„Es Tev atklāšu brīnišķas lietas, kuras Tu neesi zinājis.” (Jer. 33:3)

Divi Izraēlas zinātnieki -fiziķi Dr. Alons Reters (Alon Retter) un Šlomo Heller (Shlomo Heller) nonākuši pie slēdziena, ka Dievam nekas nav neiespējams. Pretēji cilvēka saprašanai: „Nevar būt!”, „Neticu” un t.t.
Vēl līdz šim laikam nav viss skaidrs par melnajiem caurumiem (melnais caurums ir visuma reģions, kuram ir tik liela masa, koncentrēta tajā, ka nekāds tuvs objekts nevar izbēgt tā gravitācijas spēku), bet kur nu vēl par baltajiem caurumiem (pretstats melnajiem), par kuriem līdz šim tika uzskatīts kā neeksistējošiem. Taču izrādās, ka ciklēties uz vienu esošu lietu nevar, dzīvē jāiet uz priekšu, jo tik daudzas jaunas un brīnišķas lietas vēl jāatklāj, kaut arī tās jau sen Dievs ir radījis un tās darbojas mums nezinot, tomēr ir tāda vēlēšanās pateikt, ka tas ir kaut kas jauns un sevis atklāts.
Zinātnieki uzskata, ka baltie caurumi parādās spontāni tukšā kosmosa telpā un uz īsu brīdi, lai uzliesmotu un pazustu, izmetot Visumā savu enerģiju un starojumu.

Kas tā par parādību, atnāk, uzliesmo un aiziet?
Abi zinātnieki Alons Reters (Alon Retter) un Šlomo Hellers (Shlomo Heller) balstās uz 2006 gadā fiksēto, analogo gamma staru (gamma-ray) uzliesmojumu, kas noticis ar GRB 060614. Tās parametri bijuši tik dīvaini, ka pievēršot tai pastiprinātu uzmanību kļuvis vēl aizdomīgāk. Pasaules slavenās un gudrās zinātniskās galvas nebija spējušas rast atbildi, no kurienes un kādā veidā bija radies tāds uzliesmojums. Taču Alons un Šlomo to nodēvējuši par balto caurumu.
Kas ir baltais caurums?
Baltie caurumi ir pretstats melnajiem. Matērija un gaisma krīt melnajos caurumos un nekad netiek ārā, bet baltie caurumi izverd gaismu un matēriju, bet tajos nekas neplūst iekšā. Klasisku melno caurumu raksturo singularitāte nākotnē, bet baltajam caurumam šāds stāvoklis ir bijis pagātnē. Baltie caurumi ir laikā apgriezti melnie caurumi, tādēļ var pieņemt, ka arī tiem ir raksturīga masa, lādiņš un kustības impulss.
Interesanti, ka zinātnieki globālo parādību ar nosaukumu baltais caurums nodēvējuši par mazo sprādzienu (Small Bang), kuras darbība ir vērtējama kā lielā sprādziena (Big Bang) analogs, kā dēļ it kā radies mūsu Visums.
Starp citu, ir zinātnieki, kuri uzskata, ka melnā cauruma un baltā cauruma darbības ir saistītas. Abām piemīt pretējas darbības, taču savienotas ar laika-telpas tuneļu saitēm, jeb tārpejām.
Einšteins uzskatīja, ka baltais caurums veicina visuma spoguļattēlu. Ja melnais caurums ir kā milzīga piltuve ar, tad pārgriežot šo kakliņu un savienojot to ar apgriezto balto caurumu, izveidojas kaut kas līdzīgs smilšu pulkstenim. Šo pāreju starp abām piltuvēm dēvē par Einšteina-Rozena tiltu.

SPEKTRS jau ziņoja, ka Dievam patīk starp dienasgrāmatā atzīmētajiem darbu veicamajiem uzdevumiem atvilkt elpu. Bībelē teikts, ka Dievs sešas dienas radīja, bet septītajā atpūtās, to arī piekodinot mums. Bet ko dara Dievs septītajā dienā? –Domājams izklaidējas. Dara to, kas priecē Viņa un līdz ar to arī mūsu sirdis, redzot Dieva prieka augļus – gleznojumus kosmosā. Piemēram: DIEVA izklaides; DIEVS kā vēlas, tā arī dara! ; Dieva roka aizdedzina gāzes mākoni ; Dieva kosmiskais putns ; Un visbeidzot, Kas DIEVAM padomā? taču tagad jauna, karsta, ziņa..

Dieva jaunā glezna – Roze

Roze vārdā Arp 273 atrodas Andromedas zvaigznājā aptuveni 200 miljonu gaismas gadu attālumā. To kopā savieno divas atsevišķas galaktikas, starp kurām ir 80, 000 gaismas gadu liels attālums. Tās kopā savieno blāvs taču redzams zvaigznēm rotāts tilts.
Spirālveida galaktika UGC 1810 disku deformējuši gravitācijas spēki, piešķirot rozes formu ar spožu zvaigžņotu dārgakmeņu kroni. Ārējais spirāles stumbrs ir izveidojis daļēju gredzenu. (Parasti tādi veidojas tad, kad viena galaktika izlido cauri otrai.)
Zem tās atrodas otra spirālveida galaktika – UGC 1813.
Savukārt mazāko galaktiku NGC 1810, iespaidojusi abu galaktiku mijiedarbība, vaidojot jaunu zvaigžņu veidošanos.
Neparastas formas veidojumi lielākajā galaktikā liecina par mijiedarbību. Izskatās, ka ārējais spirāles zars ir izveidojis daļēju gredzenu. Parasti tādi veidojas tad, kad viena galaktika izlido cauri otrai. Tas rosina domāt, ka mazākā no galaktikām ir izlidojusi cauri UGC 1810. Kodolam tuvākie spirāles zari ir savērpti un neatrodas vairs galaktiskajā plaknē.

Kalifornijas universitātes (University of California, Santa Barbara (UCSB)) astrofiziķu grupai ir izdevies atklāt divus baltos pundurus aptumsuma dubultzvaigžņu sistēmā. Balto punduru izpēti ar Faulkes Ziemeļu teleskopu veica Džastins Steinfāds (Justin Steinfadt).
Tika pamanīts zvaigznes NLTT 11748 īslaicīgi aptumsumi. Šī zvaigzne ir viens no retajiem ļoti zemas masas hēlija kodola baltajiem punduriem. Vairāku fotogrāfiju secība atklāja, ka atsevišķos attēlos zvaigzne kļūst blāvāka. Steinfāds secināja, ka negaidītais atklājums ir ļoti svarīgs. Zinātniekiem izdevās novērot 3 minūšu garus aptumsumus divas reizes 5,6 stundu laikā.
Šīs nakts laikā zinātnieki izmērīja NLTT 11748 Doplera nobīdi, zinot, ka tā riņķo ap masīvāku, bet daudz blāvāku balto punduri.

Foto: Steve Howell/Pete

Viņa

Zinātniekiem šķitis pārsteidzoši kā mainās zvaigznes ātrums tikai dažu minūšu laikā. Astrofiziķu atklājums ir svarīgs papildinājums zināšanām par baltajiem punduriem.
Zinātnieki uzskata, ka šādas dubultzvaigžņu sistēmas, kurā ir ļoti nelielas masas hēlija baltais punduris, izveidošanās ir oriģinālās dubultzvaigžņu sistēmas komponenšu mijiedarbības un masas apmaiņas sekas.
Zināšanai: Baltie punduri ir ļoti blīvas Saulei līdzīgas zvaigznes atliekas. To diametrs ir tuvs Zemes diametram. Kad Saulei līdzīga zvaigzne ir iztērējusi savu kodoldegvielu, tā beidz savu dzīvi, izmetot ārējos atmosfēras slāņus kosmosā. Paliek blīvs iekšējais kodols, kurš parasti ir veidots no oglekļa un skābekļa.
Viena no zvaigznēm šajā balto punduru sistēmā ir ļoti rets hēlija kodola baltais punduris, kura masa ir 10-20 procenti no Saules masas.

Viņš

Otra zvaigzne šajā sistēmā arī ir baltais punduris, kurš ir visai tipisks savas klases pārstāvis. Tas sastāv no skābekļa un oglekļa. Tā masa ir aptuveni 70% no Saules masas. Zvaigzne ir masīvāka un tās diametrs ir mazāks nekā hēlija kodola baltajam pundurim. Oglekļa-skābekļa zvaigzne izstaro aptuveni 30 reizes mazāk gaismas nekā hēlija kodola baltais punduris šajā sistēmā.
Tas tikai nozīmē, ka abi viens otru brīnišķīgi papildina un ir radīti viens otram.

Bēgošā līgava

Pundurīši sapratuši, ka labāk būt diviem nekā vienam, turpretī kāda cita tipa zvaigzne nolēmusi, jo tālāk no tādas dzīves, jo labāk.

Astonomi izpētījuši, ka no miglāja Doradus 30, netālu esošajā Lielajā Magelāna mākonī, bēg zvaigzne ar ātrumu 400 000 kilometri stundā.
Novērojumi, kas veikti ar Habla teleskopu, liecina, ka zvaigzne nolidojusi aptuveni 375 gaismas gadus no savas dzimšanas vietas – zvaigžņu kopas R136, kas atrodas 30 Doradus centrā. Šajā kopā atrodas vairākas zvaigznes, kuru masa aptuveni 100 reizes lielāka par Saules masu.

Kāpēc līgava bēg?

Tas vārēja būt iespējams, pārnovas sprādziena rezultātā dubultzvaigžņu sistēmā.
Zvaigzni no dzimšanas vietas bēgt varēja piespiest arī līdz pastāvošās daudz masīvākas zvaigznes.
Novērojumi liecina, ka bēgošā līgava ir ļoti karsta, masīva, zilgani balta zvaigzne, kas atrodas relatīvi tālu no jebkuras kopas, kurās parasti mājo šādas zvaigznes.