Rīgas arhibīskaps metropolīts Zbigņevs Stankevičs. Foto: katolis.lv

Rīgas arhibīskapa metropolīta Zbigņeva Stankeviča sprediķis 2018. gada 14. augustā Aglonā. Pierakstīja katolis.lv

Dārgie svētceļnieki!

Šogad pulcējamies Aglonā īpašā kontekstā. Šis ir gads, kad svinam Latvijas simtgadi.

Šis ir gads, kad pāvests Francisks ierodas pie mums kā svētceļnieks, lai stiprinātu mūsu tautā ticību un cerību, lai būtu kopā ar mums šai svarīgajā vēstures posmā. Pirms 25 gadiem mūs apmeklēja pāvests Jānis Pāvils II, kuram bija neatsverama loma Austrumeiropas valstu atbrīvošanā no komunistiskās ideoloģijas žņaugiem.

Šis ir arī gads, kad oktobrī notiks Saeimas vēlēšanas un tautas izvēle noteiks, kuri būs mūsu priekšstāvji nākamajos četros gados, kuri būs tie, kas noteiks Latvijā notiekošo politisko, kultūras un ekonomisko procesu tālāko virzību.

Ir vērts paskatīties uz šiem trim notikumiem dievišķās Atklāsmes gaismā, izejot no ticības skatījuma. To mums palīdz izdarīt šodienas svētku vēstījums un tikko dzirdētie liturģiskie teksti. Svētais Pāvils mums pavēsta, ka pienāks brīdis, kad „iznīcīgais būs ietērpies neiznīcībā un mirstīgais būs ietērpies nemirstībā, tad piepildīsies rakstītais vārds: “Uzvara ir iznīcinājusi nāvi. Nāve, kur ir tava uzvara? Nāve, kur ir tavs dzelonis?””

Šodien mēs svinam Jaunavas Marijas debesīs uzņemšanas svētkus. Baznīcas Tradīcija mums apliecina, ka Jēzus Mātes miesa pēc nāves netika pakļauta satrūdēšanai, bet viņas Dēls, kurš jau bija augšāmcēlies, viņu paņēma pie sevis tajā pasaulē, kurā valda augšāmcelšanās un nāves vairs nav. Tātad viņas miesā jau ir īstenojusies šī uzvara pār nāves un iznīcības spēku.

Arī mūsu tauta gadsimtu gaitā ir turējusies pretī iznīcības spēkam un ne tikai ir izdzīvojusi, bet pastāv arī uz pasaules kartes. Pirms 100 gadiem latvieši izcīnīja brīvu valsti, ar savu valodu, kultūru, ticības pārliecību un dzīvesziņu, integrējot savā valstī arī tos citu tautību ļaudis, kas dzīvoja Latvijas teritorijā.

Ir vērts pieminēt, ka jau gadu pirms Latvijas valsts dibināšanas Rēzeknē Latgales pārstāvju kongresā izskanēja šāds lēmums: “Mēs, Latgales latviešu pilnvarnieki sapulcējušies 26. un 27. aprīlī 1917. gadā Rēzeknē sasauktā kongresā, atzīdami latviešus, kas dzīvo Vitebskas guberņā, tāpat arī kurzemniekus un vidzemniekus par vienu latviešu tautu, nospriedām apvienoties ar Kurzemes un Vidzemes latviešiem vienā politiskā autonomā tautas organismā.” Šī kongresa noorganizēšanā un tā programmas īstenošanā svarīga loma bija katoļu Baznīcas garīdzniekiem Francim Trasūnam un Jāzepam Rancānam. Pēc Oktobra revolūcijas, kas noveda pie Padomju Savienības izveidošanas, Latgale un pārējie novadi izvēlējās neiesaistīties jaunajā savienībā, bet veidot neatkarīgu demokrātisku valsti, tādejādi izvairoties no Padomju Savienības totalitārisma, kurš bija pretrunā ar demokrātijas principiem un cilvēka pamatbrīvībām. Latvijas neatkarības pasludināšana 1918. gada 18. novembrī bija izvēle par labu demokrātijai, tas bija skaidri pateikts „nē” diktatūrai, tirānijai un anarhijai.

Ir vērts pieminēt arī to, ka Latvijas dibinātāji kā Latvijas tautas himnu izvēlējās dziesmu “Dievs svētī Latviju”. Pirmo reizi tā izskanēja 1874. gadā un kļuva par tautas lūgšanu, bet oficiāli par mūsu himnu to atzina 1920. gadā. Ir vērts pārdomāt šīs himnas vārdu nozīmi šodien. Tie liecina, ka Dieva atziņa bija klāt pie Latvijas valsts dibināšanas, ka Latvijas brīvības cīnītāji apzinājās, ka brīvība ir Dieva dāvana. Šajā viņu izvēlē varam saklausīt vēstījumu: „Mēs vēlamies, lai visām nākošajām paaudzēm tiek atgādināts, cik svarīgi ir saglabāt brīvās Latvijas publiskajā telpā atziņu par lūgšanas nepieciešamību pēc Dieva svētības. Mēs cīnījāmies par brīvību un saņēmām to kā dāvanu no Dieva, un tikai ar Viņa gādību un palīdzību varēsim to nosargāt nākotnē.”

Himna mums atgādina, ka pat tad, ja valsts ir šķirta no baznīcas, kultūra tomēr sevī ietver  reliģisku dimensiju. Valsts pienākums ir ne tikai rūpēties par iedzīvotāju labklājību, bet arī nodrošināt viņiem reliģisko brīvību un dot iespēju tai brīvi izpausties publiskajā telpā. Jo cilvēks nedzīvo no maizes vien. Viņam ir vajadzīga dzīves jēga. Cilvēka sirdī ir ierakstītas ilgas pēc dievišķā, pēc nemirstības. Ētiskai dzīvei ir vajadzīga kopienas tradīcija, tā nodod tālāk vērtības, kas sargā sabiedrības pamatus. Reliģiskā kopiena gādā par to, lai šīs ilgas pēc dievišķā, pēc nemirstības sabiedrībā netiktu noslāpētas. Tā atgādina par dabisko likumu, kas ir ierakstīts katra cilvēka sirdī. Latvijas himna mums atgādina, ka domāt un rūpēties vienīgi par materiālajām vērtībām ir tuvredzīga izvēle.

Pāvests ierodas Latvijā, lai mums atgādinātu šīs patiesības, lai palīdzētu mums atvērties uz to dievišķās klātbūtnes spēku, kas ir triumfējis Jaunavas Marijas miesā un īpaši taustāmi darbojies mūsu tautas vēsturē tai periodā, kad tika izcīnīta neatkarība. Dievs vēlas būt klātesošs mūsu tautā arī šodien, rīt un visā nākamajā simtgadē. Pāvesta misija ir palīdzēt mums atpazīt šo klātbūtni un atvērties uz to.

Viens no pāvesta tituliem ir: Dieva kalpu kalps. Kāds vēstījums izriet no tā? Tas nozīmē, ka pāvests apzinās savu sūtību kā palīdzības misiju visiem tiem, kuri vēlas kalpot Dievam. Viņš ir Katoliskās baznīcas augstākais virsgans. Tātad pirmā viņa atbildības joma ir visi katoļu draudzēm piederīgie. Tomēr ar to viņa misija nav izsmelta. Jēzus teica apustulim Pēterim: Gani manus jērus! Pāvestam kā svētā Pētera misijas turpinātājam ir pienākums rūpēties par visas kristiešu saimes vienotību un sargāt to no vilku uzbrukumiem. Mūsdienās šie vilki pirmām kārtām ir viltus ideoloģijas un vardarbība pret citādi domājošajiem, reliģiskās brīvības ierobežošana. Pašreizējais pāvests kā svarīgu savas misijas sastāvdaļu redz rūpes par mieru pasaulē, ne velti viņš jau daudzas reizes ir devies uz t.s. karstajiem pasaules punktiem. Pāvesta ierašanās Latvijā šai vēsturiskajā brīdī liecina par to, ka mēs viņam esam svarīgi. Te notiek procesi, no kuru gala iznākuma var būt atkarīgi arī citu valstu un tautu likteņi. Varam tikai minēt, kādi tie ir. Noteikti tas, ka mēs kā neliela tauta un valsts esam labs kristiešu savstarpējās sadraudzības un sadarbības paraugs. Mēs atrodamies uz Austrumu un Rietumu kristietības un civilizācijas robežlīnijas. Latvija ir bijusi kā tīģelis, kurā ir saskārušās daudzu valstu un kultūru intereses un ietekmes. Domāju, ka mēs līdz galam vēl neesam apzinājušies mūsu oriģinalitāti un misiju citu tautu vidū un līdz ar to arī Dieva plānā. Ir vērts par to domāt tālāk. Tāpat pāvestam rūp nabadzīgie un visi dzīves pabērni, viņš vēršas pret t.s. atmešanas antikultūru. Vides aizsardzības jautājumiem un rūpēm par kopējām mājām viņš ir veltījis vienu savām enciklikām. Tātad kalpojumu ikvienam cilvēkam viņš apzinās kā savu misiju.

Te vēl gribas piebilst pāris vārdus par Dieva kalpiem. Ticīgie to cenšas darīt apzināti – kalpot Dievam. Tie, kas netic, parasti cenšas dzīvot saskaņā ar savu sirdsapziņu. Te jāatzīmē, ka sirdsapziņa – tā ir noslēpumaina realitāte, kas ir apslēpta cilvēka būtības dziļumos. Tās pašos pamatos skan Dieva balss, kas mudina atturēties no ļaunā un darīt labo. Tāpēc arī neticīgais, kurš klausa šim noslēpumainajam pamudinājumam, kas skan viņa sirds dziļumos, kalpo Dievam, pats to neapzinādamies.

Tātad pāvesta kā Dieva kalpu kalpa misija, ierodoties Latvijā un arī pārējās Baltijas valstīs – palīdzēt mums atvērties neiznīcības un nemirstības dievišķajam spēkam, lai tas arvien izteiktāk manifestētos Latvijā.

Kas traucē tam īstenoties? Mēs tikko dzirdējām: „Nāve, kur ir tavs dzelonis?” Nāves dzelonis ir grēks. Alkatības, slimīgu ambīciju, varaskāres, savtīgu interešu un viltus ideoloģiju grēks ir tas, kas traucē Latvijai uzplaukt un ziedēt, pilnā mērā piepildīt savu misiju Dieva plānā. Alkatības un savtīgu interešu grēks slāpē un smacē Latvijas attīstību. Pēc nepilniem diviem mēnešiem mūs gaida Saeimas vēlēšanas. Aicinu skatīties nevis uz vēlēšanu kandidātu deklarācijām un vārdiem, bet izvērtēt viņu līdzšinējos darbus. Ja vārdi nav saskanējuši ar darbiem, izvēlēsimies citus pretendentus. Aicinu ikvienu izpildīt savu pilsoņa pienākumu, piedaloties vēlēšanās. Aicinu izmantot savas tiesības svītrot tos kandidātus, par kuru godprātību ir kaut mazākā šaubu ēna, un likt plusiņus tiem, kuriem uzticaties. Aicinu kā galveno vērtēšanas kritēriju izvēlēties kandidātu gatavību kalpot kopējam labumam, t.i. visas tautas interesēm, un spēju pieņemt patstāvīgus lēmumus, nevis gļēvi peldēt pa straumi.

Valsts varas uzdevums ir rūpēties par ikviena Latvijas iedzīvotāja labklājību un nodrošināt viņam pilnvērtīgas izaugsmes iespējas gan materiālajā, gan kultūras, gan garīgajā jomā. Latvijas iedzīvotāju līdzšinējā masveida izbraukšana no valsts cita starp liecina par to, ka cilvēkos ir dziļš rūgtums par to, ka pastāv korumpētība. Uzņēmēji sūdzas par zemas kvalitātes pārvaldi, nodokļu slogu un nevajadzīgiem birokrātiskajiem šķēršļiem. Viņi sūdzas arī par to, ka nejūtas aizstāvēti sarežģījumu situācijās attiecībās ar citām valstīm. Valsts pienākums ir aizstāvēt gan savus pilsoņus, gan uzņēmējdarbības jomas pārstāvjus. Ir grūti pārliecināt cilvēkus balsot, kad viņi redz, ka ir pieņemti arī tādi likumi un lēmumi, kas ir vērsti pret tautu. Tāpēc patiešām ir apsveicami soļi, kas pēdējā laikā sperti, lai sakārtotu gan OIK, gan maksātnespējas administratoru, gan arī ātro kredītu jomu.

Lai pārvarētu šīs nāves dzeloņa izpausmes Latvijā, mums ir vajadzīga Dieva palīdzība un gudrība no augšienes. Svētais Pāvils, pārdomājot šīs problēmas, iesaucas: „Pateicība Dievam, kas mums ir devis uzvaru caur mūsu Kungu Jēzu Kristu!” Uzvara pār grēka un iznīcības spēku, kas ir piepildījusies Jaunavas Marijas dzīvē un ļāvusi mums dzīvot brīvā valstī, ir iespējama, atveroties augšāmceltā Jēzus Kristus klātbūtnei un saskaņojot savas dzīves pamatuzstādījumus ar Marijas ieteikto: „Dariet visu, ko mans Dēls jums teiks!” Āmen!

Foto: storyofmyheart.org

Rīgas arhibīskapa metropolīta Zbigņeva Stankeviča sprediķis  Jēzus Kristus augšāmcelšanās piemiņas dievkalpojumā.

Lieldienu rīta galvenā ziņa: kaps ir tukšs!
Notikuma konteksts ir šāds: bija uzmodinātas lielas cerības – gan mācekļos, gan tautā – kuras bija sabrukušas Lielajā Piektdienā. Tukšais kaps bija kā zibens spēriens no skaidrām debesīm. Neviens to negaidīja. Pirmā reakcija bija neticība, bailes, bet arī prieks. Tikai ļoti pakāpeniski mācekļu un viņa draugu lokā nostiprinās apziņa, ka Jēzus ir augšāmcēlies un dzīvs. 
Vienlaicīgi šī ziņa caur Jēzus kapa apsargiem nonāk arī līdz augstajiem priesteriem. Kāda bija tautas vadoņu reakcija? Mēs lasām: „Un tie sapulcējās kopā ar vecākajiem un apspriedušies iedeva kareivjiem daudz naudas, teikdami: ‘Sakiet: Viņa mācekļi naktī atnāca un, kamēr mēs gulējām, Viņu nozaga. Bet, ja to dabūs dzirdēt pārvaldnieks, mēs parunāsim ar viņu un pasargāsim jūs no nepatikšanām.’ Un viņi, paņēmuši naudu, izdarīja tā, kā bija pamācīti. Un tā šīs valodas izplatījās starp jūdiem līdz pat šai dienai.”

„Gada vārds” fake news – viltus ziņa

2017 gadā ASV par gada vārdu tika izvēlēts vārdu salikums – fake news – viltus ziņa. Redzam, ka tā nav nekas jauns. Jau toreiz jūdu tautas vadoņi mēģināja tādā veidā viltot patiesību par Jēzus augšāmcelšanos, manipulējot ar tukšā kapa faktu.
Pāvests Francisks savā vēstījumā pasaules plašsaziņas līdzekļu dienā skaidro, ka viltus ziņa attiecas uz dezinformāciju, kas tiek izplatīta Internetā vai tradicionālajos mēdijos. Viltus ziņa balstās uz nepatiesu vai izkropļotu informāciju, un tās mērķis ir piemānīt lasītāju, manipulēt ar ziņas saņēmēju. Šādas informācijas izplatīšanas autoram ir konkrēts mērķis – pavairot savu ietekmi, iespaidot politiskos lēmumus vai arī gūt finansiālu labumu.
Šāda veida ziņu panākumi ir izskaidrojami ar to, ka tās izskatās ļoti ticamas. Dabā Ir novērojama tāda īpašība kā mīmikrija, spēja pielāgoties apkārtnei. Tad lūk, šī ziņa tiek pielāgota lasītājam un situācijai, tā piesaista uzmanību, jo balstās uz cilvēku vidū izplatītajiem stereotipiem un aizspriedumiem, iedarbojoties uz emocijām, cenšas izraisīt bailes, nicinājumu, dusmas un sašutumu. Šādu ziņu izplatīšanai tiek izmantoti sociālie tīkli. Prasmīgi sagatavota viltus ziņa izplatās kā uguns pakulās. Kad tā jau ir izplatījusies, ir gandrīz neiespējami novērst tās radīto kaitējumu.
Šādu ziņu izplatību veicina hermētiski noslēgta vide un saskarsmes trūkums ar citiem informācijas avotiem.

Fake news raksturo neiecietība un arogance, tajās ietvertie meli veicina naida izplatīšanos.

Pāvests uzsver, ka dezinformācija nekad nav nevainīga, tai vienmēr ir destruktīvas sekas. Francisks salīdzina viltus ziņu ar vīrusu, jo tā izplatās ļoti ātri un to ir grūti apturēt.

Viņš arī analizē viltus ziņu iemeslus: tā ir alkatība, varaskāre, vēlme kontrolēt citus un baudīt dzīvi.

Tāpēc viņš uzsver nepieciešamību izkopt spēju izšķirt starp tām vēlmēm un nosliecēm, kas ir mūsos, lai nekļūtu par upuriem katrai vēsmai, kas nāk no ārienes.

Ļaut sevi attīrīt patiesībai

Pāvests uzsver, ka vislabākais veids, kā sevi pasargāt no nepatiesības vīrusa, ir ļaut sevi attīrīt patiesībai. Kristīgajā izpratnē patiesība nav tikai vienkāršs jēdziens, tātad patiess vai nepatiess spriedums par lietām. Tā nav vienīgi realitātes izgaismošana, tai ir saistība ar visu mūsu dzīvi.

Svētajos Rakstos tā ir saistīta ar tādiem jēdzieniem kā atbalsts, stingrība vai paļāvība. No šī vārda saknes ir cēlies arī liturģiskais Āmen. Tātad patiesība ir kaut kas, uz ko var balstīties, lai nepakristu. Šai ziņā vienīgais, uz kuru var pilnībā paļauties, kurš nekad nepievils, tātad „patiesais”, ir dzīvais Dievs. Tāpēc Jēzus varēja par sevi teikt: „Es esmu patiesība” (J 14,6). Viņš arī saka: „Patiesība jūs atbrīvos”. Arī no viltus ziņu gūsta un slazdiem.
Pāvests aicina atbrīvoties no nepatiesības un meklēt to, kas vieno. Ziņa, kura šķeļ sabiedrību un neveicina labo, nav atbalstāma. Lūk, tā ir latiņa žurnālistiem un sociālo tīklu lietotājiem! Dieva plānā cilvēciskā komunikācija ir būtisks līdzeklis, lai veicinātu kopību cilvēku starpā. Cilvēks, radīts pēc Dieva attēla un līdzības, ir spējīgs izteikt un dalīties ar citiem ar to, kas ir patiess, labs un skaists. Bet cilvēks, kas ir sava egoisma varā, izmanto šo savu komunikācijas spēju destruktīviem mērķiem. Un tā rodas fake news. Toties saglabājot uzticību Dievam, komunikācija kļūst par veidu, kādā mēs izpaužam savu spēju atbildīgā veidā meklēt patiesību un darīt pasauli labāku.
Jēzus mācekļi nepiekāpās viltus ziņu spiedienam.
Pēteris Vasarsvētku dienā sludināja: „Jūdejas vīri un visi, kas dzīvojat Jeruzalemē, lai tas jums kļūst zināms! Un uzklausiet manus vārdus! Jēzu Nācarieti, Vīru, kura sūtību Dievs apstiprināja jūsu priekšā ar neparastiem darbiem, brīnumiem un zīmēm, ko Dievs caur Viņu izdarīja jūsu vidū, kā jūs paši to zināt, – šo Vīru, kas pēc Dieva noteiktā lēmuma un paredzējuma tika nodots, jūs ar bezdievju rokām piesitāt krustā un nonāvējāt. Bet Dievs Viņu uzmodināja, atraisīdams nāves važas, jo nebija iespējams, ka tā valdītu pār Viņu… Šo Jēzu Dievs ir uzmodinājis, un mēs visi esam tā liecinieki.”
Tukšā kapa fakta sekas bija sekojošas: no izbiedētu mācekļu saujiņas apustuļi pārvērtās bezbailīgos Kristus augšāmcelšanās vēsts sludinātājos un caur viņiem visā plašajā Romas impērijā izplatījās jaunā pasaules reliģija.

Tai mēs esam pateicību parādā par cilvēka personas un cilvēka cieņas jēdzieniem. Tās dzīlēs dzima cilvēka tiesību jēdziens, atziņa par sieviešu un vīriešu vienlīdzību. Tas, kas mums asociējas ar modernajiem laikiem – modernā zinātne, valsts atdalīšana no baznīcas – ir aizsācies ar šo notikumu gandrīz pirms 2000 gadiem. Var ticēt vai neticēt tam, ka Kristus ir augšāmcēlies, bet nevar ignorēt faktus. Ja farizeji un augstie priesteri nebūtu nolēmuši Jēzu nogalināt, tad kaps nebūtu tukšs un Eiropas vēsture izskatītos pavisam savādāk. Nebūtu ne liberālisma, nedz arī modernās valsts koncepcijas.
Šis tukšā kapa notikums mainīja pasaules vēsturi. Ja Jēzus nebūtu augšāmcēlies, nebūtu mācekļiem parādījies dzīvs, viņi būtu kapitulējuši, atgriezušies pie iepriekšējā dzīvesveida. Tā vietā viņi ar neparastu dedzību sāka sludināt vēsti par Jēzus augšāmcelšanos. Un ne tikai sludināja, bet arī atdeva par to savu dzīvību. Viņi neuzvedās kā meļi, krāpnieki, jo viņi no tā neguva nekādu personisku labumu.
Viņu nesalaužamā nostāja noveda pie tā, ka izveidojās Baznīca, kurā diskusiju procesā par Vissvēto Trīsvienību un Jēzus Kristus dabu tika izstrādāta Personas koncepcija, tā vēlāk tika attiecināta arī uz katru cilvēku. Baznīcas iekšienē tika attīstīta no senajiem grieķiem pārņemtā dabas likumu izpratne.
Cilvēktiesību jēdziens -nav nekas cits kā vien kristīgajā vidē izkoptā Dieva likuma un pēc tam uz tā pamata izveidotā dabiskā likuma jēdziena sekularizēts paveids. Ja nebūtu kristietības, nebūtu nekādu cilvēktiesību, pietiek paskatīties uz citām civilizācijām, kas ir izveidojušās ārpus kristietības konteksta. Pateicoties dabas desakralizācijai, kuras pamatā bija atziņa par to, ka pasaule ir Dieva radīta, izveidojās mūsdienu zinātne.
Tie ir fakti. Varam ticēt vai neticēt tam, ka Kristus ir augšāmcēlies, bet vienu gan neviens loģiski domājošs cilvēks, kurš kaut ko saprot no vēstures, nevar noliegt – tukšais kaps Lieldienu rītā ir mainījis pasaules vēsturi. Un tas spēks, kura iespaidā kaps kļuva tukšs, ir klātesošs un mums pieejams ikvienā Kristus Pēdējo Vakariņu, Viņa nāves un augšāmcelšanās piemiņas dievkalpojumā.

Rīgas arhibīskapa metropolīta Zbigņeva Stankeviča sprediķis Lielās Ceturtdienas vakara dievkalpojumā, 29. martā

Kāpēc mēs esam radīti? Vai varat atbildēt uzreiz. Kāda ir pirmā atbilde, kas nāk prātā? Man grūti katru tagad uzklausīt, bet gribu, lai mēģināt atbildēt sevī vai arī to izdarāt kā mājasdarbu. Gribu pateikt, ka esam radīti laimei. Ticat? Bet vai jūtaties laimīgi? (Daži atbild apstiprinoši.) Slava Dievam! Nu varbūt ne visi un varbūt ne vienmēr arī tie, kas tā atbildēja. Bet tā ir patiesība. Tā māca Baznīca un svētie, ka Dievs cilvēku ir radījis, lai viņš būtu laimīgs. Un mūžībā [...] cilvēks redz Dievu un ir laimīgs. Vecajā Derībā redzam, ka cilvēki saka – es redzēšu Dievu un nomiršu, jo viņi uzskatīja, ka šī pieredze izrauj viņu no miesas.

Cilvēks ir radīts laimei. Kāds tam sakars ar šodienu? Mēs zinām, ka paradīzē pēc radīšanas cilvēkam bija ļoti tiešs kontakts ar Dievu un labs kontakts ar savu sievu – viņi nestrīdējās, sieva viņam nepārmeta, bija saskaņa. Un zinām, ka diemžēl parādījās trešais, kas pierunāja darīt to, ko Dievs teica nedarīt – apēst aizliegto augli, kas, protams, nebija ābols, kā to attēloja. Es to formulēju tā – Dievs norādīja, kas ir labs un ļauns, un aicināja nepārbīdīt robežas, tas ir, nesāc pats noteikt, kas ir labs un ļauns. Nedari ļaunu, lai to pārbaudītu, jo bieži ļaunais nāk zem skaistas maskas un mēģina iestāstīt, ka būsi laimīgs.[...] Un cilvēks sabruka. Viņa personības viengabalainība starp juteklisko, intelektuālo un garīgo sfēru izšķīda un kopš tā laika [...] attiecībās vīrs sāka apsūdzēt sievu, sieva vīru… Izjūk attiecības starp cilvēkiem un ar Dievu. Diemžēl tā ir realitāte, kas ir pasaulē, kas ir grēka sekas.

Visos laikos visās civilizācijās cilvēkiem ir bijusi savas nepilnības apziņa, vienlaicīgi arī apziņa par Dievu, kas ir pilnīgs un svēts, ka starp abiem pastāv milzīgs bezdibenis. Cilvēku ciltis ir vienmēr mēģinājušas pārvarēt šo bezdibeni un atgriezties pie sākotnējās viengabalainības. Tā laime – skatīt Dievu – var skanēt abstrakti, ja mums nav dzīvā Dieva pieredzes, bet ikvienam no mums ir bijusi mīlestības  saskarsme ar tuvākajiem. Tā ir piedzīvota tēva, mātes, brāļu, māsu, kāda cilvēka nesavtīga mīlestība. Tā aizskar sirdi. Varbūt šī laimes pilnība, ko paredzējis Dievs, ietver arī cilvēcisko aspektu, ko sauc par svēto sadraudzību? [...]

Visos laikos cilvēki ir vēlējušies atgriezties pie tā, kas bija paradīzē. Kādā veidā? Un tas ir atslēgas vārds šodien, kad svinam Euharistijas iedibināšanas svētkus. Ko nozīmē šis upuris? Kāds ir šī izlīguma ar Dievu atgriešanās ceļa noslēgums? Cilvēki upurus lika visdažādākajā veidā, lai tiktu vaļā no nepilnības un netīrības sajūtas. Kad nebija ar harmonijas ar Dievu, lai to pārvarētu, cilvēki nesa upurus. Tie bija dažādākie – augļi, jēri, vērši, putni, maize, vīns, pārtika. Pagāniskajās reliģijās arī cilvēku upuri. [...] Caur upuriem cilvēks mēģina kaut kādā veidā izpirkt savu vainu, atbrīvoties no Dieva soda, no grēka sekām, jo upuris vienlaicīgi izsaka cilvēka iekšējo apziņu, ka pasaulē ir taisnīgums – ja esi sagrēkojis, tad ļaunumam ir sekas. Lai to izpirktu, vajadzīgs upuris. Vecajā Derībā redzam, ka upuru kļūst arvien vairāk [...] Praviešu laikos tiek vairāk uzsvērts, ka Dievam svarīgāks, nevis ārējais aspekts, bet gan cilvēka sirds. Caur pravieti Osiju Dievs saka, ka vēlas žēlsirdību, nevis upurus. Satriekts gars ir upuris Dievam. Tiek meklēts, kas ir būtiskākais upurī. [...]

Jēzus Kristus ir tas Dieva kalps, par kuru runā pravietis Isaja, kurš saka – atdošu savu dzīvību par draugiem, par tautu. Dieva kalps, kurš pats kļūst par upuri. Būs cilvēks, Dieva kalps, kurš paklausībā atdos savu dzīvību par kalpiem. Vēl cits aspekts, kas Jaunajā Derībā parādās, ka Viņš ir Pashas jērs, kas tika nokauts, kad Izraēļa tauta ceļoja no Ēģiptes. Tajā naktī visi pirmdzimtie Ēģiptē tika nogalināti. Lai izraēliešu pirmdzimtie netiktu nonāvēti, viņiem vajadzēja ar jēra asinīm uzlikt zīmi uz durvīm. Jaunajā Derībā tiek teikts, ka Jēzus Kristus asinis ir tās jēra asinis, kas pasargā no atriebēja eņģeļa [...]

Tātad Jēzus asinis kā jēra asinis, kas palīdz iziet no verdzības zemes. Būtiskais ir tanī, ka Vecās Derības upuri bija tikai zīmes un simboli, [...] bet tiem nebija spēka atbrīvot no grēka, no nāves varas. Tā vēsts, kas ir Jaunās Derības sirdī, ir upuris, ko salika Jēzus Kristus, atdodot savu dzīvību, nomirstot pie krusta – tā ir samaksa par mūsu grēkiem. Mums ir atvērtas durvis, lai atjaunotu attiecības ar Dievu un tuvākajiem. Tas ir dziļš noslēpums. To sauc par atpestīšanas noslēpumu. To nevar stāstīt tiem, kas nav ticīgi, jo viņi nesapratīs. Arī Jēzus saka – nemetiet pērles cūkām, jo viņas tās samīdīs.

Tā ir esence – Jēzus Kristus salika sevi upurī. Tas ir visu Vecās Derības upuru piepildījums. Kad mēs to pieņemam ticībā, [...] ka viņa upurim ir nozīme man personīgi, manām problēmām, attiecībām un attiecību problēmām ar tuvākajiem, ar Dievu, tad tā ir atbilde uz visām šīm problēmām. Un pēc šī upura pieņemšanas lūdzu, lai Viņš piepilda tās sēras, kur līdz šim bija grēks, nepilnība, šaubas. Pāvests Francisks pirms pāris dienām rakstīja – kas bēg no krusta, tas bēg no augšāmcelšanās. Es teikšu – kas bēg no Kristus upura un nevēlas to pieņemt, tas bēg no laimes tās dziļākajā nozīmē. Šodien šis dievkalpojums mums to atgādina un palīdz atvērties šim lielajam noslēpumam. Lai Dievs mums palīdz pieņemt visu to, ko caur šodienas svinībām ir sagatavojis mums!

Tekstu no audio ieraksta sagatavoja LRKB IC

Foto - la.lv. Timurs Subhankulovs

Esmu par tādu mākslu, kurā galvenā ir gara dimensija,” teic Romas katoļu baznīcas Rīgas diecēzes arhibīskaps metropolīts Zbigņevs Stankevičs la.lv intervijā.

Par Jāņa Rozentāla izstādi, kas norisinājās Latvijas Nacionālajā mākslas muzejā, arhibīskaps Stankevičs stāsta: “Rozentāls, portretējot sievietes, pratis dziļi ielūkoties viņu dvēselē. Muzejā bagātīgi bija pārstāvēta arī mitoloģiskā līnija, piemēram, glezna “Melna čūska miltus mala”.

Interesants ir Rozentāla izteikums par baznīcas mākslu. Raksturojot situāciju sava laikmeta dievnamos, viņš bijis ļoti kritisks: “Aiz smieklīgām bailēm piedāvāt cilvēkiem kaut ko nepierastu, bet labāku, pamazām pieradināt viņus pie tā, izkopjot viņu gaumi, arvien tiek mēģināts iztapt viņu bērnišķīgajām prasībām, nevis apmācīt un audzināt viņus. Tālab arī gleznas ir kļuvušas tik nenozīmīgas un neinteresantas, ka tām vairs nav galīgi nekādas nozīmes dievkalpojuma noskaņas bagātināšanā, un neviens tās neņem vērā. Tāpēc tās ir pavisam liekas, ja ne pat kaitīgas, jo cilvēka gaumi nevis pacilā, bet velk lejup, sabojā.” Teiktais lielā mērā ir aktuāls arī šodien attiecībā uz mākslu, kas ir mūsu dievnamos, un arī uz mūsu mākslu un kultūru vispār. Saskatu šādu problēmu glezniecībā, teātra mākslā un, protams, izklaides žanrā. Esmu saskāries teātrī, operā, arī izstādēs ar to, ka notiek izdabāšana skatītājam un tiek mēģināts spēlēt uz viņa jutekļiem, instinktiem, bet netiek strādāts pie tā, lai ar mākslu cilvēku paceltu augšup, modinātu viņa garu.”

Taču runājot par ATMODU Stankevičs atgādina: “Atmodai vajadzīgas daudzas dimensijas – jābūt garīgajai (kuru neredzu bez reliģiskās dimensijas), taču arī kultūras dimensijai, patriotiskajai dimensijai. Tās ir saistītas ar daudziem mākslas veidiem – mūziku, glezniecību, teātri utt. Atmodai vajadzīgi arī materiālie priekšnosacījumi, jo, lai cilvēks pievērstos garīgajām vērtībām, viņam nepieciešams kāds iztikas minimums.”

Par publicēta Imanta Lancmaņa altārgleznu, par kuru autors sacīja, ka mūsdienās Kristus augšāmcelšanās aina nevar būt apcerīga, omulīga. Jo 2016. gadā Kristus ir drūms un jautājumu pilns, ieraugot mūsu pasauli visnotaļ nekristīgu, arhibīskaps dalās savā viedoklī: “Biju uz šīs gleznas atklāšanu un patiešām priecājos, ka šāds novatorisks darbs ir tapis. Interesanti, ka Lancmaņa kungs Kristu, kam ap vidu ir Lielvārdes josta, ielicis Latvijas ainavā un kontekstā un četrus Kristus kareivjus attēlojis kā dažādu laikmetu pārstāvjus Latvijas vēsturē. Vēstījums ir intelektuāli garīgs; ar mākslas līdzekļiem tiek uzdots jautājums – kā tu pret šo notikumu attiecies, ko tas nozīmē tev šodien?”

Foto: Toms Grīnbergs, Latvijas Universitātes Mediju un mārketinga centrs

12. maijā Latvijas Universitātē notika Vatikāna valsts sekretāra P.Parolina lekcija, kas bija veltīta pāvesta Franciska enciklikai “Laudato si”. Lekcijas jautājumu un atbilžu daļā iesaistījās arī LR izglītības un zinātnes ministrs K.Šadurskis,-ziņo spektrs.com/katedrale.lv

Viens no galvenajiem publiskajiem pasākumiem kardināla vizītes laikā Latvijā bija lekcija Latvijas Universitātē ”Pasaules un cilvēka redzējums enciklikā “Laudato si””, kas bija saistīta ar enciklikas izdošanu latviešu valodā. Uzrunā kardināls Pjetro Parolins pieskārās trim aspektiem, kas piemīt enciklikai „Laudato si”. Tie ir „kopējais nams”, apziņa par to, ka ir jāuzņemas individuāla atbildība, un dalīšanās atbildībā, pamatojoties uz subsidiaritātes principu.

Pēc uzrunas klātesošie uzdeva jautājumus viesim, un viens no tiem bija par kardināla viedokli jautājumā par Latvijas bīskapu nostāju Stambulas konvencijas gadījumā. P.Parolins atbildēja, ka viņam ir saprotama Latvijas garīdznieku nostāja, jo konvencijas principi ir pretrunā kristīgajai mācībai. Atbildē iesaistījās arī Rīgas arhibīskaps metropolīts Zbigņevs Stankevičs, kurš uzsvēra, ka konfesiju līderi ir pret vardarbību pret sievietēm, taču Stambulas konvencijas gadījumā “problēma ir ar saturu, jo konvencija necīnās ar vardarbību pret sievietēm, bet ar mūsu esošo vērtību modeli – priekšstatu par ģimenes identitāti”.

Pēc arhibīskapa teiktā savu komentāru izteica arī Kārlis Šadurskis. Izglītības un zinātnes ministrs teica: ”Es visnotaļ pievienojos tam, ko teica arhibīskaps. Pēc hierarhijas starptautiskie līgumi ir ar augstāku prioritāti pār nacionāliem likumiem. Un tāpēc mums škiet, ka valdības vakardienas pieņemtais lēmums ir adekvāts un pilnīgā saskaņā, tai skaitā, ar arhibīskapa teikto. Jo valdība deva uzdevumu labklājības ministram parakstīt šo konvenciju ar atrunu, cik tālu tas nav pretrunā ar mūsu Satversmē definētajām vertībām. Un, ja mēs runājam par mūsu Satversmi, tad Satversmes preambulā ir definētas vērtības, kam seko Latvijas valsts, bet Satversmes 110.pantā ir definēta laulība, līdz ar to tie riski, kurus, manuprāt, ļoti pareizi minēja arhibīskaps ir novērsti.”

Foto:Integrālās politikas studijas

Saeimā un Eiropas Savienības mājā norisinājās tikšanās ar domātāju un mākslinieku Bernāru Sordē (Bernard Sordet). Saruna notika saistībā ar Bernāra Sordē „Jaunai pasaulei pēc vētras” veltītās gleznas izstādi ES mājā un tā būs apskatāma līdz 31. janvārim. Savukārt Saeimā tikšanās norisinājās saistībā ar B.Sordē grāmatā “Iespējamā Eiropa” paustām atziņām.

Par autoru: Bernārs Sordē ir domātājs, mākslinieks, pasniedzējs, vairāku grāmatu un manuskriptu autors. Ieguvis inženiera, kibernētiķa un ekonomista izglītību un lielu daļu sava profesionālā mūža veltījis Eiropai un Latvijai. Septiņus gadus (no 1998. līdz 2005. gadam), Sordē strādāja par padomnieku Eiropas Komisijas delegācijā Rīgā ekonomikas un sociālajā politikā, veicinot Latvijas iestāšanos Eiropas Savienībā.

Bernāram Sordē Džordžones darbs licis domāt par pasaulē notiekošām pārmaiņām – pārliecināties par to, ka šīs pārmaiņas tiešām notiek, un vienlaikus paust savu pārliecību par tām. Kopā ar Džordžoni Bernārs Sordē apcer migrācijas, reliģijas, sabiedrības un sabiedrības formas jautājumus.

Savās pārdomās mākslinieks un domātājs izmanto tēmu, kas viņu nodarbina jau sen, un tā ir „pēc-Lieldienu” tēma, kas saistās ar „Vakariņām Emausā” un skar atmiņu, proti, kādu iespaidu uz cilvēku atmiņu atstājis Lieldienās piedzīvotais. Bernārs Sordē uzskata: „[..] Pasaules sarežģītību, kam pamatā ir egoisma radītās atšķirības, varēs atrisināt, tikai panākot pasaules un cilvēces vienotību – tā ir mācība no Karavadžo „Vakariņām Emausā” (1601) – visiem jānāk pie viena galda, lai risinātu jautājumus, kas saistās ar iekšējo pārliecību, cerību, ticību cilvēces daudzveidībai, tam, ka esam līdzīgi un savstarpēji papildinoši”.

Savukārt grāmatā “Iespējamā Eiropa” autors raksta par to, ka Eiropas attīstība nav iespējama pašreizējā „post-industriālās finansializācijas” laikmetā, kur valda „Finanses” jeb nauda un peļņa kā visu lietu mērs un globalizācijas pamats. Tādēļ viņš aicina kardināli mainīt domāšanu un pārskatīt mūsu pieeju Eiropas attīstībai. Grāmatā secināts, ka nacionālās valstis nežēlīgā savstarpējā konkurencē izdabā globālajiem investoriem. Tikmēr investoriem maz rūp lokālo teritoriju attīstība, vide, labklājība, kultūra, ja vien tas neatbilst peļņas gūšanas interesēm. Investoru vajadzībām tiek pielāgotas valstu gan izglītības, gan tieslietu sistēmas. Globālo investoru interesēs ir veicināt masveida migrāciju, kas nav salāgojama ar integrētspēju un degradē kultūrvidi. Tāpat globālie investori ir ieinteresēti finanšu sistēmā, kas uztur nodokļu slēpšanas oāzes. Cilvēki aizvien vairāk krīt trulā patērēšanas dzīves veida gūstā, kas ir pilnīgs pretsts kultūrai un radošai brīvībai.

Tikšanos Saeimā rīkoja Saeimas Deputātu grupa no integrālās politikas studijām, un uz to bija aicināti Saeimas deputāti, garīdzniecības pārstāvji un sabiedriskās domas veidotāji.

Foto: Reinis Inkens Saeimas Kanceleja

Sarunas centrā bija integrālā politika un B.Sordē grāmatā “Iespējamā Eiropa” paustās atziņas. Grāmata ir lieliska dāvana integrālās politikas domas izkopšanai Latvijā, uzskata deputātu grupas vadītājs Ilmārs Latkovskis (NA), skaidrojot, ka integrālā politika ir tāds skatījums uz politiku, kas vienlīdz ņem vērā ne tikai materiālās labklājības kritēriju, kas ir mūsu politikas pamatā, bet arī dzīves vidi, kultūru un garīgo dimensiju.
Tāpat integrālā politika ir par vienotu, nesadalītu personību politikā, norāda deputātu grupas vadītājs. “Tik bieži dzirdam atklāsmes – “kā cilvēks es darītu tā, bet kā politiķim man jārīkojas citādi”. Politikas koncepti sāk noteikt cilvēka būtību. Mums nemaz nenāk prātā, ka ejam pretējā virzienā. Cilvēciskajai būtībai jābūt tai, kas veido politiku,” atklājot diskusiju, sacīja I.Latkovskis, un uzsvēra – integrālās politikas studijas ir vingrināšanās atvērtai domāšanai.
Piedzīvojam ceļu uz citādu Eiropu

“Līdz ar patvēruma meklētājiem piedzīvojam mutāciju – ceļu uz citādu Eiropu,” diskusijā Latvijas parlamentā uzsvēra franču domātājs un rakstnieks Bernārs Sordē (Bernard Sordet).

Savā uzrunā B.Sordē pieskārās pašreizējiem starptautiskajiem izaicinājumiem, tostarp “Islāma valstij” un Arābijas pussalas valstīm, kas kļuvušas turīgas derīgo izrakteņu dēļ. Viņš uzsvēra, ka notiekošais ir vairāk nekā karš. Lai nonāktu pie ilgstoša miera, valstis jāpulcē pie sarunu galda un jāvieš skaidrība – kāda ir katras valsts loma pasaulē, kas ir tās atbalstītāji un pretinieki valsts iekšienē un ārpus tās. Ir nepieciešama valstu saliedētība to iekšienē, gan arī ārējs biedriskums, pauda B.Sordē.
I.Latkovskis uzsvēra, ka divos Sordē pozitīvi apskatītajos jautājumos nevar nerēķināties ar latviešu traumatisko pieredzi. Viens jautājums ir migrācija, otrs ir aicinājumi pret privātīpašumu. Abi saistās ar vardarbību pret latviešiem padomju laikos.
Uz jautājumu, kādu lomu nākotnes Eiropā B.Sordē redz kristietībai, viņš atbildēja, ka redz tās evolūciju. Kristietība mūsdienās vairs nav tikai kaut kas iekšējs, tā ir sekularizējusies un ir atvērta citām reliģijām.

Diskusijā Rīgas arhibīskaps metropolīts Zbigņevs Stankevičs pauda viedokli, ka kristietība mijiedarbojas ar pasauli, kas ir kustībā, taču tās kodols ir nemainīgs. Ja kristieši nezaudēs būtību, Eiropa saglabāsies, sacīja Z.Stankevičs un uzsvēra – mums ir jāpalīdz reālajiem patvēruma meklētājiem, bet nedrīkstam pakļauties viņu diktētiem noteikumiem. Vienlaikus arhibīskaps aktualizēja jautājumu par Eiropas identitātes jautājumu un retorisku vaicāja – vai mēs zinām, kāda tā ir, atzīmējot – patvēruma meklētāji par savu identitāti ir pārliecināti.
Integrālās politikas studiju grupa ir tās dalībnieku pašpalīdzības grupa cilvēciskās, garīgās dimensijas nepazaudēšanai politikā, informē I.Latkovskis. Plānots, ka grupa rīkos lekcijas un priekšlasījumus arī plašākai auditorijai; diskusija ar B.Sordē dalību ir pirmais šāds pasākums.
Foto: Reinis Inkēns, Saeimas Kanceleja

Ilmāra Latkovska pārdomas par dzirdēto: Piepildījušās bažas, kuras nenožēloju

Foto: Juris Kalniņš

Sordē sarunai piešķiļ dzirksti, viņa domas lidojumam ir augstums un dziļums. Bija bažas, ka Bernārs Sordē daudziem politiķiem paliks nesaprasts. Bija bažas, ka dažiem Sordē stāstījums šķitīs kaut kāds murgs. Attiecībā uz daudziem šīs bažas patiešām piepildījās. Bet es ne kripatiņu nenožēloju to, ka uzaicinājām Sordē uzstāties politiķu auditorijā.
Manuprāt, Sordē ļoti precīzi tver un formulē vairākus mūsdienu cilvēku un politiku novārdzinošu problēmu cēloņus, piemēram:
a) patēriņa sērgas nospiedošā dominance pār kultūru un radošumu;
b) cilvēka atsvešinātība no sava darba un tā augļiem, t.sk., politiskās darbības;
c) globālo korporāciju dominance pār nacionālo valstu un kultūru interesēm;
d) politiķu nespēja sadarboties kopīgā labuma interesēs.
Iepriekš mani uzrunāja arī Sordē atziņa, ka pārmērīgā un nekontrolētā migrācija arī ir kultūras un cilvēka būtību degradējoša iezīme. Es pieņēmu, ka ar šo Sordē ir lieliski raksturojis arī akūto migrācijas krīzi Eiropā. Izrādījās, ka pats Sordē tādam attiecinājumam nepiekrita. Es viņam teicu, ka man jau tādas aizdomas bija, taču tik un tā viņa idejas paturu savā argumentācijas arsenālā. Kaut gan man zināmas korekcijas savās domās bija jāievieš gan. Pieļauju, ka pēc migrantu bēdīgi slavenajām Jaungada nakts izdarībām Ķelnē arī Sordē šo to varētu koriģēt savos uzskatos.
Sordē dedzīgi runā par diviem jautājumiem, kuros latviešiem vēl dzīvā atmiņā nelāga pieredze – pret privātīpašumu un par migrāciju. Šajos jautājumos jāuzmanās abpusēji. Parasti grūti ir saprast, ka tava personiskā pieredze nav vis izsmeļoša patiesība, gluži tāpat kā nesatricināmie koncepti, kurus tu esi pieņēmis.
Sordē mums teic: Eiropai neizvairīties no būtiskām pārmaiņām. Cik daudz mēs vēlamies par to dzirdēt un domāt?

Bernāra Sordē piecas galvenās atziņas par darbības virzieniem jaunas Eiropas izveidē

Pirmkārt, jauna Eiropa dzims, cilvēkiem atļaujoties pārkāpt pašreizējās, finansēs balstītās Sistēmas uzspiestos „evolūcijas” likumus. Kultūras vara aizpilda tukšo un noplicināto formu, ko radījusi pašreizējā paradigma. Tieši kultūras vara ir tā, kas ļaus cilvēkiem pašorganizēties, tādējādi saglabājot savu kultūru. Piemēram, Gvijāns, Gvadelupe, Martinika rakstnieki, dzejnieki, kuri vēlas veidot savu, Klusā okeāna kultūras brīvības telpu, kas nenozīmē Parīzes vai Vašingtonas uzspiestu kultūru. Arī Latvijā novērota spēja pulcēt cilvēkus, piemēram, dzejas un citos kultūras pasākumos, tādējādi transcendējot kultūras. Cilvēki piedzīvo aicinājumu „vairs nekam neticēt”. Tā nozīmē pretoties ilūziju institucionalizēšanai, kas notiek, Eiropas institūcijām „piesavinoties” jēdzienus, vārdus, kas ir svarīgi cilvēkiem (nabadzības apkarošana, solidaritāte, darbavietas, utt.), radot ilūziju, ka institūcijas nodarbojas ar šīm lietām. Taču cilvēki redz, ka uzlabojumu nav; institūcijas patiesībā attālina cilvēkus no iespējamiem risinājumiem. Institūcijas rada ilūzijas cilvēkos, lai tikai saglabātu pašreizējo paradigmu, bet cilvēki šīm institūcijām vairs netic.

Otrkārt, jauna Eiropa veidosies, cilvēkiem pašorganizējoties tādā federācijā, kas pievēršas vērtību meklējumiem. Cilvēki, kuri uzdrošinās pārkāpt pašreizējās, finansēs balstītās Sistēmas uzspiestos „evolūcijas” likumus, mobilizējas, mēģinot atgūt kādreiz zaudētās vērtības, kā arī definējot jaunas vērtības, centrā izvirzot solidaritāti, jo tā ļauj pašorganizēties un veidot tādu pasauli, kur valda unikālais, individuāli risinājumi. Eiropu var vienot tikai tādas programmas, kas spēj mainīt vērtību morfoloģiju, tāpēc, piemēram, Eiropas stratēģijās izvirzītā pētniecības finansējuma mērķa vietā būtu jārunā par to, kā attīstīt radošumu valstī. Ja gribam, lai attīstītos pētniecība, jāstrādā pie tādas vides radīšanas, kas veicina cilvēku radošumu.

Trešais darbības virziens jaunas Eiropas izveidē ir tas, ko var dēvēt par korekciju ieviešanu ar savu vai ārpusē iegūtu „cilmes šūnu” palīdzību. Viens ukraiņu filozofs sacīja, ka Kijevas Maidans pārstāv daudz „cilmes šūnu”, kas transformēs Eiropu, ļaus koriģēt tās evolūciju. Var tam piekrist. Ukrainā ir cilvēki, kas saprot, kas Eiropai būtu jādara. Bieži vien tieši kāds no ārpuses palīdz mainīties. Pārāk daudz tiek klausīts cilvēkiem, kuri atbalsta esošo paradigmu. Bet būtu vērts pajautāt grieķiem – kādas izmaiņas viņi rekomendē Eiropai? Vai Tunisijai, kas dzīvo apakšuzņēmēju (ekonomikas) modelī un pārstāv ķēdes beigu posmu. Redzams, ka cilvēki vēlas veidot jaunu modeli.

Piemēram, tādu, kas ļaus samazināt enerģijas rēķinus, samazinot kopējo preču un pakalpojumu patēriņu; samazināt nodokļu slogu, kas gulstas uz darbu, un pārcelt to uz kapitālu, uzkrājumiem. Starp citu, uzņēmējiem jāsaprot, ka sociālais nodoklis pieaudzis tamdēļ, ka uzņēmumi atteikušies no sociālām funkcijām. Sociālā funkcija ir izšķiroša, lai uzņēmums spētu sekmīgi funkcionēt.

Ceturtais posms jaunas Eiropas izveidē, ir autonoma kultūru „konstitucionalizācija”. Ikvienā valstī dzīvo vairākas kultūras, un tām pašām būtu jāvienojas par kopdzīves modeli, nevis jāgaida, ka valsts to definēs. „Piedāvājuma” jeb „no augšas” diktētas politikas laiks ir beidzies. Tā vietā nāks cilvēku „pieprasījums” pēc (sociālas) ētikas sabiedrībā. Eiropu veidos autonoma kultūru pašorganizēšanās, un valstu, institūciju uzdevums būs atbalstīt šo sadarbību starp dažādām kopienām.

Piektajam darbības virzienam jaunas Eiropas izveidē raksturīga līdzatbildība par pasauli. Nevar dzīvot atrauti no pasaules. Nevar piekrist apgalvojumam, ka Eiropa nevar uzņemties rūpes par visām pasaules likstām. Gluži otrādi – mums, Eiropai, ir jārūpējas par pasauli.

Migranti, kas ierodas Itālijā, Rumānijā, Bulgārijā, Grieķijā… vai arī čigāni nav tikai Rumānijas vai Francijas lieta. Mūsu laiks prasa daudz lielāku mobilizēšanos un pievēršanos pasaulei, nekā to spēj nodrošināt dažādas Eiropas vai pasaules mēroga (sadarbības vai palīdzības) programmas.

Runājot par šo darbības virzienu, tas ir kaut kas vairāk par eksperimentālu pieeju (pamēģināsim, un tad jau redzēs, kas iznāks…); tā nozīmē kolektīvu vizionārismu. Cilvēki paši noteiks savu nākotni un attīstības ceļu, neuzņemoties Finanšu diktētās attīstības slogu, noraidot kapitālisma un imperiālisma savienību.

Ejam jaunā – solidaritātes un līdzatbildības – laikmeta virzienā. Tas būs intro-renesanses laikmets. Mainoties savā iekšējās revolūcijas procesā, atdzimst valstis, jo pievēršas vērtībām. Iekšējā renesanse ļauj cilvēkam apzināties, ka viņš nav vergs, bet gan pētnieks un sava amata meistars, pietiekami nobriedusi personība, kas spēj definēt nepieciešamos nosacījumus savas pētniecības un amata meistarības turpināšanai. Sistēmas „evolūcijas” likumu pārkāpšana notiks katrā indivīdā, radot iekšēju renesansi. Tās būs kapitālisma un imperiālismu beigas un izpaudīsies kā solidāra Dzīves ekonomika, kur nauda un finanses vairs nebūs noteicošais.

Līdzīga ziņa: Bernārs Sordē: Esmu norūpējies par pasaules konfliktu 

Foto: Edijs Pālens/LETA

Kristieši tiek vajāti, pirmkārt, valstīs, kur plaukst radikālais islāms, tur pret viņiem tiek kurināts iracionāls naids, intervijā aģentūrai BNS pavēstīja Romas Katoļu baznīcas Rīgas arhibīskaps-metropolīts Zbigņevs Stankevičs,-ziņo spektrs.com/apollo.tvnet.lv

Viņš norādīja, ka kristietība tiek uztverta kā konkurents, kuru vēlas vardarbīgā veidā iznīcināt.

Stankevičam bijusi saruna ar Jeruzalemes patriarhu, kurš ir atbildīgs arī par Jordāniju. Patriarhs sacījis, ka Amānā ir astoņi tūkstoši kaldiešu kristiešu, kuri ir aizbēguši, glābjot savas dzīvības un ticību. Viņi varējuši piekrist kļūt par musulmaņiem un tad varētu palikt savās mājās, bet viņi to nav vēlējušies, atstājuši visu un «šobrīd viņiem nav jumta virs galvas».

«Es mūsu valsts pārstāvjiem piedāvāju pieņemt šos bēgļus un tādējādi mums nebūtu musulmaņu radikalizācijas risku. Diemžēl atruna bija tāda, ka Eiropas Savienība to neatbalstot un ir citi kritēriji bēgļu atlasei. Minētajiem kaldiešu kristiešiem vērtību sistēma ir līdzīga mūsējai, tādējādi būtu daudzkārt samazināti integrācijas problēmu riski,» sacīja Stankevičs. Tāpat viņš pauda, ka pēdējo mēnešu notikušo spridzināšanas mērķu ir «iebiedēt, izraisīt naidu un izraisīt civilizāciju sadursmi, karu».

“Stāšanās laulībā tagad ir maksimāli vienkāršota. Cilvēki, kuri nav reģistrējuši savu laulību, pretendē uz to, ka viņiem būs tādas pašas tiesības kā laulātajiem? Tā ir bijusi viņu izvēle – nelaulāties. Tāpēc tagad viņiem ir jāuzņemas atbildība par to, jo tās ir viņu lēmuma sekas,” uzskata arhibīskaps.

Lūgts komentēt konkrētu gadījumu, kad tiesa noraidīja Zolitūdes traģēdijā bojāgājušā glābēja civilsievas pieteikumu par faktiskās civillaulības fakta konstatēšanu, Stankevičs skaidro, ka “šī traģēdija parāda, kādas ir sekas tam, ka cilvēki bezatbildīgi izrīkojas ar savu dzīvi un seksualitāti, dzīvojot kopā bez laulības”.

“Līdzjūtību un žēlsirdību nereti mēdz atdalīt no patiesības. Ja to atdala, tad tā kļūst par izdabāšanu cilvēka iegribām, zemākajām kaislībām, beigās šai atdalīšanai ir destruktīva ietekme. Jā, protams, es jūtu līdzi tai sievietei, bet patiesība ir tāda, ka tās ir viņas un tā cilvēka, kurš gāja bojā, lēmuma sekas,” intervijā “Neatkarīgajai” norāda arhibīskaps.

– Vai akadēmiskā rakstu krājuma Latvieši un Latvija četros sējumos sniegts pietiekams priekšstats par kristietību Latvijā?

– Nē. Šajos četros sējumos tā atsegta pārāk nabadzīgi. Taču domāju, ka šie sējumi arī nepretendē uz izsmeļošu pilnību. Labi, ka tie ir. Tas, kas tajos ir, ir labi. Bet – tas nav pilnīgi. Reliģijai kā tādai (pat ne kristietībai) šajos sējumos veltītas 25 lappuses. Pastāv doma, ka vajag piekto sējumu, kurā padziļinātā veidā un saistībā ar Eiropu būtu atklāta tieši šī reliģiskā, kristīgā dimensija. Jo, tieši pateicoties kristietībai, Latvija nonāca Eiropas kultūras apritē. Pirms tam tā bija pagānu zeme, kurai nebija garīgās, kultūras saiknes ar pārējo Eiropu. Pateicoties kristietībai, Latvija atvērās tam, ko mēs šodien saucam par Rietumu civilizāciju.

– Rakstu krājuma iznākšanai veltītajā konferencē jūs iebildāt kādam no runātājiem, kurš teica, ka Dievs nav persona. Vai Dievs ir latvietis?

– Pēc tam es šo atziņu pārrunāju ar izteikuma autoru, un viņš teica, ka saistījis savu sacīto ar pagāniskajām dievībām. Tad, protams, var tā uzskatīt. Jo, kā saka Svētie raksti, pagānu dievi nav dievi, bet elki. Līdz ar to viņi nav personas. Bet Dievs, ko apliecina kristīgā reliģija, protams, ir persona. Viens Dievs trijās personās. Trīsvienīgais Dievs. Protams, var vilkt zināmas paralēles ar cilvēku – viens cilvēks, kuram piemīt prāts, griba un emocijas. Vai Dievs ir latvietis? Āfrikā var redzēt (vismaz tā man stāsta) krucifiksu, kur Jēzus Kristus ir nēģeris. Katra tauta, katra rase uztver Dievu caur savas kultūras prizmu. Un tad kaut kādā ziņā var teikt, ka Dievs ir latvietis, krievs, ķīnietis,… Dievs ir tuvs ikvienam. Kāds no svētajiem teica: Tu esi tuvāks man nekā es pats. Tādā ziņā, ka Dievs ir klātesošs visdziļākajās cilvēka būtības dzīlēs, visdziļākajā intimitātē. Viņš ir labvēlīgs cilvēkam, viņš mudina sasniegt to dziļumu, kur cilvēks var sastapt un īstenot pats sevi. Atklāt savu identitāti, kuru īstenojot cilvēks rod piepildījumu nevis ārējā, materiālo iegribu un ambīciju čaulā, bet savā patiesā aicinājumā. Lūk, šādā nozīmē var teikt, ka Dievs ir arī latvietis. Bet – ne tikai latvietis.

– No vienas puses – man liekas dīvainas spekulācijas, kuras (pēc tik daudziem gadsimtiem kopīgas vēstures) noraida kristīgā klātbūtni latviskajā, pat grib to izstumt un nošķirt. No otras – piemēram, vārdi „pareizticīgā civilizācija” mani dara tramīgu, jo liekas saturam draudu manai gribas brīvībai. Kā katoļi uztver etniskā attiecības ar kristīgo?

– Katoļu baznīca pēc definīcijas ir katoliska – universāla un visaptveroša. Tas nozīmē, ka katoliskā baznīca sludina Evaņģēliju visām tautām, visām nācijām un ir par vienotību daudzveidībā. Agrāk bija gadsimti, kad tika mēģināts veikt to, ko sauc par latinizāciju. Uzspiest vienu ritu. Bet no tā katoliskā baznīca jau sen ir atteikusies. Šobrīd ir pilnīgi skaidrs, ka vienīgais iespējamais un atzīstamais modelis ir vienotība daudzveidībā. Ir viens Evaņģēlijs, bet tā vērtības iemiesojas daudzās un dažādās kultūrās, valodās, tradīcijās. Vērtības ir kopīgas, bet izpausmes formas un ietērps var būt ļoti atšķirīgi. – Man šķiet, ka līdz daudzveidībai mēs šajā modelī varētu būt tikuši, bet ar to vienotību gan vēl pasmagi. Iespējams, baznīcā iedami, mēs šo modeli pieņemam pilnībā, bet ikdienā citādais mums nereti šķiet ienaidnieks. Varbūt esam pārāk neizglītoti? – Domāju, ka izglītība ir tikai viens aspekts. Protams, tā ir ļoti svarīga. Tā paver gan apvāršņus, gan dod objektīvai analīzei nepieciešamos instrumentus. Tā palīdz saprast citus un izteikties viņiem saprotamā valodā. Bet – ar izglītību nepietiek. Jo arī izglītību var izmantot gan miera mērķiem, gan lai radītu kodolbumbu. Taču, ja cilvēks tiecas pēc zināšanām nevis tāpēc, lai padarītu tās par instrumentu savu egoistisko mērķu sasniegšanai, bet tāpēc, ka meklē patiesību un kalpo šai patiesībai, tad ir cerība, tad sabiedrība pašattīrās. Jo tad pirmajā vietā ir patiesība. Nevis kaut kādas manas iegribas, ideoloģiskās intereses un tā tālāk.

– Vai nācija var būt kristīga?

– Par to atkal jārunā niansēti. Par kristīgu var saukt cilvēku, kurš pieņēmis Jēzu Kristu kā patiesu Dievu, kā patiesu cilvēku un ir sapratis, ka, pateicoties Jēzus Kristus upurim, man tiek dota brīvība no ļaunuma, no manu netikumu valgiem, no tā, ko kristieši sauc par grēku. Tātad – ja cilvēks to ir pieņēmis, ja tā viņam ir galvenā vērtība un viņš tai seko, tad viņš ir kristietis. Var būt arī nācija, kura ir pieņēmusi šo labo Evaņģēlija vēsti, pieņēmusi Evaņģēlijā ietvertās vērtības par savas nācijas pamatvērtībām. Iestrādājusi tās likumos un tad ar visiem spēkiem tām sekojusi. Protams, nekad tas nebūs simtprocentīgi. Jo nekad nebūs tā, ka tautā visi ir svētie. – Tā man liekas drīzāk juridiska vai politiska atbilde. Ar balsu vairākumu nevienu nevar iztaisīt par kristieti. – Bet es teikšu, ka nācijā ir iespējama kāda kritiskā masa. Un tad, kad tā kritiskā masa ir pārsniegta, kristīgais atklājas nācijas likumos, pamatuzstādījumos. Tādā gadījumā var runāt par kristīgu nāciju.

– Vai par liekuļu nāciju…

– Dzīvē diemžēl bieži var sastapt to, ka kristietība ir tikai piesegs. Ak, es cīnos par kristīgām vērtībām, lai arī galvenā vērtība, slēptais mērķis, kas tur apakšā, ir – vara, nauda, ietekme vai vēl kas cits. Tādā gadījumā tā, protams, ir liekuļu nācija.

– Kāds ir latviešu reliģisko uzskatu koptēls? Ko jūs tajā izceltu?

- Pirmā, kas man nāk prātā, ir daba. Latvietis tver reliģisko pirmām kārtām caur dabas prizmu. Tā tas bija senlatviešu reliģijā, tas skaidri parādās latvju dainās, un tas parādās arī mūsdienu latviešu reliģiozitātē. Arī kristīgajā reliģiozitātē. Kaut vai – svētceļojumi. Latvija nav tik biezi apdzīvota kā Rietumeiropas zemes, kur svētceļojumā iet pa asfaltu, starp ēkām. Un nav ar ko pabarot dvēseli. Latvijā iet svētceļojumā uz Aglonu nozīmē iet pa mežiem, gar pļavām, skaistiem ezeriem. Un pabarot dvēseli. Kāpēc tieši daba? Dieva atklāsmes pamatveids ir – caur dabu. Caur saskarsmi ar dabu mēs varam nonākt pie atziņas, ka pasaulē ir Radītājs, ka skaistumam ir autors.

Nākošais līmenis Dieva sevis atklāšanas ceļā ir vēsturiskā atklāsme, kas vainagojās ar Jēzus Kristus atnākšanu. Latviešiem tuvs pirmais atklāsmes veids. Caur dabu pie Dieva. Es jau ne reizi vien esmu teicis un tagad atkārtošu: mēģinājums pretnostatīt tautisko un kristīgo ir absurds. Jo tas ir mēģinājums pretnostatīt divus Dieva atklāsmes veidus. Dieva atklāšanos caur dabu, caur radīto pasauli un Dieva atklāšanos caur Jēzu Kristu. Abos gadījumos atklājas tas pats Dievs.

– Tomēr visai daudz tiek spekulēts ar latvisko dzīvesziņu un kristietību kā pretmetiem. Kas ir pretrunu pamatā, un kur rodama harmonija?

- Sākumā runājām, ka, tieši pateicoties kristietības ienākšanai šajā teritorijā, nonācām Eiropas kultūras apritē. Labi, būsim konsekventi – izmetīsim visu to, kas no Eiropas te atnācis, un skatīsimies, kas paliek pāri. Vai tad mēs būsim laimīgi, vai tad būs idille un zelta laikmets Latvijā? Vai kristietība ierobežo cilvēku? Labs jautājums. Jo ateisma tēvi (vadošais starp tiem Nīče), par kuriem es saviem studentiem tiku lasījis speciālu kursu, visi vienā balsī apgalvoja, ka kristietība ierobežo cilvēku. Atņem viņam iniciatīvu, laupa brīvību. Te redzama dziļa neizpratne par to, kas ir kristietība un kas ir Dievs. Jo problēma ir tā, ka mūsdienu cilvēks, runājot par brīvību, iedomājas – es varu darīt, ko es vēlos. Viņš iedomājas „absolūto brīvību”. Tai skaitā iespējas vai tiesības sekot savām iegribām. Taču cilvēks līdzīgi kā nedzīvā daba nes sevī zināmas likumības. Ne tikai bioloģiskās, bet arī psiholoģiskās, garīgās likumības. Tāpat kā ir dabas likumi, ir arī cilvēka esamības likumi. Tie, kuri apgalvo, ka kristietība viņus ierobežo un neļauj attīstīties, brīvību iztēlojas kā tiesības ignorēt šīs likumības. Bet, ja cilvēks sāk rīkoties pretrunā ar likumībām, kas ierakstītas viņa dabā, tad arī viņš, līdzīgi kā tas notiek nedzīvajā dabā, nonāk pie ekoloģiskās katastrofas. Brīvības robeža, ko Dievs nolicis, ir patiesība. Atbilstība realitātei. Un, ja kāds izmanto savu brīvību pretrunā ar patiesību, pretrunā ar objektīvo realitāti, tad viņš sāk darboties destruktīvi.

Es saprotu, ka mēs pastāvam pretrunās kādu salīdzinoši nesenu notikumu dēļ. Taču, kaut vai diskusija par Satversmes preambulu atklāja, ka nav nemaz tik vienkārši pieņemt kristietību par latviskās dzīvesziņas pamatresursu. Kāpēc? – Ja runājam par pašiem kristietības pirmsākumiem, tas ir – par bīskapa Meinarda misiju Latvijā, tā bija miermīlīga, bez spēka lietošanas. Ja misija būtu turpinājusies tādā pašā veidā, tad domāju, ka šāds jautājums šodien nerastos. Bet neizdzēšamas pēdas mūsu tautas apziņā atstāja Zobenbrāļu ordeņa dibināšana Rīgā. Un tad diemžēl parādījās arī vardarbība. Šis ievainojums nav izdziedināts. Tas vēl arvien dod pamatu apsūdzībai. Šīs problēmas nav vai gandrīz nav zemēs, kur Evaņģēlijs ienāca mierīgā ceļā. Lietuvā, Polijā,… Es gribu teikt, ka vardarbīga Evaņģēlija uzspiešana ir pretrunā ar pašu Evaņģēlija būtību. Tā bija nopietna kļūda. Mums jāizdziedina šī pagātnes rēta. Jo tā vienmēr dos iemeslu teikt – tā ir sveša, uzspiesta reliģija. Tas ir viens pavediens. Otrs pavediens – šobrīd Eiropā diemžēl notiek procesi, kuru sastāvdaļa ir – kristietības izstumšana no publiskās telpas. No sabiedriskās dzīves pamatstraumes.

Pie mums šie, tā sauktie ultraliberālie centieni turklāt savijas kopā ar postpadomju mantojumu, kad skolās tika mācīts „zinātniskais” ateisms un daļā sabiedrības iekodēts, ka reliģija ir pretrunā ar zinātni, ka reliģija ir saistīta ar tumsonību utt. Kopumā rezultāts ir tāds, ka ar sabiedrisko domu ir viegli manipulēt.

Romas katoļu baznīcas Latvijas Bīskapu konferences ietvaros tika sastādīta vēstule, kurā izklāstīta Latvijas vīzija atskatoties uz vēsturiskiem notikumiem, kas ietekmējušas Eiropas un Latvijas attīstību. Vēstules mērķis ir vērsties pie ticīgās tautas un visiem labas gribas cilvēkiem un izskaidrot dažus principus, kuru ievērošanu tā uzskata par būtiski svarīgu Latvijas nākotnei.

Informāciju sagatavoja: Latvijas Romas katoļu baznīcas Informācijas centrs.

Pēckara Eiropas apvienošanās process neapšaubāmi ir nesis ieguvumus tajā iekļautajām tautām - tās ir pārstājušas karot savā starpā un lielā mērā ir nojaukti naida un atsvešinātības mūri starp mūžsenajiem pretiniekiem, dodot vietu konstruktīvai sadarbībai. Tomēr sākotnējais Eiropas apvienošanās projekts, kas bija balstīts ne tikai uz ekonomisko sadarbību, bet arī uz kopīgām vērtībām, šobrīd ir nopietni apdraudēts. Eiropas Savienība atrodas krustpunktā, tā šobrīd piedzīvo nopietnu identitātes krīzi, nav vienprātības attiecībā uz to, kādas ir Eiropas integrācijas projekta ilgtermiņa prioritātes. Ekonomiskā krīze, kas aizsākās 2008. gadā, ir vājinājusi tajā ietilpstošo valstu savstarpējo uzticēšanos un izraisījusi nabadzības līmeņa pieaugumu. Demogrāfiskie rādītāji gan Eiropā kopumā, gan arī Latvijā ir traģiski.

Šai situācijā, kad nav skaidra redzējuma attiecībā uz apvienotās Eiropas nākotnes vīziju, atsevišķām interešu grupām ir daudz vieglāk ietekmēt tajā notiekošos procesus, piepildot Eiropas identitātei tik svarīgos brīvības, demokrātijas un tolerances jēdzienus ar sev vēlamu saturu, tos izskaidrojot veidā, kas draud pārvērsties par savu pretstatu. Rodas iespaids, ka tas viss tiek darīts mērķtiecīgi, saskaņā ar noteiktu plānu. Patēriņa sabiedrībā izpratne par seksualitāti ir strauji mainījusies – tā arvien vairāk tika atrauta no cilvēka personas viengabalainības un uzskatīta par vienkāršu baudas instrumentu. Pēc tam tiek pieprasīta viendzimuma savienību legalizācija, piešķirot tām identiskas tiesības kā normālām ģimenēm. Nākošais solis ir prasība, lai viendzimuma pāriem atļauj adoptēt bērnus. Paralēli tam notiek seksualitātes dabiskās identitātes apstrīdēšanas process, ko veicina tā saucamā gender ideoloģija, apgalvojot, ka cilvēka dzimums ir sociāls veidojums, ko cilvēks pats var brīvi izvēlēties un veidot. Tiek virzīts arī jautājums par eitanāzijas legalizāciju, tai skaitā bērniem. Tie, kuri pretojas šo interešu grupu uzspiestajam viedoklim, tiek izsludināti par cilvēku nīdējiem jeb homofobiem un demokrātijas pretiniekiem.

Visi šie procesi tiek virzīti ne jau uzreiz. Tas notiek pamazām. Attiecīgās pārmaiņas likumdošanā sākumā ir ieviestas dažās dalībvalstīs, pēc tam tiek mēģināts to panākt jau visas Eiropas mērogā, jo Eiropas Savienības līmenī pastāv spēcīgi lobiji, kas ir ieinteresēti šo jautājumu virzīšanā. Eiropas Parlamentā tiek pieņemtas atbilstošas rezolūcijas, kas nostiprina šāda veida domāšanu un sagatavo augsni izmaiņām likumdošanā. Nesen bijām liecinieki tam, ka notika balsojums par t.s. Estrelas un Lunačekas rezolūcijām, kas ir tipiski piemēri šai procesā. Nākošais solis ir mēģinājums panākt atsevišķajās valstīs likumdošanas izmaiņas, kuras bieži vien ir pretrunā gan ar tautas gribu, gan ar tās tradīcijām. Vienlaicīgi tiek apgalvots, ka tā ir Eiropa, kas to pieprasa, nevis attiecīgās interešu grupas. Ikviens šāds mēģinājums noved pie arvien lielāka eiroskepticisma sabiedrībā, pie tā, ka gan politiķi, gan ES struktūras zaudē tautas uzticību. Par dārgu cenu iegūto brīvību mēģina, jaunas ideoloģijas vārdā, norobežot no izpratnes par to, kas ir morāli labs un ļauns, mudinot to izmantot cilvēka tuvredzīgo iegribu apmierināšanai. Ilgtermiņā tas kļūst postoši. Par to liecina narkotiku (arī „spaisa”) lietošana, daudzie atkarīgie, kuriem vajadzīga palīdzība, arvien lielākā ģimeņu nestabilitāte un demogrāfiskā situācija.

Šai situācijā Latvijas Bīskapu konference pirms 24.maijā gaidāmajām Eiropas Parlamenta vēlēšanām vēlas vērsties pie ticīgās tautas un visiem labas gribas cilvēkiem un izskaidrot dažus principus, kuru ievērošanu tā uzskata par būtiski svarīgu Latvijas nākotnei.

Valsts varas galvenais pienākums ir rūpēties par visas sabiedrības kopējo labumu. Tas nav visas sabiedrības indivīdu personīgo labumu matemātiska summa. Kopējais labums pieaug, vienīgi apvienojot kopējas pūles. Tiesiskas un demokrātiskas valsts aicinājums ir radīt brīvu pilsoņu sabiedrību, kas kopā nenogurstoši tiecas pēc visiem paredzētā kopējā labuma. Viens no sabiedrības brieduma kritērijiem ir tas, cik lielā mērā kopējais labums tajā tiek izmantots katra sabiedrības locekļa personības pilnveidošanai. Tāpēc šeit ir jāuzsver, ka privātīpašums nav kaut kas absolūts – jā, tas apmierina cilvēka galvenās vajadzības, bet tā uzdevums ir arī palīdzēt attīstīt un vairot kopējo labumu. Daudzskaitlīgā iedzīvotāju emigrācija liecina par to, ka šis princips pie mums Latvijā tiek īstenots ļoti nepilnīgi.

Pilsoniskā sabiedrība veidojas un nostiprinās, pateicoties pareizi sabalansētām indivīda un kopienas, kā arī sabiedrību veidojošo dažādo struktūru attiecībām. Ikviens ir atbildīgs par to, kas viņam uzticēts savā līmenī – atbilstoši Dieva dotajām spējām un talantiem. Katrai augstākstāvošajai varai ir jāpalīdz zemākstāvošajiem, nodrošinot to tiesības nest atbildību par tiem uzticēto darbu un bez objektīvas nepieciešamības neiejaucoties to profesionālajā kompetencē. Subsidiaritātes jeb rosmes principa ievērošana aizstāv un veicina personas radošo garu, stimulē indivīda iesaistīšanos un iedrošina viņu uzņemties atbildību par savu ieguldījumu kopējā labuma vairošanā. Tas atbilst cilvēka cieņai un pilnveido personību, jo pieprasa: no vienas puses – deleģēt citiem autoritāti un atbildību; no otras – iesaistīties, pieņemt lēmumus un būt atbildīgam, tas atbilst cilvēka cieņai.

Solidaritāte izgaismo cilvēka dabai piemītošo sociālo virzību uz cilvēka cieņas un pamattiesību vienlīdzību un cilvēku un tautu vienotību. Tā atklāj cilvēku savstarpējo atkarību un aicina uz pieņemšanas un piedošanas gaisotni, lai būtu iespējama kopīga izaugsme. Solidaritāte atmodina cilvēkos izpratni par to, ka viņi ir parādā sabiedrībai, kurā izauguši un izskolojušies. Solidaritāte aicina dalīties. Tas nozīmē ne tikai dot, bet arī pieņemt. Solidaritāte ir pretēja klajam individuālismam un no tā izrietošajai vienaldzībai.

Jānis Pāvils II, kurš 1993. gadā apmeklēja arī Latviju, neilgi pirms savas nāves ir norādījis, ka lielākās briesmas, kas draud austrumeiropiešiem, ir savas identitātes saduļķošana. Viņa skatījumā mūsu reģiona tautu būtiskākais devums mūsdienu apvienotās Eiropas izveidē ir savas identitātes nosargāšana. Tā nav iedomājama bez patriotisma, kas nav nekas cits kā mīlestība uz visu to, kas attiecas uz tēvzemi – tās vēsturi un tradīcijām, valodu un daiļradi, kā arī dzimtās zemes dabu. Tautas kultūras un vēsturiskās identitātes saglabāšanā būtiska loma ir vēstures un literatūras, īpaši to daiļdarbu, kas veido t.s. tautas kultūras kodu, mācīšanai skolās.

Latvijai, kura var lepoties ar to, ka tai ir raksturīga gadsimtiem ilga daudzu konfesiju, kultūru un tautību mierīga līdzāspastāvēšana un radoša mijiedarbība, ar to var dot savu ieguldījumu vienotajai Eiropai. Vienlaicīgi mums priekšā ir izaicinājums ne tikai saglabāt, bet arī attīstīt šīs tradīcijas. Pēdējo starptautisko notikumu gaismā redzam, cik starpnacionālie jautājumi ir jutīgi un viegli manipulējami, ātri kļūstot sprādzienbīstami un nesot neparedzamas sekas. Patiesa integrācija ir iespējama vienīgi tad, ja citu tautību pārstāvjiem ļauj saglabāt savu identitāti, vienlaicīgi padarot viņus par Latvijas patriotiem. Ir svarīgi, lai katrs, kas ir Latvijas patriots un vēlas strādāt tās labā, atrastu šeit savu vietu un justos kā mājās.

Skolas un visas izglītības sistēmas uzdevums ir ne tikai dot izglītību, bet arī audzināt, sagatavojot jauno paaudzi patstāvīgas dzīves uzsākšanai. Viens no galvenajiem rādītājiem, vai cilvēks tam ir nobriedis, ir gatavība nodibināt ģimeni un radīt bērnus. Uz to arī jābūt vērstai seksuālajai audzināšanai skolās. Ir svarīgi, lai skolēnam sniegtā informācija viņu netraumētu, bet respektētu viņa vecumam raksturīgo uztveri un neapsteigtu viņa attīstības posmus. Prioritāte ir sagatavot dzīvei ģimenē, bet ir svarīgi arī parādīt pāragru dzimumattiecību postošo iedarbību uz cilvēka personību un spēju vēlāk izveidot stabilu ģimeni. Šķirto laulību skaits ar katru gadu palielinās, bet 70% Latvijas iedzīvotāju kopdzīvi bez laulības uzskata par pieņemamu. Arvien aktuālāks kļūst jautājums par audzināšanu seksuālās identitātes jomā. Par lielu apdraudējumu jaunam un nenobriedušam cilvēkam kļūst jau minētā gender ideoloģija, kas var ļoti viegli novest pie viņa identitātes „sašūpošanas”, kas draud ar neparedzamām sekām visa mūža garumā. Bērnam un jaunietim visvairāk ir nepieciešams nevis piedāvājums eksperimentēt ar savu seksuālo identitāti, bet gan palīdzība viņam dabiski dotās identitātes izpratnē un nostiprināšanā. Arvien lielāks sajukums šai sfērā liecina ne tikai par to, ka daba ir piesārņota un arvien vairāk ietekmē cilvēka dabisko hormonālo sistēmu, bet pirmām kārtām par to, ka Eiropā ir sākusi šķobīties līdzšinējā izpratne par pašiem būtiskākajiem cilvēka un ģimenes identitātes jautājumiem.

Eiropas Savienības dibinātāju mērķis, kā to ir teicis Roberts Šūmans, bija izveidot ne tikai ekonomisku vai aizsardzības aliansi, bet arī kultūras kopienu. Runājot par Eiropas kultūras kopienu, ir svarīgi apzināties, ka tieši kristīgās ticības izplatīšanās ir veicinājusi atsevišķu Eiropas tautu veidošanos. Tikai tad, kad Izraēļa tautai dotā bibliskā Atklāsme ar tās piepildījumu Jēzū Kristū nonāca līdz Eiropai un sāka mijiedarboties ar Senās Grieķijas un Romas mantojumu, radās Rietumu civilizācija. Katrai Eiropas tautai ir sava kultūra, bet tām visām kopīga ir vērtību sistēma, kas sakņojas Evaņģēlijā. Tieši pateicoties šīm kopējām pamatvērtībām, Eiropa ir bijusi vienota, vienlaikus ļaujot attīstīties nacionālo kultūru daudzveidībai. Šī sintēze arī ir pamatā tā sauktajam eiropeiskumam.

Kā redzam, dievišķajai Atklāsmei ir bijusi izšķiroša loma mūsdienu Eiropas tapšanā, tā ir ienesusi radikālu pārmaiņu attiecībā uz sabiedrības pamatvērtību izpratni. Dievišķās atklāsmes centrā ir Derība, kas tiek noslēgta starp cilvēku vai konkrētu tautu un Dievu. Līdz ar Derību tiek atzīta arī Dieva atklāto desmit baušļu autoritāte jeb Likums, kurā ietverti desmit uzvedības principi. Tie ir ikvienas cilvēku kopienas, tautas vai starptautiskās sabiedrības pamatā, jo noslēpumainā veidā šie baušļi ir ierakstīti ikviena cilvēka sirdī, tāpēc to sauc par dabisko likumu un tādējādi tas ir saistošs arī tiem, kas Atklāsmi nepieņem. Vienā vai otrā veidā tas ir klātesošs arī ikvienā no lielajām pasaules reliģijām. Katrs no šiem Dekaloga baušļiem aizsargā kādu no cilvēku kopējās dzīves pamatvērtībām. Ikviens cilvēks spēj šo dabisko likumu atklāt un ievērot (ja vien nav kādas ideoloģijas pārņemts un manipulēts). Tas attiecas arī uz visu sabiedrību vai atsevišķām tās grupām. Ja valsts likumi respektē šo dabisko likumu, tad tie veicina sabiedrības uzplaukumu. Tas nozīmē, ka cilvēku iedibinātajiem likumiem ir robežas, kuras pārkāpjot notiek cilvēku kopējās dzīves pamatvērtību erozija un izšķīdināts tiek tas, kas ir veidojis mūsu eiropeisko identitāti. Tātad -demokrātisko valstu parlamentu kompetencei ir robežas, kuras tie nedrīkst pārkāpt – to pienākums ir respektēt Dieva un dabisko likumu.

Tad, kad Dievs vairs netiek uztverts kā objektīva realitāte, tiek noliegta arī Viņa Atklāsme, un cilvēks pats sāk izlemt par to, kas ir labs un ļauns, arī jautājumus par savu un ģimenes identitāti un sūtību. Tas noved arī pie tā, ka ideoloģizētu apsvērumu dēļ tiek noraidīta patiesība par cilvēka dabu kā objektīvi pastāvošu. Dabiskais likums, kas ir ierakstīts cilvēka sirdī, tiek aizstāts ar brīvi veidotu un, piemērojoties apstākļiem, mainītu „domāšanas rezultātu”. Tas noved pie pilsonisko tikumu zuduma sabiedrībā, un tad mēs vairs nevaram runāt par patiesu tiesiskumu un demokrātiju. 20. gadsimtā tā rezultātā tika piedzīvots divu totalitāru režīmu uzplaukums un īsts ļaunuma „izvirdums”.

Tuvojoties Eiropas Parlamenta vēlēšanām, Latvijas un Eiropas nākotnes vārdā Latvijas Bīskapu konference aicina politiķus nolikt malā partikulārās intereses un meklēt kopējo labumu, likumdošanas procesā respektējot Dekaloga un dabiskā likuma principus. Savukārt ikvienam balsstiesīgajam Latvijas pilsonim ir pienākums piedalīties vēlēšanās. Bīskapi aicina balsot par kandidātiem, kuri ir gatavi rūpēties par visas sabiedrības kopējo labumu, sargāt Latvijas identitāti un atbalstīt dabīgu ģimeni. Politiķim nebūs atcelt to, ko Dievs ir iedibinājis un ierakstījis cilvēka sirds dziļumos!”

Vēstuli parakstījuši:

Rīgas arhidiecēzes arhibīskaps – metropolīts - Zbigņevs Stankevičs

Kardināls -Jānis Pujats

Rēzeknes – Aglonas diecēzes bīskaps -Jānis Bulis

Jelgavas diecēzes bīskaps -Edvards Pavlovskis

Liepājas diecēzes bīskaps -Viktors Stulpins

Bīskaps-Antons Justs

Bīskaps- Jānis Cakuls