Bet tie Mani velti cienī, mācīdami tādas mācības, kas ir cilvēku pavēles.
Jo, Dieva bausli atmetuši, jūs turat cilvēku likumus.”

Un Viņš tiem sacīja: “Tā jūs atmetat Dieva bausli, lai turētu savu likumu.”;

„iznīcinādami Dieva vārdu ar saviem likumiem, ko jūs esat iecēluši.
Un daudz tādu lietu jūs darāt.” (Mat. 7:6-9;13)

Nevienam nav noslēpums, ka krustu karu patiesais iemesls, bija laicīgā vara un citu zemju iekarošana, bet ar ticību, Bībeli, Jēzu Kristu un mīlestības vēsts pasludināšanu nekāda sakara.

Foto: Marlēna Pirvica

Šodien, austrumu kaimiņa neadekvātās un bieži vien nekontrolējamās vienpersoniski lemt spējīgās politiskās situācijas kontekstā pastāv aizdomas, ka vēsturiskie agresijas un vardarbīgie laiki var atkārtoties. Krusta karus var nomainīt ikonu karš. Iespējams, ka Latvijas Pareizticīgo Baznīca pat nenojauš, ka nav runa par pareizo datumu, bet, ka Baznīca kārtējo reizi var tikt izmantota izsmalcinātas, viltīgas un slidenas ārvalsts politiskās spēles manevru veikšanai. Latvijā krustu karu kaitējums bija katastrofāls un pat šodien dažkārt ticības sludināšanā ir milzīgs traucēklis- vēsturiskā kolektīvā atmiņa.

Vai Latvija izturēs, kad mūsdienu kristieši pieļaus, ka viņu vārdā, vēstures pārrakstītāji „savārīs ziepes” un ļaus kļūt par kāju pameslu Krievijas kārtējam, izsmalcinātam manevram, „krievu pasaules” ieviešanā Latvijā ar pareizās ticības sludināšanu un ikonu turekļiem karogu vietā?

Lietas būtība

“Saskaņas centrs” frakcija izskatīšanai Saeimā ir sagatavojusi grozījumus likumā “Par svētku, atceres un atzīmējamām dienām”, rosinot noteikt pareizticīgo Ziemassvētkus 7.janvārī par svētku dienu.

Saeimā deputātu vairākums 4. decembrī nobalsoja PAR (SC) virzīto grozījumu likumā tādējādi dublējot esošos valsts svētkus 24. decembri ar 7.janvāri, jo šajā datumā svin viena daļa no pareizticīgo Latvijas iedzīvotāju, savukārt otra daļa ir pārgājusi kopējā svinēšanas datumā 24. decembrī.

Grozījumus likumā veikt uzticēta Cilvēktiesību un sabiedrisko lietu komisijai. PRET svētku dublēšanu konsekventi balsoja Nacionālā Apvienība (NA), uzskatot, ka nav runa par pareizā datuma ieviešanu, bet gan par Krievijas ideoloģijas stiprināšanu ārpolitikā, šoreiz izmantojot Krievijas vienoto garīgo dimensiju –pareizticību.

Strīda priekšmets: Eiropā -Gregora kalendārs 24. decembris; Krievijā- Jūlija kalendārs 7.janvāris.

Argumenti PAR: 1) Pareizticīgo konfesija skaitliskā ziņā praktiski ir tikpat liela kā divas citas tradicionālās konfesijas – katoļi un luterāņi. Tāpēc, būtu pamatoti, ka pareizticīgo Ziemsvētki ir brīva un valstiski svinama diena.

2) Pret pareizticību tomēr ir jāizturas atšķirīgi salīdzinājumā ar attieksmi pret kādu citu reliģisko grupu, kura ir izveidojusies pavisam nesen un skaitliski mazāka.

Pareizticības ierocis Latvijas politikā

Politiskā spēka (SC) deputāts Sergejs Mirskis (viens no likumprojekta autoriem) radioprogrammā “Krustpunkts” argumentēja ar ļoti cēlu un noteikti Latvijā svarīgu misijas uzdevumu -sabiedrības saliedēšanu. Mirskis uzskata, ka pildot pareizticīgo baznīcas prasību, notiks sabiedrības saliedēšana un, ka tādā veidā pareizticīgajos tiks audzinātas patriotisma jūtas.

Sabiedrības saliedēšana- nodalot pareizajos svētku svinētajos un nepareizajos; Uzspiežot pārējai sabiedrībai (vairākumam) svētku dublēšanu un Jēzus Kristus dzimšanas dienas svinēšanu divreiz.

Patriotisma audzināšana- pieprasot no valsts atsevišķas baznīcas pārākuma atdzīšanu pār citām. Savas gribas uzspiešanu uz pārējās sabiedrības un valsts rēķina.

Rodas jautājums, vai Tu mīli savu māti par to, ka viņa Tevi apgādā, rūpējas, uztur, apģērbj un paēdina mācot Tevi būt egoistam un uz sevi centrētam cilvēkam? Nē, taču! Tu mīli savu māti par to, ka viņa IR, neatkarīgi no tā, ka iespējams nav tik labi finansiāli, materiāli un garīgi nodrošināta, lai apmierinātu visas Tavas augošās vajadzības. Varbūt problēmas sakne slēpjas tajā, ka Tu nenovērtē ne savu māti, ne arī savu valsts māti, jo tās Tev visu Tavuprāt nepieciešamo nav devušas. Māte Tev IR! Valsts Tev senču izcīnītā arī IR! Būtībā, badā nomiris neesi, apģērbts esi, dzīvo drošībā bez reāla kara draudiem.

Mirskis radiopāraidē teica, ka pareizais datums jāievieš, jo pareizticība ir pareizā ticība. Acīmredzami Mirskis it kā runā par sabiedrības saliedēšanu, bet realitātē ne tikai kurina naidu, bet arī grauj citu baznīcu prestižu un atņem tām godu. Ja reiz pareizticīgā baznīca sevi uzskata par vispareizāko, tad kāpēc pārkāpj 1. Bausli: „Tev nebūs citus dievus turēt manā priekšā; Netaisi sev elku tēlu vai kādu atveidu nedz pēc tā, kas ir augšā debesīs, nedz pēc tā, kas ir virs zemes!”?

Kad piedzima Jēzus?

Par Jēzus īsto dzimšanas dienu mums nav tiešu datu, bet ir norādes Bībelē, pateicoties tām pētnieki ir izanalizējuši Jēzus dzimšanas gaitu.

.) Visiem labi zināms, ka Jēzus tika piesists krustā pavasarī, tāpēc saskaņā ar Toras (Mozus grāmatu) ziņojumu, Viņam bija jāmirst pēc ebreju kalendāra (Bībeles Mēness kalendārs) Nisana mēneša 14.datumā. Jēzus sabiedriskā kalpošana noritēja 3,5.gadus. Savu kalpošanu Viņš sāka 30 gados. Viņu sita krustā –33,5.gadu vecumā. Ja pavasarī Jēzum bija 33,5gadi, tad tas palīdz saprast, ka Jēzus Kristus visdrīzāk ir dzimis rudenī. Tišri mēnesī – 7.mēnesī, pēc Bībeles Mēness kalendāra. Nisans bija pirmais gada mēnesis, un pieskaitot pusgadu izriet 7. mēnesis – Tišri.

.) Bībeles pētnieki ir izpētījuši arī Jāņa Kristītāja dzīvi saistībā ar Jēzu Kristu un nonākuši pie secinājuma, ka starpība starp Jāņa Kristītāja dzimšanu un Jēzu Kristu – ir 6 mēneši. Ņemot vērā hronoloģiskos datus, Jēzus dzimis Tišri mēnesī – Bībeles kalendāra 7.mēnesī.

.) Pētnieki norāda arī vienu no nozīmīgākajiem faktiem –ganiņu klātbūtne pie Jēzus silītes: „Un gani bija ap to pašu vietu laukā, tie, nomodā būdami, sargāja naktī savus lopus uz lauka.” (Lūk.2:8).

Saskaņā ar vēsturiskiem datiem, laikā no novembra līdz februārim, – ganāmpulki nenakšņoja uz lauka. Ganāmpulkus dzina aplokos un tie atradās slēgtās telpās. Jo ziemā bija pietiekoši auksts, krīt sniegs, lietus.

.) Jēzus Kristus mūsu Pestītājs dzimis laikā, kad ebreji svinēja savus ikgadējos reliģiskos Būdiņu svētkus. „Un Vārds tapa miesa un mājoja mūsu vidū, un mēs skatījām Viņa godību, tādu godību kā Tēva vienpiedzimušā Dēla, pilnu žēlastības un patiesības.

Dieva Dēls atnāca uz šo zemi un iemiesojās. „Tapa miesa”. Dieva Dēls kļuva par Cilvēka Dēlu.” (Jāņa 1:14). Lai aprakstītu Dieva tapšanu par Cilvēku ir lietots teikums: „tapa miesa un mājoja mūsu vidū.” Vārds MĀJOJA, sengrieķu valodā nozīmē SKENO (σκηνοῳ). Tā nozīme: “UZCELT TELTI”; “Būvēt zaru būdu”; “Uzcelt nometni”. Tieši šis pats vārds ir lietots (3.Moz.23: 40-42). Dievs aicina svinēt šos svētkus, runājot par zaru būdiņu būvēšanu un nedēļu dzīvošanu tajās. Šis pats vārds tiek lietots Vecās Derības grieķu tulkojumā – Septuagintā (LXX). Tas ir tulkojums, kuru lietoja 1.gadsimtā.

Pētnieku secinājums: Kristus dzimšanas laiks nav ne 24.decembris, ne arī 7.janvāris. Kristus ir dzimis pēc Bībeles Mēness kalendāra – 7.mēnesī – TIŠRI mēnesī. Tišri mēnesis atbilst mūsu Gregoriāniskā kalendāra septembrim/oktobrim. Jēzus Kristus piedzima rudenī. Un visdrīzāk laikā, no 15. līdz 21. datumam.

Fokusa maiņa

Svētajos Rakstos ir skaidri norādīts, kad Jēzus nomira, bet nav īpaši pievērsta uzmanība viņa dzimšanas datumam. Tas vedina atcerēties ķēniņa Salamana vārdus: ”Laba slava ir vērtīgāka nekā dārga svaidāmā eļļa, — un mirstamā diena ir labāka nekā dzimstamā.” (Sal. Mācītājs 7:1).

Pārskatot svētku datumu vēsturi, kļūst skaidrs, ka būtiskais, ko Dievs mums vēlējies vēstīt, ir nevis tas, kad Jēzus piedzimis, bet gan – kāpēc tas noticis.

Lai izpaliktu strīdi par Jēzus dzimšanas datumu, Eiropā pastāv vienots datums 24. decembris, gluži kā Latvijā kalendārā neiekļauto vārdu dienas -22.maijā.

Kopīgi izvēlētais 24. decembris, vieno ticīgos un neticīgos, dabas norišu pārmaiņu svinētājus un ateistus. Katrs svin kā vēlas.

Izriet, ka tikai Krievijas Pareizticīgās Baznīcas un tās pakļautībā esošās baznīcas ārvalstīs- Jūlija kalendāra svētku svinētājus, kā arī atsevišķus politiķus Latvijā tik ļoti satrauc, tā arī palikušais nezināmais pareizais datums, ka ir gatavi arī Latvijas pareizticīgos norobežot un šķelt citus ticīgos un tautu, pat likuma spēkā piespiežot svinēt īsto datumu otro reizi.

Vai Latvijas Pareizticīgā Baznīca ir neatkarīga no Krievijas Pareizticīgās Baznīcas?

Sabiedrībā valdot zināmām bažām par Latvijas Pareizticīgo Baznīcu starptautisko saikni ar Krievijas Pareizticīgo Baznīcu, kas ir tuvināta Krievijas valdībai, ir izprotama nepatika pareizticīgās baznīcas svinībām piešķirt valsts svētku nozīmi. Turklāt notiktu arī šķelšanās starp pareizticīgajiem, jo Austrumu ortodoksālo Rumānijas, Bulgārijas, Konstantinopoles, Antiohijas, Jeruzalemes, Aleksandrijas un visas Āfrikas patriarhātu Baznīcas, Kipras, Grieķijas, Polijas, Somijas, Igaunijas, čehu un slovāku Austrumu ortodoksāli autokefālo Baznīcu un Orientālo ortodoksālo patriarhātu Baznīcu Ziemassvētkus svin pēc Gregora kalendāra.

Radio pārraidē „Krustpunktā” Sergejs Mirskis no „Saskaņas” paziņoja, ka Latvijas Pareizticīgā Baznīca ir neatkarīga no Krievijas Pareizticīgās Baznīcas. Paraudzīsimies, ko par to saka pati Latvijas Pareizticīgā Baznīca savā oficiālajā mājas lapā.

„Kad bija atjaunota Latvijas Republikas neatkarība, Latvijas Pareizticīgā Baznīca atguva savu patstāvību. Savulaik to Patriarhs Tihons pasludināja ar savu lēmumu, bet tagad Svētīgākais Maskavas un visas Krievijas Patriarhs Aleksijs II ne tikai to apliecināja, bet arī deva autonomiju un to apstiprināja ar savu Tomosu, un tagad vairs neviens to nevarēs atcelt, jo Tomoss ir neatņemams. Šis Tomoss tika pieņemts 1992. gada decembrī, kad notika Vislatvijas Koncils, kurā tika pasludināta autonomā Latvijas Pareizticīgā Baznīca, kura ir neatkarīga visās savas dzīves sfērās – gan politiskā, gan sabiedriskā, gan ekonomiskā, gan izglītības. Saglabājas tikai garīgā un kanoniskā saikne ar Māti – Baznīcu.”

Kanoniskā saikne– 7 janvāris

Vai tiešām saglabājas tikai garīgā un kanoniskā saikne ar Māti – Baznīcu? Atbilde rodama paskaidrojumā tālāk: ”Palīdzību Latvijas Pareizticīgās Baznīcas atjaunošanā sniedz Maskavas Patriarhāts.”

Garīdznieku apmācības arī notiekot Maskavā: „Mūsu garīdznieki var mācīties [Maskavas]patriarhāta garīgajos semināros un akadēmijās, nemaksājot par apmācību (šāda apmaksa obligāta visām Krievijas eparhijām). Teikts mājas lapā.

Rodas jautājums, kāpēc tieši garīdznieki no Latvijas nemaksā par apmācībām? Vai ir tik nabadzīgi, dzīvojot mūsdienu Eiropiskajā Latvijā, vai arī ir kāds cits iemesls?

Viegli secināt, ka saglabājas ne tikai garīgā un kanoniskā saikne ar Māti – Baznīcu, bet arī finansiāla! No vienas puses Latvijas Pareizticīgā Baznīca ir neatkarīga, bet no otras puses ir tik atkarīga, ka Krievijā pastāvošais kanons – svētki 7. janvārī, par katru cenu jāievieš arī Latvijā ar likuma spēku. No tā izriet, ka nākošā Krievijas kanona ievērošana būs Jēzus augšāmcelšanās svētki jeb Lieldienas svinēšanas cita, pareizā datuma ievērošanu valsts līmenī.

Augstāk par citiem

Kaut kur dzirdēti vārdi. „Mēs esam PAREIZI TICĪGIE”; „Mēs esam PAREIZI Kristus sekotāji”; „Mēs pareizi lūdzam Dievu”; „Mums ir PAREIZAIS datums”; „Mēs-ne Jūs!” Arī farizeji tā teica..

Kādu piemēru šādi pareizi ticīgie un viņu politiskie aizbildņi no Saskaņas Centra parāda pasaulē? Ko ar šādu rīcību vēlas it kā pierādīt pareizticīgie saceļoties pret „nepareizi” ticīgajiem un neticīgajiem kopumā?

Pareizi ticīgie rezultātā panāk:

Atdalīšanās, nevis saliedēšanās;

Paaugstināšanās, nevis pazemība;

Naidošanās, nevis mīlestība;

Diskriminēšana, nevis tolerance.

Attālina sevi un citus no Dieva, nevis tuvina Viņam!

Pazemo citus un apkauno sevi.

Sava egoisma apliecināšana.

Pāri visam sarūgtina Dievu!

(SC) rezultātā panāk:

Lojalitāti Krievijai, nevis Latvijas valstij;

Attālināšanos no Eiropas, tuvināšanos Krievijai;

Pāri visam sarūgtina Latvijas tautu.

Latvijas kurss uz Eiropu vai Eirāziju?

Eiropa un Latvija Nacisma sagrāves dienu un Otrā pasaules kara upuru piemiņas dienu svin 8. maijā, bet Krievijā un krievi Latvijā svin 9. maijā.

Eiropa un Latvija Mātes dienu svin Maija otrajā svētdienā, bet Krievijā un krievi Latvijā svin – 8. martā.

Krievijā ir homoseksuālo propagandas aizliegums, tāpēc arī Latvijā vāca parakstus referenduma rīkošanai.

Eiropa un Latvija Jēzus Kristus dzimšanu svin 24. decembrī, bet Krievijā svin 7. janvārī.

Vai tagad pienākusi kārta Jēzum Kristum dzimt pareizajā datumā arī Latvijā..

Jā, jā, tad sākdami ar pareizticīgo Ziemassvētkiem -valsts svētku dienu, mums gribot negribot būs jānonāk arī pie pareizticīgo Lieldienām. Un, kas to lai zina kādu skatu var pavērt galamērķis šāda iestaigātā taciņa..

Kāds labums Krievijai?

Krievija ārpolitikā sekmīgi izmanto, ne tikai mediju propagandu, zaļo cilvēciņu divīziju formēšanu bijušajās PSRS valstīs, bet arī garīgo dimensiju „krievu pasaules” veidošanā.

Pareizticīgo pareizā datuma nostiprināšanu Latvijas valstī ar likuma spēku – Latviju pārvietotu Krievijas-Bizantijas kultūras ietekmē, uzvirmojot reliģisko uzskatu konfrontāciju un apjukumu. Vēlāk, kad „svētki” tiktu nostiprināti Latvijas kalendārā, būtu daudz vienkāršāk apliecināt Eiropai, ka Latvija veidojās Krievijas teritorijā. Piemērs, Latvijā, Abrenes atdošana Krievijai un Ukrainā, Krimas teritorijas okupācija.

Kāds labums latviešu nācijai?

Viedokļi

Andis Kudors Austrumeiropas politikas pētījumu centra izpilddirektors un „Krievijas publiskā diplomātija Latvijā: mēdiji un nevalstiskais sektors” grāmatas redaktors.

„Uzskatu, ka pareizticīgo Ziemassvētki Latvijā kā atsevišķa valsts svētku (vai atzīmējama brīvdiena) janvārī neveicinātu sabiedrības vienotību, bet vēl vairāk šķeltu to. Tāpēc esmu pret šādu iniciatīvu. Vislabākais būtu, ja Latvijas Pareizticīgā baznīca lemtu par Ziemassvētku svinēšanas pārcelšanu uz decembri, atbilstoši katoļu, protestantu un daļas pareizticīgo baznīcu tradīcijai, kuras tos svin decembrī. Bet LPB protams ir tiesības lemt tā, kā tā uzskata par labu esam. Savukārt Latvijas parlaments arī var lemt tā, kā uzskata par pareizu. Nevajadzētu veicināt divkopienu valsts attīstību, šāds scenārijs (atsevišķas Ziemassvētku dienas kā valsts svētku dienas – brīvdienas – janvārī izveide Latvijā) patiktu Krievijas tautiešu politikas veidotājiem un īstenotājiem, kuri vēlas redzēt Latvijā dzīvojošos krievus (kuri sastāda vairākumu no Latvijas pareizticīgajiem) kā t.s. “krievu pasaules” sastāvdaļu nevis Eiropeiskas Latvijas sabiedrības daļu.”

Pēteris Eisāns (LBDS), Latvijas Baptistu Draudžu Savienība, mācītājs „ Latvija uz Eiropas fona izceļas ar ļoti labu ekumēnisko sadarbību kristīgo konfesiju starpā. Daudzi pareizticīgie pasaulē un arī Latvijā svin Ziemssvētkus kopā ar visiem. Mans opaps bija dzimis pareizticīgā ģimenē. Manuprāt, ir ļoti svarīgi Latvijā uzturēt ticības brīvības principu. Izskatās, ka t.s. pareizticīgo Ziemssvētku jautājums ir pat vairāk politisks nekā kanonisks jautājums. Ja jau cits kalendārs ir tik svarīgs, vai visi juliāna kalendāra apoloģēti savas dzimšanas dienas arī svin pēc vecā kalendāra? Manuprāt, ar t.s. pareizticīgo Ziemssvētkiem – tas ir solis uz sabiedrības šķelšanu un iešana nepareizajā virzienā, jo pēdējie daži gadi iezīmē Maskavas patriarhu kā Kremļa ideoloģijas sastāvdaļu. Arī interneta ziņu kanālos var redzēt kaujiniekus no Austrumukrainas, kas sveicinās ar vārdiem: par impēriju un par Pareizticību.”

Ivo Pavlovičs (LELB) Latvijas Evaņģēliski Luteriskā Baznīca, mācītājs: „Es drīzāk jautātu – bet kā tad ar Lieldienām un tām piesaistītajiem svētkiem? Ziemassvētki ir tikai vieni no svētkiem. Zinu, ka rietumu pasaulē pareizticīgie mēdz svinēt Ziemasvētkus pēc rietumu kalendāra. Katrā ziņā šobrīd politiskā pieskaņa, šajā jautājumā, ir pārāk liela. Arī, starpvalstiskais politiskais fons nav īpaši labvēlīgs, lai mierīgi runātu par kristīgiem svētkiem un pieņemtu kādus lēmumus.„

Ainārs Baštiks: Bijušais politiķis, Rīgas Mateja draudzes mācītājs: „Jo vairāk kristīgu svētku, jo labāk.”

Iepriekšējās 11. Saeimas sasaukuma laikā runājot par pareizticīgo Ziemassvētkiem, kad deputātu vairākums balsoja PRET, interesantu domu izteica G.J.Eniņš no (ZZS frakcijas).

Teksts no stenogrammas: „Lietas būtība jau slēpjas vienkārši tajā, ka Dievs radīja pasauli nevis vienkāršu, bet pietiekami sarežģītu. Zeme griežas ap Sauli citā ritmā, nekā to sākumā bija izrēķinājuši astronomi, zinātnieki, un Jūlija kalendārs izrādījās neprecīzs, un Eiropa, kas ir gājusi zinātnei pa priekšu, attapās, ka ir jādzīvo pēc Gregora kalendāra, kas atbilda: ziema – ziemā, kad ir sniegs; vasara – vasarā. Bet, ja mēs sekotu tagad tam, kā tas ir vecticībniekiem un pareizticīgajiem, tad tā mēs varētu nonākt pie tā, ka Ziemassvētki būtu pavasarī, jo katrs gadsimts rada nobīdi par vienu dienu, rada šo kļūdu. Eiropas pareizticīgās valstis šos svētkus svin pareizāk, tā, kā tas ir saskaņā ar astronomiju. Un tā ir vienkārši turēšanās pie vecā. Tā ir drīzāk atpalicība (No zāles deputāts J.Dobelis: „Garīgā atpalicība!”), nevis iešana laikmetam līdzi. Kā griežas, kā riņķo zvaigznes – tas nav iekļauts precīzā decimālsistēmā, kā mums to gribētos, tas nav nosakāms ar Baznīcas kanoniem, dekrētiem, bet es ticu, ka agrāk vai vēlāk tāpat arī visa Krievija svinēs pareizā laikā.”

Secinājums: Baznīca ir miera nesēja, nevis vienas konfesijas gribas uzspiedēja. Latvijā nav lielākā daļa tautas pareizticīgā, lai svinētu pareizo datumu piešķirot tai valsts svinēšanas statusu.

Svētki ir labi, un katras konfesijas svētki ir Latvijas tautību un konfesiju bagātība, taču pareizticīgo Ziemassvētku svinēšana ir individuālā kārtā izbrīvējama un saskaņojama ar darba devējiem, nevis pārvēršama vēl vienā valsts svētku dienā. Nav runa „par” vai „pret” pareizticību, bet ir runa par valsts svētkiem.

Priekšlikums: Ierosināt Latvijas Pareizticīgās baznīcas vadībai, palūkoties progresīvās Igaunijas Pareizticīgās baznīcas virzienā, kura 2011.gada vasarā paziņoja, ka pievienojas Gregora kalendāram, lai atbrīvotos no krievu Baznīcas mantojuma un padomju laika domāšanas veida.

Brīvdienai pareizticīgo un vecticībnieku Ziemassvētkos jābūt brīvprātīgai izvēlei, nevis valsts noteiktai svētku dienai. Jāatgādina, ka Darba likuma 133.panta piektajā daļā ir noteikts, ka, ja darbinieks savas reliģiskās pārliecības vai citu pamatotu iemeslu dēļ nevar ierasties darbā, šī diena tiek uzskatīta par darbinieka ikgadējā atvaļinājuma dienu vai, vienojoties ar darba devēju, tā tiek atstrādāta citā laikā.

Ja politiķi un tauta vēlas iedibināt vienojošus un Latvijas valstij atbilstošus valsts svētkus būtu jāsāk ar to, ka visu tradicionālo baznīcu, kā arī jauno jeb dzīvo draudžu pārstāvjiem jāsēžas pie kopēja galda un jāvienojas par to. Vienojošu lēmumu iesniegt Saeimā un diskutēt ar Latvijas tautu.

Visdrīzāk goda vietu pelnīti varētu ieņemt Latvijas vēsturiskām un latviešu tautas glābjošām saknēm ieaugušās -brāļu draudzes. Latvijas valsts stiprinošām, vienojošām vēsturiskām saitēm un uz nākotnes atmodas fona centrēta – BRĀĻU DRAUDŽU DIENA.

Līdzīgas ziņas:

Dzintra Hirša: par brīvdienu piešķiršanu pareizticīgo Ziemassvētku svinēšanai 

DP: Krievija izmanto Pareizticīgo baznīcu, lai ietekmētu sabiedrību Latvijā

Bija Latvijai ārlietu ministrs. Teica, ka labs. Daži pat uzskatīja, ka labākais, kas pēc neatkarības atjaunošanas bijis. Taču kādā pelēkā novembra vakarā ministrs nāca klajā ar negaidītu paziņojumu – viņš esot gejs un lepns tāds būt. Kā jau varēja sagaidīt, tauta reaģēja dažādi. Daži ministru nosodīja par tradicionālo vērtību piesmiešanu, citi neslēpa prieku un darīja to tik emocionāli, ka neviļus radās aizdomas – varbūt arī viņiem laiks “iznākt no skapja”? Taču sabiedrības vairākums bija nesaprašanā, kam tāds paziņojums vajadzīgs un kāds ir tā patiesais mērķis.

Informēti cilvēki teic, ka zināmās aprindās ministra nosliece sen nav bijusi noslēpums. Bet kāpēc pārējā sabiedrība par to uzzināja tieši tagad? Nejaušība? Domāju, ka nē. Tradicionālā ģimene un cilvēces tikumiskās vērtības jau vairākus gadu desmitus piedzīvo masīvu uzbrukumu visā pasaulē. Mēģinājumi viendzimuma attiecības padarīt par normu un juridiski legalizēt ir tikai viens no šīs cīņas elementiem. Daudzās valstīs tas jau izdevies, citas vēl turpina pretoties sabiedrības morālai degradācijai. Tāpēc Edgara Rinkeviča paziņojums nebija nejaušs, bet rūpīgi pārdomāts solis.

2015.gadā Latvija kļūs par ES Padomes prezidējošo valsti un ārlietu ministrs būs viena no prezidentūras vadošajām figūrām. Homoseksuāļu lobijs cer, ka Rinkevičs varētu kļūt par “ietekmīgu balsi geju un lesbiešu tiesību aizsardzībā” visā Austrumeiropā. Atsaucoties uz ES vai atsevišķu dalībvalstu pieņemtajiem homoseksuāļu tiesību aktiem, tiks mēģināts līdzīgus likumus pieņemt arī Latvijā. Par to izteicies gan pats Rinkevičs, gan nenogurdināmā homoseksuāļu lobiste Ilze Viņķele. Kulmināciju visas šīs aktivitātes sasniegs jūnijā, kad uz “Eiropraidu 2015″ Rīgā sabrauks homoseksuāļi no visas Eiropas.

Šobrīd Rinkevičs daudzus nostādījis dilemmas priekšā. Politiķu darbu parasti vērtē pēc viņu kompetences un profesionālajām iemaņām. Normālus ļaudis maz interesē tautas kalpu intīmā dzīve. Taču tagad, kad Rinkeviča kungam labpaticis publiski izģērbties sabiedrības priekšā, cilvēki viņa personību vērtējot, būs spiesti ņemt vērā arī šo faktoru. Viena lieta, ja kāds vienkārši paziņo, ka ir gejs. To var pieņemt zināšanai. Pavisam kas cits, ja sabiedrībā pazīstams cilvēks savu autoritāti un amata pilnvaras izmanto, lai aktīvi lobētu tā sauktās homoseksuāļu tiesības. Šāds cilvēks tad kļūst par sabiedrības vairākuma ideoloģisko pretinieku, jo viņa darbība apdraud šai sabiedrībai tradicionālās morālās un tikumiskās vērtības.

LEPNS BŪT GEJS! -

ar šo saukli Latvijas ārlietu ministrs vienā rāvienā kļuva par Nacionālo geju Nr.1.

Kas tā vispār par iedomu – lepoties ar savu seksualitāti? Cilvēka seksualitāte ir kaut kas personisks un dziļi intīms, ko parasti neizliek publiskai apskatei. Tad jau arī heteroseksuāļiem vajadzētu skaļi klaigāt par savu seksuālo identitāti un rīkot lepnuma parādes. Tas izskatītos stulbi vai ne? Bet, kad to pašu dara geji, daudziem tas nešķiet stulbi. To sauc par drosmīgu soli. Ja Rinkeviča kungs savu gultas dzīvi būtu publiskojis pirms Saeimas vēlēšanām, tā varbūt būtu drosme. Taču tā jau nebija domāts – amatu noteikti vajadzēja saglabāt, lai iecerēto geju tiesību lobēšanā varētu īstenot ne vien Latvijā, bet tagad arī starptautiskajā arēnā.

Ka ar latviešiem tomēr vēl nav tik bēdīgi, apliecina Latvijas Nacionālās operas valdes priekšsēdētāja, komponista Zigmara Liepiņa ironiskā refleksija uz Rinkeviča publisko ekshibicionismu: “Kaut kur internetā lasīju, ka visapdraudētākā, diskriminētākā cilvēku grupa esot kristīgai reliģijai piederīgi heteroseksuāli baltie vīrieši. Tad nu ar lepnumu paziņoju: esmu viens no viņiem! Jūs jautāsiet, kāds tam sakars ar Operu. Nekāds! Es tikai gribēju, lai jūsu sejas šajā pelēkajā un lietainajā dienā rotā smaids.” Dīvaini, bet daudzu ļaužu sejās smaids tā arī neparādījās. Tieši pretēji – operas direktora virzienā lidoja skarbas kritikas bultas. Tas liek jautāt, vai Liepiņa kungam tomēr nav taisnība un normāli vīrieši Latvijā pamazām nekļūst par retumu? Starptautiskajam geju lobijam tas noteikti patiktu.

****

Ārlietu ministra pēkšņā atklāsme netieši saistīta ar citu pēdējā laika aktualitāti – viendzimuma partnerattiecību tiesisko regulējumu. Sapratuši, ka panākt viendzimuma laulību atzīšanu Latvijā tik drīz nevarēs, homoseksuāļu lobisti ķērušies pie rezerves varianta – partnerattiecību likuma izstrādes. Tas tiek darīts viltīgi – it kā rūpējoties par neprecētu heteroseksuālu pāru tiesisko aizsardzību. Tomēr, kā apgalvo eksperti, ja šāds regulējums tiks pieņemts, tajā nebūs iespējams nodalīt heteroseksuāļu un homoseksuāļu tiesības. Ja līdzās laulībai valsts par likumīgu atzīs neprecētu pāru kopdzīvi, nebūs juridiska pamata šādu atzīšanu liegt arī homoseksuāļiem.

Visdedzīgākā partnerattiecību likuma lobētāja ir jau pieminētā Ilze Viņķele. Vēl būdama labklājības ministre viņa izdeva divas dzimumu identitāti kropļojošas bērnu grāmatiņas. Sekoja skandalozie izteikumi LTV raidījumā “Sastrēgumstunda”, kur ministre paziņoja, ka valstij nebūtu jāpiešķir priekšrocības laulātām ģimenēm, jo tas diskriminētu kopā dzīvojošus nelaulātus pārus. Bet pirms Eiroparlamenta vēlēšanām Viņķele piedalījās starptautiskās lesbiešu un geju asociācijas ILGAsagatavotā videoklipā, kurā aicināja balsot par kandidātiem, kas aizstāv visa veida ačgārnā seksa cienītājus. Un nu – partnerattiecību likums, ko Viņķele apņēmusies sagatavot rekordīsos termiņos, lai to varētu pieņemt vēl Latvijas prezidentūras laikā.

Ilona Bremze. Foto: diena.lv

Sarunā ar asociācijas “Ģimene” valdes priekšsēdētāju Ilonu Bremzi Viņķele savulaik izteikusies, ka ir ieinteresēta, lai no Satversmes pazustu pants par laulību kā savienību starp vīrieti un sievieti. Laulības institūciju viņa uzskatot par novecojušu un valstij neesot pienākums to atbalstīt vairāk kā citus kopdzīves modeļus. Viņķeles īpašā ieinteresētība homoseksuāļu problēmās liek uzdot jautājumu – kā ir ar viņas pašas orientāciju? Ārēji par novirzēm nekas neliecina – Viņķelei ir vīrs un trīs bērni. Mūsdienu samaitātajā pasaulē tas gan neko nenozīmē – daudzi dzīvo ārēji pieklājīgu ģimenes dzīvi, patiesībā būdami slēpti homo vai biseksuāļi. Nosaucot Latvijas sabiedrību par tumsoņām, starp kuriem politiķe jūtoties kā viduslaikos, Viņķeles kundze ir rupji apvainojusi desmitiem tūkstošu tradicionālo ģimeņu un simtiem tūkstošu vīriešu un sieviešu, kas paaudžu paaudzēs sakņotās morālo vērtību normas vērtē augstāk par šodienas Eiropas seksuālo visatļautību.

Šķiet, pagaidām Saeimas deputātu vairākums nesteidzas pievienoties Rimševica un Viņķeles iniciatīvai. To nav gatavi darīt pat abu kolēģi no partijas “Vienotība”. Partijas priekšsēde Solvita Āboltiņa paziņojusi, ka “Vienotība” atbalsta tradicionālu ģimeni. Arī citas parlamenta politiskās frakcijas domā tāpat. Tieslietu ministrijas parlamentārais sekretārs Jānis Iesalnieks (NA) uz Viņķeles ciešo apņēmību vēl šajā Saeimas sasaukumā uzrakstīt dzimumneitrālu kopdzīves regulējuma likumu atbild: “Rakstīt jūs varat visu ko, bet likumus pieņem Saeimas vairākums. Jums tāda nav un nebūs.” Cerams, ka tā.

Ārprāts, kādā tumsonīgā valstī man jādzīvo! -
šausminās kvēlākā Latvijas homoseksuāļu lobētāja Ilze Viņķele.

Neprecētu pāru civiltiesisko attiecību problēma šobrīd tiek mākslīgi uzpūsta. Jau pašlaik jebkādas civiltiesiskās attiecības Latvijā var nokārtot pēc spēkā esošajām likumu normām. Visi heteroseksuāli pāri, kas vēlas, lai viņu kopdzīve būtu reģistrēta un mantiskās attiecības sakārtotas, var bez problēmām apprecēties – laulību reģistrācija Latvijā ir vienkārša un lēta. Savukārt tiem, kas to nevēlas darīt, ir skaidri jāapzinās šādas nereģistrētas kopdzīves civiltiesiskie riski. Laulāties vai nelaulāties – tā ir katra brīva izvēle, taču nepielīdzināsim šādu kopdzīvi laulībai. Ja kādu likumu patiešām vajadzētu izstrādāt, tad tas ir ģimenes atbalsta likums, kas aizsargātu tradicionālo ģimeni un tās vērtības.

Kā arguments partnerattiecību likuma nepieciešamībai tiek minēts fakts, ka nereģistrētā laulībā šobrīd dzīvo teju puse Latvijas iedzīvotāju. Tā patiešām ir, tomēr nav neviena nopietna argumenta, lai šādu bezatbildību attaisnotu. Bieži dzirdētais teiciens, ka laimīgai laulībai zīmogs pasē nav vajadzīgs, ir tikai atruna. Vai tad kāds runā par zīmogiem? Ja cilvēki viens otru mīl, kas viņiem traucē sakārtot attiecības valsts un sabiedrības priekšā? Vai tomēr pie vainas nav bailes par savu attiecību noturību un nevēlēšanās uzņemties atbildību? Cilvēku kopdzīve neizveidojas vienā dienā, tāpēc salaulāties vai kā citādi juridiski sakārtot attiecības nav nekādu objektīvu šķēršļu, ja vien to patiešām vēlas.

Nereģistrēto partnerattiecību problēmu no jauna uzjundījušas Zolitūdes traģēdijas civiltiesiskās konsekvences. Bet, vai tāpēc vajadzīgs speciāls likums? Tā vietā, lai stiprinātu tradicionālo ģimeni un, izmantojot šādu gadījumu bēdīgo pieredzi, mudinātu cilvēkus savas attiecības nokārtot oficiāli, mums tiek piedāvāts nereģistrētai kopdzīvei piešķirt teju tādas pašas tiesības kā laulībai. Tā ir pilnīgi aplama pieeja. Šobrīd atsevišķi tautas kalpi Zolitūdes traģēdiju un tās upurus izmanto savu apšaubāmo politisko mērķu sasniegšanai. Būsim godīgi – slēpjoties aiz liekulīgiem stāstiem par bojāgājušajiem glābējiem, patiesībā tiek mēģināts panākt viendzimuma pāru kopdzīves legalizāciju. Tas ir galvenais iemesls visām šīm aktivitātēm.

Šobrīd Latvijas politiķi nav gatavi ignorēt sabiedrības vairākuma viedokli un atzīt viendzimuma partnerattiecības. Taču tā nebūs vienmēr. Ar meliem par nereģistrētās attiecībās dzimušu bērnu tiesisko aizsardzību homoseksuāļu lobijs mēģinās dabūt cauri Viņķeles un Rinkeviča loloto likumu par partnerattiecību tiesisko regulējumu. Ja tas izdosies, ceļš būs vaļā arī viendzimuma partnerattiecību legalizēšanai. Kas sekos pēc tam? Bērnu adoptēšanas tiesības gejiem un lesbietēm? Par to, ka šādu likumu pieņemšana ir iespējama un var notikt negaidīti, liecina Igaunijas piemērs, kur partnerattiecību likums tika pieņemts, neskatoties uz vairāk nekā puses sabiedrības noliedzošo attieksmi. Tāpēc, ļaudis – esiet modri!

****

Kopš 20.gadsimta 60.gadiem tradicionālo ģimeni un tikumību nopietni apdraud sabiedrības vispārēja seksualizācija. Sekss, seksapīls, seksīgs – jēdzieni, ko šodien izmanto vietā un nevietā. Neviena reklāma, lai ko tā reklamētu, vairs neiztiek bez seksīga sievietes vai vīrieša tēla ekspluatācijas. Mēs dzīvojam galēji seksualizētā pasaulē. Sekas ir sabiedrības morāles arvien pieaugoša degradēšanās, dzimumattiecību uzsākšana arvien agrīnākā vecumā, arvien jaunāku meiteņu grūtniecība, abortu skaita pieaugums.

Visas šīs problēmas pasaule mēģina risināt pilnīgi ačgārni – ja reiz pusaudži ar seksu sāk nodarboties arvien agrāk, viņiem par to jāstāsta jau bērnudārzā. Dažādas izglītības un veselības organizācijas cenšas mūs pārliecināt respektēt situāciju de facto un bērnus “drošam seksam” sagatavot pēc iespējas agrāk, lai vēlāk nerastos problēmas. Vienkāršāk taču ir izsniegt bērniem prezervatīvus nekā mācīt tos par laulību un mīlestības pilnām attiecībām mūža garumā. Pēdējo gadu laikā Eiropas Parlamentā ar apskaužamu regularitāti parādās dažādas rezolūcijas, kas paredz bērnu agrīnu seksualizāciju. Estrella, Lunačeka, Zubera – šīs “dāmas ar pautiem” ir tikai dažas no Eiropas feministisko homoseksuāļu lobija.

Lieki teikt, ka bērnu “seksuāla izglītošana” homoseksuālas attiecības pielīdzina heteroseksuālām. Savukārt tā sauktā genderisma ideoloģija pauž, ka bērns pats drīkst izvēlēties dzimumu, neatkarīgi no tā, kāds viņš piedzimis. Šobrīd definēti jau vismaz 12 (!) dzimumi (genderi). Paldies Dievam, viss šis normālam saprātam neaptveramais ārprāts vēl nesaņem pārāk lielu atbalstu Eiropas Parlamentā. Bet tas ir tikai pagaidām. Feministu, homoseksuāļu un citu perversitāšu lobijs turpina uzbrukt “nožēlojamajiem ultrakonservatīvajiem ekstrēmistiem” – tradicionālo vērtību piekritējiem.

Foto: Facebook

Šādas brošūriņas, kur dažādas seksuālās perversijas tiek pielīdzinātas normālām attiecībām,
jau tiek izdalītas bērniem Latvijas skolās.

Lai tamlīdzīgu rezolūciju rekomendācijas nemēģinātu ieviest Latvijā, biedrība “Glābsim mūsu bērnus” 2013.gada novembrī sāka parakstu vākšanu tautas nobalsošanai par grozījumiem Bērnu tiesību aizsardzības likumā, kas paredz aizliegt bērnu agrīnu seksualizāciju izglītības un aprūpes iestādēs, tostarp viendzimuma personu seksuālo attiecību popularizēšanu un reklāmu. Parakstu vākšanas pirmajā kārtā bija jāsavāc 30 000 Latvijas pilsoņu parakstu. Ņemot vērā sabiedrības lielākās daļas noraidošo attieksmi pret viendzimuma attiecībām, tāpat satraukumu, ko uzjundīja minētās Eiropas rezolūcijas, šķita, ka šo mērķi nebūs grūti sasniegt. Ir pagājis gads un parakstu vākšana noslēgusies. Diemžēl savākti tikai nepilni 12 000 (galīgais skaitlis tiek precizēts) paraksti.

Kādēļ šāds rezultāts? Vai patiešām Latvijā neatradās 30 000 cilvēku, kam rūpētu mūsu bērnu nākotne? Jāteic, bažas par latviešu aktīvu līdzdalību šajā pasākumā radās jau pašā sākumā, jo aicinājumu biedrības “Glābsim mūsu bērnus” vārdā bija parakstījuši trīs sabiedrībā neviennozīmīgi vērtētas personas – Vladimirs Lindermans, Kaspars Dimiters un Edvīns Puķe. Tomēr vēl bija cerība, ka bērnu dēļ cilvēki spēs pārvarēt ideoloģiskās domstarpības un apvienoties kopīgai cīņai visas sabiedrības labā. Taču tā nenotika.

Lai cik rūgti to atzīt, “Glābsim mūsu bērnus” vadītāji izdarīja visu, lai parakstu vākšanas kampaņa izgāztos. Tā vietā, lai visus spēkus koncentrētu uz vienu mērķi – bērnu agrīnas seksualizācijas un homoseksuālisma propagandas nepieļaušanu, viņi turpināja nodarboties ar apšaubāmām politiskām aktivitātēm. Lindermans vervēja krievu radikāļus karam Ukrainā, Dimiters publiski atbalstīja Putinu un Krimas aneksiju, bet Ukrainas valdību lamāja par nacistiem, savukārt Edvīns Puķe uz Saeimu startēja kā deputāta kandidāts no… Krievu savienības. Pēc visa tā vairs nebija nekādu cerību, ka latvieši bariem skries parakstīties zem viņu iniciatīvas.

Pēdējais piliens daudziem bija Tatjanas Ždanokas un Krievu savienības iesaistīšanās parakstu vākšanā, izmantojot šo iniciatīvu savā priekšvēlēšanu kampaņā un apgalvojot, ka ir vienīgais politiskais spēks Latvijā, kas cīnās pret bērnu homoseksualizāciju. Šāda demagoģija cilvēkos radīja bažas, vai tikai šī nav kārtējā manipulācija ar tautu un paraksti netiks izmantoti pavisam citiem mērķiem. Nav noslēpums, ka Krievija homoseksuāļu jautājumu izmanto ideoloģiskai cīņai ar Rietumiem. Ņemot vērā saspīlēto starptautisko gaisotni, vairums latviešu atteicās doties pie notāra, lai atsauktos tik prokrieviski noskaņotu personu aicinājumam.

Oficiāli parakstu vākšanas kampaņu neatbalstīja neviena Latvijas kristīgā konfesija, kaut, protams, draudzes un to locekļi parakstījās. Patiesībā 30 000 parakstu savākšanai būtu pieticis tikai ar aktīvo kristiešu līdzdalību vien, nemaz nerunājot par citu ticību un pārliecību cilvēkiem. Lai arī lielākā daļa atbalstīja pašu referenduma ideju, tomēr jebkura ideja tiek asociēta ar tās autoriem. Nelīdzēja ne nevalstisko ģimenes aizstāvības un vecāku organizāciju iesaistīšanās, ne triecienkampaņa parakstu vākšanas beigu posmā – daudzi kristieši parakstīties neaizgāja.

Šo kauju mēs zaudējām. Taču, vai patiešām zaudējām? Jā, vajadzīgais parakstu daudzums netika savākts, taču sliktāk būtu, ja paraksti tiktu savākti, bet referendums izgāztos cilvēku kūtrības dēļ. Tad homoseksuāļu lobijam būtu iemesls apgalvot, ka Latvijas sabiedrībai šis jautājums neinteresē, tāpēc nav nekādu šķēršļu bērnu seksuālai “izglītošanai” mūsu zemē. Tagad tik viegli to izdarīt nevarēs, jo pēdējā gada laikā šī tēma radījusi karstas diskusijas plašsaziņas līdzekļos un interneta vidē, tai pievērsta pastiprināta sabiedrības un vecāku uzmanība. Šobrīd politiķi neriskēs pieņemt nekādus regulējumus vai rekomendācijas, kas akceptētu šādu “izglītošanu”. Vismaz uz laiku šis jautājums ir izņemts no Latvijas politiskās dzīves dienaskārtības. Un tas nav maz.

Noslēgumā daži vārdi tautiešiem, kas glābiņu no Eiropas netiklības muklāja meklē Krievijas autoritārisma purvā. Nav jēgas bēgt. Lai kur nemēģinātu paslēpties, nav iespējams aizbēgt no šīs grēcīgās pasaules. Tāda vieta ir tikai Dieva Gara klātbūtnē. Tā nav saistīta ar ģeogrāfiskām koordinātēm vai politiskām sistēmām, bet cilvēka sirdi. Svētie Raksti teic, ka laiku beigās pasaule kļūs arvien ļaunāka. Mēs nespējam šo procesu ietekmēt. Tas, ko varam darīt – paust savu pilsonisko pozīciju un sludināt Dieva Vārdu grēkos mirstošajai cilvēcei. Mēs neesam aicināti bēgt no grūtībām, bet palikt vietā, kur Dievs mūs nolicis, lai izrautu no elles pēc iespējas vairāk cilvēku. Raksti teic:

“Netaisnais lai dara vēl netaisnību, nešķīstais lai grimst vēl nešķīstībā, bet taisnais lai dara arī turpmāk taisnību, svētais lai pastāv arī turpmāk svētumā” (Atklāsmes gr. 22:11).

“Bet mēs sludinām Kristu, krustā sisto” (1.Korintiešiem 1:23).

Jurģis Klotiņš – Mūziķis, lasa lekcijas un piedalās kultūras projektu vadībā. Rosīgs, kristīgi domājošs Latvijas patriots.

“Es jums novēlu: pamēģināt jaunajā gadā iemontēties kombinācijās pa trīs.

Ģimene – tauta – valsts. Dievs – Daba – Darbs. Ticība – cerība – mīlestība.” Tā vēlēja dzejnieks Imants Ziedonis Jaunā gada apsveikumā “Radio Eiropa” 1997. gadā.[1] Latvijas Republikas neatkarības proklamēšanas diena 18. novembris ir jauna gada sākums Latvijas mūžā. Šoreiz no Imanta Ziedoņa ceļavārdiem es vēlos izcelt kombināciju “Ticība – cerība – mīlestība.”

Ticība Latvijas neatkarībai. Ticība, ka tieši neatkarīga un nacionāla valsts ir mūsu tautas nākotnes pamats. Tā bija pārliecība, kurai ticēja Latvijas valsts dibinātāji. Kādu ticību esam aicināti dot mūsu valstij šodien? Tā ir ticība, ka Latvija mums ir “svēts mantojums”, kā skan dzejnieka Leonīda Breikša vārdi Jāņa Norviļa dziesmā “Vakarjunda”. Nelielai tautai – gan vadītājiem, gan ikvienam cilvēkam – ir svarīgi dzīvot un strādāt ar pārliecību, ka ikviens cilvēks ir nozīmīgs. Tādēļ praktiski Latvijai katrs varam dot to, ka dzīvē un darbā noticam sev, uzticamies tuvākajiem un labas gribas cilvēkiem mums apkārt.

Tagad ir laiks, kad ļoti svarīgi ir stiprināt ticību vērtībām, kas ir nesušas mūsu tautu cauri gadsimtiem. Es novēlu ticēt, ka mūsu nacionālā identitāte – latviešu valoda, kultūras un garīgās vērtības, nacionālā pašapziņa – ir mūsu vienotības pamatvērtības. Es novēlu ticēt, ka ģimenei Latvijā arvien ir jābūt savienībai starp vīrieti un sievieti, un valstij kopā ar nevalstiskajām organizācijām ir jārosina laulību noslēgšana, nevis jātērē spēki alternatīvu regulējumu izstrādei. Lai ir ticība Latvijas neatkarībai katrā “jūtīgā jautājumā”. Arī tādos brīžos, kad iespējams daudzu politiķu nostāju varēs raksturot ar grupas “Labvēlīgais tips” dziesmas vārdiem “Eiropa mūs nesapratīs, Eiropa mūs nepazīs…”. Nepieļausim arī, ka mūs maldina zināmi spēki, uzdodot Vācijas traģēdijas vaininiekam līdzīgā Krievijas prezidenta galma ideoloģiju par tradicionālo un konservatīvo vērtību aizstāvi. Ukrainas austrumos notiekošais ir atbilde uz jebkuru “Krievija – tradicionālo vērtību aizstāve” apgalvojumu.

Ticēsim sev un meklēsim garīgo un morāles vērtību atjaunotni mūsu tautas garīgajā mantojumā. Latviju grezno daudz dievnamu ar vienu, ar diviem torņiem, bez torņiem tikai ar krustiem, un tad vēl ir pa kādam senam brāļu draudzes namam, kas atpūšas simtgadīgu ozolu paēnā. Dievnami ir mūsu priekšteču ticības liecinieki. Liecinieki tam, kas bija mūsu senču garīgais un morālais spēks. Tā bija ticība Dievam, kas radījis cilvēkus, arī latviešus un dāvājis viņiem zemi un valsti Latviju, un Dieva Dēlam, kura Mīlestībai nav robežu. Es nerosinu domāt, ka kādreiz latvieši dzīvoja skaisti un saskanīgi bez garīgu un morālu cēloņu izraisītām problēmām, ko pazīstam šodien. Tomēr tas ir objektīvi, ka kristīgā ticība un vērtības kopā ar tautas dainu apdziedātajiem tikumiem radīja mūsu tautas un valsts pastāvēšanas garīgos pamatus. Es aicinu būvēt Latvijas nākotni uz šiem pamatiem. Nav dziļi jārok, lai nonāktu pie tiem.

Cerība ir praktiska lieta. Cerība ir nesaraujami saistīta ar rīcību, un tā ir viens no demokrātiskas sabiedrības stūrakmeņiem gan cilvēka, gan pārvaldes institūciju līmenī. Minēšu piemēru. Kristofers, kas tikko iegādājies pirmo auto (BMW) un viņa kaimiņiene Maiga, kura bieži dodas uz tramvaja pieturu, lai dotos apciemot mazbērnus, vēlas lai Rīgas dome salabo ielu Āgenskalnā. Kristoferam un Maigai ir apnicis šķendēties, un viņi nolemj uzrakstīt iesniegumu Satiksmes departamentam. Viņi cer. Cerība rada cerības attieksmi pret realitāti un optimismu, kas rosina darboties – uzrakstīt iesniegumu par ielas remontu. Bet, vai tas ko dos? Kristofers sastopas ar domām: “Tāpat Rīgas dome ielu neremontēs, jo ir citi svarīgāki projekti, un tā jau pilsētas parāds ir milzīgs.” Taču Maiga, kura grūtajā pēckara bērnībā iemantojusi spītu, viņu pārliecina, ka neatkarīgi no Rīgas domes rīcības, šis iesniegums būs maza pilsoniska uzvara. Pats svarīgākais ir tas, ka tā ir uzvara pār maldinošo iekšējo balsi “nav vērts, tāpat nekas nemainīsies”. Es novēlu nākamajā Latvijas gadā arvien vairāk cerības uzvaru pār “nav vērts” ieradumu. Lai izdodas domāt un rīkoties kompozīcijā: cerība => rīcība => uzvara pār “nav vērts”. Lielas pārmaiņas sastāv no maziem labiem darbiņiem.

Mīlestība. Mīlestības, patiesas mīlestības attieksme pret sevi, citiem un mūsu kopīgo valsti Latviju ne vienmēr nāk viegli. Liekas, ka dažreiz tieši tā ir īstas mīlestības pazīme, ka nākas “pārkāpt sev pāri”, upurēt savu egoismu un labsajūtu, lai palīdzētu citam. Ticu, ka neatkarīga un brīva Latvija mūsu tautai radās, pateicoties mīlestībai. Bez mīlestības uz neatkarīgas Latvijas ideju nebūtu politisko spēku apvienošanās un neatkarības proklamēšanas 18. novembrī. Mīlestība uz savu tautu un zemi ir bijusi tā, kas dod drosmi Latvijas vīriem un sievām cīnīties par Latvijas neatkarību militārajās un diplomātijas frontēs visos izšķirošajos laikos.

Taču, ko nozīmē mīlestība uz Latviju mūsu laikā? Latvija – tie ir cilvēki. Ir vērts atcerēties pasaulē visvairāk izdotajā grāmatā[2] rakstīto: “Mīli savu tuvāko kā sevi pašu”. Jo vairāk kādā valstī cilvēki izrāda mīlestību sev, tuviniekiem un cilvēkiem apkārt, jo labāka top sabiedrība. Mīlestībā uz Latviju ļoti svarīgas ir arī trīs vērtības un attieksmes: patiesība, atbildība un drosme. Tās visas kopā ir nesaraujami saistītas ar godprātības attieksmi. Ko tas nozīmē dzīves praksē? Minēšu dažus piemērus, kuri attiecas uz vairāku Latvijas sabiedrībai šodien nozīmīgu izaicinājumu risināšanu.

Indivīda līmenī mīlestības un patiesības attieksme mudina rūpēties par veselību – aiziet pie ārsta, sākt ēst veselīgāk, nodarboties ar veselīgu sportu un atmest kaitīgus ieradumus.

Ģimenes un dzimtas lokā mīlestība un atbildība aicina dāvāt laiku kopā, kas ir viena no lielākajām mīlestības dāvanām, ko daudzu Latvijas ģimeņu bērni un tuvinieki sirds dziļumos visvairāk sagaida. Lai izdodas upurēt kādu daļu darba vai vaļasprieku laika, lai būtu kopā ar tuvāko.

Sabiedrības līmenī mīlestība un drosme bieži ir vajadzīga, lai Latvijas tauta kļūtu vienotāka. Piemēram, drosme runāt latviski. Latviešiem tā ir drosme nepāriet sarunā uz krievu valodu. Krieviem un visiem, kam krievu valoda ir “automātiskā valoda”, tā ir drosme runāt latviski. Drosme uzņēmējiem izdot reklāmu tikai valsts valodā un neprasīt darbiniekiem nepamatotas svešvalodu zināšanas. Būtu tikai labi, ja Rīga krievu tūristiem būtu vieta, kur viņi var kaut nedaudz uzlabot savas angļu valodas zināšanas restorānā, veikalā vai viesnīcā.

Attieksmē pret valsti mīlestība un godaprāts ir apliecināms, godīgi samaksājot nodokļus un tiecoties aizvien labāk darīt profesionālā darba pienākumus.

Politikā patiesības, atbildības un drosmes attieksme ir tā, kas dāvā politiķim – tautas kalpam – skaidrību  par to, kādiem ir jābūt lēmumiem, lai tie sekmētu Satversmes Preambulā izteikto Latvijas valsts mērķi: “garantētu latviešu nācijas, tās valodas un kultūras pastāvēšanu un attīstību cauri gadsimtiem, nodrošinātu Latvijas tautas un ikviena brīvību un sekmētu labklājību.”[3] Atbildība palīdz atcerēties katram savu pienākumu nozīmīgumu un garīgi neattālināties no cilvēkiem, kas ir uzticējušies, balsojot vēlēšanās. Drosme palīdz pastāvēt situācijās, kad jāaizstāv tautas intereses pret iespējamiem interešu grupējumu lobijiem – pašmāju vai starptautiskiem.

Godaprāts ir tas, kas liek rīkoties vienoti ar personīgo sirdsapziņu un atbildību visu cilvēku priekšā. Lai Latvijas politiskajām partijām ir vadītāji, kam mērķis ir strādāt šo vērtību kombinācijā. Lai Latvijas valstij un tautai ir arvien vairāk politiķu un valsts darbinieku, kuri prātā un sirdī strādā ar šīm vērtībām un māca tās saviem kolēģiem.

“Es jums novēlu: pamēģināt jaunajā gadā iemontēties kombinācijās pa trīs.

Ģimene – tauta – valsts.

Dievs – Daba – Darbs.

Ticība – cerība – mīlestība.”

Dievs,svētī Latviju!

[1] No Imanta Ziedoņa raksta “Jaunā gada apsveikums „Radio Eiropa””. Tas publicēts ir atrodams: Ziedonis, Imants. Raksti 12 sējumos. Nordik. Rīga, 1999. 10. sējums 505. – 507. lpp.

[2] Bībele

[3] Latvijas Republikas Satversme: http://likumi.lv/doc.php?id=57980

Ir aizritējuši ikgadējie Lieveņu svētki Jeruzalemē, kad tautas dodas augšup pielūgt Kungu un svinēt Viņa uzticību, kā to paredzēja pravietis Cakarija (14:16).

Šogad ICEJ Sukkot svētkus apmeklēja vairāk nekā 4000 kristiešu no 80 tautām. Prieks svētkos mijās ar skumjām un vairākkārtēju aicinājumu iestāties par ebreju un kristiešu vajāšanām Tuvajos Austrumos. 

Mācītājs Kanons Andrjū Vaits no Irākas savā uzrunā klātesošajiem teica:

Mācītājs Kanons Andrjū Vaits

“Mēs dzīvojam visbriesmīgāko masu slepkavību laikā, ko Irākas kristieši jebkad ir piedzīvojuši. Pirmie, kas piecēlās mūs aizstāvēt, nebija kristieši pasaulē, bet ebreji. Pirmie, kas mums izrādīja atbalstu, bija ebreju brāļi un māsas. Viņi atnāca un teica: “Mēs esam to piedzīvojuši. Mēs zinām, kas ir Šoa (Katastrofas) šausmas. Mēs jūs nepametīsim nelaimē vienus!” Paldies tev, Izraēla!”

K. A. Vaits vada vienīgo anglikāņu baznīcu Irākā (Bagdādē), kur lielākā daļa draudzes locekļu ir vai nu nogalināti, vai aizbēguši no ISIS.

Visa K.A.Vaita uzruna VIDEO

Savukārt Pasaules Ebreju kongresa prezidents Ronalds Lauders tautu kristiešiem sacīja:

Pasaules Ebreju kongresa prezidents Ronalds Lauders

“Mēs zinām, ka jūs esat nomodā, lai aizstāvētu mūs, un mēs vienmēr būsim nomodā, lai aizstāvētu jūs! Nav drošākas vietas kristiešiem Tuvajos Austrumos, kā šeit, Izraēlā! Izraēlā kristiešu svētvietas ir aizsargātas. Izraēlā kristiešiem nav jābaidās par savu dzīvību! Un šeit, ebreju valstī, Izraēlā, kristīgā kopiena aug, nevis sarūk. .. Tajā pašā laikā Tuvo Austrumu reģionā un Āfrikā pēdējā desmitgadē katru gadu ir tikuši nogalināti 120 000 kristiešu. .. Kad tiek slepkavoti simtiem tūkstoši kristiešu, tas nav karš, tas ir genocīds! Un ebreji zina, kas notiek, kad pasaule klusē genocīda laikā. Mēs esam mācījušies to grūtā ceļā, un mēs nevēlamies redzēt to atkārtojamies ne mūsu vidū, ne starp jums, nedz kādam citam! .. Es esmu pārliecināts vairāk kā jebkad agrāk, ka mums ir jāapvieno spēki! Ebreju un kristiešu koalīcijai ir liela nozīme. Kristiešiem un ebrejiem kopā ir jāpaceļ balss un jāpasludina pasaulei: Nē diskriminācijai, nē terorismam, nē nāvei un nē klusēšanai! .. Tie paši ļaudis, kas meklē nokaut mūs, meklē nokaut arī jūs! Tāpēc kristiešiem un ebrejiem ir jāapvieno spēki un kopīgi jārīkojas!”

Skaļas ovācijas atskanēja zālē, Lauderam citējot Jaunās Derības Rakstus: “2.vēstulē Timotejam teikts: “Dievs nav devis mums baiļu garu, bet spēka, mīlestības un skaidra prāta garu!” Tieši to pašu māca Tora, ka mums nav jābaidās, bet jāatrod spēks! .. Tas nenāk no Pasaules Ebreju kongresa prezidenta, tas nāk no augstāk stāvoša avota! Nebīstieties, esiet stipri un spēcīgi! Kopā mēs būsim stipri un nezaudēsim!”

Visa R.Laudera uzruna video

Preses konferencē kristīgo organizāciju un ebreju līderi parakstīja kopīgu vēstuli, ko izsūtīja 120 valstu galvām, pieprasot aizsargāt vajātos kristiešus Tuvajos Austrumos.

Vairāk par preses konf.

 Vēstule pdf.

Izraēlas prezidents Ruvens Rivlins

Izraēlas prezidents Ruvens Rivlins pateicās kristiešiem par atbalstu cauri gadu desmitiem labos un grūtos laikos.

Prezidenta Rivlina uzruna VIDEO 

Izraēliešu vakarā svētku dalībniekus ar savu klātbūtni pagodināja 300 Izraēlas aizsardzības spēku jaunieši un komandieri, kas šovasar aizstāvēja iedzīvotājus no Hamas uzbrukumiem Gazas joslā.

Starp ebrejiem, beduīniem un drūziem karavīru rindās bija 10 arābu kristieši, kurus Izraēlas armijā stāties pamudinājis grieķu pareizticīgo tēvs Gabriels Nadafs no Nācaretes.

Gaisa desantnieku vienības komandieris pateicās visiem klātesošajiem un ICEJ par atbalstu krīzes laikā.

ICEJ par kristiešu saziedotajiem līdzekļiem šovasar iegādājās 9 pārvietojamās bumbu patversmes un nogādāja tās uz apdraudētajām pilsētām Gazas apkaimē. Kara laikā ICEJ noorganizēja bērnu un jauniešu grupu izvešanu no kara skartajām zonām. Jaunieši no Aškelonas, kas konflikta laiku pavadīja Čehijā, Sukkot svētku vakarā uzstājās ar dziesmu.

mācītājs Roberts Sterns

Noslēgumā mācītājs Roberts Sterns aicināja kristiešus būt aktīvākiem Izraēlas aizstāvjiem savās nācijās: “Aizbraucot mājās, jums ne tikai jāpūš šofar (taure), bet jākļūst par šofar! .. Šie drosmīgie karavīri ir sargi uz Ciānas mūriem! Viņi cīnās pirmajās frontes līnijās par visas cilvēces nākotni! Tas, kas notiek Jeruzalemē, ietekmē visu pasauli!”

Izraēliešus māc. Sterns iedrošināja ar vārdiem: “Neskatieties uz Obamu! Neskatieties uz ANO un ES! Paceliet savas acis uz Izraēla Dievu! Viņš ir jūsu klints, jūsu glābšana, jūsu aizstāvis! Viņš ir jūsu dzelzs kupols (gaisa aizsardzības sistēma)!”

Auditorija, ieskaitot karavīrus, uzņēma šos vārdus, kājās stāvot.

Visu vakaru un R.Sterna uzrunu skatieties VIDEO 

Katru dienu norisinājās Bībeles semināri un pielūgšanas.

ebreju mācītājs Avi Mizrahi un arābu mācītājs Stīvs Kouri

Jēzus kapa dārzā ap 2000 svētku dalībnieku baudīja svēto vakarēdienu. Klātesošos uzrunāja un Kunga mielastu kopīgi svētīja mesiānisko ebreju mācītājs Avi Mizrahi no Telavivas un arābu mācītājs Stīvs Kouri no Bētlemes, demonstrējot samierināšanu un atjaunošanu Kristū, kas arī bija šī gada svētku tēma “Atjaunošana”.

Solidaritātes gājienā Jeruzalemē piedalījās ap 6000 dalībnieku no 80 pasaules tautām un Izraēlas. Daudzu delegāciju dalībnieki bija ģērbušies nacionālajos tautas tērpos un nesa savas valsts karogu.

Kā sacīja R. Sterns, “kristiešu un ebreju teoloģijā ir acīmredzamas atšķirības. Mums nesakrīt viedokļi par Mesijas identitāti. Kristieši tic, ka Mesija jau ir atnācis, un mēs gaidām Viņa otro atnākšanu. Lielākā daļa ebreju vēl gaida, kad nāks Mesija. Taču mēs esam vienoti tajā, ka mēs visi kopā gaidām Mesijas atnākšanu! Kad Viņš atnāks, notiks liela preses konference ķēniņa Dāvida viesnīcā. Tad Viņam tiks uzdots jautājums: Kungs, vai šī ir Tava pirmā vai otrā vizīte Jeruzalemē? Bet līdz tai dienā mums ir jābūt vienotiem un kopīgiem spēkiem jāaizstāv Jeruzaleme, Izraēla un vajātie kristieši pasaulē!”

Sagatavosim ceļu Mesijas atnākšanai!

Ikgadējos ICEJ Lieveņu svētkos var piedalīties ikviens, reģistrējoties www.icej.org / Events / Feast of Tabernacles.

Lasītāju uzmanībai tiek piedāvāts visu vakaru video.

1-  Svētku atklāšana tuksnesī pie Nāves jūras. No viszemākās vietas pasaulē uz augšu pielūgt Kungu Viņa kalnā Ciānā. Feast of Tabernacles ICEJ 2014 – Day 1 Full

2 – Valstu pārstāvji ar nacionālajiem karogiem Jeruzalemē, arī Latvija. Feast of Tabernacles ICEJ 2014 – Day 2 Full

3 – Jad Vašem direktors, mācītājs no Irākas K.A.Vaits. Feast of Tabernacles ICEJ 2014 – Day 3 Full

4 – Izraēlas Valsts amatpersonas, parlamentāriešu delegācija no 20 tautām. Feast of Tabernacles ICEJ 2014 – Day 4 Full

5 – Izraēliešu vakars, Izraēlas armijas spēki, R.Sterns. Feast of Tabernacles ICEJ 2014 – Day 5 Full

2015. gada Sukkot svētku tēma būs “Reformācija” VIDEO

Igaunijas politiskā opozīcija ierosināja likumprojektu nodot tautas nobalsošanai. Taču  Igaunijas parlamenta (Rīgikogu) vairākums nosprieda, ka tautu šo jautājumu izlemšanā labāk neiesaistīt, un vakar notika galīgais balsojums par likumprojektu. Par bija 40 parlamentārieši, pret 38, bet 10 atturējās.

Pēc likuma pieņemšanas Igaunijas sabiedrībā turpinās asas debates. Notiek protesti.

Latvijas prezidents Andris Bērziņš Igaunijas kontekstā paziņoja, ka ir zvērējis ievērot Satversmi un stingri ievēros Satversmes 110. pantu.

Raksta autore Līga Ādamsone

Gaidis Berziņš. Foto: Konference "Dzimtsarakstu loma tiesu sistēmā"

Atklājot konferenci “Dzimtsarakstu loma tiesu sistēmā”, Tieslietu ministrs Gaidis Bērziņš (VL-TB/LNNK) paziņoja: “Latvijas Satversmē ir skaidri definēts, kā valstī tiek saprasta laulība, proti – vīrieša un sievietes savienība. Un tikai šāda savienība, kurā dzimst bērni, veido ģimeni”.

Tieslietu ministrs atzina, ka fakts, ka daudzās Eiropas Savienības valstīs tiek atzītas viendzimuma laulības, ir satraucošs, īpaši ņemot vērā dažādo attieksmi pret Partneru regulu, kuru Eiropas Komisija ir izstrādājusi, lai regulētu to pāru attiecības, kuri dzīvo nereģistrētā ģimenē:

Partnerattiecību regula ir viltīgs solis ceļā uz viendzimuma laulību atzīšanu!

„Ņemot vērā to, ka Latvijā nav pazīstami šādi personu savienību institūti, proti, nepastāv ne viendzimuma laulību institūts, ne arī reģistrētu partnerattiecību institūts, Nacionālās apvienības vadībā Tieslietu ministrija negatavojas šādus institūtus ieviest.”

Ministrs pauda pārliecību, ka mazajai Latvijai, lai tā attīstītos un plauktu, ir stingri jāiestājas par tradicionālas laulības un ģimenes aizsardzību.

G.Bērziņš pozitīvi atzīmēja Dzimtsarakstu sistēmas kolēģu darbu, kuri patlaban strādā pie tieši tradicionālās laulības institūta popularizēšanas un pirmslaulību mācību programmas ieviešanas.

Ir notikušas vairākas būtiskas izmaiņas:

• Tagad – laulību nevajag izsludināt, kā tas bija agrāk, izliekot uz vienu mēnesi sludinājumu dzimtsarakstu nodaļā
• Iesniegums laulības noslēgšanai iesniedzams vienīgi dzimtsarakstu nodaļā, neatkarīgi no paredzamās laulības noslēgšanas vietas (nodaļa vai baznīca)
• Dzimtsarakstu nodaļā laulās nodaļas telpās vai jebkurā citā piemērotā vietā (piemēram, pils, viesu nams, brīvdabas muzejs u.tml.)

Foto: Konference "Dzimtsarakstu loma tiesu sistēmā"

Šobrīd civilstāvokļa aktu reģistrāciju veic 123 dzimtsarakstu nodaļas. Ministraprāt Latvijā dzimtsarakstu nodaļu darba specifika nemainīsies un, plašinoties darbam pie ģimenes institūta popularizēšanas, darbs pieaugs – „jau tagad redzam – šī gada 1.pusgadā, salīdzinot ar pagājušā gada attiecīgo periodu, laulību skaits pieaudzis par 411.”

Bērziņš pozitīvi atzīmēja Dzimtsarakstu departamenta ieguldījumu vienotas civilstāvokļa aktu reģistrācijas informācijas sistēmas izveidē un ieviešanā.

Tieslietu ministrs izteica dzimtsarakstu sistēmas kolēģiem lielu pateicību par veikumu valsts valodas stiprināšanā: „Novērtējams dzimtsarakstu nodaļu un departamenta ieguldījums latviešu valodas saglabāšanā un aizsardzībā, konsekventi atbalstot bērna vārda un uzvārda rakstību, kā arī citvalodu cilmes personvārdu atveidi atbilstoši latviešu valodas normām.”

„Pēdējos gados daudzi – arī es pats, mani radi un draugi – pēta savu dzimtas koku, daudzas jaunas ģimenes meklē savu dzimtu ģērboņus, karogus vai izveido tos paši no jauna.

Mēs vēlamies zināt savas saknes, jo uz tām balstīts tiek mūsu dzimtas koks. Mums kopīgi jābūt lepniem, ka valstī pozitīvā gultnē risinās demogrāfijas jautājumi – šī gada pirmajā pusgadā, salīdzinot ar pagājušā gada attiecīgo periodu, mūsu valstī dzimuši par 656 bērniem vairāk, tiek domāts par atbalstu daudzbērnu ģimenēm un par bērnu – bāreņu iekļaušanu stiprās ģimenēs”, ģimeņu vērtību uzsvēra Gaidis Bērziņš.

Lai stiprinātu tradicionālu ģimeņu institūtu, ministrs uzrunas noslēgumā novēlēja vērtīgām atziņām bagātu konferences darbu: „Stipras tradicionālas ģimenes, kuras audzina valstiskā garā savus bērnus, stiprinās mūsu Latviju. Audzināsim stipru un latvisku Latviju!”

No vēstures

Latvijā līdz 1921. gadam laulības, dzimšanas un miršanas reģistrus mūsu valstī veda baznīca. Un dzimtu vēsture tika glabāta baznīcas grāmatās.

Pirmais Latvijas Valsts prezidents Jānis Čakste 1921. gadā izsludināja likumu „Par civilstāvokļu aktu reģistrāciju”:
„Es likšu šo likumu visā visumā uz balsošanu un lūdzu piecelties tos, kas par šī likuma pieņemšanu.” Toreiz savu nostāju deputāti paauda pieceļoties. „Un šis likums visā visumā ar visām balsīm – pret 7- tika pieņemts.”

Kā lasām arhīvā: 1921. gadā „Latvijā tika veidotas dzimtsarakstu nodaļas, kas „Vakareiropā” darbojās jau sen”.

Pirmo dzimtsarakstu nodaļu – Rīgas pilsētas dzimtsarakstu nodaļu, kura atradās Šķūņu ielā 11 – atklāja tieslietu ministrs Rūdolfs Benuss 1921.gada 2.maijā. Jau kopš dibināšanas pirmsākumiem uzraudzība pār dzimtsarakstu nodaļām piederēja tieslietu ministram.

Termins „Dzimtsarakstu nodaļas” ir cēlies no termina „Dzimtu saraksti”. Zināms, ka šādi Dzimtu saraksti ir bijuši Francijā jau kopš Napoleona laikiem, savukārt Vācijā ir bijušas Ģimenes grāmatas. Šādi dzimtu saraksti tika veidoti grāmatās, kur visa dzimta tika ierakstīta. Jo kuplāka dzimta, jo lielāka un biezāka grāmata.

(Raksts pieejams arī krievu valodā, lejā). 

Pēdējā laikā daudzi no mums ir neizpratnē par to, ka Baznīca, kuru ierasti sauc par kristīgo draudzi, ieskauj politiskās varas apmāti kloni. Šāda veida notikums liecina par kādu no Pēdējo Laiku zīmēm. Tādā veidā maldināšanas ārējās līdzības, atklāj briesmīgu patiesību par iekšējo tukšumu. Piepildās apustuļa Pāvila pravietiskie vārdi, ka kristieši pēdējās dienās būs “dievbijības forma”; „izrādīdami ārēju svētbijību, bet tās spēku noliegdami; un no tādiem izvairies.„ (2 Tim. 3: 5).

Baznīcas galva ir Kristus, bet tā kļūst par daļu no ļaunuma un melu impērijas. Baznīca – patiesības balss, bet kļūst par valsts propagandas paudēju. Baznīca- gaisma, taču kļūst par pasaules tumsu. Baznīca- zemes sāls, bet paliek bez garšas un neizteiksmīga. Vienotību un baznīcas unikalitāti sāk apstrīdēt viltojumi, nepatiesi cilvēki. Tur tādu ir daudz, bet visizplatītākos no tiem var iedalīt trīs veidos – “šovinistu baznīca”, “separātistu baznīca” un “vienaldzīgo baznīca.”

“Šovinistu baznīca” – tā ir kompānija, kas akli atbalsta valsts politiku, tajā skaitā agresiju pret saviem kaimiņiem. Šī “baznīca” nevis vairāk lepojas ar savu patieso ticību un garīgās dzīves dziļumu, bet ar tās lielo ietekmi “viņu pārvaldītajā” teritorijā. “Baznīca” lepojas ar savu vadoni, kurš spēj atraut svešas teritorijas, un par to palikt nesodīts. Šāda veida baznīcas var dēvēt arī par “okupantu baznīcām”.

“Separātistu baznīca”- Organizācija līdziniece, vienmēr gatava paklausīt “Šovinistu baznīcas” norādēm un kļūt par tās “Meitas baznīcu”, viņa labprāt pakļaujas spēcīgajiem kaimiņiem, svešām impērijām, gatava kalpot jebkādiem iebrucējiem. Tās galvenais moto ir atdalīt un iekarot. Sprediķa valodā tā saka: par cik mūsu dzimtene ir debesīs, tad mums ir vienalga, kam kalpot šeit uz zemes. Mums vienalga, kas mūs iekaros un kā mūs sauks. Šādi spriedumi pastāv kolaboracionistu Baznīcām “līdzskrējējām”, “Mūsu māja sāņus (naša hata skraju)” izpildījumā.

“Vienaldzīgo baznīca” – pats populārākais baznīcu klonu veids. Gatava uz visu, lai tikai sevi pasargātu. Tās ģenerālais plāns – neitralitātes saglabāšana par katru cenu. Lai arī, cik asiņu būtu izliets, neviena vārda. Kā ūdeni mutē ieņēmusi. Valsts izmirst, laikmeti paiet, bet “vienaldzīgo draudze” turpina klusēt un neko nedarīt. Lai gan “vienaldzīgo baznīcu” bīskapi apgalvo, ka viņi ir ārpus politikas, taču patiesībā, pat ļoti iepīti politiskajos līkločos, oportunismā, piebalsošanā un noklusēšanā. Nosaukumu varianti var būt arī -”klusējošā vairākuma baznīca” vai arī “gan savējiem, gan svešajiem” (и вашим и нашим).

Jāsaka, ka augstāk minēto baznīcu tipi nepastāv tīrā veidā, parasti maisītā, maldinot un ievelkot cilvēku prātus lamatās.

Šovinistu, separātistu un vienaldzīgo grupas nekad nesaucas, tieši tā. Tās tiek slēptas ar vārdiem “Krievu pasaule”; “Īpašais garīgums”; “Slāvu brālība”; “Pasaules sazvērestība pret Krieviju”; „Donbasa balss”; “Baznīcas vienotība augstāka par politiku”; “Putins par tradicionālajām vērtībām”; “Nē- gejiem Eiropā”; “Mēs virs konflikta”;” Jāveido tilti neskarot sāpīgās tēmas “;” Kopā uz visiem laikiem “;” Brālīgās tautas pret nodevīgiem Rietumiem “, u.t.t.

Ir vērts atcerēties, ka Kristus Baznīca dzīvo Ekumēniskajā un Lokālajā vienotībā. Tā iemieso visas vietējās kopienas mantojuma universālo Baznīcu. Tā ne pretstata Austrumu tradīcijas ar Rietumu tradīcijām, to dara tikai “Kanoniskās”; “Disidenta”; “Sektas”; “Īpašo krievu garīguma pārstāves” un “Mirušās Eiropas Kristietība”, izvēloties īpašo ceļu – “Vispārējo atkāpšanos”.

Tajā pašā laikā baznīcai piemīt patriotisms, taču ir tāla no galējā etno philetizms (ethnophyletism), nacionālais- ekskluzīvais, Mesiāniskums. Tā kalpo tuvākajam un svešiniekam, bet tuvākajam pirmajā vietā!

Protams, evaņģēlija vēsts izplatīšanai nav robežu, bet tas attiecas tikai uz Evaņģēliju. Bet attiecībā uz pārējām lietām ir jāievēro robežas un cieņa. Tostarp atvērtība – saglabājas.

Man šķiet, ka sabiedrībā no baznīcas šodien netiek gaidīts pārāk daudz, gandrīz minimums – šovinisma, separātisma un vienaldzības nosodīšana un atsacīšanās no grēka.

Ja draudze nepasaka skaļi un publiski, bet turpinās piesegt šos grēkus ar vārdiem par mieru un neitralitāti, tad kļūst par politiskā ieguvuma klonu.

ЦЕРКВИ, КОТОРЫХ БЫТЬ НЕ ДОЛЖНО

Михаил ЧЕРЕНКОВ

В последнее время многие из нас с недоумением обнаружили, что Церковь, которую привычно именовали Христовой, окружена клонами на потребу политики. На то оно и «последнее время», что вскрывается обман внешнего подобия и открывается ужасающая правда внутренней пустоты. Сбывается слово апостола Павла, что христиане последних дней будут иметь лишь «вид благочестия», силы же его отрекутся (2 Тим. 3:5).

Церковь, главой которой может быть только Христос, стала обслуживающей частью империи зла и лжи.

Церковь, призванная быть голосом правды, стала репродуктором государственной пропаганды.

Церковь, должная быть светом, стала тенью мира сего.

Церковь, созданная быть солью, стала бесвкусной и не выразительной.

Единство и единственность Церкви стали оспаривать фальшивки, человеческие подделки. Их много, но самые заметные из них можно распределить по трем типам – «церковь шовинистов», «церковь сепаратистов» и «церковь безразличных».

«Церковь шовинистов» — это компания церковного вида, которая слепо поддерживает политику своего государства, в том числе агрессию против соседей. Такая «церковь» хвастается не числом своих действительно верующих и не глубиной духовной жизни, но размерами «своих» территорий. Такая «церковь» гордится своим сильным вождем, который может «отжать» чужие территории и за это ему ничего не будет.

Другие варианты названия такой «церкви» — «церковь оккупантов» или «церковь крымнашистов».

«Церковь сепаратистов» — сопутствующая организация, готовая во всем подчиниться «церкви шовинистов» и быть ее «дочерной церковью». Такая «церковь» симпатизирует сильным соседям, чужим империям, готова служить любому захватчику. Главный ее девиз: отделяй и властвуй. На языке проповеди он звучит так: поскольку наша родина на небесах, то нам все равно, кому служить, кто нас захватит, как мы будем называться. Другой вариант названия: «церковь коллаборационистов» или «нашахатаскраю».

«Церковь безразличных» – самая популярная разновидность церковных клонов, согласная на все, лишь бы сохранить себя. Ее генеральная линия – нейтралитет любой ценой. Сколько крови не пролей, ни слезы не вышибешь, ни слова. Как в рот воды набрали. Страны вымрут, эпохи сменятся, но «церковь безразличных» будет молчать и продолжать свое ничегонеделание. Хотя «епископы безразличных» уверяют, что они вне политики, но они очень даже вплетены в политику прогиба, приспособленчества, поддакивания и помалкивания. Варианты названия: «церковь молчаливого большинства» или «ивашиминашим».

***

Нужно сказать, что эти типы не существуют в чистом виде, под одноименными вывесками. Они проникают внутрь Церкви и паразитируют, разделяя, обманывая, совращая.

Группы шовинистов, сепаратистов и безразличных никогда не называются именно так. Они замаскированы под «русский мир», «особую духовность», «славянское братство», «мировой заговор против России», «услышать Донбасс», «единство Церкви выше политики», «Путин за традиционные ценности», «нет гейропе», «мы над конфликтом», «нужно строить мосты и не трогать больные темы», «навеки вместе», «братские народы против коварного Запада» и т.д.

Стоит помнить, что Церковь Христова живет в единстве вселенскости и поместности. Она воплощает в поместной общине все наследие Церкви вселенской. Без противопоставления восточной традиции – западной, единственно «канонической» – «раскольникам» и «сектам», «особой русской духовности» – «мертвому европейскому христианству», особого пути – «общему отступлению».

При этом ей близок патриотизм, но чужды крайности этнофилетизма, национального эксклюзивизма, воинствующего мессианства. Она служит ближним и дальним, но ближним в первую очередь.

Конечно, для Евангелия нет границ, но это только для Евангелия. В остальном же границы должны уважаться (при этом открытость – сохраняться).

Приходится слышать неудобовразумительные фразы о том, что церковное призвание выше гражданской позиции, а небесное гражданство важнее национальности и проч. На это можно снова сказать о единстве измерений — небесных и земных, вселенских и национальных, духовных и гражданских. Церковь не отказывается от гражданской ответственности ради ответственности духовной, но воплощает в гражданской позиции свои принципы, ценности, все свое богословие.

Мне кажется, что в обществе от Церкви сегодня ожидается не так уж много, почти минимум – обличение шовинизма, сепаратизма, безразличия, и отречение от них.

Если Церковь не скажет об этом громко и публично, но продолжит прикрывать эти грехи словами о «мире» и «нейтралитете», то станет добычей политических клонов и получит их несмываемые названия.

LRA deputāte vēršas Datu valsts inspekcijā par Latvijas Krievu savienības vēstulēm. Centieni norobežoties no darbībām, kurās pati bijusi iesaistījusies izraisa neizpratni.

18. septembrī Inga Bite ar citiem 5 LRA deputātiem parakstīja neatkarīgās deputātes Irinas Cvetkovas ierosinājumu iesniegšanai Saeimā. Likuma grozījums paredz papildināt Bērnu tiesību aizsardzības likuma 47.pantu. Skaidri redzams, ka priekšlikums ir gandrīz identiski vienāds ar biedrības „Sargāsim mūsu bērnus” rīkotā referenduma projektu, par kuru Inga Bite vasaras sākumā dedzīgi aģitēja draudzes locekļus.

Savulaik, kad Vladimira Lindermaņa plāns, referendums par otru valsts valodu Latvijā izgāzās, mainīja pieeju lietai, solot, ka cīnīsies par krievu tiesībām Latvijā citādāk, nekā iepriekš. Pieteikums tika izdarīts sperot praktisku soli ar biedrības „Sargāsim mūsu bērnus” palīdzību. Citādais veids- ar cēlu sabiedriska mērķa palīdzību sasniegt politiskus mērķus. Iniciatīva  „Sargāsim mūsu bērnus” vēlāk saplūda politikā platformā ar nosaukumu Latvijas Krievu savienība. Tagad ar cēlo mērķi startē 12. Saeimas vēlēšanās iekļaujot to arī vēlēšanu programmā. Tādējādi pirms Inga Bite parakstīja Cvetkovas ierosinājumu LKS vēlēšanu programma deputātei bija pieejama. Par cik abas saistītās lietas -sabiedriska iniciatīva  un politiskais mērķis ir likumsakarīgas, izbrīna Ingas Bites rūpes par noplūdinātiem datiem.

Līdzekļi mērķa sasniegšanai taču skaidri redzami, it sevišķi pieredzējušai politiķei un juristei Ingai Bitei. „Sargāsim mūsu bērnus”+ referendumā parakstītāju saņemtie personu dati + Cvetkovas iniacatīvas parakstīšana, (5 nepieciešamie deputātu paraksti), kalpojuši Latvijas Krievu savienībai ceļā uz 12. Saeimas vēlēšanām. No Ingas Bites un (LRA) – mērķa realizēšanas instrumenta un sadarbības, acīmredzot tagad LKS atbrīvojusies savlaicīgi.

Par noplūdinātiem datiem

Skaidrs, ka sadarbības partneri ir vienojušies vienu otru atbalstīt. Latvijas Krievu savienība apsolījusi par velti reklamējot iniciatīvu  „Sargāsim mūsu bērnus”, savukārt iniciatīva  garantējusi atbalstu no saviem parakstītājiem. „Es Tev, Tu man” metode strādā visos laikmetos. Vai to veikt šādā formā ir korekti? Nē! It sevišķi, ja parakstu sniedzēji nav devuši atļauju sūtīt viņiem politisko reklāmu, tādējādi ļaujot sevi izmantot divkārt, gan naudā, gan graudā. Taču tas ir cits jautājums.

Iniacatīvas „Sargāsim mūsu bērnus” priekšsēdētāju Iļju Kozirevu deputātes paziņojums pārsteidzot. Jo neuzskatot, ka notikusi datu noplūde. Vēstules parakstītājiem nav sūtītas Latvijas Krievu savienības vārdā, bet biedrības „Sargāsim mūsu bērnus” vārdā, aicinot vēlēt par Latvijas Krievu savienību, jo tā ir atbalstījusi parakstu vākšanu, proti, biedrības mērķi ir ierakstījusi savā vēlēšanu programmā.

No vilka bēgot, lācim uzskrien

Jāsaka, ka viss ir noticis viltīgi ar glanci un eleganci. Taču domājams, ka tas vēl nebūs viss. Drīzumā uzliekot pareizos akcentus „krievu pasaules” cēlāji apliecinās savu pārākumu pār latviešu tautu, paziņojot, ka viņi (krievvalodīgie) faktiski vienīgie bija Latvijas glābēji, kamēr latvieši dziedāja Dziesmu Svētkos un slavināja Eiropas Savienības „satrūdējušās” vērtības. Savukārt izskanot revolucionāram aicinājumam, ka valsts vara jādod krievvalodīgajiem, jo latvieši valdīt neprot, norisināsies no jauna Latvijas sabiedrības šķelšana.

Vienīgi, vai tik dārgas cenas: „no vilka bēgot,(homoseksuālā propaganda) lācim uzskrien (proputiniskā propaganda)” maksāšana ir tā vērts?!..

Konservatīvās vērtības „krievu pasaules” aizsegā

Situācija šobrīd ir dramatiska un šīs lielā mērā ir izšķirošās vēlēšanas. Mēs visi redzam kas šobrīd notiek Ukrainā, kā Krievijas karaspēks iebrūk un okupē Ukrainas teritorijas. Mēs redzam, ka Latvijā pie varas raujas Saskaņas Centrs, solot visu visiem. Un mēs visi atceramies par Saskaņas Centra līgumu ar Putina partiju Vienotā Krievija, mēs atceramies, ka Ušakovs balsoja par krievu valodu kā otru valsts valodu Latvijā, savukārt Finanšu un administrācijas lietu komitejā mēs regulāri lemjam par Ušakova komandējumiem uz Maskavu un varam tikai minēt kādus rīkojumus viņš tur saņem un kādas vienošanās slēdz.

Šis ir fons, jeb lietas ko gandrīz jebkurš no mums zina, tomēr es vēlos akcentēt lietas, kuras esmu pamanījis darbojoties kā Rīgas domes deputāts Finanšu un administrācijas lietu komitejā – kā tad praktiski izskatās Saskaņas Centra darbošanās, šajā gadījumā pārvaldot Rīgas pilsētas pašvaldības budžetu.

Primārais pārdomātas saimniekošanas rādītājs ir budžeta sabalansētība, spējot samērot izdevumus ar ieņēmumiem, jo ilgtermiņā ir iespējams tērēt tikai to ko nopelna (īstermiņā ir iespējams tērēt atstātos uzkrājumus un/vai uzņemoties jaunas parādsaistības). Un Saskaņas Centra darbība ir vairāk nekā kritiska – saskaņā ar pēdējiem (2014. gada 27. maija) budžeta grozījumiem, plānotais 2014. gada budžeta deficīts ir 50.7 miljoni eiro. Nebūtu nekas traks, ja budžeta deficīts būtu vienā atsevišķā gadā, tomēr visos pēdējos gados faktiskie izdevumi ir bijuši lielāki nekā ieņēmumi – 2013. gadā deficīts bija 56.8 miljoni eiro, 2012. gadā – 19.6 miljoni eiro un 2011. gadā 14.8 miljoni eiro. Redzam, ka lielākie budžeta deficīti ir tieši pēdējos gados.

Tomēr ikgadējais budžeta deficīts nav vienīgais rādītājs, kas raksturo Rīgas finansiālo stāvokli. Cits finanšu rādītājs ir Rīgas pilsētas pašvaldības saistības (parāda) apjoms, kurš ir milzīgs – uz 31.12.2013 parāda attiecība pret ieņēmumiem bija 130.0% (uz 2012. gada 31. decembri bija “tikai” 117.8%). Un nav jau vairs pārsteigums, ka arī 2014. gadā ir iestrādāts jauns aizņēmums 36 miljonu eiro apmērā. Pie milzīgajām parādsaistībām domes vadība domā nevis par to kā samazināt (atmaksāt) esošās saistības, bet uzņemas jaunas saistības, daļu novirzot esošo saistību samazināšanai.

Kādas ir sekas šādai saimniekošanai? Milzīgs apgrozāmo līdzekļu trūkums, lai segtu savas pašreizējās izmaksas. Sākotnēji Ušakovs ir noēdis iepriekšējā Rīgas domes priekšsēdētāja Jāņa Birka uzkrātās rezerves, tomēr šobrīd finanšu resursi tiek meklēti uzņemoties jaunas saistības un veicot masveidīgu nekustamo īpašumu izpārdošana. Katrā finanšu komitejas un domes sēdē mēs lemjam par jaunu un jaunu pilsētas nekustamo īpašumu atsavināšanu. Tiek atsavināti nekustamie īpašumi kur iepriekš tika plānoti bērnudārzi, sporta infrastruktūra un citi pilsētai svarīgi objekti. Un pēdējais notikums pārspēj visus iepriekšējos darījumus pēc apjoma – šobrīd tiek pārdota Lucavsala.

Kāds ir iemesls finanšu līdzekļu trūkumiem? Populisms un darbības, kurām nav nekas kopīgs ar labas pārvaldības principiem. Varu akcentēt dažas epizodes. Pēdējo gadu laikā ir ievērojami augušas dotācijas Rīgas pašvaldības SIA “Rīgas Satiksme” (turpmāk – SIA „Rīgas satiksme”) -– ja 2010. gadā dotācija bija tikai 67.1 miljoni eiro, tad 2014. gada budžetā paredzētā dotācija sasniedza jau 90.5 miljonus eiro. Problēma ir ne tikai milzīgais dotācijas apmērs, bet arī tas, ka šī finanšu plūsma, kā visām kapitālsabiedrībām, nav caurskatāma. Rezultātā var novērot netiešās naudas izsaimniekošanas epizodes – superdārgais (125 trolejbusu iepirkumu par 131,9 miljoniem eiro) trolejbusu iepirkums pirms gada, kur konkurss tika veidots tā, ka piedāvājumu iesniedza tikai viens pretendents – “Škoda”, publiskotā informācija, ka caur SIA “Rīgas Satiksme” tiek finansēta arodbiedrība LABA, kuras biedri savukārt nodrošina atbalstu Saskaņas centra piketos.

Šobrīd mēs redzam jau tiešās izsaimniekošanas epizodes, piemēram, Valsts Kontrole veica pārbaudi SIA „Rīgas satiksme” un 2014. gada 16. maija revīzijas ziņojumā ir atspoguļota informācija par iespējamiem pārkāpumiem SIA „Rīgas satiksme” darbībā, izšķērdējot pašvaldības finanšu līdzekļus. Valsts kontroles revīzijas mērķis bija pārbaudīt SIA „Rīgas satiksme” no 2014. gada noteiktā tarifa EUR 1.20 aprēķina pamatotību, ticamību un izsekojamību, kā arī aprēķinā iekļauto izmaksu ekonomiskumu un lietderību. Revīzijas rezultātā konstatēts, ka SIA „Rīgas satiksme” noteiktais un no 2014. gada spēkā esošais tarifs EUR 1.20 ir paaugstināts, kā arī ir konstatēti darījumi, kas norāda uz iespējamu nelietderīgu vai neracionālu sabiedrības līdzekļu apsaimniekošanu, tā nepamatoti palielinot SIA „Rīgas satiksme” sniegtā sabiedriskā transporta pakalpojuma pašizmaksu. Savukārt dīzeļdegvielas piegāde sabiedriskā transporta vajadzībām tika veikta caur SIA „Rīgas satiksme” piederošu kapitālsabiedrību, tādējādi apejot likumdošanas prasības iepirkumu jomā un neefektīvi izmantojot finanšu līdzekļus.

Es nevēlos lai šāda pārvaldības prakse tiktu pārnesta uz valsts pārvaldi,
tādēļ es esam aktīvi un 4.oktobrī ejam uz vēlēšanām un ņemam līdzi savus tuvākos!

22.septembrī portāls ir.lv publicēja septiņu sabiedrisku organizāciju pārstāvju parakstītu “Atklātu vēstuli par tradicionālo vērtību nozīmi Latvijas attīstībā”. Par “Latvijas attīstību” vēstulē gan nav ne pušplēsta vārda, tomēr daži apgalvojumi būtu sīkāk komentējami un iztirzājami.

Bez biedrības “Papardes zieds” valdes priekšsēdes Ivetas Ķelles to parakstījuši vēl seši cilvēki, starp kuriem ir gan “Nepilsoņu kongresa” līderi Vladimirs Sokolovs un Elizabete Krivcova, gan organizācijas DOTS jeb agrākā Sorosa fonda izpilddirektore Ieva Morica. Autori vēršas pie “LR Saeimas, LR Izglītības un zinātnes ministrijas, medijiem un plašākas sabiedrības”, jo, “vērojot pēdējā laika notikumus publiskajā telpā”, viņiem “radušās bažas par Latvijas tradicionālo vērtību iespējamu nomaiņu pret radikāliem uzskatiem”.

Kas īsti ir šie “notikumi publiskajā telpā”, par to vēstules autori klusē. Bet “publiskā telpa” galu galā ir pēc sirds patikas stiepjams jēdziens. Bez tam patiess jau, kā smejies, apgalvojums esot nevis tad, ja tā ir noticis, bet tad, ja tā ir varējis notikt. Ja ne Latvijā, tad Aizjūras karaļvalstī. Ja ne Aizjūras karaļvalstī, tad uz Marsa. Ja ne realitātē, tad kaut vai vēstules autoru fantāzijā.

Uzmanības novēršanai pabaidījuši lasītājus ar “Latvijas tradicionālo vērtību iespējamu nomaiņu pret radikāliem uzskatiem”, ko it kā iecerējuši kaut kādi vārdā nenosaukti nelieši, vēstules autori paši ķeras pie šādas “nomaiņas”, bez aplinkiem pasludinādami savu, gluži jaunu un pavisam dīvainu tradicionālo vērtību sarakstu. Un te nu ir ko nenobrīnīties.

Vēstulē teikts: “Vēršam uzmanību, ka Latvijas sabiedrībā tradicionālās vērtības ir demokrātija, reliģijas un vārda brīvība, vienlīdzība, sociālais taisnīgums, cieņa pret cilvēku un viņa personīgo izvēli, cieņa pret ģimeni plašākā nozīmē, cieņa pret mazākuma viedokli, vājāko un neaizsargāto, kā arī cieņa pret vidi.”

Pirmā “tradicionālā” vērtība tātad esot demokrātija. Latviešu tautas vēsture ir vairāk kā astoņus gadsimtus gara. Pa visu šo laiku demokrātiskā iekārtā tā divos paņēmienos ir nodzīvojusi nepilnus četrdesmit gadus. Demokrātija ir vēsturiski nesena svarīga un pareiza Latvijas tautas izvēle. Bet, ja vēstules autori demokrātiju grib saukt par “tradicionālu” Latvijas sabiedrības vērtību, tad jāsecina, ka svešvārda “tradicionāls” nozīme ir palikusi kaut kur ārpus viņu erudīcijas apvāršņiem. Līdzīgs misēklis vēstules autoriem ir gadījies arī ar citām “tradicionālām” vērtībām. Taču apgalvojums, ka “tradicionāla” vērtība Latvijas sabiedrībā esot “cieņa pret ģimeni plašākā nozīmē“, ir klaji un nekautrīgi meli.

Izņemot “cieņu pret ģimeni plašākā nozīmē”, visas vēstulē nosauktās “tradicionālās” vērtības bez šaubām ir pareizas un labas (kaut gan īsti tradicionālas no visa duča ir tikai kādas trīs vai četras). Taču gluži tādas pašas vērtības tur godā jebkura cita demokrātiska valsts.

Vēstules autori tīšām vairījušies savā vērtību sarakstā iekļaut jebko specifiski nacionālu. Starp visām autoru minētajām “cieņām” velti meklēt cieņu pret dzimteni, cieņu pret latviešu valodu, cieņu pret nācijas materiālo un nemateriālo mantojumu, pret dainu ētiku un kristīgās morāles principiem… Īsi sakot, pret visu, kas patiešām ir tradicionāls.

Dažas no īstajām tradicionālajām vērtībām autori tomēr piemin – nolūkā tās tendenciozi nomelnot: “Mūs satrauc, ka publiskajā telpā par tradicionālajām vērtībām kļuvusi reliģiskā neiecietība, cilvēku dažādības nepieņemšana un viņu izvēļu nosodīšana, vienas nācijas pārākuma izcelšana un cīņa par privilēģiju piešķiršanu vienam pareizajam ģimenes modelim” (sliktie viņi, labie mēs…). Bet kur īsti “publiskajā telpā” visas šīs briesmu lietas notiek, tas, protams, atkal paliek vēstules autoru noslēpums.

Latvija ir latviešu nācijas mājas, turklāt vienīgās visā pasaulē. Sarežģītos vēsturiskos un ģeopolitiskos apstākļos mēs cenšamies šeit nosargāt savu valodu, identitāti un kaut mazumiņu mājas sajūtas, pie tam nevienu neapvainojot un nediskriminējot. Plūdoņa vārdos pateikto senseno latviešu tautas sapni “mēs gribam būt kungi mūsu dzimtajā zemē” mēs allaž esam realizējuši saskaņā ar visiem demokrātijas principiem – mēs gribam būt kungi, nevis lai kādam uzkundzētos, bet gan lai mums vairs neviens neuzkundzētos. Mēs nekad neesam aizmirsuši, ka mūsu dzimtā zeme ir arī šeit dzimušo cittautiešu dzimtā zeme. Saukt mūsu godprātīgos centienus par “vienas nācijas pārākuma izcelšanu” – tā ir melīga demagoģija, kam neviens gribēdams nevarētu atrast nekāda patiesa pamatojuma. Savukārt jautājumā par “privilēģiju piešķiršanu vienam pareizajam ģimenes modelim” vēstules autori ir pamatīgi sajaukuši adreses. Privilēģiju radīt bērnus heteroseksuālai ģimenei ir devis nevis Latvijas parlaments, bet gan pasaules Radītājs. Pat ja jaunā Saeima pieņemtu likumu, ka kopš nākamā gada bērni dzims arī cita veida attiecībās, diez vai realitātē tas ko mainītu.

Kopš sākta gala latviešu nācijai ir bijis viens vienīgs, ar Dieva un dabas likumiem saskanīgs heteroseksuālas laulības modelis. Tas ir nodrošinājis mūsu tautas pastāvēšanu pat nesalīdzināmi nelabvēlīgākos apstākļos nekā tagadējie. Dažādu faktoru ietekmē pēdējo gadu desmitu laikā šis ģimenes modelis ir ticis apšaubīts, un rezultāts ir gandrīz katastrofāls: paši savā neatkarīgā nacionālā valstī mēs stāvam grūti izbēgama demogrāfiska kolapsa priekšā.

Ir jēdzieni, kuriem zūd patiesā jēga, tiklīdz tiem mēģina piešķirt “plašāku nozīmi”, un viens no tādiem jēdzieniem ir ģimene. Jebkuri centieni ģimenes “modeļu” spektru paplašināt patiesībā ir centieni ģimenes institūtu vispār iznīcināt – un līdz ar to, protams, iznīcināt nāciju. Latvietis, kas nesaprot, ko nozīmē tautas dziesmu “tēvs, māmiņa”, vairs nav latvietis, lai vai kādā valodā (vai no tās pāri palikušā žargonā) viņš runātu.

Nav viegli saprast, ko gribēts pateikt šajā vēstules rindkopā: “Bērnu tiesību konvencija nosaka valsts garantēto izglītību un ļauj vecākiem praktizēt savu reliģiju. Tomēr izglītībai, tai skaitā vērtībizglītībai, kas tiek nodrošināta skolās, ir jābūt saskaņā ar demokrātijas un nediskriminācijas principiem.”

Nu, protams, kā gan citādi! Taču vārds “tomēr” liek domāt, ka vēstules autori reliģijā saskata zināmu apdraudējumu “demokrātijas un nediskriminācijas principiem”. Protams, reliģiskam fanātismam mēdz būt ekstrēmas un sociāli bīstamas formas. Bet bīstams ir  jebkurš ekstrēms fanātisms, un visvairāk jau ateistisks – kā vēsturē liecina franču Lielais terors un visas boļševiku zvērības.

Paši Rietumu pasaulē valdošie un vēstules autoru pieprasītie “demokrātijas un nediskriminācijas principi” nav nekas cits kā kristīgās cilvēkmīlestības praktiski atvasinājumi. Tāpēc sacīt, ka reliģijas pamatu mācīšana skolā būtu pretrunā ar demokrātijas principiem, var tikai ne pārāk gudrs (vai ne pārāk godīgs) cilvēks.

Ka skolā māca ķīmiju, tas vēl nevienu nepadara par ķīmiķi. Ka skolā māca angļu valodu, tas vēl nevienu nepadara par angli. Pat ja Latvijas skolās ticības mācība būtu obligāta, tas nebūt nenozīmētu, ka skolēni ar varu tiktu pakļauti kādai noteiktai reliģisku uzskatu sistēmai. Katram Latvijas iedzīvotājam ir tiesības būt tik neticīgam, cik sirds vēlas, un dzīvot tik nekristīgi, cik to pieļauj civilie un kriminālie likumi. Bet iepazīstināt skolēnus ar kristīgo ticību kā Rietumu pasaules kultūras un vērtību sistēmas vēsturisko pamatu – tas, manuprāt, būtu neapstrīdams izglītības sistēmas pienākums, ja vien mēs vēlamies izaudzināt patiesi izglītotus cilvēkus, nevis mežoņus ar aifonu kabatā. Kur nu ar aifonu kabatā… Mūsu reālā perspektīva ir mežonis ar doktora cepuri galvā. Pat dodoties uz islāma valsti ekskursijā ir vēlams zināt, kas, piemēram, ir ramadans. Tikai pie mums laikam kāds ir ļoti ieinteresēts izaudzināt tādu latviešu paaudzi, kas no bībeles un no tautas dzīvesziņas, no savas civilizācijas un savas nācijas identitātes pamatiem vairs nejēdz ne tik, cik melns aiz naga.

Vēstule aicina tā saucamās vērtībizglītības pienākumus vairāk uzticēt vecākiem. Kas aiz tā slēpjas? Nekas cits kā aicinājums vērtībizglītības jautājumus atstāt pašplūsmā, lai izaugtu idejiski dezorientētu cilvēku paaudze. Atteikties no valstiskas vērtībizglītības – globalizācijas apstākļos tā ir nacionālas valsts pašnāvība. Tie vecāki, kas tur godā vērtības un ideālus, audzinās savus bērnus saskaņā ar tiem un būs pateicīgi savai valstij par atbalstu un sadarbību. Toties idejiski dezorientētu vecāku bērni veidos kritisku masu, kam desmit baušļu un dainu ētikas vietā būs stājusies totāla visu lietu un vērtību pērkamība un radikāla tolerance pret izlaidību visos iedomājamos un neiedomājamos veidos. Tikumi nerodas paši no sevis. Tos var tikai ieaudzināt. Citiem vārdiem sakot, kultūraugi ir jākultivē, nezāles izaugs pašas. Kā lai tīrumā izaug labība, ja to tur neviens nav sējis?

Vēstules autorus satrauc iecere ieviest Latvijas skolās dzīvesziņas priekšmetu. Viņi raksta: “Apzinoties vērtību nozīmi cilvēka dzīvē, nedrīkst aizmirst, ka aiz vērtībizglītības maskas daudzās vēsturiskās situācijās ir slēpti instrumenti varas īstenošanai.” – Jā, tā tiešām ir. Turklāt ne tikai “daudzās vēsturiskās situācijās”, bet pavisam konkrēti mūsu dienās un pavisam netālu, tepat kaimiņos, aiz mūsu austrumu robežas. (Šī nianse gan vēstulē tiek diplomātiski noklusēta: diez vai citādi vēstule varētu lepoties ar Sokolova kunga un Krivcovas kundzes parakstiem.)

Atšķirībā no Krievijas pie mums vērtībizglītība nav nekāda maska un neviens aiz tās nekā netaisās slēpt. Jā, vērtībizglītība tiešām ir varas instruments. Jo arī demokrātiskai valstij sava vara ir jāīsteno. Un audzināt gudrus, brīvus patriotus – tas ir katras demokrātiskas valsts pienākums. Nevienam patiesam Latvijas patriotam te nav par ko uztraukties. Lai par to uztraucas tie, kas paši būtu gribējuši, slēpjoties aiz vērtībizglītības maskas, ieaudzināt mūsu jaunajai paaudzei nevis veselīgu, ētiski stabilu patriotismu, bet gan radikālu nacionālu, reliģisku un tikumisku nihilismu.

Vēstules autorus uztrauc tas, ka par iecerēto mācību priekšmetu nav notikušas “plašas diskusijas”. Nav gan. Tautas gudrība māca, ka ar darīšanu var paveikt vairāk nekā ar tukšu… teiksim, viedokļu apmaiņu. Protams, diskusija var būt svētīga, bet to var arī izmantot par līdzekli, lai labi iecerētu nodomu padarītu vispār neīstenojamu. Tad tiek diskutēts ar nepatiesiem apgalvojumiem un neargumentētiem uzbrukumiem. Gluži kā te aplūkojamajā “atklātajā vēstulē”…

Organizācijas “Papardes zieds” un Fonds atvērtai sabiedrībai DOTS ir paudušas skarbu un noteiktu kritiku Putina režīmam. Tagad to vadītājas parakstījušas kopīgu dokumentu ar diviem “Nepilsoņu kongresa” līderiem, lai gan šai organizācijai Latvijā ir Putina režīma rupora un apoloģēta slava. Kādas intereses tās visas vieno? Manuprāt – neieinteresētība Latvijas kā nacionālas valsts nākotnē.

Sorosa fonda vietnē lasāms: “Mēs iestājamies par aktīvu un daudzveidīgu pilsonisko sabiedrību, likuma varu, kā arī cieņu pret minoritātēm un mazaizsargātajām sabiedrības daļām un to viedokļiem. Mēs vēlamies redzēt kritiski domājošu, savstarpēji cienošu un atbildīgu sabiedrību un lēmumu pieņēmējus.” Tas viss ir labi. Taču par gluži tādiem pašiem mērķiem varētu cīnīties arī Bangladešā, Zimbabvē vai Aizspogulijā.  Nav neviena specifiski nacionāla mērķa. Protams, to arī nevar prasīt -  privātas organizācijas dara ko grib! Taču, aplūkojot Latviju šodienas ģeopolitiskajā kontekstā, cieņu pret minoritātēm var iztulkot, teiksim, arī kā nepieciešamību aizstāvēt nabaga nedaudzos krievus pret daudzajiem un bīstamajiem latviešiem. To, cik “mazaizsargāta” mūsdienu globālajā realitātē ir latviešu nācijas identitāte, vēstules autori izliekas neredzam. Labi, ja negribat, neredziet ar! Bet kāpēc jābāž sprunguļus riteņos tiem, kas savu pieticīgo iespēju ietvaros cenšas kaut nedaudz balstīt un stiprināt mūsu nācijas identitāti starp Krievijas impēriskā šovinisma un Rietumu idejiskā nihilisma dzirnakmeņiem?

Vēstules autori prasa “atklātību” un “caurspīdību”. Vai pirms tam nebūtu derējis kliedēt aizdomu ēnu pār “bezmaksas” pakalpojumiem, ko “Nepilsoņu kongress” ir saņēmis no pasakaini dārgās Londonas sabiedrisko attiecību aģentūras “Bell Pottinger” (“Nepilsoņu kongresa tēlu spodrina starptautiski, PR saiknes ar Kremli”, portāls tvnet.lv, 2014. g. 1. jūnijā.)?

Taču ir jautājums, uz kuru jāatbild nekavējoties – proti, vai mums vēl ir atlicis pietiekami daudz vēsturiskā laika, lai mēs nevis darītu, bet diskutētu? Kā jūs domājat, cienījamie vēstules autori?

Cēlais mērķis

Kurš gan būtu PRET cēlu, noderīgu mērķi? Neviens! Taču Bērnu tiesību aizsardzības likuma izmaiņas ieviesēji vācot parakstus no iedzīvotājiem sūdzas par gauso atsaucību. Vai cilvēki nesaprot, kas jādara? Saprot! Taču, kas traucē cēlā mērķa realizēšanā? Un vispār, kāpēc daudzas draudzes klusē? Iespējams, ka klusēšanas iemesls varētu būt piemērs no Bībeles: „Tāpēc ikviens, kas šos Manus vārdus dzird un dara, pielīdzināms gudram vīram, kas savu namu cēlis uz klints. Kad stiprs lietus lija un straumes nāca un vēji pūta un gāzās šim namam virsū, nams tomēr nesabruka; jo tas bija celts uz klints. Un ikviens, kas šos Manus vārdus dzird un nedara, pielīdzināms ģeķim, kas savu namu cēlis uz smiltīm. (Mat. 7:15)

Vai šis nams tiek celts uz klints (kristīgās vērtības) vai smiltīm (ievērojot „krievu pasaules” intereses un stiprinot Krievijas ideoloģiju Latvijā)? Acīm redzot daudzi, kas centušies izvairīties no parakstu sniegšanas, tostarp kristieši un draudzes, kas noklusē, nav gluži automātiski pieskaitāmas pie homoseksuālās propagandas atbalstītājiem, kā to akcentē parakstu vākšanas iniciatori. Domājams, ka tie ir tālredzīgi cilvēki, kuri saskata „cēlā mērķa” realizācijas tālejošus politiskus mērķus, kas daudz vairāk varētu apdraudēt Latviju.

Jāatgādina, ka pērnā gada maijā, kad Tieslietu ministrijā pēc atsevišķu organizāciju iniciatīvas tika plānots grozīt Krimināllikuma 78.pantu, iekļaujot tajā seksuālās minoritātes, latviešu tauta un kristieši reaģēja uz notiekošo momentāni. Latvijas tautas vārdā valdībai, Tieslietu ministrijai un citām institūcijām tika iesniegta atklāta vēstule, iebilstot pret mēģinājumu grozīt Krimināllikuma 78.pantu balstoties uz divu mēnešu laikā savāktiem 7 458 parakstiem.

Rezultātā tika panākts, ka Tieslietu ministrijā nolēma likumu nepapildināt. Tāpēc pārmest Latvijas tautai un kristiešiem par gausību, nebūtu par ko.

Tāpēc rodas jautājums, kāpēc gan kristiešiem atbalstīt smiltīs ieraktu māju, tādējādi pašiem iekļūstot lamatās? Lai pēc tam, kad slēptajā ideoloģijā tērptais cēlais mērķis aizvien vairāk parādītu savu īsto dabu, pārējā Latvijas sabiedrība varētu pārmest kristiešiem viņu aklumu?

Cēlā mērķa vaibsti

Bībele brīdina: „Sargaities no viltus praviešiem, kas pie jums nāk avju drēbēs, bet no iekšpuses tie ir plēsīgi vilki. No viņu augļiem jums tos būs pazīt. (Mat 7:15)

Iniciatīva „sargāsim mūsu bērnus” ierauj Latvijas tautu un kristiešus politiskā izvēlē, liekot pārkāpt pāri savai sirdsapziņai un parakstīties par Lindrermaņa & Co ieceri. Nav jāpārmet tiem, kuri neparakstās, bet gan tiem, kuri nostādījuši tautu šādā negodīgā un provokatoriskā izvēles priekšā.

Jāvērš arī uzmanība, ka biedrības „Dzimta”, kura pārņēmusi stafeti mājaslapas nosaukums uzrādīts krievu valodā -rod.lv un pamatinformācija, kā arī video intervijas pārsvarā atrodamas krievu valodā. Tātad valsts valodas lomai arī nepievēršot lielu uzmanību. Dominē akcents, ka par bērnu tiesībām cīnās tieši krievvalodīgie, proti, slāvi, kāds vīrietis videointervijā teica: „Man kā slāvam, nav pieņemami, ka mūsu zemē notiek tādas lietas.” Šāda dominance: slāvi, pareizticība un Putina nozīme konservatīvo vērtību aizsargāšanā redzama arī Krievijā, konservatīvās vērtības pielīdzinot „krievu pasaulei”.

Pagājis laiks un tagad Ukrainas kontekstā aizvien vairāk redzama cēlā mērķa vaibsti.

Kāpēc Nacionālā Apvienība, nav atsaukusies uz cēlā mērķa realizēšanas turpināšanu, jo taču tieši NA, dedzīgi iestājas par konservatīvām-tradicionālām vērtībām. Savulaik NA tik ļoti cīnījās par atbalstu ģimenēm, ka rezultātā panākts, palielinājums minimālajam pabalstam par bērnu kopšanu līdz 1,5 gadu vecumam, kā arī palielināts atvieglojums par apgādībā esošu peronu. Taču ir viens BET! NA  vienmēr konsekventi iestājas PAR ģimenes vērtībām. Bet viņi ir PRET tādu salikumu, kad ģimenes vērtību aizstāvēšana tiek saistīta ar „krievu pasaules” interešu lobēšanu un Krievijas agresīvās ideoloģijas atbalstu. Nedrīkst kalpot cēlam mērķim, kā šajā gadījumā, ar ļaunumu padusē.

Likumsakarīgi, ka ātrā tempā cēlo mērķi paķēra kā pirmsvēlēšanu karogu Irina Cvetkova, kura iepriekš bija “Saskaņas centra” biedre, bet tagad pārstāv Latvijas Krievu savienību. Nesen Vašingtonā starptautiskās organizācijas „Pasaule bez nacisma” konferencē Cvetkova apgalvoja, ka Latvijā par neonacisma atdzimšanu liecinot tas, ka Latvijas pilsonība tiek piešķirta Austrālijā, Jaunzēlandē un Brazīlijā dzīvojošajiem latviešu leģionāru pēctečiem. Viņa centās stāstīt par nacisma ideju atdzimšanu Latvijā un aicināja Amerikas politiķus un likumdevējus izdarīt spiedienu uz mūsu valsts politiķiem, lai nepieļautu neonacisma izplatīšanos.

Jāatgādina, ka Latvijas Krievu savienību pārstāv arī Jakovs Pliners, kurš zaimojoši izteicās par Latvijas valsti, savās “marta tēzēs” laikrakstā Čas teikdams: “Uz visiem laikiem jāapglabā ideja par pazemojošo latviskas Latvijas ideju ar tās izdzimtenisko demokrātiju (ubļudočnaja demokratija, ubļudok – izdzimtenis, krievu val.).”

Latvijas Krievu savienību pārstāv arī Miroslavs Mitrofanovs, kurš Latvijas Televīzijas raidījumā “Izvēlies Nākotni“ politiskajās debatēs gaidāmo Saeimas vēlēšanu sakarā  balansēja uz krimināllikuma 81. panta robežas. Droši vien tāpēc Urbanovičs no SC izskatījās pavisam mērens. Skaidrs, ka Mitrofanovs ar šāda veida provocējošām darbībām mēģina destabilizēt Latvijas Valsts drošību, tādējādi parādot, ko Latvijas Krievu Savienība taisās darīt tuvākajā laikā, acīmredzot Latvijā audzēt separātistu muskuļus, lai īstajā laikā tos iedarbināt gluži kā Ukrainas gadījumā un atklātā formā cīnīties par „krievu pasauli” Latvijā.

Ārvalstu politiskais atbalsts baznīcā

Zinot, ka Krievijas ideoloģija iet roku rokā ar Pareizticīgo baznīcu, nav jābrīnās, ka Latvijā cēlā mērķa realizēšanā tieši Latvijas un Krievijas Pareizticīgā baznīca atbalstījusi parakstu vākšanu pret homoseksuālisma propagandu bērnu vidū. Latvijas pareizticīgo iedzīvotāju grupa vērsusies pie Maskavas un visas Krievzemes patriarha Kirila ar lūgumu atbalstīt valstī notiekošo parakstu vākšanu par likuma grozījumiem.

Homoseksuālisma propagandas aizliegšana, neapšaubāmi, ir atbalstāma, bet, kāpēc Latvijas pareizticīgo iedzīvotāju grupa, griezusies pie Maskavas un Krievzemes patriarha ar lūgumu atbalstīt parakstu vākšanu, tādējādi šāda rakstura aicinājumam pievēršot tieši viņu viedoklim īpašu nozīmību.

Taču, ja arī Latvijas baznīcas atsaka atbalstu, tad tomēr būtu jāpadomā kāds ir atteikuma īstais iemesls. Varbūt tas nemaz nav saistāms ar atbalstu homoseksuālistiem, ņemot vērā, ka iepriekšējā parakstu vākšana par centieniem grozīt Krimināllikuma 78.pantu, atbalstu parakstu vākšanā tika saņemta tieši no Latvijas tradicionālām baznīcām, bet nevis no Pareizticīgās baznīcas, no kuras vēlāk tika saņemts novēlots atteikums.

Vērtības šodien

Vēl nesen kristīgās “Asociācijas Ģimene” Valdes priekšsēdētāja, kā arī deputāte kandidāte no (Nacionālās apvienības VL- TB/LNNK) Ilona Bremze kādā konferencē brīdināja: “Pienācis laiks, kad mēs vairs nevaram lietot vārdus “tradicionāla ģimene” bez paskaidrojuma, kāda tā ir, jo Eiropā šie vārdi tagad attiecas arī uz homoseksuāliem pāriem. Tāpēc jālieto vārdi “dabīga ģimene”.

Taču arī uz politiskās skatuves uzrodams jauninājums. 18. septembrī, Latvijas Republikas Saeimas sēdē tika skatīts deputātes Irinas Cvetkovas iesniegtais likumprojekts “Grozījumi Bērnu tiesību aizsardzības likumā“. Saeimas sēdē nolemts, likumprojektu nodot komisijām.

Par cēlā mērķa īsto nozīmi spektrs.com brīdinājis VARAM ministrijas parlamentārais sekretārs, Einārs Cilinskis NA, starp citu arī kristietis, (intervija „Vairāk mīlestības un ticības”) kurš uzskata, ka konservatīvo vērtību aizsegā parādās jauna ideoloģija “Jaunkrievija”; “Krievu pasaule”, pret kuras veidošanos Latvijā asi iestājas un ir gatavs spert radikālus soļus, pat balsojot PRET.

Eināram Cilinskim, skaidrs, ka tas ir mēģinājums atjaunot „krievu pasaules” , proti, Latvijas okupācijas laika stāvokli izmantojot Krievijas ideoloģijas mērķu realizēšanu, nevis šķietamās rūpes par Latvijas bērnu nākotni.

Dzintars Rasnačs, saeimas deputāts NA, kurš par Irinas Cvetkovas iesniegto likumprojektu balsošanas laikā -atturējās, viņš spektrs.com par savu izvēli atbild šādi:

„Atbilde ir ļoti vienkārša. Vakar frakcija nolēma neatbalstīt Ždanokas saraksta kandidātes Irinas Cvetkovas priekšlikumu. Atbalsts šīs dāmas jebkādām aktivitātēm  vienlaikus ir atbalsts Ždanokas partijai. Šodien liela daļa to deputātu, kas vakardienas sēdē nepiedalījās nobalsoja citādi.„

Einars Cilinskis NA izsakās lakoniski un skarbi: „Frakcijā bija brīvais balsojums pēc sēdes. Īsā atbilde – es balsošu pret šīs organizācijas priekšlikumiem neskatoties. Jo vairāk, ja tas ir Pūtina ideoloģijas turpinājums Latvijā.”

Konservatīvo vērtību „krievu pasaules” aizsega bīstamība

Kāds varbūt teiks, ka šajā gadījumā nav svarīgi, kurš iesniedz likumprojektu, bet gan tās saturs, jo runa ir par Latvijas bērnu nākotni. Protams, Latvijas bērnu nākotne ir nozīmīga, taču panikai nav pamata, ne tik lielā mērā, lai maksātu tik augstu cenu, atbalstot „krievu pasauli” Latvijā. Neaizmirsīsim, ka Latvijas Republikas Satversmē ir ierakstīts 110.pants. Taču atbilstošu likumprojektu aizsargājot bērnu intereses var arī iesniegt citi, nemanipulējot ar gaidāmajām vēlēšanām, lai tikai nokļūtu uz sev vēlamo krēslu.

Kāda varētu būt steidzamības panākuma bīstamība nākotnē, var ieskatīties uzskatāmā piemērā Ungārijas gadījumā. Mēs lepojamies ar Ungārijas konservatīvo valdību, taču šobrīd tā ir visai pro-krieviska.

Ungārijā bez konservatīvās Fidez partijas, kas izrādās ir arī diezgan prokrieviska, otra ir nacistiskā Jobbik partija, kas uztur saikni ar Krimas okupantiem un izsaka teritoriālas pretenzijas Ukrainai (jo Aizkarpatos dzīvo arī ungāri), nevar palaist garām faktu, ka valstī ir arī komunistu partija. Tas ir plašs spektrs Putina ieceru realizēšanai.

Ar labiem nodomiem- ceļš uz elli

Vai drīz nepienāks tādi laiki, kad Latvijā izaugušā paaudze varēs pārmest ne bez pamata, pieaugušajiem par to, ka tā ir pieļāvusi izveidoties situācijai, ka savām rokām, it kā, labu nodomu vadīti-atbalstot konservatīvās vērtības esam panākuši, ka pie varas nākuši „krievu pasaules” vadoņi, vedot Latvijas valsti Krievijas apskāvienos.

Dievs nekad nenokavē. Dievs nenokavē nekādus nozīmīgus procesus, ja Viņu lūdz par pareizām lietām atbilstoši Latvijas interesēm.