Jautājums: Rakstā minējāt vārdu patiesība. Kas ir patiesība?

„Es esmu ceļš, patiesība un dzīvība.” (Jēzus)

Atbilde: „Tad Pilāts Viņam sacīja: “Tad Tu tomēr esi Ķēniņš?” Jēzus atbildēja: “Tu pareizi saki, Es esmu Ķēniņš. Tāpēc Es esmu dzimis un pasaulē nācis, lai apliecinātu patiesību. Ikviens, kas ir no patiesības, dzird Manu balsi.” Pilāts Viņam saka: “Kas ir patiesība?” Un, to sacījis, viņš atkal izgāja ārā pie jūdiem un saka viņiem: “Es nekādas vainas pie Viņa neatrodu. (Jāņa 18: 37)

Jebkuras filozofijas un reliģijas mūžsens jautājums ir: „Kas ir patiesība?” Kad Jēzus saka Pilātam, ka viņš dzimis un pasaulē nācis, lai apliecinātu patiesību, Pilāts Jēzum atbild ar jautājumu: „Kas ir patiesība?” Šis jautājums neizskan kā Romas Prokuratora pratināšanā, tas drīzāk ir retorisks jautājums. Pilāts šķiet nemaz negaida Jēzus atbildu uz šo jautājumu. Iespējams, ka Pilāta izpratnē Jēzus apliecinātā reliģiskā patiesība, nekādi neskāra Romas impērijas tiesisko un pārvaldes principu patiesības un tāpēc viņam, Romas prokuratoram, nebija pamata Jēzu vainot. Viņš nebija pārkāpis Romas likumus. Turpretim jūdu augstie priesteri un farizeji uzskatīja Kristus sludināto jauno patiesību par bīstamu un draudīgu Torā iemūžinātajiem ortodoksālajiem jūdaisma likumiem un patiesībām. Tāpēc no bailēm par zaudēto kontroli tautas vidū pieprasīja Pilātam sist Viņu krustā.

Kad Jeruzālemē sāka veidoties pirmās kristiešu draudzes, jūdi tās nežēlīgi vajāja. Bet jau 70. gadā pēc Kristus romieši izpostīja Jeruzālemi un gan jūdus, gan kristiešus padzina no Jūdejas. Jūdaisms saglabājās galvenokārt padzīto ebreju diasporā dažādās zemēs un palika tradicionāli ortodoksāls, imūns un neitrāls pret kristietības jaunajām patiesībām.

Jau drīz pēc Kristus nāves kristietība sāka strauji izplatīties visā plašajā Romas impērijā – Eiropā, Mazāzijā un Ziemeļāfrikā, kā arī Ēģiptē, Etiopijā un Armēnijā. To veicināja gan apustuļa Pāvila, gan Jēzus mācekļu vēstules kristiešu draudzēm, gan aktīvā misionāru, it īpaši Pāvila darbība. Romas impērija tolaik atradās savas varas apogejā. Un, lai cik varena tā arī bija – ar leģendāriem neuzvaramiem leģioniem, perfekti izveidotu valsts pārvaldi un tiesu sistēmu, augstu civilizācijas un izglītības līmeni – , tomēr drīz vien Romas valdnieki saprata, ka kristietības jaunās patiesības un garīguma spēks var sagraut impēriju no iekšienes. Kristiešu vajāšana sākās jau ķeizara Nerona laikā mūsu ēras sešdesmitajos gados un sasniedza kulmināciju ķeizaru Dācija un Diokletiāna valdīšanas gados (249.-305.g.pēc Kr.).

Taču tieši vajāšana padarīja kristiešus garā vēl stiprākus un saliedētākus, viņus nebaidīja ne spīdzināšana, ne mokpilna nāve. Viņu vaduguns bija krustā sistais Pestītājs un tā augšāmcelšanās.

Varas un reliģijas apvienošana

Lai nezaudētu varu un kontroli par tautu Konstantīns Lielais bija pirmais Romas ķeizars, kas saprata, ka impēriju var glābt, tikai padarot kristietību par oficiālo valsts reliģiju. Viņu lielā mērā ietekmēja arī māte Svētā Helēna, kas bija kristījusies un svētceļojumā apmeklējusi gan Betlemi, gan Golgātu Jeruzālemē. Tā kristietība no nelegālas un aizliegtas kustības ar Konstantīna Lielā 313. gadā parakstīto Milānas ediktu kļuva par Romas oficiāli atzīto reliģiju. Kristietību galīgi nostiprināja Teodosija 395. gadā parakstītais edikts, kas kristīgo baznīcu pasludināja par vienīgo atļauto Romas valsts reliģiju.

Tā kristietība no apspiestas un vajātas reliģijas pārvērtās par apspiedēju, kļūdama par izdevīgu valsts varas ideoloģiju, bet valsts vara savukārt tika izmantota baznīcas interešu aizstāvēšanai un pretinieku vajāšanai.

Tā tika noslēgts izdevīgs kompromiss starp baznīcu un valsti, kas visdažādākajās formās turpinājās daudzus gadsimtus līdz pat demokrātijas iedibināšanu valstīs. Kristietība laika gaitā tika deformēta un izkropļota. Centrālā vēsts par Kristus nākšanu uz zemes un dvēseļu pestīšana, kā arī vēsts par žēlastību un mīlestību, valsts vara un politizētie baznīcas vīri pārvērta par savu iegribu apmierināšanas ieroci – kroplīgo vēsti izplatīt ar uguni un zobenu nežēlīgos krusta karos pagānu zemēs – gan Palestīnā, gan Baltijā, gan citur.

Lai izprastu miera evaņģēlija būtību, jāsaprot pamatjēga uz kuras balstoties iespējams ceļot dzīvē apbruņoti ar patiesību, lai nekādas maldu mācības nespētu novirzīt no gaismas ceļa. Balsts, uz kura iespējams stipri stāvēt, pirmkārt ir Dievs Tēvs, Dieva Dēls (Jēzus Kristus) un Svētais Gars. Otrkārt- Bībele. Kad stabili nostiprinās abos balstos, tad var sākt izzināt Lielās Patiesības būtību un centrālo vēsti. Vēsti par vienu ceļu, vienu patiesību un dzīvību.

Varas kalpība un krusta kari

Kā vēstī Lūkas evaņģēlijs, pēc četrdesmit gavēnī pavadītājām dienām tuksnesī Jēzus tapa no velna kārdināts. Tas bija varas kārdinājums. „Tad velns Viņu uzveda kalnā un vienā acumirklī rādīja Tam visas pasaules valstis. Un velns Viņam sacīja: “Es Tev došu visu šo varas pilnību un šo godību, jo tā man nodota, un, kam es gribu, tam es to varu dot. Ja Tu nu mani pielūgsi, tad viss tas būs Tavs.” Bet Jēzus tam atbildēja, sacīdams: “Stāv rakstīts: tev būs pielūgt Dievu, savu Kungu, un Viņam vien kalpot.” (Lūk. 4:6-8)

Jēzus izturēja varas kārdinājumu, taču diemžēl ne katra pasaulē autoritāti ieguvusi draudze spēj noturēties varas kārdināšanā.

Kaut arī ir daudz pagātnes piemēru jau kopš Konstantīna Lielā laikiem, taču arī šodien cīņa ar varas kārdinājumu pastāv. Kāds iztur un uzvar, bet kāds padodas un zaudē.

Kad kristietība zaudē galveno fokusu Jēzu Kristu un kristietības mīlestības apliecinājuma vēsti par pestīšanu, tad tās vietā iestājas sava paša kalpošana. Bībele par to brīdina: „Ja nu jūs esat ar Kristu nomiruši pasaules pirmspēkiem, ko tad jūs, it kā vēl dzīvodami pasaulē, uzņematies priekšrakstu jūgu, cilvēku baušļus un mācības, kā piemēram: tev nebūs aizskart, tev nebūs baudīt, tev nebūs pieskarties! - Visas šīs lietas ir lemtas iznīcībai, tās tērējot. Tām gan ir gudrības slava tur, kur ir pašizdomāta dievkalpošana, pašpazemošanās un miesas mērdēšana; bet patiesībā tām nav nekādas vērtības, jo tās dod apmierinājumu vienīgi miesai.”  (Kol. 2:23)

Pašizdomāta kalpošana deformē un kropļo cilvēka, vai cilvēku kopu apziņu un pārvēršas par reliģiozu-burtu kalpības vai jaunatklāsmes upuri un tās varas kalpiem. Paliekot par apsmieklu vai rīcību nosodīšanu citu acīs.

Piemēram, Spānijā, Seviljā briesmīgie inkvizīcijas laiki, kad Dievam par godu nesa nejēdzīgus upurus, burtiski katru dienu dedzināja ķecerus, raganas un burvjus. Jāpiebilst, ka visbiežākos gadījumos izvēlētiem objektiem, nebija nekāda sakara ar burvestībām. Tās aizsegā dedzināja tos, kas pretojās valsts iekārtai, kas pārsniedza savas pilnvaras, Dedzināja arī tos, kas nepakļāvās baznīcas varai, kurai nebija nekāda sakara ar patieso evaņģēlija mīlestības vēsti. Citādi domājošie, bieži vien bija gudri, izglītoti un inteliģenti cilvēki, kuri ar savu šūpulī ielikto gudrību no augšas spēja ietekmēt sabiedrību, aizstāvēt to un aicināt uz augstiem mērķiem. Tie bija cilvēki, kuri noprata valsts varas un baznīcas virskundzības mērķus, attaisnojot savas iegribas, nospiežot tautu ar paaugstinātiem nodokļiem, ierobežojot cilvēktiesības un aizliedzot brīvā gara manifestācijas.

Secinājums: Līdz ko ticīgie novirzās no galvenā mērķa – miera evaņģēlija pasludināšanas un galvenā fokusa -Jēzus Kristus, tad nokļūst dēmonu izliktās lamatās-burtu kalpībā bez izpratnes un citādā kalpošanā.

„Es mīlu valsti un mīlu Latviju!”

Kalpošana demonizētai pasaulei noved pie tautas prāta degradēšanos. Tauta vairs neizturot ļaunā spēka un augstākās varas pārākumu, sāk nevis cienīt augstāko varu, bet gan baidīties un izjūtot brīvās gribas apspiešanu, to ienīst. Ienīstot valsti kā institūciju. Valsts šķeļas un sadalās. Bībelē teikts: „Un, ja kāda valsts savā starpā sanāk naidā, tad tāda valsts nevar pastāvēt.  Un, ja kāds nams pats ar sevi sanāk naidā, tad tāds nams nevar pastāvēt.” (Marka 3: 24) Un tiešāk par to izsakās Jēzus: “Ikviena valsts, kurā iekšējs naids, aiziet bojā; un neviena pilsēta vai nams, kurā iekšējs naids, nevar pastāvēt.” (Mat. 12: 25)

Arī Vecajā Derībā ir izskanējis brīdinājums: „Celies augšā! Šķīsti tautu un saki: dariet sevi svētus rītdienai, jo tā saka Tas Kungs, Israēla Dievs: iznīcības lāsts ir tavā vidū, Israēl; tu neesi spējīgs pastāvēt savu ienaidnieku priekšā, kamēr tu neiznīcināsi šo lāstu no sava vidus. (Jozua 7: 13)

Tautas naids pret valdības varu un valdība ar varas darbiem un alkatībā aizmiglotām acīm, padara postu visai valstij. Cieš abas puses. Lāsta krauja starp abām frontes pusēm izveidojas aizvien vairāk. Tādā valstī nevar pastāvēt ne labklājība, ne arī miers. Tādu „dalītu sevī” valsti, bez vienotības un savstarpējas mīlestības viegli ietekmēt gan ārpolitiski, gan iekšpolitiski. Kamēr latvieši vaino kristiešus krusta karos, tikmēr pretvalstiski noskaņotais ienaidnieks ieņēmis Rīgas centru veidojot to par atsevišķu neatkarīgu karaļvalsti. Kamēr latvieši naidojas savā starpā, tikmēr naidnieka spēks ar manipulatīviem un spekulatīviem manevriem un bezmaksas žurnāla „Rīga” izplatīšanu, izmanto auditorijas zemos instinktus, savu mērķu īstenošanā. Tādējādi mobilizējot spēkus Rīgas troņa cietokšņa nostiprināšanai uz neatminamiem laikiem.

Kamēr latvieši izsaka lāsta vārdus „Es nemīlu valsti, bet mīlu Latviju,” un atdala valsti no tautas, tikmēr tuvu nāk tie laiki, kad lāsta vārdi piepildīsies un latvieši kļūs par klaidoņu tautu. Izraidīta tauta no savas valsts. Pretvalstiskiem spēkiem vien paši atvieglojot ceļu valsts ieņemšanai. Nicinoši teiks: ”Ja reiz Jums nevajag valsts varu, tad nevajag arī zemi.”

Viedīgus vārdus Latvijas proklamēšanas 93.gadadienā teica valsts prezidents Andris Bērziņš: “Nav postošākas domas par to, kura saka: “Es mīlu šo zemi, bet nemīlu šo valsti!” …Zeme un valsts nav šķirami vai pretēji liekami jēdzieni. Ja kāds dzīvo šādā pretstatu pārliecībā, tad to acīmredzami ir izraisījis aizvainojums un sarūgtinājums. Bet aizvainojums ir postošs spēks. Tas rada motivāciju cilvēku aizbraukšanai, vienaldzībai pret Latvijā notiekošo, savas valstiskās piederības noliegšanai un pat atklātām dusmām uz savu dzimteni,” uzskata prezidents.

Kamēr latviešu tauta vienaldzīgi noraugās uz valstī notiekošo, tikmēr Latvijas zeme tiek izsperta zem latviešu tautas kājām. Latvija aizvien tiek okupēta. Jāpiekrīt bijušā iekšlietu ministra Ērika Jēkabsona intervijā nra.lv teiktajam: „Notiek Krievijas soft power (maigā vara – angļu val.). Patiesību sakot, Latvija tiek okupēta: jau šobrīd te ir vismaz 2000 krievu miljonāru, kas šeit ieguvuši pastāvīgo uzturēšanās atļauju. Līdz ar to viņi šeit dzīvo un ietekmē Latviju. Nav noslēpums, ka Krievijas klātbūtne šeit izpaužas arī ar saviem slepenajiem dienestiem un politiku. Okupācija šobrīd notiek ar maigo varu: ar finanšu operācijām, ar nekustamo īpašumu iegādi, ar Krievijā izdotām mācību grāmatām. Tas viss, protams, apdraud Latvijas nacionālās intereses un valsts drošību.”

Pienācis laiks-izvēlies!

Latviešiem pienāk laiks, saprast, ka mēles varā ir lāsts un mēles varā ir svētība. „Nāve un dzīvība stāv mēles varā; kas mīl savas mēles māku, tas baudīs no tās augļiem.” (Sal. pam. 18:21)

Pienācis laiks atteikties no savas valsts nolādēšanas vārdiem. Nolādēt savu valsti un bēgt no tās ārvalstīs, lai atbrīvotu vietu svešajiem ir bezatbildīga latviešu tautas izvēle.  No vienas puses saprotami vārdi : „Maza alga, nav naudas..”, bet no otras puses, kas liedz pravietot savā un Latvijas dzīvē: „Liela alga un daudz naudas..” Un ar uzticību teiktajam, sagaidīt laiku, saņemot vēlamo rezultātu? Svētību vārdu teikšanā mūsu Latvijai nevajag, ne naudas, ne arī daudz laika. Tā ir tikai pašu izvēle.

Vai vēsturiskos krusta karos nosodot šodienas kristiešus uzlabojas latviešu tautas situācija? Naids vairo nabadzību garā un padara neveiksmīgus laicīgā pasaulē. Mums visiem jāmeklē kopīgais un saistošais, jāmobilizējas vienā spēka, lai uzvarētu īsto Latvijas zemes ienaidnieku.

Patiesība ir vārdos: „Es mīlu valsti un mīlu Latviju!”

Lai Dievs palīdz to saskatīt! Lai Dievs palīdz iemīlēt valsti, valdību un Latvijas zemi. Un uzvara būs tuvu!

„Tavs prāts lai notiek kā debesīs, tā arī virs zemes!” – Tēvreize.

Atbilde: Paldies par jaukiem vārdiem. Skaisti teikts „lūgšanu un atbilžu dimensija.” Nav runāts par to. Taču, kādā no dievkalpojumiem mācītājs teica: „Kā man zināms, tad mēs dzīvojam trešajā dimensijā.” Viņš to runāja cilvēka uztveres kontekstā, aicinot draudzes locekļus domāt plašāk un ticēt vairāk. Kā jau minēts rakstā par līdzīgu tēmu no garīgā viedokļa raugoties ir sarakstīta grāmata „Ceturtā dimensija”. Tās autors Korejas mācītājs Jongi čo. Par cik ir aktualizējusies interese par tēmu, tad paturpināsim to arī šajā mēnesī. Ieskatīsimies nedaudz Korejas Atmodas gaitā un ko tieši par ceturto dimensiju saka Korejas mācītājs Davids Jongi Čo (DavidYonggi Cho).

Viens no spilgtākajiem piemēriem kristīgās draudzes straujai izaugsmei ir Koreja ar tās unikālo devumu Dieva Valstības darbā. Sākot no pirmajiem Kristus sekotājiem pirms vairāk nekā 200 gadiem, Korejas draudze izaugusi līdz daudzu miljonu lielai Dieva armijai. Gandrīz 30% valsts iedzīvotāju ir kristieši,- teikts laikmetazimes.lv

Ar kristīgo mācību korejieši pirmoreiz saskārās 1592. gadā, kad japāņu okupācijas iestādes atļāva spāņu priesterim Gregorio de Kaspedam sludināt šajā zemē.

1794. gadā Ķīnā tika kristīts pirmais korejietis Sjungs Hūns Lī. Ticīgo skaitam pieaugot, radās nesaskaņas ar Konfūcija mācības piekritējiem. Konfliktā iesaistījās valdošās aprindas, kas kristiešus izmantoja grēkāžu lomai savu politisko mērķu sasniegšanai. Sākās vajāšanas, daudzus piemeklēja mocekļu nāve.

Karu un politisko intrigu nogurdinātā tauta bija izslāpusi pēc garīgas atjaunotnes. Bībele jau bija tulkota korejiešu valodā.

1884. gada septembrī, ASV Ziemeļu prezbiterāņu padomes sūtīts, valstī ieradās H. N. Alens, bet 1885. gada aprīlī viņam sekoja prezbiterānis H. G. Andervuds un metodists H. G. Apencellers. Protestantu misionāriem bija ievērojama loma korejiešu sabiedrības modernizācijā – viņi dibināja slimnīcas, bāreņu namus, skolas. Prezbiterāņiem un metodistiem sekoja anglikāņu, baptistu un pareizticīgo misionāri.

Lielā atmoda

1903. gadā Vonsanā sākās notikumi, kas savu kulmināciju sasniedza 1907. gadā Phenčanas apkārtnē un vēsturē iegājuši ar Korejas Lielās atmodas nosaukumu. Šai atmodai bija raksturīgi agri rīta lūgšanu dievkalpojumi un nopietnas Bībeles studijas. Atmoda strauji izplatījās visā Korejas pussalā un pāri tās robežām – Mandžūrijā un Ķīnā. Draudžu skaits strauji auga, valstī darbojās dažādu konfesiju misionāri un evaņģēlisti.

Pēc Korejas okupācijas 1910. gadā japāņi represēja patriotiski noskaņotos kristiešus un padzina ārzemju misionārus. Okupācija veicināja izteiktu pretjapāņu noskaņojumu tautā, un 1919. gada 1. martā sākās pretestības kustība, kurā ar savu garīgo un morālo potenciālu iesaistījās arī kristieši. Pretestības kustība tika apspiesta, tomēr korejieši ieraudzīja kristietības patriotisko šķautni, kas vēlāk bija liels atbalsts Evaņģēlija vēsts izplatīšanā. 20. gados draudze piedzīvoja gan japāņu represijas un okupācijas varas antikristīgo politiku, gan ekonomiskās depresijas sekas un sociālistu ideju izplatīšanos.

30. gados, uzplaukstot japāņu militārismam, korejiešiem tika uzspiests imperatora dievināšanas kults. Daudzi šo spiedienu neizturēja, citi ticības cīņu turpināja pagrīdes apstākļos.

1928. gadā Korejā ieradās amerikāņu misionāre Mērija Ramsija un nodibināja neatkarīgu vasarsvētku misiju. 1932. gadā ar Korejas Pestīšanas armijas sekretāra Hjunga Hū palīdzību viņa nodibināja pirmo vasarsvētku draudzi Korejā.

1937. gadā Korejā bija jau sešas vasarsvētku draudzes ar 10 kalpotājiem un 173 locekļiem. 1938. gadā tika ordinēti pirmie trīs vietējie mācītāji.

1945. gadā Koreja atguva neatkarību. Pussalas ziemeļos komunisti nežēlīgi apspieda draudžu atjaunošanas centienus, bet dienvidi bija amerikāņu kontrolē un te valdīja ticības brīvība.

1950. gadā Ziemeļkorejas komunistu kliķe iebruka Dienvidkorejā. Karš cirta smagas brūces – draudzes tika izpostītas, cilvēki nogalināti. Pēc kara draudžu darbs atjaunojās, valstī ieradās daudzas misijas organizācijas.

1960. gadā sākās liela apjoma evaņģelizācijas darbs – tika rīkotas atmodas sapulces, sākta evaņģelizācija Korejas armijā. Šī kustība deva neatsveramu ieguldījumu dažādu konfesiju kristiešu apvienošanā. Kopdarba priekšgalā izvirzījās Svētā Gara (vasarsvētku) kustība.

70. gados vasarsvētku kustība apvienoja visas konfesijas liela mēroga atmodas dievkalpojumos.

Dr. Dāvids Jongi Čo

Starp daudzām draudzēm, kas radās atmodas laikā, īpašu uzmanības vērta ir  Joido Pilna Evaņģēlija draudze Seulā ar mācītāju Dr. Dāvidu (Paulu) Jongi Čo.

Čo dzimis 1936. gadā, jaunībā bijis pārliecināts budists, taču pēc lūgšanā saņemtās dziedināšanas no tuberkulozes, kļuvis par kristieti. Dāvids gribēja būt ārsts, bet Jēzus viņu piepildīja ar Svēto Garu un kādā vīzijā aicināja sludinātāja kalpošanai. Pēc Bībeles skolas pabeigšanas Čo 1958. gadā nodibināja telts draudzi Seulā. 1962. gadā viņa vadībā uzbūvēja Atmodas centru, kas vēlāk pārtapa Pilna Evaņģēlija centrālajā draudzē. 1966. gadā Jongi Čo tika ievēlēts par Korejas Dieva Asamblejas vadītāju. 1968. gadā viņš Korejas Nacionālajā koledžā ieguva grādu jurisprudencē, vēlāk praktiskās teoloģijas doktora grādu Betānijas koledžā ASV. Joido Pilna Evaņģēlija draudze reģistrēta kā lielākā vietējā draudze pasaulē. 1973. gadā tai bija 10 000 locekļu, 1979. gadā 100 000, 1987. gadā 500 000, bet šodien draudzes locekļu skaits tuvojas miljonam. Vadīt šo milzīgo draudzi mācītājam Čo palīdz 100 palīgmācītāju un 1000 mājas grupu līderu.

Atmodas atslēga – lūgšana

Ja korejiešiem jautātu, kas, viņuprāt, ir atmodas atslēga, atbilde viennozīmīgi skanētu – lūgšana. Dr. Jongi Čo par savas draudzes fenomenālās izaugsmes pamatu uzskata pozitīvas domāšanas un apliecināšanas mijiedarbību lūgšanā. Liela uzmanība tiek pievērsta lūgšanā ietverto vajadzību vizualizācijai lūdzēja iztēlē un konkrētībai sarunā ar Dievu. Čo ieteikums katram kristīgam kalpotājam ir ik dienas lūgšanai veltīt ne mazāk kā trīs stundas. Viņš ir pārliecināts, ka tad panākumi neizpaliks. Īpašs fenomens, kas raksturīgs tikai Korejai, ir tā sauktie lūgšanu kalni. Tie ir pakalni, kuru nogāzēs izcirstas daudzas alas, kur tūkstošiem ticīgo sarunājas ar Dievu. Cilvēki šeit ierodas saulei lecot un pavada vairākas stundas vai pat dienas. Nereti lūgšanu cellēs ļaudis piedzīvo atklāsmes, vīzijas un īpašu Svētā Gara pieskārienu. Cilvēki te saņem brīnumainas dziedināšanas, savu problēmu veiksmīgu atrisinājumu. Lūgšanu kalniem ir nenovērtējama loma Korejas atmodas kustībā.

90. gados sākās jauns posms Korejas draudzes vēsturē. Skaitliskā pieauguma vietā lielāka uzmanība tika pievērsta draudžu garīgajai izaugsmei. Šo posmu kristieši uzskata par sagatavošanās laiku, lai vēlāk ieņemtu vadošo lomu Korejas atkalapvienošanās procesā. Savā īsajā pastāvēšanas vēsturē, ejot cauri grūtībām un vajāšanām, Korejas draudze turpina augt un attīstīties. Tā iemantojusi paliekošu vietu korejiešu sirdīs. No kristiešiem gaida, lai tie nākotnē spēlētu vadošo lomu apvienotās Korejas dzīvē.

>>Vairāk par Korejas atmodu <<

Davids Jongi Čo/ Ceturtā dimensija

Lai nodrošinātu pareizu ticības attīstību, nepieciešams veikt noteiktus soļus tās virzienā. Vienlaicīgi jāapgūst arī pamatsoļi ticības dabas iepazīšanā. Tāpēc mums jātiek skaidrībā, lai saprastu un pieaugtu un varētu veiksmīgi izmantot Dieva dotās iespējas.

Lai saprastu ticības sfēras būtību, man nācās saņemt nozīmīgu mācību. Parasti mācības maņemam nepatīkamā un pat sāpīgā veidā. Ārī es. Pasaulē pastāvot starpvalstu kultūras atšķirības, kuras, piemēram, Amerikā, nepastāv, bet austrumos, gan. Korejā ir reālas grūtības saistībā ar sludināšanu par brīnumaino Dieva spēku, jo, lūk, budistu mūki arī veic fantastiskus un pārdabiskus brīnumus.

Nesen Korejā, viena sieviete sirga ar vēzi, un neviens ārsts viņai nevarēja palīdzēt. Viņa meklēja palīdzību daudzās baznīcās, bet bez rezultātiem. Izmisusi un zaudējusi ticību, viņa meklēja palīdzību pie budistu mūka. Viņš ieveda sievieti kādā alā, kurā uzturējās lūdzēji. Alā meditējot viņa bija pilnīgi dziedināta no jebkādiem vēža simptomiem.

Korejā daudz cilvēku aizraujas ar jogu, bet slimie nereti dziedinās pielietojot jogas vingrojumus. Piedzīvojot tāda veida dziedināšanas brīnumus, mums kristiešiem grūti izskaidrot tās parādību, jo ir līdzīgas ar to, ko dara Dieva brīnumainā Roka.

Jūs nevarat tā vienkārši noraidīt tādas parādības, paskaidrojot to saistību ar ļaunā spēka iejaukšanos. Taču, ja dēmoniski spēki spēj darīt tādus brīnumus, tad kāpēc gan Jēzus miesa-draudze nespēj darīt vairāk par to?

Es norūpējos šajā jautājumā, jo daudzi kristieši neapzinājās Dieva brīnumu īpašu svarīgumu un nozīmi.

Kristieši jautāja: „Kā mēs varam ticēt, ka ir vienīgais un absolūtais Dievs? Mēs redzam brīnumus budistu starpā un jogas brīnumaino spēku. Tad kāpēc mums ir jātic, ka ir viens vienīgs Dievs un cita nav?”

Es zinu, ka ir viens Dievs un Viņš ir Visuma Radītājs, taču kā atbildēt, ja pat Bībelē lasītais nelīdz? Tāpēc es pazemojos un noliecos Dieva priekšā. Es lūdzu palīdzību, lai spētu atbildēt uz šo jautājumu skaidri un cilvēkiem saprotamā valodā. Es alku saņemt atbildi Dieva spēkā nevis paļaujoties uz sausu runu un to, ko zinu pats. Es gavēju, lūdzu un meklēju atbildes. Kādā lūgšanas reizē sagaidīju vienkāršas un skaidras atbildes. No tā laikā es droši sludinu par dažādām pārdabiskām parādībām.

Ceturtā dimensija

Pasaulē eksistē trīs veida gari: Dieva Gars, cilvēka gars un dēmoniskais gars.

Ja Jūs esat mācījušies ģeometriju, tad noteikti zināt, ka vienu punktu un otru var savienot ar taisni. To mēs saucam par pirmo dimensiju. Ja jūs starp punktiem vilksiet līnijas ar brīvu roku, tad papildus iepriekšējam Jūs iegūsiet jaunu plaknes-otro dimensiju. Ja Jūs novietosiet vienu plakni virs otras, tad iegūsiet kubu, kuru sauc par trešo dimensiju.

Materiālā pasaule uz zemeslodes eksistē trešajā dimensijā.

Pirmā dimensija-taisne ir savienota ar otro dimensiju-plakni, kura kontrolē pirmo. Taču otro dimensiju kontrolē trešā – kubs.

Kas tad kontrolē un uztur visu šo kuba pasauli, proti, trešo dimensiju? Atbilde: „Bet zeme bija neiztaisīta un tukša, un tumsa bija pār dziļumiem, un Dieva Gars lidinājās pār ūdeņiem.”  (Moz. 1: 2)

Ja šos vārdus lasītu oriģinālvalodā, tad tas nozīmētu, ka „Svētais Gars veica virs ūdens inkubācijas procesu.”

Haotiskā pasaule bija trešās dimensijas varā, bet Svētais Gars, kas nēsājās virs ūdeņiem – no ceturtās dimensijas.

Tas nozīmē, ka garīgā pasaule –ceturtā dimensija, kontrolē trešo materiālo dimensiju. Tā veica Radīšanas procesu uz zemes. Jauna Dievišķa kārtība mainīja iepriekšējo-haosa pilno pasauli. Dzīvība cēlās no nāves. Necilo nomainīja skaistums. Tīrība nomainīja netīrību un bagātība – nabadzību. Pateicoties ceturtās dimensijas radīšanas procesam, viss kļuva skaists un brīnišķīgs. Pētot šo jautājumu Dievs man paskaidroja, ka GARS ir ceturtā dimensija.

Cilvēks iekļauts fiziskā ķermenī, bet viņš ir arī garīgi iedvesmots. Cilvēkiem piemīt ceturtās dimensijas spējas, taču piederīgs trešajai dimensijai.

Tāpēc, cilvēki izpētot savu ceturtās dimensijas garīgo sfēru, attīstot savā prātā koncentrētus redzējumus, spēj valdīt, ietekmēt un mainīt trešo dimensiju. Lūk, ko man iemācīja Svētais Gars.

Tāpēc tas ir pilnīgi dabīgi, ka jogas laikā, vai arī ticīgi budisti spēj izzināt un attīstīt savu ceturto dimensiju, savu garīgo sfēru.

Pārvaldot skaidru un tieši nomērķētu redzējumu, kā arī saglabājot prātā veselības un labklājības garīgo tēlu, viņi spēj valdīt par savu ķermeni.

Pateicoties dabiskai kārtībai, ceturtā dimensija spēj valdīt par trešo, tāpēc arī cilvēka garam, kaut arī ierobežots, piemīt spēja valdīt par noteiktu kārtību un pielietot radošas spējas.

Dievs dāvāja cilvēciskām, būtnēm varu kontrolēt un izmantot materiālo pasauli, taču licis arī atbildību, kuru apzinās, izmantojot ceturtās dimensijas iespējas. Tāpēc arī neticīgi cilvēki izpētot un attīstot savu iekšējo garīgo būtību, spēj realizēt un valdīt pār trešo dimensiju, kas raksturojams ar vājībām un slimībām.

Tālāk Svētais Gars man teica: „Paskaties uz Sōka Gakkai (budistu organizācija). Viņi pieder sātanam. Cilvēka gars savienojas ar dēmonisko pasaules garu ceturtajā dimensijā, tādējādi valdot par savu ķermeni un apstākļiem.”

Svētais Gars uzrādīja, ka tieši tādā veidā burvji Ēģiptē realizēja savu varu un dominēšanu pār dažādiem notikumiem un izpausmēm, līdzīgi kā to darīja Mozus Dieva iedvesmots.

Dievs man parādīja, ka tādā pašā veidā, arī mums būtu jāvirza savu garu ceturtajā dimensijā, lai savienotos ar Svēto Garu, Tēvu – Visuma Radītāja un valdītu par dzīves apstākļiem.  Slava Dievam!

Mēs esam pilnībā spējīgi attīstīt fantastisku radošuma iniciatīvu, lai varētu kontrolēt un valdīt pār trešo dimensiju.

Saņemot atklāsmi no Kunga, es sāku vienkārši izskaidrot brīnumus un notikumus, ko rada  citas reliģijas. Pie manis nāca cilvēki un apliecināja: “Mēs varam darīt to pašu!” Man nācās atbildēt: „Jā, es zinu to. Tas viss ir iespējams, jo arī Jūs apzināties savā garā ceturtās dimensijas ietekmi. Taču Jūsu garam nav nekā kopēja ar Pestīšanas Garu, turklāt arī neesat spējīgi radīt Dievišķus brīnumus. Jūs esat savienoti ar ļauno-dēmonisko garu.”

Papildus video dievkalpojums ar Davidu Jongi Čo

SC uzskata, ka notiek tautas dalīšana pēc nacionālās piederības, ja valsts un pamatnācija neatbalsta svešvalodu līdzās valsts valodai, taču pretējā nometnē esošie naturalizēties netaisās. Rezultātā slinkuma attaisnošanas plāns izgāzās.

Tagad SC piedāvājis jaunu tautas „saskaņas un vienojošo” plānu. Plāna būtība- sadalīt tautu pēc reliģiskās piederības. Paaugstināt no Krievijas Latvijā nākušo pareizticību un noniecināt no Eiropas nākušo luterticību.

SC nosaka kurai konfesijai būs attīstīties Latvijā un kurai nē. Pozīcija strikta. Pareizticīgajiem – jā! Luterāņiem – nē!

Rīgas Kristus Piedzimšanas katedrāles nozīme

Rīgas Kristus Piedzimšanas katedrāle ir krievu tautas garīgās atdzimšanas kronis un pareizticīgo simbols Latvijā.

No nesenās vēstures

PSRS varas iestādes 1963. gadā katedrāli slēdza, lika nozāģēt krustus un noņemt zvanus, izņemot divus lielākos, kurus iemūrēja. Pēc Jura Kalnbērza projekta to pārbūvēja par “Zinību namu”, izveidoja starpstāvu pārsegumus un kupolā iekārtoja planetāriju. Vienā no sānu altārtelpām atradās kafejnīca, ko tautā trāpīgi iesauca par „Dieva ausi”. Pēc Latvijas Republikas neatkarības atjaunošanas 1991.gada vasarā Rīgas Kristus Piedzimšanas pareizticīgo katedrāli atkal atdeva pareizticīgajiem un pēc gandrīz 30 gadu pārtraukuma tajā notika svinīgs dievkalpojums.

Jāteic, ka Rīgas Kristus Piedzimšanas katedrāle ir ne tikai pareizticīgo baznīca, bet arī viena no nozīmīgākajām Rīgas arhitektūras celtnēm, kurā pēc Latvijas Republikas neatkarības atgūšanas katedrāles atjaunošanas darbā tika ieguldīti arī valsts līdzekļi! Taču neviens no Rīgas Domes nav iedomājies Rīgas Kristus Piedzimšanas katedrāli izmantot pareizticīgajiem kā „pasviežamo kaulu”, kā to dara Sv. Pētera baznīcas gadījumā joprojām.

SC atbalsta pareizticīgo tiesības

Pērn kultūras pieminekļu atjaunošanas akcijas “SVET” ietvaros Rīgas Kristus piedzimšanas katedrālē bija uzsākta zvanu torņa kupola zeltīšana. To uzsākot, akcijas „SVET” iniciators un mecenāts Guntis Rāvis kopā ar Rīgas mēru Nilu Ušakovu no SC apzeltīja īpašu piemiņas plāksni, kas nākotnē atgādinātu par dienu, kad pirmo reizi uzsākta kupola zeltīšana.

Papildus pēc divvalodības referenduma spiediena SC izmantoja izdevību, un Saeimai bija sagatavojusi grozījumus likumā „Par svētku, atceres un atzīmējamām dienām”, rosinot noteikt pareizticīgo Ziemassvētkus 7.janvārī par svētku dienu. Par to Juris Bojārs trāpīgi teica:  „Pareizticīgo Ziemassvētkus nevar noteikt par “valsts svētkiem” jo nav vēsturisks mūsu valsts un kultūras elements.” Plāns izgāzās. Grozījumus nepieņēma.

No vienas puses šķiet, ka SC ir svarīgi atbalstīt kristiešu tiesības, bet no otras puses kāpēc krievu kristiešu tiesības ir svarīgākas par latviešu kristiešu tiesībām, noliedzot tās Svētā Pētera Baznīcas gadījumā?

SC noraida luterāņu tiesības

Rīgas mērs Nils Ušakovs (SC) labprāt atbalsta Rīgas Kristus Piedzimšanas katedrāles pareizticīgos saimniekus, taču kategoriski noliedz Sv.Pētera baznīcas saimniekus luterāņus. Nils Ušakovs vēstīja, ka Sv.Pētera baznīca arī turpmāk jāatrodas pašvaldības SIA “Rīgas nami” valdījumā, kura vislabāk apsaimniekojot šo arhitektūras pieminekli.

Ušakova kungs aizmirsa pieminēt, ka Sv.Pētera baznīca tiek izmantota kā kulta celtne, koncertu, tematisku izstāžu par pilsētas attīstību un arhitektūru, mākslas darbu izstāžu, kultūras pasākumu norises vieta, kā arī kā starptautiska kultūras tūrisma objekts, kas ikdienā ir pieejams apmeklētajiem.

SC trumpis-valsts ieguldījusi līdzekļus Svētā Pētera Baznīcas atjaunošanā, tāpēc to nevar atdot luterāņiem.

Jāatzīst, ka Otrā Pasaules kara laikā cietuši daudzi dievnami un pēc kara valsts ieguldījusi ne mazums līdzekļu to atjaunošanā, taču jāņem vērā, ka šādos centienos piedalījās ne tikai valsts, bet arī nevalstiskās organizācijas, kā arī tauta piedaloties ar personīgiem ziedojumiem.

Vai tas ir ētiski pareizticīgajiem piešķirt Rīgas Kristus Piedzimšanas katedrāli, taču luterāņiem atņemt Rīgas Sv. Pētera baznīcu?

Ja RD un SC ir tik kārtīgi un vēlas valsts vārdā paturēt vēsturiski nozīmīgu arhitektonisku pieminekli, tad kāpēc gan līdzīgas prasības neizvirzīt un neizmantot arī, piemēram, Rīgas Kristus Piedzimšanas katedrālei.

Rīgas Svētā Pētera baznīcas nozīme

Kāpēc gan SC Rīgas Domes vārdā gadu no gada sīvi cīnās par savu varas nostiprināšanu tieši sakarā ar Rīgas Svētā Pētera baznīcu?

Iespējams tāpēc, ka Rīgas Svētā Pētera baznīca ir latviešu tautas Atmodas simbols. Latviešu tautas gara un valsts simbols. Galu galā Rīgas Svētā Pētera baznīca ir Rīgas simbols.

Sīvā cīņa par garīgo varu Rīgas sirdī

2010.gadā SC aktīvi iestājās par RD tiesībām uz baznīcu, taču parlaments nolēma neturpināt darbu pie Rīgas Sv. Pētera baznīcas likuma.

2011. gadā SC no jauna pieprasa sakrālo celtni Rīgas Domei.

Balsojums uzrādīja, ka SC plāns izgāzās. Likumprojekts noraidīts. 

2012. gada 15. jūnijā “Saskaņas centrs” atkal iesniedza Saeimā vairāku deputātu iesniegto priekšlikumu par Rīgas Svētā Pētera baznīcas likuma veidošanu. Likuma projektu bija iesnieguši deputāti Igors Pimenovs, Ivans Klementjevs, Ivars Zariņš, Vladimirs Reskājs un Marjana Ivanova-Jevsejeva.

Likumprojektā bija iecerēts noteikt Rīgas pilsētas pašvaldības īpašuma tiesības uz nekustamo īpašumu – baznīcas ēku un zemi zem tās.

SC deputāti uzsvēruši, ka Pētera baznīcas piederība Rīgas pilsētai ir tradīcija, kas izveidojusies viduslaikos, jau kopš baznīcas uzcelšanas 13.gadsimta sākumā.

Taču SC aizmirsa pieminēt, ka Līdz 1524. gadam Sv. Pētera baznīca bija Romas Katoļu baznīcas dievnams, bet no 1526. līdz 1940. gadam bija Rīgas luterāņu Sv. Pētera vācu draudzes dievnams, starp citu ar zemesgrāmatas ierakstu, kopš 1991. gada Sv. Pētera baznīca ir Latvijas Evaņģēliski luteriskā Baznīcas luterāņu draudzes dievnams, kaut arī tagad tikai vārdos.

SC uzskata, ka pēc sagraušanas Otrā pasaules kara laikā Sv. Pētera baznīcas ēka tika atjaunota, un tās restaurācijā un rekonstrukcijā tika ieguldīti naudas līdzekļi, no 1954.gada līdz 1990.gadam aptuveni 3 863 000 rubļu, bet no 1991.gada līdz 2010.gadam 728646 latino Rīgas pilsētas pašvaldības budžeta Latvijas neatkarīgajā valstī. Tas dod Rīgas varai morālas tiesības turpināt izmantot un pārvaldīt pieminekli.

Vienīgi SC deputāti no jauna aizmirsuši pieminēt, ka Svētā Pētera baznīca ir viena no vecākajām kopš Rīgas pastāvēšanas laikiem. Tas būtu tikai pašsaprotami, ka šajā sakrālajā celtnē jāiegulda vairāk līdzekļu, nekā vēlāko laiku periodā celtajos dievnamos, piemēram, Rīgas Kristus Piedzimšanas katedrālē.

Luterāņu draudzes vieta SC plānā

Lai Pētera baznīcu izmantotu LELB Rīgas draudzes reliģiskajai darbībai, likumprojekts paredz savstarpēja līguma par arhitektūras pieminekļa Pētera baznīcas izmantošanu noslēgšanu. Līgums būtu jāslēdz arī, lai nodrošinātu turpmāku Pētera baznīcas kultūrizglītības un muzeja funkcijas īstenošanu, kā arī koncertu, tematisku izstāžu par pilsētas attīstību un arhitektūru, mākslas izstāžu, kultūras pasākumu norises vietu.

Sīvā cīņa par finansiālo varu Rīgas sirdī

SC piedāvātā Likuma projekta pamatojumā arhitektūras pieminekļa Sv.Pētera baznīcas nodošanai Rīgas pilsētas pašvaldības īpašumā uzrādīts: „Arhitektūras pieminekļa Sv. Pētera baznīcas turpmākai restaurācijai un uzturēšanai ir vajadzīgi papildu līdzekļi, kurus var nodrošināt Eiropas Savienības fondi!”

No tā izriet, ka nevis valsts līdzekļi tiktu piesaistīti baznīcas restaurācijai un atjaunošanai, bet gan Eiropas Savienības fondi. Tad par ko satraucas RD un SC? Tālāk rakstīts: „Pašlaik Rīgas pilsētas pašvaldības pieprasījuma iesniegšana līdzekļu piesaistīšanai no Eiropas Savienības fondiem ir apgrūtināta, kamēr īpašuma tiesības uz Arhitektūras pieminekli Sv.Pētera baznīcu nav nostiprinātas zemesgrāmatā uz Rīgas pilsētas pašvaldības vārda.”

Jautājums ir par to, kas mainās, ja šo frāzi nedaudz izmainītu, piemēram, „Pašlaik Rīgas pilsētas pašvaldības pieprasījuma iesniegšana līdzekļu piesaistīšanai no Eiropas Savienības fondiem ir apgrūtināta, kamēr īpašuma tiesības uz Arhitektūras pieminekli Sv.Pētera baznīcu nav nostiprinātas zemesgrāmatā uz LELB vārda.”

Kādas varētu būt izmaiņas vienā vai otrā gadījumā? Tādas, ka gaidāmie Eiropas Savienības fondu nauda nokļūtu baznīcas kontā, nevis RD kontā, kura arī varētu noteikt, cik lielu summu atvēlēt baznīcas atjaunošanai un cik no ienākošās summas novirzīt RD vajadzībām.

Jāpiebilst, ka 1997. gada 4. decembrī Sv.Pētera baznīca ir iekļauta UNESCO Pasaules kultūras mantojuma sarakstā. Savukārt tas arī nodrošina finanses.

Plāns izgāzies

2012. gada 6.septembrī no jauna noraida priekšlikumu virzīt izskatīšanai Saeimā deputātu ierosinājumu likumā noteikt Rīgas Svētā Pētera baznīcas juridisko statusu Rīgas Domei.

Balsošanas rezultāti 

Pēc likumprojekta balsošanas arhibīskaps Jānis Vanags teica: „Paldies tai deputātu daļai, kas nepieļāva uz reformācijas 500 gadi desakralizēt reformācijas šūpuli Pēterbaznīcu un pataisīt to par muzeju.”

Zinātnieki no Izraēlas Senlietu Pārvaldes uzskata, ka krātuvi izmantoja pilsētas ikdienas aktivitātēm. Saskaņā ar izrakumu direktora Eli Šukrona (Eli Shukron) vārdiem, atklātā tvertne paver jaunu skatu uz senās pilsētas ūdens apgādes sistēmu, kas pastāvēja pirms simtiem gadu.

“Tagad ir skaidrs, ka ūdens nodrošināšana Jeruzalemē tajā laikā bija balstīta, ne tikai uz Gihon (Gihon Spring) (ūdenskrātuve Kidronā), bet arī no šī publiskā rezervuāra. Taču Gihonas ūdens rezervuārs bija galvenais pilsētas ūdens avots, “- intervijā Live Science teica Šukrons.

Mākslīgās ūdenskrātuves vecumu pētnieki novērtēja, pamatojoties uz parakstu , kā arī ar citu krātuvju līdzību no Pirmā Tempļa laikiem, atrada Tel Beer- Ševa (Tel Be’er Sheva), Tel-Arade(Tel Arad) un Tel-Beit-Šemeš (Tel Bet Shemesh).

Sakarā ar jauno atklājumu Jeruzalemē jau notikusi „Senās Jeruzālemes Dāvida pilsētas studēšanas” konference.

“Saddleback” draudzē kādā no svētdienas dievkalpojumiem mācītājs Riks Vorens teica: „Kristiešiem nav jāatvainojas par to, ka balso saskaņā ar savu kristīgo pārliecību, kurā ietilpst dzīvības, seksa un laulības svētums. Jums nav jāatvainojas, jo ikviens balso, pamatojoties uz to, kam tic, “- teica mācītājs.

Riks Vorens uzskata, ka kristieši var piekrist dažādiem ekonomiskajiem un veselības aprūpes jautājumiem, bet jābūt stingriem par dzīvības pasargāšanu mātes miesās, aizstāvētu tradicionālo laulību un tīras-svētas attiecības laulībā. Mācītājs aicināja ikvienu izdarīt izvēli prezidenta vēlēšanās atsaucoties uz Svētajiem Rakstiem.

Turklāt viņš aicināja draudzes locekļus izvērtēt partiju vēlēšanu programmas.

“Man patīk šis puisis ir muļķīgs iemesls balsot par kādu, Jums ir nepieciešams saprast, kā kandidāti raugās uz apkārtējo pasauli. Lasiet un izpētiet programmas. Un balsojiet saskaņā ar savu ideoloģiju,” -teica Riks Vorens.

Mācītājs runāja arī par to, ka eksistē četras kristietībai pretējas ideoloģijas: materiālisms, hedonisms, individuālisms un kolektīvisms / sociālisms.

“Tāda ir politikas – reliģija tiem, kas nepazīst Dievu. Šie cilvēki uzskata, ka tas ir dzīves centrs. Bet problēma nav politikā, bet gan faktā, ka tas vienkārši nav Glābējs.” Savu domu noslēdza Riks Vorens.

Necivilizētais prezidenta skrējiens 2012

Riks Vorens 2008. gadā pirmo reizi organizēja un vadīja politiskās debates forumu starp diviem tā laika prezidenta kandidātiem John McCain un Barack Obama . Plānots, ka arī šogad notiks debates, kurās varētu apspriest par dažādiem sabiedrībā aktuāliem jautājumiem, taču mācītājs tās atcēla nosaucot 2012. gada debates par necivilizētām.

Riks Vorens uzskata, ka šogad abi kandidāti ir apveltīti ar pārāk necivilizētu uzvedību. Forums varētu pavērst iespēju abiem kandidātiem apspriest, kā viņu ticība ietekmējusi dzīves veidu un izteikties par valsts politiku.

Riks Vorens teica: ”Forums jau ir saņēmis uzticību un plašu sabiedrisko atbalstu par savu unikālo formātu, godīgu uzvedību un vadīšanu. Tā ir ieguvusi labu slavu… TV izteica lielu vēlmi pārraidīt forumu no jauna, jo spējis piesaistīt milzīgu auditoriju iepriekšējās vēlēšanās. Es runāju ar abiem kandidātiem par iespēju piedalīties pasākumā, un abi piekrita.
Taču Pilsoniskais Forums bija iecerēts, lai izglītotu un informētu. Forumā izrāda cilvēcisku cieņu pret dažādu uzskatu paudējiem. Tā ir vieta, kurā labas gribas cilvēki ar nopietniem atšķirīgiem viedokļiem galvenajos jautājumos varētu diskutēt bez personiskiem apvainojumiem un savstarpējiem uzbrukumiem. Ko nevarētu teikt par pašreizējās prezidenta kampaņas valdošo atmosfēru. Nekad agrāk es neesmu redzējis tik daudz nekompetentu personu uzbrukumiem, ļaunprātīgas apmelošanas, atvērtus krāpnieciskus paziņojumus. Maz ticams, ka laika gaitā varētu mainīties vēlēšanu tonis. Organizēt forumu ar šiem cilvēkiem būtu liekulīgi. Vakarā izlikties par civilizētiem cilvēkiem, bet nākamajā dienā atgriezties pie ierastām ļaunprātīgām metodēm. ”

Intervijā „The Register” Riks Vorens atklāja, ka šajā gadā Pilsonisko Forumu bija plānots veltīt „Reliģiskās brīvības” tēmai.

Vārds „Dievs” atgriežas

Šogad Amerikā pazīstami mācītāji un citas ietekmīgas personas, piemēram, Ohaio gubernators un Apvienotās metodistu baznīcas ordinētajs mācītājs Teds Striklanda kritizēja, ka demokrātiskā partija novirzījusies no sākotnējā kursa, jo kampaņas tekstos ir pazudis vārds “Dievs”. Atbalstītāji sašķēlās divās pretējās nometnēs, tāpēc, lai nezaudētu vēlētāju balsis, ASV demokrātu pārstāvji rīkojušies ātri un iekšējā balsošana iestājās par grozījumiem, lai atgrieztu vārdu “Dievs” tekstā.

Statistika uzrāda, ka Demokrātiskā partija iepriekšējās vēlēšanās 2008. gadā vārdu „Dievs” plašsaziņas līdzekļos minēja tikai vienu reizi,  2004.gadā- septiņas reizes un 2000. gadā- četras reizes.

40 dienu lūgšana

„40 dienu lūgšana par Amerikas glābšanu” akcijas iniciatīvas organizatori saka, ka mums visapkārt ir redzama ekonomiskā lejupslīde, netikumība, korupciju, pieaug sekulārais humānisms un uzbrukumus reliģiskai brīvībai. Tāpēc 40 dienu laikā, no 28 septembra līdz 6. novembrim, tas ir, līdz vēlēšanu dienai, visi ticīgie Amerikā piedalīsies akcijā un pazemīgi lūgs Kungu, lai vienā balsī sauktu: „Dievs glāb Ameriku!”

Līdzīgu lūgšanas pasākumu rīko arī kustība “Lūgšanu nams” dibinātājs Džeisons Heršijs no Vašingtonas. Viņš saņēma atļauju lūgt DIevu pie Baltā nama. No 25.septembra līdz 6.novembrim. Lūgšanas notiks 24 stundas dienā septiņas dienas nedēļā.

Lūgšanu dalībnieku viskarstākā vēlēšanās ir piedzīvot brīdi, kad ASV sāks meklēt Dievu.

Kas dzīvē ir vissvarīgākais? Droši vien kā kuram, taču patiesi vislielākā vērtība pasaulē ir dzīvība. Pestīta dzīvība. Dzīves ir dažādas. Nav tik svarīgi kā ir iesācies ceļš. Kļūdas ir neizbēgami, tomēr apzināšanās, nožēla un vēlēšanās kaut ko mainīt ir svarīgāk. Katram ir dota Dieva brīvā griba. Izvēle ir ikkatra cilvēka dzīvē.

Kāds ir noslēdzošais dzīves posms? Kādas pēdas cilvēks aiz sevis atstāj? Ir izvēle iet pa diviem ceļiem. Pirmais- „Es esmu ceļš, patiesība un dzīvība.” Otrs ceļš „(sātans) nācis lai zagtu, nokautu un nomaitātu”. Lai arī kādu zelta vidus ceļu starp abām iespējām, cenšoties palikt ar „veselu ādu”, vai dzīvojot ar apziņu, lai vilks paēdis un kaza dzīva, arī meklētu, tomēr tāda dzīve nav iespējama. Rezultāts tādai egoistiskai un neatkarīgai dzīvei ir tik viens -saplēsta sile un salauzta dzīve. Kas sagaida cilvēku dzīves noslēdzošajā brīdi? Kurp dodas dvēsele? Atkarībā, kuru no abiem ceļiem izvēlējās. Pēc tam debesis vai elle. Kaut arī ir neskaitāmi piemēri Bībelē un cilvēku dzīves stāstos par pārdabīgiem piedzīvojumiem, taču ik pa laikam tas aizmirstas, tāpēc, šad un tad derētu no jauna atsvaidzināt atmiņu. Aizvien vairāk pasaulē dzirdami jauni neticami stāsti par debesīm un elli. Tie iepriecina, atgādina un brīdina. Esošā dzīve ir paejoša, bet dzīvei noslēdzoties nostāšanās mūžības dimensijas sliekšņa priekšā ir neizbēgama. Debesis vai elle ir atkarīgs no tā, kāda izvēle tiek izdarīta šajā dzīvē.

Lai šie divi patiesie dzīves stāsti ir par atgādinājumu, tam, lai neatliktu to, ko var izdarīt šodien, jo nekad nevar zināt, kas sagaida rīt un kur nokļūstam rīt. Jebkuru brīdi plānus var izjaukt tas, kas nav iespējams kontrolēt. Tas, no kā nevar aizbēgt un sasniedz ikvienu agrāk vai vēlāk. Tas, ko nevar uzpirkt, ne par kādu naudu, zināšanām, spēku un varas ietekmi.

Tas Kungs dod, tas Kungs ņem

Svētdien, 26.augustā baptistu draudzes bīskapa Pētera Sproģa ģimene zaudēja meitiņu, kurai bija tikai 4 gadi. Bīskaps Pēteris Sproģis stāsta: “Ārsti šokā, Belliņa bijusi pilnīgi vesela. Redzam – tāds bijis Dieva prāts. Jādzīvo ar gatavību aiziet un mīlot Dievu un tuvākos! Prom no nebūtiskā un visu Dieva godam. Nav žēl, ka kaut kas ir palicis nepadarīts darbā, un prieks par katru mīlestības izpausmi, ko veltīju Bellai, un ka stāstīju viņai, ka Jēzus viņu mīl! Samīļo savējos, stāsti viņiem par Jēzu! Tas ir viss, kam vienā brīdī ir nozīme! Stāsti pat, ja nezini, kā! Belliņa ir priecīga pie Jēzus! Paldies!”

Vēstule no Belliņas tēva Pētera Sproģa.

„Belliņ, Tu zini, ka mēs Tevi mīlam!

Vēl vakar mēs bijām jubilejas dievkalpojumā Valmierā. Tu aizgāji uz svētdienskolu. Pēc tam atnāci, sēdēji blakus mammītei un jaunajā blociņā zīmēji skaistas sirsniņas. Mammīte Tev čukstēja: “Es Tevi mīlu. Tu esi ļoti skaista. Tu būsi dziedātāja…” Dievkalpojums turpinājās, un Tu atnāci uz priekšējo rindu, kur biju es, un man blakus blociņā zīmēji puķītes. Es Tev austiņā arī iečukstēju: “Es Tevi mīlu. Tu esi ļoti skaista…” Mēs bieži to Tev teicām. Mēs bieži Tev sacījām, ka Jēzus Tevi mīl! Tik bieži Tu ikdienā pienāci pie mammas vai manis un pieglaužoties teici, kā tikai Tu to prati: “Es Tevi mīlu!” Paldies, Tev!

Nereti Tu pie sevis ikdienā dziedāji dziesmiņu ar piedziedājumu: “Nāku es, nāku es pie Tevis, Jēzu! Tu esi mans Prieks, kad man tā vairs nav, Tu esi mans Spēks, kad esmu vājš, Tu esi mans Draugs, kad es esmu viens, Tu esi MANS DIEVS!” Reiz es biju saguris un skarbs un Tu sāki dziedāt šo dziesmiņu klusībā pie sevis… Man palika kauns.

Pēc dievkalpojuma Tu skraidīji ar māsiņām un citiem bērniem pa saulaino pagalmu, kur arī mēs visi bijām. Mammīte Tevi skaisti nofotografēja. Tavu gaišo, mīļo sejiņu, Tavas zilās actiņas. Tu esi tik skaista!

Kad es Tev bieži prasīju: “Kāpēc Tu esi tik skaista?”, Tu mēdzi atbildēt: “Tāpēc, ka Dieviņš mani ir tādu radījis.”

Tā Belliņa smaidīja kādas minūtes pirms aizgāja satikties ar Jēzu! Martiņa nofotografēja.

Kad atvadījāmies, lai ietu uz mašīnu, Tu paskrēji mums solīti pa priekšu un… Pēc brīža Tu jau nevarēji dabūt nākamo elpu. Mēs centāmies Tavi atgūt, elpināt, kustināt… Daudz cilvēku apkārt lūdza Dievu un piesauca Jēzus vārdu!

Pēc brīža Tu jau biji reanimācijas telpā… Es koridorā aiz stikla sienas sabruku uz ceļiem un lūdzu Jēzu, kuru mēs tik bieži bijām lūguši kopā. Mammīte lūdza mašīnā kopā ar Tavām māsiņām. Es lūdzu, lūdzu – bet tad ieliku Tevi Debesu Tēva rokās. Es sabijos no šīs domas un nesapratu, no kurienes man nāca šie vārdi, bet, lai arī reanimācijā par Tevi cīnījās, liekas, tajā brīdī Tava Dvēselīte uzgāja Debesīs.

Pēc brīža mēs jau stāvējām pie Tavas gultiņas. Tu tiki elpināta, bet sirsniņa apstājās. Es skūpstīju Tavu pieri un, kā katru vakaru Tev aizmiegot, uz Tavas pierītes uzvilku krustiņu. Tu vienmēr gribēji, lai to zīmē lielu, un, ja uzvilku maziņu, Tu mani laboji…

Tu tagad esi dziedātāja Debesīs. Tu dziedi Dieva godam! Aleluja!

Mums ir tik daudz atmiņu! Mēs braucām mājās, ļoti lija lietus, un mēs raudājām. Tik ļoti negribējās no Tevis šķirties. Tu mūs darīji tik bagātus, un arī aizejot Tu mūs esi ļoti apdāvinājusi. Tik daudz neaptveramu skaistu atmiņu… Kā Tu dziedāji, dejoji, kā Tu pacietīgi viena ilgi varēji likt puzlīti…

Ak, mīļā, Tu esi pie Jēzus, un Tev ir ļoti labi. Tu biji pie mums nedaudz vairāk kā 4 gadus. Bet Tava dzīvīte ar Tavām mazajām pēdiņām ir atstājusi paliekošas, dziļas un lielas pēdas.

Mēs neviens nebūsim vairs tie paši. Dievs Tevi un Tavu aiziešanu lietos Savam Godam. Mēs daudz ko nesaprotam un nevaram aptvert, bet es ticu, ka daudzi būs Debesīs Tevis dēļ! Tu savos četros gados esi paveikusi vairāk, nekā es savos nepilnos 40. Jau šīs dzīves laikā mēs redzēsim, kā Dievs Tevi būs lietojis. Daudz ko ieraudzīsim tikai Debesīs.

Man liekas, jau šodien Tu izglābi vienu irstošu ģimeni, un diviem puikām atkal būs tētis, kurš dzīvos Dieva godam…

Ak, mīļā Bella! Tu tagad sēdi Jēzus klēpī, un Jēzus Tev saka: “ES TEVI MĪLU! TU ESI ĻOTI SKAISTA!”

BELLIŅ, Tu bieži gaidīji mani mājās no darba un skrēji sētā pretī, skaļi saucot: „Tētis!” Cik Dieviņš nolicis, es vēl pastrādāšu, un tad es nākšu mājās no darbiņa, un Tu mums atkal skriesi pretī! Mēs ar mammiņu Tevi ļoti mīlam! Tu vienmēr būsi mūsu sirsniņās, līdz mēs atkal satiksimies!

Paldies Tev!

Tas Kungs bija devis, tas Kungs ir ņēmis. Slavēts lai ir Viņa Vārds!

Tiešām, atcerēsimies par svarīgāko. Arī šodien.”

Debesis ir!

Miljoniem lasītāju visā pasaulē ir sajūsminājis un iedvesmojis patiesais stāsts par trīsgadīgā Koltona Bērpo neparasto pieredzi. Maza zēna apbrīnojamais ceļojums uz Debesīm un atpakaļ ir apbrīnas vērts.

Viņa tēvs mācītājs ceļojuma stāstu aprakstījis grāmatā. Mazais ceļotājs stāstīja vecākiem par neiedomājamām lietām. Viens no tiem stāsts par vectēvu, kaut viņš bija miris pirms 30 gadiem. Koltons teica, ka viņš vecvectēvu satika debesu ceļojumā. Savus vecākus mazais šokējis arī ar teikto par divām māsiņām. Mamma centās pārtrauktsakot: “Nē. Tev ir tikai viena māsiņa.” Koltons teica, ka otrā māsiņa mira māmiņas vēderā. Māte samulsa, jo par to mazais nebija informēts. Koltons atzina, ka viņš arī māsiņu satika tur.

Mazais zēns nebīstas no nāves. Labprāt iet līdzi tētim slimnīcu kalpošanā. Viņš atvadās no veciem cilvēkiem. Tā atvadoties reiz, abi ar tēvu gāja laukā pa durvīm. Mazais apstājās, pagriezās un aizkrēja atpakaļ pie veca onkuļa. Satvēra viņa roku un teica: – „Onkuli! Nebīsties. Pirmais, ko Jūs satiksiet otrā pusē, būs Jēzus.”

Uzreiz pēc parādīšanās grāmatnīcu plauktos 2010. gada rudenī grāmata “Debesis ir!” kļuva par sensāciju, daudzus mēnešus noturējās vairāku valstu bestselleru sarakstos un tika pārdota simtiem tūkstošos eksemplāru.

Prieka vēsts

Kaut arī saka, ka Latvija ir pārāk maza auditorija, lai šāda veida literatūru tulkotu arī latviski, taču Latviju sasniegusi prieka vēsts ar apgāda Zvaigzne ABC starpniecību.

Populārzinātnisko izdevumu grupa ir parūpējusies, lai iepriecinātu arī latviešu auditoriju. Apgāda Zvaigznes ABC viens no mērķiem ir, lai grāmata sasniegtu pēc iespējas vairāk lasītājus.

Apgāda Zvaigzne ABC pārstāve Meldra Bērziņa labprāt dalās savos iespaidos par padarīto darbu. „Grāmata “Debesis ir!” ir jauka, iedvesmojoša un rosinoša domāt un meklēt pēc īstām vērtībām,” stāsta Meldra Bērziņa. Turpinot iedvesmoti stāstīt par grāmatu papildina savu domu: „”Debesis ir!” piedāvā ielūkoties pasaulē, kur “neviens nav vecs un neviens nevalkā brilles.” “Debesis ir!” var mainīt lasītāja viedokli par mūžību, piedāvājot iespēju ticēt kā bērnam,” Stāstot par grāmatas galveno varoni Bērziņa paskaidro: „Kad Koltons Bērpo brīnišķīgā kārtā atlaba pēc smagās slimības un operācijas, viņa ģimene bija tik laimīga! Taču neviens nebija gaidījis, ka dažus mēnešus pēc tam viņi uzzinās par citu, tikpat brīnumainu notikumu. Trīsgadīgais Koltons stāstīja, ka operācijas laikā esot pametis ķermeni un apmeklējis Debesis, kur saticis Dievu, Jēzu, eņģeļus un dzīvē nekad nesatiktus un jau mirušus radiniekus,” Pārdomājot notikumu, kā tas varētu sasaukties ar Svētajiem Rakstiem, prātā nāk notikumi, kad Dievs Garā aizrauj Bībeles varoņus, lai tie varētu vēstīt saviem laikabiedriem un pravietot lietas nākotnē, ko Dievs ir paredzējis. Piemēram, kad Pēterim Dievs skaidroja, parādības nozīmi (Ap.d. 10), kā arī neskaitāmās aprakstītās vēstules un nākotnes pravietojumi Atklāsmes grāmatā.

Bērziņa turpinot aizraujošo stāstu par grāmatas varoni stāsta: „Koltons runāja par notikumiem, ko viņš nevarēja zināt, un pārsteidza vecākus ar Debesu aprakstiem. Dzīvodams savu maza bērna dzīvi, rotaļādamies ar supervaroņu figūriņām un ķīvēdamies ar vecāko māsu, Koltons laiku pa laikam tēti Todu un mammu Sonju pārsteidza ar bērnišķīgi naivi formulētiem, tomēr arī Bībelei atbilstošiem apgalvojumiem, ka “Jēzus ir ļoti liels”, ka “Dievs mūs mīl”, ka “Jēzus nomira pie krusta, lai cilvēki varētu iet pie Viņa Tēta”, ka Svētais Gars cilvēkiem “sūta virsū spēkus”, lai palīdzētu,” Taču kādā veidā brīnumainais stāsts ir nonācis grāmatu plauktos, Berziņa paskaidro: „Saglabājot dēla sirsnīgo un vaļsirdīgo izteiksmes veidu, Koltona pieredzi grāmatā ir apkopojis viņa tētis, mācītājs Tods Bērpo.”

Apgāda Zvaigzne ABC pārstāve Meldra Bērziņa ir pārliecināta, ka grāmata lasītājiem apliecina, ka Debesis patiešām ir, ka tā ir reāla vieta un mums ir jābūt gataviem… pēdējai cīņai.

Grāmata “Debesis ir!” sasniegusi arī mācītāja Krista Kalniņa grāmatu plauktu. Krists Kalniņš par grāmatu “Debesis ir!” saka: “Ir sarakstīts daudz grāmatu par cilvēku pēcnāves pieredzēm. Tomēr neviena no manis lasītajām nav sniegusi lielāku iedrošinājumu un mierinājumu kā grāmata Debesis ir!. Esmu pārliecināts, ka mazā Koltona neparastais stāsts par piedzīvojumiem Debesīs neatstās vienaldzīgu nevienu lasītāju. Tas būs saistošs un rosinās uz pārdomām pat tos, kas par pēcnāves dzīvi vēl nav uzdrīkstējušies domāt.”

Tagad zēnam jau ir 12 gadi. Koltons spēlē klavieres un trompeti, interesējas par grieķu mitoloģiju un spēlē futbolu. Par neparasto piedzīvojumu, Koltons priecājas, ka tas ir iedvesmojis tik daudzus cilvēkus.
Grāmata  ir pieejama

Apraksts par grāmatu

Fragments un video materiāls. http://www.youtube.com/watch?v=lN0GYUc3VQ4&feature=related