveidot Lielrīgas padomi, kur sanāk kopā Rīga un tuvāko pašvaldību – Mār-upes, Garkalnes, Jūrmalas un citu – pārstāvji, lai apspriestu koordinācijas jautājumus. Rīgas lidosta ir Mārupes teritorijā, un, ja mēs nolemjam celt pie lidostas lielu izstāžu un konferenču centru, kas konkurētu ar Frankfurti, Ženēvu, Berlīni, tad bez tā neiztikt. Pašreizējai domei ir problēma sadarboties ar latviskām pašvaldībām, tā ir iekārtojusies Rīgā kā cietoksnī.

Runājot par Ķemeru sanatoriju, mani ļoti izbrīna Privatizācijas aģentūras un Ekonomikas ministrijas nolaidība, kuras uzdevums bija to uzraudzīt.

Mīts par Ulmaņlaikiem

Tikko Lielbritānija pieminēja Mārgaretu Tečeri, bija daudz pārraižu. Tās skatoties, man ienāca prātā, ka Tečeri var salīdzināt ar Kārli Ulmani. Mums ir bijušas daudzas ilūzijas. Viena ilūzija bija, ka pietiek iedibināt demokrātisku un liberālu sabiedrību un visas problēmas atrisināsies pašas no sevis. Tirgus visu sakārtos. Izrādījās, ka tā tomēr nav. Tajās pilsētās, kur pie varas ir mazs “diktators” vai “oligarhs”, tur ir kārtība un lielāks iedzīvotāju atbalsts. Kuldīga, Ventspils, Jelgava – tie ir daži piemēri. Kad investori meklē, kur ieguldīt, viņi grib runāt ar vienu cilvēku, dzirdēt skaidras atbildes, nevis skraidīt apkārt, saskaņojot viedokļus. Es nedomāju, ka Kārļa Ulmaņa laikā būtu iespējama situācija, ka Ķemeru sanatorijai divas nedēļas nav apsardzes. Tas nebūtu iespējams arī Ventspilī un Kuldīgā ar pašvaldību īpašumiem.

Arī Tečere politikā darbojās ar autoritārām metodēm. Viņai bija pretinieki, daudzi tagad, pēc viņas nāves, dejo, dzied “Ragana ir mirusi”, atceras, ka viņa “nozaga” bērniem bezmaksas pienu. Bet aizmirst, ka šo naudu viņa neiebāza kabatā, bet izmaksāja pabalstos trūcīgajiem studentiem. Pateicoties viņas reformām, Lielbritānija izrāvās, un viņai nepaslīdēja garām neviens sīkums.

Kārlim Ulmanim bija līdzīgi. Jā, tagad mēs to lasām atmiņās, un tie it kā ir mīti, bet cilvēki šīs īpašības gribētu redzēt mūsdienu politiķos, taču neatrod.

Viena teritorija-viena valoda

Vienā teritorijā nevar vienlīdzīgi pastāvēt divas valodas, agri vai vēlu lielākā valoda asimilēs mazāko. Tā tas bija ar karēļu valodu Karēlijas APSR, prūšu valodu Vācijā. Es ceru, ka valodniece Ausma Cimdiņa to spēs izskaidrot Ušakovam.

Latvija 90. gados ratificēja divas starptautiskās konvencijas – par ārvalstnieku “tiesībām” un par bēgļiem. Abās konvencijās teikts, ka parakstītājvalstis apņemas pēc iespējas asimilēt ārvalstniekus vai bēgļus, kuri ieradušies valstī. Neviena valdība nav centusies šīs konvencijas patiešām pildīt. Tieši pretēji – mums visas partijas, izņemot LNNK un “Visu Latvijai”, sit pie krūtīm un stāsta, ka mēs nevienu netaisāmies asimilēt, bet integrēt, saliedēt. Es vienmēr atgādinu, ka 1991. gadā vairāk nekā 400 000 cilvēku pateica “nē” brīvai un demokrātiskai Latvijai.

NA Saeimā ir 13 deputāti, no kuriem daļa ir bezpartijiski, tā ka iespējas ir diezgan ierobežotas. Kad NA mēģināja vākt parakstus par pakāpenisku pāreju uz izglītību latviešu valodā, diemžēl to neatbalstīja ne “Vienotība”, ne tie inteliģences pārstāvji, kas tagad parakstās par to, ka nevajag rīkot referendumu par eiro.

Autors: Aleksandrs Kiršteins

Pēdējā laikā no dažiem Vienotības un Reformu partijas frakcijas deputātiem Saeimā ir atskanējuši pilnīgi bezatbildīgi paziņojumi, ka Latvijā neesot risināti ebreju īpašumu restitūcijas jautājumi. Patiesībā īpašumu atdošana likumīgajiem mantiniekiem Latvijā sākās ar 1991.gada 19.marta Augstākās Padomes  likumu „Par Latvijas nacionālo un etnisko grupu brīvu attīstību un tiesībām uz kultūras autonomiju”, kura izstrādāšanā aktīvi piedalījās Ruta Marjaša un citi Ebreju kultūras biedrības pārstāvji un tika pabeigta 5. un 6. Saeimas laikā. Jau 1991. gada beigās tika pieņemts likums „Par namīpašumu atdošanu likumīgajiem īpašniekiem” un 1992.gadā likums „Par īpašumu atdošanu reliģiskajām organizācijām”. 1996.gadā papildus tika pieņemts likums „Par nekustamo īpašumu atdošanu akadēmiskajām mūža organizācijām”.

Ļoti aktīvi ebreju reliģisko un sabiedrisko īpašumu tiesību atjaunošanā piedalījās Rīgas ebreju draudzes rabīns Natans Barkāns, kā arī kopienas vadītāja Esfīra Rapiņa. Kopā ar viņiem AP komisijās jau galīgajā variantā rūpīgi tika izskatīti saraksti par katra konkrēta īpašuma mantiniekiem un iespēju atjaunot īpašumtiesības. 90.gadu sākumā Ebreju kultūras biedrībai kā pirmā tika piešķirta ēka Skolas ielā 6, bet Daugavpilī ar domes atbalstu ebreju sabiedriskās organizācijas atguva trīs ēkas. Liepājā draudze atguva pirmskara ēku Kungu ielā. 1992.gadā tika atjaunota medicīniskās aprūpes biedrība Bikur Holim, kurai Rīgas dome atdeva tai piederošo pirmskara slimnīcu, bet tās filiālei „Žēlsirdīgās māsas” tika atdota bijušās sieviešu slimnīcas ēka.

Valsts uzņēmās atbalstīt un finansēt arī ebreju reliģisko izglītību un ebreju kopienas centienus pētīt savu vēsturi. Bez jau esošās Simona Dubnova vidusskolas 1995.gadā Rīgā tika atvēra hasīdu reliģiskā virziena Habad Lubavič pamatskolu. 1998.gadā Latvijas Universitātē  tika nodibināts Jūdaistikas studiju centrs. 2001.gadā tika akreditēts muzejs „Ebreji Latvijā”, kuru iekļāva Latvijas valsts muzeju sistēmā, un tas sāka saņemt valsts finansējumu.

Kad radās problēmas?

Īpašumu restitūcijas jautājumu no jauna aktualizēja jaunā kopienas vadība un 2003.gadā dibinātā Latvijas ebreju draudžu un kopienu padome, kas apšaubīja Civillikuma normu piemērošanu ebreju īpašumu gadījumā.

Galvenā problēma ir tā, ka pirmskara Latvijā, atšķirībā no Viļņas apgabala, kurā izveidoja vienotu organizāciju – Centrālo ebreju padomi, nebija nekādas vienotas ebreju kopienas. Bija plašs politisko, reliģisko un sabiedrisko organizāciju spektrs ar reliģiski konservatīvo Agudat Israel un reliģiski cionistisko Mizrahi labajā spārnā, nacionālajiem demokratiem centrā un partiju Cionas Jaunatne vai marksistisko strādnieku partiju Bunds kreisajā. Arī daudzās sabiedriskās organizācijas parstāvēja atšķirīgas interes. Jaunatnes organizācija Betar apmācīja jauniešus fermās, lai viņi, izceļojot uz Palestīnu, tur dibinātu lauksaimniecības kooperatīvus. Biedrībai pat bija savs kuģis, kur apmācīt nākošos Izraēlas valsts kara jūrniekus. Komunisti pulcējās ebreju kultūras un izglītības centrā Arbeterheim. Savukārt 1928.gadā dibinātā Žīdu tautības atbrīvotāju biedrība audzināja ebreju jaunatni Latvijas patriotisma garā. Pastāvēja divas izglītības sistēmas ar Centrālo ebreju skolu organizāciju (lietoja idiš) un Skolotāju cionistu apvienība (ivritā). Darbojās skauti un studentu korporācija Betulija.

Protams, ka visām šīm organizācijām atrast tiesību pārmantotājus nav iespējams, tāpat kā tas nav iespējams arī viena miljona 20.gs. Latvijai zudušo latviešu, poļu, vācu (kuri nerepatriējās), igauņu, krievu un citu etnisko grupu pārstāvju gadījumā. Tas, protams, neliedz Saeimai katrā atsevišķā gadījumā ar atsevišķu likumu piešķirt valsts īpašumu kādai konkrētai sabiedriskai organizācijai tās funkciju nodrošināšanai. Tomēr ar rāvienu atdot Latvijas pilsoņu pirmskara īpašumus 2003.gadā dibinātai organizācijai, kuras biedru vairākumu veido PSRS okupācijas laikā no Krievijas, Ukrainas un Baltkrievijas iebraukuši cilvēki, nekādi nav iespējams, nemainot Latvijas Satversmes 91.pantu: „Visi cilvēki Latvijā ir vienlīdzīgi likuma un tiesas priekšā. Cilvēka tiesības tiek īstenotas bez jebkādas diskriminācijas.”

Ņemot vērā, ka spektrs.com e-pastā spektrszurnals@gmail.com joprojām tiek saņemti jautājumi ebreju organizācijas sabiedrisko celtņu īpašumu pieprasīšanas sakarā, tad piedāvājam interviju ar bijušo tieslietu ministru Gaidi Bērziņu (Nacionālā apvienība), un advokātu Andri Grūtupu un  deputātu Aleksandru Kiršteinu– par ebreju restitūciju jautājumu. Abas intervijas sagatavojusi “Neatkarīgā rīta avīze”

«Lai tagad ebrejiem sāktu kaut ko atdot izņēmuma kārtā, Saeimai ir jāatceļ vismaz kādi 30 pašas pieņemtie īpašumu reformas likumi, kas pieņemti laikā no 1990. līdz 1993. gadam ieskaitot, sākot ar likumu par valsts īpašuma konversijas principiem. Tur bija definētas gan denacionalizācijas, gan privatizācijas pamatnostādnes. Tad būtu jāatceļ visi pilsētu un lauku zemju privatizācijas likumi, visi namīpašumu, banku, tirdzniecības un rūpniecības uzņēmumu privatizācijas likumi,» teic advokāts Andris Grūtups, pie reizes atgādinādams, ka šie likumi nebalstījās uz principu: latviešiem dot, bet krieviem vai ebrejiem – nedot.

Juceklis šobrīd ir pamatīgs: jau trešo reizi ir aktualizēts t.s. ebreju īpašumu jautājums, taču nedz Saeimas deputāti, nedz valdības locīklas (ar dažiem izņēmumiem) nesteidz uz paplātes nest šos īpašumus apšaubāmas ticamības īpašniekiem.

Atguvuši īpašumus

Grūtups uzskata: «Lai atdotu ebrejiem t.s. viņu īpašumus, vajag pieņemt jaunu likumu, kas paredz, ka ebreji ir izredzētā tauta un ka viņiem ir lielākas tiesības nekā latviešiem, krieviem vai jebkurai citai tautai, kas te dzīvo. Tad tiešām ir jāpieņem tas, ka ebrejiem ir eksteritoriālas tiesības.» Advokāts gan brīnās, ka ebreju organizācijām tomēr jau esot atdoti kādi 30 īpašumi. «Zināju tikai viena īpašuma likteni: zinot Mavrika Vulfsona revolucionāros nopelnus, Ivars Godmanis (pirmais atjaunotās Latvijas premjers – E.V.) ar valdības lēmumu izņēmuma kārtā ebrejiem atdeva Ebreju biedrības māju Skolas ielā. Taču izņēmums jau izmantots reizes trīsdesmit. Tas nozīmē, ka jāsāk ar izvērtēšanu: uz kāda pamata šie īpašumi ir atdoti? Ja arī to ir izdarījusi Saeima, tad, draugi mīļie, atceliet visus Augstākās Padomes pieņemtos likumus un lēmumus! Bet apetīte aug ēdot, un tagad ebreji pieprasa jau 270 īpašumus. Šis īpašumu saraksts skaitās slepens,» piebilst Grūtups.

Skaidrību mēģina ieviest bijušais LR Augstākās Padomes deputāts Aleksandrs Kiršteins, kas piedalījies daudzu ar ebreju īpašumiem saistītu likumu radīšanā. «Pēdējā laikā no dažiem Vienotības frakcijas deputātiem ir izskanējuši pilnīgi bezatbildīgi paziņojumi, ka Latvijā neesot risināti ebreju īpašumu restitūcijas jautājumi,» Kiršteins iesāk, «bet patiesībā īpašumu atdošana likumīgajiem mantiniekiem Latvijā sākās ar 1991. gada 19. marta Augstākās Padomes likumu Par Latvijas nacionālo un etnisko grupu brīvu attīstību un tiesībām uz kultūras autonomiju, kura izstrādāšanā aktīvi piedalījās Ruta Marjaša un citi Ebreju kultūras biedrības pārstāvji. Likums tika līdz galam izstrādāts 5. un 6. Saeimas laikā. Jau 1991. gada beigās tika pieņemts likums Par namīpašumu atdošanu likumīgajiem īpašniekiem un 1992. gadā likums Par īpašumu atdošanu reliģiskajām organizācijām. 1996. gadā papildus tika pieņemts likums Par nekustamo īpašumu atdošanu akadēmiskajām mūža organizācijām.»

Viņš atceras, ka ļoti aktīvi ebreju reliģisko un sabiedrisko īpašumu tiesību atjaunošanā piedalījās Rīgas ebreju draudzes rabīns Natans Barkāns un kopienas vadītāja Esfīra Rapiņa, ar kuriem AP komisijās jau galīgajā variantā rūpīgi tika izskatīti saraksti par katra konkrēta īpašuma mantiniekiem un iespējām atjaunot īpašumtiesības.

Taču ar to nepietika. Kiršteins izstāstīja, ka valsts uzņēmās finansēt arī ebreju reliģisko izglītību un ebreju kopienas centienus pētīt savu vēsturi. Līdztekus jau esošajai Simona Dubnova vidusskolai 1995. gadā Rīgā atvēra hasīdu reliģiskā virziena Habad Lubavič pamatskolu, ko finansē valsts. 1998. gadā Latvijas Universitātē tika nodibināts Jūdaistikas studiju centrs.

2001. gadā akreditēja muzeju Ebreji Latvijā, kas sāka saņemt valsts finansējumu.

Ebreji varēja būt visai apmierināti ar savu status quo. Taču problēmas sākās 2003. gadā, pateicoties tajā laikā dibinātās Latvijas ebreju draudžu un kopienu padomes priekšsēdētājam Arkādijam Suharenko, kurš uzsāka principiālu cīņu par šodienas ebrejiem it kā piederošajiem īpašumiem.

Taisnīgums vai nekaunība?  Pilnu interviju lasiet nra.lv