Spāņu zinātnieks – zoologs Horhe Bromas-Aparte, ir atklājis paradoksālu atradumu, kas apšauba evolūcijas likumu.

Sahāras dienvidos zoologs ir ieraudzījis „ausiskaklsdegunu parasto” (Otolaringorinus vulgaris). Nav skaidrs, kā šim dzīvnieciņam ir izdevies izdzīvot, kaut gan daudzi zoologi atzīst, ka šis atklājums var sašķobīt Darvina teorijas pamatus – līdzīgi kā ar dinozaura putnu ar spalvām.

Izskata ziņā „ausiskaklsdeguns” atgādina savu priekšgājēju – trubkozubu. Gara un lipīga mēle, purns izstiepts caurulītē un galā šņukuriņš, uz kura ir auss gliemežnīca. Austiņas, kakls un deguntiņš savienojas vienā kanālā. Tas nozīmē, ka dzīvnieciņš vienlaikus nevar elpot, ēst un dzirdēt. Ja „ausiskaklsdeguns” ēd, viņš aizkavē elpošanu un neko nedzird, ja klausās – cieš badu un no jauna pārstāj elpot, ja tiecas jaut ko saost, dzirdei traucē paša šņākšana.

Iespējams šis dzīvnieciņš ir bijis nepamanīts, jo dzīvo zem zemes, gluži kā Latvijas kurmis. „Ausiskaklsdeguns” pārtiek no sliekām un kāpuriem.

Viņu ir radījusi daba, nevis piesārņotā ekoloģija. Eksistē senie sienu zīmējumi ar „Ausiskaklsdegunu”, bet līdz šim tās tika dēvētas par izdomājumu. “- paziņoja Horhe B. Aparte.

Tiesa, nofotografēt „ausiskaklsdegunu” nav izdevies. Bet ir piefiksētas dzīvnieciņa atstātās pēdas.

Daži skeptiķi pauda šaubas attiecībā par atklājumu. Tomēr ir vērts atcerēties, ka pirmais pīļknābja izbāznis, kas tika atvests no Austrālijas uz Angliju 1797.gadā, arī izsauca vētrainas diskusijas. Bet Dzordžu Sou kurš atveda izbāzni apvainoja par viltojumu un, ka vienkārši bijis pierīkots pie bebra ķermeņa pīles knābis. Kaut gan vēlāk tika uzzināts, ka tāds dzīvnieks patiešām eksistē.

            Profesora Mihaila Hellera uzruna Ņujorkā

„Ja mēs runājam par Visuma cēloni, mums jāpievērš uzmanība matemātisko likumu cēlonim. Rīkojoties tā mēs rēķināmies ar Diženo Plānu, Dievišķā Visuma un cēlonības ieceri. Jautājot, kāpēc tur kaut kas ir, bet nevis nekas? Tādējādi mēs nemeklējam cēloni, bet gan ar to tiek domāts, iespējamo cēloņu sakne. Zinātne ir tikai cilvēciska saprāta kopums centienos izprast Dieva ieceri, arī jautājumā par to, kā esam radīti mēs un pasaule ap mums.”
Hellers arī paziņoja, ka savu prēmiju atdos jauna „Kopernika centra” celtniecībai Krakova, lai nodarbotos ar pētījumiem zinātnes un teoloģijas jomā.

Kā apgalvo Templtona Fonda   pārstāvji, prēmijas sniedzēji “Par progresu pētījumos vai atklājumos garīgu reāliju jomā” 35 gadu garumā, profesora Hellera pētījumi “paplašināja metafizikas zinātnes apvāršņus”. Prēmijas summa ir koriģējama katru gadu, lai tā būtu lielāka, par Nobela Fonda sniegto prēmiju.

Džons Templtons, 1973. gadā dibinātā fonda priekšsēdētājs paziņoja: ” Mihaila Hellera centieni ir veduši uz dziļāku sapratni un izrāvienu svarīgajās reliģiozās koncepcijās, kā arī paplašinājis zinātnes apvāršņus”.

„Krakovas universitātes” profesors un rektors Karols Muježels stāsta: “Par cik Hellers ir ticīgs cilvēks un unikāla radoša personība, viņš ir spējis atrast fantastisku pieeju zinātnei kopumā un iezīmēt transcendenta noslēpuma izjūtu. Hellers ieviesis zinātnes teoloģijā jaunu un svarīgu jēdzienu. Parādot, ka reliģija, kas izolē sevi no zinātniskiem pētījumiem, nepārliecina, bet zinātne, kas neatzīst citus izdibināšanas ceļus, ir akla.”

Profesora pierādījums

Profesora teorijas būtība apšauba materiālās pasaules eksistenci. Viņš izstrādāja sarežģītu formulu, kura ļauj izskaidrot visu, pat nejaušību, matemātiskā aprēķinu ceļā.

- Profesora Hellera darbs tiek būvēts uz fundamentālas Radīšanas teorijas bāzes. Viņa pētījumi apiet Einšteina kvanta mehāniku, kosmoloģiju, fiziku, matemātiku un pat ieskaitot Geizenberga personīgo vienādojuma versiju. Kaut arī viņa teorija burtiskā nozīmē nepierāda Dieva eksistenci, bet pieļauj Dieva eksistences netiešos pierādījumus.

- Ja Visumam bija sākums, mēs varam pieņemt, ka tā tika Radīta. Tomēr ja Visums ir autonoms, bez robežām, bez sākuma un baigām: tā vienkārši eksistē. Kāda tad ir Radīšanas loma?

- Profesors Hellers nostājas pret Einšteina teoriju – Radīšanas koncepcija, tas ir, pret absolūtā izplatījuma un Dieva absolūto laiku, radot enerģiju un vielu.

- Hellers piedāvā mūsdienu teologiem atgriezties pie tradicionālās doktrīnas, saskaņā ar kuru Visuma radīšana bija akts ārpus izplatījuma un laika.