Vācijā dzimušais Nobela balvu saņēmušais fiziķis un viņa sieva 1932.gadā parakstīja Bībeli un uzdāvināja to savai draudzenei Amerikā Herietai Hamiltonei.
Izsoļu nams atsaucas uz Einšteina Bībelē ierakstu: “Šis ir lielisks gudrības un mierinājuma avots, kas ir jālasa regulāri.” Pirms izsoles izskanēja prognozes, ka Bībeli varētu nopirkt par $1500 – $2500, bet šīs prognozes tika krietni pārsniegtas. Izsoļu nams neatklāj, kas ir iegādājies Einšteina parakstīto Bībeli.

Pierādi, ka Dievs ir. Pierādi, ka eņģeļi eksistē. Pierādi, ka dēmoni un sātans ir reāli. Pierādi, ka garīgā pasaule eksistē. Tā šo domu varētu turpināt bezgalīgi. Taču dažkārt rodas arī pretjautājums, vai pierādījuma meklētājs patiesi vēlas zināt to, ko iepriekš nav zinājis, redzēt to, ko iepriekš nav redzējis, vai dzirdēt to, kas nav bijis dzirdēts? Biežākos gadījumos šķiet, ka atbilde netiek gaidīta, bet gan tādējādi ir iespēja izrādīt savu pārākumu attiecībā pret to, kuram uz vienkāršu jautājumu jāsagatavojas. Atbildes sniegšana sarežģījas, jo materiālā veidā jāpierāda tas, kas ir garīgs.

Pārdabisku lietu pierādīt dabiskā veidā nav vienkāršs uzdevums. Turklāt, lai atbilde būtu efektīva abām pusēm jātic un jāvēlas, lai atbilde varētu būt sasniedzama neierastā veidā- lūdzot Dievu. Jautājums ir par to, vai jautājuma meklētājs ir gatavs atbildes saņemšanā? Vai ir gatavs spert soli pārdabiskā redzēšanā, dzirdēšanā vai iepazīšanā?

Dažkārt piedaloties diskusijas ar oponentiem rodas sajūta, ka pretējā puse nemaz nevēlas pat iejusties, izprast, kur nu vēl iedziļināties lietas būtībā. Diemžēl dažkārt diskusijas jāpārtrauc, jo tām nav seguma un jēgas. Kamēr sirdi no krūtīm neizraut un neuzlikt uz galda, tikmēr neticēs, ka sirds ir. Bet ja arī ir, tad kā pierādīsi, ka tā spēj arī just? Kad Jēzus augšāmcēlās un pēc tam parādījās mācekļiem, Toms teica: „Neticēšu, kamēr savas rokas neielikšu Viņa rētās.”

Protams, ticības un neticības vai garīgās un materiālās dimensijas tēma vijās cauri laikmetiem. Iepriekš esam arī runājuši par “Piektā dimensija”.

Kopš Dekarta laikiem Eiropā valdošais „obligātais” racionālisms radīja mākslīgu barjeru starp zinātni un ticību jeb reliģiju. Protams, mēģinājums racionāli analītiskā pieejā izskaidrot ticības norises beidzas ar fiasko. Ne velti Svētais Augustīns teicis: „Es ticu tāpēc, ka tas ir absurds.”

Slēptā dimensija

Viens no galvenajiem iemesliem, kāpēc cilvēks neredz neredzamo un nespēj pierādīt kā darbojas dziedināšana, atbrīvošana no atkarībām, grēku piedošana un miroņu augšāmcelšanās ir tā, ka ceturtā dimensija ir nepieejama cilvēka fiziskam skatam ar racionālu pieeju. Par cik spējam dzīvot un uztvert tikai trīs dimensijas, nav pat jēgas skaidrot, kā darbojas ceturtā, jo pat trešo dimensiju izzināt joprojām nespējam. Tas nav mūsu kompetencē. Radīt paši no jauna, kas jau ir radīts bez mums, nespējam. Zīmīgi vārdi: „Kas ir jau bijis, tas atkal būs, un, kas ir jau noticis, tas atkal notiks, jo nekā jauna nav zem saules. Vai kaut kas kādreiz notiek, par ko varētu sacīt: redzi, tas ir kaut kas jauns! – Tas jau sen ir bijis laikos, kas ir bijuši ilgi pirms mums.” (Sal. māc. 1 : 8) Tātad viss tas, ko mēs lietojam ir kādreiz jau sen radīts. „Kas tagad ir, tas jau sen ir bijis, un, kas vēl būs, tas arī jau sen ir bijis, jo Dievs nereti atjauno arī jau sen pagājušo.” (Sal. māc. 3: 15)

Par zinātni

A. Einšteins darbā „Par zinātni”(On Science) runājot par ticību un reliģiju kā tādu, saka: „Es skatos uz gleznu, bet mana iztēle nespēj veidot tās radītāja tēlu. Es aplūkoju pulksteni, bet nespēju iedomāties, kāds izskatās pulksteņmeistars. Kā gan lai viņš izprastu Dievu, kas tūkstoš gadus un tūkstoš dimensijas uztver kā vienu veselu?” Jāpievieno arī izteiktā doma no Bībeles: „viena diena Tam Kungam ir kā tūkstoš gadi un tūkstoš gadi kā viena diena.”(2.Pēt. 3: astoņi)

Vēlāk kādā intervijā Einšteins Dieva esamību attēlojis zīmīgā līdzībā: „Mēs esam kā mazi bērni, kas iegājuši milzīgā bibliotēkā, kuras plaukti līdz pat grieztiem pilni ar grāmatām dažādās valodās. Bērns zina, ka šīs grāmatas kāds ir uzrakstījis. Viņš nezina, kas un kā. Viņš nesaprot valodas, kurās tās rakstītas. Bet bērns atskārst, ka eksistē kāds plāns, pēc kura grāmatas sakārtotas, kāda mistiska kārtība, kuru viņš neizprot, bet neskaidri apjauš. Tāds, manuprāt, ir cilvēka prāts – pat visgudrākais un pieredzējušākais – attiecībā pret Dievu.”

Meistars un Margarita

Neparastā raksturā Dieva esamības pierādījumus izgaismojis krievu rakstnieks Mihails Bulgakovs darbā „Meistars un Margarita. Literāts ateists Berliozs pie Patriarhu dīķiem tiek iesaistīts it kā nejaušā sarunā par pašu Volandu. Saruna ievirzās par pieciem Dieva esamības pierādījumiem Pašpārliecinātais Berliozs deklarē, ka nekādi saprātīgi Dieva esamības pierādījumi vispār nevar eksistēt, ka arī sestais Kanta pierādījums ir nepārliecinošs. Dieva nav. Uz Volanda jautājumu, kas tad Pasaulē nosaka lietu kārtību, Berliozs strauji atcērt: „Cilvēks pats!” Te Volands norāda, ka cilvēks var gan plānot, bet visus plānus var izjaukt slimība, piemēram, neārstējama sarkoma, cilvēks var pakļūt zem tramvaja, viņš ir mirstīgs – tā vel pusbēda, bet viņš var mirt pēkšņi un negaidīti, lūk, kur tas joks. Vai tas neliek domāt, ka cilvēka likteņus nosaka kāda cita vara? Un tūlīt pajautā Berliozam, vai viņš droši var pateikt, ko darīs šovakar?. Berliozs, protams, zina, ka šovakar piedalīsies literātu sanāksmē. „Tas nenotiks,”pārsteigtajam Berliozam paziņo Volands. „Jums tramvaja riteņi nogriezīs galvu!” Un vēl jautājums jau šoka stāvoklī novestajam literātam ateistam: „Vai Velna arī nav? Tūlīt Jums uzrādīsšu septīto pierādījumu!” Pārbiedētais Berliozs, kas tagad Volandu notur par vājprātīgu, metas bēgt, paslīd uz nejauši izlijušas saulespuķu eļļas, pakrīt zem tramvaja, un riteņi viņam patiešām nogriež galvu, kātika pareģots.

Šis Bulgakova izdomātais paradoksālais Dieva eksistences pierādījums atgādina apgrieztās ģeometriskās teorēmas pierādījumu.

Nobeigumā: Divas paralēlas dimensijas materiālo-racionālo un garīgo diemžēl nav iespējams izprast cenšoties atdalīt vienu no otras un pētīt tikai vienu no tām. Dimensijām jāsavienojas un jāsaplūst Vienā Garā, jākļūst par Vienu Miesu. Tikai sadarbojoties un apvienojoties rodas atklāsme par Lielo Patiesību.

Dažkārt liekas, ka nepieciešama skaidrība nozīmīgos jautājumos, lai saprastu vai turpmākais ceļš ved uz vienu vai pretējo pusi. Tādējādi iegūstot virzības plānu un droši ejot uz pārliecināšu rezultātu atkrīt lieka laika zaudēšana, veltīga enerģijas ieguldīšana un zināšanu izšķērdēšana, taču nākas atdurties uz diezgan vispārīgu atbildi, kuru nevarētu nosaukt par pārliecinošu: „Laiks rādīs.”

Laika pārbaudi iztur vai neiztur arī zinātniskajā laukā. Lai kādu zinātnisku pētījumu varētu pārkvalificēt no hipotēzes teorijā, liela nozīme ir laika pārbaudei. Lai spētu pieņemt pretrunu, kas pastāv starp klasiskās mehānikas jēdzieniem un jaunajiem kvantu priekšstatiem par pētāmo objektu, arī liela nozīme ir laika pārbaudei.

Un kādā vaidā kvantu teorija tiktu pielietojama aprakstot pārdabiskus brīnumus, piemēram, vakarēdiena sakramenta noslēpumu? Lai atvērtos kaut neliela daļiņa no lielā noslēpuma, mums palīdzēs Juris Tambergs -Dr.habil.phys., LU Cietvielu fizikas institūta Radiācijas fizikas laboratorijas vadošais pētnieks un Latvijas ev.lut. Baznīcas Lutera akadēmijas pasniedzējs.

Lai labāk izprastu vakarēdiena noslēpumu, Juris Tambergs aicina nedaudz ieskatīties kvantu mehānikas nostādnēs.

Četras tradicionālās kvantu teorijas koncepcijas

Pirmā- Makss Planks- http://lv.wikipedia.org/wiki/Makss_Planks 1879. gadā, 21 gada vecumā viņš saņēma doktora grādu. Diplomdarba tēma otrais termodinamikas likums.

„1900. gadā Planks postulēja, ka enerģija tiek izstarota mazās, noteiktās vienībās, ko viņš nosauca par kvantiem. Planka atklājumi tomēr nelika atteikties no teorijas, ka gaismas vai matērijas radiācija tiek izstarota viļņos.

Otra plaši pazīstama koncepcija – fiziķi uzskata, ka elektromagnētiskajam starojumam piemīt gan viļņa, gan daļiņas daba.

Trešā – Heizenberga nenoteiktības princips. Verners Heizenbergs http://lv.wikipedia.org/wiki/Verners_Heizenbergs 1927. gadā Heizenbergs atklāja savu nenoteiktības principu, kas vēstī: nav iespējams precīzi noteikt reizē daļiņas ātrumu un pozīciju; rezult rezultāts vienmēr būs zināmā mērā kļūdains, pie tam kļūda vienmēr būs lielāka par noteiktu konstanti

Ceturtā- Ervīns Šrēdingers http://lv.wikipedia.org/wiki/Erv%C4%ABns_%C5%A0r%C4%93dingers Mikroobjektu stāvokļa aprakstīšanai ieviesis viļņu funkciju, pierādījis viļņu mehānikas un matricu mehānikas identitāti

Pašreiz mikropasaulē mainās paši pamatjēdzieni par mikroobjektiem (mikrodaļiņām) un to kustību pa noteiktām trajektorijām salīdzinot ar attiecīgajiem jēdzieniem makropasaulē, kuras aprakstam izmanto klasisko (Ņūtona) mehāniku. Tāpēc vispirms atzīmēsim tos eksperimentālos pētījumus pagājušā gadsimta sākumā, kas noveda pie tik radikālas uzskatu maiņas un kvantu mehānikas izveidošanas.

Daļiņu-viļņu duālisms

Mikrodaļinām, piemēram elektroniem, nonākot uz kāda jutīga ekrāna vai fotoplates, tie reaģē it kā tie būtu kādas punktveida daļiņas. Bet citos eksperimentos, piemēram, ejot caur kādu spraugu, vai atstarojoties no kādas kristāliskas virsmas, uz elektroniem iedarbojas uzreiz viss spraugas platums vai kristāla režģī sakārtotie atomi. Tad elektroni izturas it kā tie būtu telpiski viļņi, veidojot reģistrējošā mērinstrumentā viļņu procesiem raksturīgo difrakcijas ainu. Tādu parādību mikropasaulē sauc par daļiņu-viļņu duālismu.

Mikroobjektu daļiņu-viļņu duālismu interpretē ar tā saucamā papildināmības principa palīdzību, kura pamatā ir N.Bora izvirzītā ideja, ka mikrodaļiņa ir jāsaprot saskaņoti, vienlaikus pieņemot pretrunu, kas pastāv starp klasiskās mehānikas jēdzieniem un jaunajiem kvantu priekšstatiem par pētāmo objektu. Tad papildināmības princips skan: „Lai izsmeļoši aprakstītu kvantu objektu ar klasiskajiem jēdzieniem ir nepieciešamas divas viena otru papildinošās jēdzienu sistēmas (daļiņu un viļņu), pie kam:

a)       šo jēdzienu sistēmas savstarpēji viena otru izslēdz pēc klasiskajiem priekšstatiem;

b)       katra no tām atsevišķi nedod pilnu mikroobjekta aprakstu;

c)       šīs sistēmas ir ekvivalentas – nevienai nevar dot priekšroku.

Mikroobjekti, piemēram, elektroni, principā atšķiras no makroskopisku izmēru daļiņām. Elektronu nevar uzskatīt par telpā lokalizētu objektu, t.i. objektu, kas ieņem noteiktu stāvokli telpā tajā laikā, kad tas tieši neiedarbojas uz makroskopisku objektu – mērinstrumentu. Tātad elektrons nav telpā lokalizēts objekts laikā, kad to „nemērī”, kad tas nav pakļauts mijiedarbībai ar makroskopisku instrumentu. Šādu mikroobjektu izpratni pašlaik atbalsta fiziķu vairākums un filosofiski to saista ar kvantu mehānikas varbūtisko (indeterminisko) interpretāciju.

Nenoteiktību sakarība -izsaka kādu dabas likumu, kas aizliedz vienlaicīgi precīzi izmērīt mikrodaļiņas koordināti un impulsu (piemēram elektronam), kaut arī mikrodaļiņām katrā laika momentā hipotētiski piemīt kā noteikta koordināte tā noteikts impulss. Tātad kvantu mehānikas dotais mikropasaules apraksts ar viļņu funkcijas palīdzību ir nepilnīgs un tāpēc jāmeklē kāda jauna teorija, kas precīzi un pilnīgi (izsmeļoši) var aprakstīt mikrodaļiņu izturēšanos. Šim uzskatam savā laikā piekrita tādi izcili fiziķi kā M.Planks un A.Einšteins, bet mūsdienās tā piekritēji atrodas mazākumā. Kvantu mehānikā darbojas tā saucamais superpozīcijas princips.

Superpozīcijas principa problemātika

Atzīmēsim, ka visvairāk diskusiju pēdējos gados starp fiziķiem notiek tieši par jautājumiem, kas saistīti ar superpozīcijas principu. Mēs uzsvērsim tikai divus no tiem:

1)                   Vairums fiziķu uzskata, ka kvantu superpozīciju stāvokļu sabrukums uz kādu vienu noteiktu stāvokli, kas ieiet šajā superpozīcijā un ko novēro arī eksperimentāli, ir nejaušs process, kuru raksturo tikai attiecīgā varbūtība │c_i│² un kuram tālāks izskaidrojums nav vajadzīgs. Bet  daži fiziķi tomēr šo jautājumu uzstāda: „Kāds tieši (konkrēti) ir kvantu superpozīcijas stāvokļu sabrukšanas varianta konkrētās izvēles mehānisms?”

2)                   Kā ir jāsaprot sapītie stāvokļi un ko nozīmē viņu neparastās īpašības (momentānā īpašību korelācija lielā attālumā) ?

Sv.Vakarēdiena sakraments un kvantu mehānika

Ticības brīnumi. Konkrēti pievērsīsimies diviem šādiem jautājumiem:

1)                   Mikropasaulē saskaņā ar nenoteiktību sakarību vairākos gadījumos pastāv tāda korelācija starp diviem dažādiem fizikāliem lielumiem, kad viena lieluma precīza noteikšana (mērīšana kādā eksperimentā) vienlaicīgi noved pie nenovēršama informācijas zuduma par otru ar to saistīto lielumu (t.i. neiespējamības to precīzi izmērīt reizē ar pirmo lielumu). Tāda parādība nav sastopama mums pierastajā makropasaulē, kur valda klasiskās fizikas likumi.

2)                   „Labvēlīgos apstākļos” mikropasaules objekti un ar tiem saistītās parādības var pieņemt makroskopiskus mērogus, ja vien tos nesagrauj mijiedarbība ar apkārtējo vidi. Piemēram, „netraucētā” ūdeņraža atomā, kurā viens elektrons pēc klasiskās analoģijas it kā „riņķo” ap šī atoma kodolu (protonu) pa kvantu teorijā atļautajām tā saucamajām Bora orbītām, šo orbītu rādiusi formāli varētu pieņemt izmērus līdz pat Visuma „malai”! Šie maksimāli lielie mikropasaules objektu un parādību mērogi vēl nav pilnīgi noskaidroti un tie joprojām ir intensīvu pētījumu objekts.

Kvantu mehānikas nenoteiktību sakarības un papildināmības principa nozīme tālu pārsniedz pašas mikrofizikas robežas un tie var dot arī zināmu ierosmi uz Atklāsmes patiesībām balstītu teoloģijas problēmu ilustrācijai.

Pārejot pie ticības brīnumu problēmas, kā piemēru aplūkosim Sv.Vakarēdiena sakramentu, kura iestādīšanas noslēpums aprakstīts Sv.Rakstos:

„Bet, tiem vēl ēdot, Jēzus ņēma maizi, svētīja, pārlauza un deva to Saviem mācekļiem un sacīja: „Ņemiet, ēdiet, tā ir mana miesa. Un Viņš ņēma biķeri, pateicās un deva to tiem un sacīja: „Dzeriet visi no tā. Jo tās ir Manas jaunās derības asinis, kas par daudziem tiek izlietas grēku piedošanai.” (Mat.ev. 26: 26-28)

Saskaņā ar Katoļu Baznīcas priekšstatiem priesterim dievkalpojumā izpildot svētdarbību un pasniedzot Sv.Vakarēdienu draudzes locekļiem notiek transsubstanciācija (lat. – transsubstantiatio: „trans” – pār, „substantia” – viela) – dievgalda maizes un vīna pārvēršanās Kristus miesā un asinīs. Citiem vārdiem sakot, tad notiek ticības brīnums, tāpat kā pašā pirmajā Sv.Vakarēdiena iestādīšanas reizē, kura atzīšana katoļiem ir obligāta.

Modernam sekulārās pasaules cilvēkam tāda pieeja šķiet pārspīlēta, arī daudzi liberālie protestantu teologi ir ar mieru atzīt Kristus miesas un asiņu klātbūtni Sv.Vakarēdienā tikai tīri simboliski.

Bet aplūkosim šo problēmu pēc analoģijas ar kvantu mehāniku. Lai Sv.Vakarēdienā notiktu transsubstanciācija (ticības brīnums), nepieciešami divi momenti:

1)       dievgalda maize un vīns,

2)       garīdznieka (priestera) svētdarbība.

Tikai abu šo faktoru klātbūtne reizē, saskaņā ar ticības tradīciju, nodrošina transsubstanciāciju – dievgalda maizes un vīna pārvēršanos Kristus miesā un asinīs.

Tagad pieņemsim, ka dievkalpojuma laikā pie Sv.Vakarēdiena saņemšanas no malas parādās kāds novērotājs – skeptiķis („neticīgais Toms”), kurš vēlas pārbaudīt, vai tiešām fiziski notiek maizes un vīna pārvēršanās Kristus miesā un asinīs. Kas tādā gadījumā notiks?

Ja novērotājs-skeptiķis tuvosies altārim un priesterim ar kādiem mērinstrumentiem, tad garīdznieks to uzskatīs par nepieļaujamu iejaukšanos dievkalpojuma kārtībā, svētdarbība tiks pārtraukta, maizes un vīna pārvēršanās Kristus miesā un asinīs nenotiks (analogi tam kā cenšoties reizē precīzi izmērīt mikrodaļiņas koordināti x un impulsu p_x , tas mums neizdosies).

Tikai tad, kad novērotājs-skeptiķis būs pietiekami attālinājies (vislabāk, atstājis dievnamu) Sv.Vakarēdiena sakraments tiks turpināts, bet tad „neticīgajam Tomam” nebūs iespējas laist darbā savus mērinstrumentus, viņš no attāluma redzēs tikai šī akta vienu pusi – tā „ārējo norisi” (analogi tam, kā mērot precīzi  mikrodaļiņas koordināti, mēs zaudējam iespēju tikpat precīzi noteikt tās impulsu (ātrumu)).

Gadījumā, ja pats Sv.Vakarēdiena saņēmējs, kas piedalās šajā sakramentā un redz to tiešā tuvumā pats savām acīm, sāks apšaubīt šo ticības brīnumu, tad līdz ar to viņš sevi izslēgs no piederības Katoļu Baznīcai (analogi tam, kā iespēja vienlaicīgi izmērīt daļiņas koordināti un impulsu nozīmē tās piederību makropasaulei nevis mikropasaulei).

Protams, var iebilst, ka Sv.Vakarēdiena sakramentā mums ir darīšana ar makroskopiskiem objektiem un kvantu mehānikas analoģiju izmantošana te nav īsti vietā. Šajā sakarībā mēs norādīsim uz diviem apstākļiem:

1. Iepriekš minēto iespēju mikroobjektiem un mikropasaules parādībām pieņemt makroskopiskus mērogus, t.i. it kā uz mikropasaules un makropasaules „paralēlu” līdzāspastāvēšanu jeb koeksistenci tai „labvēlīgos apstākļos” , kas joprojām fizikā nav galīgi izpētīta un izprasta.

Secinājums:

Šīs Sv.Vakarēdiena sakramenta analīzes mērķis bija parādīt, ka reliģijai raksturīgo atšķirīgo skatījumu uz apkārtējo pasauli var palīdzēt saprast izmantojot arī tīri zinātnisku metodoloģiju. Redzam, ka var pastāvēt ne vien mums parastā cēloņsakarības korelācija starp atsevišķiem objektiem, kurus raksturo atsevišķi izdalāmas, noteiktas bet savstarpēji nesaistītas īpašības, bet iespējama arī saistība starp pašām šīm īpašībām. Loģikā tādu sakarību, kad no viena izteiciena (nosacījuma) A seko loģisks izteiciens B sauc par implikatīvo saiti. Ir iespējamas situācijas, kad šīs īpašības var atrasties nesaraujamā implikatīvi-loģiskā korelācijā, kas liedz to atsevišķu un vienlaicīgu izdalīšanu (noteikšanu) un šai korelācijai ir tikpat fundamentāls raksturs, kā iepriekš minētajai cēloņsakarībai.

Šī nupat aprakstītā Sv.Vakarēdiena sakramenta un kvantu mehānikas nenoteiktību sakarības analoģija kā arī līdzīgi piemēri nav uzlūkojami kā zinātnes (fizikas) pierādījumi ticības brīnumiem. Tie vienkārši ir palīglīdzekļi arī citu, ārpus zinātnes sfēras esošo Atklāsmes patiesību atzīšanai, pie tam izmantojot pašas mūsdienu zinātnes (šajā gadījumā kvantu mehānikas) metodoloģiskos principus.

„Cilvēkam tas nav iespējams, bet Dievam visas lietas iespējamas” (Mat.ev. 19:26)

Kas ir teleportācija?
1935. gadā Alberts Einšteins kopā ar saviem audzēkņiem Borisu Podolski un Natanu Rozenu paredzēja, ka fotoniem piemīt neparastas īpašības. Viņi domāja, ka, ja divi fotoni, kas atrodas saistītā stāvoklī, attālinās cits no cita un turklāt viens no tiem maina polarizācijas parametrus, teiksim, ietriecas kaut kur, tad tas pazūd, bet fotona informācija tiek acumirklī pārnesta uz citu fotonu. Viens fotons kļūst par otru. Vēlāk šo kvantu parādības īpašību nosauca par teleportāciju. Bet tikai 1997. gadā Baumeisters un viņa līdzautori no Austrijas universitātes pierādīja, ka fotonu – gaismas kvantu – var teleportēt. Tas ir – acumirklī pārnest no vienas vietas uz citu, turklāt saglabājot fotona stāvokļus (informāciju). Izmantojot šo informāciju, jebkurā telpas punktā var viegli radīt tieši tādu pašu fotonu.

Pirmo reizi fiziķi teleportējuši jonu metra attālumā

Pirmo reizi zinātniekiem ir izdevies teleportēt jonu metra attālumā. Pirms dotā eksperimenta ir bijuši arī citi teleportācijas mēģinājumi izmantojot objektus, kuriem piemīt masa, vienīgi bez tik lieliem rezultātiem kā šoreiz.

Tagad pētnieku grupa no „Apvienotā kvantu institūta” (Joint Quantum Institute) par teleportācijas objektu izmantojuši bitus (kvanta analogu). Bits- var atrasties vienā no diviem stāvokļiem – 1 vai 0. Kvantu bits jeb kubits principā atrodas divos stāvokļos vienlaicīgi. Kubits vienlaicīgi ir gan 1, gan 0, stadijā tiklīdz tā vērtība tiek nolasīta. Lai arī cik dīvaini tas nešķistu, šādi likumi darbojas elementārdaļiņu – kvantu pasaulē. Līdz tam brīdim, kamēr kubits atrodas tā saucamajā stāvokļu superpozīcijā, tas nav ne 1 ne 0, bet darbībā tas pieņem vienu, konkrētu stāvokli.

Eksperimenta laikā tika izmantoti jonu paris – iterbiji, vakuumu lamatās, bet 0 un 1 lomas spēlēja šo objektu divi iespējamie galveni stāvokļi.
Eksperimenta sākumā jonu stāvoklis bija zināms. Ar mikroviļņa impulsa palīdzību fiziķi ierakstīja informāciju vienā kubitā, kas bija superpozīcijas stāvoklī.
Eksperimenta gaitas laikā ar lāzera impulsa palīdzību joni tika palaisti kvantu mudžekļa stāvoklī. Mudžekļa stāvoklis nozīmē, viena kubita kvanta stāvoklim kļūstot par nedalāmu un savstarpēji saistītu ar otra kubita stāvokli, tajā brīdī arī notika teleportācija.

Zinātnieki izmērīja pirmā jona stāvokli, ar to pašu “iznīcinot” kvantu nenoteiktību un, tātad, ierakstītu (ar informāciju) kubitu. Tālāk, zinot mērījuma rezultātus, fiziķi noskaidroja, kāds mikroviļņu impulss nepieciešams, lai pielietotu to otrā jona gadījumā, savukārt pārvēršot to tieši tajā kvantu stāvoklī, kurā bija pirmais kubits. Rezultātā izrādījās, ka kvantu informācija pārvietojās metra attālumā.

Ar gēnu palīdzību cilvēku pārnesīs jebkurā attālumā
Zinātnieki ir izvirzījuši sensacionālu hipotēzi: teorētiski ir iespējams no cilvēka nolasīt pilnīgi visu informāciju par viņa uzbūvi, teleportēt to ar radioviļņu palīdzību jebkurā attālumā un tur no jauna uzbūvēt dzīvu kopiju. Tāda teleportācija ir viens no iespējamiem pašlaik veicamo pētījumu un eksperimentu rezultātiem.
Lai gan, nervu impulsi tiek izplatīti ar mazu ātrumu – no 8 līdz 10 metriem sekundē, tas nav pietiekami ātri, lai varētu kontrolēt un regulēt visus procesus. Teleportācijas laikā cilvēka organismā informācija par visu šūnu stāvokli ir jāizplata acumirklī. Tādējādi vēlāk visu informāciju uztver nervu šūnas un pārstrādā. Pastāv uzskats, ka acumirkļa informācijas pārraides process ir iespējams, jo Kāds jau iepriekš kaut ko tādu ir radījis, demonstrējot arī mūsu nākotnes iespējas.

Dievs zina par mums visu, DNS pārvēršot fotonos
Bībelē ir teikts, ka Dievs zina par mums visu, redzot cilvēku sirdis, jeb citiem vārdiem sakot nolasot informāciju. Kā tas notiek?
Zinātnieki mēģina pierādīt, ka fotoni, izejot cauri DNS, pārvēršas par radioviļņiem, kurus var uztvert un pārraidīt jebkurā attālumā. Bet pirms tam fotoni nolasa informāciju, ģenētiskus tekstus un hologrammas, ko satur DNS, un polarizējoties (mainot elektromagnētisko vektoru rotāciju) ieraksta to sevī. Tas ir nepieciešams, lai izveidotu mēroga hologrāfiskus šablonus. Kamēr zinātnieki pierāda, tikmēr Dievs jau sen rīkojas, izmantojot esošos un vēl neesošos zinātniskos eksperimentus. Šajā gadījumā, Dievam pat nav jābūt klātienē jauna cilvēka, jeb embrija rašanās laikā, jo iepriekš informācija par embriju jau bija nolasīta un ieprogrammēta. Par to liecina (Psalms 139: 16) „Tavas acis mani redzēja kā bezmiesas iedīgli, un Tavā grāmatā bija rakstītas visas manas dienas, jau noteiktas, kad to vēl nebija it nevienas.” Vadoties pēc Bībelē teiktā un šādiem šabloniem tiek būvēts embrijs. Ja polarizācijas laukums pagriezts vienā leņķī – parādās viens sadales laukums (hologramma, teksts), ja citā – pavisam cits laukums. Šis process ilgst tik ilgi, cik nepieciešams, lai uzbūvētu embriju.
Faktiski var teikt, ka tas, ko pats Einšteins un viņa audzēkņi paredzējuši, notiek biosistēmā, kad miljardi fotonu izveido kādu informācijas lauku, nolasot to no DNS molekulas, bet pēc tam tiek izkliedēti. Toties šī informācija parādās kaut kur ārpusē. Notiek acumirklīga informācijas pārraide.

Teleportācija Bībelē

Zinātnieki ir nonākuši pie jonu pārraides iespējām teleportācijas ceļā, kaut gan, lai tas būtu izdarāms ar kādu lielāku masas nesēju, vai arī, teleportācija ar cilvēku, būs jāgaida vēl ilgs laiks. Taču interesanti, uzzināt to, ka senatnē cilvēki jau ir tikuši izmantoti teleportācijas eksperimentos neizmantojot speciālu tehniku vai zināšanas.

Viens no tādiem notika ar Ēnohu Vecās Derības laikā un otrs Jeruzālemē, Jaunās Derības laikā ar Filipu. Atšķirība starp abiem gadījumiem bija tāda, ka Ēnohs tika aizrauts, jeb teleportēts no Zemes neatgriezeniski uz Debesīm, (Ebr. 11:5) bet Filips no Jeruzālemes ceļa laikā uz Gazu tika aizrauts, jeb teleportēts uz Azdotu. (Ap.d.8: 26 un 39-40)

Secinājums: Cenšoties pierādīt teleportācijas būtību un efektivitāti paļaujoties tikai uz savām spējām un universitātē iegūtajām teorētiskajām zināšanām, bez Dieva Gara atklāsmes, tad iespējams, ka tā var pavadīt visu savu dzīvi nododamies eksperimentiem un tā arī neuzzināt, kādā veidā ir iespējama teleportācija ar daudz lielākiem masas nesējiem.

Vienā teikumā: Teleportācija, agrāk uzskatāma par mītu, tagad jau par iespēju, bet tuvākā nākotnē -realitāte…

Kaut arī reliģiskā ticība filozofijas un socioloģijas sabiedrībā līdz šim ir bijusi vētraini diskutabla tēma, tomēr medicīnas atklājumi liecina, ka ticība Dievam pozitīvi ietekmē organismu. Pētnieki atzīst, ka, dievkalpojumu apmeklēšana un dziļa ticība Dievam pagarina cilvēku dzīvi par 20%.

Par to liecina amerikāņu pētniecības dati no Alberta Einšteina un Yeshiva University Medicīnas koledžas:

     Pētījumā piedalījušies vairāk nekā 92 tūkstoši respondenti no dažādām draudzēm.

       Pētnieki nevērojuši, ka ticība pozitīvi ietekmē  socializāciju, paaugstina psihoemocionālu mieru, kā arī uzlabo dzīves kvalitāti. Tomēr fiziskie procesi, kas ir atbildīgi par šādu ietekmi, vēl nav pienācīgi izpētīti, tādēļ mediķi turpinās pētījumus.

     Starp citu, iepriekš britu pētnieki noskaidroja, ka dievbijīgi cilvēki labāk tiek galā ar dzīves peripetijām un ir salīdzinoši laimīgāki nekā ateisti.