Foto: ePilupu

Darba devējiem Lielbritānijā nav jāuztraucas, ka viņu darbinieki apsveic viens otru Ziemassvētkos, jo tādējādi nepastāv diskriminācija pret citu reliģiju pārstāvjiem, paziņoja Karalistes līdztiesību un cilvēktiesību komisija,- ziņo spektrs.com/РИА Новости.

“Reliģijas brīvība ir cilvēka pamattiesības, un to nevajadzētu nomākt bailes aizvainot kādu. Tomēr, daudzi darba devēji tagad ir patiesi nobažījušies, ka attiecībā uz saviem musulmaņu vai ebreju ticības padotajiem var būt veikta diskriminējoša rīcība” raksta avīze The Sunday Times  citējot komisijas priekšsēdētāju Deividu Aizeku.

Deivids Aizeks piebilda, ka ir pienācis laiks, “piemērot samērīgu pieeju” par šo jautājumu, piemēram, kad sabiedrībā rezonansi ieguva aizliegums Ziemassvētku laikā kinoteātri izrādīt filmas rullīti, kurā redzama kristīgās lūgšanas „Mūsu Tēvs debesīs!” aina.

Šajā gadījumā, Aizeks bažījas, ka reklāmas ražotāji varētu pilnīgi aizliegt reliģisku saturu. Tajā pašā laikā, viņš atgādināja, ka patiesas demokrātiskās sabiedrības pazīme ir “ievērot tautas tiesības paust pārliecību, kurai var arī nepiekrist.”

Fils Driskols (dzimis 1947. gada 9. novembrī) ir mūsdienu kristīgās mūzikas dziedātājs un komponists, taču visplašāk viņš ir pazīstams kā trompetists.Viņš kalpo gan ar mūziku, gan ar sludināšanu. 1984. gadā Driskols ieguva Grammy balvu labākās gospel dziesmas kategorijā par dziesmu “Lai uguns deg” (“Keep the Fire Burning”) duetā ar Debiju Būnu. ,-ziņo spektrs.com/priekavests.lv/phildriscoll.com

Viņš ir arī divreiz nominēts Grammy balvai par labāko pop albūmu un labāko gospel/pop albūmu. Viņš ir vairākkārtīgi ieguvis arī citas balvas par savu mūziku, ieskaitot Kristīgās country mūzikas asociācijas balvu kā labākais mūziķis un Kanādas mūzikas asociācijas balvu kā gada mūziķis.

Mans brīnumainais Ziemassvētku rīts

Es piedzimu Sietlā, Vašingtonā. Mani vecāki bija kalpotāji. Tā kā Sietlu pametām, kad biju vēl pavisam mazs, tad man nav daudz atmiņu par šo pilsētu. Pārcēlāmies uz Spokani, kurā tēvs kalpoja par mācītāju mazā baznīciņā. Atceros, ka katru nedēļu vecāki noturēja ielas sapulces pilsētas centrā. Dažreiz omīte man iedeva mazu plastmasas rotaļu trombonu, kuru man ļoti patika spēlēt. Šodien, atskatoties uz savu bērnību, varu teikt, ka tas bija manas muzikālās karjeras sākums. Spilgti atceros, kā, sākot spēlēt trombonu, man pievienojās mamma ar savu akordeonu. Atceros dziesmas ‘’Spēks asinīs’’, ‘’Tas vecais, nelīdzenais krusts’’. Atceros, kā toreiz pārbijos, kad, spēlējot savu mazo plastmasas taurīti kādā no ielas sapulcēm, pēkšņi man pakaļ dzinās piedzēries vīrietis. Bailēs skrēju cauri cilvēku pūlim, kas bija sapulcējies un izmisumā paslēpos zem mammas brunčiem. Liels bija pārsteigums, kad izrādījās, ka vīrs tikai bija gribējis man iedot 10 dolārus, kas tajā laikā, īpaši tik mazam zēnam, bija vesela bagātība.

Phil Driscoll – You Are So Beautiful

Kad man bija pieci gadi, mēs pārcēlāmies uz Dalasu, kur tēvs palīdzēja mācītājam vadīt mazu draudzīti. Nevaru atsaukt atmiņā nevienu dzīves periodu, kad mani vecāki nebūtu palīdzējuši kādam paplašināt Dieva Valstību. Dalasa man saistās ar brīnišķīgām bērnības atmiņām. Es mīlu suņus, un mums bija skaists kollijs, ko vēlāk nomainīja vācu aitu suns. Mēs dzīvojām mazā mājiņā un bijām ļoti laimīgi. Manā sestajā dzimšanas dienā tēvs man uzdāvināja pirmo ģitāru. Tas bija acīmredzami, ka Dievs man bija devis dāvanas spēlēt mūzikā. Savas dzīves astotajā gadā jau biju ticis pie 15 000 dolāriem, uzvarot dažādos mūzikas konkursos. Mani vecāki ļoti lepojās ar mani un ziedoja ļoti daudz, lai es varētu ņemt privātstundas mūzikā. Esmu pārliecināts, ka manu mācību dēļ, tēvs šad un tad pat atteicās no kādas maltītes.

Mani mīļākie bērnības brīži saistās ar laikiem, kad pārcēlāmies uz Lančesteru, Teksasas štatā, kas tolaik bija neliela pilsētiņa ārpus Dalasas. Mans tēvs bija aizgājis pensijā un pieņēmis darbu kā uzturlīdzekļu priekšnieks Lančesteras valsts skolu sistēmā. Joprojām atceros, kā ar riteni varēju izbraukāt šo pilsētiņu, kurā vecāki nopirka skaistāko māju, kādu jebkad biju redzējis, no vienas tās malas līdz otrai. Lančestera bija pirmā vieta, kurā sāku spēlēt trompeti, kuru līdz tam tēvs šad un tad mēdza uzspēlēt. Nekad neaizmirsīšu dienu, kad mans onkulis ieradās mūsu pilsētiņā, lai baznīcā, kuru apmeklējām, spēlētu tauri. Viņam bija spēcīga mīlestība uz Dievu, kas plūda caur šo instrumentu vienmēr, kad viņš to spēlēja. Tas tiešām bija lipīgi, un es ‘saslimu’ ar karstu vēlmi spēlēt šo instrumentu. No tās dienas arī sākās mana mīlestība pret trompeti. Vecākiem atkal nācās daudz ko ziedot, lai nodrošinātu manas privātstundas. Savās prasmēs es strauji pieaugu, un, mācoties 6.klasē, es jau spēlēju vidusskolas orķestrī.

Šajā dzīves periodā es ievēroju, ka mans tēvs ir tiešām nenogurdināms un nepārtraukti vēlas būt noderīgs. Drīz pēc pārvākšanās uz Tulsu, abi vecāki atkal iesāka jaunu draudzi, jo tēvs vienkārši nespēja aiziet pensijā. Šajā laikā piedalījos dažādos mūzikas konkursos un talantu šovos. Neatceros nevienu konkursu, kurā es būtu piedalījies un nebūtu uzvarējis. Mani vidusskolas gadi bija brīnišķīgi, piepildīti ar basketbola spēli un trompetes skaņām. Kad absolvēju vidusskolu, man piedāvāja 50 pilnas stipendijas dažādākajās Amerikas universitātēs un koledžās. Es izvēlējos doties uz Baylor universitāti Waco, kurā sāku mācīties džeza programmu. Savā trešajā studiju gadā izdevu savu pirmo albumu ‘’Word records’’ ierakstu studijai, kas kļuva par gada pārdotāko albumu ASV. Dievs tiešām svētīja, ka šī mūzika uzrunāja daudzus cilvēkus un pavēra man ceļu muzicēt visā Amerikā.

Nākamajā gadā es ierakstīju otro albumu ‘’Word records’’ ierakstu studijai, bet mana mūzika bija kļuvusi mežonīgāka, mati garāki. Tāpēc šī ierakstu studija pārtrauca sadarbību, kā iemeslu minot, ka mūzika zaudējusi dievbijību un kļuvusi pārāk komerciāla.

Šodien es skaidri redzu, ka tā bija velna stratēģija dabūt mani nost ‘no ceļa’, bet tajā dzīves periodā ar to sākās mans gājiens uz leju. Ja agrāk spēlēju lielās un plašās baznīcu zālēs, tad tobrīd to darīju krogos un naktsklubos. Sapņi mainījās. Es sāku dzīvot Rock n Roll, Pop mūzikas industrijā ar visām tam līdzejošajām sekām. Ceļoju no pilsētas uz pilsētu, muzicējot neskaitāmos bāros un naktsklubos. Dzīvoju dzīvi kā vienas nakts sakaru, nekam nebija īpašas nozīmes. Šajā laikā satiku savas dzīves mīlestību Lynni. Tā bija mīlestība no pirmā acu skata. Saprotu, ka toreiz, manā pašā drūmākajā dzīves periodā, Dievs man uzdāvināja rozi. Bijām kopā kādus piecus gadus, lielāko daļu dzīves pavadot tusiņos, narkotisko vielu ietekmē. Šajā laikā es parakstīju sev ļoti svarīgu, ilgi gaidītu līgumu ar ierakstu un ražošanas kompāniju CBS, bet mana dzīve turpināja iet uz leju.

Phil Driscoll place in my heart

Sāku muzicēt un ceļot pa pasauli kopā ar Joe Cocker. Mani lielie sapņi būt veiksmīgam un atzītam piepildījās, bet iekšienē es jutos tukšs. Nonācu pie atziņas, ka, lai cik lieli arī nebūtu mani sapņi, tos piepildot, es jūtos nožēlojams un tukšs, jo tie nebija Dieva sapņi par mani. Vecāki, neņemot vērā apstākļus, nepārtraukti ticēja un lūdza par savu dēlu. Un Dievs noteikti dzirdēja viņu lūgšanas.

Tolaik biju veiksmīgs, nauda nāca viegli, un man bija visas ērtības, ko tā spēj sniegt. Vai biju aizmiris par Dievu? Es vismaz centos, lai tā būtu, taču Viņš nebija aizmirsis par mani. Viņš mani gatavoja, noskaņoja- ne jau zaudējumiem, bet uzvarai.

Nekad neaizmirsīšu 1977. gada 25. decembri, kad dzirdēju kādu klauvējam pie sava nama durvīm. Atverot tās, man pretim raudzījās vecāki ar kafijas krūzēm un virtuļiem rokās un jautāja, kāpēc, lai es nepievienotos tiem līdzi uz baznīcu. Atbildēju, ka nevēlos, jo baznīca ir garlaicīga, taču kaut kas viņu sejās man tajā pašā mirklī lika izmainīt atbildi.

Tajā Ziemassvētku rītā mēs ar Lynni iekāpām savā Rolls – Royce un devāmies uz baznīcu. Prātā domāju, ka tur parādoties, mēs izdarīsim pakalpojumu Dievam. Pat šodien domājot par to, kas toreiz notika, tas šķiet prātam neaptverami. Spilgti palicis atmiņā, kā ieejot šajā baznīcā, kas atgādināja ģimnāzijas ēku, sastapu simtiem cilvēku, kuri, izskatoties patiesi laimīgi, baudīja Dieva klātbūtni. Es pavēros uz blakus stāvošo Lynni, kura, asarām plūstot, bija pacēlusi rokas pret debesīm, un manā galvā skraidīja miljoniem domu… Cilvēkiem visapkārt slavējot Dievu, jutu, kā tieku piepildīts ar Dieva klātbūtni.

Apjautu, ka, pašam to nemanot, esmu virzījies aizvien tuvāk slavēšanas komandai, kurā kāds jauns vīrietis spēlēja trompeti. Es laipni palūdzu, vai drīkstu to aizņemties, un vīrietis pasniedza man instrumentu. Nevaru izskaidrot, kas tajā brīdī notika ar mani, bet, sākot spēlēt, jutu, ka manī kaut kas salūza. Dievs sāka strādāt pie manis. Jutu Viņa klātbūtni, kas bija pat sataustāma, un tad es dzirdēju vārdus: ‘’Dēls, Es devu tev dāvanu spēlēt, lai Tu spēlētu Man.’’ Stāvēju tās mazās slavēšanas grupiņas vidū, pūšot trompeti un zināju, ka mana dzīve ir izmainīta uz visiem laikiem. Tajā dienā mēs ar Lynni atdevām savas dzīves Dievam. Dieva svaidījums kā silta eļļa izlija pār mani un aizskaloja visu rūgtumu, naidu un visu negatīvo pieredzi. Mana dzīve izmainījās līdz nepazīšanai, un drīz vien mēs ar Lynni apprecējāmies, un mans tēvs vadīja mūsu kāzu ceremoniju.

Esmu pārliecināts, ka mani vecāki skatās uz mani no goda tribīnēm, kā es šodien turpinu viņu iesākto kalpošanu. Es esmu ļoti pateicīgs Dievam par visu, ko Viņš ir darījis manā un manas ģimenes dzīvē. Esmu pārliecināts, ka tas, ko piedzīvoju tajā Ziemassvētku rītā, ietekmēja manu un manu bērnu likteni, un katra cilvēka dzīvi, kurai esmu varējis pieskarties.

Izraēlas premjerministrs Benjamins Netanjahu apsveicis kristiešus visā pasaulē ziemassvētkos un Jaunajā 2012. Gadā!-ziņo spektrs.com

„Es vēlos novēlēt visiem kristiešiem Izraēlā un pasaulē priecīgus Ziemassvētkus un Laimīgu Jauno gadu. Izraēla lepojas ar savu augošo kristīgo saimi, kā arī pateicās starptautiskajai kristīgajai kustībai par Izraēlas zemes atbalstu.”-sacīja Natanjans videovēstījumā.

„Mēs dzīvojam nestabilos apstākļos Tuvajos Austrumos, taču Izraēla nemainīgi ir palikusi reliģisko brīvību un plurālisma bākuguns.

Reģionā, kur kristieši regulāri saskaras ar vajāšanām, kur pieaug neiecietība pret ticību, Izraēla saglabā svētvietas un nodrošina pielūgsmes brīvību visiem,” teica Netanjahu.

Premjerministrs arī norādīja, ka  Izraēla iedzīvotāji pievienojas ticīgajiem Ziemassvētkos un Jaunā gadā un cer, ka šis būs, labklājības, drošības un miera gads.

Netanjahu aicināja arī kristiešus apmeklēt Jeruzalemi, Galileju un citas vietas, kur dzīvoja Jēzus un sludināja miera evaņģēliju, kas izplatījās visā pasaulē.

Dievs ir uzticams vienmēr!

Novembris publiskajā telpā noslēdzās diezgan saspringti, bija un joprojām ir daudz informācijas par Latvijas un Lietuvas finanšu sistēmu. Otrs karstais kartupelis ir valodas jautājums, kas tiek izmantots nevis sabiedrības saliedēšanai, bet šķelšanai. Kā ir ar Tevi? Vai seko līdzi šim notikumiem? Kādas ir Tavas pārdomas par šīm tēmām? Attiecībā par pirmo, vai neesi aizdomājies par to, ka Latvijā ir vairāki cilvēki, kas iepriekš ir ieņēmuši augstus amatus, prese par viņiem rakstīja, intervēja un tas skaitījās prestiži, taču tas viss ir mainījies? Paiet laiks un, ja cilvēks zaudē amatu, tad viņš pa lielam vairs nevienu neinteresē, izņemot pašus tuvākos cilvēkus. Tā cilvēks var sajusties nodots, jo tikai pēc tam viņš apzinās, ka cilvēki īstenībā gribēja ar viņu iepazīties, kontaktēties viņa amata dēļ. Nākot mājās un domājot par pēdējo dienu notikumiem, mani uzrunāja Svētais Gars, kurš atgādināja, ka Dievs nekad nenovēršanas no mums, neatkarīgi no apstākļiem un apkārtējo uzvedības. Dievs nekad tā nedara, jo Viņš ir labs Dievs! Viņš mīl mūs! Dievs neskatās uz cilvēka ārējo stāvokli, par to jau šogad aprunājāmies Spektra rakstā Gudrības rota, vai atceries? Tas nenozīmē, ka Dievs nevēlas, lai kristieši ieņem augstus amatus – taisni pretēji, jo, ja vairāk kristiešu būs valdībā un biznesa vidē, jo svētīgākā vidē būsim mēs visi. Taču jebkuros apstākļos mums ir jāsaglabā skaidra un pazemīga sirds. Bībelē daudz ir uzsvērts, ka Dievam svarīga ir cilvēka sirds, nevis viņa āriene. Marka 7: 6 Jēzus atbildēja farizejiem: „Pareizi Jeseja par jums liekuļiem ir rakstījis: šī tauta godā ar lūpām mani, bet viņu sirds ir tālu no manis. Bet tie mani velti cienī, mācīdami tādas mācības, kas ir cilvēku pavēles. Jo Dieva bausli atmetuši, jūs turat cilvēku likumus.” Turpat tālāk – 20.pantā mēs lasām: „Kas no cilvēka iziet, tas apgāna cilvēku. Jo no iekšienes, no cilvēka sirds, iziet ļaunas domas, nešķīstība, zādzības, slepkavības, bauslības pārkāpšana, mantkārība, blēdības, viltība, ienaidība, skaudība, Dieva zaimošana, lepnība, vieglprātība. Viss tāds ļaunums iziet no iekšienes un apgāna cilvēku.”
Izteikti vārdi mūsu mutēs
Pirms Ziemassvētkiem – Adventes laiks ir labs laiks, lai izvērtētu savu raksturu un izvirzītu, atjaunotu mērķi katrs sev, piemēram, vairāk piedomāt, ko runājam. Esmu sirdī satvērusi rakstu vietu: „No jūsu mutes lai nenāk neviens nekrietns vārds, tikai krietnas runas, kas draudzi ceļ un nes svētību klausītājiem.” (Efeziešiem 4:29) Protams, par izteiktiem vārdiem ir jādomā ne tikai Adventē, bet šis ir labs laiks, lai vēlreiz nospraustu šādu mērķi. Visgrūtāk domāt par izteiktajiem vārdiem un neapšaubāmi kontrolēt domas ir brīžos, kad neesam atpūtušies, kad cenšamies pagūt visu, kas mums ir jāizdara. Taču ticu, ka šis ir īstais laiks, lai mēs pārdomātu šo gadu, lai pārbaudītu, ko mēs izrunājam ne tikai par sevi, līdzcilvēkiem, bet arī par savu valsti! Laikā, kad publiskā telpā izskan plaša un pretrunīga informācija, kādus vārdus mēs izsakām? Tas ir labs jautājums, jo mani tiešām uztrauc, kas notiek mūsu valstī, tāpēc, reizēm palasot atbildīgo cilvēku izteikumus, es jūtu, ka manī pamazām sakāpinās emocijas. Taču, ja iemācīsimies vārdus un domas kontrolēt šādos brīžos, tad varēsim runāt par briedumu. Lūdzu, nepārprotiet mani, es nerunāju, ka mums šādos brīžos nav jāpauž sava nostāja un jābūt mīkstiem, bet ir jāpārdomā, kā mēs to izdarām un vai nepasakām kaut ko lieku un neiejūtamies tiesneša lomā. Laba pieturvieta ir atcerēties, ka ar šo pašu muti, kad paužam savu nostāju, pēc laika slavēsim un pielūgsim Dievu!
Lai mūsu dzīvēs būtu briedums!
Dievs sagaida no mums briedumu, uzrunā mācītājs Modris Ozolinkevičs, jautājot, ko tu dari ar savu dzīvi, kāds ir tavs raksturs, vai rīkojies atbildīgi? Tas, kā mēs valdām par savu laiku, muti, finansēm, norāda uz mūsu brieduma pakāpi. Vai, Tu lasītāj, domā, ko apliecini ar savu muti? Vai Dieva priekšā dzīvo atbildīgi? Savu briedumu mēs parādām savās izvēlēs. Mācītājs līdzībā jautāja, kad mazu bērnu paaicina uz skatuves, vienā rokā viņam piedāvā čupa čups konfekti, bet otrā 100 dolārus, ko bērns paņems? Bērns paņems čupa čups konfekti. Kā ir ar mums, ko mēs paņemam šādās situācijās? Vai mūsu briedums ir redzams? Mums ir garīgi jāpieaug, lai varam baudīt mantinieka priekšrocības mūsu dzīvēs! Tāpat mani uzrunāja cita mācītāja uzruna, kad viņš stāstīja gadījumu par muitnieka un farizeja lūgšanu, kad farizejam Dievs bija nepieciešams, lai būtu pierādījums, ka viņš ir taisns un nedzīvo kā muitnieks, taču muitnieks pazemojās Dieva priekšā un atzinās savos pārkāpumos. Dzīvosim dzīvās attiecībās ar mūsu Glābēju un neskatīsimies uz sevi no augšas!
Sargāsim savas sirdis
Vai Tev nav bijušas sarunas ar cilvēkiem par garīgām lietām un viņi tev atbild, jā, es ticu Dievam, bet ne tā kā tu. Cilvēks ir pārliecināts, ka viss ir kārtībā, jo viņš uz baznīcu aiziet divas reizes gadā, bet pārējo laiku dzīvo kā sanāk. Reizēm cilvēki mūs nodēvē par fanātiem, kuriem nekas cits neinteresē. Viņiem liekas, ka mums vajadzētu ielikt visas pūles, lai pierādītu pretējo, bet tā vietā mēs kļūstam līksmi! Pirms laika arī viena man tuva paziņa norādīja, ka mani interesē tikai Dievs un sportošana. Man negribējās viņam pierādīt pretējo, jo es kļuvu līksma savā sirdī, ka tas ir redzams no malas, vienīgi sāku domāt, vai sportošana neieņem pārāk lielu vietu manā dzīvē, jo viņš nosauca arī to. Cilvēkiem no malas raugoties var likties, cik tiem kristiešiem ir grūti dzīvot, tik daudz ko viņi nevar darīt, bet ziniet viņi nesaprot to, ka ne jau mēs paši esam sevi izmainījuši, bet to ir izdarījis Jēzus Kristus. Pieņemot Jēzu savās dzīvēs, tieši Viņš ir tas, kas darbojas mūsos un veic savas revīzijas! Slava un pateicība Viņam par to! Atcerējos mācītāja Viļņa Gleškes izteikto salīdzinājumu, ka no malas cilvēki pasaulē redz, ka kristiešu dzīves ir šauras durvis ar daudzām norādēm, ko nevar darīt, taču, izejot pa šīm durvīm, kristieši nonāk plašās, zaļās ganībās, bet cilvēki no ārpuses var redzēt vienīgi šīs durvis.
Viņš nāk mums palīgā
Reizēm cilvēki vēlas mūs ielikt rāmjos un padarīt visus vienādus, lai gan mēs esam ļoti dažādi. Ja Dievs gribētu, ka mēs visi esam vienādi, tad Viņš mūs tādus būtu radījis. Dievs mūs radīja par personībām. Apskatot Jēzus mācekļus, mēs redzam, ka viņi bija dažādi, viens bija vairāk mīlošs, mierīgāks, cits turpretim aktīvāks, kas visur gribēja būt pirmais, bet viņi visi bija Jēzus mācekļi. Vienam cilvēkam var ļoti patikt atrasties dabā, vērot saules rietu, priecāties par pirmo uzsnigušo sniegtu, gatavot ēst, ravēt puķu dobes, citam braukt ar mašīnu, lasīt, dziedāt, sportot. Mēs esam dažādi! Tu varbūt man vari iebilst un teikt, tas viss ir ļoti skaisti, bet kāpēc tad kristieši reizēm uzvedās sliktāk nekā cilvēki pasaulē? Jā, arī kristieši pieļauj kļūdas, bet jautājums ir, kas notiek pēc tam. Jā, es kļūdos un man ir rakstura iezīmes, kuras jāslīpē, piemēram, man ir diezgan grūti iedraudzēties, kad no malas par sevi radu nepareizu priekšstatu, reizēm es strādāju par daudz, reizēm sarunāju to, ko nevajadzēja, esmu emocionāla. Taču es zinu, ka neesmu viena un manī darbojas Svētais Gars, kurš ir mans Skolotājs un maina mani. Tāpat pielūgšanā un Vārda lasīšanā, studēšanā un klausīšanā mēs topam pārvērsti, bet no mums ir prasīts censties to ieviest mūsu ikdienā. Viņš mūs neatstās vienus, bet nāk mums palīgā un mums viss izdosies, jo Jēzus Kristus par mums ir samaksājis dārgu cenu! 2011.gadu drīzumā nomainīs 2012.gads, kas būs jauns gads, tāpēc izmantosim pēc iespējas lietderīgāk atlikušās gada dienas. Mēs ar Tevi, lasītāj, tiksimies jau nākamajā gadā! Saudzē sevi, izbaudi šo Ziemassvētku laiku, varbūt Tev ienāks prātā laba doma, kā apsveikt savas mājas iedzīvotājus, piemēram, iemetot pastkastītēs apsveikumus, varbūt tuvākos kaimiņus vari apciemot un pastāstīt galveno Ziemassvētku svinību būtību. Tāpat šis ir laiks, lai pavadītu vairāk laika ar saviem tuvajiem cilvēkiem, uzrunātu paziņas, apstātos, apskatītos uz savu dzīvi, sapņotu sapņus, kā vēlies redzēt savu nākotni, ko vēlies darīt Debess valstības celšanai šeit uz zemes! Tev viss izdosies, ceru, ka sagaršoji šā mēneša Spektra Jauniešu sadaļu! Ļoti priecāsies, ja uzrakstīsi vēstuli ar savām pārdomām, jautājumiem, vai aktuālām tēmām!
Priecīgus Ziemassvētkus un Laimīgu Jauno gadu!
„Un gani bija ap to pašu vietu laukā, tie, nomodā būdami, sargāja naktī savus lopus, un tā Kunga eņģelis pie tiem piestājās, un tā Kunga spožums tos atspīdēja, un tie bijās ļoti. Bet eņģelis uz tiem sacīja: „Nebīstaties, jo redzi, es jums pasludinu lielu prieku, kas visiem ļaudīm notiks: jo jums šodien Pestītājs dzimis, Dāvida pilsētā, kas ir Kristus, tas Kungs.” (Lūkas 2:8–11)

Šodien, Rietumu kristīgajā baznīcā ar Ziemassvētku vakaru sākas Kristus dzimšanas svētku svinības. Kristiešu draudzēs Latvijā notiek svētku dievkalpojumi.

Dievs Ziemassvētkos dāvināja nevis lietas, bet pats sevi, tādēļ arī cilvēkiem jāmācās dāvināt citiem savu iejūtību un mīlestību, savā Ziemassvētku vēstījumā norāda Latvijas Evaņģēliski luteriskās baznīcas (LELB) arhibīskaps Jānis Vanags,- zino spektrs.com/lelb.lv

“Miers lai jums un mīlestība līdz ar ticību no Dieva Tēva un Kunga Jēzus Kristus! Žēlastība ar visiem, kas mīl mūsu Kungu Jēzu Kristu Viņa neiznīcīgajā godībā!” Ar šādiem vārdiem apustulis Pāvils sveicina ticīgos Efesas pilsētā (Ef 6:23-24). Patiešām, miers, mīlestība un žēlastība ir vārdi, kas iederas Ziemsvētkos tāpat kā domas par neiznīcīgo godību. Taču Ziemsvētki ir stāsts par to, kā Dieva Dēls debesu godību atstāja, lai nāktu pasaulē un kļūtu par vienu no mums, lai cilvēkiem būtu miers un mīlestība līdz ar ticību.

Bērnībā mani valdzināja doma, ka gaisma no Bētlemes zvaigznes vienā sekundē veic attālumu, kas ir lielāks nekā septiņas reizes apkārt zemeslodei. Lai šķērsotu visu redzamo visumu, gaismas staram vajadzētu 93 miljardus gadu, un tas jau ir iztēlei neaptverami. Taču Ziemsvētku naktī, palūkojoties zvaigznēs, mēģināsim iztēloties, ka grandiozā visuma Radītājs neskaitāmo galaktiku un zvaigznāju vidū raudzījās uz mūsu zemi, uz mums. Viņš redzēja cilvēkus viņu rosībā, pūlēs, panākumos un krīzēs. Viņš mūs redzēja ceram, priecājamies, mīlam un nīstam, ceļot un uzcelto izpostot karos.  Viņa sirds iežēlojās, redzot mūs maldāmies, krītam un mirstam. Viņš nolēma pats kļūt par cilvēku un dzīvot mūsu vidū, lai izglābtu tos, ko ar tādu mīlestību bija radījis. Cik grūts ir tāds solis no nevainojamas harmonijas debesu godībā uz cilvēka zemību, nastām un nāvi! Taču Dievs tik ļoti mīlēja pasauli, ka Dēls sacīja Tēvam – es to darīšu. Es iešu! Un notika Ziemsvētki. Jēzus piedzima Bētlemē. Visai Dieva pilnībai labpatika iemājot viņā (Kol 1:19). Eņģeļi gavilēja, ķēniņi izbijās, gudrie noliecās, lai pielūgtu. Ko darīsim mēs? Lūgsim, lai Dievs mūs aicina un dāvina ticību, lai Kristus, kas cilvēku labad atstāja debesu godību, ņem mājvietu mūsu sirdīs. Lai viņu gaidām, lai viņa balsi dzirdam un viņam sekojam.

Taču debesu godība nebija vienīgais, ko Jēzus mūsu labad atstāja. Viņš uzauga kopā ar māti un audžutēvu. Viņam bija tuvinieki, draugi, godājams amats, laimīga dzīve savā pilsētā un ģimenē. Kādu dienu viņš to visu atstāja, lai dotos kalpošanā, kurā viņam nebija pat kur galvu nolikt. Kādēļ? Tik ļoti Dievs pasauli mīlēja, ka sūtīja savu vienpiedzimušo Dēlu, lai viņš mūs mācītu, dziedinātu, atbrīvotu un svētītu. Tas saviļņoja visu zemi. Ļaužu pulki klausīdamies sēdēja pie viņa kājām. Priesteri un rakstu mācītāji niknojās un turējās pretī. Cilvēki viņam sekoja pat kalnos un tuksnesī. Ko darīsim mēs? Uzņemsim savās ģimenēs, savās pilsētās un laukos Jēzu, kas mūsu dēļ atstāja ģimeni un dzimto pusi. Lai pulcējamies ap viņa vārda mācību un ļaujam viņam mūs izglābt, dziedināt un svētdarīt.

Arī ģimene nebija viss, ko Jēzus atstāja mūsu dēļ. Pašā pēdējā vakarā viņš sēdēja pie galda kopā ar vistuvākajiem no saviem mācekļiem. Nevar pat iedomāties lielāku tuvību par to. Taču savā stundā Jēzus cēlās un visu atstāja, lai viens pats dotos izpirkt pasaules grēkus. Tur viņš mūsu dēļ kļuva par jauno Ādamu. Pirmais Ādams gulēja dziļā miegā, kad Dievs atdarīja viņa sānus un darīja viņam līgavu, Ievu. No visas radības tikai viņa vienīgā atbilda Ādamam. Taču šī līgava nespēja dāvāt bērnus Dievam. Kristus pēc piepildītas kalpošanas gulēja ar šķēpa atdarītiem sāniem, no kā izplūda asinis un ūdens. Ar kristības ūdeni un vakarēdiena asinīm Dievs darīja viņam jaunu līgavu – baznīcu. Visa pasaule, viss kosmoss nu atkal ir pie Kristus kājām, bet no visa esošā viņam atbilst tikai šī jaunā līgava – Kristus draudze. Jēzus Ziemsvētkos nāca, lai arī tevi un mani darītu par tiem, kas atbilstam Dievam. Ko mēs darīsim ar šiem Ziemsvētkiem? Tiem, kas vēl nav piepulcināti Kristus draudzei vajag ieklausīties Ziemsvētku vēstī un apņēmīgi, neatlaidīgi meklēt svēto Kristību, lai savienotos ar Kristu. Tiem, kas jau ir baznīcas kopībā, vajag vēl jo sirsnīgāk iedziļināties Jēzus vārdos, lai Viņu dziļi sirdī iepazītu, pilnīgāk iemīlētu un Viņam tuvāk sekotu.

Ziemsvētkos ir pierasts citam citu iepriecināt ar dāvanām. Cilvēki ar to it kā atdarina Dievu, kas Ziemsvētkos pasniedza pasaulei vislielāko dāvanu – bez maksas, bez nopelna ikvienam, kas tic Viņa Dēlam. Taču ievērosim, ka Dievs Ziemsvētkos dāvināja nevis lietas, bet pats sevi. Lai tā ir arī mūsu Ziemsvētku mācība – ka mācamies dāvināt sevi, savu laiku, uzmanību, iejūtību un mīlestību. Lai ar to Kristus gaisma atspīd starp cilvēkiem.

foto: Čelsija Bentone

Sastingums un nevaldāmas asaras. Gaidīšana. Kad situācija kļuva kritiska, slimnieces radinieki lēma paļauties Dieva gribai un atslēgt sāpēs izmocīto meitas mākslīgas elpošanas aparātu – izdzīvos viņa vai nē, nezināja neviens. Svēti ticēja tās glābšanā tikai māte.   Meitene nomira. Operāciju apstādināja. Bet pēkšņi novērošanas videokamera piefiksēja spīdošu caurspīdīgu būtni pie durvju sliekšņa. 14-gadīgā Čelsija Bentone (Chelsea Benton) pamodās. Tāda pēkšņa augšāmcelšanās un izveseļošanās kļuva par sensāciju. Joprojām ārsti nevar saprast tās iemeslu.   – Mēs stāvējām pie mirstošās meitiņas un lūdzām Dievu, kādā brīdī viena no medmāsām pēkšņi man pamāja un norādīja uz monitoru, tajā ieraudzīju spilgtu un mirdzošu spārnotu objektu. Es apzinājos, ka tas ir - eņģelis. Es sapratu, ka mana meita būs vai nu glābta, vai arī nonāks debesīs. Es paļāvos un noņēmu masku, ar kuras palīdzību meita elpoja jau pusgadu, un pēc brīža viņa atguvās. Tas ir brīnums. Mana meita piedzima otro reizi, – stāsta NBC ziņām (NBC News) meitenītes māte Kolina Bentone (Colleen Banton).

foto: (Novērošanas videokamera nofiksēja intensīvu spīdēšanu
pie reanimācijas durvju sliekšņa, kurā nomira meitene.)

Grinčam nepatika Ziemassvētki. Viņam bija līdz kaklam smaidīgi un priecīgi Kristus bērni un dziesmiņas par silīti, kurā autiņi tīri un kaut kāds tur bērniņš dus un piedevām vēl, pasaulei dots. Bet tie “kling – klang”… tas ir bijis kaut kas šausmīgs viņa izkoptai dzirdei. Un no tā visa tikai galva dun. Katrā ziņā kā nu tur arī nebūtu, bet Grinča akmeņainajā, negodīgajā, nekaunīgajā, viltīgajā un t.t. sirsniņā, dzima plāns… Šaušalīgs plāns. Nozagt Jēzu, kurš silītē dus jeb arī plāns, kā nozagt Ziemassvētkus!

Kāpēc lai to darītu? Varbūt tāpēc, ka viņa kurpes bija pārāk ciešas, vai arī neatradās neviens, kurš varētu nomazgāt ar zaļām ūdenskrāsām notraipīto seju? Varbūt tāpēc, ka neviens nav agrāk viņu pievedis silītei, kurā bērniņš dus un nav pateicis, nevienu mīļu vārdu? Varbūt nav dzirdējis, ka bērniņu sauc Jēzus un Viņš mīl Grinču, lai kāds viņš neordinārs arī nebūtu? Lai kāds arī būtu iemesls, viena lieta pilnīgi skaidra: Ziemassvētki tuvojās un Grinčs tos gatavojās nozagt!!!… Bet! Kāda maza meitenīte ar tīru sirdi un skaidru prātu parāda Grinčam citu ceļu.

Mīlestības ceļu. Prieka un saticības ceļu. Ceļu, kurš ved uz mājām.

Protams, ka var pasmaidīt un teikt: „Bet tā taču ir tikai ziemassvētku pasaciņa bērniņiem!” Nu, kā lai to ņem… Kādam tā ir pasaciņa, bet kādam realitāte… jo Jekaterenburgas pilsētā, kāds cits Grinčs vēlas pabeigt zaļā kolēģa nepadarīto darbiņu.

Advokāts no Jekaterinburgas jau vairāk, kā gadu mēģina tiesas ceļā panākt Ziemassvētku atcelšanu visā Krievijas teritorijā. Īsi pirms ziemassvētkiem, viņš saņēma atteikumu no Konstitucionālās tiesas. Tiesas pārstāvji paskaidroja, ka nesaskata likuma pārkāpumu, jo brīvdienas Krievijā uzstāda Valsts Likumdevējs.

Advokāts Jurijs Salimgarevs (ar iesauku Grinčs) nepadodas un savu pieprasījumu iesniedzis Eiropas tiesā.

Jurijs pieprasa no Strasburas Tiesas 7. janvāra brīvdienas atcelšanu. Viņaprāt, Ziemassvētkos ir jāstrādā.

„Pareizticīgo svētku svinēšana aizvaino citas konfesijas. Mūsu valstī nekāda veida reliģija nevar būt ieviesta obligātā kārtā, tad jau drīz netrūks, ka musulmaņi un ebreji arī sāks pieprasīt izejamas dienas piešķiršanu, savu svētku svinībām,-” Teica advokāts Jekaterenbudrgas žurnālistiem.

Kas to lai zina, varbūt kāda pareizticīga meitenīte spēs paskaidrot Grinčam Nr.2 Ziemassvētku patieso nozīmi… ticēsim un gaidīsim.

Mēs visi esam Ziemassvētku cilvēki. Taču kāds ir mūsu ceļš? Kur esam mēs? Kas mums ir tuvāk – Ēgipte vai Apsolītā zeme? Kam tuvāk dzīvojam mēs, kam atbilstošāk, pēc kuras zemes principiem…

Ziemassvētku ceļš ir divējāds. Kādu laiku tas ir iziešanas ceļš. Tajā tevi sagaidīs grūtības. Ir vajadzīga drosme, pacietība un spēks nolikt visu pagātnes smagumu un grēku. Vecais tevī mirs. Tas būs sāpīgi. Jaunais tevī dzims. Arī tas būs sāpīgi! Sagaidāmā prieka vietā bieži sastapsim krustu un kaunu. Taču nebēdāsimies, dosimies mums noliktajā sacīkstē, un kādā mirklī sākas ieiešanas ceļš. Tu raugies uz Jēzu un redzi, ka Viņš tevi ieved jaunā pasaulē, kur piepildās tas, kas jau sen sācies.

Lai arī liekas, ka šis laiks ir ar kaut ko īpašs vai te nu mums tuvojas kāda krīze, kaut kas tāds, kas nekad nav bijis, dziļākā skatījumā visi laiki ir vienādi. Tikai mainās akcenti un lietas, no kā cilvēki baidās un par ko satraucas. Atbilde ir vienkārša, pat primitīva – jebkuru laiku var pārdzīvot un pat visdrūmākajā laikā var atrast prieku un gandarījumu, ja vien tu uzticies Dievam!

Tā ir Ziemassvētku būtība – Dievs šeit ir atnācis piedzimt. Tas mums bieži vien liekas jocīgs stāsts un mīts, bet tam ir dziļa jēga. Dievs ir izvēlējies piedzimt pasaulē un vēlas šeit būt. Viņam gan šī pasaule neliekas šaušalīgi drūma, no kuras jāturas pa gabalu. Problēma saistās ar mūsu uztveri. Mēs domājam ar ārkārtīgi lielu negatīvu pieskaņu – nepārtraukti meklējam pret ko cīnīties, pret ko iestāties. Bieži vien mums nav nekā laba ko teikt par šo pasauli, par laiku, kurā dzīvojam, par cilvēkiem, kas iet līdzās. Dievam gan ir daudz laba ko teikt. Viņam ir prieks, ka var atnākt šeit un piedzimt.

Ja cilvēki nespētu palikt mierā un padomāt par to, kas viņos notiek, nebūtu Ziemassvētki. Ieskatīsimies Bībeles stāstā par Jāzepu un Mariju, kas aprakstīts Mateja evaņģēlijā. Jāzepu māc šaubas un viņš jūt vēlēšanos pamest Mariju. Viņai, lūk, būs bērns, kas nav viņa. Jāzeps nespēj to izrast, bet pieņem lēmumu sev vienu nakti padomāt, pamest vai nepamest Mariju. Naktī viņam sapnī parādās eņģelis, kurš atklāj, ka Marijas gaidāmais bērns ir Dieva dēls. Tas visu notikumu aizvada līdz tam, ka Jēzus piedzimst Betlēmē un mēs tagad varam svinēt Ziemassvētkus.

Ieskaties sevī

Tas viss notika tikai tāpēc, ka Jāzeps sev ļāva pabūt aci pret aci ar sevi. Mūsdienās tas pietrūkst – mēs pieņemam lielus, izšķirošus lēmumus īsti neaizdomājoties. Dzīve kļūst juceklīga. Mēs ejam uz vienu pusi, tad uz otru, esam ar vienu cilvēku, tad ar citu. Viss sākas, bet nekas nenonāk līdz galam.

Kā tad jutās Jāzeps un Marija nokļuvuši Betlēmē? Viņi bija noguruši un varbūt labprātāk gribētu būtu kur citur, un, iespējams, nebija nemaz tik priecīgi par to, ka tas viss ar viņiem notiek. Par spīti visam, viņi bija kopā. Ir jāturpina tas otrs mīlēt, lai vai kas notiktu, vienalga kādas domas un aizdomas neraisītos.

Žēl, ka Ziemassvētki bieži vien izvēršas par skandālu un strīdu laiku tikai tāpēc, ka cilvēki nav raduši būt kopā, pasēdēt, neskatoties televizoru vai piepildot laiku ar dažādām nodarbēm. To cilvēki varētu mācīties no Jāzepa un Marijas.

Novēlējums

Neraugoties uz apkārt valdošo steigu un stresu, cilvēki atrod laiku doties uz baznīcu, risināt savas dzīves jautājumus un piepildīt nepieciešamību pēc garīgām lietām. Par to Ir prieks. Es priecājos, ka cilvēkos ir vēlēšanās pēc Dieva. Viņi jūt bīstamību, ko bieži vien nes aizraušanās ar materiālām lietām un pārmērīga dzīšanās pēc tām. Cilvēki meklē kaut ko citu, Dievu.

Lai Ziemassvētki ir Dieva meklēšanas laiks mums visiem.