Ja demokrātiskā valstī personām ir dota uzskatu paušanas, pulcēšanās un organizēšanās brīvība, tas vēl nenozīmē, ka tām ir dota arī valsts pamatu (valsts pamatlikumā nostiprinātās suverenitātes, mērķa un uzdevuma) graušanas (antikonstitucionālas un pretlikumīgas darbības) brīvība. Tā nav valsts, kas tādas pieļauj un nevēršas pret tām ar visiem tai pieejamiem spēka resursiem. Valstij sevi ir jāsargā!
Īpaši bīstami kļūst tad, ja valstī vienlīdzību traktē šauri. Tad veidojas pārprasta demokrātija, kad valstī ar to atļauj bezierunu vienlīdzību ar tai automātiski sekojošu visatļautību. Tā faktiski ir anarhistiska valsts iekārta, kas ir valsts pašnāvība. Pārprasta demokrātija ir ierocis valstī mītošu, tai naidīgu spēku rokās.
Ja ar pārprastu demokrātiju valsts šos sāncenšus nostāda uz vienlīdzības platformas, tad tā valsts faktiski neeksistē!